tag:blogger.com,1999:blog-47998611967464497672024-03-05T11:44:33.514+02:00Augsburgas ticības apliecības Ķekavas luterāņu draudzeEs runāšu par Tavām liecībām ķēniņu priekšā un nepalikšu kaunāIlārs Plūmehttp://www.blogger.com/profile/15080046988322516801noreply@blogger.comBlogger367125tag:blogger.com,1999:blog-4799861196746449767.post-55769457056162716182022-10-17T15:47:00.004+03:002022-10-17T15:49:00.657+03:00XVII Post TrinitatisUn Kungs teica Mozum: “Kāp šai Abārīma kalnā un skaties uz to zemi, ko es esmu devis Israēla dēliem! Kad tu būsi to redzējis, tu tiksi piepulcināts savai tautai – arī tu, tāpat kā tika piepulcināts tavs brālis Ārons. Tas tādēļ, ka tu dumpojies pret mani Cīna tuksnesī, kad sapulce bija strīdā ar mani, – tu nesvētīji mani viņu priekšā, likdams plūst ūdenim! Tie bija Merības ūdeņi Kādēšā, Cīna tuksnesī.” Un Mozus sacīja Kungam: “Lai Kungs, ikvienas miesas gara Dievs, ieceļ vienu vīru pār šo sapulci, kurš izies viņiem pa priekšu un ienāks viņiem pa priekšu, kurš viņus izvedīs un ievedīs, lai Kunga sapulce nav kā avis bez gana!” Un Kungs teica Mozum: “Ņem Jozuu, Nūna dēlu, vīru, kam ir gars, un uzliec viņam rokas. Nostādi viņu priestera Elāzāra un visas sapulces priekšā un iecel viņu amatā, visiem redzot. Dod viņam savu varu, lai viņu klausa visa Israēla dēlu sapulce. Lai viņš stājas priestera Elāzāra priekšā, un tas ar urīmu lai jautā Kunga spriedumu. Kā tas saka, tā lai dara gan viņš, gan visi Israēla dēli, visa sapulce.” Un Mozus darīja, kā Kungs viņam pavēlēja, viņš ņēma Jozuu un stādīja viņu priestera Elāzāra un visas sapulces priekšā. Tas uzlika viņam rokas un iecēla amatā, kā Kungs caur Mozu bija runājis. (4. Moz. 27. 12-23)<br /><a name='more'></a><br />
Dārgie brāļi un māsas Kristū!<br><br>
Stafetes ir īpaša vieglatlētikas disciplīna, kur viss nav atkarīgs tikai no indivīda spēka. Uzvara jāsasniedz skrējējiem kopā. Stafetes kociņa nodošana no viena skrējēja otram ir svarīgs brīdis, kas daudz ko maina. Ja šeit kaut kas noiet greizi, uzvara parasti jau ir zaudēta.<br><br>
Arī Dieva valstībā "stafete" ir jānodod tālāk. Ir labi, ja draudzē ir sludinātāji, kas izplata Dieva Vārda bagātību sprediķos un Bībeles studijās. Tas ir iemesls pateicībai. Daudzas baznīcas sūdzas par mācītāju un semināra audzēkņu trūkumu. Sludinātāji kļūst vecāki un galu galā aiziet pensijā. Dažreiz viņi pamet kalpošanas darbu citu iemeslu dēļ. Bet Dievs visu vada saskaņā ar savu plānu. Mēs varam viņam uzticēties arī tad, kad šādas pārmaiņas draudzē un baznīcā kļūst nepieciešamas. Mūsu teksts parāda, ka Dievs ļauj nodot stafeti tālāk -.<br><br>
<b>I. Dievs var izņemt sludinātājus no kalpošanas darba</b><br><br>
<b>II. Bet ganāmpulkam arī turpmāk būs vajadzīgi gani un</b><br><br>
<b>III Kungs vēlas aicināt turpinātājus kalpošanas darbam</b><br><br>
<b>I. DIEVS VAR IZŅEMT SLUDINĀTĀJUS NO KALPOŠANAS DARBA</b><br><br>
Ritēja aptuveni 1400. gads pirms Kristus. Mozum šajā laikā bija 120 gadu (sal. 5. Mozus 34:7). Četrdesmit gadus viņš bija vadījis Israēla tautu Dieva vārdā. Viņš izveda tos no Ēģiptes, noslēdza derību starp Israēlu un Dievu kā starpnieks, sludināja Dieva vārdu un pārvarēja daudzas krīzes. Tagad viņš saņem īpašu uzdevumu no Dieva: <b>Kāp šai Abārīma kalnā un skaties uz to zemi, ko es esmu devis Israēla dēliem! </b>(4.Mozus 27:12) “Abārīms” ir kalnaina augstiene uz austrumiem no Jordānas upes. Tās augstākie pakalni ir Nebo un Peora kalni. Israēla tauta šajos kalnos uzcēla savu pēdējo nometni, pirms nokāpa Jordānas līdzenumā, lai ieņemtu Kanaānas zemi. Mozum bija jākāpj Nebo kalnā, lai redzētu Apsolīto zemi.<br><br>
Bet atšķirībā no pārējiem israēliešiem viņš neieies Apsolītajā zemē: <b>Kad tu būsi to redzējis, tu tiksi piepulcināts savai tautai – arī tu, tāpat kā tika piepulcināts tavs brālis Ārons. </b>(4.Mozus 27:13) Tas nozīmē, ka Mozum ir jāatstāj šī pasaule, kā tas notika ar viņa priekštečiem, kuri nomira ticībā. Mozus drīz būs kopā ar viņiem. Tad viņš satiks arī savu brāli Āronu, kurš pirms kāda laika nomira Hora kalnā un kuru israēlieši apraudāja trīsdesmit dienas (sal. 4.Mozus 20:22-29). Bet Mozum Dievs neļaus ieiet Apsolītajā zemē. Dievs viņu aizsauks, pirms israēlieši šķērsos Jordānu, lai iekarotu zemi, kur plūst piens un medus.<br><br>
Kāpēc šī brīnišķīgā privilēģija tika liegta Mozum un Āronam, kad viņi tik daudzus gadus bija vadījuši Israēla tautu Dieva uzdevumā? <b>Tas tādēļ, ka tu dumpojies pret mani Cīna tuksnesī, kad sapulce bija strīdā ar mani, – tu nesvētīji mani viņu priekšā, likdams plūst ūdenim! Tie bija Merības ūdeņi Kādēšā, Cīna tuksnesī.” </b>(4.Mozus 27: 14) Visus šos gadus Mozus bija sludinājis Dieva Vārdu. Viņš bija dzīvojis paklausīgi Dieva Vārdam, vedot israēliešus uz svētu dzīvesveidu. Taču vienā brīdī arī viņš un Ārons sacēlās pret Dievu un nepaklausīja Dieva Vārdam. Kad Israēla tauta kurnēja, jo nebija ūdens, Dievs lika Mozum sapulcināt ļaudis klints priekšā. Mozum vajadzēja pavēlēt klintij ļaut izplūst ūdenim. Bet Mozus nepaklausīja Dieva pavēlei. Viņš sapulcināja israēliešus klints priekšā. Bet tā vietā, lai pavēlētu ūdenim izplūst no klints, Mozus divreiz sita klinti ar savu nūju, kā viņš bija darījis līdzīgā veidā iepriekš (sal. 2. Mozus 17:1 un turpmāk). Protams, arī šoreiz no akmens izplūda ūdens. Israēlieši spēja remdēt slāpes. Bet Dievs sacīja: “Tādēļ ka jūs man neticējāt, neatklājāt manu svētumu, Israēla dēliem redzot, jūs neaizvedīsiet šo pulku uz zemi, ko es tiem esmu devis!” (4.Mozus 20:12.) Mozus rīkojās pats pēc sava prāta, kad viņš ar nūju sita klinti. Tā vietā, lai paļautos uz Dievu un izpildītu Viņa pavēli, Mozus darīja to, ko viņš pats uzskatīja par pareizu. Viņš rīkojās neticīgi, jo jebkura nepaklausība Dieva Vārdam ir neticības izpausme, tāpēc Mozum gan bija ļauts aplūkot apsolīto Kānaāna zemi, bet viņš nedrīkstēja tajā ieiet.<br><br>
Taču šīs neveiksmes dēļ Mozus negāja pazušanā. Viņš tika piepulcināts pie saviem tēviem, kuri ticībā nomira pirms viņa. Un šajā apsolītajā mūžīgās dzīves zemē arī mēs kādu dienu ieiesim, lai gan mūsu grēku dēļ neesam to pelnījuši. Cik bieži arī mēs neņemam vērā Dieva Vārdu un darām to, ko paši uzskatām par pareizu, jo mums trūkst vajadzīgās pārliecības par Dieva gādību un vareno palīdzību! Bet paša Dieva Dēls kļuva par cilvēku Jēzū Kristū, lai glābtu mūs caur savu bezgrēcīgo dzīvi un vietniecisko krusta nāvi. Tāpēc svētais Dievs ļauj žēlastībai gūt virsroku. Viņš piedod mūsu mazo ticību un visas neveiksmes, jo Jēzus Kristus asinis šķīsta mūs no visām vainām. Bet kā aicināts sludinātājs var vadīt labā gana ganāmpulku, ja viņš vai pats netic Jēzus Kristus labajai vēstij un nav gatavs sekot Tā Kunga vadībai? Dievs to skaidri parāda iespaidīgā veidā, liedzot Mozum ieiet Kānaānā, lai gan sava ceļa beigās viņš tomēr var redzēt apsolīto zemi. Dievs ne tikai parāda Mozum savu uzticību, laipnību un žēlastību līdz galam, bet Viņš neaizmirst arī tos cilvēkus, kuriem jāiztiek bez Mozus. Dievs ļauj nodot stafeti tālāk, kad viņš izņem sludinātājus no kalpošanas – tāpēc, ka<br><br>
<b>II. GANĀMPULKAM JOPROJĀM BŪS VAJADZĪGI GANI</b><br><br>
Mozus nesūdzas Dievam par to, ka viņam ir jādodas prom tik īsi pirms vēlamā mērķa sasniegšanas. Viņa rūpes nav par sevi, bet par cilvēkiem, kas viņam uzticēti visus šos gadus. Tāpēc viņš sirsnīgi lūdz Dievu: “Lai Tas Kungs, ikvienas miesas gara Dievs, ieceļ vienu vīru pār šo sapulci, kurš izies viņiem pa priekšu un ienāks viņiem pa priekšu, kurš viņus izvedīs un ievedīs, lai Tā Kunga sapulce nav kā avis bez gana!” (4.Mozus 27:16-17) Avīm ir vajadzīgs gans, kas iet ganāmpulka priekšā no ganībām uz ganībām, lai parādītu pareizo ceļu. Pretējā gadījumā avis pazudīs un nobeigsies badā, jo nevarēs atrast ganības. Tāpat arī Tā Kunga Vecās Derības draudzei bija vajadzīgs vadītājs, lai šis garīgais ganāmpulks nelīdzinātos avīm bez gana. Tikai Dievs var dot savam ganāmpulkam šādus ganus. Tāpēc Mozus lūdz Dievu, lai viņa vietā ieceļ citu vadītāju.<br><br>
Daudzus gadsimtus vēlāk, kad Jēzus redzēja lielu ļaužu pulku nākam pie sevis, viņš tapa dziļi aizkustināts. Marks savā evaņģēlijā vēsta: “Jēzus, izkāpis krastā, ieraudzīja lielo ļaužu pūli un sirdī iežēlojās par tiem, jo tie bija kā avis, kam nav gana. Un viņš tos daudz mācīja.” (Marka 6:34) Dieva ganāmpulkam ir vajadzīgi gani, kas sagādātu garīgo barību ”avīm”. Israēlā šo ganu tobrīd nebija, jo Dieva Vārdu skaidri nemācīja ne farizeji, ne rakstu mācītāji. Tāpēc Jēzus sāk garu sprediķi. Viņš zina, ka Dieva vārds mums ir vajadzīgs pat vairāk nekā dienišķā maize. Jo caur Dieva vārdu Svētais Gars darbojas un stiprina mūsu sirdīs ticību Pestītājam Jēzum Kristum, caur kuru mēs, pazuduši grēcinieki, tiekam izglābti.<br><br>
Tāpēc arī Jēzus Kristus draudzei mūsdienās ir vajadzīgi gani, kas skaidri sludina Dieva vārdu un pārvalda sakramentus tā, kā tos ir iedibinājis Jēzus Kristus. Dievs arī vēlas, lai visi ticīgie dalītos ar Bībeles vēsti. Bet draudzē un baznīcā Viņa Vārds ir publiski jāsludina ieceltiem sludinātājiem, kas ir apmācīti šai kalpošanai, un kristību un Svētā Vakarēdiena sakramenti ir jāpārvalda saskaņā ar Svētajiem Rakstiem. Katrai kristiešu draudzei Dievs ir pavēlējis celt savā vidū kalpošanu ar vārdu. Pats Dievs caur draudzi vēlas aicināt vīrus šajā kalpošanā.<br><br>
Taču to, ka cilvēki patiešām seko šim aicinājumam, var panākt tikai Dievs savā žēlastībā. Tikai augšāmcēlies, dzīvais Kungs var dot savai draudzei sludinātājus, apgādājot cilvēkus ar nepieciešamajām dāvanām un sagatavojot kalpošanai, studējot teoloģiju. Taču, tāpat kā toreiz Mozus, arī mēs varam lūgt šādus sludinātājus. Un mēs varam būt pārliecināti, ka Dievs atbildēs uz šīm lūgšanām. Galu galā Jēzus teica: ”Pļaujas ir daudz, bet strādnieku maz. Tāpēc lūdziet pļaujas Kungu, lai viņš sūta strādniekus savā pļaujas tīrumā.” (Mt. 9:37f) Jā, raža ir bagātīga arī šodien. Mūsu valstīs joprojām ir tik daudz cilvēku, kuri nav dzirdējuši par Jēzu Kristu. Un mūsu draudzēm arī turpmāk būs vajadzīgi mācītāji, kas sprediķos un Bībeles studijās izplatīs Dieva Vārda krāšņās bagātības. Cik labi, ka mūsu Dievs mūs apgādā un dara to ar lielu uzticību un žēlastību. Jā, viņš ļauj nodot stafeti tālāk, kad viņš paņem sludinātājus no kalpošanas. Jo ganāmpulkam arī turpmāk būs vajadzīgi gani, un<br><br>
<b>III. KUNGS GRIB AICINĀT KALPOŠNAS DARBA TURPINĀTĀJUS</b><br><br>
Dievs uzklausa Mozus lūgumu un aicina kādu cilvēku uzņemties Israēla vadību. Priesteris Eleāzars un Mozus visas draudzes priekšā uztic šo amatu savam pārbaudītajam kalpam Jozuam ar roku uzlikšanu. Tāpat kā israēliešiem iepriekš bija jāpakļaujas Mozum, kuru Dievs bija aicinājis par viņu vadītāju, tā viņiem tagad ir jāseko Jozuam. Bet Jozua nevar vienkārši darīt, kā viņš vēlas: Lai viņš stājas priestera Elāzāra priekšā, un tas ar urīmu lai jautā Tā Kunga spriedumu. Kā tas saka, tā lai dara gan viņš, gan visi Israēla dēli, visa sapulce (4. Moz. 27:21) Jozua patiešām ir aicināts būt par Israēla tautas vadītāju. Bet šajā vadības amatā viņu vienmēr saista Dieva griba. Un atšķirībā no Mozus, kuram Dievs atklāja Savu gribu tieši, Dievs darīs zināmu Jozuam Savu gribu caur priesteri Eleāzaru. Jozuam nevajadzētu pieņemt savus lēmumus pašam, bet vienmēr sekot Dieva gribai.<br><br>
Arī mūsdienās baznīcā ir pieņemts, ka mācītājus pēc aicinājuma dievkalpojumā publiski ieceļ par ganiem un draudzes mācītājiem. Tā saukto ordināciju Dievs nekur nav pavēlējis. Taču tā ir laba tradīcija, jo mācītāji publiski apsola uzticību luteriskās baznīcas konfesionālajiem rakstiem un tiek ievesti savā kalpošanā ar aizlūgšanām un svētību. Arī mūsdienās citu mācītāju rokas tiek liktas uz viņiem. Tomēr tam nav maģiskas nozīmes. Tas tiek darīts tikai, lai uzsvērtu, ka aizlūgums un svētība ir personīgi adresēta jaunajam mācītājam. Viņš apņemas mācīt un sludināt tikai to, kas atbilst tīrajai Svēto Rakstu mācībai. Atsauce ir uz Luteriskās Baznīcas Konfesionālajiem rakstiem kā normu, jo tajos pareizi apkopota Svēto Rakstu mācība un aizsargāta pret maldiem. Jo mācītāji nevar darboties savā kalpošanā pēc saviem ieskatiem: viņus saista Dieva Vārds, kas mums atklāts Svētajos Rakstos.<br><br>
Ja mācītāji neņem vērā Dieva Vārdu, spītīgi sludinot maldus, nevis sargājot dievišķo patiesību, tad ir spēkā Pāvila teiktais Vēstulē romiešiem: “Es jūs lūdzu, brāļi, uzmaniet tos, kas rada šķelšanos un piedauzību pret to mācību, ko jūs esat mācījušies, un izvairieties no tādiem.” (Rom. 16:17) Bet, ja mācītāji uzticīgi pilda savu kalpošanas darbu, kuram viņi ir aicināti, tad arī draudzei ir labprāt jāseko sludinātajam vārdam. Vēstulē ebrejiem ir teikts: “Paļaujieties uz saviem vadītājiem un paklausiet tos, viņi ir nomodā par jūsu dvēselēm, un viņiem būs jādod par tām norēķins. Lai viņi to var darīt ar prieku, nevis ar vaimanām; tas jums nenāktu pa labu.” (Ebr 13:17) Lai Dievs vienmēr dod mūsu draudzēm uzticamus ganus, kas māca Viņa Vārdu tīri, skaidri un nesamāksloti. Un lai Viņš vienmēr mums visiem no jauna dod gatavību ar prieku un labprātīgi sekot šai labajai mācībai. Āmen.<br><br>
Mācītāja Holgera sprediķis 8.10.2022Unknownnoreply@blogger.comtag:blogger.com,1999:blog-4799861196746449767.post-28849005823097834002022-09-27T11:56:00.001+03:002022-09-27T11:56:11.907+03:00XV Post TrinitatisNeviens nevar kalpot diviem kungiem; vai nu vienu tas ienīdīs un otru mīlēs, vai arī vienam izdabās un otru nicinās. Jūs nevarat kalpot Dievam un mamonam. Tādēļ es jums saku: nezūdieties savas dzīvības dēļ – ko ēdīsiet un ko dzersiet, nedz savas miesas dēļ – ko vilksiet mugurā. Vai tad dzīvība nav vērtāka kā barība un miesa kā drēbes? Pavērojiet putnus debesīs – ne tie sēj, ne pļauj, ne savāc ražu šķūņos; jūsu debesu Tēvs tos baro. Vai jūs neesat daudz vairāk vērti kā viņi? Kurš no jums ar savu zūdīšanos var pagarināt savu mūžu kaut vai par olekti? Kādēļ jūs zūdāties par savu apģērbu? Mācieties no lilijām pļavā, kā tās aug – ne tās nopūlas, ne vērpj, bet es jums saku: pat Sālamans visā savā godībā nebija tā tērpies kā viena no tām. Ja nu Dievs pļavas zāli, kas šodien ir, bet rīt tiek iemesta krāsnī, tā ģērbj, cik gan daudz vairāk jūs, jūs mazticīgie?! Tādēļ nezūdieties, sacīdami: ko ēdīsim? ko dzersim? ko vilksim mugurā? Jo pēc visa tā pagāni dzenas; jūsu debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag. Meklējiet vispirms Dieva valstību un viņa taisnību, tad jums viss pārējais tiks iedots. Nezūdieties par rītdienu, jo rītdiena pati par sevi parūpēsies; katrai dienai pietiek savu bēdu. (Mt. 6:24-34)<br /><a name='more'></a><br />
Jēzus pamācība, mierinājums un iedrošinājums ir īpaši nepieciešams kristiešiem, kuri nevelta daudz laika šīs pasaules lietām un tāpēc tajās nav tik gudri kā šīs pasaules ļaudis. Tomēr tas nav nekāds zaudējums, jo Dievs par saviem bērniem gādā īpaši. Tagad apskatīsim, ko tieši Jēzus mums māca.<br /><br />
Vispirms viņš atgādina 1. bausli – neviens nevar kalpot diviem kungiem, Dievam un mantai. Pretēji lielākai daļai materiālistiski noskaņotu cilvēku, kuri uzskata, ka nauda un manta ir svarīgākā lieta šajā pasaulē Kristus saka, ka neviens nedzīvo no tā, ka viņam ir daudz mantas, un cilvēks nedzīvo tikai no maizes, bet no ikviena vārda, kas nāk no Dieva mutes. Nostādot pretī vienu otram kalpošanu Dievam un mantai Jēzus atklāj to, ko cilvēki parasti vēlas noklusēt, proti, ja kāds mīl naudu, tam nav iespējams neienīst Dievu, ja kāds pieķeras mantai, viņš noteikti atteiksies no Dieva. Patiesība par neiespējamību kalpot diviem kungiem ir atklājusies arī mūsu dienās, kad Rietumu pasaule, lai gan ar grūtībām, bet tomēr arvien skaidrāk apzinās, ka ir daudz augstākas vērtības par laicīgiem labumiem. Par spīti materiāliem zaudējumiem, īpaši enerģētikas jomā, mēs atsakāmies atbalstīt varmācīgās Krievijas ekonomiku, jo ir skaidrs, ka nav iespējams kalpot brīvības un demokrātijas interesēm, vienlaicīgi kalpojot Kremļa interesēm. Nākas izvēlēties un kaut gan izvēle ir sāpīga, mēs sakām stingru nē netaisnam karam, mierīgo iedzīvotāju slepkavošanai un varmācīgai citu apspiešanai, un esam gatavi par savu “nē” arī maksāt. Īsi sakot, dzīve ir piespiedusi Rietumu pasauli atzīt to, ko tā nevēlējās atzīt daudzus gadus – neviens nevar kalpot diviem kungiem. Mēģinājums to darīt beidzās sāpīgi. Tas ir kārtējais atgādinājums tam, ka nedrīkst ignorēt garīgas patiesības, jo sekas būs tikpat nepatīkamas, cik nenovēršamas. <br /><br />
Tā kā mēs kristieši nevaram kalpot Dievam un mamonam, tad rodas jautājums – kā lai mēs iztiekam? Šeit Jēzus norāda uz Dieva žēlsirdīgo gādību par savu radību, kas atklājas viscaur dabas pasaulē – mēs esam saņēmuši dzīvību par velti kā dāvanu. Vai tad tas, kurš to devis negādās arī par tās uzturēšanu? Putni debesīs liecina par Dieva žēlsirdīgo gādību, krāšņie pļavas ziedi liecina par to pašu. Vai mums nevajadzētu no tā izdarīt pareizo secinājumu – Dievs parūpēsies arī par mums? Kā tad viņš rūpēsies? Vai metīs maizi no debesīm mums mutē? <br /><br />
Jā, ja vajadzēs viņš darīs arī to, jo viņš to jau reiz vēsturē ir darījis 40 gadus uzturot savu tautu tuksnesī ar mannu, bet šajos grūtajos laikos īpaši skaidri vērojam, ka Dievs savu uzturēšanas darbu veic ar laicīgās varas starpniecību, ko teoloģijā sauc par Dieva kreiso roku. Šādos brīžos kļūst īpaši skaidrs cik nozīmīga loma cilvēku laicīgajā dzīvē ir piešķirta laicīgajai varai. Turklāt Dievs šeit mums ir atstājis brīvību, proti, mēs paši varam izvēlēties savu valdību. Tas ir ļoti atbildīgs pienākums ar tālejošām sekām. Ne reti vēlēšanu priekšvakarā, kā tagad, dzirdam zūdīšanos, ka nav jo no kā izvēlēties. Varbūt, bet kas pie tā vainīgs? Pensionāri un skolotāji parasti īpaši skaļi vaimanā par valdību, bet jūs, mīļie draugi, taču viņus paši tādus izaudzinājāt; viņi dara to, ko jūs viņiem mācījāt ar saviem vārdiem un darbiem. Te nu neko vairs nevar darīt, jo nākas pļaut to, kas ir sēts. Nicinoša attieksme pret baznīcu, laicīgo varu, izglītību un vecāku pienākumu nes augļus, un tie ir rūgti, skābi, nebaudāmi augļi. Kad tos nākas baudīt seko briesmīga zūdīšanās un vaimanāšana, bet tā ir veltīga nodarbe. <b>Kurš no jums ar savu zūdīšanos var pagarināt savu mūžu kaut vai par olekti? – vaicā Jēzus.</b> Tas ir retorisks jautājums uz kuru nav jāatbild, jo atbilde ir skaidra – neviens ar zūdīšanos neko nevar panākt. - Ar audzināšanu, ar izglītošanu, ar nopietnu attieksmi pret vecāku pienākumiem, ar atbildību vēlēšanu dienā, jā, ar to gan var kaut ko panākt. Jēzus nesaka – nemācieties, nestrādājiet, bet gan – nezūdieties! Ar šo vārdu Jēzus savalda neprātīgo cilvēka prātu un vienkārši norāda uz Dieva providenci jeb to, kā Dievs uztur savu radīto pasauli. Lai kā arī cilvēce ir pūlējusies pēc grēkā krišanas pati nodrošināt savu dzīvi, tomēr panākumi nav gūti. Nav cilvēka spēkos uzturēt pašam sevi. Tādēļ Jēzus saka – nezūdieties! Tas jums nepalīdzēs! Strādājiet, dariet katrs to, kas jums jādara pēc sava aicinājumu, un Dievs jūs uzturēs.<br /><br />
Tālāk Jēzus saka, ka vēl viena liela mūsu nelaime ir mazticība. Mazticība ignorē Dieva žēlsirdīgo gādību par savu radību, uzskata Dievu par ļaunu un neuzticamu, mēģina paļauties pati uz saviem spēkiem un tiek pelnīti sodīta ar bailēm un raizēm par savu iztiku un dzīvi, bet kā jau tika sacīts – bailes un raizes neko nedod, izņemot varbūt slimus nervus, kas arī ir izteikts mūsdienu fenomens. Pēc laicīgām lietām, saka Jēzus, dzenas pagāni, kas netic Dieva gādībai, bet domā, ka visas lietas atrodas viņu pašu rokās. Nepazīdami dzīvo Dievu, debess un zemes Radītāju, bet godinādami savus iedomu tēlus vai roku darinājumu, pagāni dzenas pēc naudas un mantas, jo saprot, ka viņu dieviņi tiem neko īsti nedos. Tie ir mēmi un bez dzīvības, nevarīgi un nespēcīgi. Tā kā kristieši dzīvo pagānu vidū, tad viņiem pielīp pagānu domāšana, pagānu rūpes un raizes. Tā vietā – Jēzus saka – dzenieties nevis pēc naudas un mantas, bet pēc Dieva valstības un Dieva taisnības. Tās ir lietas, kuras jums ir vajadzīgas daudz vairāk, nekā nauda un manta. Visu pārējo Dievs jums laipni piemetīs. <br /><br />
Vai esat kādreiz dzirdējuši, ka kāds zūdītos pēc Dieva valstības un taisnības vai arī dzītos pēc tās? Es neesmu. Cilvēki vienmēr rīkojas pretēji veselajam saprātam, uzskatīdami, ka Dieva valstība un tās taisnība tiks piemestas, bet jāzūdās un jādzenas ir pēc naudas un mantas. Tā ir pagāniska domāšana, kas nicina Dievu un neko labu no viņa negaida. Bet ko nozīmē dzīties pēc Dieva valstības un taisnības? Kāds mūsu dziesminieks saka: “man jātiek turp – uz atpakaļ. Es dzejai pakaļ dzenos.” Apustulis Pāvils saka kaut ko citu: “Aizmirsdams to, kas aiz muguras, un tiekdamies pēc tā, kas priekšā, es dzenos uz mērķi – iegūt balvu, uz kuru Dievs aicina augšup Kristū Jēzū.” (Fil.3:13-14) Citviet viņš saka, ka nekaunas no evaņģēlija, jo tajā “Dieva taisnība atklājas no ticības uz ticību, kā ir rakstīts: taisnais no ticības dzīvos.” (Rom. 1:17) Un Vēstulē filipiešiem viņš raksta: “Jā, patiesi, es visu iepriekšējo vērtēju kā zaudējumu tā pārākuma dēļ, ko dod Kunga Jēzus Kristus iepazīšana – viņa dēļ viss pārējais man ir zudis un es to uzskatu par mēsliem. Lai tik es iemantoju Kristu un lai es tieku atrasts Kristū nevis ar savu taisnību pēc bauslības, bet ar to, kas nāk caur ticību Kristum, ar to taisnību, kas ir no Dieva un ir iegūta ticībā! (3:8-9), un vēl citviet Pāvils piebilst: “dievbijība pati par sevi jau ir liela bagātība.” (1. Tim. 6:5). Kristietis ir atbrīvots no rāpošanas pa zemi ar saliektu muguru. Viņš stāv stalts un taisns, paceltu galvu raugās uz Dievu un dzenas pēc debesu bagātības, pēc paliekošas, mūžīgas mantas. Viņš zina, ka viņa debesu Tēvs tam dos visu, kas šīs zemes dzīvei vajadzīgs. Atslēgas vārds šeit ir dievbijība ar pieticību. Kristieši ir cilvēki, kam pietiek, kam nav jāzūdās un jākurn, kam nevajag vairāk, jo Tēvs tiem dod, kamēr tie guļ visu, kas tiem nepieciešams. <br /><br />
Un tomēr, miesa ir miesa un lai gan gars ir labprātīgs, miesa ir vāja. Tādēļ Jēzus dod mums pavisam vienkāršu, bet dievišķi ģeniālu padomu – atlieciet zūdīšanos uz rītdienu! Vienmēr sakiet sev tā – es zūdīšos rītdien, bet šodien dzīvošu kā putns gaisā un puķe laukā! Un kopā ar visu svēto Kristus baznīcu lūgsim Dievu, lai viņš mums dod savu žēlastību, ka reiz sākam arī dzīvot tā, ka Evaņģēlijs nepaliek tikai ausīs un uz mēles, bet ienāk arī sirdī un izpaužas darbos. Āmen.
Ilārs Plūmehttp://www.blogger.com/profile/15080046988322516801noreply@blogger.comtag:blogger.com,1999:blog-4799861196746449767.post-20889002565905500322022-08-23T11:48:00.000+03:002024-01-01T22:31:55.994+02:00X Post TrinitatisUn, pienācis tuvu, Viņš, pilsētu ieraudzījis, raudāja par viņu un sacīja: “Kaut arī tu šodien zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs! Bet vēl tas ir apslēpts tavām acīm. Jo nāks dienas pār tevi, kad tavi ienaidnieki ap tevi cels nocietinājumus, tevi ielenks un no visām pusēm spaidīs. Tie tevi nopostīs līdz pamatiem un tavus bērnus, neatstādami no tevis akmeni uz akmens, tāpēc ka tu neesi atzinusi savu apžēlošanas laiku.” Pēc tam Viņš iegāja Templī un sāka izdzīt pārdevējus, sacīdams uz tiem: “Ir rakstīts: Mans nams ir lūgšanas nams, – bet jūs to esat pārvērtuši par laupītāju bedri.” Viņš katru dienu mācīja Templī. Bet augstie priesteri un rakstu mācītāji, arī tie, kas stāvēja tautas priekšgalā, domāja par to, kā Viņu nomaitāt, bet nezināja, kā to darīt, jo visa tauta Viņam bija pieķērusies un klausīja Viņu. (Lk. 19: 41-48)<br /><a name='more'></a><br />Katru gadu kādā no žurnāliem atrodams saraksts ar 10 skaistākajām pasaules pilsētām vai desmit lētākajām pilsētām pasaulē, vai pilsētām ar kādu citu apzīmējumu, un mēs brīnāmies, kura būs pilsēta numur viens. Ir viena pilsēta, kas ir pazīstama kā vissvētākā pilsēta pasaulē — Jeruzaleme. Šo pilsētu izvēlējās pats Dievs, lai varētu tajā īstenot savu lielo pasaules glābšanas plānu. Tā ir vieta, kur viņš uzdeva Salamanam uzcelt Dievam veltītu templi. Tā ir vieta, kur tika pienesti dienišķie upuri, kur svētceļnieki devās svinēt svētās dienas.<br /><br />
Mūsu tekstā tā ir arī pilsēta, par kuru Jēzus raudāja. Viņš ne tikai nobirdināja asaru vai kļuva skumjš. Lūka stāsta, ka viņš skaļi raudāja. Tās bija žēlabainas raudas un dziļas skumjas, kas rodas tad, kad ir piedzīvots liels zaudējums, piemēram, mīļa drauga vai ģimenes locekļa nāve. Tās ir dziļas sirdssāpes.<br /><br />
Šajā tekstā mēs tiekam mudināti pievienoties Jēzus bēdām. Pievienojieties viņa skumjām par Jeruzalemi:<ol>
<li>Viņš bēdājas par to, ka tie nepazīst mieru, ko viņš nes.</li>
<li>Viņš bēdājas par to, ka tie nepazīst lūgšanas svētību, ar ko viņš uzvar.</li>
<li>Viņa bēdas mudina viņu mācīt, neatkarīgi no tā, ko tas viņam pašam maksās.</li></ol>
<b>Bēdas, ka tie nepazīst mieru, ko viņš nes.</b><br /><br />
Šī nav pirmā reize, kad Jēzus runā par Jeruzalemes pilsētu. Vairākas nodaļas iepriekš mēs lasījām, ka Jēzus redzēja Jeruzalemes patieso dabu — cilvēkus, kas nogalināja praviešus un atraidīja tos, kurus Dievs pie viņiem sūtīja. (Lūkas 13:34-35a). Tagad viņš atkal pievēršas viņu garīgajam aklumam. (Lūkas 19:42, 44b.)<br /><br />
Ir bieži dzirdami mudinājumi, pat mūsu dienās: "Lūdziet par mieru Jeruzalemē." Jēzus dienās viņi bija pieredzējuši nemieru. Pirms vairāk nekā piecsimt gadiem pilsētu bija iznīcinājuši babilonieši, un tās iedzīvotāji uz 70 gadiem tika aizvesti gūstā. Viņi atgriezās un atjaunoja pilsētu. Bet tagad tā jau labu laiku atradās romiešu pakļautībā. Izcēlās dumpji. Tas nebija miera laiks. Tas bija politisko nemieru un apspiešanas laiks, un jūdi cerēja uz politisku glābēju, kas dos viņiem politisku mieru.<br /><br />
Bet Jēzus domāja par cita veida mieru, proti, mieru ar Dievu. Mieru ar to, kurš bija izvēlējies šo tautu, devis tai šo zemi un šo pilsētu, devis priesterību un upurus, lai apklātu viņu grēkus. Mieru ar to, kurš bija devis brīnišķīgus apsolījumus par svētību, piedošanu, labklājību un cerību. Bet Jeruzaleme neko par šo mieru nezināja.<br /><br />
Kas ir tas, kas varētu nest mieru? Tas bija pats Jēzus un viņa darbs — dzīvot taisnīgu dzīvi mūsu vietā, un mūsu vietā mirt nāvē, ko bijām pelnījuši savu grēku dēļ, nomirt kā mūsu aizstājējam, lai mūsu parāds būtu samaksāts un mums vairs nevajadzētu to maksāt, jo Jēzus ir pilnībā visu samaksājis mūsu vietā. Lūk, kāds bija Jeruzālemes miers, taču šo mieru viņi nepazina. Viņi nebija uzklausījuši praviešus, kas pie viņiem tika sūtīti, aicinot viņus uz grēku nožēlu un aicinot paļauties uz Dieva apsolījumu par samierināšanu Kristū. Viņi bija tik ļoti aizrāvušies ar šīs pasaules lietām, ka uzlūkoja Jēzu tikai kā brīnumdari, kas viņus pabaro un dziedina viņu fiziskās kaites, taču neuzskatīja viņu par Glābēju.<br /><br />
Un par to viņiem draudēja briesmīgs spriedums. Jēzus raudāja par gaidāmo spriedumu, ko viņi iznesa paši sev. Viņš bija nācis glābt savus ļaudis, bet tie ies bojā ne tikai šajā dzīvē, kad Jeruzāleme tiks fiziski iznīcināta, bet arī laiku beigās, kad viņus gaidīs mūžīga iznīcība un atšķirtība no Dieva.<br /><br />
Ar tiem, kas rūpējas tikai par fizisko mieru šajā pasaulē un neredz vajadzību pēc miera ar Dievu, es dalos ar Jēzus vēstījumu. Briesmīgs spriedums gaida tos, kuri neatzīst vajadzību pēc patiesa miera ar Dievu caur viņa Dēlu Jēzu Kristu. Tos, kas turpina dzīvot dumpojoties pret Dievu un nerūpējas par viņa sūtīto Glābēju, gaida spriedums. Tas nav ienaidnieku spriedums, kas iznīcina jūsu pilsētu un māju. Tas ir spriedums, kas atdala jūs no Dieva, un liek vadīt mūžību kopā ar vislielāko ienaidnieku, kādu cilvēks jebkad ir zinājis, sātanu, apsūdzētāju, kurš nekad nebeidz apsūdzēt neticīgo viņa kļūdās, neveiksmēs, viņa sabojātajās attiecībās un visu citu veidu grēkos.<br /><br />
Jūs un es, mēs zinām par sodu, no kura esam atbrīvoti patiecoties Jēzum Kristum, pasaules vienīgajam Pestītājam. Paldies Dievam, ka Viņš šo vēsti ir atklājis mums ar uzticīgiem evaņģēlija, Jēzus Kristus labās vēsts sludinātājiem.<br /><br />
<b>Tagad aplūkosim, ko Jēzus skumjas liek viņam darīt: Viņa bēdas par to, ka viņi nezina lūgšanas svētību.</b><br /><br />
Pēc tam, kad Jēzus parādīja savas bēdas par Jeruzalemi, viņš iegāja tempļa teritorijā un izdzina no turienes pārdevējus. Šie cilvēki pārdeva jērus, baložus vai jebkuru citu preci, ko varēja pārdot ceļotājam, kas nāca no tālienes un nevarēja atnest līdzi savu upuri. Tomēr tirgoņi nekautrējās iekasēt nežēlīgas cenas par precēm, kuras viņi pārdeva tiem, kas bija ieradušies uz dievkalpojumu. Jēzus viņus sauca par laupītājiem.<br /><br />
Mūsu tekstā nav minēts, ka Jēzus bija dusmīgs. Varbūt viņš bija. Bet teksts mums vienkārši stāsta, ka viņš viņus izdzina ar šiem vārdiem. "Jūs esat pārveidojuši Dieva namu par midzeni, kur jūs, laupītāji, veicat savu biznesu, bet mans Tēvs to izveidoja par lūgšanu namu." Tempļa teritorija netika piešķirta Jeruzālemei, lai tā būtu uzņēmējdarbības vieta, vēl jo vairāk - grēcīgs uzņēmums, kas izmanto Dieva ļaudis. Tā bija vieta, kur nākt ar pienācīgiem Dievam tīkamiem upuriem, un jo īpaši tas bija lūgšanu nams, kur cilvēki varēja nākt pie Dieva ar savām nastām un rūpēm. Tā bija vieta, kur nemierīgs muitnieks varēja lūgt: "Dievs piedod man, grēciniekam." Un šāds cilvēks varēja doties mājās, zinot, ka ir attaisnots Jēzus, apsolītā Mesijas, upura dēļ.<br /><br />
Tātad, lai gan viņš padzina pārdevējus, tas bija arī pasākums, lai atjaunotu tempļa teritoriju tā īstajā nozīmē par lūgšanu namu, lai Jeruzaleme tomēr varētu atgriezties pie Dieva un atpazīt viņa apmeklējuma laiku, pēdējo laiku, kad Dievs nāc pie viņiem žēlastībā un žēlsirdībā, lai aicinātu uz grēku nožēlošanu un atjaunotu viņus par sev uzticīgiem ļaudīm. Vai pazīstat cilvēkus, kuri uzskata baznīcas par vietu, kas vairāk interesējas par uzņēmējdarbību vai līdzekļu piesaisti, nevis par vietu, kur uzklausīt Dieva Vārdu un paust viņam savas bažas lūgšanā? Mūsu baznīcām ir jābūt vietām, kas piesaista cilvēkus pie Dieva un skaidri parāda baznīcu kā pielūgsmes un lūgšanas vietu.<br /><br />
<b>Kā Jēzus reaģē uz savām bēdām par Jeruzalemi un līdzjūtību pret pazudušo tautu? Viņa bēdas mudina viņu mācīt neatkarīgi no tā, ko tas maksās viņam pašam.</b><br /><br />
Kad Jēzus raudzījās uz Jeruzalemi un redzēja grēcīgās darbības tempļa teritorijā, viņš varēja novērsties riebumā vai dusmās. Viņš būtu varējis pagriezt muguru Jeruzālemei, un viņš būtu rīkojies pilnīgi pamatoti. Bet tā vietā mēs redzam, ka Jēzus turpina mācīt šajās pēdējās dienās pirms viņa krustā sišanas. Joprojām ir iespēja sasniegt dažus, kas varētu atpazīt viņu kā Glābēju. Patiesībā Lūka stāsta, ka cilvēki ļoti uzmanīgi pievērsās viņa vārdiem. Lai gan tautas vadītāji meklēja veidus, kā viņu nogalināt, par spīti viņam draudošajām briesmām, Jēzus ar lielu līdzjūtību turpināja mācīt Rakstus, lai glābtu kaut dažus no briesmīgā sprieduma, kas sagaidīja tos, kuri galu galā noraidīs viņu. Tas bija bīstami, jo daudzi turpinās viņu noraidīt un patiesībā tiks pierunāti pieprasīt, lai viņu sistu krustā, taču joprojām varētu būt daži, kas jāglābj.<br /><br />
Kā mēs reaģējam, kad redzam kaimiņus, tautiešus un draugus, kuri ir novērsušies no Jēzus Kristus un vēsts par to, ko viņš nācis darīt? Vai mēs novēršamies no viņiem un sakām sev, ka nevēlamies viņus aizvainot, vai arī mums vajadzētu rūpēties par savām lietām un atstāt viņus mierā un ļaut viņiem pašiem pieņemt lēmumus?<br /><br />
Mani kristiešu brāļi un māsas, mēs esam atbrīvoti no briesmīgā sprieduma, ko Jēzus aprakstīja mūsu teksta sākuma pantos, un no daudz lielākā sprieduma, kas nāks laiku beigās. Mēs zinām, ka Jēzus ir mūsu Pestītājs, kurš atvēra mums ceļu lūgšanā pie Dieva. Mēs zinām Jēzus līdzjūtību pret mums un viņa skumjas, ko viņš izjūt, redzot, ka cilvēki no viņa novēršas. Kaut arī mūs, kas esam pieredzējuši Jēzus žēlsirdību, aizkustinātu viņa līdzjūtība, mudinot sniegtu roku citiem, kas ies bojā, bet tomēr varētu tikt izglābti, ja tikai dzirdētu par to, kas viņš ir un ko viņš ir paveicis. Dalīsimies ar citiem tajā, ko zinām par Jēzu, lai arī ko tas maksātu, lai kādas būtu sekas, lai kāds būtu rezultāts, jo Jēzus līdzjūtība mudina arī mūs būt līdzjūtīgiem un tās mudinātiem vērsties pie citiem. AMEN.<br /><br />
Amerikāņu mācītāja sprediķisIlārs Plūmehttp://www.blogger.com/profile/15080046988322516801noreply@blogger.comtag:blogger.com,1999:blog-4799861196746449767.post-52103483689741501612022-07-18T13:25:00.003+03:002022-07-18T15:04:46.848+03:00VI svētdienā pēc TrīsvienībasPriecājieties Kungā vienmēr, es sacīšu vēlreiz – priecājieties! Lai jūsu lēnprātība top zināma visiem cilvēkiem! Kungs ir tuvu! Neesiet noraizējušies ne par ko, bet jūsu vajadzības lai top zināmas Dievam ikvienā jūsu lūgšanā, pielūdzot Dievu ar pateicību. Un Dieva miers, kas pārspēj jebkuru sapratni, lai pasargā jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū. (Fil. 4:4-7)<br /><a name='more'></a><br />
Žēlastība ir jums un miers no Dieva mūsu Tēva un Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus!<br /><br />
Mīļie draugi Kristū,<br /><br />
Kad Pāvils saka “Priecājieties Kungā” viņš nedod mums pavēli. Viņš vienkārši saka – priecājieties Kungā. Vārds “Kungā” maina visu. Mūsu lielais prieks nāk no lielā prieka labās vēsts. Tas Pestītāja Jēzus Kristus evaņģēlijs. <br /><br />
Jēzus ir mūsu Kungs, jo viņš ir mūsu Pestītājs. Kungs valda pār jums. Veids kā viņš to dara rada visas atšķirības. Kungs, kurš valda pār jums piespiežot kaut ko darīt priekš viņa, ko jūs nevēlaties darīt, prieku nenesīs. Turpretī tāds Kungs, kurš valda pār jums glābjot no jūsu nāvīgākajiem ienaidniekiem un darot jūs brīvus no rūgtas verdzības, nesīs jums lielu prieku. Un tas ir tas, ko dara Jēzus Kristus.<br /><br />
Jēzus ieradās šajā pasaulē kā mazs bērniņš piedzimstot no šķīstas un pazemīgas nevainīgas meitenes. Viņš šeit ieradās pazemīgi. Tagad viņš nāk caur savu evaņģēliju un sakramentiem. Viņš nāk pie grēkus nožēlojošiem grēciniekiem, kas lūdz pēc Dieva žēlastības. Viņš nāk pie mums ar žēlastību, kas mums grēciniekiem ir nepieciešama. Viņš nāks atkal godībā tiesāt dzīvos un mirušos. Tie, kuri pazīst Jēzu viņa pirmajā nākšanā nav nospiesti, uztraukti vai noraizējušies par sastapšanos ar Jēzus viņam atnākot otrreiz. <br /><br />
Svētā Pāvila vēstule Filipiešiem ir Dieva vārds priekš jums. Šīs dienas tekstā apustulis saka, ka mums ir jāpriecājas, jo Jēzus ir tuvu. Viņš atgriezīsies jebkurā brīdī. Tā vietā, lai uztrauktu mūs, šī vēsts nes mums mieru. <br /><br />
Jēzus ir Dievs. Tas nozīmē, ka viņš ir visvarens. Viņš ir svēts. Viņam ir jātiesā un jāsoda tos, kuri nepaklausa viņa svētajam likumam. Tomēr Jēzus nenāca šajā pasaulē, lai mūs tiesātu, apsūdzētu un sodītu. Patiesībā viņš nenāca vispār kaut ko pieprasīt no mums. Jēzus nāca vienīgi, lai mīlētu mūs un ar šo mīlestību izglābt mūs no soda, kuru pelnām. <br /><br />
Priecājieties Kungā! Tas ir, priecājieties Jēzū. Ja jums ir Jēzus, tad jums vienmēr ir iemesls priekam. Ja jūs nezināt, ka visi jūsu grēki ir piedoti pateicoties tam, ko Kristus ir darījis jūsu labā, tad jūs nevarat priecāties Kungā. Ja jūs paļaujaties uz to, cik labs esat bijis, cik veiksmīgs vai populārs jūs esat, cik vesels, bagāts, gudrs – tad jūs nevarat priecāties Kungā. Un viss, kas jums pieder patiesi ir sekls un virspusējs. Īsts prieks nāk tikai no īstas ticības un īsta ticība nāk tikai no īsta evaņģēlija, kas atklāj jums jūsu patieso Dievu. Tādēļ mēs nākam uz baznīcu. Mēs nākam, lai šeit saņemtu patieso Dievu – Dievu, kurš tapa miesa jaunavas klēpī; Dievu, kura miesa tika pienaglota pie krusta, lai atpirktu mūs no grēka. Šajā Dievā mēs varam priecāties. <br /><br />
Jēzus ir Dievs, kurš nāk pie grēciniekiem. Tādēļ jums ir jābūt grēciniekam, ja vēlaties, lai viņš nāk pie jums. Šo Dievu mēs saņem grēku nožēlā, tas ir, skumjās un sāpēs par saviem grēkiem un ticībā grēku piedošanas evaņģēlijam. Sirds, kas nocietinās pret Dieva vārdu, nepavisam nerod prieku Dievā, bet saņem tikai viņa dusmas, kas vērstas pret grēku un neticību. <br /><br />
Mums ir jāatgriežas no grēkiem, lai saņemtu patieso Dievu patiesā ticībā un iemantotu prieku. Tomēr Dievs nenāk pie mums tādēļ, ka nožēlojam grēkus. Grēku nožēla nav tas, kas liek viņam no debesīm nākt pie mums. Tas, ko mēs darām nav iemesls tam, lai viņš nāktu pie mums un piedotu grēkus un pildītu mūs ar prieku. Viņš nāk pie mums tādēļ, ka viņš pats to grib. Tādēļ pirms mēs godinām viņu, mēs sniedzam viņam savu salauzto sirdi. Mēs liekam viņa žēlastības troņa priekšā visus savus grēkus. <br /><br />
Priecājieties Tajā Kungā vienmēr! Mēs nekad nepārstājam priecāties, jo viņš nekad nepārstāj būt žēlsirdīgs pret mums. Priecājieties, jo Dieva dusmas ir rimušas. Priecājieties, jo bauslības lāsts ir noņemts. Priecājieties, jo jūsu grēki ir piedoti. Priecājieties, jo durvis uz debesīm ir atvērtas. Priecājietos, jo kur vairojas jūsu grēks, vairojas Dieva žēlastība. <br /><br />
Sv. Pāvils saka: <b>“Lai jūsu lēnprātība top zināma visiem cilvēkiem! Tas Kungs ir tuvu!”</b> Mums nav neviena iemesla, lai mēs raizētos. Kādēļ zūdīties? Kādēļ savas problēmas uztvert tik nopietni? Vai tad ir iespējams, ka Tas Dievs, kurš nāca no debesīm, lai piedzimtu kā bērniņš mūsu labā; lai dzīvotu paklausībā bauslībai mūsu labā; lai ciestu par mūsu grēkiem - nezinātu vai negribētu rūpēties par to, kas mums vajadzīgs? Protams, nē!<br /><br />
Dievs laipni aicina mūs lūgt, - nest mūsu bēdas viņa priekšā. Mēs zinām, ka Dievs atbild uz lūgšanām. Tas ir nemainīgs viņa apsolījums. Tādēļ nekautrējieties lūgt Dievu. Nedomājiet, ka varat prasīt par daudz. Tā vietā lūdziet un prasiet. Un viņš jums dos mieru, kas ir augstāks par visu cilvēka sapratni. Dievs mums dod savu mieru, pavēstot evaņģēliju, pasludinot piedošanu, ietērpjot mūsu sava mīļā Dēla taisnībā. <br /><br />
Dieva miers pasargās jūsu sirdis un prātu no maldīgā grēcīgās pasaules miera. Viņš miers ir miers, kas nāk no grēku piedošanas. Tas ir miers, kuru nevar iegūt pats cilvēks ar saviem darbiem. Un šis patiesais prieks pieder jums visiem Jēzū, jūsu Pestītājā un Izpircējā. Priecājieties viņā vienmēr! Āmen.
<br /><br />
Ukraiņu mācītāja sprediķis
Ilārs Plūmehttp://www.blogger.com/profile/15080046988322516801noreply@blogger.comtag:blogger.com,1999:blog-4799861196746449767.post-17333073122599013522022-07-06T16:08:00.003+03:002022-07-06T16:08:24.201+03:00III Post TrinitatisDaudzi muitnieki un grēcinieki pulcējās ap viņu, lai viņu dzirdētu. Farizeji un rakstu mācītāji kurnēja: “Šis pieņem grēciniekus un kopā ar tiem ēd.” Bet viņš tiem sāka stāstīt līdzību: “Kurš cilvēks no jums, kam ir simts avju, vienu pazaudējis, neatstāj tās deviņdesmit deviņas tuksnesī un nedodas pakaļ pazudušajai, līdz to atrod? Un, atradis avi, viņš to ceļ uz saviem pleciem priecādamies un, pārnācis mājās, sasauc draugus un kaimiņus un tiem saka: priecājieties līdz ar mani, jo es savu pazudušo avi esmu atradis. Es jums saku: tāpat arī debesīs būs lielāks prieks par vienu atgriezušos grēcinieku nekā par deviņdesmit deviņiem taisnajiem, kuriem atgriešanās nav vajadzīga. Vai arī kāda sieviete, kurai pieder desmit drahmas, ja tā vienu pazaudē, vai viņa neiededz lukturi un neizmēž māju, un rūpīgi nemeklē, līdz to atrod? Atradusi to, viņa sasauc draudzenes un kaimiņus un saka: priecājieties līdz ar mani, jo esmu atradusi drahmu, ko biju pazaudējusi. Es jums saku: tāpat ir prieks Dieva eņģeļiem par vienu atgriezušos grēcinieku.” (Lk. 15:1-10) <br /><a name='more'></a><br />
Kas ir Dievs? Šīs dienas evaņģēlijā Kristus atbild – Dievs ir tas, kurš meklē grēciniekus un kopā ar saviem eņģeļiem priecājas par viņu glābšanu. Tā nu Trīsvienīgo Dievu ir iespējams ļoti viegli pazīt, jo neviena cita, kas meklētu grēciniekus nav. Jēzus vārdi radikāli maina priekšstatu par Dievu. Tā Dieva vietā, kurš tikai biedina ar savām prasībām, spiež darīt daudzus un dažādus darbus, veikt ceremonijas, draud, soda un pazudina tagad ir Dievs, kurš iesaistās intīmā kopīga mielasta tuvībā ar grēciniekiem; īpaši meklē un glābj viņus, lai priecātos par grēcinieku atgriešanos. Īsi sakot, Dievs ir labs, žēlsirdīgs, mīlošs un gādīgs. Ieraudzījuši šo Dievu Jēzū Kristū muitnieki un grēcinieki līksmi pulcējās viņam apkārt. Tas nepatika tiem, kuri uzskatīja, ka viņi ir svēti paši savas dzīves un darbu dēļ, un, ka Dievam ir jāmīl tikai tādus kā viņi. Tā kā garīgās lietās ir grūti izdarīt pareizus secinājumus, Jēzus tiem sniedz divus piemērus no laicīgas dzīves. Saturs šiem piemēriem ir vienkāršs un viegli saprotams – ja kāds ir pazaudējis kaut ko vērtīgu, viņš pamet visu citu un pieliek lielas pūles, lai pazaudēto atrastu un atradis to, ir ļoti priecīgs. Tieši tāpat domā un dara Dievs. <br /><br />
Protams, nav tā, ka Dievam patiktu grēks. Nē, Grēku Dievs ienīst, bet viņš mīl grēciniekus un ir gatavs uz pašaizliedzīgu upuri, lai tos glābtu. Reālā situācija ir tāda, ka Dieva priekšā visi ir grēcinieki, nav neviena svētā, jo cilvēku darbi nepadara tos taisnus Dieva priekšā. Lielā problēma ir tā, ka tagad glābt vairs nevienu nevajag, jo grēcinieku pavisam vienkārši vairs nav. Mūsdienu Rietumu pasaulē tā ir sērga, kas izplatījusies neparastos apmēros, proti, cilvēki uzskata, ka viņi paši sev ir likums – tas, ko es domāju un daru ir pareizi, jo es tā gribu. Protams, katrs atsevišķais cilvēks to dara tikai ierobežotā veidā, bet tā pati doma ir raksturīga arī sabiedrībai kopumā, proti, sabiedrība pieņem likumus pēc sava prāta un pasludina par labu un pareizu to, ko tā pati vēlas. To, cik tam var būt smagas sekas mēs labi redzam mūsu dienās. <br /><br />
Krievijas prezidents pēc Čingizhana piemēra pasludina pats sevi par likumu. Un ja viņš izvēlas apkaut veselu tautu, ļauj slepkavot, izvarot un izpostīt visu, ko iespējams izpostīt, tad tas pēc viņa domām ir labi un pareizi, un tam piekrīt arī liela daļa no viņa tautas. Ja Kremļa saimniekam šāda rīcība tiek pārmesta, viņš var tikai pavīpsnāt – jūs paši noliedzat universālas morālas vērtības un pasludināt par likumīgām un valsts atbalstāmām pretdabiskas seksuālas attiecības un pārmetat man, ka es drusku pašaudos un ļauju saviem karavīriem nedaudz papriecāties. Ja jūs esat paši sev likums, tad kādēļ es tāds nevaru būt? Un te nelīdzēs piesaukt tautu un tās gribu, jo krievu tauta grib un atbalsta savu čingizhanu. <br /><br />
Tas, ko tomēr ievērojam pašreiz Ukrainā notiekošā kara sakarībā ir izteiktais uzsvars uz morālas dabas jautājumiem. Karš ir karš, bet arī karā ir jāievēro morālas dabas aizliegumi. Tieši to neievērošana tiek pārmesta Krievijas prezidenta vadītajiem karavīriem. Bet tad, kad tiek pārmests un nosodīts kāds cits, vienmēr rodas jautājums – bet kā ar mums pašiem? Un atbilde ir bēdīga: slepkavības un varmācība Ukrainā tiek stingri nosodītas, tomēr Latvijā katru gadu tiek nogalināti vairāk nekā pieci tūkstoši vēl nedzimušu bērnu. Šajā sakarībā tiek iebilsts, ka sieviete drīkst ar savu miesu darīt to, ko tā grib. Tas, protams, tā nav, jo runa ir nevis par mātes, bet vēl nedzimušā bērna miesu. Šajā sakarībā ir jāatceras, ka atšķirībā no pārējās dabas cilvēka dzīvībai ir īpaša vērtība, jo Dievs, lai radītu cilvēku par dzīvu būtni, iedvesa viņā pats savu garu. Tieši gars ir tas, kas dara cilvēku dzīvu, un nokaut augli mātes miesās nozīmē nokaut Dieva gribētu un ar īpašu gara dāvanu apveltītu radību. Tad, kad kristīgā ticība kļuva par valdošo Romas impērijas reliģiju, kristiešu attieksme pret vēl nedzimušo bērnu dzīvībām ieguva juridisku formu, un 6. gs. imperators Justiniāns ar likumu aizliedza abortus. Turklāt, lai saprastu dzīvības neaizskaramību nav jābūt kristietim. Labs piemērs ir grieķu ārsta Hipokrāta skolnieki, kas, noraidot filozofa Platona uzskatus, uzrakstīja zvērestu, apņemdamies nevienam nedot nāvējošas zāles, kaut arī tās tiktu prasītas, nedz arī sniegt palīdzību sievietei panākt abortu. Savā vēstulē ASV augstākajai tiesai Māte Terēze rakstīja: „Tiesības uz dzīvību nav atkarīgas un nedrīkst tikt pasludinātas par atkarīgām no kāda cita labpatikas, arī ne no vecākiem vai valdības.” Bijušais ASV prezidents Ronalds Reigans norāda, ka aborts attiecas ne tikai uz nedzimušo bērnu, bet uz ikvienu valsts pilsoni. Viņš raksta: "Ābrahams Linkolns saprata, ka mēs nevarēsim pastāvēt kā brīva zeme, ja daži cilvēki nolems, ka visi nav piemēroti tam, lai būtu brīvi, un tādēļ tiem ir jābūt vergiem. Tāpat mēs nevarēsim pastāvēt kā brīva tauta, ja daži cilvēki nolems, ka visi nav piemēroti tam, lai dzīvotu, un tādēļ tiem ir jātiek pakļautiem abortam jeb bērna slepkavībai. Mana administrācija vēlas pasargāt Ameriku kā brīvu zemi, un šīs brīvības saglabāšanā pats svarīgākais ir apstiprināt visu cilvēku pārpasaulīgās tiesības dzīvot, jo bez šīm tiesībām pārējām tiesībām nav nekādas jēgas." <br /><br />
Tātad tas, ko Dievs, pieļaudams Krievijas prezidenta plosīšanos, mums saka ir sekojošais – jūs esat atmetuši manu likumu un paši sevi pasludinājuši par likumu. Labi, es pieļaušu, ka to pašu dara mazais Kremļa Čingizhans un jūs uzskatāmi redzēsiet, ko tas nozīmē. Kā jau tika sacīts, cilvēku aprobežotības un cietsirdības dēļ ir nepieciešams garīgas patiesības mācīt ar piemēriem no laicīgas dzīves. Un no Krievijas kara Ukrainā ir jāmācās saprast, ka idejām ir konsekvences. Ja morāles likuma absolūtais raksturs tiek noliegts, tad vairs nav iespējams intelektuāli godīgi runāt par labu un ļaunu. Tad visiem jāiet skolā pie vācu filozofa Nīčes un jāmācās, ka labā un ļaunā nav, paši esam dievi, ko gribam, to darām un tam neglābjami seko visu karš pret visiem. <br /><br />
Ko darīt? Tas nav īsti pareizs jautājums. Pareizais jautājums ir - kam ticēt, jeb kurš ir Dievs - tas, kurš valda debesīs vai pats cilvēks? Ja Dievs ir Dievs, debess un zemes radītājs, kura priekšā vienādi atbildīgi ir visi, tad tam ir noteiktas sekas, proti, viņa priekšā mēs visi esam grēcinieki. Piedzimām kā grēcinieki un nomirsim kā grēcinieki, un glābt mūs no tā var vienīgi pats Dievs. Tā ir ļoti skumja un sāpīga patiesība. Bet tas vēl nav viss stāsts. Stāstam ir turpinājums, kas vēsta, ka vienīgais svētais Dievs mīl nabaga grēciniekus, vēlas tos glābt un būt kopā ar tiem. Un tad, kad grēcinieks tiek atgriezts pie Dieva, Dievs kopā ar saviem eņģeļiem līksmo un priecājas. <br /><br />
Šajās dienās Siguldā vairāki simti cilvēku atstāja visu un meklēja pazudušo meitenīti. Pazudušā meklēšana ir pareiza un labi saprotama lieta, arī Dievs to dara. Diemžēl meitenes atrašana nebija priecīga. Atrast vajadzēja daudz ātrāk. Dievs šādas lietas labi zina un viņš ir labāks meklētājs par mums cilvēkiem. Viņš meklē mūs, lai glābtu no mūžīgas nāves. Tu esi tā avs un tas grasis, ko Kristus ir meklējis un atradis. Tad nu ļauj vairoties debesu priekam un nevairo muļķīgas filozofijas, kas māca, ka tevi nemaz nevajadzēja meklēt. Arī tevi grēcinieku mīlošais Dievs atrada garīgi mirušu tavos grēkos, un atrada, lai darītu dzīvu. Mēs ar mirušajiem neko prātīgu iesākt nevaram, - Dievs var! <br /><br />
Viņš atrada tevi pazudušu un atrada savlaicīgi un viņš savlaicīgi nāks atkal, lai dāvātu tev mūžīgu dzīvošanu jaunā pasaulē. Viņa apsolījums piepildīsies tikpat noteikti un droši, kā piepildījušies visi pārējie, kas attiecas uz viņu. Viņš jau nāk! Tas ir Svētais Vakarēdiens, kur Jēzus nāk noslēpumainā, bet patiesā un reālā veidā, lai pieņemtu pie sava galda mūs, līdzīgi kā viņš kādreiz pieņēma citus muitniekus un grēciniekus. Katru šādu nākšanu pavada viņa tautas dedzīga lūgšana pēc pēdējās lielās atnākšanas, kad visas asaras tiks nožāvētas, visu šīs pasaules cietēju sāpes un ciešanas atalgotas un vairs nebūs ne sāpju, nedz vaidu, nedz atriebības domu, bet paliks tikai mūžīgās Dieva gaismas apstarots prieks. Šis prieks būs pilnīgs, un tas nesīs ne tikai sastapšanos ar pašu Jēzu, bet arī atkalredzēšanās prieku ar tiem, kurus esam zaudējuši šajā bēdu un nāves ielejā – šajā bieži tik varmācīgajā un netaisnajā pasaulē. Būs atkalredzēšanās prieks arī ar Gaujā nolīkušo metenīti; būs atkalredzēšanās prieks arī ar Ukrainā noslepkavotajiem, būs daudz prieka, tikai neļauj to aptumšot neprātīgajai domai, ka pats esi dievs. Redzi, Dievs var visu, bet viņš nedara visu. Viņš glābj grēciniekus, bet paštaisnos un lepnos atstāj pašus savā ziņā. Nebīsties būt tas, kas tu esi - mums bieži tiek sacīts. Patiesi, nebīsties atzīt, ka esi grēcinieks un netēlo svēto, jo tu esi grēcinieks. Tur tu pats neko nevari darīt, bet bīsties no uzpūtīgās lepnības. Atceries, ka pats lielākais grēks ir citu grēcinieku nicināšana. Nenicini tos, kurus Kristus mīl, bet palīdzi viņiem tāpat, kā Kristus ir palīdzējis tev. Āmen. Ilārs Plūmehttp://www.blogger.com/profile/15080046988322516801noreply@blogger.comtag:blogger.com,1999:blog-4799861196746449767.post-92083395155662100662022-06-28T06:30:00.001+03:002022-06-28T06:30:40.828+03:00II Post Trinitatis Jēzus sāka viņam stāstīt: “Kāds cilvēks rīkoja lielu mielastu un daudzus uz to saaicināja. Ap mielasta laiku viņš nosūtīja savu kalpu pie aicinātajiem sacīt: nāciet, viss jau ir gatavs! Tie visi kā viens sāka aizbildināties. Pirmais viņam sacīja: es esmu nopircis lauku, un man ir jāiet to apskatīt. Lūdzu, pieņem manu aizbildināšanos! Un cits sacīja: es esmu nopircis piecus pārus vēršu un eju tos pārbaudīt. Lūdzu, pieņem manu aizbildināšanos! Vēl cits sacīja: es sievu esmu apņēmis un tādēļ nevaru nākt. Kalps ieradies to paziņoja savam kungam. Tad nama saimnieks sadusmojās un sacīja savam kalpam: izej steigšus pilsētas ielās un ieliņās un ved šurp nabagus, tizlus, aklus un kroplus! Kalps teica: kungs, ir noticis, kā tu pavēlēji, bet vēl ir vietas. Tad kungs sacīja kalpam: dodies pa ceļiem un sētām un piespied nākt visus, lai mans nams būtu pilns! Es jums saku: neviens no aicinātajiem vīriem manu mielastu nebaudīs.” (Lk. 14: 16-24)<br /><a name='more'></a><br />
Jēzus vispirms min mielastu, uz kuru ir aicināti daudzi. Mums jāuzdod jautājums, kurš ir tas, kurš šo mielastu rīko un kas ir šis mielasts? <br /><br />
Atbilde ir skaidra: mielasta rīkotājs ir pats Dievs un daudzie, kas uz to aicināti ir visi cilvēki, bet īpaši Dieva izredzētā jūdu tauta. Mielasta laiks ir Kristus atnākšana, par ko apustulis Pāvils saka: kad laiks bija piepildīts, Dievs sūtīja savu Dēlu dzimušu no sievas, noliktu zem bauslības, lai viņš izpirktu tos, kas atradās zem bauslības. Par pašu mielastu un tā saturu nepieciešams pasacīt vairāk. <br /><br />
Pēdējo laiku mielasts, kas saistīts ar Mesijas nākšanu Vecajā Derībā visskaidrāk ir aprakstīts pravieša Jesajas grāmatā: “Pulku Kungs nu sataisīs visām tautām treknas dzīres šai kalnā – dzīres ar nostāvējušos vīnu, ar treknuma leknumiem, ar vecu briedušu vīnu! Šai kalnā viņš saplēsīs apsegu, kas klājas pār visu tautu, apklāju, kas sedz visus ļaudis! Uz mūžiem viņš izpostīs nāvi, Kungs Dievs noslaucīs asaras no visu vaigiem, visā zemē viņš iznīdēs savas tautas kaunu, jo Tas Kungs ir runājis!” (25:6-8) No teksta tātad ir skaidrs, ka mielasta gatavotājs ir pats Dievs. Jaunajā Derībā šā mielasta saturs tiek paskaidrots plašāk.<br /><br />
Vispirms mums tiek pavēstīts, ka Dievs samierināja pasauli ar sevi. Un tas notika vēl tad, kad cilvēki bija Dieva ienaidnieki, Dieva dusmām pakļauti grēcinieki (Romiešiem 5:8, 10; Ef 2:3–5). Tas izslēdz jebkādu sadarbību no pašu grēcinieka puses. Kad Dievs samierināja pasauli ar sevi pat ticība nebija nosacījums. Samierināšanu paveica pats Dievs un paveica to ar sava Dēla nāvi. Jo, kad Kristus nomira par visiem, visi nomira kopā ar viņu (2. Kor. 5:14). Rezultātā, Dievs nepieskaitīja viņiem viņu pārkāpumus (2. Kor. 5:19). Ar grēku piedošanu, barjera, kas šķīra Dievu un grēcinieku, tika noņemta, un Dievs bija samierināts ar pasauli.<br /><br />
Tagad evaņģēlijā Dievs tuvojas cilvēkiem kā žēlsirdīgs Dievs, pārliecinot tos, ka viņš patiešām ir nolicis pie malas savas dusmas Kristus veikuma dēļ. Tagad viņš sniedz saviem ļaudīm šo vēsti, lai tā tiktu sludināta pasaulei: Dievs ir žēlīgs Kristus ciešanu, nāves un augšāmcelšanās dēļ. Viņš ir samierinājies ar pasauli un ir piedevis visas cilvēces grēkus (2.Kor 5:18- 19).Teologi to sauc par “objektīvu” attaisnošanu, jo tā notika Dieva sirdī, neatkarīgi no jebkādas darbības no grēcinieka puses. Svētie Raksti šo pašu patiesību māca no nedaudz atšķirīgas perspektīvas, sakot, ka Kristus tika nodots nāvē par mūsu pārkāpumiem un ir augšāmcēlies mūsu attaisnošanai. (Rom. 4:25) <br /><br />
Attaisnošana, tāpat kā izlīgums, sākas paša Dieva sirdī, viņam dāvinot savu mīļoto Dēlu kā dāvanu. “Paredzētajā laikā Kristus, kad vēl bijām nespēcīgi, nomira par mums, bezdievīgajiem. (Rom. 5:6) Dievs uzņēmās iniciatīvu, uz ko pamudināja viņa žēlastība. Viņš nodeva Kristu nāvei un uzmodināja viņu ar vienu mērķi— visas cilvēces attaisnošanu. Raksti piedāvā pārsteidzošu paralēli starp Ādamu, kurš ienesa grēku pasaulē un Pestītāju, kurš atnesa taisnības un attaisnošanas dāvanu: “Kā par viena cilvēka pārkāpumu visiem cilvēkiem nākusi pazudināšana, tāpat caur viena Cilvēka taisnību visiem cilvēkiem nākusi attaisnošana, kas ved dzīvībā. Kā viena cilvēka nepaklausības dēļ daudziem bija jākļūst par grēciniekiem, tāpat caur viena paklausību daudzi tiks darīti taisni.” (Rom. 5:18–19). Salīdzinājums ir šāds: Kā grēks un lāsts ir nācis pār visiem caur Ādamu, tāpat grēku piedošana un attaisnošana Dieva priekšā ir iegūta priekš visiem caur Kristu (Rom. 5:12, 15). Attaisnojums ir universāls un objektīvs, tas tiek piedāvāts visiem cilvēkiem ar evaņģēliju. Evaņģēlijs ir mielasts, par kuru runā Kristus. <br /><br />
Tālāk viņš runā par tiem daudzajiem jeb visiem, kas aicināti uz šo mielastu. Tas nozīmē, ka Dievs ir sagatavojis visu, - viss piepildīts - Kristus sacīs pie krusta, bet uz mielastu ir jānāk un tas ir jābauda. Tas nozīmē, ka katrs atsevišķais cilvēks to saņem tikai caur ticību. Kad kāds samaksā pirkuma cenu, lai atbrīvotu vergu, vergs ir brīvs, tiklīdz noteiktā izpirkuma cena ir samaksāta. Tomēr, ja izpirktie vergi izvēlas palikt verdzībā, tad viņi joprojām nav brīvi cilvēki. Tie ir brīvi saskaņā ar tā nodomu, kurš nopirka viņu brīvību, bet viņi paliek gūstā tādēļ, ka nevēlas izpirkuma dāvanu pieņemt. Teologi šīs dāvanas saņemšanu caur Svētā Gara radītu ticību sauc par “subjektīvu” attaisnošanu vai salīdzināšanu. Tātad dāvanas personisku saņemšanu. <br /><br />
Gan saskaņā ar Svētajiem Rakstiem, gan luteriskajām ticības apliecībām, objektīvā un subjektīvā attaisnošana vienmēr ir cieši saistīta un konteksts tai ir viens. Cilvēks ir attaisnots žēlastībā, Kristus dēļ, ticībā (AC IV). Šie trīs mūsu ticības apliecības vārdi pareizi veido vienu veselu vienību. Ja ticība tiek izlaista, pastāv draudi, ka tas tiks saprasts tā, ka visi jau tāpat ir izglābti. Ja objektīvs attaisnojums netiek uzsvērts, tad tiek pazaudēts žēlsirdīgs Dievs, tāds Dievs, kurš ir labvēlīgs pret visiem cilvēkiem un ir piedevis visus viņu grēkus Jēzus Kristus dēļ. Pie kā tad ticība var pieķerties? Tikai pie Jēzus Kristus un viņa objektīvā samierināšanas darba. Ja Rakstu mācība par objektīvu attaisnošanu vai samierināšanu nav skaidri uzturēta un pasludināta, grēcinieka pestīšana tiks balstīta uz irstošām smiltīm, proti, labo darbu taisnības. Ticība tad tiks uzskatīta par paša cilvēka darbu, kas slāpē Dieva dusmas un liek viņam samierināties ar cilvēkiem.<br /><br />
Kopš grēkā krišanas cilvēks nemitīgi cenšas pats sevi attaisnot. Kā Ieva un Ādams iesāka vainot visus citus un beigu beigās pašu Dievu, tā cilvēki to turpina bez gala. Visiem ir kāds attaisnojums, kāpēc viņi dara to, ko nevajadzētu darīt un nedara to, ko vajadzētu. Jēzus mums šodien stāsta par trim šādiem cilvēkiem – viens bija nopircis zemes īpašumu, otrs vēršus, bet trešais bija apņēmis sievu. Visi to uzskatīja par pietiekošu attaisnojumu tam, lai noraidītu Dieva piedāvāto glābšanu Kristū. Varbūt pašiem tiem šķita, ka attaisnojums ir labs diezgan, tomēr Jēzus saka, ka tas izpelnījās Dieva dusmas un spriedumu – neviens no aicinātajiem vīriem manu mielastu nebaudīs. Tas mums palīdz saprast, kāpēc joprojām nospiedoši lielākā jūdu daļa netic Kristum, un kādēļ pasaulē vēl ir daudzas citas reliģijas un sektas. Viņi visi paļaujas paši uz sevi, uz saviem darbiem. Jo bez Kristus nekā cita arī nav kā tikai paša darbi, kas ir irstošām smiltīm līdzīgs pamats. Tātad jautājums nav tikai vēsturisks vai vispārīgs, bet dziļi personisks. Jēzus ir miris par tevi pie krusta. Viņš ir augšāmcēlies tavu grēku piedošanai; mielasts ir gatavs un Dievs tevi aicina to baudīt. Viņš tevi aicina, bet nespiež ar varu. <br /><br />
Kristus izpildīja Vecās Derības prasības. Mēs vairs neesam pakļauti likumam. Kristieši ir zem žēlastības. Jēzus ir mūsu sabats, atpūta no bauslības darbiem un mēs esam attaisnoti tikai ticībā. "Grēks nevaldīs pār jums, jo jūs neesat pakļauti likumam, bet gan žēlastībai." (Rom. 6:14) Un citviet Pāvils saka: "Tāpēc, ticībā attaisnotiem, mums ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu." (Rom. 5:1) Un vēl: “Jo žēlastībā jūs esat pestīti ticībā; un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana, nevis no darbiem, lai neviens nelepojas." (Ef. 2:8-9)<br /><br />
Kad cilvēki dzird šādas lietas, viņu samaitātais prāts tūdaļ secina, ka tad jau gan ir labi, varam iet uz baznīcu reizi gadā un ja nesanāks šogad, aiziešu nākošgad. Tiem vajadzētu padomāt par briesmīgajiem draudiem, kas atskan no Jēzus mutes: <b>neviens no aicinātajiem vīriem manu mielastu nebaudīs</b>. <br /><br />
Citiem vārdiem tie nebaudīs tos brīnišķīgos labumus, kurus Dievs ir mums dāvinājis Kristū – grēku piedošanu, mierīgu un drošu prātu, mūžīgo dzīvošanu jaunajā pasaulē un visu pārējo, kas tam sekos. Bet tu, mazais pulciņ, turi droši savu vainagu, lai neviens tev to nevar atņemt. Lieli ir tev dotie apsolījumi, dāvana ir ar prātu neapverama, neticami brīnišķīga. Esi pateicīgs! Āmen.
Ilārs Plūmehttp://www.blogger.com/profile/15080046988322516801noreply@blogger.comtag:blogger.com,1999:blog-4799861196746449767.post-50443255233457604352022-06-08T15:03:00.008+03:002022-06-08T15:03:35.505+03:00VasarsvētkiJēzus tam atbildēja: “Kas mani mīl, tas manu vārdu turēs, un arī mans Tēvs to mīlēs, un mēs nāksim un taisīsim pie viņa mājvietu. Kas mani nemīl, tas netur manus vārdus; un vārds, ko jūs dzirdat, nav mans, bet gan Tēva, kas mani ir sūtījis. To es jums esmu sacījis, būdams pie jums. Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs manā vārdā, mācīs jums visu un atgādinās jums visu, ko esmu jums runājis. Es jums atstāju mieru, savu mieru es jums dodu. Es dodu jums ne tā, kā pasaule dod. Jūsu sirds lai neiztrūkstas un neizbīstas. Jūs esat dzirdējuši, ka es jums sacīju: es noeju un atkal nākšu pie jums. Ja jūs mani mīlētu, jūs priecātos, ka es eju pie Tēva, jo Tēvs ir lielāks par mani. Un to es jums esmu pateicis tagad, pirms tas notiek, lai jūs ticētu tad, kad tas notiks. Es vairs daudz ar jums nerunāšu, jo nāk šīs pasaules valdnieks, bet viņam nav varas pār mani. Lai pasaule zina, ka es mīlu Tēvu un daru, kā Tēvs man ir pavēlējis. Celieties, iesim no šejienes!” (Jņ. 14:23-31)<br /><a name='more'></a><br />
Cilvēku domas par filozofiju ir dažādas – vieni to dievina, citi ienīst, vēl citi ir vienaldzīgi, bet lai ko kāds arī domātu, jūs piekritīsiet, ka idejām ir konsekvences jeb sekas. Šo patiesību mēs vērojam arī saistībā ar vienu no visu laiku lielākajiem filozofiem, grieķu filozofu Aristoteli, kurš savā grāmatā „Metafizika” runā par dievišķo un garu. Aristotelis apraksta garu kā radošu un dzīvu domas spēku, kas spēj risināt vairāk vai mazāk sarežģītas lietas. Pēc Aristoteļa domām pilnīgāka un spēcīgāka sevis apzināšanās domāšanas procesā ir tas, kas nošķir augstākās gara izpausmes no zemākajām. Pašas augstākās gara rosmes pēc Aristoteļa domām ir intelektuāla apcere jeb filozofiskā doma. Šī Aristoteļa atziņa parāda cilvēkā mājojošo tieksmi pēc arvien augstākas prāta darbības un ticību prāta spēju progresam. Aristotelis un daudzi viņa idejiskie sekotāji gan filozofu, gan reliģiskajās aprindās uzskatīja, ka jo vairāk cilvēka gars vai prāts apzinās sevi un spēj izpaust sevi, jo vairāk tas tuvojas dievišķajam. Šie Aristoteļa uzskati ir veidojuši teorijas par zināšanu ieguvi, par cilvēku, kā arī kultūras, sociālās un reliģijas teorijas un formējuši mūsdienās valdošo intelektuālo gaisotni, kuras pamatā ir cilvēka ticība sev, savām prāta spējām. Aristoteļa filozofiskais gars vienmēr atsaucas pats uz sevi un pats piešķir ticamību savas domas gājumam. Turpretī kristīgā mācība par Svēto Garu ir radikāli atšķirīga. Patiesības Gars liecina par Jēzu Kristu un Dievu Radītāju un nerunā pats no sevis (Jņ. 15: 26). Tas nozīmē, ka patiesība nekad nav subjektīva, bet pat Dieva trīsvienībā to apstiprina pārējās Trīsvienības personas.<br /><br />
Pirmoreiz Dieva Garu sastopam jau pašā pirmajā radīšanas dienā, kad viņš lidinājās pār vēl neizveidoto pasauli, aktīvi iesaistoties radīšanas darbā (1Moz. 1:2). Otra reize, kuru gribētos minēt ir vēl brīnumaināka - atbildot uz Marijas neizpratnes pilno jautājumu par gaidāmo grūtniecību, eņģelis Gabriels tai saka: “Svētais Gars nāks pār tevi, un Visuaugstā spēks tevi pārklās, tādēļ arī, kas dzims, būs svēts un tiks saukts – Dieva Dēls.” (Lk.1:35) šajos divos piemēros vērojam Svēto Garu iesaistītu Dieva varenajos darbos – radīšanā un Kristus miesā nākšanas brīnumā. Svētais Gars būtiskā un nedaudz pārsteidzošā veidā parādās arī baznīcas Ticības apliecībās. Augsburgas ticības apliecībā lasām, ka, lai mēs iegūtu ticību, caur ko tiekam glābti, baznīcā ir “..iedibināts garīgais amats Evaņģēlija mācīšanai un sakramentu izdalīšanai. Jo caur Vārdu un sakramentiem kā instrumentiem tiek dāvāts Svētais Gars, kas - kur un kad Dievs to grib - rada ticību tajos, kuri uzklausa Evaņģēliju, tas ir, ka Dievs attaisno tos, kas tic, ka viņi žēlastībā tiek pieņemti nevis viņu pašu, bet Kristus nopelna dēļ.” Turpat negatīvā veidā tiek piebilsts: “Mēs nosodām anabaptistus un citus, kuri spriež, ka Svētais Gars nāk pie cilvēkiem bez ārējā Vārda starpniecības, caur viņu pašu sagatavošanos un darbiem.” Tas pats, bet vēl stingrāk un noteiktāk tiek apliecināts Šmalkaldes artikulos, proti, Svētais Gars „ar mums, cilvēkiem, negrib citādi darboties kā vienīgi caur savu ārējo vārdu un sakramentu. Bet viss, kas bez šā vārda un sakramenta tiek daudzināts par garu, ir velns.” Ar šiem vārdiem tiek skaidri noraidīta iespēja Dieva Garu un patiesību interpretēt subjektīvi kā iekšēju cilvēka prāta procesu. Patiesībā cilvēka dabiskās spējas ticības lietās tiek noraidītas vispār. Lutera Mazajā katehismā lasām: „Es ticu, ka es ar savu paša spēku un prātu nevaru uz Jēzu Kristu, savu Kungu, ticēt, nedz pie Viņa nākt, bet Svētais Gars ir mani ar Evaņģēliju aicinājis.” Tādējādi baznīcas ticības apliecības ikvienu ved prom no sevis pie Dieva Vārda un Noslēpumiem un mudina atturēties no savas iniciatīvas ticības lietās. To saprast ir ārkārtīgi svarīgi un grūti. Grūti tādēļ, ka mēs visi pēc savas dabas esam Aristotelim, Romas pāvestam un citiem līdzīgi entuziasti, kuri uzskata, ka viss gars un Dieva gudrība mīt viņu pašu sirdīs. Turklāt šeit tūdaļ ir jāpiebilst, ka Svētais Gars nav ne tikai sakāpinātas cilvēka intelektuālās spējas vai emocijas, bet viņš nav arī kāda abstrakta enerģija jeb spēks. Kas tad viņš ir? - Trīsvienīgā Dieva persona, kas savā dievišķībā ir vienāda ar Tēvu un Dēlu, nav radīta, ir neaptverama, mūžīga, visvarena; Svētais Gars ir Kungs, kas nav ne veidots, ne radīts, ne dzimis, bet no Tēva un Dēla iziet. Atanasija ticības apliecība brīdina, ka tas, kurš pie šīs ticības uzticīgi neturas, nevar tikt pestīts..<br /><br />
Pašreiz mēs dzīvojam ļoti sarežģītā laikā, kad arvien pieaug naidīgums pret kristīgo ticību, ateisms un materiālisms, kas ir pārņēmis lielu daļu Rietumu inteliģences un arī vienkāršo cilvēku prātus. Šeit vietā būtu atgādināt, ka šādai esamības izpratnei nav tikai garīgas, bet ir arī nopietnas politiskas sekas. Valsts pārvalde, politiskā dzīve, izglītība un ikdiena var ļoti viegli kļūt līdzīga tam drausmīgajam murgam, kas 20. gs. bija jāpiedzīvo mums un lielai pasaules daļai. Gāzes kameras un masu slepkavības bija laikmeta gara izpausmes, bezdievības uzvara pār cilvēka ticību, morāli un prātu. Ir ticis piemirsts tas, ka brīvība sabiedrībā ir iespējama tikai tur, kur valda likumība. Bet ja likumība nav Dieva dota, ja tā neprasa atbildību augstākas varas priekšā, tad šīs zemes likums un valsts vara vienmēr būs tikai tas, kas noder savas tautas apspiešanai un karam ar citām tautām. Viena no kļūdām, kas tiek pieļauta domājot par tirānijām ir tā, ka tiek pieņemts, ka pa priekšu jānāk kādam tirānam – Hitleram, Staļinam, Mao, Putinam un tad rodas tirāniska valsts. Tieši otrādi, tirānus veido un viņi nāk pie varas tikai pateicoties tautas vispārējam noskaņojumam. Viscaur vēsturei redzam tieši šādu lietu virzību – Ādama pretenzijas uz dievišķumu kļuva par Bābeles torņa totalitāro dzinējspēku, kas cēla torni uz debesīm un sēdināja tajā varmāku Nimrodu. Un tā tas ir bijis vienmēr. Kad cilvēki, tauta ir nolēmuši celt savu utopiju, savu torni uz debesīm, viņi vienmēr atrod kādu, kuru sēdināt šajā tornī, cilvēku, kurš šķietami varētu īstenot viņu plānus. Un šāds cilvēks arvien ir totalitāri domājoša, autoritāra persona. Kā likums šāds cilvēks ir arī bezdievis, jo, kā to rāda vēsture, tie kas nicina Dievu un smejas par elli, ir pirmie kandidāti uz elles radīšanu zemes virsū. Par spīti nicinājumam pret reliģiju, tiklīdz viņi tiek pie varas, tie tūdaļ iedibina jaunu reliģiju – tirāna kultu ar viņa bildēm, pieminekļiem, parādēm, svētkiem un godināšanu. Ir jāapzinās, ka cilvēcei patiesībā ir tikai divas iespējas – vai nu visi kā brīvas un vienlīdzīgas būtnes mēs esam padoti Debesu Likumam, vai arī lielākā daļa cilvēces būs padoti nelielas valdošas grupas vai pat viena cilvēka likumam, nolemjot sevi un citus samaitāšanai. Sauksim to par Čingizhana likumu, kas nozīmē - likums ir tas, ko saka hans, vienalga, lai ko viņš arī sacītu. Šis modelis vienmēr ir viens un tas pats – tāpat kā Staļins bija Ēdenes dārzā notikušās pievilšanas produkts, tā arī Padomju Savienība tika celta uz Bābeles pievilšanas pamatiem, tāpat tas notiek mūsdienu Krievijā, Ķīnā un daudzviet citur. Staļina un Putina lielummānija nav nekas cits kā Ādama lielummānija un mūsdienu Krievijas impēriskie centieni nav nekas cits kā Bābeles centieni. Šajā sakarībā raksturīgi ir vārdi, kurus savā pēdējā vārdā sacīja Rūdolfs Hess Nīrenbergas prāvā: „Hitlers ir Vācija, tāpat kā Vācija ir Hitlers”. Šādai domāšanai seko nolemtība, proti, tauta, kas sevi identificē ar to, kas ir piesaistīts zemei, ir nolemta dalīties liktenī ar to, kam tā ir piesaistīta. Diemžēl cilvēce ļoti reti mācās no savām kļūdām. Tā vienmēr dara to, ko Einšteins savulaik nosauca par idiota pazīmi, proti, idiots ir cilvēks, kurš dara vienu un to pašu, bet sagaida citu rezultātu. Tas varētu būt pats saprotamākais Einšteina atklājums, ko viņš dāvājis cilvēcei: precīza idiota formula. .<br /><br />
Mūsdienu pasaulē mēs redzam cīņu starp vairāk vai mazāk slēpta totalitārisma atdzimšanas centieniem un garīgu atmodu. Šīs cīņas iznākums lielā mērā būs atkarīgs no tā vai garīgās atmodas centieni sakņosies atjaunotās Bībeles un Baznīcas Katehismu studijās, dievkalpojumos, kur dominē Dieva vārds un sakramenti, vai arī mistiskā reliģiozitātē, kur dominē atsevišķa cilvēka privātie uzskati un viedokļi. Tā var būt tikai vai nu bībeliska Svētā Gara vai entuziastiska ļaunā gara atmoda - Kristus vai antikrista valdīšana. Nav grūti pamanīt, ka tirāni praktiski vienmēr ir apzinājušies reliģijas nepieciešamību, bet tādas reliģijas nepieciešamību, kur valda cilvēks nevis Dievs. Lielais uzdevums, kas dots Kristus baznīcai šo briesmu priekšā, ir atjaunotne Svētajā Garā, kas var notikt vienīgi un tikai atjaunotās Bībeles studijās, evaņģēliskos un sakramentālos dievkalpojumos, baznīcas ticības apliecību pazīšanā un arī baznīcas tēvu atstātā mantojuma studēšanā. Tad pār mums bagātīgi atkal līs Svētais Gars, nesdams patiesu garīgu atjaunotni, pasargājot arī mūsu laicīgās dzīves no tirānu varmācības. Šeit tāpat kā visur viss sākas ar grēka atziņu, nožēlu un piedošanu. Citas atjaunotnes nav un nevar būt! .<br /><br />
Ir kāds pamācošs stāsts par kādu aklu argentīniešu rakstnieku, kurš reiz apmeklēja Ēģiptes piramīdas. Dodoties prom no varenās celtnes, viņš apstājās un pacēla sauju smilšu. Nedaudz tālāk viņš tās izbēra.. viņš bija pārvietojis sauju smilšu.. un viņš baidījās, ka šādi ir iztraucējis universu. Ceļot piramīdas, cilvēki domā, ka dara kaut ko nozīmīgu, diženu, lielu un varenu, kaut ko paliekošu, tādu, kam ir nozīme visuma mērogā. Tie domā, ka iemūžina sevi, bet nepaveic neko vairāk, kā tikai pārvieto sauju smilšu. Viss ir tikai niecība – zina teikt gudrais Salamans. Iepriekš minētais argentīniešu rakstnieks atzīstas, ka pateicoties savam aklumam, viņš nonācis pie anglosakšu literatūras bagātībām un iemācījies no galvas daudz dzejas. Kad katra diena šķiet vienāda un jūs līdzīgi aklajam neko neredzat – sauja smilšu no vienas vietas uz otru – tad ņemiet rokās katehismu un psalmu grāmatu un mācieties tos no galvas; lasiet kristīgās pasaules klasiķus, lasiet Šekspīru, Dostojevski, mācieties no putniem gaisā un puķēm laukā; mācieties no maziem bērniem; mācieties no kāda veca, dzīves sista un dauzīta kristieša, kuri laiku pa laikam vēl sastopami šajā pasaulē. Tas būs tikai pirmais solis pa jūsu aicinājuma ceļu, lai kāda būtu jūsu profesija. Nebīstieties! - jūs neiztraucēsiet universu. Tas nav tas, kam jūs esat aicināti. Jūs neesat aicināti sist ar dēli pa ūdeni – liels blīkšķis, daudz šļakatu un tas arī viss. Nē, jūs esat aicināti kaut kam citam – lielam un patiesam. Tu vari ļaut citiem to uzzināt, būdams jebkuras profesijas pārstāvis – ārsts, skolotājs, galdnieks, celtnieks, sētnieks, mācītājs... Jēzus ir izvēlējies tevi savam nolūkam; viņš nav tevi izvēlējies piramīdu celšanai, smilšu pārvietošanai, bet viņa līdzcietības parādīšanai. Ej, nes Kristus līdzjūtību, nes ikvienam, ar kuru sastopies šīs pasaules tuksnesī; necel tur piramīdas, nepārnēsā smilšu saujas, bet nes līdzcietību un žēlsirdību viņa vārda dēļ, un viņa miers būs ar tevi, un nebīsties, ja jutīsies bēdīgs un noskumis, jo šajā pasaulē bēdas ir normāla lieta. Pasaulē, kur katru dienu bērni un sirmgalvji mirst no bada, kur jauni, ar modernām tehnoloģijām bruņoti vīri viens otru nokauj, atstājot aiz sevis atraitnes un bāreņus dīvaini būtu līksmot. .<br /><br />
Tieši bēdīgajiem un grūtsirdīgajiem, kuri skumst par savu grēcīgumu tiek dots Svētais Gars, jo Dievs nemet savas dāvanas priekšā suņiem un cūkām, lai tie aprītu dāvanu, paši nezinādami, ko īsti aprijuši. Ir vajadzīgas sirdis, kuras jūt un apzinās savu postu, cīnās un ķepurojas. Pie tiem nāk Svētais Gars ar savu visvareno palīdzību. Tas ir skaidri redzams Vasarsvētku dienā, kad Jēzus mācekļi, kuri līdz šim bija baiļu un bēdu nomākti, nemierīgi un nedroši, saņēmuši Svēto Garu, kļuva droši, stipri un prieka pilni, izejot ielās un sludinot evaņģēliju. Lai kā arī varētu tikt saprastas redzamās un dzirdamās parādības, kas saistās ar Svētā Gara nākšanu, tas kas notika mācekļu sirdīs mums ir pateikts skaidri - <b>visus piepildīja Svētais Gars.</b> Garīgās Kristības, par kurām bija pravietojis Jānis Kristītājs un kuras bija apsolījis pats Jēzus, tagad bija notikušas. Kristības ar Garu, kuru tagad piedzīvoja ticīgo kopiena bija unikāls, vienreizējs notikums, kas vēlākos laikos nav vairs atkārtojams. Reiz nācis Svētais Gars turpina savu darbu ar svēto evaņģēliju, glābjot no grēka varas un vedot pie Dieva uz jaunu pasauli. Vienā īsā teikumā, kas pasaka visu – Svētā Gara galvenais darbs ir grēku piedošana, un tur, kur ir grēku piedošana, ir dzīvība, svētlaime un mūžīgs, neatņemams prieks, kas nenāk no šīs pasaules, bet no tās uzvarētāja Kunga Jēzus. Jā, nekur nav pazudusi pandēmija, rit karš, ir dārgi laiki, cilvēki kļūst mežonīgi un neprātīgi, bet mēs būsim pateicīgi un kā acuraugu sargāsim lielo dāvanu, ko Debesu Tēvs un Kungs Jēzus mums dod – Svēto Garu, kas tagad kā templī mājo mūsos. .<br /><br />
Pievēršoties šīs dienas evaņģēlija tekstam, ir jāpakavējas pie vairākām lietām. Vispirms Jēzus runā par cilvēku, kurš mīl Viņu. Ko tad šāds cilvēks dara? Kā izpaužas mīlestība pret Jēzu? Jēzus atbild, ka šāds cilvēks tur viņa vārdus. Savukārt, lai turētu Jēzus vārdus, tie vispirms, protams, ir jāzina. Turpat tālāk Jēzus saka: „Kas mani nemīl, tas netur manus vārdus.” Un tūdaļ Viņš paskaidro, ka viņa vārdi ir paša Dieva vārdi. Tātad tie cilvēki un tās reliģijas, kuras nezina un netur Jēzus vārdus, nemīl viņu un ir bez Dieva, jo nicina paša Dieva vārdus. Kuri tad ir tie Jēzus vārdi, kurus mums ir jāzina un jātur? Par to Jēzus runā nākošajā pantā..<br /><br />
Viņš saka, ka visus šos vārdus viņš ir runājis, trīs gadus būdams kopā ar saviem mācekļiem. Mācekļiem šie vārdi varētu kaut kādā mērā būt piemirsušies, tādēļ Tēvs Jēzus vārdā sūtīs Aizstāvi - Svēto Garu, kurš mācekļiem mācīs un atgādinās visu, ko Jēzus sacījis. Visu, ko Svētais Gars tiem mācīja un atgādināja, mācekļi pierakstīja, un tā baznīca papildus Vecajai Derība saņēma Jaunās Derības rakstus, kā augstāko un galējo Dieva atklāsmi. „Dievs vecos laikos daudzkārt un dažādi runājis caur praviešiem un tēviem, šinīs pēdīgajās dienās uz mums ir runājis caur Dēlu” (Ebr.1:1). Miesā nākušais Dieva Dēls Jēzus Kristus un Viņa pestīšanas darbs ir Jaunās Derības vēsts – Evaņģēlijs, kura tapšana nebūtu iespējama bez Svētā Gara. Šo spožo Dieva žēlastības gaismu mums ir atnesis Svētais Gars, apgaismojot mūsu ceļu uz Debesīm. Tāda ir brīnišķīgā Vasarsvētku dāvana. Ja tās nebūtu, mēs joprojām balstītos uz tukšiem niekiem un runātu melus, staigādami apkārt grūti no ļaunuma un dzemdētu postu (Jes.59:4). Gaismu mēs gan gaidītu, bet būtu tikai tumsa. Mēs staigātu pa šo pasauli taustīdamies gar sienām kā akli, gāzelēdamies nemaņā, it kā mums nebūtu acu; mēs kluptu dienas vidū kā tumsā, būdami labi baroti un dzīvības pilni, mēs būtu patiesībā kā miruši. Tāda ir pasaule bez Dieva Gara (Jes. 59: 9-10). Tā ienīst, skauž, zūdās un apmelo savu tuvāko. No viena koka gabala tā uzkur uguni un cep uz tā maizi un gaļu, bet no otra tāda paša darina sev elku tēlu, ko pielūdz kā Dievu. Pieviltās sirds un apmātā prāta maldināts, cilvēks nenāk pie garīgas skaidrības, bet paļaujas uz tukšiem niekiem (Jes. 44:19-20). Šī kaislību pārņemtā pasaule arī nepazīst miera, bet tā pavada laiku nemitīgos savstarpējos karos, ķildās un cīniņos. Tādēļ Kristus kā miera ķēniņš saviem mācekļiem īpaši apsola dot arī savu mieru. .<br /><br />
„Mieru Es jums atstāju, savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas.” Šie vārdi liecina, ka Kristus dotais miers būtiski atšķiras no šīs pasaules miera. Pasaules miers ir tāds miers, kad cilvēkam klājas labi: viņam ir laba veselība, labs darbs, labi draugi, daudz naudas, visi viņu mīl un apbrīno utt. Tiklīdz kaut kas no tā tiek atņemts, tā pasaules miers zūd, cilvēks sāk uztraukties raizēties, kļūst nemiera pilns. Turpretī Kristus miers ir pilnīgi citāds. Cilvēks, kam ir šis miers, ir mierīgs arī visnelabvēlīgākajā situācijā. Pat tad, ja viņš ir slims, nabags, visu ienīsts un vajāts, šāds cilvēks ir mierīgs un nekas šajā pasaulē viņam šo mieru atņemt nevar. Šādu mieru Svētais Gars dāvina, piedodams grēkus. Nemierīgu cilvēku dara nemierīga sirdsapziņa, bet kam grēki piedoti, tam sirdsapziņa kļūst mierīga. Tāds cilvēks zina, ka Dievs ir viņa Draugs, Sargs un Labvēlis, kurš līdz ar grēku piedošanu, tam dos arī mūžīgo dzīvošanu. Tādēļ šāds ticīgs cilvēks nezaudē mieru pat nāves priekšā. Viņš zina, ka visas lietas tam nāks par labu un visvarenā un žēlsirdīgā Dieva rokās viņš jūtas mierīgi un labi. Šis miers nav mānīga ilūzija. Mānīga ilūzija ir pasaules miers, kas ir gaistošs un pārejošs. Dieva miers turpretī ir mūžīgs un paliekošs. Tas ir bezgalīgi dziļš miers, ko nevar iztraucēt šīs pasaules kņada un juceklis. Tā ir svētība, kas sakņojas Kristus nāvē un augšāmcelšanā. Tā ir dāvana, ko Svētais Gars dāvina katram ticīgajam ar Jēzus vārdiem – ņemies drošu prātu, tev tavi grēki piedoti. Grēku piedošana Jēzus vārdā ir diženais Svētā Gara darbs, ar kuru tas uzceļ baznīcu. .<br /><br />
Uzsākot šo grandiozo darbu, Svētais Gars savā amatā nestājas klusu un nemanāmi, bet ar lielām un varenām zīmēm: Vispirms mēs lasām par stipram vējam līdzīgu rūkoņu, kas nākusi no debesīm un ar savu skaņu pulcinājusi kopā ļaudis no dažādām tautām un valodām. Pirmo reizi tas notika svētdienā, 50 dienas pēc Kristus augšāmcelšanās 9 no rīta, kad Vasarsvētku jeb ražas novākšanas svētku dienā, mācekļi bija sapulcējušies vienkopus un klausījās sprediķi. Pēkšņi no debesīm atskanēja varens troksnis, stiprai vēja pūšanai līdzīga rūkoņa. Tā pieņēmās spēkā, nāca arvien tuvāk un tuvāk un drīz piepildīja visu namu. Šis varenais troksnis liecināja par spēka - varena, pārdabiska, dievišķa spēka klātbūtni. Zīmīgi bija arī tas, ka šī varenā rūkoņa atgādināja vēja pūšanu, jo gan ebreju, gan grieķu valodā Garu sauc tādā pašā vārdā kā vēju. Debesu dārdoņai turpinoties, pār katru no sapulcētājiem Jēzus sekotājiem nolaidās it kā uguns mēles, un katrs no klātesošajiem tika piepildīts ar Svēto Garu..<br /><br />
Varenais troksnis piesaistīja arī apkārtējo ļaužu uzmanību. Tie tūdaļ sapulcējās, lai redzētu, kas notiek. Un viņi ne tikai ieraudzīja Kristus mācekļus, ar ugunīgām mēlēm rotātus, bet dzirdēja arī, ka pašu mācekļu mēles bija kļuvušas citādas – tās dažādās valodās slavēja Dieva varenos darbus. Šīs neparastās zīmes bija brīnums un būtu bērnišķīgi naivi censties tās izskaidrot vai noliegt ar mūsu cilvēcisko pieredzi vai prātu. Te brīnumainā veidā piepildījās Jēzus apsolījumi, kristīt mācekļus ar Svēto Garu un sūtīt tiem Aizstāvi. Saņēmuši Garu, mācekļi tūdaļ runāja dažādās cilvēku valodās un tie, kas saprata šīs valodas, saprata mācekļu sacīto. Tā bija zīme, kas liecināja, ka Svētā Gara vēsts izskanēs pa visu pasauli, visu tautu un tautību starpā. Mēģināt atdarināt šo brīnumaino notikumu un nesakarīgi murmulēt, kā to daži dara mūsdienās, nozīmē nesaprast Vasarsvētku notikumu, patiesībā būt bez Gara, un riskēt nokļūt vai pat jau būt nokļuvušam velna nagos. .<br /><br />
Arvien ir jāpatur prātā, ka šī Svētā Gara stāšanās pie sava amata pildīšanas ir vienreizējs, neatkārtojams notikums. Parādījis savas darbības uzsākšanu ar varenām zīmēm un lielu troksni, Svētais Gars baznīcā tālāk darbojas klusi un nemanāmi caur sludināto Vārdu un izdalītajiem Sakramentiem. Svētais Gars ir pazemīgs gars, Viņš nevēlas sevi īpaši parādīt, bet ceļ godā Dieva Dēlu, liecinot par visu, ko Jēzus Kristus cilvēku labā ir darījis. Tādēļ, ja patiesi vēlamies sastapt Svēto Garu un būt garīgi ļaudis, tad mums nav jātiecas viss pēc ārējām zīmēm un brīnumiem, bet jāklausās vienkāršā sludināšanā, kas Jēzu ceļ godā un jāsaņem Sakramenti, ar kuriem viņa veikums tiek izdalīts cilvēkiem. Varenie Vasarsvētku brīnumi un zīmes, liecina par to vareno garīgo spēku, kāds piemīt vienkāršajiem Evaņģēlija vārdiem un Sakramentiem – tie atgriež no grēka, padzen velnu un nāvi, dāvā mieru ar Dievu un mūžīgu svētlaimes pilnu dzīvi Dieva tuvumā. Pazemīgi saņemot, šīs Svētā Gara dāvanas, mēs patiesi dodam godu Svētajam Garam un tiekam piepildīti ar Garu un visām viņa brīnišķīgajām dāvanām. Āmen. Ilārs Plūmehttp://www.blogger.com/profile/15080046988322516801noreply@blogger.comtag:blogger.com,1999:blog-4799861196746449767.post-76037409698440906702022-03-17T17:00:00.001+02:002022-03-17T17:00:12.152+02:00ReminiscereJēzus tos atstāja un devās atpakaļ uz Tīras un Sidonas apvidu. Un, redzi, kāda kanaāniešu sieviete, kas tur dzīvoja, nāca pie viņa, saukdama: “Kungs, Dāvida dēls, apžēlojies par mani! Manu meitu dēmons briesmīgi moka!” Bet viņš tai neatbildēja ne vārda. Tad viņa mācekļi pienāca un lūdza: “Palīdzi tai, jo tā kliedz, nākdama aiz mums.” Jēzus tiem atbildēja: “Es neesmu sūtīts ne pie viena cita kā vienīgi pie Israēla nama pazudušajām avīm.” Bet sieviete, pienākusi klāt, nometās ceļos viņa priekšā, sacīdama: “Kungs, palīdzi man!” Viņš atbildēja: “Nav labi bērniem domāto maizi nomest sunīšiem.” – “Jā, Kungs,” viņa sacīja, “bet sunīši ēd druskas, kas nobirst no viņu kungu galda.” Tad Jēzus viņai atbildēja: “Ak, sieviete, tava ticība ir liela! Lai notiek, kā tu vēlies.” Un tajā brīdī viņas meita kļuva vesela. (Mt. 15: 21-28)<br /><a name='more'></a><br />
Trīs lietas, kuras vistrāpīgāk raksturo šo pasauli ir – karš, bads un mēris. Relatīva miera un labklājības laiki ir bijuši tikai atelpas brīži, kas nekad nav turpinājušies ilgāk par dažiem gadu desmitiem. Mēs tādus esam piedzīvojuši, un tagad ir pienācis laiks atgriezties skaudrajā realitātē. Kādēļ tas tā notiek? Atbilde, kuru mums Rakstos sniedz Dievs ir – iedzimtais grēks. Tas parasti izpaužas kā neticība, skaudība un mantkārība. Jau pašā cilvēces sākumā skaudības mudināts Kains nokāva savu brāli Ābelu, kas iezīmēja visu turpmāko vēstures gājumu. Jā, visu cilvēces vēsturi varam ietvert vienā vārdā – karš! Un tur, kur ir karš arvien seko posts – epidēmijas, bads un nāve. Arī relatīvie miera laiki nemaz nav bijuši tik labi, kā varētu šķist, jo mantkārība un izvirtība auga augumā. Tam kā parasti seko Dieva sankcijas – dzīves dārdzība un citas likstas. Tāda ir pasaule un par to nav jābrīnās – tā grimst grēka varā, līdz kļūst ļauno garu pilnīgi apsēsta un saplosa pati sevi.<br /><br />
Apbrīnojama parādība šajā posta pasaulē ir Kristīgā ticība, jo tā sniedz cerību, mieru un prieku, piešķir jēgu dzīvei un ved uz mūžību. Tā māca mīlēt pat savu ienaidnieku, celt un nevis postīt. Turklāt atšķirībā no sapņainām, iluzorām reliģiskām, filozofiskām un politiskām idejām, kristietība ir patiesi reāla. Pagājušajā svētdienā dzirdētais – par Jēzus uzvaru pār velnu – nebija kāds teiksmains, mitoloģisks stāsts par attiecību kārtošanu noslēpumainā garīgā pasaulē starp gaismas un tumsas spēkiem, kam nav nekāda tieša sakara ar mūsu dzīvi. Nē, tas bija reāls stāsts par reāliem notikumiem. Jā, arī tas bija karš, garīgs karš, kurā izšķīrās cilvēces liktenis. Šajā karā Jēzus cīnījās mūsu vietā, un mūsu vietā viņš sakāva velnu! Karš ir uzvarēts, ienaidnieks sakauts, uzvarētājs ir zināms, bet atsevišķas kaujas joprojām turpinās. Kad Jēzus dāvina savas uzvaras augļus cilvēkiem, velns tos cenšas atņemt un pārņemt cilvēkus arvien lielākā varā, ko sauc par apsēstību. Šīs dienas evaņģēlijs mums stāsta par šādu gadījumu, un to, kā Jēzus uzvara tiek izdalīta cilvēkiem, kā tā tiek saņemta un kas ir saņēmēja, proti, ticība.<br /><br />
Kanaāniešu sievas piemērs ir pastāvīgas, pilnīgas ticības piemērs, kas māca, ka ticība ir sirsnīga paļāvība uz Dieva žēlastību un laipnību, kas atklājas viņa Dēlā Jēzū Kristū. Laikā, kad grūst ekonomika, plosās pandēmija un karš, kad zūd ticība politiķu spējām atrisināt šos jautājumus, kristīgā ticība kļūst īpaši aktuāla arī sociālā un politiskā nozīmē. Vairākus gadu desmitus mēs patiesi dzīvojām relatīva miera un labklājības apstākļos, kad šķita, ka cilvēka spēkos ir atrisināt jebkuru problēmu. Pasaulīgi orientētas baznīcas piebalsoja labklājības evaņģēlijam, noklusējot krustu un nebrīdinot no morāla pagrimuma un izlaidības. Mazais dievbijīgo pulciņš plašajā pasaulē brīdināja – Dievs to neatstās nesodītu, viņš atstās jūs velna varā un jūs aplaupīsiet un apkausiet viens otru. Diemžēl tā arvien ir saucēja balss tuksnesī, kuru sadzird tikai daži. Brīdinājumi tagad ir piepildījušies un arvien vairāk ir vērojama velna vara, viņa plosīšanās, zinot ka tam atlicis maz laika.<br /><br />
Par velna postošās varas palielināšanos jau agrāk liecināja mantkārība un izlaidība, morālais pagrimums un degradācija rietumu pasaulē. To uzmanīgi vēroja arī austrumu kaimiņš, cerot uz vieglu laupījumu. Arī tā ir velna varas izpausme – glūnēt un gaidīt piemērotu brīdi laupīšanai un slepkavošanai. Diemžēl politiskā situācija iegrozījās laupītajām labvēlīgā gultnē. Tā kā draudi un iebiedēšana neiedarbojās, sekoja slepkavošana. Uzbrukumā Ukrainai un draudos citām valstīm, mūsu zemi ieskaitot, nav grūti pamanīt velnišķas iezīmes – meli, draudi, slepkavības un cita veida varmācība, kas plosās ar neparastu spēku. Rietumu pasaule, kurā vēl ir dzīvas kristīgās vērtības stājas pretī, bet diemžēl tā nesaprot postpadomju austrumu despota domāšanu, naivi cerot, ka pietiks atņemt viņam to, ko liela daļa rietumu pasaules uzskata par savu dievu, proti, mamonu, un austrumi padosies. Tā nenotiks, diemžēl. Viena lieta attiecībā uz vēsturi ir neparasti skaidra, proti, no vēstures neviens nemācās. Pagājušajā gadsimtā Vācija tika nospiesta uz ceļiem un beigu beigās ekonomiski un finansiāli izputināta. Un kas notika? Uz skatuves parādījās Hitlers. Otra lieta, ko skaidri māca vēsture ir tā, ka vēsture mēdz atkārtoties. Kad rietumu pasaule cer panākt uzvaru izputinot Krieviju, tai vajadzētu atcerēties kāda ievērojama fiziķa formulējumu – idiots ir cilvēks, kurš atkārtoti dara vienu un to pašu, bet cer sagaidīt citu rezultātu. Ikvienam ir jāsaprot vienkārša patiesība, – karš jau ir sācies! Un tas nav karš pret Ukrainu, kā varētu šķist. Ukraina despota acīs ir tikai Mazkrievija, mazs šķērslis lielajam plānam – cīņai pret Rietumu pasauli par slāvu impērijas atjaunotni. Ja ieklausāmies Kremļa saimnieka runās, tad Ukraina tur tiek pieminēta tikai garāmejot, lielākā daļa šo naida runu tiek veltītas galvenajam ienaidniekam – ASV un rietumu pasaulei kopumā. Mazajam imperatoram ir grandiozi plāni un viņš diemžēl nav ne traks, ne dumjš, bet ārkārtīgi ļauns, viltīgs un bīstams. Tik bīstams, cik bīstams ir tas, kurš ieguvis varu pār viņa dvēseli. Turklāt pašreizējā situācijā Krievijai ir tikai divas izvēles: viena ir atzīt un nožēlot savu grēku kā Raskoļņikovam, saņemt sodu un dzīvot kaunā un nabadzībā gadu desmitiem šķīstot savu dvēseli, un apzinoties, ka tas, kas izdarīts Ukrainā netiks ne ātri piedots, ne aizmirsts; tā ir iespēja uz ko bieži ir aicinājuši diženie krievu kristīgie rakstnieki; otra iespēja ir turpināt un paplašināt militāro konfliktu arī aiz Ukrainas robežām.<br /><br />
Var jau protams lietot dažādus psiholoģiskus terminus, bet ja Kremļa saimnieks ir tādā garīgā stāvoklī, kuru kristietībā sauc par velna apsēstību, tad atgriešanos un grēku nožēlu sagaidīt būs grūti. Kas gan cits bija fašistu un komunistu veiktās zvērīgās slepkavības, ar prātu neaptveramā varmācība un spīdzināšana nometnēs un psihiatriskajās slimnīcās, ja ne velna apsēstu cilvēku darbības? Kas gan cits ir Ukrainas mierīgo iedzīvotāju bombardēšana ar kasešu bumbām, vakuuma bumbām un fosfora šāviņiem, ja ne velnišķa rīcība? Krievijas pareizticīgo baznīcai te būtu sakāms nopietns vārds un brīdinājums. Pat vēl tagad tā spētu pacelt tautu pretī mieram, bet acīmredzot tā ir tik dziļi pagrimusi, ka tā ne tikai klusē, bet pat aizstāv varmāku. Domājot par šīm lietām mums jāievēro, ka velna apsēstība nav vispārīgs ļaunums šajā pasaulē, bet gan konkrēta dēmoniska vara pār konkrētiem atsevišķiem cilvēkiem. Ja šiem cilvēkiem ir liela politiskā vara, tad briesmas patiesi ir lielas. Teiksim tā – mūsdienu Raskoļņikovs jau redz savu trešo sapni, bet cirvja vietā viņš taustās ap sarkanu pogu. Katru dienu lūdziet mīļo Dievu, lai viņš nepieļautu tās nospiešanu.<br /><br />
Šīs dienas evaņģēlijā aprakstītais Jēzus brīnumdarbs – kanāniešu meitenes atbrīvošana no apsēstības – ir apstiprinājums un stiprinājums ticībai, ka Jēzum ir vara pār ļaunajiem gariem, vara atbrīvot cilvēkus no velna varas. Apskatīsim tagad sīkāk – ko varam mācīties no šīs dienas evaņģēlijā aprakstītā notikuma.<br /><br />
Pēc konflikta ar farizejiem, kuri bija ieradušies no Jeruzālemes, lai vērstos pret viņu – <b>Jēzus tos atstāja. </b>Pretestība pat Jēzus dzimtajā Galilejā bija kļuvusi tik liela, ka viņš atstāja biezi apdzīvotās vietas, lai rastu patvērumu nomaļos rajonos.<b> </b>Jēzu, protams, vadīja nevis bailes, bet saprātīga piesardzība, un tā viņš ar saviem mācekļiem nokļuva <b>Tīras un Sidonas apvidū, </b>tas ir, viņi<b> </b>tagad atradās pagānu teritorijā.<br /><br />
Padzirdējusi par Jēzus ierašanos, pie viņa steidzās kāda kanaāniešu sieviete saukādama – <b>Kungs, Dāvida dēls, apžēlojies par mani! </b> Šie vārdi liecina, ka viņa bija jau agrāk dzirdējusi par Jēzu un uzskatījusi viņu par jūdu gaidīto Mesiju – Kristu. Protams, to bija dzirdējuši arī daudzi citi, tomēr tie nesteidzās Jēzum pakaļ un nepievērsa nekādu uzmanību tam labajam, kas bija par Jēzu dzirdēts. Kādēļ tā? Tādēļ, ka ārsts ir vajadzīgs slimajiem, bet veselie par ārstu nedomā un viņu nemeklē. Tiem šķiet, ka viss tāpat ir labi un ja būs problēmas – paši tiksim galā. Tā arī Rietumu pasaule domāja un cerēja, bet izrādījās, ka tā rūgti maldījās, jo notiek tā, kā Bulgakova romānā, uzklausījis ateista spriedelēšanu velns viņam izbrīnīts jautā – un velna arī nav? Un lai gan ateists izsaucas – protams, nav! – jau pēc brīža viņam nākas pārliecināties par pretējo. Nav šaubu, ka kanaāniešu sieva būs iepriekš izmēģinājusi visas pagānu metodes, lai palīdzētu savai meitai, bet tās visas bija palikušas bez sekmēm. Ja viņa būtu dzīvojusi mūsdienās, tā būtu darījusi to pašu, ko dara lielākā daļa mūsdienu cilvēku un rezultāts ir acīmredzams. Sapratusi, ka palīdzība citur nav atrodama šī sieva vēršas pie Kristus un lūdz viņa žēlastību: <b>“Kungs, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!”</b><br /><br />
Nabaga sieva nebūs pati uzdrīkstējusies ieiet mājvietā, kur Jēzus kopā ar saviem mācekļiem bija uz īsu laiku apmetušies un tikko kā ieturējuši pusdienas, bet gaidījusi tos pie mājas, parādāmies ārpusē. Tūdaļ pēc žēlastības lūguma sieviete paskaidro savu neatliekamo vajadzību – <b>Manu meitu dēmons briesmīgi moka! </b>Un tad seko kaut kas dīvains – Jēzus tai neatbild ne vārda, bet dodas prom, it kā viņas tur nemaz nebūtu, un it kā viņa neko nebūtu viņam lūgusi.<br /><br />
Tālākā aina ir savdabīga: iedomājieties trīspadsmit vīrus uz ielas un aiz tiem, rokas pa gaisu vicinot, gaudodama skaļā balsī velkas raudoša sieviete, kas lūdz no tiem palīdzību. Tam vajadzētu piesaistīt cilvēku uzmanību, ko neviens nevēlējās. Tādēļ <b>viņa mācekļi pienāca un lūdza: “Palīdzi tai, jo tā kliedz, nākdama aiz mums.” </b>No teksta nevar izsecināt, vai mācekļi lūdza – tiec kaut kā no viņas vaļā, vai dod, ko tā lūdz, ka tikai viņa apklustu. Lai kā arī tas būtu, Jēzus nekad nebūtu šādi atbildējis uz lūgumu pēc palīdzības. Tādēļ viņš apstājas, pagriežas pret saviem mācekļiem un seko atbilde:<b> “Es neesmu sūtīts ne pie viena cita kā vienīgi pie Israēla nama pazudušajām avīm.” </b>Un atkal šeit nevar nesaskatīt noteiktu līdzību – Ukraina lūdz un vaimanā tāpat kā šī nabaga kanaāniešu sieva, bet tie, kas var tai palīdzēt saka – mēs esam sūtīti tikai pie citām tautām. Tomēr līdzība ir virspusēja, bet atšķirība liela un tā ir jāsaprot.<br /><br />
Ir ļoti svarīgi pareizi saprast šo teikumu. Pa šo laiku sieviete bija pienākusi tuvāk un dzirdēja sacīto. Tādēļ daudzi ļauj vaļu savai fantāzijai un saka, ka Jēzus šādi pārbaudījis sievietes ticību, mudinājis sevi pārliecināt utt. Tā nav tiesa! Jēzus nekad tā nedara! Viņš vēlas palīdzēt nabaga sievai un viņas apsēstajai meitai, bet vēlas arī pasargāt gan savus mācekļus, gan sievieti no pārpratumiem. Mesija jeb grieķiski Kristus bija apsolīts tikai jūdiem, bet tas nenozīmē, ka visi pagāni bija izslēgti (Mt. 4: 24; 8: 28). Pagānu pasaulei pienāks savs laiks, bet pagaidām Kristus bija atnācis tikai pie jūdiem, jo pestīšanai bija jānāk no jūdiem. Tā kā Jēzus nesen bija piedzīvojis lielu pretestību no jūdu reliģiskās elites puses, mācekļi vai kādi citi varēja padomāt, ka viņš tagad novērsies no jūdiem un pievērsies pagāniem. Tā vēlāk darīs apustuļi, bet tikai tad, kad viss, kam bija jānotiek pie jūdiem būs paveikts. Lai novērstu pārpratumus, Jēzus saka, ka viņš ir sūtīts tikai pie Israēla pazudušajām avīm. <b>Bet sieviete, pienākusi klāt, nometās ceļos viņa priekšā, sacīdama: “Kungs, palīdzi man!”</b><br /><br />
Jēzus atbilde<b>: “Nav labi bērniem domāto maizi nomest sunīšiem”, </b>pareizi saprasta, nav ne aizskaroša, nedz asa. Jēzus nesaka „suņiem”, bet sunīšiem. Suņi tā laika austrumu tautās bija klejojoši dzīvnieki, kas pārtika no maitām un, īpaši jūdu vidū, tika uzskatīti par nešķīstiem dzīvniekiem. Savukārt „sunīši” dzīvoja mājās, kur suņi nekad netiktu ielaisti, tie tika īpaši uzturēti un ēdināti un bieži bērni no pusdienu galda tiem atvēlēja kādu kumosu. Šī ir Jēzus atbilde: sunīši ir mīļi, bet nav labi atņemt to, kas pienākas bērniem un atdot to sunīšiem. Jēzus nesaka – nav pareizi, bet – nav labi, nav jauka lieta. Ar vārdu „sunīši” Jēzus līdzības veidā saka to, ko viņš iepriekš jau bija sacījis burtiski, ka viņš ir sūtīts tikai pie Isarēla tautas. Te arī jāievēro, ka viņš nerunā par pagāniem vispār, bet par tiem pagāniem, kas tajā laikā dzīvoja jūdu vidū vai tuvākajā apkārtnē. Tomēr Jēzus vārdos ir slēpts apsolījums, nevis noraidījums, un sieva to tūdaļ ar savu aso ticības ausi uztver. <b>“Jā, Kungs, bet sunīši ēd druskas, kas nobirst no viņu kungu galda.” </b><br /><br />
Būdama pagāniete, kanaāniešu sieva atzīst, ka viņai nepienākas tas pats, kas Israēla bērniem. Viņas ticība ir pazemīga, un ticība tāda ir vienmēr. Sieva ir priecīga, ka var būt viena no tām, kas var saņemt druskas no jūdu galda, viņa zina, ka šīs druskas ir žēlastības dāvana. Ticība nekad neko nepieņem tāpat vien, tā nepieļauj varbūtības, bet skaidri zina, ka saņems, un tā saprot to, ko nesaprot citi: vārdos „mazie sunīši” viņa dzird skaidru apsolījumu. Jēzus nevilcinās slavēt viņas pazemīgo un patieso ticību un apdāvināt lūdzēju: <b>“Ak, sieviete, tava ticība ir liela! Lai notiek, kā tu vēlies.” Un tajā brīdī viņas meita kļuva vesela.</b><br /><br />
Šīs sievietes ticības diženums nav tajā, ka viņa būtu pārvarējusi Jēzus liktus šķēršļus, kā suns lēkādama pēc saimnieka arvien augstāk pacelta kumosa. Jēzus tā nekad nedara! Drīzāk sievas ticība ir līdzīga tā romiešu virsnieka ticībai, kas tic Jēzum uz vārda. Dižena, īsta un patiesa ticība ir ticība, kas pazemīgā, nešaubīgā uzticībā paļaujas uz Jēzu, kā uz Dieva Dēlu. Nevis pagānu sieviete, bet tieši Jēzus ir šā stāsta centrālais tēls. Viņš izdala savu uzvaru pār velnu, un viņa dāvanas tiek ne tikai jūdiem, bet pat pirms noliktā laika arī daži pagāni saņem ne tikai druskas no galda, bet bagātīgu cienastu – brīvību no velna un ļauno garu apsēstības.<br /><br />
Savādi, bet visā šajā mēs redzam arī zināmu līdzību starp Ukrainu un NATO. Dalībvalstis ar ASV priekšgalā var sekot Jēzus piemēram un var arī nesekot. Pagaidām tās to īsti nedara un mēs nezinām vai darīs pirms tiks piespiestas to darīt. Šeit arī līdzība beidzas. Ir pilnīgi skaidrs, ka NATO nav Jēzus. Arī Rietumu pasaule kopumā nav ne Jēzus, ne pat māte Terēze, un atšķirībā no kanaāniešu sievas, kas savu dāvanu saņēma pilnīgi par velti, Ukraiņu tautai nāksies par to maksāt. Tagad tā maksā ar savām asinīm, cīnīdamies visas Rietumu pasaules vietā, bet tad, kad karš būs beidzies alkatība atkal gūs virsroku un tiks prasīts atmaksāt visu līdz pēdējam centam un ar uzviju. Tagad daudzi cilvēki palīdz no labas sirds, bet pieaugot bēgļu skaitam un palielinoties ekonomiskām grūtībām, noskaņojums ātri mainīsies. To šajā grūtajā brīdī vajadzētu saprast arī ukraiņu tautai – palīdzība pret velna varu vispirms ir jāmeklē pie Kunga Jēzus, kurš vienīgais to spēj dot.<br /><br />
Pirmajā Krievijas uzbrukuma dienā Ukrainai luterāņu arhibīskaps bez kādiem paskaidrojumiem savā Twitter kontā bija publicējis Psalma vārdus: “Dievs, satriec zobus viņu mutē! Kungs, sadragā jauno lauvu žokļus! Lai viņi izgaist kā ūdens, kas notek; kad viņi uzliek savas bultas, tad lai tās ir kā aplauztas. Kā gliemezis, kas lienot izplūst gļotās, kā sievas nelaikā dzimis bērns, kas neredz saules, tā lai viņi izzūd!” (58:7-9) Doma un konteksts ir skaidri, bet kristieši nekad nedrīkst sākt ar šādām lietām. Tā vietā lūgšanai drīzāk ir jāsākas ar pravieša Daniela vārdiem, kurus viņš gavēdams un maisā tērpies sacīja Dievam: “Mēs esam grēkojuši! Mēs esam netaisni! Mēs esam pārkāpēji! Mēs sacēlāmies un novērsāmies no taviem baušļiem un tavām tiesām! Mēs neklausījām praviešus, tavus kalpus, kas runāja tavā vārdā uz mūsu ķēniņiem, uz mūsu augstmaņiem, uz mūsu tēviem, uz visiem ļaudīm! Tev, Kungs, – taisnīgums! Bet mums – tik kauns!” Tajā pašā laikā, atzīdams grēku, Daniels zina, kur meklējams glābiņš: “Kungs, mūsu Dievs, ir žēlsirdīgs un piedod mums.. Dievs, uzklausi sava kalpa lūgšanu un viņa saucienus – uzlūko ar žēlastību savu svētvietu, kas izpostīta, ak, Kungs!” Tālāk Daniels skaidri parāda kādēļ viņš uzdrošinās vērsties pie Dieva un kādēļ ir pārliecināts par viņa atbildi: “Ne sava taisnīguma dēļ mēs zemojamies – tev labvēlību lūdzam – jo liela tava žēlastība! Kungs, uzklausi! Kungs, piedod! Kungs, dzirdi un dari! Tevis paša dēļ, mans Dievs, jo tavā vārdā saukta šī tava pilsēta un tauta!”<br /><br />
<a name="_GoBack"></a> Tas ir liels iedrošinājums visiem bēdu māktiem kristiešiem, kuri dzīvo savā Kristības žēlastībā un zina, ka Jēzus ir miris par mūsu grēkiem un augšāmcēlies grēku piedošanai. Uz viņu ceram katrs atsevišķi, un kā liecina pravietis, viņā ir dota cerība arī ikvienai tautai, arī Ukrainai un pat Krievijai, un protams, arī mums. Nav citu zāļu pret tumsas varu un velna ļaunajiem nolūkiem kā tikai mūsu mīļais Kungs Jēzus. Tādēļ mēs visi kopīgi lūdzam – Kungs, apžēlojies, Kristu apžēlojies, Kungs apžēlojies. Āmen.<br /><br />Ilārs Plūmehttp://www.blogger.com/profile/15080046988322516801noreply@blogger.comtag:blogger.com,1999:blog-4799861196746449767.post-24292125285818617962022-03-14T13:50:00.002+02:002022-03-14T13:50:54.947+02:00Pērciet jaunāko mācītāja Ilāra Plūmes gramatu<div id="my-store-58515065"></div>
<div><script data-cfasync="false" type="text/javascript" src="https://app.ecwid.com/script.js?58515065&data_platform=code&data_date=2022-03-14" charset="utf-8"></script>
<script type="text/javascript">
window.ec=window.ec||{};
window.ec.storefront=window.ec.storefront||{};
window.ec.storefront.enable_navigation=true;
window.ec.storefront.product_details_layout="THREE_COLUMNS_SIDEBAR_ON_THE_RIGHT";
window.ec.storefront.product_details_gallery_layout="SINGLE_IMAGE";
window.ec.storefront.product_details_two_columns_with_right_sidebar_show_product_description_on_sidebar=false;
window.ec.storefront.product_details_two_columns_with_left_sidebar_show_product_description_on_sidebar=false;
window.ec.storefront.product_details_show_product_name=true;
window.ec.storefront.product_details_show_breadcrumbs=true;
window.ec.storefront.product_details_show_product_sku=false;
window.ec.storefront.product_details_show_product_price=true;
window.ec.storefront.product_details_show_in_stock_label=true;
window.ec.storefront.product_details_show_number_of_items_in_stock=true;
window.ec.storefront.product_details_show_qty=true;
window.ec.storefront.product_details_show_wholesale_prices=false;
window.ec.storefront.product_details_show_product_options=true;
window.ec.storefront.product_details_show_product_description=true;
window.ec.storefront.product_details_show_share_buttons=true;
window.ec.storefront.product_details_position_product_name=100;
window.ec.storefront.product_details_position_breadcrumbs=200;
window.ec.storefront.product_details_position_product_sku=300;
window.ec.storefront.product_details_position_product_price=400;
window.ec.storefront.product_details_position_product_options=undefined;
window.ec.storefront.product_details_position_buy_button=600;
window.ec.storefront.product_details_position_wholesale_prices=700;
window.ec.storefront.product_details_position_product_description=800;
window.ec.storefront.product_details_position_share_buttons=900;
window.ec.storefront.product_details_position_subtitle=500;
window.ec.storefront.product_details_show_subtitle=true;
xProductBrowser("categoriesPerRow=3","views=grid(20,3) list(60) table(60)","categoryView=grid","searchView=list","defaultProductId=452210973","id=my-store-58515065");
</script>
</div>Unknownnoreply@blogger.comtag:blogger.com,1999:blog-4799861196746449767.post-2031533432500879862022-02-28T13:06:00.001+02:002022-02-28T13:06:29.630+02:00VII svētdiena pirms LieldienāmŅēmis pie sevis tos divpadsmit, viņš tiem sacīja: “Redzi, mēs dodamies uz Jeruzālemi, un piepildīsies viss, ko pravieši rakstījuši par Cilvēka Dēlu. Viņš tiks nodots pagāniem un apsmiets, un mocīts, un apspļaudīts. Un tie šaustīs viņu pātagām un nonāvēs, un trešajā dienā viņš augšāmcelsies.” Viņi no tā neko nesaprata – sacītais viņiem palika apslēpts, un viņi nespēja teikto izprast. (Lk.18: 31-34)<br /><a name='more'></a><br />
Pasaucis savus mācekļus nostāk no citiem, Jēzus tiem stāsta par savām gaidāmajām ciešanām. Evaņģēlists saka, ka mācekļi <b>no tā neko nesaprata – sacītais viņiem palika apslēpts, un viņi nespēja teikto izprast.</b> Šajā brīdī, kad viņi kopā ar Jēzu atradās ceļā uz Jeruzālemi, lai svinētu Lieldienu svētkus, mācekļi domāja par priecīgu svētku svinēšanu, bet ne par ciešanām. Tas labi raksturo cilvēka domāšanu – mēs nesaprotam ciešanas, to nolūks mums ir apslēpts un neizprotams. Šis izpratnes trūkums ir viens iemesls, kādēļ cilvēce nemitīgi mēģina celt paradīzi zemes virsū, un šajā grandiozajā celtniecības darbā Dievam, protams, nav vietas. <br /><br />
Kārtējais šāds zinātnes un tehnikas, progresa un brīvības pasākums noritēja pēdējos gadu desmitos. Tomēr sajūsmas pilnais Sizifa darbs beidzās ar to pašu, ar ko tas bija beidzies vienmēr. Visatļautība un lētticība, naivā ticība spējai vadīt ekonomiku, aklā ticība progresam un zinātnei atdūrās pret finanšu krīzi un pandēmiju, bet politiskā vieglprātība un tuvredzība pret Kremļa politiku. Dieva dotie miera un drošības gadi, kas bija jāvelta ticības un morāles nostiprināšanai tika pavadīti naivā, galēji lētticīgā uzdzīvē un visatļautībā, ignorējot iespējamās Dieva dusmas un iedzimtā grēka varu. Mēs ticējām tukšiem vārdiem, seklām domām, sējām vēju un tagad pļaujam vētru. <br /><br />
Dzīve pasaulē, kurā valda iedzimtais grēks nav iespējama bez ciešanām. Ja negribam panest morālā pienākuma smagumu, ja negribam ierobežot savas vajadzības, ja nevēlamies uzņemties grūtības, ko rada nopietna izturēšanās pret ekoloģiskiem un politiskiem draudiem, tad beigu beigās nākas ciest daudz, daudz vairāk. Briesmīgā nāvē mirstošu cilvēku pilnas slimnīcas liecina par to ceļu, kuru izvēlējusies cilvēce, jo šī pandēmija ir cilvēku rīcības sekas; katra raķete, kas tagad posta Ukrainas pilsētas, skaļi kliedz – lūk, tā var būt arī jūsu nākotne! Šeit piepildās tas, ko Luters saka savā katehismā – ja apzagsi nabagus un tev izdosies izbēgt no Dieva soda, tad sauc Dievu un mani visas pasaules priekšā par meli.<br /><br />
Ukrainas valdība pieļāva daudz kļūdu tajā skaitā negribēšanu vai nevarēšanu tikt galā ar korupciju, valsts izzagšanu un krievu slepeno dienestu darbību. Tagad ir pienācis laiks Ukrainas oligarhiem atdot vismaz daļu no tā, ko tie nozaguši tautai. Tā ir visu šo notikumu negatīvā puse. Tajā pašā laikā Ukrainas tauta neizvēlējās pakalpības un gļēvulības ceļu, kas tai nemitīgi tika piedāvāts gan no pašmāju, gan Krievijas politiķiem. Tā izvēlējās grūto un smago neatkarības un brīvības ceļu, kurš, kā bija skaidri redzams, būs sāpju un ciešanu ceļš. Šajā pasaulē citādi nav iespējams – ir tikai vai nu nodevības un gļēvulības, nemitīgu kompromisu ceļš, kura alga ir 30 Jūdasa graši, vai ticības, patiesības un mīlestības ceļš, kura alga ir cerība uz godu un brīvību. Varonīgā ukraiņu tauta izvēlējās brīvības ceļu un tagad tā sāpēs un ciešanās lej savas asinis par savu brīvību un arī par mums visiem. Tas nav pārspīlējums! To beidzot sāk saprast arī izlaidīgu dzīvi cienošā Eiropa. Un ir zīmīgi, ka pretī agresoram aci pret aci stājas tieši Ukraina. Tās prezidents un valdība nebēg un neslēpjas, bet kopā ar savu tautu varonīgi uzņemas Dāvida cīņu pret Goliātu. <br /><br />
Bet kā vēl notiekošais attiecas uz mums? Atbildi atrodam Lūkas evaņģēlijā: “Kādā brīdī atnāca kādi cilvēki un pavēstīja Jēzum par galilejiešiem, kuru asinis Pilāts bija sajaucis ar viņu upuriem. Jēzus tiem atbildēja, sacīdams: “Vai jums šķiet, ka šie galilejieši ir bijuši grēcīgāki par citiem galilejiešiem, ka tā cietuši? Nebūt ne, es jums saku, bet, ja jūs neatgriezīsieties no grēkiem, jūs visi tāpat aiziesiet bojā. Jeb vai jums šķiet, ka tie astoņpadsmit, kuriem uzkrita tornis Sīloāmā un tos nosita, bija to pelnījuši vairāk nekā citi Jeruzālemē? Nebūt ne, es jums saku, bet, ja jūs neatgriezīsieties no grēkiem, jūs visi tāpat aiziesiet bojā.” (Lk. 13:1-5) Mūsu politiķiem, valdībai un ikvienam cilvēkam vajadzētu ņemt to vērā. Ja nelabosieties, jūs neglābs ne NATO piektais, ne arī kāds cits pants. Luters saka: “Ja tu daudz zodz, tad vari būt drošs, ka tev nozags divreiz vairāk, un tam, kas ar varu un netaisnību laupa un iegūst, būs jāpiedzīvo, ka tāpat viņam darīs kāds cits. Jo šo mākslu Dievs labi prot: Viņš soda vienu zagli ar otru.” <br /><br />
Tas, protams, nenozīmē, ka austrumu varmāka varēs netraucēti turpināt savus varas darbus. Pienāks diena, kad būs jādod norēķins! “Kas zobenu ceļ, tas no zobena kritīs.” Meli un varmācība beigu beigās vienmēr noved pie sabrukuma. Jau pašreizējais kauns visas pasaules priekšā ir briesmīgs. Un šoreiz ar kaunu vien varmāka cauri netiks, dažāda veida sankcijas ir padarījušas Krieviju par izstumto, nolemjot valsti politiskam un ekonomiskam sabrukumam. Tomēr arī Rietumu pasaulei ir jārēķinās, ka ir kāds, kura acīs arī tā var kļūt par izstumto. Ir kāds daudz varenāks par Kremļa saimnieku, un šī varenā sankcijas ir biedinošākas par visu, ko cilvēka prāts var iedomāties. Tās ir Dieva sankcijas. <br /><br />
Ja mūsdienu pasaule gan austrumos, gan rietumos vēlas dzīvot bez Dieva, dzīvot, kā katram pašam iepatīkas, ignorējot skaidro cilvēka dabas un morāles likumu, tas kādu laiku vēl varbūt būs iespējams, bet par to reiz būs jānorēķinās. Tāpat kā jānorēķinās būs tām baznīcām, kuras attaisno ļaunumu un pagrimu. Baznīcas, kas sludina maldus un atbalsta perversu dzīves veidu pelna to pašu sodu, ko tagad pār savu galvu izsauc Maskavas patriarhāts nenostādamies pret savu ticības brāļu slepkavošanu. Vai tas nav apkaunojums baznīcai, ja laikā, kad laicīgā pasaule norobežojas no melīga varmākas, tā klusē? Kurš gan šādu baznīcu vairs var ņemt nopietni un uzskatīt par baznīcu vispār? Bet atgriezīsimies pie evaņģēlija. <br /><br />
Savā ceļā pretī krustam Jēzus iet labprātīgi un tagad vienkārši un skaidri stāsta saviem mācekļiem par to, kas notiks pēc dažām dienām. Viņš jau iepriekš bija par to runājis, bet tagad viss ir pilnīgi skaidrs vissīkākajās detaļās. Jēzus saka - mēs ejam. Vārds “mēs” liecina, ka mācekļi būs šo notikumu liecinieki. Jēzus mirs pie krusta Jeruzālemē. Tur iepriekš ir jau miruši tik daudzi no Dieva praviešiem, un Jēzus, protams, bija lielākais un diženākais no viņiem. Jēzus negrasās mirt kādā zemes nostūrī, kādas bandas rokās, vai piedzīvojot kāda nelīdzsvarota cilvēka dusmu lēkmi. Nē, viņš dodas mirt pašā Jūdu tautas sirdī – Jeruzālemē, kur atrodas augstākā nacionālā un reliģiskā autoritāte jūdu Augstā tiesa. Šo tautas augstāko vadītāju, tautas pārstāvju rokās mirs Cilvēka Dēls. Tādējādi viņu noraidīs visa tauta, noraidīs kā Dieva nolādētu. <br /><br />
Tagad tiks piepildīts viss”, saka Jēzus, “ko pravieši rakstījuši par Cilvēka Dēlu.” Vārds “piepildīts” ir tas pats vārds, kuru Jēzus sacīs mirdams pie krusta, skaļi saukdams – viss pabeigs vai viss piepildīts! Kas ir šis “viss” to Jēzus tagad jau iepriekš saka saviem mācekļiem: <b>Viņš tiks nodots pagāniem un apsmiets, un mocīts, un apspļaudīts. Un tie šaustīs viņu pātagām un nonāvēs… </b> Jēzus necitē praviešu vārdus, kam bija jāpiepildās, bet pavēsta to saturu apkopojošā un nepārprotamā veidā. <br /><br />
Patiesi neticamais tajā ir tas, ka jūdi nodos pagānu rokās paši savu Mesiju. Pravieši par to tieši nebija runājuši. Jēzus tagad saka saviem mācekļiem, ka tad, kad jūdu valdības vīri viņu nodos pagānu rokās – Pilāta un viņa leģionāru rokās, tie viņu apsmies, mocīs un apspļaudīs, šaustīs ar pletnēm un nogalinās. Jēzus par to runā pilnīgi mierīgi, sakot saviem mācekļiem, ka tieši šā iemesla dēļ viņš ar tiem kopā dodas uz Jeruzālemi. Tagad viņš dodas lejup pašā brutālākajā un briesmīgākajā nāvē, lai tiktu pacelts vislielākās godības pilnos augstumos. Tas tiek pasacīts ar vārdiem: <b>un trešajā dienā viņš augšāmcelsies.</b><br /><br />
Par spīti skaidrajiem Jēzus vārdiem, mācekļi tos nesaprata. Evaņģēlists Lūka to pasaka trīs dažādos veidos <b>nesaprata, sacītais viņiem palika apslēpts, un viņi nespēja teikto izprast. </b>Kāpēc? Tāpēc, ka viņi nesaprata to, kas Kristus ir un ko viņš darīs un tādēļ bija bezjēdzīgi viņiem to paskaidrot vairāk. Jēzus šeit sagatavo mācekļus nākotnei. Tas tāpat ir ar mums mūsu dzīvēs – daudz kas Rakstos mums kādu laiku šķiet mazsvarīgs, bet kādā krīzes situācijā Rakstu spēks, gaisma un mierinājums mums pēkšņi nozīmē visu. Un tā tas tagad notiek arī ar Ukrainas tautu. Tas maina pašu izpratni par ciešanām uztverot tās, kā Kristus ciešanas, kuras viņš ar savu nāvi un augšāmcelšanos pārvērta dzīvības uzvarā. <br /><br />
Ar šādu lietu redzējumu mocekļi, Kristus asinsliecinieki uzņēma pārbaudījumus un ciešanas un tam pašam mērķim kalpo mūsu slimības, bēdas, nelaimes, sāpes un ciešanas. Mēs ar pateicību uztveram brīnumus, kas pēc Tā Kunga neizdibināmās žēlsirdības pilnā prāta notiek arī mūsu dienās, bet baznīca vispirms arvien lūdz un cer uz citu brīnumu, brīnumu kurā cietējs no sāpēm un izmisuma pievēršas gaismai. Baznīca lūdz pēc gaismas uzvaras ciešanu pārņemtajā cilvēkā. Kad Kristus runā par savām ciešanām viņš runā nevis par izbēgšanu no tām, to atvairīšanu, bet gan pārvēršanu – pārvēršanu uzvaras priekā. Tādēļ viņš to salīdzina ar dzemdību sāpēm, kas nes jaunu dzīvību un liek priekam par jauno dzīvību aizmirst sāpes. Šī dzīvības uzvara pār nāvi Kristū, līdzdaļa tajā, tad arī ir vienīgais patiesais glābšanas ceļš.<br /><br />
Lai gan šajā pasaulē ciešanas, bēdas un pārbaudījumi būs vienmēr, taču Kristus ir sacījis: "Turiet drošu prātu, es pasauli esmu uzvarējis!" (Jņ 16: 33) Galvenā un visdziļākā šīs uzvaras nozīme ir uzvara pār nāvi, kas ir precīzs šīs pasaules apzīmējums – tā ir nāves pasaule, ar tās nāves kultūru, kas tiek uzvarēta, bet vienlaicīgi Kristus uzvara padara jēgpilnas arī mūsu ciešanas. Tagad tās ir kļuvušas par Kristus uzvaras zīmi, noslēpumu un liecību, kurā šķietamā cilvēka sakāve, viņa nāve kļūst par ceļu uz <b>dzīvību. </b><br /><br />
Šeit ir arī atbilde uz jautājumu par ukraiņu tautas ciešanām. Tagad daudziem tās, tāpat kā ciešanu jēga vispār, ir nesaprotamas. Tomēr ciešanas šķīsta, ļauj saprast to, kas nav ticis saprasts un ciešanu vidū parādās noteikta cerība nākotnei. Bez šaubām Ukrainai ir nākotne! Kā gan tā varētu nebūt tādai lepnai, drosmīgai un krietnai tautai, kuras ciešanas vērojot mums šodien rit asaras un lūzt sirds? Tomēr Ukrainas nākotne nav oligarhos un veiklākos politiskos izkārtojumos, tā nav arī saistāma ar despotisko Krievijas varu, bet tāpat kā visu citu tautu nākotne tā slēpjas žēlsirdīgajā Pestītājā Jēzū Kristū. Viņā uzplaukst un rod mieru jebkurš cilvēks, jebkura tauta, kas tic un paļaujas uz viņu. Tādēļ mēs šodien lūdzam nevis par brīnumainu ukraiņu uzvaru pār milzīgu militāro pārspēku, nē, mēs lūdzam, lai šīs ciešanas pārvērstos dzīvībā sastopoties ar Kristu un kļūtu par līdzdaļu viņa uzvarā.
<br /><br />
Jau no paša sākuma kristiešu skatījums uz nāvi un ciešanām ir bijis un vienmēr arī paliks neprātība pasaulei, jebkuram laicīgam skatījumam uz dzīvi. Pasaule nekad nesapratīs, ka Dievs uzvar nevis ar spēku, nevis nogalinot savu pretinieku, bet pats mirstot, atdodot savu dzīvību par viņu, lai arī viņš dzīvotu. Tas paliks neprātība arī kristiešiem tik ilgi, kamēr vien tie būs reliģisko ideju gūstā, kamēr tie nesapratīs, ka kristīgā ticība nozīmē nevis nebīšanos no nāves vai samierināšanos ar to, bet gan nāves pārvēršanu dzīvībā, dzīvības uzvaru, ko ar savu nāvi paveicis un atnesis mūsu mīļais Kungs Jēzus Kristus. Viņā viss ir kļuvis mūsu, viss kļuvis mans, kā raksta apustulis Pāvils: "Viss ir jūsu, vai pasaule, vai dzīvība, vai nāve, vai tagadne, vai nākotne, viss pieder jums. Bet jūs piederat Kristum un Kristus – Dievam (1Kor. 3:22-23).” Un ja tas ir tā, tad mēs varam ar pavisam citādām acīm raudzīties uz ciešanām, pat kara šausmām un nāvi. Tie visi ir jau uzvarēti ienaidnieki, kam pār Kristus ļaudīm vairs nav varas. Un ja kāda tauta dzīvo ar šo vārdu, ar Kristus vārdu, tad nevienam ienaidniekam pār to vairs nav varas; tad tā ir brīva tauta, Dieva tauta, kas vienmēr ir brīva un dzīvo un pastāv mūžīgi. Slava mūsu mīļajam Kungam Jēzum Kristum kopā ar Tēvu un Svēto Garu, un slava varonīgajai Ukraiņu tautai, kas tagad iet krusta ceļu. Āmen. Ilārs Plūmehttp://www.blogger.com/profile/15080046988322516801noreply@blogger.comtag:blogger.com,1999:blog-4799861196746449767.post-62875008513548975762020-09-07T10:36:00.001+03:002020-09-07T10:36:29.122+03:00XIII Svētdienā pēc Trīsvienības dienasBrāļi, es runāju pēc cilvēku saprašanas: arī testamentu, ko cilvēki slēguši un kas stājies spēkā, visi ievēro un neko tajā nemaina. Apsolījumi bija doti Ābrahāmam un viņa dzimumam; nav sacīts: un dzimumiem – it kā par daudziem, bet sacīts ir par vienu: un tavam dzimumam – tas ir, Kristum. Ar to es gribu sacīt, ka bauslība, nākusi četri simti trīsdesmit gadus vēlāk, neatceļ Dieva derību, kas jau iepriekš stājusies spēkā, nav tā, ka apsolījums būtu padarīts nederīgs. Ja jau mantojums nāktu no bauslības, tad tas vairs nav no apsolījuma, bet Ābrahāmam Dievs to ir dāvājis caur apsolījumu. Bet kādēļ tad vajadzīga bauslība? Tā pārkāpumu dēļ bija pielikta klāt līdz brīdim, kad nāca dzimums, kam bija dots apsolījums; tā bija eņģeļu iedibināta un ar vidutāja roku iedota. Bet, kur ir viens, tur vidutāja nav, un Dievs ir viens. Vai bauslība ir pret Dieva apsolījumiem? Nē, taču! Ja bauslībai būtu dots spēks darīt dzīvu, tad patiešām taisnība nāktu no bauslības. Bet Raksti visu ir ieslēguši grēka varā, lai apsolījums tiktu dots ticīgajiem ticībā uz Jēzu Kristu. (Gal. 3:15-22)<br /><a name='more'></a><br />
Mūsu dienās daudz dzirdam runājam par laimi. Kas tad īsti ir vajadzīgs laimei? Domas ir dažādas, bet tas, ka par šo jautājumu bieži tiek diskutēts, liecina, ka cilvēki īsti laimīgi nav, jeb pareizāk sakot, daudzi ir nelaimīgi. Cilvēki ir nelaimīgi tad, kad tiem nav tā, ko tie grib. Laimes meklējumos tie cenšas atrast to, ko vēlas. Bet kas notiek tad, kad tie iegūst to, ko vēlas? Tad rodas atkal jaunas vajadzības pēc kurām jādzenas un tā joprojām un tā tālāk nemiera pilnā gribēšanas un dabūšanas riņķa dancī atkal un atkal no jauna. Nav grūti pamanīt, ka šim apburtajam vēlmju un to piepildījuma lokam nav satura un nav arī laimes. Patiesībā viss šis virziens satvert, vēlēties, iegūt ir tieši pretējs tam ceļam, kas ved pretī laimei. Kur īsti slēpjas laimes noslēpums? <br /><br />
Laimes noslēpums slēpjas Dievā. Viņam nav nekā, ko viņš varētu iegūt; viņam ir tikai viss, ko viņš var dot. Dieva laime slēpjas dāvanu došanā, tā atdošanā, kas viņam ir. Šeit slēpjas patiesa laime, kas sastāv nevis no ņemšanas, bet došanas. Lai varētu dot, Dievam, protams, bija vajadzīgi tie, kuriem viņš varētu savas dāvanas dot. Bija jābūt kādam, kurš varētu tās saņemt. Un tā Dievs radīja mūs, cilvēkus. Viņš radīja mūs kā viņa dāvanu saņēmējus. Tas ļautu Dievam īstenot savu laimīgumu. Šī laime nebija tikai priekš Dieva vien, bet arī priekš viņa radības, kuru Dievs radīja un apgādāja ar visu nepieciešamo līdzīgai došanai, līdzīgai laimei. Un tā viņš radīja cilvēkus, lai tie papildinātu viens otru - vīru un sievu, lai tie veltītos viens otram, atdotu sevi, dāvinātu sevi viens otram – būtu viena miesa, kas dalās laimīgā savstarpējas došanas dzīvē. Šī došana, kas ir mīlestība darbībā, nekad nav statiska, bet tā vienmēr aug. Jo vairāk tiek dots, jo vairāk ir ko dot un jo lielāka ir laime. Tādēļ Dievs visu iekārtoja tā, ka bērniem bija jārodas no vīra un sievas savstarpējas sevis dāvināšanas savam laulātajam draugam. Bērni rada iespējas jaunai došanai, jaunai laimei. Laulība, ģimene, un sabiedrība kopumā sniedz mums daudz iespēju došanai, tas ir, laimei. Tas ir veids, kā Dievs iekārtojis šo pasauli. Tas ir Dieva laimīgums, kurā viņš vēlas dalīties ar mums, cilvēkiem. Viss, ko viņš sagaidīja no savas radības bija dāvanu saņemšana no viņa, ļaušana sevi apdāvināt, un laimes atrašana dodot dāvanas tālāk, tieši tāpat kā Dievs ir laimīgs dodot. <br /><br />
Laimes sagraušana ir mūsu atteikšanās saņemt no Dieva dāvanas un atteikšanās dot pašiem. Kad mēs pagriezāmies par 180 grādiem no došanas uz ņemšanu, mūsu laime tika izpostīta. Tagad vairs nebija laimīgā, mierīgā prāta un apmierinājuma. Vairs nebija prieka par dāvanām un došanu. Tā vietā stājās vienmēr rosīgā iekāre, kurnošais satveršanas, gribēšanas, dabūšanas un atkal gribēšanas nemiers. Dievs būtu varējis sacīt – viņi negrib mans dāvanas; viņi negrib mani; labi, lai tā būtu un cauri. Tomēr tā vietā, lai savās dusmās mūs iznīcinātu, Dievs kļuva par vēl lielāku devēju, dāvinādams mums pašu dārgāko – savu Dēlu.<br /><br />
Dievs varēja pamest mūs grēkā. Mēs paši sevi par tādiem padarījām, bet viņš deva apsolījumu, ka no Ievas nāks dēls, kurš glābs mūs un atjaunos Dieva laimīgumā. Šis apsolījums ir visas Vecās Derības saturs. Tas tika atkārtots Ābrahāmam. <b>Apsolījumi bija doti Ābrahāmam un viņa dzimumam</b>. Dievs apsolīja un tas pats par sevi bija viņa kā devēja atjaunošana attiecībās ar mums. Viņa apsolījums bija dāvana. Viss, ko Dievs sagaidīja no Ābrahāma bija, lai viņš saņem apsolījumu, tas ir, tic Dievam. Tas ir viss, ko jūs varat iesākt ar apsolījumu – pieņemt to. Tas ir veids, kā Dievs vēlas attiekties pret mums. Viņš vēlas, lai mēs esam viņa dāvanu saņēmēji. Ābrahāms bija priecīgs, laimīgs saņemot Dieva dāvanu un Dievs bija laimīgs, priecīgs par Ābrahāmu.<br /><br />
Tomēr grimstot grēkā, cilvēki bija tiktāl novirzījušies no Dieva un došanas, ka pret citiem tie attiecās tikai kā pret tādiem, no kuriem varēja iegūt to, ko tie vēlējās. Cilvēks cēlās pret cilvēku, katrs cenšoties iegūt to, ko viņš gribēja, un laime tika padzīta no cilvēka dzīves. Tomēr tas nav vēl pats briesmīgākais laimes izpostīšanas veids. Cilvēki sāka izturēties arī pret Dievu tādā veidā, lai tie varētu no viņa iegūt to, ko tie gribēja. Viņi nevēlējās saņemt no Dieva. Viņi vēlējās to, ko tie gribēja iegūt paši saviem spēkiem. Viņi pastāvēja uz to, ka ja viņi kaut ko arī saņēma no Dieva, tad tā nebija dāvana, bet tas bija pašu nopelnītais. Viņi darītu savu daļu un tad pieprasītu atalgojumu.<br /><br />
Tādēļ Dievam vajadzēja cilvēkiem skaidri un nepārprotami parādīt, kas īsti bija tas, ko viņi pelnīja, kāda bija viņu alga. Ja viņi noraidīja Dieva dāvanas un pieprasīja to, kas tiem pienācās, tad Dievs tiem skaidri pasacīja, kas tas bija. 430 gadus pēc patriarhu laikiem – tik ilgi Dievs pacietīgi gaidīja, lai mēs saņemam viņa dāvanas – viņš ar Mozus starpniecību deva bauslību. Bauslība atklāja to, ko Dievs pieprasīja, proti, lai cilvēki būtu svēti, līdzīgi viņam. Te viss bija skaidrs attiecībā uz algu – ja bauslības prasības tiktu labprātīgi un pilnībā izpildītas, tad viss būtu kārtībā, bet, ja cilvēki to nedarītu, tad viņu attiecībām ar Dievu būtu beigas. Dievs sacīja apmēram tā – ja vēlaties būt paši savas laimes kalēji, tad tādi arī būsiet. <b>“Mīli To Kungu, savu Dievu, no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un ar visu savu spēku, un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu.”</b> Bauslība pieprasa mīlestības došanu, kas ir pretējais tam uz ko egoistiski sliecamies, proti, iegūt priekš sevis. Bauslība ir Dieva tiesa un lāsts pār jebkuru mūsu motīvu, kurš ir pret Dieva došanas ceļu. Raugoties uz to, ko Dievs pieprasa un tad uz sevi, redzam, kā esam kļuvuši par pilnīgi pretējo tam, kādus Dievs vēlas mūs redzēt. Raksti saka: <b>Bauslība dod grēka atziņu.</b> Tātad neviens nevar kaut ko pieprasīt priekš sevis balstoties bauslībā. <b>Raksti visu ir ieslēguši grēka varā.</b> Dievs deva bauslību, lai izdzītu no cilvēkiem muļķīgo paļaušanos pašiem uz sevi. Tādējādi viņš vestu tos pie atziņas, ka Dieva ceļa noraidīšana ir nekas vairāk kā pašnāvība. Viņš vestu tos pie izmisuma pašiem par sevi, lai tādējādi iztukšotu tos no savtīgas lepnības, tā atbrīvojot vietu dāvanām. Bet tad sekoja pati augstākā muļķība, muļķības muļķība. Cilvēki pieķērās bauslībai, kuru Dievs bija devis, lai satriektu viņus, un vestu pie atziņas, ka tie nevar paši ar saviem spēkiem un darbiem iegūt Dieva labvēlību un sacīja – Jā, mēs to darīsim! Mēs parādīsim Dievam, kas par spožiem un diženiem ļaudīm esam un pieprasīsim no viņa par to pienācīgu samaksu. Tas ir tieši tas pret ko Pāvils vēršas šīs dienas tekstā – bauslības galvenās funkcijas maiņa. Cilvēki tagad uztvēra bauslību kā Dieva prāta maiņu, kas anulēja Dievu kā apsolījumu un dāvanu devēju un piedāvāja cilvēkiem citu ceļu, veidu kādā viņi varētu nopelnīt Dieva labvēlību. Tas bija pagānu ceļš. Tas bija mēģinājums pārvērst žēlsirdīgo, dodošo Dievu par vērotāju, kurš aplaudētu redzot cilvēku sasniegumus.<br /><br />
Pirms pāris svētdienām mēs dzirdējām, kas Jēzum bija sakāms par tiem, kuri paļāvās paši uz savu taisnību. Viņš stāstīja par diviem vīriem, kas bija atnākuši uz Templi Dievu lūgt. Farizejam nevajadzēja ne Dievu, ne arī kādu viņa dāvanu. Dievs viņam bija vajadzīgs tikai kā viņa apbrīnotājs, kurš atalgotu viņu par viņa sasniegumiem. Galatijas draudzēs valdīja līdzīgas noskaņas. Šeit bija jūdi, kuri bija ar mieru atzīt Jēzu par Mesiju jeb Kristu, bet viņi pieķērās bauslībai un apgalvoja, ka pildot to, viņi darīja savu daļu Dieva labvēlības iemantošanai – ne dāvana, bet alga. Sastopoties ar šo pašnāvniecisko muļķību Pāvils brēca uz tiem: <b>Ak jūs, bezprātīgie galatieši, kas jūs ir nobūris? Jūs, kam acu priekšā Kristus attēlots, krustā sists!</b> (3:1)<br /><br />
Kristū viss ir skaidrs. Viņš ir Dieva apsolījumu piepildījums un viņš atceļ bauslības lāstu. Dieva apsolījumi nevar tikt atkārtoti vai aizstāti ar kaut ko citu. Bauslību, kas atklāj grēku un nolād, Kristus ņēma uz sevi, pakļaujot sevi bauslībai kopā ar mums. <b>Viņš piedzima no sievietes, pakļauts bauslībai</b> (4:4). To, ko mēs nespējām darīt, Kristus paveica mūsu vietā, priekš mums. Viņš piepildīja bauslību mūsu vietā un izcieta bauslības lāsta sodu par mūsu grēku. Viņš ņēma mūsu grēku uz sevi un Golgatā izcieta sodu par to mūsu visu vietā. Mūsu vietā un mūsu dēļ viņš kļuva par lāstu, tā izglābdams mūs no bauslības lāsta un tam sekojoša soda. Kristus paveica to visu un paveica pilnīgi. Tā bija lielā Dieva dāvana. <br /><br />
Pastāvēt uz mūsu nopelniem, nozīmē atteikties no tā, ko Kristus ir paveicis mūsu labā. Ja varam kaut ko nopelnīt Dieva priekšā, tad Kristus velti ir miris. Pāvils to atklāj skaidri un noteikti – ja jūsu paļaušanās nav tikai vienīgi un pilnīgi uz Kristu, tad tā ir paļaušanās uz sevi un tad viss ir atkarīgs no jums pašiem. Ja kāds nevēlas visu saņemt no Dieva kā dāvanu un pieprasa to, kas pienākas, tad viņš to arī saņems. Tas nozīmē tikt Dieva atstātam pašam savā ziņā, kas nozīmē neko citu kā elli. <br /><br />
Dievs nav devis divus pestīšanas ceļus – vienu apsolījuma un dāvanu ceļu un otru, mūsu sasniegumu ceļu ar bauslības darbiem. Tas nozīmētu bauslību pavērst pret Dieva dāvanu-došanas apsolījumu. Dievs dod tikai vienu ceļu uz viņa labvēlību, kas ir viņa došanas un mūsu saņemšanas ceļš. Viņa došana, kuru mēs nepelnām, ir viņa žēlastība. Mūsu saņemšana ir ticība. Dieva ceļš ir žēlsirdīgas došanas ceļš un vienīgā pareizā atbilde uz to ir mūsu saņemšana, mūsu ticība. Tas ir tas, kas vienīgais dara Dievu laimīgu; tas ir arī tas, kas vienīgais dara mūs laimīgus. <br /><br />
Dāvana, kuru Dievs dod, pati augstākā un lielākā viņa dāvana ir viņa paša Dēls. Tie ir došanas augstumi. Tiem, kuri dumpojās pret Dievu un noraidīja viņa dāvanas, Dievs dāvināja savu Dēlu, lai viņš mirtu un augšāmceltos un tādējādi Dievs varētu sniegt mums piedošanu, kuru Kristus izcīnīja priekš mums mirstot par mūsu grēku un augšāmceļoties grēku piedošanai, uzvaras dzīvei pār grēku, nāvi un elli. Šādi mēs esam darīti brīvi no nožēlojami nelaimīgā gribēšanas un dabūšanas nemiera. Mēs piederam tam Kungam kā viņa bērni, kas dzīvo no dāvanām, kuras saņem no sava Tēva rokām. No savas priecīgās un pateicīgās sirds dziļumiem mēs dziedam – paldies Dievam par viņa brīnišķīgo dāvanu! Te tā ir. Vai tā ir tava? Vai tu saņem to, tas ir, vai tu tici? <br /><br />
Runājot par vārdos īsti neaprakstāmo Dieva dāvanu Kristū, Mārtiņš Luters stāsta par divu veidu cilvēkiem, kuri noraida un nicina šo dāvanu. Vienus viņš sauc par suņiem, otrus par cūkām. Cūka dzird par pilnīgas piedošanas dāvanu Kristū un saka – labi, ja piedošana ir tik viegla lieta, tad grēkosim, cik vien spējam, jo mums vienmēr būs pieejama šīs nepelnītas piedošanas dāvana. Kas tā ir par netīru un nešķīstu domu! Dievs deva mums Kristu. Kristus mira, lai ikviens varētu saņemt piedošanu, lai varētu kļūt brīvs no grēka, bet daži izmanto to, lai varētu ne tikai palikt grēkā, bet grēkotu vēl vairāk nekā iepriekš. Šie ļaudis ar prieku pakļaujas grēkam, cerot uz piedošanu. Tie ir cūkas. Savukārt suņi ir tie, kuri maina Dieva bauslības nolūku un apgalvo, ka ar saviem sasniegumiem, pildot bauslību tie spēs iemantot Dieva labvēlību. Tie pat pievieno bauslībai paši savus likumus. Viņi pievieno papildus likumus, lai izrādītos vēl svētāki. Viņi gavē divreiz nedēļā, izdod likumus par īpašu dienu un īpašas barības ievērošanu un pretēji Rakstiem aizliedz stāties laulībā. Šādus cilvēkus Kristus satapa farizeju izskatā, Pāvils jūdaizeru izskatā, Luters grēkatlaižu pārdevēju izskatā - un mēs? Mēs tos sastopam ik uz soļa! – Viņi ir pārliecināti, ka ar tiem viss ir kārtībā, ka viņi ir labi un krietni cilvēki, kas no Dieva var sagaidīt tikai labvēlību. Šādi pagāni tic saviem sasniegumiem Dieva priekšā. Viņi attaisno paši sevi ar bauslības darbiem. Viņi pieprasa sev saldo ēdienu, kas tiem pienākas un tie diemžēl to arī saņems, bet tas būs rūgtāks par rūgtu. Un mēs paši? Vai esam tādi, kas atļauj sev vienu vai otru grēku, paļaujoties uz piedošanu Kristū? Vai esam tādi, kas raugās paši uz savu veikumu un domājam, ka tam vajadzētu iespaidot Dievu un nest viņa labvēlību? Lutera vārdiem – vai esam cūkas vai suņi? Padomājiet par to!<br /><br />
Bauslība mums ir dota tādēļ, lai uzrādītu mūsu grēku un to, ko mēs īsti pelnām, lai atbrīvotu mūs no dumpīgās iegūšanas un pelnīšanas lietas un izbrīvētu vietu Dieva dāvanām. Tās nav mūsu atjaunošanas beigas, bet sākums. Dievs vēlas dot mums vairāk laimes nekā tā, kuru gūstam no attiecībām ar viņu. Protams, tā ir laime Nr.1, kas caurvij jebkuru citu laimi un laimīgumu. Mēs patiesi esam laimīgi tādēļ, ka Dievs mūs nenolād un neatraida, kā mēs to pelnām. Mēs vairs netirgojamies ar Dievu un vairs nebaidāmies no viņa. Viņš mums ir devis varu būt viņa bērniem, kas no viņa dāvanām gūst mīlestību. Dievs ir priecīgs tad, kad viņš var dot. Kad mēs tiekam Dieva apdāvināti neiedomājami lielā pārpilnībā, mēs esam laimīgi. Tiekot darīti laimīgi ar Dieva došanu, mēs vairojam savu laimīgumu tad, kad paši dodam. Iespēju ir daudz – laulātajam draugam, ģimenei un visiem citiem, kurus sastopam guļam sasistus ceļa malā, kā stāstā par Žēlsirdīgo samarieti. Turklāt mūsu ienaidnieki dod mums iespēju pasniegt visšķīstākās dāvanas, jo tad tās nav viegli sajaukt ar atpakaļ dabūšanas domu. Tāpat kā Dieva laimīgums aug līdz ar viņa došanas pieaugšanu, tāpat notiek ar mūsu laimi – tā aug dodot. Šim mērķim Dievs mums dod daudz dāvanu, lai mums būtu prieks dodot tās tālāk. <br /><br />
Dieva dāvanas vienmēr aug; tās aug tiekot dotas prom. Ja tās netiek dotas tālāk, tās novīst un mirst. Pāri visam tas tā ir attiecībā uz evaņģēliju. Dievs nav skaudīgs savā laimē. Viņš negrib paturēt visu laimi, kā vienīgais devējs. Tādēļ Dievs lika to mūsu rokās. Padomājiet par to! Kad jūs esat devuši Kristu tālāk citiem, tad viņš ir jūsu, bagātīgāk un varenāk nekā iepriekš. Iespējams, mēs negribēsim tam tik viegli piekrist tad, kad tas tiks runāts par citām Dieva dāvanām – mūsu darbu, darījumiem un naudu, jo šeit uzsvars ir īpaši uz dabūšanu. Uz šīm lietām tomēr mums ir jāraugās tā gaismā, kam tās domātas. Ja strādājam smagi, cenšamies attīstīt savu biznesu, iegūt lielāku algu paši priekš sevis, tad mēs tikai vairojam tālāku nemiera pilnu gribēšanu, dabūšanu un atkal gribēšanu. Turpretī, ja mēs strādājam un pelnām, lai mums būtu vairāk ko dot Dieva darbam, draugiem, ģimenei un citiem, tad mūsu darbs ir laimīgs un mēs darām to ar prieku, nevis iekārojot un zūdoties. Tad mūsu darbs kļūst par dievkalpošanu, jo tas tiek darīts tādā pašā veidā, kādā Dievs dara savas lietas. <br /><br />
Laimes bagātība vairojas dodot, nevis ņemot. Tāpat kā maizes un zivis vairojās Jēzus rokās tiekot dotas prom, tā vairojas visas Dieva dāvanas – tās vairojas tiekot dotas tālāk citiem. Ir daudz laimīgāk un priecīgāk dot nekā ņemt. Dievs zina to un viņš vēlas, lai arī tu to zinātu un būtu laimīgs. Āmen. Ilārs Plūmehttp://www.blogger.com/profile/15080046988322516801noreply@blogger.comtag:blogger.com,1999:blog-4799861196746449767.post-47388610761155696162020-08-24T09:42:00.001+03:002020-08-24T09:42:54.153+03:00XI Svētdienā pēc Trīsvienības dienasUn dažiem, kas sevi uzskatīja par taisniem, bet pārējos nicināja, viņš stāstīja šādu līdzību: “Divi cilvēki ienāca templī Dievu lūgt, viens bija farizejs un otrs – muitnieks. Farizejs, nostājies savrup, lūdza tā: Dievs, es tev pateicos, ka neesmu kā pārējie cilvēki – laupītāji, ļaundari, laulības apgānītāji vai arī kā šis te muitnieks; es gavēju divreiz nedēļā un dodu desmito tiesu no visa, ko iegūstu. Bet muitnieks, attālāk stāvēdams, neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, bet, sitot sev pie krūtīm, sacīja: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs! Es jums saku: šis nogāja savās mājās attaisnots, bet tas otrs ne, jo katrs, kas pats sevi paaugstina, tiks pazemināts, bet, kas sevi pazemina, tiks paaugstināts.” (Lk. 18:9-14) <br /><a name='more'></a><br />
Tie, kuri ir dzīvojuši padomju laikos labi atcerēsies rindas. Tās bija visur; tās bija garas; tajās bija jāstāv ilgi un nereti pat vairākas reizes. Pats sliktākais bija iestāties nepareizā rindā. Piemēram, kādā valsts iestādē bija neērti uzdot jautājumus un izskatīties pēc muļķa. Un tā jūs iestājāties rindā, stāvējāt stundu vai divas un beigās izrādījās, ka šeit jūs nevarat dabūt to, kas ir vajadzīgs. Bija jāiet citur, jāstājas citā rindā un jāgaida atkal no jauna. <br /><br />
Tas varbūt izklausīsies pārsteidzoši, bet arī baznīcā daudzi nokļūst nepareizajā rindā. Kad kalpoju Pārdaugavas draudzē nereti kāds cītīgi gaidīja līdz dievkalpojuma beigām, lai paprasītu naudu. Šie ļaudis uzskatīja baznīcu par slaucamu govi. Citi gribēja dabūt malku vīna pie Vakarēdiena. Par Dievu un viņu pašu stāvokli Dieva priekšā tiem nebija ne jausmas un tik pat maz izpratnes tiem bija par to, kā īsti baznīca tiem varētu palīdzēt. Vienkārši nebija naudas un tie bija nolēmuši izmēģināt laimi baznīcā. Tie bija ļaudis, kas bija nokļuvuši nepareizajā rindā. Tad bija vēl citi, kas vienkārši stājās rindā īsti nezinādami kāpēc. Rinda bija, tad jau kaut ko tur dod un tā tie stājās rindas galā. Daži stājās rindā tādēļ, ka tur bija stāvējuši viņu vecāki vai vecvecāki. Tā bija laba tradīcija, un viņi darīja to pašu. Rindā tie sastapa savus draugus un radus un tas vairoja pārliecību, ka viņi atrodas pareizajā rindā. Viņi neuztraucās, ja kāds tiem pielīda priekšā, viņi nesteidzās un varēja atnākt arī vēlāk. Un tā viņi gan stājās rindā, gan pameta to, kad apnika stāvēt. Šie ļaudis reti sagaidīja savu kārtu un reti nokļuva līdz atbildīgajai personai aci pret aci. <br /><br />
Citi stājās rindā sociālu vai politisku apsvērumu dēļ. Viņi izmantoja baznīcu, lai iegūtu kādas izziņas, piemēram, par mantojumu vai saņemtu atbalstu savām programmām un mērķiem. Ierastās sociālās iestādes bija zudušas un tagad bija baznīca, kas varētu tās aizstāt; bija iespēja pat par brīvu doties braucienā uz ārzemēm, saņemt humanitāro palīdzību utt. Citi vēlējās, lai tiktu svētīti viņu īpašumi, automašīnas un gandrīz visi vēlējās svētīt Latvijas un dažādu biedrību karogus. Reiz pat nācās piedalīties pasākumā, kur ļaudis vēlējās iesvētīt kuģi. Tas bija pavisam nopietns pasākums, jo kuģi var piemeklēt vētra, tas var nogrimt, var gadīties kāda cita ķibele un augstāko spēku pasargājums bija visnotaļ nepieciešams. Līdzīgas domas cilvēku prātos ir vēl tagad, varbūt gan nedaudz citādos veidos – katram gadījumam varētu laulāties baznīca, jo laulība arī ir diezgan nedroša lieta, kas tik nevar gadīties. Turklāt varbūt debesu spēki pasargās no slimībām, palīdzēs darījumos un citos plānos un nodomos. Tomēr visi tie, kas vēlas baznīcu izmantot savās interesēs stāv nepareizajā rindā. <br /><br />
Šīs dienas evaņģēlijs sniedz mums divus piemērus par stāvēšanu rindā baznīcā. Farizejs bija pirmais un tas bija tāds rindā stāvētājs, kurš mēģināja aizspraukties citiem priekš un nokļūt pirmajā vietā. Viņam bija priekšroka līdzīgi kā Tēvijas kara invalīdiem padomju laikā. Farizejam bija vesels saraksts ar lietām, kuras viņam garantēja šīs priekšrocības. Viņš krāmēja uz Dieva galda savus papīrus, kam vajadzēja apstiprināt viņa tiesības. Farizejs zināja, ka pret augstām amatpersonām jāizturas pieklājīgi, jo tas parasti atmaksājas un tā viņš pieklājīgi pateicās Dievam. Protams, tā bija tikai pieklājība, jo no Dieva viņš patiesībā nebija saņēmis neko. Pateicība ir atbilde uz dāvanu, un pieņemt dāvanu nozīmē atzīt vajadzību un nepieciešamību pēc palīdzības. Farizejs negrasījās šādā veidā vājināt savu pozīciju. Viņā pašā bija viss, kas nepieciešams, lai nodrošinātu viņa prasības. Nekāda palīdzība viņam nebija vajadzīga. Viņš ticēja sev, tomēr bija jauki būt pieklājīgam un tādēļ viņš pateicās Dievam. <br /><br />
Stāvot pie Dieva galda, farizejs raudzījās apkārt uz citiem, kas gaidīja savu rindu un ievēroja, ka tie visi salīdzinot ar viņu bija diezgan nožēlojami. Viņš ievēroja kādu vīru, kurš bija ticis pie naudas apkrāpjot zemniekus. Tad tur bija kāds cilvēks, kurš nevarēja atrast priekš sevis nevienu strādnieku. Farizejs stīvi blenza uz kādu bērnu, kurš izturējās trokšņaini un vēl bargāk uz bērna māti. Raugoties apkārt, farizejs nevarēja atrast nevienu, kurš pelnītu viņa apbrīnu. Nebija neviena pat līdzīga viņam. Tas ļāva viņam justies labi un apmierināti. Tas palielināja viņa iespējas. <br /><br />
Daudzi no mums arī jūt nepieciešamību lūkoties uz citiem, kā uz kaut ko mazāku, zemāku par mums. Auto, ar kuru braucam, mums patīk vairāk tad, ja redzam, ka tas ir labāks nekā citiem. Kad dzīvē lietas neiet labi, mēs mierinām sevi, ka citiem iet vēl grūtāk. Lai cik samaitāti mēs būtu, mēs vienmēr varēsim atrast kādu citu, kurš būs sliktāks par mums, kādu uz kuru varēsim raudzīties no augšas. Mums ir spēcīga vēlme piedēvēt sev kaut ko īpašu, kas paaugstina mūs pār citiem. Šis pārākums tad tiek īpaši uzsvērts un izcelts. Ja mums ir lieli muskuļi, mēs nicinām mazākus un vājākus cilvēkus. Turpretī kāds ar asu prātu savukārt smiesies par muskuļaino bulli ar cāļa smadzenēm. Kāds, kurš ir apdāvināts muzikāli, ar nožēlu raudzīsies uz tiem, kuri nav. Tiklīdz mēs jūtamies kādā ziņā zemāki par kādu, mēs tūdaļ atrodam kādu citu lietu, kurā esam pārāki. Kāds varbūt ir jaukāks un sabiedriskāks, bet man ir vairāk naudas. Kādam varbūt ir izcili bērni, tomēr tie nevar iegūt to, kas ir maniem bērniem. Šādas sarunas ir patstāvīgi dzirdamas ģimenēs, beigu beigās par ko citu gan lai runā. Tas ir pierādījums tam, ka pat teorētiski komunisms, pilnīga līdztiesība nav iespējama, jo mēs justos pilnīgi nožēlojami tad, ja mums neizdotos atrast kādu zemāku, vājāku, muļķāku, mazāk talantīgu nekā mēs paši, kādu uz kuru varētu raudzīties no augšas; kādu kas padarītu mūs vērtīgākus pašus savās acīs. <br /><br />
Farizejam nebija grūti atrast cilvēkus, kuri bija zemāki par viņu, un viņš jutās ļoti labi. Pats pie sevis viņš uzskaitīja lietas, kas apliecināja viņa pārākumu: viņš gavēja divreiz nedēļā, kamēr parastie ļaudis labākajā gadījumā tikai vienreiz. Papildus gavēšanu farizejs uzskatīja par citu cilvēku grēku izpirkšanu. Parastie cilvēki bija tādi nožēlojami grēcinieki, ka farizeji, kam bija maz vai vispār nebija grēku, ko izpirkt, gavēja citu grēku dēļ. Un šiem citiem vajadzēja saprast, cik grēcīgi tie bija salīdzinot ar farizejiem. Tādēļ bija ierasts otrdienās un ceturtdienās gavēt publisku lūgšanu un dievkalpojumu pavadībā. Otrdienas un ceturtdienas bija tirgus dienas un tad Jeruzālemē pulcējās daudz ļaužu un tie varēja redzēt izcilos farizejus, kuri publiski gavēja par pārējo cilvēku grēkiem. <br /><br />
Līdzīgi farizeji rīkojās ar desmito tiesu. Dieva likums paredzēja desmito daļu no ienākumiem vai produkcijas ziedot Templim. Daudzi zemkopji un tirgoņi to pienācīgi nedarīja. Lai norādītu uz šo grēku, farizeji deva ne tikai desmito tiesu no saviem ienākumiem, bet arī desmito tiesu no visa, ko tie pirka. Kad farizejs pirka labību vai avi, viņš zināja, ka visticamāk pērk labumus, par kuriem nav samaksāta desmitā tiesa. Lai nebūtu līdzdalīgi šajā Tā Kunga aplaupīšanā farizeji maksāja desmito tiesu arī par šiem pirkumiem. Tas tiem maksāja dārgi. Mēs zinām kopā ar Luteru, ka nauda parasti ir lieta, kas pēdējā tiek pakļauta Kristus mīlestībai. Maks atgriežas pēdējais, ja vispār tas notiek. Un tā jūs redzat, ka farizejiem bija daudz kas ko parādīt. Mums ir jābūt piesardzīgiem, lai nenicinātu viņus. Viņi dzīvoja tīru, pieklājīgu, derīgu dzīvi un nopietni rūpējās par savas tautas labklājību. Viņi darīja arī visu iespējamo, lai piepildītu Dieva likumu. <br /><br />
Pirms mēs paužam savu nicinājumu pret viņiem, mums vajadzētu salīdzināt viņu priekšzīmīgās dzīves ar savējām. Cik daudzi no mums ir gatavi dot divreiz 10% Tam Kungam? Mēs nevaram arī apgalvot, ka esam pārāki tādēļ, ka viņiem bija labie darbi, kas Dieva priekšā neko nenozīmē, bet mums ir ticība, kas nozīmē. Tas ir populārais slinko luterāņu domāšanas veids. Mēs redzam, ka citi daudz pūlas misijas darbā, uzņemas darbus sabiedrības labā un sakām: jā, tas tā ir, bet mums luterāņiem ir tīrais evaņģēlijs. Mēs esam taisnoti tikai ar ticību, bez darbiem. Mēs patiecamies Dievam, ka neesam tādi kā citi – Romas katoļi, kas pielūdz Mariju, anglikāņi, kas saduļķo evaņģēliju, baptistu entuziasti, kam nav Vakarēdiena. Mēs pareizi izšķiram starp bauslību un evaņģēliju, starp taisnošanu un svētdarīšanu, un ja vajadzīgs mēs varam parādīt visu citu kļūdas un maldus. <br /><br />
Nē, mani mīļie draugi, mēs nevaram nosodīt farizeju, par kuru dzirdējām evaņģēlijā. Mums ir jāmācās atpazīt un nosodīt kādu citu farizeju. Šo farizeju ir visgrūtāk atpazīt, jo farizejs vienmēr raugās uz citiem cilvēkiem, vai pareizāk sakot – raugās uz tiem no augšas uz leju, pārliecinoties, ka ir par tiem lielāks un labāks . Tas pat vēl nav farizejisms tā augstumos. Īstais farizejisms slēpjas tajā, ka tiek lietota Dieva bauslību, lai glorificētu sevi. Viņi saprot bauslību ārēji, dižojas Dieva priekšā un sagaida, ka Dievs piekritīs viņu augstajam pašvērtējumam. Dievs šādi kļūst par palīgu cilvēka sevis apbrīnošanā. Šādi cilvēki ir vistālāk no Dieva, jo starp sevi un dzīvo, personisko, svēto Dievu tie liek bauslību, kuru pārveidojuši par noteikumu sarakstu pēc kura tie var pasludināt sev labvēlīgu spriedumu, glorificēt sevi, ticēt savai taisnībai un nicināt citus. Kurš ir šis farizejs? Tas esi tu, jo katrā no mums slēpjas šāds farizejs. Cik bieži mēs raugāmies uz citiem un atklājam, ka viņi ir zemāki, mazāki, sliktāki par mums? Cik lielā mērā kristietis tiek saprasts kā nekas vairāk kā jauka, pieklājīga persona, kuru citi var apbrīnot? Mūsu pateicība Dievam bieži ir balstīta nevis tajā, cik daudz mēs esam viņam parādā par to, ko viņš mums ir devis, bet gan tajā, kas esam un ko darām mēs paši? Šāda pateicība un morāle nošķir mūs no Dieva, mudinot mūs raudzīties uz Dievu, bet redzēt tikai sevi. <br /><br />
Tajā dienā tur bija kāds cits, kurš zināja, ka viņš stāv Dieva priekšā, personīga, dzīva, svēta Dieva priekšā. Un viņš bija pārbijies. Viņš neuzdrīkstējās pat doties iekšā baznīcā. Tā bija priekš labajiem ļaudīm, tiem ļaudīm, kuri bija pieradinājuši Dievu un pakļāvuši savai kontrolei. Šis cilvēks zināja, ka viņš neiederas baznīcā un tādēļ palika ārpusē. Viņš arī nedomāja, ka zina kā pareizi jālūdz Dievs. Viņš nesalika rokas un neaizvēra acis. Viņš vienkārši Dieva klātbūtnē izgāza uz āru patiesību par sevi. Viņš bija grēcinieks. Viņa vienīgā cerība bija žēlastība. Viņš sauca uz Dievu no sirds dziļumiem pēc tās. <br /><br />
Reti ir tie cilvēki, kuri nopietni apzinās, ka ir grēcinieki. Patiesa grēka atziņa nerodas no sevis salīdzināšanas ar citiem. Tā nāk esot dzīvā, personiskā un svētā Dieva priekšā. Kad stāvam Dieva priekšā bez viltības un pretenzijām, tad saprotam, ko patiesībā esam vērti. Dievs pats ir mērs, ar kuru viņš mēro. Un tas ir viņš, kurš tiesā. “Esiet svēti, jo es jūsu Kungs esmu svēts” (3.Moz.19:2). Mēs ne tuvu neesam tādi, kāds viņš ir, tas ir, mēs esam grēcinieki. Tik ilgi, kamēr raugāmies uz sevi, salīdzinot sevi ar citiem cilvēkiem, mēs nezināsim to, kas mēs patiesībā esam. Sevis pazīšana nāk tikai tad, kad raugāmies uz Dievu un stāvam tikai viņa priekšā. <br /><br />
Šīs dienas teksts saka, ka muitnieks saucis uz Dievu: “Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs”, tas ir, viņš pieļauj, ka citi cilvēki varētu būt labi, viņš neraugās uz tiem un netiesā viņus. Viņš stāv tikai Dieva priekšā. Lieta ir starp viņu un Dievu. Kad kāds stāv Dieva priekšā, tad viņš zina, ka ir grēcinieks. Grēciniekiem nav nekādu tiesību Dieva priekšā. Mūsu lieta ir bezcerīga. Dieva priekšā neder ne mūsu pašu domas par sevi, ne citu cilvēku uzskati, rekomendācijas un vērtējumi. Dieva priekša mēs esam tie, kas mēs patiesi esam. Un mēs zinām, ka viņš zina, kas mēs esam, un arī mēs zinām, kas mēs esam. Ja mēģināsiet slēgt ar Dievu darījumu vai izvirzīt kādus argumentus sevis labā, jums nebūs cerību. Dievs ir godīgs un taisns. Viņu nav iespējams piekukuļot. Ar viņu nav iespējams noslēgt darījumu, viņu nav iespējams uzpirkt. Viss, ko jūs saņemat no Dieva ir dāvana. Ja jūs pastāvat uz savām tiesībām, jūs tās saņemsiet, bet tās būs arī jūsu beigas. Ir tikai divu veidu cilvēki, proti, tie, kuri saka – Dievs, tavs prāts, lai notiek, un tie, uz kuriem Dievs saka – tavs prāts lai notiek. <br /><br />
Farizejs pastāvēja uz savām tiesībām. Viņš runāja Dieva vietā un izteica spriedumu. Viņš sevi pasludināja par taisnu. Viņam Dievu nevajadzēja. Viņš apbrīnojami labi iztika bez Dieva, un tādēļ viņš devās mājup bez Dieva. Muitnieks zināja, ka visas viņa tiesības ir nekas vairāk kā ilūzija. Viņš atstāja Dieva ziņā spriest tiesu. Viņš bija grēcinieks un viņam vajadzēja Dievu. Tikai Dieva žēlastība varēja viņu glābt. Un viņš no visas sirds to lūdza Dievam. Viņš atgriezās mājās to saņēmis. Viņš atgriezās mājās ar Dievu. Muitnieks bija iestājies pareizajā rindā. Virs tās atrodas uzraksts – tikai priekš grēciniekiem. Mums vajadzētu tādu uzlikt virs baznīcas durvīm. <br /><br />
Protams, grēks nesniedz priekšrocības Dieva priekšā, tieši otrādi. Mūsu Kungs Jēzus nenosoda priekšzīmīgo farizeja dzīvi, nedz arī uzslavē muitnieka dzīvi. Galvenā lieta ir tā, ka farizejs tirgojas ar Dievu, mēģina slēgt darījumu, kalkulē un rēķina, un saka Dievam priekšā atbildi. Kas atliek Dievam? Dievam atliek tikai piekrītoši māt ar galvu. Dievam nav citas izvēles, kā pieņemt un apbrīnot šo spožo, izcilo personu. Muitnieks neko no tā visa nedara. Viss, ko viņš saka par sevi ir – nabaga grēcinieks. Spriedums tiek atstāts Dieva ziņā. Dievam ir tiesības viņu nolādēt, bet tādējādi Dievam ir iespēja arī parādīt viņam žēlastību. Žēlastība ir iespējama tikai tad, kad jūs pakļaujat sevi Dieva spriedumam, atzīstot ka jums nav nekā ar ko attaisnot vai cildināt sevi. Tur, kur nav Dieva žēlastības ir vienīgi elle. Farizejs nepakļāva sevi Dieva spriedumam, muitnieks to darīja. Tādēļ muitnieks atgriezās mājās attaisnots. Viņam tika parādīta žēlastība, viņam bija piedots. Tagad viņš bija brīvs, priecīgs un pateicīgs Dieva vīrs. Jums arī šodien vajadzētu jautāt – kurā no rindām es īsti stāvu? Turklāt atcerieties, ka Kristus dzimšanas baznīcā Betlēmē durvis ir mazas un zemas. Tajā baznīcā var iekļūt tikai uz ceļiem. Āmen. Ilārs Plūmehttp://www.blogger.com/profile/15080046988322516801noreply@blogger.comtag:blogger.com,1999:blog-4799861196746449767.post-36982083556053378712020-08-12T15:28:00.005+03:002020-08-12T15:28:36.512+03:00Pilnās vērtības likumsBet Viņš runāja arī uz mācekļiem: “Bija bagāts cilvēks, tam bija mājas pārvaldnieks. Par to viņam pienesa ziņas, ka tas izšķērdējot viņa mantu. Tad viņš to aicināja pie sevis un tam sacīja: ko es dzirdu par tevi? Dod norēķinu par savu namturību, jo tu nevari ilgāk būt par pārvaldnieku. Tad nama pārvaldnieks nodomāja sevī: “Ko es tagad darīšu, jo mans kungs man atņem nama valdīšanu? Rakt es nespēju un diedelēt kaunos. Es zinu, ko darīšu, lai tie mani uzņem savās mājās, kad es būšu atstādināts no pārvaldnieka amata!” Un, ataicinājis pa vienam visus sava kunga parādniekus, viņš sacīja pirmajam: cik tu manam kungam esi parādā? Tas sacīja: simts mucu eļļas. – Bet viņš teica: še, ņem savu zīmi, sēdies un raksti tūliņ piecdesmit! Pēc tam viņš kādam citam jautāja: bet tu, cik tu esi parādā? –Tas sacīja: simts mēru kviešu. – Viņš teica: še, ņem savu zīmi un raksti astoņdesmit! Un kungs uzteica netaisno nama pārvaldnieku, ka tas gudri bija darījis, jo šīs pasaules bērni savās lietās ir gudrāki par gaismas bērniem. Un Es jums saku: darait sev draugus ar netaisnā mamona līdzekļiem, lai, kad viņa vairs nav, tie jūs uzņem mūžīgajos mājokļos.” (Lk. 16: 1–9)
<br /><a name='more'></a><br />
Kad Eiropā izplatās Covid-19 vai Amerikā līdz ar <em>Lehman Brothers </em>banku sabrūk globālā kreditēšanas sistēma, tad ekonomika sabremzējas un nerada sabiedrības dzīvei nepieciešamo ekonomiskās vērtības pastāvīgo pieaugumu. Tad iejaucas centrālā banka ar tā saukto naudas drukāšanu iepludina tirgū lielus jaunas naudas apjomus – to, ko ekonomika pati krīzes dēļ nespēj sevis pastāvēšanai saražot.
<br /><br />
Šīs naudas vērtība, protams, ir ļoti nosacīta, un šis par kvantitatīvo stimulēšanu sauktais instruments jau vidējā termiņā ir visai nosacīti efektīvs un ar ļoti problemātiskām, mums pat īsti neaptveramām finanšu, biznesa, sociālajām un starptautisko attiecību blaknēm. Tomēr mēs tam ticam un to darām, jo tas ir labākais, ko cilvēks krīzes saglābšanai ir izdomājis.
<br /><br />
Par to tad arī ir Jēzus šodien stāstītā līdzība – par manipulāciju ar to, kas tev ir, lai novērstu citādi droši paredzamas nepatikšanas. Šī ir diezgan mulsinoša līdzība. Jo Jēzus saviem mācekļiem un mums par piemēru šeit stāda krāpnieku, cinisku aprēķinātāju, zagli un mahinatoru. Ja jums gadījumā ir kāda emocionāla reakcija uz tādiem vārdiem kā “Lavents” un “Kargins”, tad, lūk, tieši tas jums šodien tiek teikts – antīkās Palestīnas netaisnā nama pārvaldnieka personā šāds te cilvēks jums tiek stādīts par piemēru.
<br /><br />
Bet par piemēru kam? Ne jau tam, kā saņemt grēku piedošanu un atgūt dievbērnību – tam ir domāti citi Jēzus darbi un stāsti. Šis ir tikai stāsts par netaisno mamonu jeb laicīgās mantas un politekonomisko manipulāciju nesto peļņu un ko ar to iesākt. Un tas ir šķietami mulsinošs stāsts.
<br /><br />
Laikā, kad viss ap viņu grūst, šmauklīgs baņķieris nodrošina labumu pārdali pareizajiem cilvēkiem – tiešām!? Un tas ir jūsu stāstiņš par Dievam tīkamu uzvedību!? Bet – mieru, tikai mieru. Jēzus mērķis šeit nav atrast un izcelt kādu morāles spīdekli, bet gan līdzībā norādīt uz to, ka tikai ar pasaulīgu izveicību radīta vērtība ir šaubīga un nedroša – tā ir pusvērtība. Un nevajag pie tās krampjaini ķerties.
<br /><br />
Vienubrīd tā ir <em>it kā</em> vērtība; vienubrīd tā ir labāko pieejamo pieņēmumu <em>prognoze</em> par ticamāko pozitīvo iznākumu. Bet tad – pēkšņi tas tev ir dzirnakmens kaklā elles dzelmē. Pat šmauklīgam baņķierim tas ir skaidrs. Negodīgam mājas pārvaldniekam tieši tāpēc tas <em>ir</em> skaidrs, ka viņš ir negodīgs, ka viņš apzinās, ka tā peļņa un vērtība, ko viņš iegūst, ir virtuāla, tā ir pusīsta, un jau nākamajā mirklī tā viņu var izputināt un iznīcināt.
<br /><br />
Tāpēc no vienas puses racionāla, biznesa domāšana ir labākais, kas mums pasaulē ir. Tomēr iedomāties, ka tas ir viss, kas mums ir, ir puspatiesība – tie ir pazudinoši meli. Neliels, bet godīgs, procents par pakalpojumu, par virsvērtību – tas ir biznesa dzenulis un Pareto principa metafizika. Vilfērds Pareto savulaik izrēķināja, ka 80% daudzmaz produktīvas rosības seku, proti, lielāko daļu jebkādas vērtības, rada 20% šādas vispārējās rosības cēloņu. Tas nozīmē, ka pie šiem 20% un mūsdienu hiperfinansializētajā ekonomikā pat pie 1% darītāju koncentrējas lielākā peļņas daļa. Netaisnais mamons.
<br /><br />
Tas ir iemesls, kāpēc savas derības tautai Israēlam Dievs pavēlēja sabata gadus, kad tika piedoti visi parādi. Katrā septītajā gadā notika tas, ko ebrejiski sauc <em>shmitah </em>(שמיטה) jeb atlaišana. <em>Shmitah</em> politekonomiskā jēga ir ik pa laikam nobrucināt Pareto piramīdu, bet tās morālā un garīgā jēga ir – darīt to pateicībā Dievam par Viņa žēlastību, tā izrādot žēlastību pret savu tuvāko.
<br /><br />
Līdztekus vispārējai parādu atlaišanai šai septītajā jeb sabata gadā atpūtās arī Israēla zeme, kas, protams, ir gudri arī no lauksaimniecības viedokļa pretstatā intensīvās lauksaimniecības trakumam, tomēr būtiska ir <em>shmitah </em>morāle. Proti, atlaižu gadu Tas Kungs pats caur Mozu <em>Leviticus</em> grāmatā sauc par gaviļu gadu. Tā ir patiesā vērtība materiālo labumu nestās peļņas pusvērtībai – tava tuvākā <em>gaviles</em> un tas, ka daba uzelpo. Tā ir iztrūkstošā, morālā puse katrai materiālajai pusvērtībai – tava tuvākā gaviles. Un tai brīdī, tai gadā, tai krampjaino pirkstu un drudžaini kalkulējošā prāta <em>shmitah</em> jeb atlaišanā Debesis smaida.
<br /><br />
Ne nauda, ne vara, ne demokrātija, ne nācijas suverenitāte, ne zinātnes, filozofijas un mākslas atziņas un pienesumi nav pilna vērtība. Tas nav mērķis, bet tikai līdzeklis, kas ir dots tavās – varenā, valdošā, vadošā, gudrā vai prasmīgā rokās, lai tu radītu, vadītu un vairotu. Un lai pareizajā brīdī tu ar visu to radīto, vadīto un vairoto ļautu kādam uzgavilēt un atviegloti nopūsties. Un Debesīm pasmaidīt.
<br /><br />
Tas smaids gan nav no vieglajiem, jo mūsu krampjaino pirkstu un drudžaini kalkulējošā prāta <em>shmitah</em> jeb atlaišana ir tikai līdzība. Ar to Dievs tikai līdzībā norāda un ļauj mūsu krampjainumā un stresā par pusvērtību izdabūšanu un noturēšanu nojaust <em>to</em> cenu, <em>to</em> vērtību, kā mūsu patiesais iztrūkums tiek kompensēts. Evaņģēlijs noglāsta tavus krampjainos pirkstus: atlaid, jo es <em>tev</em> gribu atlaist. Kamēr tu neesi atlaidis sava tuvākā rīkli, tev nav brīvu roku apskaut savu Debesu Tēvu.
<br /><br />
Nav patiesas vērtības tajā, kur tu esi krampjaini ieķēries. Ja reiz esi ieķēries krampjaini, tad nav. Varbūt tur vēl ir <em>kaut kāda</em> vērtība, bet to tu uzzināsi, vien to atlaižot – vai kāds uzgavilēs un uzelpos.
<br /><br />
Tava tuvākā uzgavilēšana un uzelpošana ir garīgs likums, kā tavai rosībai tiek atjaunota vērtība. Tas notiek ar Dieva žēlastību. Kā saka šodienas introits, “Kungs māci man savus likumus, lai mums nāk Tava žēlastība”. Debesu centrālais baņķieris šai nīcības tirgū iepludina patieso vērtību – burtiski iepludina ar Jēzus Kristus izlietajām asinīm. Un tā mums nāk žēlastība – jebkuras materiālās esamības vērtības otra – garīgā – puse.
<br /><br />
Turklāt šīs vērtības apsolījums nav kaut kas virtuāls. Tā nav tikai labiem nodomiem un daudzmaz ticamiem solījumiem piesaistīta fiat nauda, kuras vērtība balstās aversā iegravētajā muļķa mierinājumā – “Gan jau būs labi”, kamēr reversā ir lasāms: #vissirslikti. Šāda vērtība ir atkarīga no tā, uz kuras puses nokritīs monēta. Tāds ir netaisnais mamons, tāda ir kaprīzā Fortūna; tāds <em>nav</em> Dievs.
<br /><br />
Svētajā Kristībā kopā ar dievbērnību tev ir dota patiesa, absolūta vērtība jebkam, kas ir tavs un kas esi tu pats. Pie šā dārguma un vērtības tu paļāvīgi atgriezies un paliec, pārmetot krustu lūgšanā, saņemot Absolūciju pēc grēksūdzes un saņemot vistiešāk un vispersonīgāk, cik nu vien iespējams, to Svētajā Vakarēdienā.
<br /><br />
Šim laikam atbilstīgi un bez drūzmas pēc kādas stundas nāciet dievnamā saņemt šo patieso dārgumu, patieso vērtību.
<br /><br />
Bet tagad dziedāsim kanceles pantu, pirms turpinām lūgt, slavēt un pateikties par vērtības pilnību visam, kas mums ir un kas mēs esam. Šo patieso, nezūdošo vērtību mīļais Tēvs mums Jēzū Kristū ir nodrošinājis.
<br /><br />
Āmen.Ilārs Plūmehttp://www.blogger.com/profile/15080046988322516801noreply@blogger.comtag:blogger.com,1999:blog-4799861196746449767.post-47183560434867538062020-07-19T13:46:00.001+03:002020-07-19T13:46:11.942+03:005. svētdienā pēc Trīsvienības dienasUn zīmes būs uz saules un mēness, un zvaigznēm, un tautas uz zemes būs izmisumā un izbijušās, kālab jūra krāc un bango. Cilvēki pamirs no bailēm, gaidot, kas nāks pār pasauli, jo debesu spēki tiks satricināti. Un tad viņi redzēs Cilvēka Dēlu padebesīs nākam varenībā un lielā godībā. Kad tas sāksies, tad izslejieties un paceliet savas galvas, jo jūsu atpestīšana tuvojas.” Un viņš tiem stāstīja līdzību: “Uzlūkojiet vīģes koku un citus kokus. Kad tiem pumpuri sāk plaukt, jūs paši, to redzot, zināt, ka vasara ir jau tuvu. Tāpat arī jūs, kad ieraudzīsiet to notiekam, ziniet, ka Dieva valstība ir klāt. Patiesi es jums saku: šī paaudze nezudīs, tiekams tas viss notiks. Debess un zeme zudīs, bet mani vārdi nezudīs.
Bet piesargieties, ka jūsu sirdis nenotrulinās dzerot un plītējot un dzīves rūpestos un tā diena nepārsteidz jūs pēkšņi – kā slazds. Tā nāks pār visiem, kas dzīvo zemes virsū. Bet esiet nomodā, ik brīdi lūgdami, lai jūs spētu izbēgt no visa tā, kas notiks, un stāties Cilvēka Dēla priekšā.” Tajās dienās viņš mācīja templī, bet naktis, izgājis ārā, viņš pavadīja uz tā sauktā Olīvkalna. Un visa tauta jau rīta agrumā pulcējās pie viņa templī, lai klausītos viņā. (Lk. 21: 25-38) <br /><a name='more'></a><br />
Jūs zināt, kad vasara ir tuvu, vai kad jau ir vasara. Vai jūs varat būt par to droši? Jā, droši, lai gan Latvijā ne vienmēr var būt drošs par to, ka ir vasara. Tas, par ko varam vienmēr būt droši ir Jēzus un ticība viņam. Šodien Jēzus mums stāsta par debesu zīmēm un vīģes koku. Vēstures gājumā nav trūcis dažādu skaidrojumu Jēzus minētajām zīmēm. Arī mēs varam mēģināt sniegt savus novērojumus un aprēķinus un tajā pašā laikā pazaudēt pašu galveno – Jēzu un ticību viņam. Tā tas notiek arī mūsdienās ar vīrusu, kurš plosās pasaulē – ir daudz un dažādu skaidrojumu par to, kā tas sācies un kā tas beigsies, bet nevienā no tiem nav vietas Jēzum un ticībai viņam. Nedaudz pārdomāsim, ko šajā laikā piedzīvo un mācās kristietis. <br /><br />
Sākoties publiskās dzīves ierobežojumiem, mēs atkal no jauna atklājam lielo Dieva dāvanu – ģimeni. Ģimene ir Dieva radīta īpaši ciešas tuvības sfēra, kurā balstās valstis, kultūras un civilizācijas. Ierobežojot publiskās dzīves jūkli un kņadu, saspiežot savstarpējo ģimenes tuvību tik cieši, cik vien iespējams, Dievs dāvāja kristiešiem vienreizēju iespēju dienu no dienas praktizēt ceturto bausli, kas nepārtraukti atgādina, ka neesam savas dzīves radītāji, ka mums ir pienākumi pret citiem cilvēkiem, kurus neesam izvēlējušies mēs paši, bet saņēmuši no Dieva, un ka Dievs ļoti augstu vērtē ģimeni, ar tajā iekļautajiem dažādajiem aicinājumiem. Kritiskā situācijā pavērās jauna iespēja praktizēt ticību caur mīlestību pret savu tuvāko, parādot pacietību, sapratni, izpratni, atbalstu un pašaizliedzību. Citiem vārdiem, rīkoties tā, kā rīkojas pats Dievs un tā, kā viņš sagaida, ka rīkosies viņa bērni. <br /><br />
Otrkārt, pandēmija pēkšņi atgādināja, ka ir tāda lieta kā valsts. Katru dienu mums bija nācies dzirdēt, ka valsts nedara vai nevēlas darīt šo un to, ir vairāk vai mazāk samaitāta. Bieži vien valsts vara patiesi nav pamanāma aiz dažādiem departamentiem un iestādēm, birokrātu pulkiem, ar nereti konfliktējošām interesēm un pašiem pilsoņiem, sniedzot vienīgi fonu politiskām diskusijām, un ietekmīgu ekonomisko grupējumu interešu lobijiem. Tomēr kritiskā stundā, pārvarot politisko un ekonomisko grupu intereses un nebeidzamās diskusijas par dažādiem plāniem, projektiem un dokumentiem, valsts pēkšņi atklājās redzamā veidā ātri pieņemot vairākus skaidrus un noteiktus lēmumus sabiedrības pasargāšanai, ļaujot atkal ieraudzīt šajā korumpētajā pasaulē valsti kā kalpojošu, Dieva iedibinātu institūciju visu tās iedzīvotāju aizsargāšanai, nepieciešamā minimuma sniegšanā, visā tajā, kas nepieciešams, lai glābtu fizisko dzīvību. Vīruss radās un izplatījās pa visu pasauli cilvēku muļķības, nolaidības vai, iespējams, pat apzinātas ļaunprātības dēļ, tas ir, grēka dēļ. Tagad Dievs pats izlietojot valsts varu kā savu ieroci spieda tautas pārstāvjus cīnīties pret grēka sekām. Tas tika darīts, lai pasargātu Dieva radīto pasauli un radītu drošu telpu arī viņa baznīcai, lai Dieva varētu turpināt kalpot savai tautai. Valsts nespētu stāties pretī vīrusa radītām sekām, ja Dievs pats nebūtu licis tās rokās zobenu, ar kuru īstenot nepieciešamos pasākumus un aizstāvēt savu radību. <br /><br />
Treškārt, ja Dievs caur laicīgo varu darbojas šķietami anonīmi un slēpti ar varas zobenu, tad caur baznīcu Dievs darbojas atklāti, publiski ar sava vārda spēku. Pandēmija šajās dienās uzskatāmi atklāja, ka baznīca nav hierarhija, rituāli, greznas telpas, satraucošu un skaļu pārdzīvojumu vai izklaides vieta. Baznīca nav arī vieta, kas tikai dod iespēju satikties vienam ar otru un parunāties, bet tā ir Dieva Vārda Valstība. Tā ir Kristus valstība, viņam klātesot tur, kur divi vai trīs ir sanākuši kopā viņa vārdā. Daudziem kristiešiem šajās dienās nācās pulcēties tikai uz īsu brīdi, mazās grupās, atmetot visu, kas ir virspusējs un nav absolūti nepieciešams, bet paturot pazemīgu un tajā pašā laikā pasauli uzturošu un glābjošu Dieva vārda, Kristus pamatu, uz kura stāv baznīca. <br /><br />
Īpašas grūtības kristiešiem sagādāja un joprojām sagādā skaidri redzamais Sātana uzbrukums Svētajam Vakarēdienam. Dieva gudrības svētīti mēs atradām veidu, kā palikt pie Dieva vārda un Vakarēdiena un nezaudēt tā būtību – Kristus miesu un asinis, mūsu grēku piedošanai un dzīvībai. Baznīca nevar dzīvot bez Vakarēdiena. Atbildot uz apkārtējo apsūdzībām, ka viņa mācekļi negavē, Jēzus reiz sacīja: “Kā gan līgavaiņa viesi var gavēt, kamēr līgavainis vēl ir kopā ar tiem? Tie nevar to, tik ilgi, kamēr viņš vēl ir kopā ar tiem. Bet nāks laiks, kad Līgavainis tiks paņemts prom no tiem un tajā dienā tie gavēs.” (Mk.2:19-20) Tas sniedz mums vēl dziļāku izpratni par kāzu svinībām, kuras tiks svinētas pēdējā un galīgā Kristus valstības uzvaras dienā, un kuru jau tagad kā priekšvēstnesi tai lielajai dienai kristieši svin Svētajā Vakarēdienā. Šeit, Vakarēdienā Līgavainis joprojām ir ar mums, un mēs nevaram gavēt. Mēs arvien dziļāk atklājam arī šā mielasta būtību – tā nav telpa, grezni rotājumi, noteikti rituāli, trauki, ārējas formas, bet pati Kristus miesa un asinis, kas tiek dota kopā ar maizi un vīnu pamatojoties Vakarēdiena iedibināšanas vārdos – par jums dota un izlietas grēku piedošanai. <br /><br />
Beigu beigās pandēmijas laikā Dievs mūs visus mācīja neaizrauties ar plānošanu, nākotnes paredzējumiem, sapņiem un vīzijām – šīm augstprātīgajām un grēcīgajām darbībām, kas ir pamatā lielākajai daļai mūsdienu sociālās dzīves. Cilvēki mēģina domāt, plānot, spekulēt, pastāvēt uz savu taisnību, gribu, tiesībām un spēju paredzēt savu lēmumu sekas tālā nākotnē. Mēs nemitīgi skaitļojam un rēķinām, velkam līknes un zīmējam grafikus, kas liecina par ekonomikas darbību, un izvirzām prognozes iepretī iedomāta progresa mēram. Mēs spītīgi turpinām celt savus Bābeles torņus, tomēr laiks un pēdējais vārds vienmēr pieder Dievam un viņa gribai. Pandēmija lika cilvēcei atkal no jauna saprast vienkāršo patiesību, kas tas kurš valda debesīs un uz zemes, vienmēr pastāvot uz savu gudrību, taisnību un tālredzību nav cilvēks pats, bet tas ir vienīgi Dievs, kurš valda pār visu, Jēzū Kristū dāvinot savu gudrību, taisnību, dzīvību un drošu nākotni. <br /><br />
Šīs dienas evaņģēlijā Jēzus vispirms saka smagas lietas, līdz nonākam pie evaņģēlija, pie Labās Vēsts. Labā vēsts ir vīģes koks. Apdomājiet, kā vīģes koks aug – pavisam panīcis ziemā, ar nobirušām lapām, sastingušiem, kailiem zariem. Ziemā vīģes koks izskatās gandrīz miris, gandrīz pagalam. Tomēr tas tā nav. Nāk pavasaris, parādās jauni dzinumi, jaunas lapas un koks aug. Uz vecajiem zariem parādās pirmās vīģes. Vēlāk tas tāpat notiek ar jaunajiem zariem, kas dod jaunu ražu. Pirms mēs pievēršamies valdzinošās līdzības skaidrojumam, ir jāatceras, ka vīģes koks ir līdzība, kas atklāj mums Jēzu, sniedzot iespēju salīdzināt: “Tikpat droši, kā vīģes kokam sāk plaukt lapas, vasara ir tuvu. Tikpat droši Jēzus tuvojas sava darba piepildījumam.” Evaņģēlijā šis darbs tiek saukts par Dieva valstību. Viss, kas pieder pie Dieva valstības pavisam noteikti tiks īstenots un paveikts. <br /><br />
Gan Jēzus laikabiedru paaudzē, gan šajā paaudzē, kamēr uz zemes joprojām ir jūdi, visas lietas priekš Dieva valstības tiks pabeigtas. Jēzus joprojām vēlas būt viņu Mesija, līdz pat galam, tāpat kā viņš bija Jūdasa mācītājs līdz pat nodevīgajam skūpstam Ģetzemanes dārzā. Tomēr Mesijas darbam bija drīz jātiek pabeigtam. Tam bija jānotiek tajā pašā nedēļā, kad Jēzus stāstīja šo līdzību. Pēc Jēzus nāves, augšāmcelšanās, debesbraukšanas un Svētā Gara sūtīšanas nākošā, pēdējā lielā lieta būs Cilvēka Dēla nākšana padebesī ar spēku un lielu godību, kad vasara būs pilnbriedā un raža nobriedusi pļaujai. <br /><br />
Mēs dzīvojam laikā, kas ir pa vidu starp šiem notikumiem. Līdzība par vīģes koku stāsta par Jēzu, par kuru varam būt droši un pārliecināti. Viss, kas mudina domāt, ka mēs nevaram būt droši par viņu, ka notikusi kāda novirze, ka iespējams viņa apsolījumiem nevar ticēt, ir pretrunā ar vēsti, kuru nes līdzība par vīģes koku. Ja kāds nevar būt pilnīgi drošs par Jēzu, tad ir kārdinājums mēģināt rast kādu skaidrojumu bez ticības. Ja mēs varam izskaidrot zīmes, tad varam parādīt, ka Jēzus ir novirzījies no kursa vai palicis iepakaļ grafikam. Mēs varam arī ietērpt tekstu tajos notikumos, tajā situācijā, kas notiek pašreiz: līdz ar atomieroču izgudrošanu jebkurā brīdī kāds muļķis var nospiest pogu un mēs tiksim noslaucīti no zemes virsas, daudz ātrāk un efektīgāk, nekā to spēs kāds vīruss vai kāda cita sērga. Protams, buboņu mēris, par kura parādīšanos dzirdam pašreiz būs efektīgāks par koronavīrusu, tomēr arī tas nespēs sacensties ar atombumbu. Visos šādos mēģinājumos skaidrot, mēs mēģinām paredzēt veidu, kādā tas Kungs varētu pielikt pasaulei punktu. Pēteris raksta “debesis ugunīs izjuks un pasaules elementi uguns kvēlē izkusīs.” (2.Pēt.3:12). Tagad mums ir bumbas, kas spēj to paveikt. Vai arī, ja pasaule netiks saules izcepināta, tad tā sasals, saulei atdziestot, vai varbūt noindēs pati sevi. Mūsu prāts ir nemierīgs meklējot skaidrojumus. <br /><br />
Vecā liberālā teoloģija tika aprakta Pirmā pasaules kara ierakumos. Sekularizēta Dieva valstība tagad vairs nebija aktuāla. Tad nāca utopiskais marksisms, kura vietā tagad ir stājusies reālpolitika. Nekā īpaša ko sagaidīt no nākotnes, dzīve bez lielām cerībām un sapņiem, -grābiet, ko varat un kamēr jūs varat. Pasaules pesimisms bija ieildzis un tad parādījās pavērsiens uz optimisma pusi. Tomēr to pavadīja neskaitāmi politiski skandāli, muļķīgi lēmumi un pesimisms ar savu - grāb ko vari, kamēr vari un nicinājumu pret visu pārējo atgriezās ar jaunu spēku. Protams, politiķi laiku pa laikam piesauca Dievu, bet parasti vispārīgi, nenoteikti un neskaidri. Un tad vēl šis vīruss, par kuru zināms tas, ka nav zināms gandrīz nekas. Tas viss stājas mūsu domāšanas priekšplānā un mēs aizmirstam vīģes koku, īpašo vīģes koku – Jēzu. Tikpat droši, kā jaunas lapas nozīmē vasaras atnākšanu, tikpat droši Jēzus veic savu darbu cauri visam un par spīti visam, kas notiek pasaulē, vedot pie piepildījuma Dieva valstības celšanu. <br /><br />
Kur ir Dieva valstība? Dieva valstība ir tur, kur ķēniņš ir Jēzus. Tur, kur dzīvoju es, saka ticīgais, Jēzus ir ķēniņš. Vēsts par vīģes koku un debesu zīmēm ir dota tikai ticībai. Tas ir drošais, uzticamais Jēzus. Visu mūsu pagātni viņš ir ņēmis uz sevi. Visa mūsu nākotne ir droša viņa dāvana, kā to vēsta vīģes koks. Un tā, mums tagad ir tagadne, Jēzus tagadne. Ne promesošs Jēzus, ne Jēzus, kurš kavējas, bet klātesošs Jēzus, jo mums ir doti viņa vārdi, kas vēsta par viņu un sniedz to, ko tie saka Svētā Gara spēkā. Debess un zeme un visi pierādījumi, ko tie var sniegt ne tuvu nav tik droši kā Jēzus vārdi. <br /><br />
Nu lūk, mums ir iespēja distancēties gan no optimistu utopiskajām ilūzijām par pasauli, gan no pesimistu – grāb ko vari, kamēr vari un izmantot laiku, lai mācītos, pētītu, studētu Jēzus vārdus. Vārdus, kas ir drošāki un uzticamāki par debesīm un zemi. Tiem, kuri ir dzirdējuši līdzību par vīģes koku un dzīvo Jēzus sniegtajā tagadnes drošībā, drošībā par viņa vārdiem, kas ir tikpat droši, cik drošs un uzticams ir pats Jēzus, nav laika, lai bēgtu optimismā vai pesimismā, kas pastāvīgi stājas viens otra vietā. Mēs gribot negribot ļaujamies laicīgu ideju ietekmei, domājot ka debesis un zeme ir kaut kas drošs, bet Jēzus vārdi - ne īsti. Tagad atkal mums ir dots uzskatāms piemērs tam, ka zeme nebūt nav droša un nu jau vairāk kā pusgadsimtu bažīgi raugāmies arī uz debesīm. Mums tiek atgādināts, ka laika ir maz, mums vienkārši nav laika par to visu spriest un prātot, jo mūsu rokas ir darba pilnas tur, kur ir drošība, tur, kur Jēzus ir ķēniņš - viņa valstībā. <br /><br />
Viņa uzticamie vārdi, kas paliks arī tad, kad debesis un zeme zudīs, atklāj mums arī Jēzus ķēnišķības veidu. Mēs nepieveram acis bailēs no notiekošā, jo mūsu ticībai piemīt drosme uz visu raudzīties aci nepamirkšķinot, bez informācijas pārspīlējumiem un bez slēpšanas. Lāpsta ir lāpsta un Jēzus ir vīģes koka Jēzus. No šejienes modrība, skaidra prāta reālisms, kura pamatā ir tas, ka mēs droši stāvam tā priekšā, kurš ir Cilvēka Dēls, par kuru jau pravietoja Daniēls. Šis Cilvēka Dēls – Jēzus Kristus atdeva savu dzīvību par daudziem; viņš tika pacelts pie krusta un skaļi sauca – viss piepildīts! Parāds dzēsts! Tas ir fakts, kas ir patiesi aktuāls gan pandēmijas, gan iespējama atomkara vai jebkuras citas kataklizmas laikā. Tas pats, par kuru Daniēls sacīja, ka viņš sēž uz debesu troņa, lai tiesātu, ir tas pats, kurš tika paaugstināts pie krusta troņa Golgatā. Jēzus valdīšana ir mūžīga valdīšana, kurai nebūs gala, kā apliecinām savā ticības apliecībā. Viņa valstība ir vienīgā valstība, kas netiks iznīcināta, jo tā nevar tikt iznīcināta. To nevar pieveikt ar atomieročiem, buboņu vai Sibīrijas mēri un ne ar kādiem vīrusiem. Šai valstībai nevajag arī jaunas vakcīnas, jo visi, kas ir viņa valstībā, jau ir vakcinēti ar universālu vakcīnu – Svēto Kristību, un ēdināti un dzirdīti ar īpašām zālēm pret nāvi - Kristus miesu un asinīm. Vīģes koks un vīna koks šajā valstībā sniedz augļus papilnam. Vai tā ir tā vieta, kur dzīvo tu, mācies, audz drošībā un ticībā? Vai arī tu meklē iluzoru jēgu un drošību tajā, kas zudīs – debesīs un zemē? Atbilde uz šo jautājumu nav rodama veicot mūsu aprēķinus, vai īstenojot savas gribas lēmumus. Tā nāk vienīgi no Kristus, no viņa vārdiem, no tā, kur viņš ir. Viņš ir tur, kur ir viņa vārds, Kristība, Vakarēdiens, grēku atlaišana, brālīga mierināšana – viņa bērnu valstība. Mācīsimies viņa vārdus, lūgsim viņa vārdā un celsim, nevis progresa sapņu pilis, bet patiesas dzīves uz paliekošā Jēzus vārda pamata, kas paliks nesatricināms arī tad, kad debess un zeme zudīs. Āmen. Ilārs Plūmehttp://www.blogger.com/profile/15080046988322516801noreply@blogger.comtag:blogger.com,1999:blog-4799861196746449767.post-31325955661833256182020-03-30T17:25:00.001+03:002020-03-30T17:25:51.911+03:00JudicaViņi bija ceļā, iedami augšup uz Jeruzālemi. Jēzus gāja viņiem pa priekšu, un tie bija apjukuši un baiļodamies viņam sekoja. Viņš atkal ņēma pie sevis tos divpadsmit un sāka viņiem stāstīt, kas ar viņu notiks: “Redzi, mēs ejam uz Jeruzālemi, un Cilvēka Dēlu nodos virspriesteriem un rakstu mācītājiem, un tie viņu notiesās uz nāvi un nodos viņu pagāniem. Un tie viņu apsmies un apspļaudīs, tad šaustīs un nonāvēs viņu, un pēc trim dienām viņš augšāmcelsies.” Jēkabs un Jānis, Zebedeja dēli, piegāja pie viņa un sacīja: “Skolotāj, mēs gribam, lai tu darītu, ko mēs tev lūgsim!” Viņš tiem jautāja: “Ko jūs gribat, lai es jums daru?” Un tie sacīja: “Dod mums, ka mēs varētu sēdēt tavā godībā, viens pie tavas labās rokas un otrs – pie kreisās.” Bet Jēzus tiem sacīja: “Jūs nesaprotat, ko jūs lūdzat. Vai jūs varat dzert to biķeri, ko es dzeru, vai tikt kristīti tajā kristībā, kurā es tieku kristīts?” Un tie viņam sacīja: “Mēs varam.” Bet Jēzus tiem teica: “To biķeri, ko es dzeru, jūs dzersiet, un jūs kristīs tajā kristībā, kurā es tieku kristīts, bet sēdēt pie manas labās vai kreisās rokas – to dot nav manā ziņā; tur sēdēs tie, kam tas sagatavots.” Un, kad tie desmit to dzirdēja, tie saskaitās uz Jēkabu un Jāni. Un, viņus pieaicinājis, Jēzus tiem sacīja: “Jūs zināt, ka tie, ko par tautu valdniekiem tur, tās apspiež, un viņu varenie ir varmācīgi pret tām. Bet tā lai nav starp jums. Kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu kalps. Un, kas jūsu vidū grib būt pirmais, tas lai ir visu vergs. Jo arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu un atdotu savu dzīvību kā izpirkšanas maksu par daudziem.” (Mk. 10: 32-45) <br /><a name='more'></a><br />
Šīs dienas evaņģēlijā tiek sniegts trešais un pēdējais Jēzus paredzējums par viņa gaidāmajām ciešanām. Par to mums jārunā šajā Kristus ciešanu laika svētdienā, kas latīniski saucas Judica. Šis vārds nāk no šīsdienas introita “Tiesā mani, ak Kungs.” Kurš uzdrīkstas lūgt šādu lūgšanu? – Jēzus. Viscaur ciešanu laikam esam sekojuši viņam ceļā uz Golgatu. Šīs dienas evaņģēlijs stāsta par pēdējo šā ceļa posmu: <b>Viņi bija ceļā, iedami augšup uz Jeruzālemi.</b> Kurš uzdrīkstas doties šajā ceļojumā? – Jēzus. Mācekļi seko viņam bailēs un apjukuši. Divpadsmit mācekļi, divpadsmit Israēla ciltis. Tas, kurš vada šos mācekļus ir Isarēla Kungs. Tieši tāpat kā viņa klātbūtne - spožais mākonis vadīja Israēlu tā ceļojumā uz apsolīto zemi, kurā tika ieiets pa Jērikas ceļu, tāpat pa šo pašu ceļu Jēzus dodas uz Jeruzālemi tagad. Ceļa malā sēdēja aklais Bartimejs, kurš ar savām neredzīgajām acīm redzēja to, ko mācekļi nespēja redzēt – Jēzus ir Ķēniņš, Dāvida Dēls. Jēzus apdāvināja viņa ticību, dāvinot Bartimejam arī fizisku redzi, bet saviem mācekļiem viņš sacīja: <b>“Redzi, mēs ejam uz Jeruzālemi, un Cilvēka Dēlu nodos virspriesteriem un rakstu mācītājiem, un tie viņu notiesās uz nāvi un nodos viņu pagāniem. Un tie viņu apsmies un apspļaudīs, tad šaustīs un nonāvēs viņu, un pēc trim dienām viņš augšāmcelsies.” </b> <br /><br />
Mācekļi to nesaprata, viņi neredzēja. Tas, kas padarīja viņus garīgi aklus bija viņu alkas pēc varas un bailes, ka viņu cerības varētu nepiepildīties un viņi varētu pat zaudēt savas dzīvības. Vispirms Jēkabs un Jānis, tad pārējie pauda savas bažas, ka tie varētu ieņemt tikai trešo vai ceturto vietu vai >pat, lai Dievs pasargā, pēdējo, divpadsmito vietu. Viņi vēlējās ieņemt galvenās, augstākās vietas: <b>viens pie Jēzus labās rokas un otrs – pie kreisās.</B> Abi brāļi vēlējās, lai īpašās goda vietas tiek viņu ģimenei. Cīņa par galveno vietu - pie labās rokas tika atlikta uz vēlāku laiku. Pagaidām svarīgākais bija, lai to saņemtu viens no viņiem. Pārējie mācekļi dusmojās. Kāpēc? Tāpēc, ka arī viņi katrs cerēja uz šīm vietām. Kad mēs redzam šādas lietas notiekam mūsdienās – cīņu par varu, par augstām vietām, savstarpēju – roka roku mazgā, mums kļūst pretīgi līdz nelabumam, un mēs nicinājumā novēršamies. Kāpēc? Vai tad katrs nesapņo par veiksmīgu karjeru un goda vietām? Mūsu nicinājums un novēršanās parasti nav nekas cits kā skaudība. Jēzus nenovēršas! Viņš pazīst mūsu dabu un tieši tādēļ dodas uz Jeruzālemi un velk mūs sev līdzi. <br /><br />
Maigi, bez pārmetuma Jēzus pievēršas abiem saviem mācekļiem – jūs nesaprotat, ko jūs lūdzat. Viņi lūdza vietu pie Jēzus labās un kreisās rokas. Mēs zinām, kuriem šīs vietas tika. Tad, kad Jēzus tika kronēts ar ērkšķu kroni, pasludināts par jūdu ķēniņu un celts tronī pie krusta, pie viņa labās un kreisās rokas bija tie, kuri līdz ar viņu tika krustā sisti. Visi trīs viņi tika pieskaitīti pārkāpējiem, sodīti kā noziedznieki. Viens no laupītājiem, kurš karājās blakus Jēzum pie krusta izsmēja viņu: “Ja tu esi Kristus, glāb pats sevi un mūs” (Lk. 23:39). Otrs norāja viņu sakot – mēs patiešām saņemam taisnīgu sodu pēc nopelniem, bet šis neko ļaunu nav darījis (Lk. 23:41). Jā, viņš nebija darījis neko ļaunu, Taisnais cieta par netaisnajiem. Jēzus tika tiesāts, jo viņš nesa mūsu visu pārkāpumus. Viņš tukšoja līdz pašam dibenam Dieva dusmības kausu par cilvēces grēku. Dieva dusmu priekšā viņš drebēja Ģetzemanes dārzā – Mīļais Tētiņ, tev visas lietas ir iespējamas, ņem prom šo kausu no manis; tomēr ne tas ko es, bet Tu gribi, lai notiek. (Mk 14:36). Tomēr Tā Kunga prāts bija satriekt viņu ciešanās. Viņš pakļāva Jēzu dziļām, sāpju pilnām, sirdi plosošām bēdām. Jā, Jēzus pats tām pakļāva sevi, kad viņš labprātīgi kļuva par upuri par mūsu grēku. Kristus vienreiz ir cietis par grēku, taisnais netaisno vietā, lai vestu mūs pie Dieva. (1 Pēt. 3:18) <br /><br />
Šos vārdus Pēteris vēlāk rakstīs savā vēstulē, bet Ģetzemanes dārzā, kad Jēzum tik ļoti bija nepieciešams drauga plecs, arī viņš gulēja, viņu visu acis krita ciet, raksta evaņģēlists (Mk 14:40). Pēc tam Pēteris vēlējās palīdzēt savam draugam un mācītājam ar savu zobenu. Iepriekš Pēteris bija apliecinājis Jēzu kā Dieva Kristu, bet tūdaļ pēc tam viņš uzstājās kā Sātana runas vīrs. Viņš negribēja neko dzirdēt par krustā sistu Kristu. Šīsdienas evaņģēlijā lasām, ka viņš kopā ar citiem bija noskaities uz Jēkabu un Jāni par to, ka tie meklēja sev goda vietas. Kādēļ jums, bet ne mums! <br /><br />
Nav grūti noprast, ka Jēzum ejot uz Jeruzālemi, bija garš ceļš pa kuru vilkt savus mācekļus sev līdzi. Šajā ceļā viņš runā ar tiem par kausu, kas viņam jādzer savās Kristībās, viņa nāve ir tas, kas viņam jādara. Vai jūs varat to dzert? – jautā Jēzus. Varam – atbild mācekļi. Labi, jums nāksies saņemt šo kausu un Kristību, bet tad jūs vairs neizturēsieties kā sveši, bet gan kā mani ļaudis. Tad pienāks gals jūsu raizēm par goda vietām. Tie, kuri nav manējie uzskata sevi par diženiem un lieliem vadoties pēc tā, cik cilvēku tie var sapulcēt sev apkārt, valdīt pār tiem, likt sev kalpot, bet tas nav tas, ko dara Jēzus. Viņš labprātīgi stājas pašā apakšā, zemāk par visiem. Viss svars gulstas pār viņu. Viņš ir vienots ar visiem grēciniekiem. Visa grēka verdzība savažo viņu; viņš tiek notiesāts un nolādēts. <br /><br />
Pats Jēzus par to runā, kā par izpirkšanas maksu par daudziem. Izpircējs ir Pestītājs un izpirkuma cena ir Pestītāja dzīvība. Tā tiek atdota par daudziem, kā pravietis Jesaja pravietoja (53), kas ņemot vērā valodas īpatnības šeit nozīmē – par visiem. Ar saviem vārdiem Jēzus velk savus mācekļus šo daudzo pulkā līdzīgi, kā viņš to dara ar mums, liekot mūsu mutēs savu miesu un asinis Altāra Noslēpumā. Viņa asinis ir izlietas par daudziem, grēku piedošanai. Mūsu liturģija seko Lūkas tekstam un saka – izlietas par tevi. Un kā mums māca katehisms, vārdi “par tevi” prasa ticību. Jā, patiesi, arī par mani. Mēs sakām “āmen”, saņemot no Jēzus viņa miesu un asinis. Tie, kuriem mūsu Kungs dod savu miesu un asinis var līdz ar viņu lūgt – tiesā mani, Dievs. Ja Dievs izmestu tevi no savas valstības, viņš izmestu arī sava Dēla miesu un asinis – un to viņš nevar darīt un nekad nedarīs. Dievs tiesāja tevi tad, kad viņš tiesāja Jēzu par taviem grēkiem. Viņa nāve kā izpirkuma maksa par taviem grēkiem tika dāvināta tev. Tā kļuva par tavu tavās Kristībās. Viņa kauss, viņa Kristība kļuva par tavējo. <br /><br />
Tu tiki pagremdēts nāvē savās Kristībās ar vārdiem un ūdeni, un jauns cilvēks, jauns tu piedzima mūžīgai kopībai ar Dievu. Jauns cilvēks, kas vairs nav grēka vergs. No tā brīža Kristus dzīvo tevī un tu dzīvo ticībā viņam, kurš tevi mīlēdams, atdeva savu dzīvību par tevi (Gal.2:20). Tas, ko tas Kungs liek tavā mutē Vakarēdienā nav mirusi, nedzīva viela. Viņa miesa un asinis piedod tev grēkus un vairo dzīvību tevī. Viņa miesa un asinis ir dzīvas tevī tādā pašā veidā kā tad, kad viņš par to runāja kā par izpirkuma maksu par daudziem. Dzīvības maize, zāles pret nāvi nes, dāvā tev dzīvību, nevis lai citi kalpotu tev, bet lai tu kalpotu citiem. Tas ir tas, kā mums šajā, kā kāds žurnālists saka – pazemojošajā un traģiskajā laikā – pietrūkst visvairāk. Mēs tiekam pazemoti kopā ar pasauli. Mūsu gadījumā pazemojošais un traģiskais ir tas, ka esam spiesti palikt bez Vakarēdiena, bez zālēm pret nāvi, cerībā uz brīdi paildzināt savu laicīgo eksistenci. Tas izklausās absurdi, bet prāts šeit nerod izeju izmisīgi šaudoties starp bailēm no laicīgas nāves un ilgām pēc tās kopības, ko mums dāvā Kristus miesa un asinis. Varbūt esam to pelnījuši…<br /><br />
Tas, kurš atdeva savu dzīvību par mums un izlēja savas asinis mūsu grēku piedošanai, sacīja: <b>Kas mīl savu dzīvību, tas to zaudēs, bet, kas savu dzīvību šajā pasaulē nīst, tas to pasargās mūžīgai dzīvībai.</b> Šajos vārdos atklājas patiesās briesmas, kurās pēkšņi esam nokļuvuši. Tas, kurš dedzīgi pieķeras šai dzīvei ar savu sirdi, ar savām jūtām, ar savu dvēseli, tas to zaudēs. Šīs pasaules dzīve ar visiem tās priekiem un bagātībām, ar visu to, kas tiek uzskatīts par vērtīgu un dārgu, izslīd no rokām un zūd. Pasaule ir šādu aklu mīlnieku pilna, kas mīl sevi un savu bojā eju. Beigu beigās tiem nākas sevi rūgti ienīst par to, ka šajā dzīvē ir nepareizi mīlējuši un nav pareizi ienīduši. Pašreiz mūs katru dienu biedē ar draudīgu statistiku no pandēmijas smagāk skartajiem reģioniem, bet ir vēl kāda daudz briesmīgāka statistika – tie ir cilvēki, kas mirst bez ticības un tātad bez cerības. Protams, ienīst savu dzīvību šķiet nedabiski, un tas tā arī ir. Dzīvības nīšana ir gara cīņa, kas pretēji cilvēka dabiskajām tieksmēm šajā pasaulē raud un bēdājas par savu miesu, sit to krustā un nonāvē caur grēku nožēlu un atgriešanos. Var šķist, ka šāds cilvēks zaudē savu dzīvību, neko no tās negūstot, tomēr patiesībā viņš ir vienīgais, kurš savu šīs zemes dzīvību pasargā mūžīgai dzīvībai. Mūžīgā dzīvība ir pats dzīvības princips, kas saista ar dzīvības avotu Dievu. Fiziskā nāve tai nevar kaitēt, jo šī dzīvība paliek, dzīvo ar Dievu mūžīgi. Šajos Jēzus vārdos “šī pasaule” pati par sevi tiešā veidā nenozīmē grēcīgu pasauli, bet pārejošas, iznīcīgas, nabadzīgas lietas iepretī Kristus apsolītajām mūžīgās pasaules bagātībām. Dzīvības vērtība ir jāmeklē nevis tās iedzimtajā, uztveramajā vērtībā - šajā pasaulē, bet tās turpinājumā, iecerētajā tās vērtībā, šīs dzīves mērķī – mūžīgajā dzīvībā. Laicīgā dzīvība mums ir dota, lai beigu beigās tiktu pārvērsta mūžīgajā. <br /><br />
Mēs, protams, rūpējamies arī par laicīgo dzīvību, kā mums to pavēl 5. bauslis, bet vispirms ne sevis, bet citu dēļ. Esiet piesardzīgi, neesiet pārgalvīgi, bet neesiet arī bailīgi un ģļēvulīgi, lai tā saucamā pašizolācija nekļūtu par pašlikvidāciju. Katrs lai uzticīgi turas pie sava aicinājuma un visi kopā turēsimies pie Kunga Jēzus, lūgsim viens par otru, par ārstiem un visiem slimajiem, un īpaši par mirstošajiem. Sargāsimies no neticības, atradīsim veidus kā palikt pie Dieva vārda un Noslēpumiem, kas uztur un stiprina ticību, un droši un ar mieru sirdī paļausimies uz sava žēlsirdīgā Kunga gādību. Viņš zinās kā parūpēties par mums, pasargāt un uzturēt. Viņš taču pats savu dzīvību nežēloja mūsu dēļ, bet labprātīgi nodeva to nāvē, lai izpirktu mūsu pārkāpumus. Nekas mūs vairs nespēs šķirt no viņa mīlestības, pat nāve, nē, jo ar savu nāvi viņš ir uzvarējis mūsu nāvi un dāvājis mums mūžīgu dzīvību. Āmen. Ilārs Plūmehttp://www.blogger.com/profile/15080046988322516801noreply@blogger.comtag:blogger.com,1999:blog-4799861196746449767.post-74139190972189357392020-03-22T11:00:00.000+02:002020-03-22T11:00:02.447+02:003. Svētdiena Pirms Lieldienām Un, redzi, kāds no tiem, kas bija kopā ar Jēzu, sniedzās pēc zobena un, to izvilcis, cirta virspriestera kalpam un nocirta tam ausi. Tad Jēzus tam sacīja: “Liec savu zobenu atpakaļ vietā, jo ikviens, kas zobenu pacels, no zobena ies bojā. Vai tad tu domā, ka es nevarētu lūgt savu Tēvu un viņš man nesūtītu tūlīt vairāk kā divpadsmit leģionu eņģeļu? Bet kā tad Raksti piepildītos, ka tam tā ir jānotiek?” Tanī pašā stundā Jēzus sacīja uz ļaužu pūli: “Kā pret laupītāju jūs esat izgājuši ar zobeniem un nūjām mani gūstīt. Katru dienu es sēdēju templī mācīdams, un tad jūs mani neņēmāt ciet. Bet nu viss noticis tā, lai praviešu Raksti piepildītos!” Tad visi mācekļi viņu atstāja un aizbēga. (Mt. 26: 51-54) <br /><a name='more'></a><br />
Ar Jēzu Pēteri iepazīstināja viņa brālis Andrejs. Pēc neilga laika, kad tie kārtoja savus zvejas tīklus, Jēzus abus brāļus aicināja kļūt par viņa mācekļiem, pamest visu un sekot viņam. Viņš stāstīja tiem par sekošanu viņam un ko tā nozīmē, bet tie to, protams, saprata pa savam. Jēzus deva Pēterim arī jaunu vārdu. Tā nebija ilustrācija tam, kas Pēteris bija, bet tam, par ko Jēzus mīlestība viņu padarīs: tas, ko Jēzus deva Pēterim vispirms bija drauga mīlestība un pēc tam Dieva mīlestība, Dieva, kurš cieš un mirst.
<br /><br />
To, kādi draugi bija Jēzus un Pēteris redzam biedriskajā veidā, kādā viņi maksāja nodokļus. Jēzus sacīja, ka viņi kā brīvi Dieva ļaudis nav cilvēku vergi, bet tomēr viņš ar prieku sniegs savu ieguldījumu, maksājot nodokļus. Viņš pastāstīja Pēterim, kur atrast naudu, ar ko pietiktu priekš viņiem abiem. Visiespaidīgākais Pētera draudzības apliecinājums bija viņa ticības apliecība: “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls” (Jņ. 6:69). Šos vārdus savam draugam Jēzum Pēteris sacīja ar dedzīgas lojalitātes pilnu aizrautību. Tomēr, kad Jēzus sāka runāt par savām gaidāmajām ciešanām, Pēteris protestēja, par ko Jēzus viņu bargi norāja. Pēteris domāja tā, kā domā pasaule, nevis kā domā Dievs. Mēs lasām par dedzīgas lojalitātes pilnu attieksmi no Pētera puses pa ceļam uz Ģetzemanes dārzu. Kaut vai visi aizliegtu Jēzu, Pēteris nekad to nedarītu. Nē, viņš drīzāk mirtu par savu draugu. Tagad šīsdienas tekstā lasām par tādu pašu dedzīgu, bet maldīgu mīlestību, kas cenšas pasargāt Jēzu no ciešanām un atkal Pēteris tiek norāts. Viņš vēl nesaprata Dieva mīlestību. Pēteris mīlēja Jēzu un pavisam dabiski bija tas, ka viņš nevēlējās, lai viņa draugs ciestu. Jēzus mīlēja Pēteri un zināja, ka viņam būs jācieš, jo tikai tā viņš varēja paveikt savu glābjošo darbu Pētera un mūsu visu labā. Filipu Cēzarejā Pēteris nostājās ar savu lūgumu starp Jēzu un viņa ciešanām, un tagad Ģetzemanes dārzā viņš to dara ar savu zobenu, mēģinot aizstāvēt Jēzu. Darot to, Pēteris nostājās Jēzum ceļā, kavējot viņa dievišķo misiju. <br /><br />
Tāpat kā citi mācekļi Pēteris nebija sapratis, kas ir Dieva valstība. Viņš domāja par to, kā par šīs pasaules valstību un pēc savas izpratnes arī rīkojās. Pētera zobens Ģetzemanes dārzā ir acīmredzams viņa pasaulīgās domāšanas apliecinājums. Kad vīri, kas pārstāvēja laicīgo varu nāca pret Jēzu, Pēteris drosmīgi nostājās viņu ceļā, bet viņa ierocis bija laicīgs ierocis. Viņa nostāja nebija stiprāka par viņa ieroci un uzvara, kuru viņš varēja sasniegt ar to, bija tikai zobena uzvara. Jēzu sagaidīja pavisam citāda, daudz augstāka kauja un daudz augstāka uzvara. Viņam nevajadzēja zobenu un tā lietošana būtu bijusi neuzticības apliecinājums viņa misijai, pārvēršot to par kaut ko citu, par to, kā šajā pasaulē netrūka. <br /><br />
Cilvēks, kurš ķeras pie zobena, nostājas zobena darbības laukā, kur lietas tiek kārtotas ar laicīgu ieroču palīdzību. Turpretī Jēzus nebija ieradies šajā pasaulē šādu lietu dēļ. Viņš nenoraida zobenu vispār, bet Pētera mēģinājumu lietot zobenu Kristus valstības labā, kur zobens ir pilnīgi nederīgs ierocis. Ir cita valstība, šīs pasaules valstība, kurā lietot zobenu piederas, un Jēzus to apstiprina. Neviens nevar ņemt zobenu savās rokās un lietot to pēc sava prāta, jo tad viņš taisnīgi nonāks zem to ļaužu zobena, kam tas ir likumīgi uzticēts. Visa vara pieder Dievam un nāk no viņa, bet viņš izvēlas noteiktus pārstāvjus un varas lietošanu uztic viņiem. Tas ir pavēlēts 4. bauslī, kur Dievs uztic varas un spēka lietošanu vecākiem. Līdzīgā veidā varas lietošana ir uzticēta tiem, kas valda. Raksti par to runā skaidri: <b>Ikviens lai ir paklausīgs augstākām varām, jo nav citādas varas kā vien no Dieva; un tās, kas ir, ir Dieva ieceltas. Tas, kas pretojas varai, saceļas pret Dieva iedibināto kārtību, bet tie, kas saceļas, paši sev izpelnās sodu. Jo no valdītājiem nav jābīstas, kad dara labu, bet vienīgi, ja dara ļaunu. Tu negribi baidīties no virsvaras? – Dari, kas labs, un tu saņemsi no tās uzslavu! Valdītājs ir Dieva kalps tev pašam par labu. Bet, ja dari ļaunu, bīsties! Jo ne velti viņš nes zobenu, viņš ir Dieva kalps, kas bardzībā atmaksā tam, kas dara ļaunu.</b> (Rom.13:1-4) Pēteris bija nostājies pret valsts varu. Zobens nebija uzticēts viņam, bet varas pārstāvjiem. Viņiem bija tiesības to lietot, Pēterim tādu nebija. Par to, kā viņi lietoja sev uzticēto varu, viņiem būs jāatbild Dieva priekšā. Pētera uzdevums bija pakļauties augstākām varām. Neviens nevar pats ņem zobenu savās rokās pēc sava prāta. Nav mūsu uzdevums šodien detalizēti iztirzāt sarežģīto jautājumu par paklausību valdībai, nedz arī Pēteris ņem rokās zobenu tikai, lai pretotos laicīgajai varai. Daudz sliktāk ir tas, ka viņš vēlējās ar zobenu kalpot Kristus valstībai. Tas, kas padara Pētera grēku tik atbaidošu ir tas, ka viņš patiesībā nostājās pret Kristus valstību. Dieva uzvara ir mīlestības uzvara. Dievs liek lietā spēku tikai tur, kur mīlestība cieš neveiksmi. Ja Jēzus būtu pieņēmis Pētera apņēmīgo vēlmi palīdzēt ar zobenu vai aicinājis sev palīgā divpadsmit leģionus eņģeļu, tas nozīmētu, ka Dieva glābjošā mīlestība ir cietusi neveiksmi. Jēzus nāca lai ciestu un mirtu par mūsu grēkiem, lai tukšotu Dieva dusmu kausu mūsu vietā. Kad vērojam viņu cīnāmies lūgšanā, lai pildītu Dieva gribu, tā ir mīlestība pret mums, kas liek viņam pildīt Tēva prātu. Mīlot Dievu un mīlot mūs Jēzus uzvaroši saka – ne kā es, bet kā tu Tēvs gribi (Mt.26:39). Jēzus tur bija Dieva un mūsu vietā un uzvara, kas nāca samaksājot par mūsu grēkiem, bija Dieva uzvara, kurš bija gatavs uzņemties elles ciešanas mūsu vietā. <br /><br />
Lai izcīnītu šādu uzvaru, zobens bija pilnīgi nederīgs. Te nevarēja palīdzēt ne tikai Pētera mazais zobentiņš, bet arī divpadsmit leģioni eņģeļu. Pieminot eņģeļus, Jēzus parāda Pēterim ne tikai, cik nevarīgs šajās lietās ir viņa zobens un cik ļoti Pēteris maldījies, likdams to lietā Kristus valstības labā. Ja Dievs vēlas lietot spēku, viņam pašam tas ir pieejams pārpārēm, neierobežoti, bet Dievs nevēlas būt varmāka. Viņš vēlas būt mīlošs Tēvs. Dievs varētu iznīcināt vienā mirklī visus savus ienaidniekus, bet kas tad paliktu pāri? Tādēļ, ka esam grēkojuši, mēs esam nostājušies pret Dievu. Ja Dievs vēlētos taisnīgi likt lietā spēku, tad tās būtu mūsu visu beigas. Tomēr par spīti mūsu dumpīgumam Dievs to nevēlas. Viņš vēlas glābt mūs no grēcīgā posta, kurā grimstam. Nav iespējams mainīt grēcinieku ar varu. To nespēj pat Dievs. Iedomājieties, kas notiktu, ja Dievs mūs visus nostādītu rindā ar pātagu vai zobenu – viss, ko viņš iegūtu būtu dumpīgu lopu vai vergu bars. Tā vietā Dievs vēlas ģimeni. Viņš vēlas brīvus dēlus un meitas, kas mīt kopā ar viņu mīlestībā. Ir bezcerīgi kaut ko tādu mēģināt panākt ar spēku. Spēks nevar mainīt cilvēkus, padarīt tos labākus, brīvus un mīlošus. Ārējs spēks var sapulcēt cilvēkus un uzspiest ārēju pakļaušanos, bet tas nevar aizsniegties līdz sirdij un mainīt to. Piemēram, mēs lasām kā Jēzus sasniedz Jūdasa un Pētera sirdi ar vārdu, ar skatienu. Viņš varētu viņus abus pakļaut ar spēku, bet tad viņam būtu divi cietumnieki. Jēzus nevēlas, lai viņa valstībā būtu cietumnieki vai gūstekņi. Viņa valstībā nav ne restes, nedz važas. Ikviens var doties prom jebkurā brīdī. Viņa valstībā ir vieta tikai tiem, kas no brīvas sirds mīl viņu. Līdz ar to kļūst skaidrs, ka Kristus valstība tiek celta tikai ar viņa paša ciešanām un zobens šeit ir pilnīgi nederīgs. Tas paskaidro arī mūsu dzīvi un kalpošanu Kristus valstībā. Ikreiz, kad darām kaut ko piespiedu kārtā, mēs darām to nevis kā dēli un meitas, bet kā vergi. Mums jāatceras, ka savas valstības pilsoņus Jēzus iegūst nevis ar varu un spēku, bet ar mīlestību, kas dara mūs brīvus un ļauj sasniegt to, ko Dievs patiesi vēlas ieraudzīt mūsu dzīvēs. Tādēļ Jēzus dodas uz Ģetzemani un noteikti virzās pretī savam krustam nevis zobena, bet mīlestības vadīts. Vienīgi mīlestība var izcīnīt patiesi vērtīgu uzvaru un tādēļ tā labprātīgi atsakās no zobena un ārēja spēka. <br /><br />
Viena no maldīgām doktrīnām, kas joprojām valda cilvēku vidū ir uzskats, ka ar spēku var panākt patiesu mieru un drošību. Tas nav iespējams! Ja tev sit un tu atbildi, ļaunums taču divkāršojas. Ja tu neatbildi ar to pašu, naids paliek vienpusējs. Atsakoties to dubultot, tu esi atteicies būt tās otrās puses ienaidnieks un esi spēris pirmo soli pretī mīlestības uzvarai pār ļaunuma pārņemtu sirdi. Tā grēks, kas nostāda mūs vienu pret otru tiek uzvarēts. <br /><br />
Vienīgi mīlestība spēj uzveikt grēku, lai gan tas parasti nozīmē uzņemties arī ciešanas. Grēks, kas šķīra mūs no Dieva, viņam maksāja Golgatas krustu. Tādēļ, ka tā bija mīlestības uzvara, tā bija īsta uzvara, nevis tikai ārēja šķietamība, kas ir vienīgais, ko spēj sasniegt ārējs spēks. Protams, ir brīži, kad nav palicis vairs nekas cits, kā ārīga spēka lietošana. Taču tad, kad tiek lietots spēks, ir jāapzinās, ka tā ir atzīšanās, ka mīlestība ir cietusi neveiksmi. Tikai tad, kad mīlestība ir izsmēlusi visas iespējas, negribīgi ir iespējams sākt domāt par spēka lietošanu. Lai novērstu vēl lielāku ļaunumu, dažreiz ir jālieto brutāls spēks, bet tas, ko spēks panāks, vienmēr būs negatīvs sasniegums. Labais vienmēr tiek sasniegts tikai ar mīlestību. Viss labais, kas mums ir, ir atkarīgs no Jēzus, kurš dodas uz Golgatu. Mums ir viņa mīlestība kā atbilde uz ļaunumu, kā vienīgā iespējamā uzvara pār ļaunumu. Bet kurš gan mūsdienās vairs tic mīlestībai, tādai mīlestībai, kāda mums atklājas pie Golgatas krusta? Apzināti vai neapzināti mūsdienu cilvēks jūt, ka šāda mīlestība prasa viņam pašam līdzi dalīties ciešanās. Un kurš gan mūsdienās vairs grib ciest kāda cita dēļ? Jautājums ir retorisks, un tādēļ mūsdienu cilvēks pievēršas pragmatiskākam lietu risinājumam – atombumbām, raķetēm, šaujamajiem un duramajiem, ķīmiskajiem un bioloģiskajiem ieročiem, indēm un gāzēm, salīdzinot ar kurām Pētera zobentiņš šķiet nevainīga bērnu spēle. Vai tiešām pasaule ir tik akla un stulba, ka tā cer paveikt to, ko nespēj pat Dievs – uzvarēt ļaunumu ar spēku? Jautājums, protams, atkal ir retorisks. <br /><br />
Šajā Kristus ciešanu laikā mēs tiekam īpaši mudināti novērst savas sirdis un prātu no pasaules kņadas un sekot Jēzum viņa ceļā uz Golgatu, lai dziļāk iepazītu vienīgo iespējamo uzvaru pār ļaunumu – Dieva Mīlestību Jēzū Kristū mūsu Kungā. Āmen. Ilārs Plūmehttp://www.blogger.com/profile/15080046988322516801noreply@blogger.comtag:blogger.com,1999:blog-4799861196746449767.post-2013542789961199992020-03-19T14:02:00.003+02:002020-03-19T14:02:46.428+02:00Uz laiku draudze pārtrauc publiskos dievkalpojumusTā kā laicīgā valdība, pildot savu Dieva doto pienākumu - rūpēties par mūsu fizisko labklājību un veselību ir izsludinājusi organizētas pulcēšanās aizliegumu, tad uz laiku draudze <b>pārtrauc</b> publiskos <b>dievkalpojumus</b>.<br /><a name='more'></a><br /> Valdības lēmuma mērķis ir nepieļaut pēkšņu masveida saslimšanu un to mums vajadzētu respektēt. Mācītājs Ilārs Plūme turpinās rakstīt sprediķus un Jāņa evaņģēlija komentāru.
<br /><br />
Vajadzības gadījumā ikviens ir aicināts droši zvanīt draudzes mācītājam, lai parunātos pa telefonu. Visi ir aicināti lūgt Dievu un droši paļauties uz viņu, mūsu mīļā Kunga Jēzus Kristus vārdā, kā arī ievērot mediķu rekomendācijas un būt iespējami piesardzīgiem.
Unknownnoreply@blogger.comtag:blogger.com,1999:blog-4799861196746449767.post-12184004516597393352020-03-15T21:14:00.000+02:002020-03-15T21:14:35.467+02:004. svētdiena pirms LieldienāmKādu reizi Jēzus izdzina dēmonu, kas bija mēms; dēmons izgāja, un mēmais sāka runāt, un ļaužu pūlis brīnījās. Bet daži no tiem sacīja: “Viņš izdzen dēmonus ar Belcebula, dēmonu valdnieka, palīdzību.” Bet citi, viņu izaicinādami, prasīja viņam kādu zīmi no debesīm. Zinādams viņu domas, viņš tiem sacīja: “Ikviena valsts, kas sevī sašķelta, iet bojā, un nams uz namu krīt. Ja nu sātans sevī sašķeļas, kā tad viņa valstība pastāvēs? Jūs taču sakāt, ka es izdzenu dēmonus ar Belcebula palīdzību. Bet, ja es izdzenu dēmonus ar Belcebula palīdzību, kā tad jūsu dēli tos izdzen? Tādēļ viņi būs jūsu tiesneši. Bet, ja es izdzenu dēmonus ar Dieva pirkstu, tad jau Dieva valstība pie jums ir atnākusi. Kamēr stiprs vīrs apbruņojies sargā savu namu, viņa manta ir drošībā. Bet, tiklīdz kāds stiprāks par viņu nāk un to uzveic, tas atņem viņa bruņas, uz kurām viņš bija paļāvies, un laupījumu izdala. Kas nav ar mani, tas ir pret mani, un, kas ar mani nesavāc, tas izkaisa. (Lk. 11: 14-23)
<br /><a name='more'></a><br />
Jautājums par dēmoniem ir grūts. Mēs, kristieši, nevēlamies pārāk daudz runāt par šo tēmu, baidoties no citu cilvēku izsmiekla. Kad dēmoniskie spēki tiek pieminēti, mums ir tendence vairīties no temata, it kā tas mums neko nenozīmētu vai mulsinātu. Galu galā, kurš šajā izglītotajā laikmetā joprojām tic velniem? Cik daudz inteliģentu un izglītotu cilvēku velnu uztver nopietni? Mēs klusībā pieņemam, ka tā ir vecmodīgu cilvēku māņticība. Mūsdienu cilvēki ir pārauguši tik muļķīgus priekšstatus kā velns. Laikā, kad varam ceļot ātrāk par skaņas ātrumu un plānot ceļojumus uz Mēnesi, tādām būtnēm kā velni patiešām šķiet nav vietas. Tagad velns ir diskreditēts, kaut kas līdzīgs jokam – melna būtne ar sarkanām zeķubiksēm, trīs zobiem, smailu asti un ragiem. Tas ir komisks, smieklīgs, muļķīgs tēls. Cilvēku lietojumā vārds “velns” ir nogājis visu ceļu no bailēm līdz mīlestībai, apmēram tā, kā kad tēvs mīļi saka par savu dēlu: “Vai viņš nav viens mazs velns?” Velns? Nē, šādas personas vienkārši nav. Raugoties uz šādu velna izpratni, mēs vērojam vienu no sātana visnozīmīgākajām stratēģiskākajām uzvarām. Panākot cilvēku neticību viņa eksistencei, velns var netraucēti nodoties savam darbam, un cilvēkiem pat nav aizdomas, ka viņš varētu eksistēt, nemaz nerunājot par to, ka viņš varētu kaut kā iedarboties uz viņiem. Veikls zellis, ja sākam par to nopietni domāt! Pagājušā gadsimta sākumā, kad lielāko daļu cilvēku aizrāva evolūcijas teorija, tika uzskatīts, ka mēs esam virzījušies augšup pa progresa un attīstības ceļu. Sākot no mežoņu laikiem esam nokļuvuši līdz tādai varai pār dabas spēkiem, ka šķiet tas ir tikai laika jautājums līdz būsim sasnieguši labklājības un miera valstī. Tādi vārdi kā grēks un sātans vairs nebūs aktuāli. Mēs nodibināsim debesu valstību uz zemes, kur katram cilvēkam būs jumts virs galvas, krekls mugurā un visiem taisnīga alga.
<br /><br />
Kopš tā laika esam piedzīvojuši divus karus, kuru šausmas un brutalitāte ir satricinājusi pasauli un satricinājusi arī dažu humānisma pielūdzēju smieklīgo pašapmierinātību. Tāpēc tagad daudziem cilvēkiem ir labāka izpratne par velnu un viņa darbiem. 20. gs. tika iznīcināti aptuveni 10 līdz 14 miljoni poļu, un tikai Dievs vien zina, cik ebreju. Tūkstošiem bērnu tika iemesti vilcienu vagonos un nogādāti baismīgā verdzībā. Neviens neko par viņiem vairs nekad nav dzirdējis. Smalki, cienījami pilsoņi kļuva par zvēriem, kuri priecājās par spīdzināšanu un slepkavībām, un pat tagad vislepnākais nacionālais sasniegums ir radīt lielākas un labākas raķetes un bumbas. Sastopoties ar tik briesmīgu ļaunumu, mūsu domāšana, kas seko modei, ir nonākusi pie domām, ka ļaunums tomēr ir spēks, kas pastāv pats par sevi, spēcīgs un velnišķs. Tomēr tas, ko esam pieredzējuši reti spēj pārliecināt šaubīgos, jo īpaši cilvēkus, kuri dedzīgi atsakās ticēt personificētām ļaunām būtnēm - velniem. Šādi savā domāšanā noslēgti prāti nekad netiks pārliecināti, un arī vēstures pierādījumi un ikdienas novērojumi diezin vai pārliecina mūs pašus. Tādēļ kā kristieši mēs vēlamies iegūt ticamu informāciju un meklējam to Bībelē. Mēs esam atraduši, ka tā ir viscaur uzticama, kad tā kļūst par mūsu dzīves sastāvdaļu. Turklāt Bībelei ir paša Dieva dota garantija. <br /><br />
Aplūkojot Bībeli, jūs atradīsit, ka par velniem tur ir runāts pārsteidzoši maz, it īpaši, ja jūs salīdzināt Bībeli ar citu Bībeles laikmeta literatūru. Bet tam, kas Bībelē ir teikts par velniem, ir ārkārtīgi liela nozīme. Cilvēka krišana bija izšķirošs notikums priekš mums visiem, un tajā dumpīgais velns izcīnīja pirmo no savām daudzajām uzvarām. Liktenīgā triāde - sātans, grēks, nāve atņēma mums brīvību. Pirmā Ādama paverdzināšanas ļaunuma lāsts nāca pār visiem viņa bērniem. Turpmākais ir mūsu glābšana no ļauna. <br /><br />
Redziet, katra cilvēka sirdī ir savs tronis. Mēs tikām radīti kā atkarīgas radības, pakļautas kaut kam citam. Dievs plānoja ieņemt šo troni un ar savu svētību dot mums laimi, skaistumu, brīvību un spēku. Bet mēs atteicāmies no Dieva; mēs grēkojām. Mēs domājām, ka paši varam kāpt šajā tronī un valdīt. Tie bija velna meli: “Jūs būsiet kā dievi” (1. Mozus 3: 5). Mēs nevaram uzrāpties šajā tronī. Tas ir tikpat neiespējami kā zirgam mēģināt apseglot pašam sevi. Ja Dievs neaizņem sev paredzēto troni, kas atrodas mūsu sirdīs, to okupē kāds cits, Dieva ienaidnieks, velns. Šī patiesība - ja vien Dievs nesēž mūsu sirds tronī, tad tur sēž un valda velns - ir mums visgrūtāk atzīstamā patiesība. Tomēr tikai un vienīgi šī patiesība ļauj mums saprast savus un pasaules ceļus, to kas notiek mūsu un citu cilvēku dzīvēs. Vēl jo vairāk, tas ir tas, ko saka Raksti. <br /><br />
Kad Jēzus aicināja Pāvilu kļūt par viņa apustuli, viņš sacīja Pāvilam, ka viņa darbs būs atvērt cilvēku acis, pavērst tās no tumsas pret gaismu, atbrīvot no sātana varas un vest pie Dieva. Šeit jūs redzat dalījumu: divas puses, vai nu no tumsas, vai no gaismas, vai nu no sātana, vai no Dieva. Šis “vai nu / vai nu” ir atrodams viscaur Rakstos. Nav trešās iespējas, nav vidusceļa, nav neitralitātes. Tas ir nepielūdzams karš, sātans pret Dievu, un kaujas lauks ir cilvēka sirds - jūsu sirdis un mana sirds. Ienaidnieks ir tāda veida būtne, kādu mēs nevaram saprast. Kas ir kritušais eņģelis? Kas ir sātans? Mēs ļoti maz zinām par to, kas viņš ir, bet mēs zinām daudz vairāk par to, ko viņš dara. Sātans un viņa komanda, izmesti no debesīm, nolēma apgāzt, izjaukt Dieva darbus. Kad Dievs radīja cilvēkus, kuru sirdīs valdīja viņa mīlestība, sātans meklēja ceļus kā gāzt Dievu no viņa troņa un pievīla mūs, liekot domāt, ka mēs varētu paši pacelties šajā tronī un būt paši sava likteņa kungi un noteicēji. Šādi maldināti, mēs nonācām sātana varā. Sātans kļuva par to, ko Raksti sauc par “šīs pasaules dievu” (2. Korintiešiem 4: 4). Un viss, ko mēs paši varētu darīt ir - palikt mūžīgi pazuduši, nošķirti no Dieva un tādējādi miruši. Bet žēlsirdīgais Dievs raudzījās uz mūsu nožēlojamo stāvokli, un viņam kļuva mūs žēl. Viņš apsolīja sūtīt kādu, kurš iznīcinās sātana kundzību pār mums. Viņš apsolīja kādu, kurš cilvēku sirdīs atjaunos Dieva mīlestības valdīšanu, tas ir, nodibinās Dieva valstību. Šīs dienas evaņģēlija teksts pasludina šā Dieva apsolījuma piepildīšanos. Jēzus no Nācaretes ir izdzinis velnu un mūsu sirdīs atjaunojis Dieva valdīšanu, Dieva valstību. “Bet, ja es izdzenu dēmonus ar Dieva Garu, tad Dieva valstība ir atnākusi pie jums ”(Mateja 12:28). Kristus nāca, lai gāztu sātanu no cilvēka sirds troņa. <br /><br />
Par pirmo vitāli svarīgo cīņu, mēs dzirdējām pirms divām nedēļām – tas bija četrdesmit dienu ilgs konflikts starp Jēzu un sātanu un trīs izšķiroši velna uzbrukumi, kas tika atsisti. Par izšķirošo šā kara cīņu dzirdēsim pēc trim nedēļām – Lielajā piektdienā. Šā iemesla dēļ mēs saucam to par Lielo un citi par Labo piektdienu. Pēdējā kara diena, jaunas dzīves sākums var iestāties jebkurā brīdī, bet šis karš sastāv ne tikai no lieliem uzbrukumiem, bet arī ikdienas cīņām, nedaudz teritorijas pazaudējot un nedaudz iegūstot. Visu savu mūžu Kristum bija tiešas sadursmes ar velnu, par vienu no tām tiek runāts šīsdienas evaņģēlijā. Jūdi labi saprata, ka lietas, ko Jēzus darīja, varēja darīt tikai Dievs vai velns. Viņi šajā jautājumā bija tuvāk patiesībai nekā tie, kuri noliedz visu, kas Bībelē rakstīts par velnu, un padara Jēzu par mīļu un jauku cilvēku, kurš deva mums dzīves likumus, kuri arī mūs padarīs mīļus un jaukus. Nē, tas bija vai nu Dieva, vai sātana pirksts. Jūdi atteicās atzīt Dievu šajā vīrā no Nācaretes, tāpēc vienīgā iespējamība palika tā, ka viņš bija vai viņā bija velns. Jūdi Jēzus darbu attiecināja uz kādu konkrētu dēmonu, kuru sauca par Belcebulu. <br /><br />
Pēc populārajiem tautas uzskatiem, bija daudz un dažādu velnu. Tie bija mežonīgu spekulāciju un slimīgas apsēstības produkti. Jēzus atmet, noraida visu šo ideju pasauli, kuras produkts bija Belcebuls, un šo vārdu lieto tikai kā citātu. Jēzus virza visu šo jautājumu tuvāk lietas būtībai un runā par sātanu kā par ienaidnieku. Dēmoni vai velni ir tikai sātana armija. Jaunā Derība māca, ka velni ir personīgas būtnes ar noteiktu darbību un noteiktu mērķi. Tie dažreiz izraisa slimības, kaut arī mēs nevaram sacīt par katru slimību, ka tā ir no velna. Jēzus pārmet mācekļiem domu, ka cilvēka iedzimto aklumu izraisījis kāds viņa vai viņa vecāku konkrēts grēks. Dažreiz Dievs pieļauj slimības pašu cilvēku labā. Dažreiz tās ir Dieva sods. Dēmoniem piemīt arī pārdabiskas zināšanas par Kristu un viņa misiju. Galvenokārt, tumsas spēki kropļo un posta cilvēka dzīvi pretēji tam, kādu to iecerējis Radītājs. Velns var iegūt tādu varu pār kādu, ka tad, kad šis cilvēks runā, tiek teikts, ka runā pats velns. Visa tā mērķis ir sagraut Dieva radīto būtni, padarīt to par vraku, pretēju tai laimei un cildenajiem sasniegumiem, kam Dievs bija cilvēku radījis. Tas var notikt arī ar pašiem labākajiem no mums. Sātans iegāja un guva varu pār vienu no divpadsmit Jēzus apustuļiem. Par Jūdasu tiek sacīts: “Sātans iegāja viņā” (Jāņa 13:27). Jēzus sacīja: "Vai es neesmu izvēlējies divpadsmit, un viens no jums ir velns?" (Jāņa 6:70). Kad Pēteris sacīja Jēzum, ka viņam nevajadzētu doties uz Jeruzalemi, lai ciestu, Kristus viņu nosauca par sātanu. Mums vairākkārtīgi tiek stāstīts par sātana nenogurstošajiem un nemitīgajiem uzbrukumiem baznīcai. Mēs tiekam brīdināti piesargāties no viņa. “Esiet prātīgi, esiet modri; jo jūsu pretinieks velns kā rēcošs lauva staigā apkārt, meklējot, kuru viņš varētu apēst. ” (1. Pētera 5: 8). <br /><br />
Ja mēs vēlamies būt kopā ar Kristu, mēs, protams, tiksim pakļauti velna uzbrukumiem. Kristus un baznīcas dibināšanas laikā velns, redzēdams, ka viņa valstība ir apdraudēta, bija īpaši agresīvs. Šādus tiešus un frontālus uzbrukumus mūsdienās varbūt neredzam, taču tas noteikti nenozīmē, ka sātans ir atteicies no cīņas. Šķiet, ka velns ir mainījis savu stratēģiju un tagad ir daudz bīstamāks, ņemot vērā viņa pašreizējo izveicību un izlikšanos, ka viņa nemaz nav. Bet, ja esam modri, mēs pamanīsim viņa viltīgos centienus. Vienkārši mēģiniet atteikties no kāda slikta ieraduma vai mēģiniet būt laipns pret kādu, kas jums īpaši nepatīk. Jūs tūdaļ piedzīvosiet velnišķīgās grūtības un neparasti daudz iemeslu, kas pārpludinās jūsu prātu, lai pārliecinātu, ka nevajag uztraukties par tik sarežģītām un nogurdinošām lietām. Vai arī padomājiet, piemēram, par pavisam vienkāršu priekšlikumu – neaiziet šo svētdien uz baznīcu. Jūs tūdaļ atradīsiet neskaitāmus iemeslus, lai paliktu mājās vai darītu ko citu. Tas pats notiek lūgšanās. Jūs tūdaļ piedzīvojat, cik ir ārkārtīgi grūti jums ir koncentrēties un visu savu prātu vērst tikai uz savu Kungu. Lasot laikrakstu, jums nav šādu grūtību koncentrēties. Tātad dažos pašos vienkāršākajos kristīgās dzīves centienos ir atrodami pierādījumi ārkārtējam spēkam, kas jūs kavē. Šis ļaunuma spēks vēl vairāk atklājas mūsu neglītajos grēkos. Padomājiet par tiem brīžiem, kad jūs pēkšņi pilnīgi zaudējāt savaldīšanos. Jūs teicāt un izdarījāt lietas, kuras pat domās jūs nevēlaties pieļaut, ka esat spējīgs ko tādu darīt vai pateikt. Velns jums šajos brīžos sniedza īpašu palīdzību. Katrā šādā gadījumā varam redzēt sātana centienus nostumt Kristu no mūsu sirds troņa. Jo nopietnāk mēs vēlēsimies, lai mūsu dzīvē valda Kristus mīlestība, jo vairāk izjutīsim velna pretestību. Viņa mērķis ir iznīcināt Dieva mērķus un sagraut Dieva dēlus un meitas. Tāpēc ir tā, ka paši lielākie svētie ir zinājuši vairāk par velnu nekā visbezdievīgākie ļaudis. Velns daudz netraucē bezdievim. Viņš ir droši noglabāts viņa somā. Savus īpašos uzbrukumus velns vērš pret Dieva bērniem. Jo vairāk mēs tiecamies pēc Kristus, jo vairāk piedzīvojam sātana uzbrukumus. Jo labāk mēs to darīsim, jo grūtāk mums kļūs. Bet mūsu žēlīgais Dievs neļaus mums pārstāt augt. Viņš vēlas, lai mēs būtu kā Kristus; tāpēc mums ir jāiet to pašu kārdināšanas ceļu. Tāda ir mūsu pārliecība: ka Kristus ir ieminis šo taku mūsu priekšā. Viņš ir paveicis ceļu un parādījis uzvaru. Ja turamies pie viņa, arī mums būs daļa pie viņa uzvaras. Viņā mēs esam drošībā. Izšķirošo uzvaru Kristus jau ir izcīnījis Golgātā. Tur velns bija sagrupējis visus savus spēkus un tika sakauts. Šī uzvara attiecas arī uz mums, bet mūsu Debesu Tēvs joprojām pieļauj mūsu kārdināšanu, lai varētu mūs pārbaudīt un stiprināt, un mēs arvien ciešāk pieķertos Kristum. Turoties pie Kristus un viņa uzvaras, mēs varam atsist velna uzbrukumus. Kad viņš mēģina padarīt mūs par savējiem un grūž mūs izmisumā, jo mēs daudz grēkojam, tad varam drosmīgi saukt velnu par meli, kas viņš arī ir. Nē, sātan, es neesmu tavs! Kristus ir miris par mani, un es esmu apžēlots un mani grēki ir piedoti. Kristus ir tevi uzvarējis un kopā ar viņu tevi uzvarēšu arī es. Tātad, kad ticība ir stipra, mēs varam smieties velnam tieši sejā ar lielu drosmi. Viņš nespēj izturēt tādu nicinājumu. Tad velnam jāatstājas no mums, jo mūsu Kungs Jēzus sēž uz sava troņa mūsu sirdīs. Tad Dieva valstība ir pie mums. Kad velns uzmācas, ņemiet rokās katehismu, lasiet psalmus un evaņģēliju, slavējiet Dievu, un ļaunie spēki bēgs no jums. Atcerieties, ka jūsu sirds nekad nevar būt tukša – tajā būs vai nu velns vai Dievs. Ja Dievs valdīs jūsu sirdīs, jūs piedzīvosiet velna naidu un uzbrukumus, bet arī tik daudz prieka un svētības, ka slavēsiet Dievu un pateiksieties Kristum – visu viņš ir labi darījis. Āmen.
Ilārs Plūmehttp://www.blogger.com/profile/15080046988322516801noreply@blogger.comtag:blogger.com,1999:blog-4799861196746449767.post-23691367266351630452020-02-17T10:07:00.000+02:002020-02-17T10:07:44.592+02:00Jezus Apskaidrošanas kalnāPēc kādām astoņām dienām, kad Jēzus bija šos vārdus sacījis, viņš ņēma sev līdzi Pēteri un Jāni, un Jēkabu un uzkāpa kalnā Dievu lūgt. Un, viņam lūdzot, viņa vaigs mainījās un viņa drēbes tapa mirdzoši baltas. Un, redzi, divi vīri ar viņu sarunājās – tie bija Mozus un Elija. Tie, parādījušies godībā, runāja par viņa aiziešanu, kam bija jānotiek Jeruzālemē. Pēteris un viņa biedri bija miega pārņemti, bet pamodušies tie ieraudzīja viņa godību un abus vīrus pie viņa stāvam. Kad tie jau grasījās aiziet no viņa, Pēteris, nesaprazdams, ko viņš runā, teica Jēzum: “Mācītāj, te mums ir labi, taisīsim trīs teltis, vienu tev, vienu Mozum un vienu Elijam.” Kamēr Pēteris to teica, uznāca padebesis un viņus apēnoja; un mācekļus pārņēma izbailes, kad tos apņēma mākonis. Un no padebeša atskanēja balss: “Šis ir mans izredzētais Dēls, klausiet viņu!” Kad šī balss atskanēja, Jēzus jau bija palicis viens. Un viņi klusēja un tanīs dienās nevienam neko nestāstīja par redzēto. (Lk. 9: 28-36)
<br /><a name='more'></a><br />
Dažas kristiešu dziesmas vēsta par “laimes zemi”, kurā valdīs Jēzus. Šī “laimes zeme” ir zeme, kas varētu būt piemērota tikai eņģeļiem, taču tā nav tā vieta, uz kuru šodien dosimies mēs. Mēs dodamies uz vietu, kas atrodas noteiktā vietā un tas, kas tur notiek, notiek noteiktā laikā. Turp mūs ved šīs dienas Evaņģēlijs. <br /><br />
Evaņģēlija lasījums sākas ar laiku, <b>pēc kādām astoņām dienām, kad Jēzus bija šos vārdus sacījis</b>. “Šie vārdi” ir iepriekšējais Jēzus jautājumu mācekļiem: “Ko jūs sakāt, kas es esmu?” Pēteris, kurš vienmēr bija gatavs runāt, tūdaļ atbildēja: “Dieva Kristus.” Lūka ir maigs un īsti nepasaka, kā Pēteris pārprata vai patiesībā nesaprata šo jautājumu. Viņš arī nesaka neko par Pēterim adresēto Jēzus bargo rājienu, bet viņš mums atstāsta Jēzus vārdus: “Cilvēka Dēlam būs daudz jācieš, jātiek vecajo un virspriesteru, un rakstu mācītāju atmestam un nonāvētam, un trešajā dienā tam būs augšāmcelties. (Lūkas 9:22). Pēc tam seko šīs dienas evaņģēlija stāsts, kas vēsta par to, kas pēc astoņām dienām vai nedēļas notika kalnā. Atbilde uz jautājumu “Kas ir Jēzus?” sekoja laikā, kamēr Jēzus lūdzās. Spoži žilbinošā gaisma norādīja uz Jēzus godību, kas liecināja par Dieva klātbūtni viņā. Vēl viens signāls par Dieva klātbūtni bija Mozus un Elijas parādīšanās. Veidu, kā tas varēja notikt, varam atstāt tā ziņā, kurš šo pasākumu vadīja. Mums tas netiek sacīts un sekojoši – nav jāzina. Abi šie izcilie Vecās Derības tēvi sniedza atbildi uz jautājumu - “Kas ir Jēzus?” Viņš ir tas, par kuru liecina bauslība un pravieši. Tas, ko viņi pasludināja, aizved mūs pie Jēzus un pie tā, kas viņš ir. Vispilnīgāk Jēzu atklāj tas, ko viņš dara, un tieši par to Mozus un Elija runāja, proti, par nāvi, kuru Jēzus piepildīs Jeruzalemē. <br /><br />
Piepildīt nāvi ir kaut kas ārkārtējs. Bet tas, ka nāvei ir jābūt Jēzus godības centrā, ir vairāk nekā kaut kas ārkārtējs. Tekstā gan netiek lietots vārds “nāve”, bet “aiziešana”. Tas ir tulkojums no grieķu vārda exodos. “Aiziešana” ir nāves eifēmisms, tas ir, vārds, kurš tiek lietots kāda cita nevēlama vai nepieklājīga vārda vietā. Arī mēs parasti nesakām mironis vai līķis bet aizgājējs. Grieķu vārda “exodos” latīņu valodas ekvivalents būtu “iziešana”. Iespējams Lūkas vārdos slēpjas dziļāka teoloģiska norāde, kas sasaista Jēzus nāvi ar Israēla tautas iziešanu no verdzības zemes Ēģiptē, liecinot, ka Jēzus nāve ir jauna iziešana, iziešana brīvībā no grēka verdzības, šoreiz - priekš visas cilvēces. Iespējams arī, ka izsmalcināts džentelmenis būdams, Lūka šeit lieto pieklājīgu eifēmismu. Ja evaņģēlista Marka teksts vietām var būt raupjš un nelīdzens, tad Lūkas vārdi vienmēr ir noslīpēti un pieklājīgi. Tātad Lūka izmanto eifēmismu, kas nozīmē tiešu un nepārprotamu nāvi. <br /><br />
Ir Bībeles tulkojumi, kuri šeit lieto parafrāzes. Ir Bībeles tulkojumi, kas apgalvo, ka Mozus un Ēlija “runāja par Jēzus aiziešanu, likteni, kuru viņam vajadzēja piepildīt Jeruzalemē.” Liktenis, protams, ir pagānu vārds, tas ir tas, kas notiek pagānu mājās - grieķu Atēnās, nevis Jeruzālemē. Turpretī tas, par ko runā Jēzus, Mozus un Elija, notiek Jeruzālemē, Dieva tautas zemē, kur tādam jēdzienam kā liktenis nav vietas. Agrākajā latviešu valodas tulkojumā ir lietots ļoti savdabīgs formulējums, proti, Mozus un Ēlija esot runājuši par Jēzus “galu, kas to sagaidīja Jeruzālemē.” Nu jā, daudziem šķita, ka Jēzus tur ņēma pavisam nelabu galu. Jaunā latviešu tulkojuma lietotais eifēmisms ir “viņi runāja par Viņa aiziešanu”. <br /><br />
Dažādu eifēmismu lietošana vārda “nāves” vietā mūsdienās varētu darīt mūs mazliet nemierīgus. Nāves pēdu slēpšanai tagad mirušais tiek noziests ar pamatīgu kosmētikas slāni. Kāda britu autora (Noela Kovarda) lugā, kas saucas “Šī laimīgā suga” viens no lugas varoņiem pauž sašutumu pret vēlmi slēpt nāvei, slēpt tāds drausmīgumu. Šā vīra dēls ir nogalināts, un viņa draugi saka tam cukursaldus vārdus par viņa dēla pāriešanu, došanos tālāk.. Sērojošais tēvs to nespēj izturēt un kliedz: “Viņš neaizgāja, neizgāja un nepārgāja. Viņš vienkārši nomira asiņainā nāvē. ” Arī Jēzus nomira tieši asiņainā nāvē. Lai gan šāds izklāsts varētu aizskart stilistisko un izsmalcināto Lūkas toni, Jēzus aiziešanas eifēmisms attiecas tieši uz viņa nāvi Jeruzālemē. <br /><br />
Vārds exodos ir ne tikai nāves eifēmisms, bet arī Vecās Derības grieķu tulkojuma Otrās Mozus grāmatas nosaukums. Iespējams, ka Lūkam, kā jau tika minēts, bija iecere radīt zināmas alūzijas, saistot Jēzus nāvi ar Israēla tautas iziešanu no verdzības zemes Ēģiptē, bet mēs diemžēl nevaram būt par to pilnīgi pārliecināti. Tas , par ko mēs varam būt pilnīgi droši, ir nāve, kas notiks Jeruzalemē. Par to šaubu nav. Par to Lūka runā arī deviņus pantus iepriekš un vienpadsmit pantus tālāk. Lūka ir vienīgais evaņģēlists, kurš stāsta to, kas tika runāts Jēzus Apskaidrošanās laikā, tāpēc mēs pievēršam visam viņa sacītajam īpašu uzmanību. Turklāt runājot par kaut ko tik brīnumainu kā Jēzus Apskaidrošana, ir jāturas cieši pie teksta, bīstoties kļūdīties. <br /><br />
Pats vienkāršākais veids, kā šajā sakarībā noiet no ceļa un iemaldīties krūmos, ir grieķu domāšanas veids par divām pasaulēm: debesu pasauli un šīs zemes pasauli. Saskaņā ar šādu domāšanas veidu Jēzus Apskaidrošana ir debesu pasaules, kur valda Dievs, ielaušanās šīs zemes pasaulē. Pieturēšanās pie evaņģēlija teksta un tā mērķa – pastāstīt mums kaut ko par Jēzu - pasargās mūs no šādiem izplatītiem maldiem. <br /><br />
Tas, ko esam dzirdējuši līdz šim ir: (1) Kur ir Jēzus, tur ir Dieva klātbūtne; (2) Tas, ko Dievs darīja Vecajā Derībā, ved mūs pie Jēzus, norāda uz viņu; un (3) Jēzus nolūks, tas, kas viņam jādara, ir nāve, kas viņam jāizpilda Jeruzalemē. Nāve un Jeruzaleme nav debesu pasaules lietas. Tās ir šīs zemes lietas. Tās notiek tur, kur atrodamies mēs un tur, kur notiek mūsu glābšana. Mūsu vieta ir arī tur, kur mūsu draugi Pēteris, Jānis un Jēkabs ir “miega pārņemti”. Nākamreiz tas pats notiks Ģetzemanes dārzā, kur nāks eņģelis, kas stiprinās Jēzu viņa nāves priekšā. Tur Pēterim atkal viss noies pilnīgi griezi, ne tikai ļaujoties miegam nepiemērotā brīdī, bet arī iedomājoties, ka viņš var palīdzēt Jēzum ar savu zobenu. Maigais Lūka zobena vicinātāju nenosauc vārdā. Atšķirībā no citiem evaņģēlistiem viņš nesaka, ka tas bija Pēteris. Tagad Apskaidrošanas kalnā Pēterim viss atkal iet pilnīgi šķērsām. Viņš vēlas uzcelt trīs būdiņas, teltis, lai Dieva godība varētu tur mājot kā sendienās tas notika Israēlā. Šī fiksā ideja izlaužas no Pētera lūpām tūdaļ, tiklīdz Mozus un Elija dodas prom no Jēzus. Pēteris vēlas pieķerties un turēties pie tiem, bet viņi dodas prom. Jēzus turpretī dodas tālāk, sasniedz daudz vairāk, nekā Mozus un Elija. Nav telšu Mozum un Elijam, un nav nevienas arī Jēzum. Jēzus pats ir telts, kurā Dieva godība mīt, gan paslēpta, gan atklāta. Spožais mākonis norāda uz Dieva klātbūtni. Mācekļi atrodas ietīti šajā mākonī un ir nobijušies līdz nāvei, kā tas notiek ar grēcīgiem cilvēkiem Dieva klātbūtnē. Tad no mākoņa atskan balss: “Šis ir mans mīļais dēls: klausiet viņu!” (Lūkas 9:35). <br /><br />
To pašu jau dzirdējām Jēzus kristībās, viņa publiskās kalpošanas sākumā un dzirdam tagad, viņa kalpošanai virzoties pretī savam piepildījumam. Tēvs pasludina savu Dēlu ar vārdu, kas prasa divkāršu tulkojumu: Dēls un Kalps. Apdomājiet pravieša Jesajas vārdus (53:11): “No dvēseles ciešanām viņam radīsies panākumu papilnam; ar savu atziņu mans taisnīgais kalps palīdzēs daudziem iegūt taisnību, uzņemdamies uz sevi viņu noziegumus.” Solidarizējoties ar grēciniekiem, Jēzus tiek kristīts, un grēka alga ir nāve. Mūsu grēka nastu viņš ceļ uz saviem pleciem savās kristībās. Tos pašus vārdus, ko toreiz, Tēvs tagad saka par Jēzu viņa apskaidrošanās laikā, pirms viņa nāves. Tas ir Jēzus, kurš tur ir kopā ar mācekļiem, kad vairs nav redzama spožā debesu godība. Tomēr patiesībā tā nav aizgājusi, tā nav nekur pazudusi, jo kur ir Jēzus, tur ir arī Dieva godība, vai nu apslēpta cilvēka acīm vai spoži mirdzoša. <br /><br />
Kā mēs to zinām? Klausoties Tēva teiktajā! Viņš saka, kas ir Jēzus, un viņš liek mums klausīt viņu. Dievs ir runājis; cilvēki klusē. Tā tam vajadzētu būt. Kad Dievs runā, cilvēkiem jāizver savu muti un jāklusē. Atvērtām jābūt nevis mutēm, bet ausīm, un nevis vienai, bet abām, jo ar tām tiek saņemts tas, ko viņš saka. Tas, ko jūs saņemat no Dieva klusējot un klausoties - ir ticība. Dievs runā, viņa tauta klausās, jo ar savu runu Dievs dāvina Jēzu. “Šis ir mans dēls, mans izredzētais; klausiet Viņu! ” <br /><br />
<b>Un viņi klusēja un tanīs dienās nevienam neko nestāstīja par redzēto.</b> ”(Lūkas 9:36). Ja mācekļi būtu turpinājuši klusēt arī vēlāk, mēs nekad neko neuzzinātu par Jēzu. Viņu klusēšana ilga tikai dažas dienas, un, kad šīs dienas bija pagājušas, Jēzus viņiem sacīja: “Šie ir mani vārdi, ko es jums sacīju, kad biju pie jums! Visam jāpiepildās, kas par mani sacīts Mozus bauslībā, praviešos un psalmos.” Tad viņš lika viņu prātam atvērties, lai tie saprastu Rakstus, un sacīja: “Tā ir rakstīts, ka Kristus cietīs un augšāmcelsies no mirušajiem trešajā dienā, un viņa vārdā visām tautām, sākot no Jeruzālemes, tiks sludināta atgriešanās, lai saņemtu grēku piedošanu; jūs tam esat liecinieki.” (Lk. 24: 44–48) Mums ir viņu liecība, un caur to mēs klausāmies Jēzū. Tas ir tas, kas mums šodien tiek pavēlēts: “Šis ir mans Dēls, mans izredzētais; klausiet Viņu!” <br /><br />
Pēteris, kurš agrāk vienmēr kļūdījās, beigu beigās to saprata pareizi. Ar viņa apustulisko vārdu starpniecību mēs arī klausāmies Jēzū. Tāpēc klausieties tajā, kas pie mums nāk no Pētera, kad viņš pats stāvēja savas nāves priekšā: “Jo es zinu, ka drīz man šis mājoklis ir jānoliek, kā arī mūsu Kungs Jēzus Kristus man to ir atklājis. Es centīšos arī, lai pēc manas aiziešanas jūs vienmēr šīs lietas atcerētos. Nevis sagudrotiem stāstiem sekodami, bet kā viņa varenības aculiecinieki mēs jums atklājām mūsu Kunga Jēzus Kristus spēku un atnākšanu. Kad viņš no Dieva Tēva saņēma godu un slavu, varenās godības balss atskanēja, pavēstīdama viņam: šis ir mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts. Šo balsi mēs dzirdējām no debesīm atskanam, kad kopā ar viņu bijām uz svētā kalna. (2Pēt.1: 14-19) <br /><br />
Tagad klausieties šīsdienas vēstules vārdos, kas pieder apustulim Pāvilam: “Kristus godības evaņģēlija – spožumu, kas ir Dieva attēls... Ne jau sevi mēs sludinām, bet Kungu Jēzu Kristu, un mēs esam jūsu kalpi Jēzus dēļ. Jo Dievs, kas sacījis: no tumsas atspīdēs gaisma, – ir iespīdējis mūsu sirdīs, lai apgaismotu Dieva godības atzīšanu Jēzus Kristus vaigā.” (2Kor.4:4-6) Tas ir tas pats vaigs, kas tika parādīts dievišķā spožumā Apskaidrošanas kalnā un tas pats vaigs uz kura tika spļauts Jeruzalemē. <br /><br />
Mēs neesam aicināti ne uz kalnu, ne uz satricinošo Dieva klātbūtnes pieredzi, ne mēģinājumiem radīt viņam mājvietu ar saviem spēkiem un līdzekļiem. Mēs dzīvojam tur, kur esam nolikti. Mēs dzīvojam tur, kur turpinās nāves pļauja, un kur ir Jēzus. Mēs dzīvojam tur, kur tiek spļauts Kristus vaigā. Cik reizes dienā dzirdat viņa svēto vārdu valkājam tā, it kā tas nebūtu neko vērts, neko nenozīmētu? Viņš cieš par mūsu grēkiem. Viņš cieš par visiem mūsu grēkiem nāvē, ko viņš piepilda Jeruzalemē. Tas, kurš to dara jūsu labā, ir tas, kuru klausīt jūs tiekat aicināti. Šī klausīšanās ir saņemošs klusums Dieva vārdu priekšā, šeit visiem kopā un, lasot Rakstus katram atsevišķi. Dievs, kas runā ar jums, atrodas šajā vietā – viņa vārdā un viņš runā uz jums noteiktā laikā, laikā kad jūs klusējot klausāties viņa vārdā. <br /><br />
Kur mēs esam? Pēdējā Kristus atspīdēšanas laika svētdienā, mūsu Kunga Apskaidrošanas dienā, Ķekavas luterāņu dievnamā. Ja tas ir noteikts laiks un noteikta vieta, tad mēs esam šeit ar atvērtām ausīm un nelidināmies kādā debesu pasaulē, uz kuru ļaudis mēdz bēgt neīstā reliģiozitātē. Mūs arī neuztrauc lietas, kas varētu būt vai nebūt rīt vai pēc gada. Nepārtrauktība, uz kuru varam paļauties, nāk no Jēzus. Mēs šodien esam šeit kopā, klausoties viņā, šajā pirmajā jaunās nedēļas dienā. Mūsu kalendārs un mūsu dienu gājums nāk no Jēzus. Viņa saule un mēness nosaka mūsu dienas. Visa pasaule, ikviena vieta tajā, kurā atrodamies, un visas mūsu dienas ir atšķirīgas, tām ir savs raksturs, norise un nozīme, bet tajās atmirdz Jēzus dāvātā godība. Šīs dienas, mūsu dzīves dienas ir dotas, lai mēs klausītu viņu, klausītos viņā. Tur, kur ir viņa vārdi; tur, kur ir viņa vārds, tur ir viņš pats, tur ir viņa godība. Tur, kur ir viņa vārds, Grēku atlaišana un Svētā Vakarēdiena noslēpums, tur ir viņš – krustā sistais un augšāmceltais Kungs Jēzus. Cik droši tas ir? Pilnīgi droši! Daudz drošāk, nekā rīt būs pirmdiena, nekā es te stāvu un runāju, un jūs klausāties. Šajā pasaulē, kur ne par ko neviens nevar būt drošs, Dieva vārdi un Noslēpumi ir vienīgā pilnīgi drošā lieta, jo tajos pie mums nāk pats pasaules radītājs, uzturētājs un glābējs. Tajos mēs satopam, dzirdam, ar muti saņemam viņu – apslēptā Dieva atklāto žēlastību – mūsu Kungu Jēzu Kristu. Āmen.
Ilārs Plūmehttp://www.blogger.com/profile/15080046988322516801noreply@blogger.comtag:blogger.com,1999:blog-4799861196746449767.post-44570174114113375012020-02-03T08:30:00.001+02:002020-02-09T15:50:44.756+02:00Sprediķi audio formātāTurpmāk draudzes mācītāja Ilāra Plūmes un viņa aizvietotāju jaunākos sprediķus varēsiet klausīties ne tikai klātienē, bet arī ierakstītus audio formātā. <br />
<p><img style="float:left; margin:0 100px 10px 0;cursor:pointer; cursor:hand" border="0" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEi0PqU7JG0pIKKlr8gz8KjmleCbFBoEP_uOTah_NbMkm_yF9QvYqKsnUkmSGsjg4UODl2CWX_PwqMtoLEJezkoAHLjnkm68Rrop6R_rD-rdPpsTIzXf__OnPWB2URPaFLStqs0pUOjWDfg/s1600/anchor-fm-luteranudraudze.jpg" data-original-width="540" data-original-height="290" /></p><a name='more'></a><br /><br />
<div></div>
Apmeklējiet vietni <a href="https://anchor.fm/luteranudraudze" target="_blank">https://anchor.fm/luteranudraudze</a>, kur izveidots Augsburgas ticības apliecības Ķekavas luterāņu draudzes profils, un sāciet klausīties jebkuru no pieejamajiem sprediķiem.<br /><br />
Bez tam mācītāja sludinātais ir pieejams arī citās populārākajās podkāstu vietnēs:
<br /><br />
<a href="https://podcasts.apple.com/us/podcast/augsburgas-tic%C4%ABbas-apliec%C4%ABbas-%C4%B7ekavas-luter%C4%81%C5%86u-draudze/id1497538993?ign-mpt=uo%3D4" target="_blank"><img alt="Apple Podcasts Logo" src="https://d12xoj7p9moygp.cloudfront.net/images/podcast/logo-square/006/apple_podcasts.png" srcset="https://d12xoj7p9moygp.cloudfront.net/images/podcast/logo-square/006/apple_podcasts.png 1x, https://d12xoj7p9moygp.cloudfront.net/images/podcast/logo-square/006/apple_podcasts@2x.png 2x" width="28" height="28" /></a> <a href="https://radiopublic.com/augsburgas-ticbas-apliecbas-ekava-60KJAv" target="_blank"><img alt="Breaker Logo" src="https://d12xoj7p9moygp.cloudfront.net/images/podcast/logo-square/006/breaker.png" srcset="https://d12xoj7p9moygp.cloudfront.net/images/podcast/logo-square/006/breaker.png 1x, https://d12xoj7p9moygp.cloudfront.net/images/podcast/logo-square/006/breaker@2x.png 2x" width="28" height="28" /></a> <a href="https://podcasts.google.com/?feed=aHR0cHM6Ly9hbmNob3IuZm0vcy8xMzRkYTA0MC9wb2RjYXN0L3Jzcw%3D%3D" target="_blank"><img alt="Google Podcasts Logo" src="https://d12xoj7p9moygp.cloudfront.net/images/podcast/logo-square/006/google_podcasts.png" srcset="https://d12xoj7p9moygp.cloudfront.net/images/podcast/logo-square/006/google_podcasts.png 1x, https://d12xoj7p9moygp.cloudfront.net/images/podcast/logo-square/006/google_podcasts@2x.png 2x" width="28" height="28" /></a>
<a href="https://pca.st/f0t628y6" target="_blank"><img alt="Pocket Casts Logo" src="https://d12xoj7p9moygp.cloudfront.net/images/podcast/logo-square/006/pocket_casts.png" srcset="https://d12xoj7p9moygp.cloudfront.net/images/podcast/logo-square/006/pocket_casts.png 1x, https://d12xoj7p9moygp.cloudfront.net/images/podcast/logo-square/006/pocket_casts@2x.png 2x" width="28" height="28" /></a>
<a href="https://radiopublic.com/augsburgas-ticbas-apliecbas-ekava-60KJAv" target="_blank"><img alt="RadioPublic Logo" src="https://d12xoj7p9moygp.cloudfront.net/images/podcast/logo-square/006/radiopublic.png" srcset="https://d12xoj7p9moygp.cloudfront.net/images/podcast/logo-square/006/radiopublic.png 1x, https://d12xoj7p9moygp.cloudfront.net/images/podcast/logo-square/006/radiopublic@2x.png 2x" width="28" height="28" /></a> <a href="https://open.spotify.com/show/1pq7a6uenZGLxqxcKBgoZC" target="_blank" rel="noopener noreferrer" data-vars-outbound-link="https://open.spotify.com/show/1pq7a6uenZGLxqxcKBgoZC"><img alt="Spotify Logo" src="https://d12xoj7p9moygp.cloudfront.net/images/podcast/logo-square/006/spotify.png" srcset="https://d12xoj7p9moygp.cloudfront.net/images/podcast/logo-square/006/spotify.png 1x, https://d12xoj7p9moygp.cloudfront.net/images/podcast/logo-square/006/spotify@2x.png 2x" width="28" height="28" /></a>Unknownnoreply@blogger.comtag:blogger.com,1999:blog-4799861196746449767.post-91622100889393407642020-01-27T12:39:00.001+02:002020-01-27T12:39:24.309+02:00III Kristus Atspīdēšanas svētdienaKad Jēzus nokāpa no kalna, viņam sekoja liels ļaužu pūlis. Un, redzi, kāds spitālīgais, pienācis klāt, nometās ceļos viņa priekšā un sacīja: “Kungs, ja vien tu gribi, tu vari mani šķīstīt!” Jēzus, roku izstiepis, pieskārās viņam un sacīja: “Es gribu, topi šķīsts!” Un tūlīt viņš tapa šķīsts no savas spitālības. Jēzus viņam sacīja: “Pielūko, nevienam to nestāsti, bet ej, rādies priesterim un pienes upurdāvanu, ko Mozus ir noteicis, viņiem par liecību.” Kad Jēzus iegāja Kapernaumā, pie viņa pienāca kāds centurions un lūdza: “Mans kalps guļ mājās paralizēts un briesmīgi cieš.” Jēzus tam sacīja: “Es iešu un viņu dziedināšu.” Bet centurions atbildēja: “Kungs, es neesmu tā cienīgs, ka tu nāc manā namā; dod tikai pavēli, un mans kalps būs dziedināts. Jo arī es esmu cilvēks, kas pakļauts varai, un man ir padotie – kareivji; kad vienam es saku: ej, – tas iet, un citam: nāc, – viņš nāk, un savam kalpam: dari to, – viņš dara.” To dzirdēdams, Jēzus izbrīnījās un sacīja tiem, kas viņam sekoja: “Patiesi es jums saku: ne pie viena Israēlā es tādu ticību neesmu atradis. Un es jums saku: daudzi nāks no austrumiem un rietumiem un sēdēs kopā ar Ābrahāmu, Īzaku un Jēkabu Debesu valstībā, bet Valstības dēli tiks izgrūsti ārā tumsībā; tur būs vaimanas un zobu griešana.” Tad Jēzus sacīja centurionam: “Ej, lai tev notiek, kā tu esi ticējis!” Un kalps tapa vesels tanī pašā stundā. (Mt. 8: 1-13) <br /><a name='more'></a><br />
Ja pagājušajā svētdienā dzirdējām, ka Jēzus dalās ar mums mūsu laicīgās dzīves priekos, tad šodien evaņģēlijs mums vēsta, ka Jēzus ir mums blakus arī mūsu bēdās, slimībās un ciešanās. Jēzus līdzjūtība pret mums atklāj Dieva sirdi. Tā nav nejauša, bet jau gadu simteņus iepriekš Dieva apsolīta un praviešu sludināta. Evaņģēlija sludināšana un Jēzus žēlsirdība un līdzjūtīgā attieksmē pret slimajiem un cietējiem ir kalpojusi par piemēru baznīcai, atklājot tās diženo sūtību šajā pasaulē. Diemžēl mūsdienās mīlestība daudzu sirdīs ir izdzisusi, cilvēki kļuvuši ledaini auksti un vienaldzīgi pret citu cilvēku ciešanām un sāpēm, domājot un rūpējoties tikai paši par sevi; Jēzus mīlestības un žēlsirdības piemērs grimst aizmirstībā. <br /><br />
Pirms diviem neparastajiem notikumiem – divu neārstējamu slimnieku dziedināšanas, Jēzus sacīja savu diženo Kalna sprediķi, pēc kura viņa klausītāji bija ļoti pārsteigti, jo viņš nesludināja kā rakstu mācītāji un farizeji, bet kā tāds, kam pašam pieder dievišķa autoritāte un vara. Tādēļ pēc sprediķa Jēzum sekoja liels ļaužu pūlis. Šajā brīdī pie viņa pienāca kāds spitālīgs vīrs un nometies uz ceļiem lūdza, lai viņš to šķīsta, ja vien tāds ir Jēzus prāts. Lūdzējs tūdaļ saņēma dāvanu. Jēzus izstiepa roku, pieskārās viņam un slimais tajā pašā mirklī tapa šķīsts no spitālības. Saskaņā ar bauslību pieskaršanās spitālīgajam nebija atļauta, jo tā pašu padarīja par nešķīstu, bet Jēzus gadījumā viss notika otrādi – nevis viņš kļuva nešķīsts, bet nešķīstais kļuva šķīsts. Tā arī baznīcai jādomā par sevi – mēs pieskaramies šai grēcīgajai pasaulei, nevis lai kļūtu līdzdalīgi tās nešķīstībā, bet lai Jēzus vārdā to šķīstītu. <br /><br />
Pēc tam Jēzus devās uz savu mājvietu Kapernaumā. Tur viņš bija apmeties Sīmaņa – Pētera namā. Kapernaumā atradās arī romiešu garnizons un kāds romiešu virsnieks lūdza, lai Jēzus dziedina viņa paralizēto kalpu. Šajā gadījumā virsnieks parādīja neparastu uzticību Jēzus vārdiem, un viņa kalps tika dziedināts, Jēzum pat viņu neapmeklējot. Jēzus arī īpaši uzslavēja virsnieka ticības loģiku, pravietojot gan Dieva tautas - Isarēla bērnu atkrišanu, gan pagānu nākšanu pie glābjošās ticības. Šie bija tikai divi no Jēzus tajā sabata dienā veiktajiem brīnumiem. Tie katrs savdabīgā veidā raksturo Jēzus darbību, tādēļ arī evaņģēlists Matejs izvēlējās aprakstīt tieši šos divus. Kopumā Jēzus brīnumdarbu bija tik daudz, ka pat viņa visniknākie ienaidnieki bija spiesti to atzīt, gan viņa šīs zemes dzīves laikā, gan vēlāk savos vēsturiskajos skaidrojumos. <br /><br />
Tātad ar savām liecībām Matejs mums dara zināmu, ka Jēzus ne tikai dievišķi sludinājis, bet arī dziedinājis neārstējamas slimības, atklājot gan savu žēlsirdību, gan dievišķo varu. Zīmīgā veidā Jēzus dievišķums atklājas vispirms lepras slimnieka gadījumā. Ne tas, ka viņš uzrunā Jēzu par Kungu un metas viņa priekšā uz ceļiem, bet jo īpaši vārdi – ja tu gribi, tu vari mani šķīstīt. Īpašais te ir ne tikai tas, ka slimais tic, ka Jēzus to spēj, bet tas, ka viņā pilnībā pakļaujas Jēzus gribai. Šāda pakļaušanās iespējama vienīgi Dieva priekšā. <br /><br />
Arī veids, kā Jēzus dziedina ir patiesi dievišķs – viņš izstiepj roku, pieskaras slimajam un saka: <b>"Es gribu, topi šķīsts!"</b> Tikai četri vārdi, bet kādi vārdi! Un kāda to iedarbība! Vēl vairāk Jēzus vārdu dievišķais spēks atklājās slimā romiešu virsnieka kalpa dziedināšanā. Šoreiz slimais tika dziedināts no attāluma, Jēzus pat nebija viņu redzējis. Romiešu virsnieka ticības loģika – mani kalpi paklausa man uz vārda, tad arī Tev pietiks tikai ar vārdu – pavēra iespēju Jēzum parādīt sava vārda spēku un varu. Protams, viens ir romiešu zaldāta paklausība virsniekam, cits ir neārstējamas slimības atkāpšanās Jēzus sacīta vārda dēļ. Virsnieka kalps bija neārstējami slims, smagi cieta un pēkšņi kļuva pilnīgi vesels, vienā mirklī pateicoties tikai pāris Jēzus vārdiem. Mūsdienu pasaulē netrūkst dažādu burvju, vārdotāju, ekstrasensu, dziednieku, un pat dažas baznīcas nodarbojas ar šādām lietām. Tam visam nav nekā kopēja ar Jēzus brīnumiem, kuri tiek paveikti dievišķā varā ar pāris vienkāršiem vārdiem – <b>topi šķīsts un lai tev notiek, kā tu esi ticējis!</b> Par ko tas liecina? <br /><br />
Miesas un prāta slimības ir baismīgas grēka sekas. Mūsdienu medicīna ir augsti attīstīta zinātne, apbruņota ar sarežģītām tehnoloģijām, tomēr visa veida slimības un sērgas ne tikai paliek nenovēršama dzīves realitāte, bet tās arī strauji vairojas. Jo vairāk spējam, jo šķiet komplicētākas un neparastākas kļūst slimības. Pašreiz pasaule ir jaunu draudu priekšā, koronavīrusam uzliesmojot Ķīnā un strauji izplatoties citviet pasaulē. Lai Dievs mūs žēlsirdīgi pasargā no saslimšanas. <br /><br />
Īpašais Jēzus rīcībā ir ne tikai viņa vara pār slimībām, bet tas, ka viņš ārstē ne tikai sekas, bet atņem pašu slimību cēloni - grēku. Pašas briesmīgākās slimības atkāpjas tikai dažu viņa vārdu priekšā! No tā varam mācīties, ka Jēzus kā Dieva Dēls glābj gan mūsu dvēseli, gan miesu mūžīgai dzīvošanai. Skaidri un noteikti evaņģēlists atklāj ne tikai Jēzus dievišķo varu, bet arī viņa žēlsirdību, līdzjūtību, izpratni par mūsu ciešanām un sāpēm. Viņš nenovēršas riebumā, nedz vīzdegunīgā pārākumā, bet ir blakus mums, mūsu dzīves vissmagākajos brīžos, kad esam nožēlojami un bezpalīdzīgi. Viņš nebīstas notraipīties ar mūsu vainām, bet droši un noteikti izstiepj palīdzīgu roku. To zinot, mums jāmācās divas grūtas lietas - paļauties uz Dieva gādību un pareizi saprast Jēzus darbus, par kuriem dzirdējām šodien. <br /><br />
Tie ir unikāli un neatkārtojami brīnumi, kas tika veikti un pierakstīti, lai kalpotu par liecību visai cilvēcei līdz pat pasaules galam. Tie kalpo kā epifānija jeb Kristus dievišķības atklāšanās visām vēlākajām paaudzēm. Pieprasīt jaunus un atkārtotus brīnumus būtu vienkārši bezdievīga neticība un loģiska problēma, proti, mūsu izziņas metodes ir ierobežotas un pierādījumu nekad nekam nevar būt pietiekoši, lai kaut ko nosauktu par absolūti drošu. Ja kāds pieprasa jaunus brīnumus, blakus Jēzus veiktajiem, tad mums tūdaļ jājautā – cik brīnumu būs pietiekoši? Vai pietiks ar vienu, diviem, miljonu vai desmit miljoniem? Atbilde ir skaidra – nekad to nebūs pietiekami daudz. Turklāt mēs nekad nespētu būt pilnīgi droši vai brīnumi nāk no Dieva, vai velna. Mums ir dots tik daudz brīnumu, cik nepieciešams, un tie visi ir Svētā Patiesības Gara apstiprināti. Tādēļ mēs nemeklējam jaunus brīnumus, bet vienmēr atgriežamies pie šiem; lasām par tiem, sludinām, mācamies paši un mācam tos saviem bērniem. Nav šaubu, ka Dievs joprojām veic brīnumus, tas ir, viņš dara tādas lietas, kuras atrodas ārpus parastās lietu kārtības. Visu mūsu dzīvēs ir notikuši šādi lielāki vai mazāki brīnumi. Jau tas vien, ka šajā slimību, nelaimju un dažādu draudu pilnajā pasaulē joprojām esam dzīvi, ir brīnums. Tomēr neviens no šiem brīnumiem, vai tas būtu noticis mūsu vai citu cilvēku dzīvēs, nevar līdzināties tiem brīnumiem, kas atrodami evaņģēlijos, jo vienīgi tie ir Svētā Gara apstiprināti. Pret pārējiem mēs izturamies kā pret nedrošiem, tādiem, kas kaut arī būtu patiesi, nevarētu stiprināt mūsu ticību. <br /><br />
Slimību un bēdu gadījumos mums jāmācās vērsties pie Jēzus tā, kā to darīja spitālīgais - <b>“Kungs, ja vien tu gribi, tu vari mani šķīstīt!”</b> Mums ir pilnīgi jāpaļaujas gan uz mūsu Kunga žēlsirdību un labestību, gan uz viņa dievišķo varu. Nekādā gadījumā mēs nedrīkstam mēģināt panākt to, ko viņš negrib, jo tas nekad nenāks mums par labu. Mūsu daļa ir likt savas bēdas pie viņa kājām un pieņemt visu, ko viņa žēlastība dod. Mūsu laicīgās bēdas, lai cik grūtas, visas ir pārejošas. Nāk laiks, kad mūsu Kungs ne tikai glābs mūs no visa ļauna, bet arī pats noslaucīs katru asaru no mūsu vaigiem. Tas nozīmē ne tikai to, ka mums vairs nebūs iemesla raudāt, bet arī to, ka tad mēs sapratīsim to, ko tagad vēl īsti nesaprotam, proti, kādēļ žēlsirdīgais Dievs mūsu dzīvēs ir pieļāvis bēdas, likstas, slimības un nelaimes. Līdz tas notiek, mēs dzīvojam drošā ticība un paļāvībā uz Jēzu, cīnoties pret visām šaubām un neticību. Neticība arvien ir akla. Tā zina par Jēzu tikpat daudz, cik aklais zina par skaista zieda krāsām. Neticības spriedumi par Jēzu vienmēr ir maldīgi pieņēmumi. Tie vienmēr cenšas visu izskaidrot saskaņā ar savu ierobežoto šīs pasaules pieredzi. Vienīgi ticība redz Jēzus godības atklāšanos. Paliksim pie tā nākošās nedēļas gājumā dziedot sprediķa dziesmu un pārlasot un pārdomājot evaņģēlista Mateja rakstīto. Vienīgi Svētā Gara iedvesmoti vārdi spēj radīt un uzturēt ticību, kas ir daudz pārāka un dod daudz vairāk, nekā laicīga gudrība un laicīgi spriedumi. Āmen.
Ilārs Plūmehttp://www.blogger.com/profile/15080046988322516801noreply@blogger.comtag:blogger.com,1999:blog-4799861196746449767.post-79326017759914539952020-01-19T16:28:00.002+02:002020-01-19T16:28:54.869+02:00II Epifānijas laika svētdienaTrešajā dienā bija kāzas Galilejas Kānā, un Jēzus māte bija tur. Arī Jēzu un viņa mācekļus uzaicināja uz kāzām. Kad pietrūka vīna, Jēzus māte viņam sacīja: “Tiem nav vīna.” Tad Jēzus viņai atbildēja: “Sieviete, kāda man daļa par to? Mana stunda vēl nav atnākusi.” Viņa māte sacīja kalpotājiem: “Ko vien viņš jums saka, to dariet!” Tur bija nolikti seši akmens trauki ūdenim, pēc jūdu šķīstīšanās paražas, katrs no tiem divi vai trīs mēru tilpumā. Jēzus viņiem sacīja: “Piepildiet traukus ar ūdeni!” Un viņi tos piepildīja līdz pat malai. Tad viņš tiem sacīja: “Tagad smeliet un nesiet mielasta pārraugam.” Un viņi to aiznesa. Kad mielasta pārraugs bija nobaudījis ūdeni, kas bija tapis par vīnu, – viņš nezināja, no kurienes tas ir, bet kalpotāji, kas ūdeni bija smēluši, to zināja, – tad mielasta pārraugs sauc līgavaini un viņam sacīja: “Ikviens cilvēks vispirms liek priekšā labo vīnu, un, kad viesi ieskurbuši, tad sliktāko, bet tu esi pataupījis labo vīnu līdz šim.” Tā Galilejas Kānā Jēzus sāka darīt zīmes, atklādams savu godību, un viņa mācekļi ticēja viņam. Pēc tam viņš nogāja uz Kapernaumu – pats, viņa māte, brāļi un viņa mācekļi – un tur palika nedaudz dienu. (Jņ. 2: 1-12)
<br /><a name='more'></a><br />
Kristīgā ticība ar savu pārpasaulīgo raksturu, šķietami neprātīgo cerību uz jaunu pasauli, mācību par grēka visaptverošo varu un taisnošanu tikai ticībā daudziem mūsdienu cilvēkiem šķiet drūma un atbaidoša. Mēs taču vēlamies prieku un laimīgu dzīvi arī šajā pasaulē! Kā pasaulei ir veicies līdz šim? Vai tie ir laimīgi un priecīgi kāzu ļaudis, kas svin cilvēcības uzvaru pār dzīves tumšo pusi?
<br /><br />
Uzreiz jāsaka, ka pagājušā gadsimta sākuma naivais optimisms, kas saistījās ar zinātniski-tehnisko revolūciju lielā mērā ir zudis. Pārāk daudz šausmu un briesmu tika piedzīvots asiņainajos karos un sociālajos nemieros, kas vietām pārauga revolūcijās, nodarot ne mazāku postu par starptautiskajiem militārajiem konfliktiem. Izrādījās, ka tehnoloģiskie sasniegumi ne tikai nemaina cilvēka dabu, bet nes arī jaunas briesmas – masveida iznīcināšanas ieročus, vides piesārņošanu, cilvēku savstarpēju atsvešināšanos, sabiedrība noslāņojas atsevišķās, vairāk vai mazāk naidīgās grupās. Jaunie plašsaziņas līdzekļi un informācijas tehnoloģijas netuvina cilvēkus. Tieši otrādi – arvien vairāk laika cilvēki pavada tā saucamajā virtuālajā pasaulē, atsvešinoties no tuvumā esošajiem cilvēkiem un dabas. Tas ir jauns veids kā ar mazāku piepūli justies labi, bēgt no garlaicības un pelēkās dzīves ikdienas, grūti risināmām reālām problēmām un patverties iluzorā pasaulē. Arī ekonomika nesola neko labu. Gandrīz viss, kas ir sasniegts līdz šim, ir sasniegts uz aizņemšanās rēķina, kā dēļ valstis, uzņēmumi un indivīdi slīgst neatmaksājamos parādos, praktiski visa dzīve lielā mērā ir dzīve uz parāda. Turklāt īpaši pēdējā laikā parādiem ir tendence strauji pieaugt. Kam tad mēs esam parādā? Nākošajām paaudzēm, kurām agri vai vēlu nāksies maksāt nesamaksājamo. Daži visu šo dzīves drūmo pusi saprot diezgan labi, citi vairāk vai mazāk nojauš un dabiskās bailes no nāves tagad pavada arī bailes no ekonomiskām, politiskām un sociālām krīzēm. Valda vientulība un slēpts izmisums. Nē, mēs nesam laimīga un priecīga, bet drīzāk neirotiska paaudze, kas apbrīnojami naivi joprojām lolo progresa ideju, vienlaicīgi saprotot, ka nenovēršami tuvojas katastrofa. Visi cer uz brīnumu, bet klusībā gaida dramatiskos vārdus – tiem trūkst vīna, kāzas tūdaļ beigsies! <br /><br />
Ja līdzīgi Jēzus mātei neskaitāmas iepriekšējās paaudzes varēja ar šo lūgumu vērsties pie Jēzu, tad mūsdienu cilvēks ir kļuvis kā mēms un māc pamatotas bažas, ka modernā cilvēka laulības ir bijušas laulības ar pašu nelabo. Ja, atbildot uz savas mātes lūgumu, Jēzus pārvērta ūdeni vīnā, ļaujot kāzām atsākties ar jaunu prieku un līksmību, tad modernā pasaule kristīgās ticības vīnu ir centusies pārvērst ūdenī, un no šīs pasaules kunga labākajā gadījumā vīna vietā saņēmusi etiķi. Tā ir atbilde uz jautājumu – kādēļ esam tur, kur esam, proti, mēs paši nespējam radīt jaunu realitāti. Viss, ko spējam, ir virtuālās realitātes radīšana un tā pati ir tikai blāva un izkropļota Dieva radītās pasaules atdarināšana. Vienīgi Dievs spēj radīt kaut ko patiesi jaunu, īstu, paliekošu un labu. Tā ir viena lieta, ko atklāj Jēzus brīnumdarbs – vīns, kuru viņš dod ir pats labākais iespējamais. <br /><br />
Pasaule ar progresa ideju saprot lēnu un pakāpenisku esošā stāvokļa uzlabošanu, kas prasa cilvēka pūles un darbu. Turklāt nav nekādas garantijas, ka lietas patiesi ies augšup, uz labo, nevis slikto pusi. Pat ideju līmenī nav īsti saprotams šīs attīstības jeb progresa idejas mērķis. Kas ir tas, ko gribam un ko vispār ir iespējams sasniegt? Cilvēki ir dažādi, viņu vēlmes un sapņi ne tikai atšķiras, bet ir pat diametrāli pretēji. Ir daudz lielākas iespējas, ka cilvēce pati sevi iznīcinās, nekā sasniegs vispārējas laimes un labklājības stāvokli. Tieši tādēļ, lai glābtu mūs pašus no sevis, Dieva Dēls Jēzus ieradās pasaulē. <br /><br />
Viņa līdzdalība kāzās Kānā uzskatāmi atklāj kristietības raksturu. Tās patiesajā izpausmē kristietība nav drūma un noraidoša, bet priekpilna un apliecinoša. Jēzus līdzi dalījās kāzu priekā! Viņš nepārtrauca vienkāršo, dabisko cilvēku līksmību, bet tā vietā apdāvināja kāzu ļaudis, darot viņu prieku vēl pilnīgāku, vēl dzirkstošāku un līksmāku. Jēzus ir nācis šajā pasaulē nevis atņemt prieku un līksmību, bet dot, un dot daudz vairāk nekā spējam saņemt un aptvert. Protams, kristietība noraida grēku, bet tā nenoraida īstu, patiesu prieku. Dievs nevēlas, lai cilvēki būtu noskumuši, drūmi un nelaimīgi. Tas, kas to vēlas, ir velns, kura nekrietnajiem meliem cilvēki tic. Dievs vēl mums tikai labu! Viņš nemāna mūs ar utopiju un ilūzijām, bet savā bezgalīgi labestīgajā radošajā spēkā glābj mūs no visa ļauna. Tomēr viņš nedara to piespiedu kārtā, varmācīgi. Dieva valstība nav sociālistiska sabiedrība, kas vienmēr sāk ar skaistiem ideāliem, bet beidz ar varmācību. Jēzus dāvina vīnu, bet viņš nespiež to dzert. Dāvanas raksturs ir tāds, ko to vienmēr var noraidīt. Dievs dod no laba prāta un vēlas, lai saņemam to tāpat – ar prieku un pateicību, nevis piespiedu kārtā. Ar varu nevienu laimīgu nepadarīsi! <br /><br />
Jēzus pirmais brīnumdarbs nepaliek nepamanīts viņa mācekļu starpā. Kamēr pārējie pievērš vairāk uzmanības viņa dāvanai – vīnam, viņa mācekļi pievērš savas domas un sirdi Jēzum. Jēzus brīnumus evaņģēlists sauc par zīmēm, jo Jēzus brīnumi nav domāti, lai pārsteigtu un šokētu, bet tie dara labu, palīdz cilvēkiem un atklāj paša Jēzus dievišķību, jo viņš dara to, kas cilvēkam nav iespējams. Ja mūsdienu cilvēks patiesi vēlas būt laimīgs un priecīgs, viņam atkal no jauna jāmācās atklāt patiesa prieka avotu – Kristus evaņģēliju. Evaņģēlijs tulkojumā nozīmē - prieka vēsts. Tas ir prieks, nebeidzams prieks par Dieva žēlastību un laipnību, ko viņš dāvā mums savā Dēlā. Tas ir prieks par grēku piedošanu, samierināšanu ar Dievu, kam seko Dieva draudzība ar visu pārsteidzošo, pilnīgo un labo, ko tikai un vienīgi Dievs mums var dot. Viņam, Tēvam Dēlam un Svētajam Garam ir mūžīgs gods, slava un pateicība. Āmen. Ilārs Plūmehttp://www.blogger.com/profile/15080046988322516801noreply@blogger.comtag:blogger.com,1999:blog-4799861196746449767.post-91364972934924430922019-12-30T14:25:00.002+02:002019-12-30T14:25:47.840+02:00Svētdiena pēc Kristus dzimšanas svētkiemTā saka Kungs Dievs: Apklustiet Manā priekšā, jūras salas, tautas, atjaunojiet spēkus! Tad nāciet un runājiet, sanāksim visi kopā uz tiesu! .. Redzēja salas un bijās, trīcēja zemes malas, tie tuvojās, pienāca klāt- viens otram līdzēja, viens otram sacīja: esi stiprs! .. Nāciet ar savu lietu tiesā, saka Kungs, šurp jūsu prasību! Lai tie nāk un Man saka, kas notiks! Stāstiet mums, kas bijis iepriekš.., un lai zinātu, kas notiks turpmāk, - lai mēs zinām, ka jūs esat dievi, dariet taču labu vai ļaunu, lai visi trūkstamies un drebam! .. Taču neviens to nedarīja, neviens tos nav dzirdējis runājam! Kad lūkojos apkārt, tur nav neviena; kad jautāju, neviens man neatbild. Redzi, tie visi ir niecība, tukšība ir viņu darbi, viņu elki vien tukšs vējš… Visas tautas nu sapulcētas, ļaudis kopā sanākuši, kurš no tiem var pastāstīt, kas bijis iepriekš, lai tie dod savas liecības un būs attaisnoti. .. Akla (Mana) tauta, kaut tiem acis, un kurli, kaut tiem ausis, - lai nāk! “Jūs Mani liecinieki,” saka Kungs, “tādēļ atzīstiet un uzticieties Man, apjēdziet, ka Es tas esmu, pirms Manis neviena Dieva nav bijis un nebūs arī! Es, Es esmu tas Kungs, nav cita glābēja bez Manis! Es pasludināju un Es izglābu. (Jes. 41:1, 5, 21-23; 43: 8-11)
<br /><a name='more'></a><br />
Šogad pāvests apmeklēja arābu pilsētu Abudabi. Uzrunājot musulmaņus, Romas bīskaps aicināja uz brālību, sapratni, reliģisko iecietību un savā sajūsmā aizrāvās pat tiktāl, ka apgalvoja, ka <i>visas</i> <i>reliģijas esot Dieva gribētas</i>. Šādi tikpat naivi, cik bezdievīgi uzskati mūsdienās ir populāri. Kā īsts populists pāvests izpatīk ļaužu iedomām un runā to, kas cilvēkiem patīk. - Jā, esot jāmācās no vēstures, cīņām, kariem un strīdiem, jāapvieno visas reliģijas un visu pasauli. Taču nebūsim naivi un lētticīgi! Nepievilsimies šīs pasaules viltus spēlēs! Saldas runas gan izklausās skaisti, bet tām ir maz saistības ar realitāti. Doma, ka visi cilvēki sadosies rokās un atrisinās sasāpējušās pasaules problēmas, šķiet pievilcīga, bet tā neņem vērā elkdievības milzīgo varu pār cilvēku sirdīm un prātiem. Tieši tas ir dziļākais konflikts, kas stiepjas cauri visai cilvēces vēsturei. Vēsture liecina, ka cilvēkus visos līmeņos ir nemitīgi plosījusi elkdievības vara, katram pašam sevi vēloties padarīt par “mazu dievu”. Šo mazo dievu egoisms nemitīgi saduras savā starpā, radot konfliktus, nemieru un karus.
<br /><br />
Šo dziļāko cilvēces pretrunu nevar atrisināt ar virspusējiem lozungiem un patētiskām runām. Saldie vārdi vienmēr atsitas pret cietām sirdīm. Un ne tikai – ir labi zināms, ar ko ir beigušās cilvēku pasludinātas miera un labklājības utopijas. Mīlīgo vārdu un jūsmīgo ideju paudēji beigu beigās paši ir izrādījušies asinskāri plēsoņas. Tieši maskējoties ar miera lozungiem tie ir uzsākuši savas varas cīņas, kas vēlāk pārvērtās neapvaldītā, neprātīgā agresijā pret visiem. Vēsture liecina, ka salkanie oratori ir bijuši avju drēbēs tērpti vilki.
<br /><br />
Elkdievības vara? – pavīpsnās mūsdienu skeptiķis. - Tas taču attiecas tikai uz primitīvo pagātni, kur dievi karoja savā starpā. Viņu tēli un skulptūras jau sen vairs netiek pielūgti un tiem nav varas pār racionāli domājošu mūsdienu cilvēku! Taču būsim piesardzīgi! Tas, ka mūsdienās elkdievībai ir citi tēli jeb simboli, <b>nemaina</b> elkdievības būtību. <i>Veiksmes, varas, slavas, naudas un baudas</i> elki, kas valdzināja ļaužu prātus senos laikos, dara to vēl joprojām un ne mazākā mērā. Lielāki un mazāki titāni lauž šķēpus, kam vairāk piederēs, kas iespaidīgāk valdīs, kuru cels debesīs un godinās kā dievību! Tā ir grēcīgi mežonīga cīņa “mazo dievu” starpā. Tā turpināsies, kamēr vien pastāvēs šī pasaule. Šajā sakarībā neskatīsimies nosodoši tikai uz citiem, bet arī paši uz sevi, jo mūs visus kārdina viens un tas pats ļaunais gars, un dara to sistemātiski un nepārtraukti.<b> </b>Tāpēc šodien uzmanīgi ieklausīsimies pravieša Jesajas aprakstītajā lielajā tiesas procesā, kā Dievs tajā spriež savu tiesu.
<br /><br />
Tas ir tiesas process starp Dievu to Kungu un elku dieviem, starp Dieva tautu un pagāniem. Cīņu, karu, konfliktu jūklis kritušajā pasaulē ir nebeidzams, tāpēc Dieva iesaiste tajā ir pārsteidzoša, bet tai izrādās ir izšķirošais svars. Patiesi Dievs ir vienīgais, kurš reāli spēj pārraut dažādos grēka samezglojumus un vienīgais, kurš to dara pēc būtības. Tāpēc Tas Kungs caur pravieti uzrunā visu zemes dievu panteonu. Viņš uzaicina visus uz tiesu. Kaut viņa priekšā visi pārējie ir <i>kā puteklis, kā piliens pie spaiņa malas</i>, viņš aicina tos visus uz nopietnu sarunu, uz tiesas procesu.<b></b>
<br /><br />
Dieva tiesas process, ko apraksta pravietis Jesaja, ir sava veida globāls “<i>apvienoto nāciju”</i> pasākums. Dievs Kungs uzaicina visas tautas līdz ar viņu reliģijām un elkiem: <i>Nāciet uz tiesu, runāsim, spriedīsim, iztiesāsim</i>, <i>nāciet ar saviem argumentiem, liecībām. Lai redz, kam ticēt un kam nē; kam uzticēties un kas melš tikai niekus! Būsim objektīvi</i>! <i>Nesiet Man argumentus, pierādījumus un pamatojumus no pagātnes, tagadnes, nākotnes. Celiet priekšā liecības</i>: <i>Kas notika, kad impērijas cēlās un krita, tapa un bruka - vai jūsu dievi to visu paredzēja? Vai jūsu elki un orākuli spēj pateikt, kas pasaulē notiek šobrīd? Vai jūsu dievi zina pravietot nākotni, kas būs un notiks? </i>- lai varu sacīt, jā, viņu vārdiem ir svars.<i></i>
<br /><br />
Babilonija ir spilgts piemērs, kas raksturo seno civilizāciju centrus<b>. Viņu </b>lielākā dievība bija Marduks, kuru Jesaja sauc citā vārdā par Bēlu, un Marduka dēls bija Nebo. Kā lieliem zvaigžņu pētītājiem babiloniešiem Bēls ir astroloģiskas gudrības, debess ķermeņu un rakstības dievs, kurš raksta uz plāksnēm cilvēku likteņus. Tātad tās bija pretenzijas uz spēju paredzēt nākotni. Tādēļ seko Dieva jautājums: vai tas ir paredzējis to, kas noticis pagātnē, un vai viņš spēj pateikt, kas notiks nākotnē? Gada galvenie svētki babiloniešiem bija jaunais gads, kur iespaidīgā festivālā, krāšņās ceremonijās Bēla un Nebo tēlus nēsāja apkārt, metās zemē to priekšā, pielūdza un izlūdzās no tiem laimīgu jauno gadu, veiksmi, varu, naudu, spēku, lūdzot, lai tie uzraksta labu likteni, labu nākotni jaunā gadā.
<br /><br />
<b>Kungs aicina uz tiesu šīs tautas un to elkdievus</b>. Dievs ironiski viņiem vaicā: <i>Vai ir kāds Man līdzīgs? Esmu gatavs uzklausīt jūs un jūsu dievus, varbūt Mani pārliecināsit? Varbūt Man ir kāds konkurents? Varbūt Man jārēķinās ar citiem, kas tikpat augsti, vareni un spējīgi ko īstenot?</i> <b>Asprātīgs</b> ir tiesas procesa apraksts. Sākumā tas attēlots kā mutulis, tautu troksnis un drūzma, kur visi sapulcināti tiesas zālē, bubina un murmina, līdz atskan Dieva balss: “Klusu, kuš, mierā, jābeidz murmulēt un jāsāk runāt sakarīgi!” <i>Apklustiet un klausieties zemes, jūras un salas</i>, - šī uzruna, protams, jāsaprot kā adresēta visai pasaulei, visiem zemes iemītniekiem: “<i>Klusu, jo Tas Kungs runā, kārtību tiesas zālē, lai dzirdam liecības un argumentus</i>!”
<br /><br />
Un tad tiek rādīts, kā šie pagānu liecinieki nāk un stumdās, iedrošina un stutē viens otru un rosina uz apņēmību: <i>saņemies, esi stiprs, gan tev izdosies, tu to vari, tev izdosies</i>! Taču rokas trīc un kājas dreb, acīs ir panika, jo šeit netiks cauri ar parasto muldēšanu un jāceļ priekšā ir kas īsts! Dievs prasa, vai jūsu elki jebko ir pravietojuši un īstenojuši? Taču visi viņu pareģi, astrologi un orākuli klusē. Atbilde neseko. Viņu dievi izrādās mēmi. Tos mudina: s<i>akiet taču kaut ko, parādiet kādas dzīvības pazīmes, dariet jelko labu vai ļaunu, lai iztrūkstamies, drebam šo dievību priekšā</i>! - Tomēr nekā, viņi izrādās tukšs nekas, ne dzīvības pazīmju, vien tukšs vējš.. Pagānu dievi izrādās tikai ļaužu ilgu un cerību tēli, kas projicēti tumšajās nakts debesīs.
<br /><br />
Ar šo aprakstu pravietis spilgti parāda, ka šāda elkudievu godāšana un pielūgšana Dievam ir ne tikai dziļi aizskaroša, zaimojoša, bet arī absurda no prastas loģikas viedokļa, pat idiotiska! Jesaja rāda: ka elki taču ir pašu cilvēku domu un roku darinājumi. Tur nav nekā pārdabiska! Paši zināt, kā top šie tēli: <i>Amatnieks nocērt koku, ar vienu pusi tas iekurina uguni, sildās, sagatavo ēdienu, bet no otras kokgabala puses tas izgatavo elku tēlu, metas tā priekšā gar zemi un to pielūdz</i>. Un pašam nākas arī savu elku stutēt, lai tas neapgāžas. Un tad šie nožēlojamie vēl cer, lūdz, tic un paļaujas, ka šis elks tiem palīdzēs!
<br /><br />
Tad Dievs piesauc Savu liecinieku. Tas ir tikpat ironisks skats. Ir jānāk liecināt viņa tautai, šai panīkušai, postītai, skrandainai tautai, kura taču kritusi kaunā un apsmieklā citu tautu starpā. Tā nav ne stipra, ne ievērojama, bet ārēji sīka un nožēlojama. Un Dievs saka: <i>Tu būsi Mans liecinieks</i>! Vēl kuriozāku šo ainu padara fakts, ka tiek sacīts: <i>Mans</i> <i>liecinieks ir akls un kurls</i>. Vai esat redzējuši kurlu, aklu liecinieku? Kāds labums no tāda? Vai to Dievs liks pretī šīs pasaules reliģiskam pompam, godībai, varenībai? <b>Jā. </b>Tautai, kas bijusi kurla pret Dieva vārdiem un akla pret Dieva darbiem, nākas atzīt: viss, ko Dievs pravietojis, ir piepildījies; viss, ko Dievs teicis, ir noticis; Viņš patiesi ir vēstures Kungs un Pavēlnieks!
<br /><br />
Tad atmosfēra tiesas zālē strauji izmainās. Kņada norimst. Murdoņa apklust. Šī liecība ne tikai apklusina tautu troksni, bet pārvērš arī pašus nabaga lieciniekus! Tie atgūst jaunu sparu, spēku, drosmi un pārliecību. Dieva vārdi viņus pašus stiprina tādā mērā, ka atver tiem acis un ausis, paceļ viņu garu un dod ticības spēku ar drošību skatīties nākotnē. Šis tiesas process pārliecina pašu Dieva tautu, ka cauri visam Dievs ir vienīgais uzticamais; ja viņš ko sola, tad arī izpilda; un viņiem ir doti brīnišķīgi nākotnes apsolījumi!
<br /><br />
Tikpat uzjautrinošs ir arī tiesas procesa nobeigums. Dziļi ironiski Kungs jautā: <i>Vai esmu ko aizmirsis, ko pārpratis vai palaidis garām? Vai kāda liecība palikusi neuzklausīta? Vai kādam ir kādi attaisnojumi, ko celt tiesai priekšā? </i>Kungs raugās visapkārt, bet atbilde neseko. Neviena oponenta vairs nav, tiesas zālē valda kapa klusums; visi mēmie elki joprojām ir mēmi un tagad apgāzti guļ uz mutes. Dievs raugās apkārt un jautā: kur visi palikuši?! Tik kuriozs ir šī procesa atrisinājums.
<br /><br />
<b>Vēl kāda epizode veltīta</b> babiloniešu “varenajam” elkam Bēlam-Mardukam. Pravietis tēlo Bēla krāšņo reliģisko procesiju, bet pavisam groteski. Viņš rāda, kā tie nes, staipa, stutē šo Bēla-Marduka elka statuju, kas gaužām smaga! Tā uzkrauta nabaga lopiem, bet arī tie no smaguma sāk grīļoties, streipuļot, krist.
<br /><br />
Kas var panest šo elkdievības smagumu?!<b> </b>Elki ir jums uz kakla, jūs gremdē un zem to smaguma jums jāsabrūk.. Beidziet tos nest un staipīt sev apkārt! Un ar brīnišķīgu vārdu spēli Jesaja apgriež šo bildi otrādi. Jūsu Dievs Tas Kungs gan <b>nav</b> jānes un jāstutē, bet Viņš pats jūs nes - vienmēr ir nesis, tagad nes un turpinās jūs nest! Kas gan būs tik dumjš, ka turpinās nest elkdievības nastu?!
<br /><br />
Un vai tas neattiecas arī uz mums? Kā Pāvils raksta, vecā Ādama dēļ mūsos, <i>mūs vilktin velk pie mēmajiem elkiem</i>.. Mūsu sirds ir elku fabrika, kas arvien producē aplamas cerības. Mums arvien uzrodas jauni cerības un paļāvības objekti, kas stājas patiesā Dieva vietā. Mūsu sirds arvien cer, mīl, bijā ko citu, nevis dzīvo Dievu. Tie ir mēmie elki mūsu dzīvē un to ir daudz.
<br /><br />
Tāpēc mums grēksūdzē arvien sevi jāpārbauda pirmā baušļa gaismā. Dievs agri vai vēlu šos elkus apgāž. Labāk, ka tas notiek agri un posts mūsu dzīvē top mazāks. Tā Dievs Savu tiesu turpinās spriest pār mūsu un šīs pasaules elkiem. Bet ja no tiem atgriežamies un pievēršamies Viņam, tad tā būs mums vislabākā palīdzība, labākais miera process, labākais samierinājums, kādu vien šai dzīvē un pasaulē varam gūt. Tas mūs arī paglābs no šīs pasaules “dievu” bezjēdzīgajām cīņām un konfliktiem.
<br /><br />
Un atcerieties, kas notika ar Dieva tautu šai procesā?<b> -</b>Tā tika stiprināta un atjaunota. Tā ieradās akla, bet aizgāja redzīga. Tā atnāca kurla, bet aizgāja dzirdīga. Dieva tautai tas bija stiprinošs un mierinošs process, kas deva tai stipru pamatu un paļāvību raudzīties nākotnē ar dievišķu pārliecību. Dieva tautai, lai cik tā bija vārga, nospiesta un panīkusi, šis tiesas process izrādījās tīra žēlastība. Arī tas, ka mūsu elki top apgāzti, ir tīra žēlastība, jo tā mūsu sirdis top atgrieztas pie patiesā, dzīvā Dieva.
<br /><br />
To mums apliecina visi Svētie Raksti,<b> </b>bet jo īpaši Jaunā Derība. Spriedums, ko Dievs spriež pār Saviem ļaudīm, ir tīra žēlastība un apžēlošana. To dzirdējām Jēzus vārdos: <i>Uz tiesu Es esmu nācis šinī pasaulē, lai tie, kas neredz, kļūst redzīgi, un tie, kas redz, akli. </i>Kas atzīst savu aklumu un savu grēcīgumu, tiem ar savu piedošanu viņš atver acis un atjauno garīgu redzi. Bet kas neatzīst un paliek pie saviem grēkiem un elkiem, to acis paliek aklas un sirdis cietas, un tiem nekas nespēj palīdzēt.
<br /><br />
<b>Taču mēs savā grēknožēlā, kristībā un ticībā </b>stāvam zem Dieva žēlastības sprieduma. Arī Jesaja brīnišķīgi to pasludina: <i>Es - Es esmu Tas, kurš izdzēš Tavus noziegumus pats Sevis dēļ un nepieminu vairs Tavus grēkus. Kā mākoni Es izgaisinu tavus noziegumus un kā dūmaku Tavus grēkus, atgriezies pie Manis, jo Es Tevi esmu izpircis</i>. Un saviem aklajiem lieciniekiem viņš sola: <i>Aklos Es vedīšu pa ceļiem, ko tie nepazīst, pa takām, ko tie nezina, Es viņus vadīšu, tumsu to priekšā vērtīšu gaismā!”<b> </b></i><b><i></i></b>
<br /><br />
Un tā tas notiek arī šodien mūsu vidū<b>.</b> Tas notiek ar mums Absolūcijā, Evaņģēlija uzklausīšanā, Vakarēdienā - tur visur mēs dzirdam Dieva žēlastības un apžēlošanas spriedumu. Visuvareno spriedumu kas nāk no Debesīm. Kur tas pamatots? Tajā, ko pats Dievs ir darījis mūsu labā! Arī par šo brīnumaino darbu runā pravietis Jesaja. Viņš stāsta <b>p</b><b>ar Cietēju Kalpu</b>, kas ir stājies dievišķās tiesas priekšā mūsu vietā, kas ir izcietis sodu mūsu vietā un ir devis mums visiem brīvlaišanas vēstuli. Tādā nozīmē pastarā tiesa mums jau ir notikusi. Tā ir notikusi pie Kristus krusta. Pateicoties viņa upurim, mēs esam apžēloti un attaisnoti un mūsu grēki mums ir piedoti. Mēs esam brīvības bērni, un zem šī sprieduma varam dzīvot šodien un katru nākošā gada dienu, katru dienu līdz pat sava mūža galam paliekot viņa mīļie bērni un mantinieki. Āmen.
Ilārs Plūmehttp://www.blogger.com/profile/15080046988322516801noreply@blogger.comtag:blogger.com,1999:blog-4799861196746449767.post-52674477993423669462019-12-25T09:57:00.000+02:002019-12-25T09:57:10.032+02:00Kristus dzimšanas svētku vakarsTajās dienās nāca cēzara Augusta pavēle pierakstīt iedzīvotājus visā zemē. Šī pirmā pierakstīšana notika laikā, kad Sīrijā valdīja Kirēnijs. Un visi devās ceļā, lai tiktu pierakstīti, katrs uz savu pilsētu. Arī Jāzeps no Galilejas, no Nācaretes pilsētas, gāja uz Jūdeju, uz Dāvida pilsētu, ko sauc Betlēme, tādēļ ka viņš bija no Dāvida nama un dzimtas, lai tiktu pierakstīts kopā ar Mariju, savu saderināto, sievu, kas bija grūta. Viņiem tur esot, tai pienāca laiks dzemdēt. Un viņa dzemdēja Dēlu, savu pirmdzimto, ietina viņu autiņos un guldīja silē, jo tiem nebija vietas augšistabā. Tajā pašā apvidū gani nomodā zem klajas debess sargāja savus ganāmpulkus. (Lk. 2: 1-8)
<br /><a name='more'></a><br />
Svētā Gara mudināts, evaņģēlists Lūka ir rūpīgi izpētījis un pārbaudījis ar Jēzus dzīvi saistītos notikumus, uzklausot aculiecinieku liecības un paskaidrojot notikušo. Lielāko daļu no sava stāsta viņš būs dzirdējis no Jēzus mātes, svētās Jaunavas Marijas. Mēs esam lielu pateicību parādā ne tikai evaņģēlistam, bet arī visiem tiem rakstvežiem, kas Lūkas stāstu ir saglabājuši un rūpīgi pārrakstījuši, lai mēs to varētu dzirdēt tieši tādu, kādu evaņģēlists to pierakstījis un kādu to aizgrābtībā bija klausījušies senās baznīcas svētie vīri un sievas. Kopā ar visu laiku kristīgo baznīcu arī mēs šovakar uzklausīsim Lūkas stāstu visā tā diženajā vienkāršumā. Stāsts ir par to, ka pienākot Dieva noliktajam laikam, viņš pats nāca pie mums, saviem noklīdušajiem bērniem cilvēka miesā, lai glābtu mūs no velna, elles un nāves un vestu atpakaļ uz Tēva mājām.
<br /><br />
Savu stāstu Lūka sāk ar vārdiem “tajās dienās”. Mūsu domāšanai pārsteidzoši, bet evaņģēlista nodoms nav sniegt mums konkrētu Jēzus dzimšanas datumu, bet paskaidrot kāpēc Jāzeps un Marija devās ceļā no no Nācaretes uz Betlēmi, proti, <b>nāca cēzara Augusta pavēle pierakstīt iedzīvotājus visā zemē. Šī pirmā pierakstīšana notika laikā, kad Sīrijā valdīja Kirēnijs.</b> Daudzi pētnieki šeit ir saskatījuši Lūkas nodomu pretstatīt Jēzu Romas Cēzaram, kurš tika dēvēts par “visas pasaules glābēju”. Kāds uzraksts senā grieķu pilsētā vēsta, ka Augusta dzimšanas diena esot dieva dzimšana, kas iezīmē visas pasaules miera sākumu. Tāpat kā visus imperatorus viņu sauca arī par Kungu, turklāt Augusta dzimšanas diena kļuva par lieliem, plaši svinētiem svētkiem grieķu-romiešu pasaulē, uzskatot to arī par gada sākumu. Kā apgalvoja kāds Romas pārvaldnieks Āzijā - pasaule savā aklumā būtu gājusi bojā, ja nebūtu piedzimis Augusts. Ir interesanti Augusta slavināšanu un pompozo dzīvi pretstatīt Jēzus pazemīgajiem dzimšanas apstākļiem, bet mēs nevaram viennozīmīgi izsecināt no Lūkas vārdiem, ka viņš patiešām to vēlējies. Tas, ko varam pasacīt droši ir, ka evaņģēlists vēlējās norādīt ārējo iemeslu, kāpēc Jāzeps ar Mariju devās uz Betlēmi. Tam tā bija jānotiek, jo Dievs jau sen iepriekš to bija noteicis un pasludinājis caur pravieti Mihu, ka Kristus piedzims Dāvida pilsētā Betlemē. Paši to pat nezinot šīs pasaules valdnieki bija spiesti kalpot Dieva plāniem. Viss, ko Augusts sasniedza ietilpa Dieva nodomos radīt piemērotu situāciju viņa Dēla nākšanai pasaulē un vēlākai baznīcas attīstībai.
<br /><br />
Skeptiķi jau vairāk nekā simts gadus turpina apgalvot vienu un to pašu, proti, ka Lūkas sacītais neesot vēsturiski korekts un labākajā gadījumā tas esot jāsaprot kā reliģiska satura līdzība. Visi pārējie skeptiķu argumenti ir viegli apgāžami, bet pats karstākais strīds ir par to, ka citi vēstures avoti neapliecina, ka tajā laikā būtu notikusi tautas skaitīšana Palestīnā izņemot plaši zināmo Kirēnija izsludināto tautas skaitīšanu 6. gadā pēc Kristus, kas radīja sacelšanos jūdu vidū. Pirms Hēroda nāves, kad piedzima Kristus, Kirēnijs nebija Sīrijas gubernators. Diemžēl mums ir pieejama tikai fragmentāra vēsturiska informācija, kas neļauj izdarīt noteiktus secinājumus. Pats vienkāršākais un iespējams pareizākais šā jautājuma risinājums atrodas paša Lūkas vārdos, proti, teikumu - <b>Šī pirmā pierakstīšana notika laikā, kad Sīrijā valdīja Kirēnijs</b> – ir iespējams tulkot citādi, proti, <b>šī bija pierakstīšana pirms Kirēnijs valdīja Sīrijā.</b> Atšķirība rodas no tā, kā tulkojam grieķu vārdu prōtos, kas var nozīmēt gan pirmais, gan galvenais, gan arī agrāk vai pirms. Gramatika neuzspiež viennozīmīgu tulkojumu. Savukārt vēsturiskais konteksts ne tikai mudina, bet pat liek secināt, ka teikums patiešām nozīmē to, ka tā bija nevis pirmā tautas skaitīšana, bet tautas skaitīšana, kas notika pirms Kirēnijs valdīja Sīrijā. <br /><br />
Mēs, protams, nebalstām savu ticību nedrošos vēsturiskos datos. Lai cik interesants varētu būt jūdu vēsturnieka Jozefa Flāvija, romiešu vēsturnieku Tacita un Svetonija rakstītais, vai arī kāds teorētiski iespējams vēsturisks atklājums, kurš kādu dienu varētu sniegt jaunas, līdz šim nezināmas ziņas par tautas skaitīšanu Hēroda laikā vai ar to saistītām lietām, tajā nepamatojas mūsu ticība. Ticība balstās pārliecībā, ka Dieva vārdi ir Svētā Gara iedvesmoti, pilnīgi patiesi un uzticami. Mūsu ticība balstās Dievā, kurš uzmodināja Jēzu no miroņiem un iedvesmoja viņa agrīnos sekotājus sniegt tālākajām paaudzēm drošas un uzticamas ziņas par Jēzus dzīvi un darbību. Vēsturiskais fons šājā gadījumā mums palīdz pareizi izvēlēties iespējamos gramatikas pieļautos variantus. Tātad <b>šī bija nevis pirmā pierakstīšana, bet pierakstīšana pirms Kirēnijs valdīja Sīrijā.</b><br /><br />
Tālāk evaņģēlists raksta, ka <b>arī Jāzeps no Galilejas, no Nācaretes pilsētas, gāja uz Jūdeju, uz Dāvida pilsētu, ko sauc Betlēme, tādēļ ka viņš bija no Dāvida nama un dzimtas, lai tiktu pierakstīts kopā ar Mariju, savu saderināto, sievu, kas bija grūta.</b><br /><br />
Mateja evaņģēlijā sacītais, ka Jāzeps bijis taisns vīrs pilnīgi apstiprina viņa vēlmi paklausīgi doties uz Betlēmi, reģistrēties un samaksāt nodokļus, kas bija maksājami. Un tā viņš kopā ar Mariju devās apmēram trīs dienu garā ceļojumā no Nācaretes uz Betlēmi. Lūka nesaka, ka viņiem bijis ēzelis, kas parasti redzams mākslas darbos un visticamāk viņi abi vairāk par 100 kilometriem garo ceļu būs mērojuši kājām. Lūka nemin iemeslus, kādēļ Marija devās ceļā kopā ar Jāzepu. Tie varēja būt dažādi, bet mēs nezinām tieši kurš. Evaņģēlists Marijas došanos ceļā kopā ar Jāzepu uzskata par pilnīgi dabisku, kaut ko, kam nav vajadzīgs paskaidrojums. Attiecībā uz pašu Jāzepu Lūka saka, ka viņš bijis no Dāvida cilts un tādēļ viņam bija jādodas uz Dāvida pilsētu Betlēmi. Tādējādi juridiski arī viņa audžudēls Jēzus skaitīsies ķēniņa Dāvida pēcnācējs. Pēc apmēram trīs dienām Jāzeps un Marija sasniedza Betlēmi. <br /><br />
<b>Viņiem tur esot, tai pienāca laiks dzemdēt. Un viņa dzemdēja Dēlu, savu pirmdzimto, ietina viņu autiņos un guldīja silē, jo tiem nebija vietas augšistabā.</b><br /><br />
Lūkas stāstījums par Jēzus dzimšanu ir ļoti īss un atturīgs, necenšoties sniegt intīmas detaļas un sīkumus. Viņš labi saprot par ko runā – Dieva Dēla miesā nākšanu no Jaunavas Marijas. Evaņģēlists neko nesaka arī par dzīvnieku klātbūtni, kūti un viesnīciņas īpašnieku, kurš varēja būt gan cietsirdīgi vienaldzīgs, gan nobēdājis par to, ka mājvietā trūkst vietas. Stāstījumā ir minētas trīs lietas – autiņi jeb paladziņam līdzīgs auduma gabals, sile un viesnīciņa, kurā nebija brīvu vietu. <br /><br />
Autiņi liecina, ka Marija rūpējās par Jēzu tādā pašā veidā, kāda to būtu darījusi ikviena atbildīga tā laika sieviete rūpējoties par savu jaundzimušo. Autiņi neliecina ne par nabadzību, nedz tiem ir kāda cita apslēpta garīga nozīme, bet tie bija parastais līdzeklis, ar kuru mātes pasargāja jaundzimušos no aukstuma. Pastāv arī uzskats, ka bērni tīti autiņos, lai turētu viņu locekļus taisnus. Ja autiņi bija parasta lieta šādos gadījumos, tad bērna guldīšana silē ir neparasta. Būtu iespējams nedaudz variēt ar Lūkas lietotā vārda tulkošanu, bet evaņģēlists būs vēlējies norādīt, ka tā bijusi tieši sile, kas kalpojusi par kaut ko līdzīgu gultiņai vai šūpulim. Sile varēja atrasties zem klajas debess, lopu aplokā mājas tuvumā, mazā alā vai arī mājas daļā, kas tika izmantota dzīvnieku turēšani. Lūka mums nesniedz vairāk detaļu, kas ļautu precizēt vietu un apstākļus. Agrīnā kristīgā tradīcija kopš 2. gs. vēsta, ka Jēzus dzimšana notikusi alā. Iemesls, kāpēc Jēzu vajadzēja guldīt silē tiek minēts – mājvietā nebija citas vietas. Toties mājvietas veids netiek sīkāk aprakstīts un nav iespējams droši spriest par to, kāda tā tieši bijusi. Zināms ir tikai tas, ka nebija normālas dzemdību vietas, kuru Jāzeps ar Mariju bija cerējuši atrast. <br /><br />
Abi apstākļi – silīte un piemērotas telpas trūkums ir negaidīti. Kādēļ paša Dieva Dēlam, gaidītajam Dāvida cilts Mesijai jeb Kristum bija jāpiedzimst šādos apstākļos? Šie sākotnējie patiesi skandalozie apstākļi norāda uz Jēzus nākotni – viņš tiks savas tautas noraidīts, nodots pagānu rokās un mirs kaunpilnā nāvē. Jēzus dzimšanas neparastie apstākļi norāda arī uz neparasto veidu, kādā viņš kārtos lietas Dieva radītajā bet kritušajā pasaulē. Viņa dzīve un nāve nepiepildīja cilvēku cerības. Viņš nepiedzima kā ķēniņš un pavisam noteikti viņš nemira kā ķēniņš. Tajā pašā laikā viņš bija Dieva apsolītais un cilvēku ilgi gaidītais Ķēniņš no Dāvida cilts. <br /><br />
Lūkas stāstījums par Jēzus dzimšanu ir neparasti īss, skops vārdos un detaļās, tomēr tas uzver vairākas nozīmīgas lietas. Vispirms, pasaules mērogs, kas parādās Cēzara Augusta un Romas impērijas pieminēšanā, liecina, ka Jēzus ir neparasti ietekmīga persona, un šī ietekme neaprobežosies ar Jūdeju, bet tai būs globāls raksturs. Tālāk, sākotnēji diženie politiskās skatuves apvāršņi asi kontrastē ar pazemīgajiem un vairāk nekā vienkāršajiem Jēzus dzimšanas apstākļiem. Dievs grasījās apgāzt pasauli kājām gaisā, bet ne tādā veidā, kā to sagaidīja cilvēki. <br /><br />
Slavas dziesmas un dzimšanas paziņojumi Lūkas evaņģēlija iepriekšējā nodaļā ir saistīti ar gaidīšanu, ar ilgām. Tās bija ilgas pēc Dieva apsolījumu piepildīšanās un cerības, ka tagad tas beidzot notiks. Ar Jēzus nākšanu Dievs iedibinās savu valdīšanu pār savu tautu. Beidzot Kristus bija piedzimis! Tomēr apstākļi, kādos notika viņa dzimšana ļauj noprast, ka šis Ķēniņš nebūt neatbildīs visu cilvēku ilgām un cerībām. Un no tā varam mācīties, ka nepamatotas vai maldīgas cerības ved pie ilūziju zuduma un vilšanās. <br /><br />
Ciņiķis sacīs, - ja nevēlies tik pievilts, nekad neko negaidi un nepaļaujies ne uz vienu. Tomēr šāda attieksme pret cilvēkiem un Dievu novedīs pie rūgtas un vientuļas dzīves. - Mēs esam viens otram vajadzīgi un mums ir vajadzīgs Dievs. Kas notiek tad, kad Dievs nepiepilda mūsu cerības, vēlmes un lūgumus veidā, kā esam cerējuši? Šādā gadījumā mums vispirms ir jāpārbauda savas vēlmes un cerības, - vai tās saskan ar Dieva apsolījumiem. Dievs nevienam no mums nav apsolījis, ka nekad neslimosim, ka mums būs daudz naudas un viegla, pārtikusi dzīve. Viņš nav apsolījis, ka ar labiem cilvēkiem nenotiks sliktas lietas. Viņš nav apsolījis, ka mēs un tie, kurus mīlam nekad nemirs. Tagadējā laikmetā nāve ir fatāla lieta, neviens no šīs pasaules neizkļūst dzīvs. <br /><br />
Ko tad Dievs mums ir apsolījis? Viņš ir apsolījis būt kopā ar mums, lai kas arī notiktu; viņš ir apsolījis, ka nekas mūs nevarēs šķirt no viņa mīlestības; viņš ir apsolījis, ka augšāmcelšanās triumfēs pār nāvi un ka reiz pienāks diena, kad viņš pats personiski noslaucīs katru asaru no katras acs un uz visiem laikiem atņems slimībām un nāvei varu pār viņa radību. Mēs ne vienmēr spēsim saprast, kādēļ lietas notiek tā, kā tās notiek. Tajā pašā laikā varam droši ticēt, ka savus solījumus Dievs turēs, jo viņš ir pilnīgi uzticīgs, tāds uz kuru var pilnīgi paļauties. Tā ir viena no pirmajām svarīgajām lietām, kuru mācamies no Kristus dzimšanas stāsta. Dievs ir pilnīgi uzticams; viņš apsolīja pats ierasties šajā pasaulē, lai glābtu mūs, un viņš arī ieradās. Neparastais un pazemīgais veids, kādā viņš to paveica bija nepieciešams mūsu glābšanai. Pati lielākā muļķība ir noraidīt vienīgo glābēju tādēļ, ka viņa rīcība neatbilst mūsu sapņiem, cerībām vai izpratnei par glābēju, kāds mums nepieciešams. To, kā pareizi sagaidāms Glābējs, rāda Jēzus mātes un ganu piemērs, par ko runāsim rītdien. Āmen.
Ilārs Plūmehttp://www.blogger.com/profile/15080046988322516801noreply@blogger.comtag:blogger.com,1999:blog-4799861196746449767.post-63268993831439187972019-12-23T12:16:00.000+02:002019-12-23T12:16:03.241+02:00IV Adventes svētdienāUn šī ir Jāņa liecība, kad jūdi no Jeruzālemes sūtīja pie viņa priesterus un levītus, lai viņam jautātu: “Kas tu esi?” Viņš stingri apliecināja: “Es neesmu Kristus.” Tad tie viņam jautāja: “Kas tad? Vai tu esi Elija?” Bet viņš sacīja: “Es tas neesmu.” – “Vai tu esi pravietis?” Viņš atbildēja: “Nē.” Tad tie viņam jautāja: “Kas tu esi? – lai varam atbildēt tiem, kas mūs sūtījuši. Ko tu pats saki par sevi?” Viņš teica: “Es esmu saucēja balss tuksnesī: dariet līdzenu ceļu Kungam, kā pravietis Jesaja sacījis.” Bija atsūtīti arī farizeji, un tie jautāja viņam: “Kādēļ tad tu kristī, ja tu neesi ne Kristus, ne Elija, ne pravietis?” Jānis viņiem atbildēja: “Es kristīju ūdenī, bet jūsu vidū stāv kāds, ko jūs nepazīstat, viņš, kas ir pirms manis, nāk pēc manis. Viņam es neesmu cienīgs atraisīt sandaļu siksnas.” Tas notika Bētanijā, viņpus Jardānas, kur Jānis kristīja. (Jņ. 1: 19-28)
<br /><a name='more'></a><br />
Visi evaņģēlisti savu liecību par Jēzu Kristu sāk ar Jāni Kristītāju. Tomēr evaņģēlists Jānis neatkārto kopējo vēsturisko notikumu gaitu, jo tā jau ir pieejama citos evaņģēlijos. Jāņa mērķis ir sniegt tikai īpašu Kristītāja liecības daļu, kurā Kristītājs apliecina Jēzu kā jūdu gaidīto Mesiju un Dieva Dēlu. Protams, evaņģēlista nodoms nebija sniegt vēsturiskus faktus mūsdienu izpratnē, bet rosināt ticību, ka sen gaidītais Kristus ir atnācis. Tomēr Jāņa Kristītāja liecība ir ārkārtīgi svarīga ne tikai teoloģiskā, bet arī vēsturiskā nozīmē, atklājot, ka Jānis Kristītājs ir liecinājis par Jēzu kā jūdu gaidīto Kristu. Šai liecībai ir ļoti svarīga nozīme mūsu ticības dzīvē, jo tā palīdz cīņā pret šaubu velnu.
<br /><br />
Pēc visiem standartiem Kristītājs bija uzticams liecinieks – svēts savā dzīvē un vārdos, kuram nav līdzīga visā cilvēces vēsturē. Kristītāja liecībai ir ne tikai vēsturiska, bet arī īpaša juridiska nozīme, jo tā tika sniegta jūdu augstākās reliģiskās autoritātes – Jūdu Augstās Tiesas delegācijai, kuru pavadīja farizeji un Tempļa kalpotāji – levīti. Jāņa liecība ir grūti pārvērtējama, jo tā stiprina ticību, aizdzen šaubas un kliedē neskaidrības par Kristus nākšanu. Tāpat kā toreiz Jēzus nāca jūdu tautas vidū cilvēka miesā, tā tagad viņš nāk mūsu vidū Kristībās, Grēku atlaišanā, sludinātajā Vārdā un Vakarēdienā. Tādējādi Jāņa Kristītāja liecība arī mūs šodien brīdina no farizeju akluma un māca ar ticības acīm Vārdā un Noslēpumos jeb sakramentos saskatīt atnākušo, krustā sisto un augšāmcelto Kristu.
Pēc senās baznīcas kārtības katru gadu pirms Kristus dzimšanas svētkiem Dieva tautai ir jāuzklausa Jāņa Kristītāja liecība, kuru pierakstījis viņa toreizējais, bet vēlāk Jēzus māceklis - apustulis Jānis. Pēdējos gadsimtos ir ticis daudz diskutēts par evaņģēliju raksturu – vai tie ir biogrāfijas, leģendas, teiksmaini reliģiski stāsti vai vēsturiski dokumenti, vai arī nekas no iepriekš minētā. Neiedziļinoties šajās diskusijās pietiks, ja sacīsim, ka evaņģēliju stāsti ir aculiecinieku liecības. Jāņa Kristītāja liecībai ir trīskārša autoritāte – tā ir Svētā Gara iedvesmots vārds, uzticama liecinieka sniegts un uzticama liecinieka dzirdēts un pierakstīts. <br /><br />
Evaņģēlists tūdaļ pievēršas paša Kristītāja liecībai, ne vārda neminot par pravieša pārējo darbību, kas aprakstīta citos evaņģēlijos un ir lasītājiem labi zināma. Vārds „liecība” ir ļoti nozīmīgs jēdziens Jāņa evaņģēlijā. Liecībai ir personisks notikumu aculiecinieka raksturs. Vārds “liecība” evaņģēlijā arī ietver domu, ka tā ir pilnīgi uzticama liecība, kas tiek sniegta rēķinoties ar nopietnu risku, līdz pat savas dzīvības zaudēšanai. Tātad šāds liecinieks, ignorējot visus draudus un riskus, apliecina patiesību. Viņu nesargā kāda liecinieku programma vai kaut kas tamlīdzīgs, bet liecinieka sirdsapziņa ir Dieva saistīta, viņš ir Dieva aicināts un tādēļ runās patiesību neraugoties uz to, ko par to domās un kā reaģēs tie, kas viņa liecību uzklausīs. <br /><br />
Jāņa liecība tātad tika sniegta priesteru un levītu delegācijai, kuru „jūdi no Jeruzālemes sūtīja pie viņa.” (19) Šie „jūdi no Jeruzālemes” nebija parasti Jeruzālemes iedzīvotāji, bet jūdu Augstās tiesas jeb Sinedrija pārstāvji. Tā bija ebreju pašpārvaldes augstākā institūcija, kuras pilnvaras gan ierobežoja Romas okupācijas vara, tomēr Sinedrija lēmumus reliģiskos jautājumos respektēja. Sinedrija galvenais uzdevums bija pārraudzīt jūdu reliģisko dzīvi un sargāt jūdu tautu no viltus praviešiem. Augstā tiesa kā institūcija pārstāvēja visu jūdu tautu. Tā rīkojās tautas vārdā un tad, kad Augstā tiesa kādu sūta, tad ar to tiek saprasts, ka tā ir visa jūdu tauta, kas sūta. Tas, ka kopā ar priesteriem tiek sūtīti Tempļa policisti - levīti, uzsver delegācijas oficiālo raksturu. Pildot savu uzdevumu, Sinedrijs nosūtīja oficiālu delegāciju pie Jāņa Kristītāja, kurš nesen bija uzsācis aktīvu darbību tuksnešainajā Jordānas upes augšteces rajonā, satraucot Jeruzālemes un Jūdejas iedzīvotājus, radot baumas, ka ir atnācis jūdu gaidītais Mesija, jeb lietojot grieķu vārdu - Kristus (Mt. 3 :5).
<br /><br />
Jānis Kristītājs ne tikai sludināja, bet arī kristīja. Tas bija kas pilnīgi jauns jūdu vidū, un par to Kristītājam tagad bija jāatskaitās jūdu Augstajai tiesai. Tā kā Kristītāja tēvs bija priesteris un arī pats Jānis Kristītājs bija mantojis priestera tiesības, tad iespējams tas arī bija viens no iemesliem, kādēļ delegācija tika sūtīta pie viņa. Tomēr Jeruzālemes reliģiskās delegācijas sūtītāju motīvi ir viegli noprotami – viņi negrasās ņemt nopietni Kristītāja sacīto, bet izmantojot savu reliģisko autoritāti, viņa darbībai pielikt punktu. <br /><br />
24. pantā lasām, ka „bija atsūtīti arī farizeji”. Tas liecina, ka farizeji bija sūtījuši paši savu delegāciju. Saskaņā ar jūdu vēsturnieka Jozefa Flāvija rakstīto starp Jeruzālemes ķēniņieni Aleksandru un farizeju kustības vadītājiem 2. gs. vidū pirms Kristus bija ticis noslēgts īpašs līgums, pēc kura farizejiem bija tiesības noteikt visu jūdu sabiedrisko dzīvi un pēc saviem ieskatiem tiesāt un attaisnot, saistīt un atraisīt, tas ir, izslēgt kādu no jūdu kopienas vai uzņemt tajā. Sekojoši šajā notikumā redzam autoritāšu sadursmi, starp vairākām jūdu grupām un Jēzus liecinieku Jāni Kristītāju. Tas liecina, ka iepriekš sacītajam par dzīvības apdraudējumu, kas varēja sekot liecībai bija nopietns pamats. <br /><br />
Un tā, sekojot evaņģēlista stāstījumam, varam stādīties priekšā, kā iespaidīgā delegācija tuvojas vietai, kur Jānis kristīja tuksnešainajos Jūdejas apgabalos pie Betānijas, viņpus Jordānas; kā ļaudis godbijīgi pašķiras, dodot valdības vīru sūtņiem ceļu, kā Jānis apklust un uzmanīgi pievēršas negaidītajiem, ar lielu varu apveltītajiem viesiem. Tiklīdz delegācija sasniedz Jāni, tā tūdaļ atskan pirmais jautājums: “Kas tu esi?” Tas ir strups, tiešs un lakonisks jautājums, tāds, kādu dabiski varam arī sagaidīt no aizdomu māktas izmeklētāju grupas. Tas nav tikai jautājums, bet tā ir formāla nopratināšana. Pašā jautājumā gan nav jaušama tieša negatīva attieksme, bet tas vienkārši ir tiešs, tehnisks jautājums, ar kuru iesākas oficiāla nopratināšana, burtiski: „Tu, kas tu esi?” <br /><br />
Labi apzinoties jautājuma būtību, Jānis tūdaļ noliedz jebkuras pretenzijas, ka viņš varētu būt Kristus, kas nozīmē - Dieva Svaidītais. Viņš atbild tikpat īsi un lakoniski liecības veidā: „Es neesmu Kristus.” Notikuma aculiecinieks evaņģēlists Jānis saka, ka Kristītājs nevis vienkārši atbildējis, bet apliecinājis un nav noliedzis. Kristītāja vārdi tātad nebija tikai atbilde, bet „stingrs apliecinājums”, un tas raksturo arī visas pārējās viņa atbildes uz delegācijas jautājumiem. Evaņģēlists šeit atstāta tiešu notikumu gaitu, ko viņš pats vērojis savām acīm. Kristītāja liecība norāda, ka viņš labi sapratis jūdu delegācijas jautājuma būtību un bez kādas svārstīšanās viņš atbild pēc būtības: „Es neesmu Kristus”. <br /><br />
„Kas tad? Vai tu esi Ēlija?” – seko nākošais pratinātāju jautājums. Šis jautājums sakņojas pēdējos Vecās Derības vārdos, kur bija apsolīts, ka pirms Mesijas nākšanas Dievs sūtīs viņa priekšvēstnesi Ēliju (Mal. 3:23). Lai gan Jānis patiesi bija šis priekšvēstnesis, kas nāca Ēlijas garā, tomēr viņš atbild: „Es tas neesmu.” Jāņa noliegums ir saistīts ar veidu, kādā farizeji uzdeva šo jautājumu, proti, viņi Ēlijas atgriešanos saprata burtiskā nozīmē, kā izcilā jūdu pravieša fizisku atgriešanos šeit uz zemes. Viņus interesēja pati persona, bet nepavisam neinteresēja vai Jānis Kristītājs darbojas pravieša Ēlijas garā, pauzdams Dieva gribu. Tādēļ atbildēdams uz šo jautājumu burtiski, Jānis saka: „Nē!” Bez vilcināšanās seko nākošais jautājums: „Vai tu esi pravietis?” Delegācija nejautā – vai tu vispār esi pravietis, bet vai tu esi tas pravietis? Tātad vai tu esi tas pravietis, kuram ir jānāk pirms Kristus? Arī šis jautājums balstījās pārpratumā. Mozus bija apsolījis, ka Dievs dos jūdu tautai īpašu pravieti, lielāku par viņu (5. Moz. 18: 15). Ar šo pravieti Mozus bija domājis pašu Kristu, bet jūdi viņa vārdus bija pārpratuši un gaidīja kādu pravieti, kurš ievadīs Kristus laikmetu. Tādēļ arī uz šo jautājumu Jānis atbild noliedzoši: „Nē.” (Jņ. 1: 21) Viņa atbildes kļūst arvien īsākas, aprautākas un strupākas. Izkropļotu priekšstatu dēļ Jānis nevar pieņemt Ēlijas vārdu, jo burtiskā nozīmē viņš nav Vecās Derības Ēlija, bet nāk Ēlijas garā. Tāpat viņš arī noliedz, ka būtu gaidāmais pravietis, par kuru bija runājis Mozus, jo Mozus bija runājis par pašu Kristu. <br /><br />
Jāņa atbildes rada nelielu samulsumu priesteru delegācijas vidū, par ko liecina nākošais jautājums: "Kas tu esi? – lai varam atbildēt tiem, kas mūs sūtījuši.” Arī šoreiz Jānis nekavējas ar tiešu atbildi: “Es esmu vēstneša balss, kas tuksnesī sauc: sataisiet Tā Kunga ceļu, kā pravietis Jesaja sacījis.” (Jņ. 1: 23) Attiecinādams uz sevi diženā Vecās Derības pravieša Jesajas vārdus, Jānis apliecina, ka viņš ir tiešs Kristus priekšvēstnesis, vienlaicīgi sacīdams, ka viņa paša persona šeit ir maznozīmīga. – Jūs uztraucaties par personām – Ēliju, Mozus apsolīto pravieti, jūs uztraucaties par ārēju varu, bet nevis par saturu. Nav svarīgi, kas es esmu, svarīgi ir tas, ko es saku un uz ko es norādu. <br /><br />
Līdz ar to oficiālās delegācijas jautājumi ir izsmelti un pie saviem jautājumiem ķeras farizeju pārstāvji. Būdami likuma burta kalpi, viņi tūdaļ sāk runāt par likumiem un tiesībām. Jāņa vārdu saturs viņus interesē maz. Daudz vairāk tie satraucas par iespējamo likuma pārkāpumu: "Kādēļ tad tu kristī, ja tu neesi ne Kristus, ne Ēlija, ne pravietis?" Kas tev devis tādas tiesības? Nav grūti sadzirdēt farizeju vārdos nepatiku pret Jāņa Kristību vispār. Nepatikas pamats bija tas, ka Jānis kristīja grēciniekus, bet farizeji sevi par tādiem neuzskatīja. Viņiem Jāņa Kristība šķita pilnīgi nevajadzīga. Arī šoreiz Jānis nekavējas atbildēt pēc būtības. Viņš negrasās iedziļināties juridiskās detaļās, bet saka to, kas ir pats svarīgākais: Lai gan man nav cilvēku izsniegtas atļaujas, es tomēr kristīju ar ūdeni, jo man ir atļauja no kāda cita, daudz lielāka par jums. Jūs viņu nepazīstat, bet es viņu pazīstu. Ja jūs būtu pazinuši viņu, vai vēlētos viņu iepazīt, jūs nevaicātu, kas man ir devis tiesības kristīt, bet paši būtu nākuši pie manis kristīties. Tas, kurš devis man varu kristīt, ir tik liels, ka es neesmu cienīgs pat atraisīt viņa kurpju siksnas (1. Jņ. 1: 26 -27).
<br /><br />
Ar šiem vārdiem Jānis pilnīgi oficiāli un publiski apliecina, ka Vecajā Derībā apsolītais un praviešu sludinātais Kristus ir atnācis. Neraugieties nākotnē, viņu vairs nav jāgaida, viņš ir jau klāt un mīt mūsu, tas ir, jūdu tautas vidū. Esiet modri un nenoguliet viņa atnākšanu! Tādēļ, ka jūs viņu nepazīstat, es esmu nācis, lai jums viņu parādītu. Tā Kristītājs ne tikai norāj un brīdina šos ļaudis, bet vada viņus arī pie Kristus, lai tie saņemtu ticību un grēku piedošanu, kas līdz ar to nāk. Tomēr Kristītāja aicinājums tiek noraidīts un jau pašā evaņģēlijā sākumā atklājas neglābjams konflikts starp jūdu reliģiskajām autoritātēm un pašu Dievu. Jāņa evaņģēlijs kopumā rāda, ka šis konflikts nevar savādāk beigties kā ar Jēzus krusta nāvi. Tādēļ varam sacīt, ka savā ziņā Jāņa evaņģēlijs ir skandalozās Jēzus krusta nāves aizstāvības runa. Kā to norāda kāds britu filozofs - maksa par pilnīgi svētu dzīvi tādā cilvēku sabiedrībā, kāda ir atrodama šajā pasaulē, visticamāk būs nāves sods. Pārsteidzošais ir tas, ka šā nevainīgā cilvēka Otrā Ādama –Jēzus nāve nesīs mums visiem grēku piedošanu un glābs no velna, elles un nāves, jo viņš ir ne tikai patiess Cilvēks bet arī patiess Dievs. Āmen.
Ilārs Plūmehttp://www.blogger.com/profile/15080046988322516801noreply@blogger.com