Lutera katehisma aktuālitāte arī šodien

Lai kārtējo reizi pārliecinātos, ka Lutera katehisms joprojām ir aktuāls, šodien apskatīsim katehismā atrodamo pirmo trīs baušļu skaidrojumu.

Reformācijas svētku priekšlasījums

Pirmais lielais Lutera teoloģiskais atklājums, kas dzina viņu tālāk uz priekšu pretī Evaņģēlijam, bija grēka izpratne. Soli pa solim savā teoloģiskajā pētniecībā Luters tuvojās formulējumam, kas nobriedušā veidā ir kļuvis par daļu no baznīcas ticības apliecības:

“Iedzimtais grēks ir tik dziļa, ļauna cilvēka dabas samaitātība, ka ar prātu tas nav ieraugāms. Tam jātic pēc Rakstu atklāsmes.”

Rakstu atklāsmes spriedums ir šāds:

“Jūs visi neesat nekas, vai nu jūs grēkojat atklāti, vai esat ārēji svēti; jums viesiem ir jākļūst citādiem, nekā jūs esat tagad, un citādi jārīkojas, nekā jūs tagad rīkojaties. Jūs varat būt, kas gribat, un tik lieli, gudri, vareni un svēti, cik vien gribat, - šeit neviens nav dievbijīgs, taisns un svēts.”

Tas nozīmē, ka “mēs visi esam pazuduši, ka mēs caur un cauri neesam labi un ka mums, vienkārši sakot, jākļūst par jauniem, par citiem cilvēkiem.”

Pāvila izpratne par radību

Es domāju, ka šī laika ciešanas ir nenozīmīgas, salīdzinot ar nākamo godību, kas atspīdēs pār mums. Arī visa radība ilgodamās gaida to dienu, kad Dieva bērni parādīsies savā godībā. Jo radība pakļauta nīcībai nevis aiz savas patikas, bet aiz Tā gribas, kas viņu tai pakļāvis; tomēr viņai dota cerība. Jo arī pati radība reiz tiks atsvabināta no iznīcības verdzības un iegūs Dieva bērnu apskaidrību un svabadību. Jo mums ir zināms, ka visa radība vēl aizvien līdz ar mums klusībā nopūšas un cieš sāpes. Bet ne vien viņa, arī mēs paši, kas jau esam saņēmuši Gara pirmos augļus, ar ilgu pilnām nopūtām gaidām, kad saņemsim savu bērnu tiesu, savas miesas pilnīgo atpestīšanu. (Rom. 8: 18-23)

Pilnīga žēlastība

Mums visiem piemīt dziļas ilgas pēc citas dzīves un citādas pasaules. Nereti tas tiek formulēts kā – es vēlos dzīvot labāk, es vēlos dzīvot normāli, man tikai vajag drusku vairāk naudas, labākus apstākļus, labāku sabiedrību un tamlīdzīgi. Šīs pasaules gudrie un varenie mēģina pārliecināt, ka pareizās izklaides, īpašumi, attiecības un piedzīvojumi sniegs mūsu ilgu piepildījumu, un tas notiks šeit pat uz zemes, šajā pasaulē. Tomēr tas ir apmāns, jo ātri vien pārliecināmies, ka šīs pasaules lietas un attiecības nespēj dot to, pēc kā patiesi ilgojamies. Iemesls tam ir vienkāršs – mēs esam radīti priekš citas pasaules, un tas, pēc kā ilgojamies, nav atrodams šajā pasaulē. Tas rada sāpīgas skumjas, kas mūsu Grāmatā tiek sauktas par „ilgu pilnām nopūtām.” (Rom. 8: 23) Mēs ilgojamies pēc mājām un pēc Tēva, kurš mūs tur gaida, un šeit, šīs pasaules trimdā arvien jūtamies vientuļi tik ilgi, kamēr beidzot esam kopā ar viņu. Pirms tam mūsu sirdīm nav miera, kā to tik trāpīgi raksturojis baznīcas tēvs Augustīns. Nepelnītā Dieva žēlastība – visu mūsu grēku piedošana nozīmē, ka kādu dienu mēs nokļūsim mājās, un mūsu ilgas, dvēseles slāpes un izsalkums beidzot tiks remdēti.

Pēdējās lietas

Mēs esam nonākuši tuvu sava Stāsta beigām, bet lai labāk tās saprastu, nedaudz jāatkārto dažas iepriekš sacītās lietas. Iepriekš mēs runājām par to, ka ar pasauli kaut kas īsti nav kārtībā, un problēma ir pat ļoti, ļoti liela. Mēs runājām arī par to, ka sākotnēji lietas bija pilnīgi citādas, viss bija labs, un pasaulē nebija ļaunuma. Tas pasaulē ienāca vēlāk, kad cilvēks, velna pievilts, sadumpojās pret Dievu un sagandēja pats sevi un pasauli. Mēs runājām arī par to, ka katrs stāsts ir stāsts par to, kā tiek izlabots tas, kas sagājis grīstē. Tāds ir arī mūsu Stāsts, kas vēsta par to, kā Dievs salabo un atjauno kritušo cilvēku un samaitāto pasauli. Mēs arī runājām par to, ka veids, kā Dievs to dara, ir pieņemot cilvēka dabu Jēzū Kristū, kurš tādējādi ir vienīgais glābšanas ceļš, jo neviens cits nespēj tikt galā ar ļaunumu. Ļaunuma problēma, kā to sauc filozofi, tādēļ nav problēma kristietībā, bet tā padara intelektuāli nepievilcīgu ateismu un jebkuru citu reliģiju. Tāpat kā visos stāstos arī mūsu Stāstā galējā lietu atjaunošana un problēmu atrisināšana nenāk ātri un viegli. Pēc tam, kad atrisināta galvenā problēma, vēl jāatrisina daudzas mazākas lietas un problēmas, un šo šķietamo vilcināšanos nav viegli panest. Kad māte zaudē bērnu, bēdas ir nepanesamas, un galvā ir tikai viena mokoša doma – kāpēc? Dzīves grūtības mums nereti liek atkal un atkal uzdot šo jautājumu – kādēļ? Kādēļ tieši tagad? Kādēļ es vai mans bērns, vai draugs, vai tuvinieks? Kādēļ?

Jēzus dzīve

Dievs kļuva mazs, lai saudzīgi noliektos pie pārbiedētās cilvēces kā pie maza bērna, lai to apkamptu, paņemtu klēpī un pasargātu no Dieva dusmām un postošās velna varas. Būdams patiess Dievs, Jēzus mūsu dēļ kļuva par kalpu un pazemoja sevi līdz pat krusta nāvei. Mazāk un zemāk vairs nebija iespējams kāpt, jo viņš nokāpa līdz pašiem elles ciešanu dziļumiem, lai kā glābējs būtu kopā ar mums mūsu bēdās un ciešanās. Lai gan viņš nekad nepārstāja būt patiess Dievs, viņš labprātīgi atteicās no savas dievišķās godības. Viņš rīkojās kā ķēniņš, kurš novelk savu mantiju, noliek savu kroni un scepteri, paņem rokās ubaga spieķi un dzīvo starp pašiem zemākajiem no saviem pavalstniekiem. Ne mirkli nepārstādams būt ķēniņš, viņš nokāpa tik zemu, ka mūsu vietā labprātīgi mira nicināta, nolādēta noziedznieka nāvē. Jēzus - Dievs, kurš kļuvis mazs, lai noliektos pie mums zemu jo zemu, ir kristiešu Dievs. Tas nav Islāma, mormoņu, Jehovas liecinieku vai New Age, bet kristiešu Dievs. Visas citas reliģijas ir pilnīgi citāds stāsts par Dievu.

Dieva Dusmas

Cilvēki dažādi raugās uz dzīvi, bet grūti ir vārdos aprakstīt, kāds pēc grēkā krišanas patiesībā cilvēka stāvoklis ir. Ādama un Ievas dumpis mainīja visu: Dieva līdzība tika samaitāta un zaudēta. Attiecības cilvēku starpā un cilvēka attiecības ar dabas pasauli - briesmīgas un draudzība ar Dievu pazaudēta. Cilvēka dvēsele tagad ir morāli izkropļota un salauzta. Cilvēces parāds pret Dievu – neatmaksājams. Ar vienu darbību – nepaklausību pasaule pārvērtās līdz nepazīšanai, dzīvības vietā tajā ienāca nāve. Brīvības vietā cilvēks ieguva verdzību: vergošanu savai miesai un tās iekārēm iekšienē un vergošanu velnam ārpusē. Tagad cilvēks ir velna nagos un spiests pildīt viņa tumšos nodomus. Savu laupījumu velns negrasās atlaist. Nāk jaunas paaudzes, bet tās visas dzimst nevis pēc Dieva, bet kritušā Ādama līdzības. Dieva tēla vietā cilvēks tagad nes kritušā Ādama tēlu. Tādēļ visi ir dumpinieki, grēcinieki, parādnieki un vergi. Tie maldās kā avis bez gana, vienmēr gatavi uz nodevību un dumpošanos. Vecās Derības pravieša vārdiem sakot: „Visi ir nomaldījušies, visi kļuvuši samaitāti, nav neviena, kas dara labu, pilnīgi neviena.” Cilvēks, kurš sadumpojies pret universa Valdnieku ir pilnīgi pazudis. Tā visa dēļ Dievs ir dusmīgs, un cilvēkam tā ir ļoti slikta ziņa.

Ticības apliecība – pazuduši

Tātad līdz šim esam pārrunājuši dažas lietas par šo pasauli, vienkārši balstoties veselajā saprātā un nonācām pie secinājuma, ka kaut kas ar šo pasauli īsti nav kārtībā, un problēma ir pat ļoti liela. Tātad pasaulē notiek sliktas lietas un daudzi no tā secina, ka, ja Dievs būtu, tad tas tā nevarētu notikt. Mēs runājām arī par to, ka cilvēka būtībā slēpjas skaistums, kas padara cilvēku īpaši vērtīgu, dāvā viņam īpašas tiesības un katram cilvēkam izvirza noteiktas morālas prasības iepretī citiem cilvēkiem. Bet mēs secinājām arī, ka lai gan cilvēkam piemīt šis īpašais skaistums, kas nav ne fizisks, nedz dvēseles skaistums, bet saistās ar cilvēka īpašajām attiecībām ar Dievu, tomēr cilvēks ir stipri iedragāts, viņa attiecības ar Dievu ir sabojātas, un cilvēks ir kļuvis samaitāts. Cilvēks var būt cildens un cēls, bet var būt arī ļauns un nežēlīgs. Šķiet, tas nevienam nav jāpierāda, jo tā ir acīmredzama patiesība. Neraugoties uz to, lielu daļu no savas dzīves cilvēks pavada cenšoties rast aizbildinājumu, attaisnojumu un izskaidrojumu savam ļaunumam. Tomēr, jo vairāk cenšamies, jo smagāka situācija kļūst, jo vaina apziņa nezūd. Mēs neesam sabojāti, kā sabojāties var kāda mašīna vai ierīce, bet kā pārkāpējiem mums nepieciešama piedošana. Cilvēks to zina. Nav grūti pamanīt, ka tieši kristīgā ticība vislabāk izskaidro pasauli, tādu pasauli, kādu to pazīstam mēs. Tas ir tas, ko spējam saprast un izsecināt ar prātu. Bet tagad mēģināsim noskaidrot, kā tas viss īsti notika. Kā mēs nokļuvām tur, kur esam, un kā līdz ar mums tika iedragāta un samaitāta pasaule.

Ticības apliecība – cilvēks

Pienācis laiks iepazīties ar nākošo mūsu stāsta personāžu – cilvēku, jo tajā viņš ir nākošā svarīgākā persona pēc Dieva. Mūsu Grāmatā cilvēka radīšanai veltīta vesela nodaļa. Un tā vēsta divas galvenās lietas – radītajā pasaulē cilvēks lielā mērā līdzinās visam pārējam, tomēr viņš savā īpatnējā veidā ir arī pilnīgi atšķirīgs no visa cita. Šā iemesla dēļ mēs mēdzam runāt par cilvēcību, tas ir, kaut ko tādu, kas raksturīgs tikai cilvēkam. Līdzīgi visam pārējam mūsu visumā cilvēks ir veidots no fiziskas vielas. Viņam ir ķermenis, un tas nozīmē, ka viņš ir ierobežota būtne; viņš ir no kaut kā atkarīgs, cilvēka esamība, izdzīvošana un labklājība ir atkarīga no ārējām lietām; cilvēks nav pašpietiekams. Ja vēlamies to formulēt nedaudz citādi, tad mums jāsaka, ka cilvēki nav mazi dieviņi. Mūsu stāstā cilvēki neparādās kā pārdabiskas būtnes, un par tādām mēs nekļūstam arī stāsta beigās. Attiecībā uz mums un mūsu spējām nav nekā brīnumaina vai maģiska. Mēs neesam dievi ar fizisku ķermeni. Mēs neesam visvareni, mēs nezinām visu, bet esam atkarīgi no Dieva, kurš mūs radīja no zemes, tas ir, no ķīmiskām vielām, kurš mūs uztur tagad, un kurš liks mūsu miesai atgriezties pie zemes pīšļiem tad, kad mēs nomirsim.

Ticības apliecība – Dievs

Tātad diženais kristietība stāsts sākas, nevis reiz sen senos laikos, bet: „Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi”. Pirmā lieta, ko ievērojam, ir tā, ka mūsu stāsts sākas ar personu, nevis kādu lietu. Tas tādēļ, ka Persona - Radītājs bija jau pirms tam, kad viņš radīja visu pārējo. Viņš ir mūžīgs, tas ir, viņš pats nav radīts. Atšķirībā no Dieva, visums nav mūžīgs. Turpretī Dievs ir mūžīga, garīga, pilnīga persona, mūžīgs Gars, kas nav aptverams un izmērāms. Mūsu stāsts sākas ar viņu, nevis ar daudziem dieviem vai lietām, kā piemēram, saule un mēness vai maza matērijas daļiņa, kā tas ir citos stāstos. Visa pamats ir Dievs, kurš ir radījis visu pārējo un ir atbildīgs par visa pārejā esamību. Tas ir viņa darbs. Un mūsu Kristību apliecība to apkopo īsi – „Es ticu uz Dievu Tēvu, visuvaldītāju, debess un zemes radītāju.”

Ticība, kas svētajiem reiz uzticēta

Apustuļu ticības apliecība ir īss Bībeles kopsavilkums, jeb Bībeles stāsta satura rādītājs, sākot ar to, kā pasaule sākās, kā tā beigsies, un ietverot pašu svarīgāko, kas notiek starp sākumu un beigām. Šis stāsts nav pasaka, bet stāsts par realitāti, par to, kā lietas šajā pasaulē notika un kā tās notiks. Tas ir stāsts, kurš sākās sen pirms mēs parādījāmies šajā pasaulē un visticamāk beigsies ilgi pēc tam, kad mūsu šeit vairs nebūs. Lai gan šis stāsts ir brīnumainais, tomēr tas ir patiess un savstarpēji saskanīgs stāsts. Tas ir stāsts par realitāti, par dzīvi kopumā, visā tās sarežģītībā un daudzveidībā, - stāsts par to, kas un kāda pasaule īsti ir. Citiem vārdiem sakot, kristietība ir pasaules uzskats. Protams, tas nav vienīgais pasaules uzskats, jo jebkura reliģija un arī laicīga filozofija apgalvo, ka tā patiesi atspoguļo realitāti. Patiesībā, katram cilvēkam ir savs lietu redzējums, uzskats par to, kas ir pasaule, pat tad ja tas nav līdz galam pārdomāts un apzināts lietu redzējums. Tas ir pasaules stāsts ikviena cilvēka prātā, bez kura nav īsti iespējams pieņemt nevienu svarīgu dzīves lēmumu. Šajā ziņā nav atšķirības starp kristieti un ateistu, jo abi redz vienu un to pašu, abi uzskata, ka viņi pasauli redz pareizi, bet redzēto saprot un skaidro atšķirīgi, saskaņā ar katra prātā esošo pasaules kopainas stāstu, kam tie tic. Šajā ziņā nav atšķirības starp svēto un zinātnieku, ateistu, skeptiķi, jo visi viņi tic, ka viņu pasaules uzskats ir pareizs. Katrs turas pie saviem pamatprincipiem, kas citā vārdā saukti, ir dogmas. Katram ir tādas! Tādēļ ir dīvaini dzirdēt pārmetumus dogmatismā vai pārmetumus par to, ka kāds savus uzskatus uzskata par patiesiem. Visi to dara, jo vienkārši nav citas alternatīvas vai iespējas. Apsūdzība dogmatismā nav nekas cits kā tāds pats dogmatisms! Apsūdzība par stingru turēšanos pie noteiktiem uzskatiem arī ir šāds pats uzskats, tikai pretējs. Visiem mums cilvēkiem ir savi ticējumi par pasauli un dzīvi, kurus mēs uzskatām par patiesiem. Katram cilvēkam ir savs pasaules uzskats, vismaz elementārā līmenī. Katra reliģija stāsta savu stāstu par realitāti, katra filozofija dara to pašu, un katrs cilvēks dara tieši to pašu. No tā nav iespējams izvairīties. Pasaules uzskats ir kā brilles, kuras uzliekam, lai skaidrotu atsevišķas esamības detaļas, ar kurām ikdienas sastopamies savās dzīvēs. Tomēr katrs pasaules redzējums nav vienādi vērtīgs. Daži skaidro esamību saskanīgāk nekā citi, ar mazākām iekšējām pretrunām, un daži pasaules uzskati skaidro pasauli tā, ka tas vismaz šķietami šķiet labāk atbilstam realitātei, nekā to dara citi. Ja tas ir labs stāsts par pasauli, ja tas spēj izskaidrot vairāk un galvenais - svarīgākās lietas, tad ir lielāka ticamība, ka šis stāsts jeb pasaules uzskats ir patiess.

Baušļu otrais galdiņš

Bet kas seko tālāk pēc šiem trim pirmajiem baušļiem, kas māca pareizi izturēties pret Dievu? Tālāk seko baušļi, kuri nosaka to, kā mēs attiecamies, kā izturamies pret citiem cilvēkiem. „Mums būs Dievu bīties un mīlēt, ka…”. Dievs ir tas, kurš licis mums dzīvot ģimenē un tādēļ godājiet to. Dievs ir tas, kurš devis mums dzīvību, tādēļ neaizskariet to. Cilvēka seksualitāte ir Dieva dāvana, tādēļ godājiet to, nesamaitājiet un nepadariet nešķīstu. Dievs ir tas, kurš devis cilvēkiem mantu, tādēļ respektējiet to. Patiesi, brīvība un demokrātija nav iespējama bez īpašuma tiesībām. Bez īpašuma tiesībām nav iespējama arī labdarība. Ja man nekas nepieder, es neko nevaru dot. No otras puses, mūs nekad nedarīs laimīgus tas, kas pieder citiem, tādēļ Dievs devītajā un desmitajā bauslī saka – neiekārojiet! Tie nav tikai juridiski principi, bet principi uz kuriem balstās visa cilvēka laicīgā dzīve. Tādēļ komunisms un sociālisms kā nedabiskas un amorālas sistēmas vienkārši nav iespējamas. Tas, kas patiesi šķir demokrātisku sabiedrību no citām, nav tikai brīvais tirgus, bet arī sociālās institūcijas. Viena no pirmajām lietām, ko darīja Hitlers ticis pie varas, bija Skautu organizācijas likvidēšana. To pašu darīja Staļins. Otra iezīme ir tā, ka demokrātiskām sabiedrībām ir patentus aizsargājoši likumi. Un tas ir tikai loģiski, ja jums nav tiesību uz sava darba augļiem, tad kāpēc strādāt? Kāpēc kaut ko izgudrot, ja izgudrojums jums nenes nekādus augļus? Bet ja jums ir tiesības uz sava darba augļiem, jūs varat tos veltīt labdarībai vai izlietot pēc saviem ieskatiem. Dievam īpaši rūp cilvēka labā slava, tādēļ respektējiet cilvēkus, neaprunājiet un palīdziet sargāt viņu labo slavu. Šajos vienkāršajos principos jeb Dieva dotajos likumos - baušļos slēpjas neticami dziļas teoloģiskas un filozofiskas patiesības. Mēģināsim šodien kopīgi saprast, kādēļ Luters katehismā arī cilvēku savstarpējās attiecības nosakošo baušļu skaidrojumu sāk ar vārdiem: „Tev būs Dievu bīties un mīlēt, ka… „.

Kristīgā mācība

Kā katru gadu Kristus ciešanu laikā mēs atkal kļūsim par bērniem un mācīsimies Katehismu. Tas nenozīmē, ka mums jākļūst kā bērniem saprašanā, bet gan pazemībā, tas ir, mums jāatsakās no augstprātīgā visziņa statusa, jo citādi, saka Jēzus, „jūs neieiesiet Debesu valstībā” (Mt. 18: 3). Kādā citā vietā Jēzus gavilē Svētajā Garā un slavē savu Tēvu par to, ka viņš ir atklājis bērniem tās lietas, kuras apslēpis gudrajiem un saprātīgajiem (Lk. 10: 21). Diženo ticības patiesību priekšā cilvēkam gribot negribot jākļūst par bērnu, jo šīs patiesības ir pārāk lielas priekš jebkura pieaugušā. Mums tas varētu šķist mulsinoši, bet Jēzus saka, ka tieši šādi ir izpaudusies Dieva labvēlība jeb viņa labais prāts (Lk. 10: 21). Savukārt no Dieva labā prāta Jēzū nāk „gudrības un saprāta gars”, kas piepilda pasauli (Jes. 11: 2).

Mūsdienu Rietumu pasaule

Izprast mūsdienu Rietumu pasauli nav viegli, turklāt tā vairs nav vienots veselums, bet uzskati atšķiras atkarībā no cilvēku vecuma un vietas, kur tie dzīvo. Jaunie cilvēki ir vairāk postmoderni, vecāki ļaudis moderni, ASV ir vairāk moderna, bet Rietumeiropa postmoderna. Kā jau dzirdējām pagājušajā svētdienā, modernā cilvēka pasaules redzējumu vairāk noteica lieli, visaptveroši vēstījumi, bet postmodernā pasaule raugās uz tiem ar aizdomām. Tomēr daži no šiem vēstījumiem joprojām lielā mērā nosaka daudzu cilvēku pasaules redzējumu, kas top risinot dzīves jēgas jautājumus stāstot par to, kāda ir pasaule.

Cerība krīzē

Vēstures gājumā baznīcai bieži ir nācies domāt par kristīgo cerību manīgās vēstures situācijās. Tas nenozīmē, ka mainīga ir kristīgās cerības būtība – cerība uz pilnīgu atpestīšanu un visas radības atjaunotni Kristū. Tomēr ja kristīgā cerība nevēlas palikt tikai neefektīvs privāts sapnis, tad tas cerībai ir jāatjaunojas līdz ar mainīgo pasauli. No bezgalīgajiem Dieva nākotnes dārgumiem mums jāizvēlas tie, kas var nest pārmaiņas un atjaunotni tieši šajos laikos. Tādā veidā varam atkal paraudzīties uz pasauli cerības gaismā. Kaut kas tamlīdzīgs notika, kad apustulis Jānis tika uzņemts debesīs, lai baznīcai kritiskā brīdī redzētu, kā tas viss izskatās no Dieva skatījuma – no Dieva mērķa, lai viņa valstība nāktu uz zemes tāpat kā tas jau ir noticis debesīs. Jānim vajadzēja dot iespēju paskatīties no malas uz zvēra pasauli, pasauli, kāda tā tika attēlota no impērijas propagandas viedokļa, ne tikai lai redzētu Dieva nākotnes mērķus, bet arī to, kādā veidā Dieva nākotnes mērķi izgaismo pašreizējo situāciju, kā Dieva ļaudīm tajos apstākļos jādzīvo ar nākošās Dieva valstības un visas radības atjaunotnes mērķi. Daudz pārpratumu ir radušies tādēļ, ka netiek ievērots tas, ka Atklāsmes grāmata runā par kristīgo cerību 1. gs. beigu daļas apstākļos, kādi tie bija Romas impērijā. Atklāsmes grāmata nav tieši paredzējumi par mūsdienām, bet tā sniedz modeli konteksta veidošanai, mūsdienu dzīves situācijas izpratnei, bet tā nevar šo darbu paveikt mūsu vietā. Mums nepieciešams, ja ne tāds pravietisks skatījums, kāds tika dots Jānim, tad vismaz nepieciešama gudrība pareizi saprast apkārtējo pasauli kristīgās cerības gaismā, kas dotu mums iespēju pašreizējā situācijā dzīvot ar jaunās radīšanas mērķi sirdī.

Brīvība un individuālisms

Vārds „brīvība” mūsdienu pasaulē ir īpašs vārds, un bez šā vārda izpratnes nav iespējams izprast arī mūsdienu pasauli. Jau Dostojevskis 19. gs. rakstīja, ka par spīti saprātam, cilvēks būs gatavs attiekties no laimes, miera labklājības un izvēlēsies pašas postošākās blēņas, lai tikai pieradītu sev, ka ir brīvs cilvēks, nevis viens no klavieru taustiņiem, uz kura spēlē dabas likumi. Lai gan Dostojevska domas ir vērstas pret Apgaismības laikmetam raksturīgo saprāta dievināšanu, tieši Apgaismības laikā brīvībai tika piešķirts tas augstais statuss, kādu brīvības jēdziens ieņem mūsdienās. Tomēr atziņa, ka indivīdam, atsevišķajam cilvēkam ir tiesības iepretī sabiedrības vai valsts varai nav jauns. Brīvība un cilvēktiesības dziļi sakņojas kristīgajā ticībā. Tomēr vārdam „brīvība” mūsdienās ir arī cita nozīme, ar to tiek saprastas tiesības bez kādiem ierobežojumiem, tiesības bez pienākumiem un vēlme atbrīvoties no visiem ierobežojumiem. Šī doma sakņojas Renesanses laika idejās kur, piemēram, Pico della Mirandola saka, ka cilvēks nosaka robežas pārējai radībai, bet viņam pašam nav nekādu robežu, jo Dievs viņam piešķīris varu noteikt pašam savu dabu saskaņā ar savu brīvo gribu, pēc kuras viņš var veidot pats sevi pēc saviem ieskatiem.

Patēriņš un pārmērības

Tas, par ko runāsim šodien, pilnā mērā nav mūsu jautājums. Tā drīzāk ir vidējas Rietumvalsts situācija. Tomēr principi ir līdzīgi un saprotot tos, mēs vismaz daļēji sapratīsim arī to, kas notiek pie mums un ar mums. Daži vārdi ievadam tomēr jāsaka arī tieši par mums. Pēc pēdējiem pieejamajiem statistikas datiem (2010):

„Vidējā izpeļņa stundā ES dalībvalstī ar visaugstāko izpeļņas vērtību, izsakot euro, bija 16 reizes lielāka par stundas izpeļņu dalībvalstī ar viszemāko izpeļņas vērtību; pielīdzinot pirktspējas līmenim (PSL) — kur ņemtas vērā cenu līmeņa atšķirības dalībvalstīs —, šī attiecība bija 5 pret 1.”¹

Tātad samaksa par to pašu darbu Luksemburgā ir bijusi 16 reizes lielākā nekā Bulgārijā. Ja ņemam vērā atšķirības cenu līmenī, kas gan ir vairāk vai mazāk nosacīts rādītājs, tad piecas reizes lielāka. Lieki piebilst, ka Latvija atrodas grupā ar viszemāko izpeļņu, turpat netālu no Bulgārijas. Tādēļ, lai gan mēs runāsim pirmajā personā, pieskaitot sevi pie Rietumu ļaudīm, šajā sakarībā tas būs visai nosacīti.

Dieva vēstījums grēka izbiedētiem ļaudīm

Pilnīgi perfekts

Šo vārdu mums nav viegli saprast, jo šajā pasaulē nav nekā pilnīgi perfekta. Mēs pat nespējam atcerēties, cik bieži vienas dienas laikā esam bijuši nepilnīgi. Tieši to vēlējās sacīt apustulis Pāvils, rakstīdams: “Visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības.” (Rom. 3:23)

Cietējs Kalps

Jēzus kārdināšana
„Kam jūs esat mani meklējuši? Vai nezinājāt, ka Man jādarbojas Sava Tēva lietās?” – saviem vecākiem pārmetoši jautāja divpadsmitgadīgais Jēzus Jeruzālemes Templī (Lk. 2:49). Apustulis Jānis, īsi raksturodams Jēzus darbošanos Tēva lietās, raksta: „Tamdēļ Dieva Dēls atnācis, lai Viņš iznīcinātu velna darbus.” (1. Jņ. 3:8) Galvenais velna darbs ir meli: „Melus runādams, viņš runā pēc savas dabas, jo viņš ir melis un melu tēvs.” (Jņ. 8:44) Tādēļ savu misiju jeb darbošanos Tēva lietās šajā pasaulē pats Jēzus Poncija Pilāta priekšā raksturo kā patiesības apliecināšanu (Jņ. 18:37). Vienā no savām pēdējām sarunām ar mācekļiem Jēzus sevi raksturo kā personificētu Patiesību (Jņ. 14:6), tādējādi Jēzus sadursme ar velnu ir Patiesības konfrontācija ar Meliem. Šajā sadursmē Patiesība arvien uzvar Melus, tāpat kā gaisma uzvar tumsu (Jņ. 8:32). Tomēr tas nenotiek viegli un bez pretošanās, jo šīs pasaules melu tumsība arvien pretojas dievišķajai gaismai un cenšas to apslāpēt (Jņ. 1:5). Jēzus Svēto Garu sauc par „patiesības Garu”, kas, balstoties Viņa darbā, pasludina spriedumu šīs pasaules valdniekam, melu tēvam velnam (Jņ. 16:11 un tālāk). Tādējādi nav pārsteigums, ka tūdaļ pēc Jēzus Kristībām, kurās Svētais Gars nolaižas pār Viņu, šis pats patiesības „Gars aizveda Jēzu tuksnesī, ka Tas taptu velna kārdināts” (Mt. 4:1).

Epifānijas jeb Kristus Atspīdēšanas laiks

Brīnumainā zvaigzne un austrumu gudrie

Lūkas aprakstītā Jēzus dzimšana, apgraizīšana, vārda došana un priekšāstādīšana Templī paver gadsimtu plīvuru un ļauj ieskatīties senajos notikumos, kas joprojām turpina ietekmēt miljoniem cilvēku dzīves. Nākamās ziņas par Jēzus bērnību sniedz evaņģēlists Matejs, stāstīdams par austrumu gudrajiem, kas ieradušies, lai pagodinātu jaundzimušo jūdu ķēniņu. „Kad Jēzus bija piedzimis Bētlemē, Jūdas ķēniņa Hēroda laikā, redzi, gudri vīri no austrumu zemes atnāca uz Jeruzālemi un sacīja: „Kur ir jaunpiedzimušais Jūdu ķēniņš? Jo mēs Viņa zvaigzni redzējām austrumu zemē un atnācām Viņu pielūgt.” (Mt. 2:1) Tā kā Matejs savu evaņģēliju raksta jūdiem, viņš bieži norāda uz Vecās Derības piepildīšanos Jēzus dzīvē. Sacīdams, ka šīs lietas notikušas ķēniņa Hēroda laikā, Matejs uzsver, ka ir piepildījies jūdu ciltstēva Jēkaba pravietojums – Kristus nāks tad, kad pār jūdu tautu valdīs svešinieks (1. Moz. 49:10). Hērods nebija jūds, bet ēdomietis, kas kā Romas ieliktenis jau kādus 30 gadus valdīja pār jūdu tautu un beidzot bija to pakļāvis.