Mēs ticam

1. Dievs un Viņa Vārds

Mēs apliecinām, ka vienīgais patiesais Dievs ir Trīsvienīgais Dievs, kas Rakstos atklāts kā Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Ir tikai viena Dievišķa Būtība, tomēr šajā vienā Būtībā ir trīs mūžīgas Personas. Mācība par Svēto Trīsvienību ir dziļš noslēpums, kuru mēs nevaram pilnībā saprast, bet mēs to pieņemam pazemīgā ticībā, jo tā ir skaidri mācīta Svētajos Rakstos. Šī iemesla dēļ “mēs pielūdzam vienu Dievu trīs personās un trīs personas vienā Dievā”, kā apliecināts Atanasija ticības apliecībā. Lai gan pasaulē ir daudzi, kas apgalvo, ka pielūdz "augstāko būtni" un seko tai, tikai tie, kas tic Trīsvienīgajam Dievam — Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam, var tikt glābti. Skatīt 5. Moz. 6:4, Jņ. 10:30, Mat. 28:19, Ap. darbi 20:28, Rom. 8:9, 2. Kor. 13:14, 1. Pet. 1:2, Kol. 2:8-9, Jņ. 5:23.

Mēs apliecinām, ka Dievs atklājas cilvēcei ne tikai caur radību un cilvēka sirdsapziņu, bet arī un jo īpaši Svētajos Rakstos, Viņa rakstītajā Vārdā. Patiesais glābšanas ceļš tiek atklāts tikai caur Dieva Vārdu, un visi apgalvojumi par glābjošā ceļa atklāsmi ar citiem līdzekļiem ir jānoraida. Svēto Rakstu galvenais mērķis ir atklāt mums, ka Jēzus Kristus ir mūsu vienīgais Glābējs. Skatīt Rom. 15:4 un 16:25-26, 2. Tim. 3:15, Lk. 24:25-27, Jņ. 20:31, Rom. 10:14-17, Jer. 23:25-29, Jņ. 14:6, Ap. d. 4:12.

Mēs apliecinām, ka Vecās un Jaunās Derības kanoniskās grāmatas to sākotnējā formā, kā tās rakstījuši pravieši, apustuļi un evaņģēlisti, tika Dieva iedvesmotas. Svētajos Rakstos nav kļūdu visā tajā, ko tie māca, ieskaitot ģeogrāfijas, zinātnes un vēstures jautājumus, un tie ir vienīgais nekļūdīgais kristīgās mācības un dzīves likums un norma. Svētie Raksti ne tikai satur Dieva Vārdu (it kā sakot, ka dažas Rakstu mācības ir autoritatīvs Dieva Vārds, bet citas nav), bet Raksti ir pats Dieva Vārds kopumā. Mēs noraidām tā saukto “vēsturiski kritisko” vai “augstāko kritisko” Bībeles interpretācijas metodi kā nepamatotu un patvaļīgu veidu, kā izrīkoties ar Svētajiem Rakstiem. Svētie Raksti ir patiesi un uzticami visā, ko tie vēsta, tostarp stāstos par Vecās Derības un Jaunās Derības brīnumiem. Tāpēc mēs uzskatām, ka šo brīnumu noliegšana ir zaimošana un [nepamatota] cilvēka saprāta paaugstināšana par Dieva Vārda tiesnesi. Tā kā termins “iedvesmots” bieži tiek lietots vaļīgā nozīmē, mēs bieži lietojam izteicienus “vārdiski iedvesmots” un “nekļūdīgs”, aprakstot šo svēto dokumentu autoritāti un uzticamību, ko Dievs saviem kalpiem lika pierakstīt. Skatīt Jņ. 10:35,1 Kor. 2:13, 2 Tim. 3:16, 2 Pēt 1:20-21, 2 Pēt. 3:15-17, 1. Tes. 1:5, 2:13.

 

2. Patiesības izzināšana un paušana

Mēs apliecinām, ka ir iespējams gan izzināt Dieva Vārda patiesību, gan to apliecināt, un ka Dievs no mums prasa darīt abus. Savas nostājas pieņemšana attiecībā uz Dieva Vārdu mācības jautājumos pēc rūpīgas Svēto Rakstu izpētes nav cilvēka lepnums, bet gan pazemīga pakļaušanās Dieva autoritātei. Skatīt Jņ. 8:31-32, Jņ. 17:17, 2. Tim. 1:13, Jēkaba ​​1:21b.

3. Radīšana un grēkā krišana

Mēs atzīstam, ka Dievs radīja visas lietas sešās dienās ar Sava Vārda spēku, tieši tā, kā tas ir izklāstīts 1. Mozus grāmatas 1. un 2. nodaļā un citviet Svētajos Rakstos. Tāpēc mēs noraidām “evolūcijas”, tostarp “teistiskās evolūcijas” teorijas ne tikai tāpēc, ka tām trūkst zinātnisku pierādījumu, bet jo īpaši tāpēc, ka tās ir pretrunā ar Dieva iedvesmoto radīšanas aprakstu, ko Mozus sniedza Vecajā Derībā un Kristus apstiprināja Jaunajā. Mēģināt traktēt katru radīšanas dienu kā ļoti ilgu laika periodu (“diena-laikmets” utt.) nozīmē iejaukties skaidrajā Dieva Vārdā, jo 1. Mozus grāmatas pirmajā nodaļā katras dienas radīšanas darbība ir aprakstīta ar vārdiem, “bija vakars un bija rīts (pirmā, otrā utt.) diena”. Skatīt 1. Moz., 2. Moz. 20:11, Ebr. 11:3, Mt. 19:4.

Kad Ādams un Ieva tika radīti sestajā dienā, viņi tika radīti pēc Dieva tēla, tas ir, viņi bija morāli pilnīgi un visādā ziņā bija pilnīgā saskaņā ar Dievu. Krītot grēkā, Ādams un Ieva un visi viņu dabiskie pēcnācēji zaudēja šo [sākotnējo] taisnību un pēc savas dabas kļuva grēcīgi un samaitāti. Krišanas dēļ visi dabiskā ceļā ieņemtie cilvēki pēc būtības ir Dieva ienaidnieki, pakļauti Dieva dusmām un fiziskai un garīgai nāvei. Šīs iedzimtās samaitātības dēļ, ko sauc par “sākotnējo grēku”, neviens cilvēks pat daļēji nespēj nopelnīt Dieva labvēlību vai pats ar saviem spēkiem izvairīties no mūžīgā soda. Skat. 1. Moz. 1:27, 3:6 un 6:5, Ps. 51:5, Rom. 8:7, 1:18, 5:12 un 6:23, Ef. 2:3, Gal. 2:16b.

4. Kristus Persona un mūsu taisnošana

Mēs apliecinām, ka, lai glābtu kritušo cilvēci, Dievs Tēvs sūtīja pasaulē Savu vienpiedzimušo Dēlu Jēzu Kristu. Visā Vecās Derības laikmetā Dievs apsolīja sūtīt Glābēju, kas sagraus sātana varu pār cilvēci, un šis solījums tika izpildīts, Trīsvienības Otrajai Personai iemiesojoties. Jēzus Kristus ir patiess Dievs un patiess cilvēks vienā Personā, kas ieņemts no Svētā Gara un piedzimis no Jaunavas Marijas, un Viņš ir pasaulē vienīgais Glābējs no grēka, nāves un velna. Tā kā Jēzus bija patiess Dievs, Viņš ar savu dievišķo spēku spēja mūs visus izglābt; tā kā Viņš bija patiess cilvēks, Viņš varēja būt mūsu aizstājējs, pakļauts Dieva likumam. Kristus tika kārdināts visās lietās, tāpat kā mēs, bet visās lietās Viņš bija bez grēka. Skatīt Jņ. 1:1 un 14, Kol. 2:9, Mt. 1:23,1 Tim. 2:5-6.

Ar savu pilnīgo dzīvi un savām nevainīgajām ciešanām un nāvi Jēzus ir izpircis visu pasauli. Tādējādi Dievs samierināja pasauli ar Sevi un ar Sava Dēla augšāmcelšanos pasludināja to par taisnu Kristū. Šo universālās taisnības deklarāciju bieži sauc par “objektīvu attaisnošanu”. Šis attaisnojums kļūst personisks īpašums, un Dievs cilvēku personīgi pasludina par taisnu Kristū, kad viņš vai viņa tiek vesti pie ticības Viņam kā Glābējam. To bieži sauc par "subjektīvo attaisnošanu". Ja objektīvais Kristus veiktās Izpirkšanas fakts netiek personīgi pieņemts ticībā, tad tas indivīdam nedod nekādu glābjošu labumu. Mēs noraidām kā Rakstiem neatbilstošu mācību, ka cilvēki var tikt izglābti bez ticības Jēzum Kristum. Skatīt 1. Jņ. 2:2, 2. Kor. 5:19, Jņ. 1:29, 2. Pēt. 2:1, Jņ. 3:16-18, 2. Kor. 5:19, Rom. 4:25, 1:17 un 5:1-2.

5. Žēlastības līdzekļi

Mēs apliecinām, ka Dievs ir iedibinājis noteiktus žēlastības līdzekļus, ar kuriem Viņš pasludina un dāvā grēku piedošanu un dzīvības un pestīšanas svētības. Caur žēlastības līdzekļiem Svētais Gars darbojas, radot ticību katrā atsevišķajā grēciniekā, lai tas varētu saņemtu šīs svētības. Šie žēlastības līdzekļi ir Evaņģēlija Vārds, kas piedāvā mums pestīšanu caur ticību Kristum bez darbiem; Svētā Kristība, kas Rakstos aprakstīta kā “Svētā Gara mazgāšana atdzimšanai un atjaunošanai”; un Svētais Vakarēdiens, kurā patiesa Kristus miesa un asinis tiek izdalītas komunikantiem. Tas ir Dieva Vārds, kas saistīts ar šīs zemes elementiem, kas padara Svēto Kristību un Svēto Vakarēdienu par iedarbīgiem līdzekļiem, ar kuriem patiesi tiek piedāvāta piedošana, dzīvība un pestīšana tiem, kas šos sakramentus saņem. Jēzus Kristus Evaņģēlijs rakstītā, runātā un sakramentālā formā spēj to visu paveikt, jo tas ir paša Dieva spēks.

Svētajai Kristībai ir spēks radīt jaunu ticības dzīvi grēcinieku sirdīs. Šī atjaunojošā mazgāšana “ar ūdeni caur Vārdu” ir paredzēta visiem cilvēkiem, jo ​​visi – arī zīdaiņi un bērni – ir grēcīgas cilvēces pārstāvji un viņiem ir vajadzīga Dieva žēlastība un piedošana. Jēzus ir arī pavēlējis kristīt ”visas tautas”. Grēku atzīšana un Absolūcija ir atgriešanās pie Kristības un tās atjaunošana. Svētā Absolūcija, žēlastības līdzeklis, ir piedošanas paziņojums nožēlojošiem grēciniekiem, [kas tiek pasludināts] Kristus vietā un pēc Viņa pavēles. Tas nav tikai vēlējums, lai grēks tiktu piedots, bet tā ir spēkpilna piedošanas dāvana. Saskaņā ar Kristus Vārdu un iedibinājumu Viņa miesa un asinis patiesi ir klāt esošas, tiek izdalītas un saņemtas Svētajā Vakarēdienā ar maizi un vīnu. Šis Vakarēdiens ir paredzēts kristiešiem, kuri zina un ievēro Dieva Vārda mācības, kuri spēj pārbaudīt sevi, pamatojoties šajā Vārdā, un kuri nožēlo savus grēkus un piedošanu sagaida tikai no Kristus. Šajā Sakramentā Kristus miesa un asinis tiek sniegtas un saņemtas grēku piedošanai un ticības stiprināšanai. Grēku piedošanu, ko Dievs piedāvā ar žēlastības līdzekļiem, neticīga sirds var noraidīt, bet visi, kas tic Kristum to saņem pestīšanai. Skatīt Mk. 16:15, Lk. 24:47, Jņ. 15:3, Mt. 28:19, Jņ. 3:5, Ef. 5:26, Tit. 3:5, Ap. d. 2:38-39, 1. Kor. 10:16-17, 11:23-29, Mt. 26:28, Rom. 1:16, Jāņa 20:21-23, Mk. 16:16, Rom. 3:28 un 4:5.

6. Atgriešanās, labie darbi un lūgšana

Mēs apliecinām, ka cilvēka pievēršanās ticībai Kristum notiek tikai ar Svētā Gara palīdzību, kas darbojas caur Evaņģēliju. Sākotnējā grēka seku dēļ neatjaunotā dvēsele nesadarbojas un nevar sadarboties, no garīgās nāves un neticības pārejot uz garīgo dzīvi un ticību Kristum. Skat. Ef. 2:4-9, Rom. 10:14-17, 1. Kor. 2:14 un 12:3.

Mēs apliecinām, ka labie darbi ir nepieciešami ticības augļi kristieša dzīvē un ka tie nāk no atjaunotas sirds, kas ir pateicīga Dievam par Viņa žēlastību un mīlestību. Lai gan atgriešanas un attaisnošanas jautājumā cilvēku līdzdalības nav, atdzimušais kristietis sadarbojas ar [Svēto Garu] savā svēttapšanas dzīvē. Labie darbi nepelna un neveicina pestīšanu, bet tie dabiski plūst no dzīvās ticības, kas ir to sirdīs, kuri jau ir izglābti tikai no Dieva žēlastības. Skatīt Jņ. 15:5, Rom. 6:1-2, Ef. 2:10, Rom. 12:1, Ebr. 11:6, 2. Kor. 5:14-15.

Mēs apliecinām, ka lūgšanu dzīve dabiski izrietēs no ticības Kristum kā Glābējam un ka ticīgajam lūgšanā ir no sirds jāpauž pateicība Dievam un jāuztic Viņam visas savas rūpes. Tā tomēr ir Svēto Rakstu mācība, ka Dievs sazinās ar saviem ļaudīm ticības un pestīšanas jautājumos tikai caur Savu Vārdu un Sakramentiem - žēlastības līdzekļiem. Kristietis var būt pārliecināts, ka Dievs atbild uz viņa lūgšanu saskaņā ar Savu labo un žēlīgo gribu, pateicoties Kristus glābjošajiem nopelniem. Skatīt Fil. 4:6, 1. Tes. 5:17, Mt. 7:7, Rom. 10:17, 1. Jņ. 5:14-15, Jēkaba ​​5:16b.

7. Izredzēšana žēlastībā

Mēs apliecinām, ka šajā dzīvē tie, kas caur Evaņģēliju ir aicināti, apgaismoti, svētīti un uzturēti patiesā ticībā, no mūžības ir izredzēti saskaņā ar nepelnītu Dieva mīlestību pieņemšanai par Viņa bērniem un ir izredzēti Kristū “pirms pasaules radīšanas”, lai būtu mūžīgās dzīvības mantinieki. Tāpēc kristieši var un viņiem vajadzētu būt drošiem par savu pestīšanu, jo Dieva apsolījums ir nelokāms un Viņa žēlīgā izredzēšana pestīšanai pastāv. Mēs noraidām mācību, ka pastāv mūžīga izredzēšana sodam (dubultā predestinācija) un ka pestīšanas piedāvājums, ko Dievs sniedz caur Evaņģēliju, nav nopietni paredzēts visiem cilvēkiem. Ticībā mēs pieņemam Svēto Rakstu mācību, ka tie, kas ir izglābti, tiek izglābti tikai ar Dieva žēlastību, un tie, kas ir pazuduši, ir pazuduši savas neticības un cietsirdības dēļ. Skatīt Rom. 8:26-39, Ef. 1:3-6, 2. Tes. 2:13-14, 1. Tim. 1:15, 2 Tim. 1:12, Ecēc. 33:11, Hos. 13:9.

8. Baznīca un kalpošana

Mēs apliecinām, ka ir viena svēta Kristīga Baznīca, kas sastāv no visiem tiem, kas no sirds patiesi tic Kristum kā Glābējam un Kungam. Šī Baznīca savā būtībā ir mūsu acīm neredzama, jo neviens nevar spriest par cita [cilvēka] sirds patiesumu, bet Dievam tas ir zināms. Mēs ticam, ka Baznīca ir atrodama visur, kur tiek lietots Dieva Vārds un Sakramenti. Jēzus Kristus Baznīca nav pielīdzināma nevienai konkrētai konfesijai vai baznīcas struktūrai, vai visu kristīgo konfesiju un baznīcas struktūru kopsummai. Tā ir Dieva griba, lai kristieši regulāri pulcētos kopā savstarpējai celsmei caur Vārdu un Sakramentu un lai viņi kopā strādātu, lai veicinātu Dieva šķīsto žēlastības līdzekļu izplatību visā pasaulē. Skat. Lk. 17:20, 2. Tim. 2:19, Ef. 4:4-6, Ebr. 10:25, Mk. 16:15.

Mēs apliecinām, ka Tas Kungs ir iedibinājis mācītāja amatu, lai Viņa žēlastības līdzekļi varētu tikt publiski izlietoti Viņa Baznīcas labklājībai. Tie, kas ieņem šo amatu, pateicoties Dieva aicinājumam caur draudzi, pilda savus pienākumus draudzes vārdā un Kristus vārdā un vietā. Mēs uzskatām, ka neviens nedrīkst publiski sludināt vai pasniegt Sakramentus bez atbilstoša aicinājuma. Kad Dieva Vārds saka, ka sievietes nedrīkst mācīt vai “valdīt” pār vīriešiem draudzē, tas nozīmē, ka mācītāja amatu nevar uzticēt sievietēm un ka Dieva griba ir, lai šim amatam tiktu aicināti tikai atbilstoši kvalificēti vīrieši. Saskaņā ar šo pašu principu sievietes nedrīkst īstenot varu pār vīriešiem draudzes lēmumu pieņemšanas procesā, piemēram, ieņemot balsstiesīgo locekļu dalību sapulcē, kas pieņem galīgos lēmumus par baznīcu. (Tā kā visi kristīgi vīrieši un sievietes ir Kristus Miesas locekļi un viņiem ir “visu ticīgo priesterības” privilēģijas un pienākumi, tad, pieņemot šādus lēmumus, ir jāņem vērā sieviešu viedoklis.) Skat. Jņ. 21. 15-18, Ap. d. 20:28, Rom. 10:14-15, Ef. 4:11, 1 Tim. 3:1-7, Tit. 1:5, 1. Kor. 14:34, 1. Tim. 2:12, 1 Pēt. 2:9, Gal. 3:28.

9. Pēdējās lietas

Mēs apliecinām, ka fiziskās nāves brīdī ticīgā dvēsele nonāk debesīs un neticīgā dvēsele nonāk ellē. Pēdējā dienā Kristus redzami atgriezīsies pasaulē un uzmodinās visu mirušo, gan ticīgo, gan neticīgo, ķermeņus, un tajā laikā viņu miesas un dvēseles atkal tiks apvienotas. Ticīgie ieies mūžīgajā dzīvē “jaunajās debesīs un jaunajā zemē”, bet neticīgie tiks uz mūžīgiem laikiem iemesti “ugunīgā sēra ezerā”. Mēs noraidām mācību, ka dvēselei pēc fiziskās nāves (dvēseles miegs) vairs nav nepārtrauktas, apzinātas eksistences, un mācību, ka neticīgo dvēseles tiks iznīcinātas Tiesas dienā. Mēs arī noraidām kā nebībeliskus visus tūkstošgades [valstības] veidus, tas ir, mācību, ka Kristus redzami valdīs pār šīs zemes valstību tūkstoš gadus pirms Augšāmcelšanās un Tiesas dienas. Skatīt Mt. 25:31-46, Jņ. 5:28-29, Mk. 16:16, Sal. māc. 12:7, Lk. 23:43, Mk. 13:32-37, Lk. 18:8, Jņ. 18:36.

10. Baznīcas kopība [svētajās lietās]

Mēs apliecinām, ka Svētie Raksti pieprasa, lai baznīcas kopība jeb sadraudzība tiktu atzīta un praktizēta, ja pastāv savstarpēja apliecināšana un apņemšanās ievērot Baznīcas šķīstās zīmes - Vārdu un Sakramentus. Jēzus Kristus ir Savas Baznīcas galva, un Viņš to pārvalda un māca ar Savu Vārdu, bet atkāpšanās no Dieva Vārda mācības draudzē nav pieļaujama. Tāpēc mēs noraidām unionismu, tas ir, draudzes sadraudzību ar viltus mācības piekritējiem un ekumeniskos centienus, kas apdraud skaidro Dieva Vārda mācību. Mēs arī noraidām dalību vai līdzdalību reliģiskajās organizācijās, kurām ir pazīmes, kas ir pretrunā ar kristīgo ticību, piemēram, masonu ložā un līdzīgās organizācijās. Tajā pašā laikā mēs arī nosodām separātismu, t.i., atteikšanos atzīt un praktizēt sadraudzību, ja mācības jautājumos ir vienprātība. Skatīt Jņ. 8:31-32, 1. Kor. 1:10, Ef. 2:19-20, Mt. 7:15-20, Rom. 16:17, Gal. 1:6-9, 2. Jņ. 9-11, Mat. 23:8, 1. Pēt. 4:11, 2. Kor. 6:14-18.

11. Baznīca un valsts

Mēs apliecinām, ka Dievs ir uzticējis noteiktus pienākumus Baznīcai un noteiktus pienākumus valstij, kas nav pretrunā viens ar otru. Baznīcai un valstij ir jādarbojas katrai savas atbildības sfērā, izmantojot tikai tos līdzekļus, ko Dievs ir katram uzticējis, lai veiktu savus Dieva dotos uzdevumus. Baznīcai Dievs ir devis pienākumu aicināt grēciniekus uz grēku nožēlu, sludināt piedošanu caur Kristus krustu un iedrošināt ticīgos viņu kristīgajā dzīvē. Valstij Dievs ir devis pienākumu sodīt ļaundarus un aizsargāt nevainīgos, kā arī veicināt civilo kārtību cilvēku vidū. Baznīcai nav jāīsteno civilā vara, un valstij nav jākļūst par evaņģēlija vēstnesi, kā arī tā nedrīkst iejaukties Baznīcas Evaņģēlija kalpošanā. Skatīt Rom. 13:1-7, Ap. d. 5:29, 1. Tim. 2:2, Mk. 16:15, Mt. 22:21.

12. Cilvēka dzīvība un cilvēka seksualitāte

Mēs apliecinām, ka Raksti atbalsta cilvēka dzīvības svētumu. Mēs atzīstam, ka Dievs ir devis valstij tiesības piemērot nāvessodu un vest taisnīgus karus, taču mēs uzskatām, ka jebkura cilvēka dzīvības atņemšana, kas pārsniedz Dieva dotās pilnvaras, ir riebīga. Mēs ticam, ka jebkura cilvēka dzīvībai ir patiesa vērtība neatkarīgi no tās iedomātās “kvalitātes” un ka Dievs aicina mūs saglabāt Viņa dzīvības dāvanu. Tā kā [mākslīgais] aborts izraisa nedzimuša cilvēka nāvi, mēs uzskatām, ka tas nekad nav attaisnojams, izņemot retos un traģiskos apstākļus, kad grūtniecības turpināšana nepārprotami apdraudētu mātes dzīvību. Aborts jebkura cita iemesla dēļ ir liels grēks Dieva acīs. Tā kā Dievs ir dzīvības devējs un ņēmējs, mēs nosodām jebkādus apzinātus centienus saīsināt savu vai cita [cilvēka] dzīvi, piemēram: pašnāvību, eitanāziju (žēlsirdīgo nogalināšanu) un atbilstošas ​​aprūpes atteikšanu vai atņemšanu kritiski slimam cilvēkam. Skatīt Rom. 13:4 un 9, Ps. 139:13-16, Ps. 51:5, Lk. 1:41, Jer. 1:5, Ps. 31:15, Fil. 1:21-26, 3. Moz. 19:16.

Mēs apliecinām, ka Svētie Raksti homoseksuālas attiecības un ārpuslaulības attiecības (netiklību un laulības pārkāpšanu) nosoda kā grēku. Tomēr, ja cilvēks, kas pieķerts šādos grēkos, patiesi nožēlo grēkus, Evaņģēlija piedošana ir jāpiemēro bez ierobežojumiem. Mēs apliecinām, ka laulības dievišķais institūts paredz heteroseksuālas attiecības. Laulībā pēc Dieva ieceres, vīrietim un sievietei jābauda savienība savstarpējā mīlestībā, visa mūža garumā. Mēs mācām, pamatojoties uz Svētajiem Rakstiem, ka laulība ir vienīgais pareizais konteksts seksuālās tuvības izpausmei un bērnu radīšanai. Skatīt Rom. 1:26-27, 1. Kor. 6:9, 18 un 7:2-9, Jņ. 4:17-18, 1. Jņ. 1:9, 1.Moz. 1:27-28 un 2:18-24, Mt. 19:4-6.

13. Luteriskās ticības apliecības

Kā ortodoksālie, konfesionālie luterāņi par savām galvenajām ticības apliecībām mēs pieņemam evaņģēliski luteriskās baznīcas simboliskās grāmatas, kas ietvertas 1580. gada Vienprātības grāmatā, proti, Apustuļu, Nīkajas un Atanasija ticības apliecības; Augsburgas ticības apliecību un tās Apoloģiju; Šmalkaldes artikulus (tostarp Traktātu par pāvesta varu un primātu); Lutera Mazo un Lielo katehismu un Konkordijas formulu (Epitome un Pamatdeklarācija). Mēs pieņemam šīs ticības apliecības, nevis tiktāl, cik tās saskan ar Rakstiem, bet mēs uzskatām, ka tās ir pareizs Dieva Vārda mācības izklāsts. Pieturēšanās pie šīm ticības apliecībām, kas smeltas no Svētajiem Rakstiem, atbilst svētā Pētera pamācībai: “Esiet vienmēr gatavi atbildēt ikvienam, kas prasa jums paskaidrojumu, par cerību, kas mīt jūsos.” (1. Pēt. 3:15). Skatīt arī Ebr. 13:7-9a.