Jēzus dzīve

Dievs kļuva mazs, lai saudzīgi noliektos pie pārbiedētās cilvēces kā pie maza bērna, lai to apkamptu, paņemtu klēpī un pasargātu no Dieva dusmām un postošās velna varas. Būdams patiess Dievs, Jēzus mūsu dēļ kļuva par kalpu un pazemoja sevi līdz pat krusta nāvei. Mazāk un zemāk vairs nebija iespējams kāpt, jo viņš nokāpa līdz pašiem elles ciešanu dziļumiem, lai kā glābējs būtu kopā ar mums mūsu bēdās un ciešanās. Lai gan viņš nekad nepārstāja būt patiess Dievs, viņš labprātīgi atteicās no savas dievišķās godības. Viņš rīkojās kā ķēniņš, kurš novelk savu mantiju, noliek savu kroni un scepteri, paņem rokās ubaga spieķi un dzīvo starp pašiem zemākajiem no saviem pavalstniekiem. Ne mirkli nepārstādams būt ķēniņš, viņš nokāpa tik zemu, ka mūsu vietā labprātīgi mira nicināta, nolādēta noziedznieka nāvē. Jēzus - Dievs, kurš kļuvis mazs, lai noliektos pie mums zemu jo zemu, ir kristiešu Dievs. Tas nav Islāma, mormoņu, Jehovas liecinieku vai New Age, bet kristiešu Dievs. Visas citas reliģijas ir pilnīgi citāds stāsts par Dievu.

Šajā pasaulē Jēzus neieradās, lai atnestu jaunu mācību vai gudrību, iedibinātu sociālu taisnīgumu, atrisinātu nabadzības un citus sasāpējušus jautājumus. Nē, viņš ieradās, lai iznīcinātu velna darbu un remdētu taisnīgās Dieva dusmas pret grēciniekiem. Tas nenozīmē, ka sociāla netaisnība nav problēma, vai ka mums nevajadzētu rūpēties par nabagiem, bet Jēzus pasaulē neieradās šā iemesla dēļ. Jūs varat no Jaunās Derības stāsta izņemt visu, ko Jēzus saka par nabagiem, un jūs neko nezaudēsiet no stāsta kopumā. Piemēram, Jāņa evaņģēlijā jūs tikai vienreiz atradīsiet pieminētus nabagus un arī tad diezgan noraidošā veidā, proti, Jānis citē Jēzus vārdus: „Nabagi pie jums būs vienmēr, bet es nebūšu.” (Jņ. 12: 8) Daudz vairāk Jēzus runā par garā nabagajiem, - tiem, kuri ir morāli salauzti un apzinās savu bezgalīgo atkarību no Dieva žēlastības. Jēzus neslavē nabadzību un nenosoda bagātību. Tiesa, viņš to arī necildina, un pat brīdina no tās. Lai gan pats viņš bieži rūpējās par nabagiem un pats bija nabags, tas, kas viņu uztrauca daudz vairāk bija cilvēku patiesums vai liekulība iepretī Dievam. Viņš palīdzēja visiem gan bagātajiem gan nabagajiem, gan augstajiem, gan zemajiem, gan ietekmīgiem cilvēkiem, gan paklīdeņiem, laupītājiem, muitniekiem un prostitūtām. Viņš noradīja un nosodīja lepnos un augstprātīgos, liekuļus un viltniekus, bet nekad nenoraidīja nevienu, kurš meklēja apžēlošanu un grēku piedošanu. Tieši šā iemesla dēļ viņš bija nācis pasaulē – lai nestu grēku piedošanu un tai sekojošo mieru ar Dievu. Tā dēļ viņš pieņēma cilvēka dabu un mūsu vietā tajā izcieta taisnīgo Dieva sodu pie krusta. Viņš atdeva savu dzīvību kā izpirkšanas maksu par daudziem, kas nozīmē – par visiem. Pats viņa vārds Jēzus pauž viņa misijas būtību – Dievs glābj no grēka. Tā, lietojot militāru terminoloģiju, bija Dieva glābšanas operācija velna iekarotajā un paverdzinātajā pasaulē. Iepriekšējā reizē mēs runājām par to, ka glābējs Jēzus bija vienīgā persona, kas bija piemērota šai misijai – viņš bija patiess cilvēks, vēsturiska persona un patiess Dievs. Viņš vienlaicīgi dzīvoja debesīs Dieva godībā un šeit uz zemes cilvēka miesā. Šodien lielos vilcienos apskatīsim viņa zemes dzīvi. Arī tai ir liela nozīme mūsu glābšanā. Pie krusta Jēzus samaksāja par mūsu grēkiem, izpērkot tos Dieva priekšā, bet viņa dzīve nebija tikai sagatavošanās posms pēdējai izšķirošajai kaujai. Nē, Jēzus dzīvoja pilnīgu dzīvi bez grēka un tāpat, kā viņā mira mūsu, ne sevis dēļ, tāpat viņš arī dzīvoja mūsu dēļ, savu pilnīgo dzīvi veltīdams Dievam mūsu vietā.

Jēzus dzīve šajā pasaulē iesākas pārsteidzošā veidā. Viņš piedzimst no jaunavas. Tas ir kaut kas unikāls, kas nekad nav noticis un nenotiks. Iemesls tam, ka viņam nebija cilvēka tēva bija tas, ka viņa patiesais Tēvs bija Dievs un viņa cilvēcībai bija jānes pilnīgs Dieva tēls, tādēļ viņš nevarēja piedzimt ar samaitātā Ādama tēlu, kuru pēc savas dabas mēs katrs pārmantojam no Ādama. Pārsteidzošais ir arī tas, ka viņš, kurš pats bija visa universa radītājs, mūsu vēsturē ienāca tik klusā un pazemīgā veidā. Bet, ja atceraties iepriekš sacīto, ka Dievs noliecās pie mums un kļuva mazs, tad redzam, ka tam ir noteikta jēga. Viņš nenāca mūs biedēt, bet glābt. Jēzus piedzimst mazā jūdu ciematā Betlēmē, netālu no Jeruzalemes. Viņa vecāki ir vienkārši cilvēki, un viņš piedzimst pavisam necilā mājvietā, - mājas piebūvē, kur saimnieki turēja savus lopus. Pirmie ciemiņi, kas atnāk viņu apraudzīt arī ir pavisam vienkārši ļaudis – gani. Šajā pasaulē viņa dzimšana praktiski netiek ievērota, bet tā tas nav debesīs, kur valda pavisam cita noskaņa. Lielais Dieva eņģelis Gabriēls pats pārrauga lietas un informē Mariju par gaidāmo bērnu. Viņš gādā arī lai Jāzeps neatstāj Mariju ar bērniņu, bet dod viņam vārdu Jēzus – Dievs glābj. Atšķirībā no šīs pasaules vienaldzības, Jēzus piedzimšanu slavē neskaitāmu eņģeļu koris. Taisnie un dievbijīgie Israēla svētie - Sīmeāns un Anna – astoņas dienas pēc Jēzus dzimšanas jūdu Templī atpazīst viņu kā gaidāmo Kristu. Nedaudz vēlāk to apstiprināt ierodas arī austrumu gudrie no tālām zemēm. Jaundzimušais bērniņš, kurš guļ Marijas klēpī un izsalcis bauda tās pienu, ir Dieva apsolītais Kristus, pasaules Glābējs, pats Dievs uz zemes, Dievs atkal pēc gadu tūkstošiem kopā ar mums cilvēkiem.

Jēzus bērnības gadi paiet klusu. Tajos ir tikai viens īpašs notikums, kuru min evaņģēlists Lūka – Jeruzalemes tempļa apmeklējums, kad Jēzus ir sasniedzis bauslības skolnieka vecumu, ap 12 – 13 gadiem. Templī viņš pārsteidz rakstu mācītājus ar savām Vecās Derības rakstu zināšanām un izpratni. Bet kā gan citādi, ja tā ir viņa paša grāmata un grāmata par viņu pašu! Tālāk viņš dzīvo savas ģimenes gādībā un rūpēs, pieņemas gudrībā un augumā un apgūst galdnieka amatu, palīdzēdams Jāzepam un palīdzēdams arī lauku darbos.

Kad Jēzus ir sasniedzis apmēram 30 gadu vecumu, tas ir vecums pirms kura jūdi nevienu cilvēku reliģiskos jautājumos neņēma vērā, viņa brālēns Jānis Kristītājs sāk sludināt Jūdejas tuksnesī. Viņš pavēsta, ka Dieva Kristus – Jērs, kurš nes pasaules grēku ir atnācis un stāv jūdu tautas vidū. Jānis pēc Jēzus lūguma krista Jēzu, kas nozīmē, ka Jēzus uzņemas visas cilvēces grēku nastu uz sevi, un tūdaļ Jēzus uzsāk savu publisko darbību. Jāņa mudināti daži no viņa uzticīgākajiem mācekļiem sāk sekot Jēzum un kļūst par viņa pirmajiem mācekļiem. Ātri vien Jēzus iemanto lielu cieņu un popularitāti jūdu tautas vidū. Pirmās savas lielās runas – Kalna sprediķa laikā, viņš jau ir kļuvis fenomens, kaut kas īpašs un nedzirdēts. Jau no paša sākuma, runādams un rīkodamies neparasti autoritatīvi, ignorējot daudzas tradīcijas, kuras viņš atzīst par nepatiesām un liekulīgām, Jēzus iemanto milzīgu popularitāti jūdu tautas vidū, bet arī jūdu reliģiskās vadības un īpaši farizeju naidu. Tomēr jau no paša sākuma Jēzus savu popularitāti nevērtē augstu. Viņš pazīst cilvēkus un tādēļ zina, ko no tiem patiesībā var sagaidīt. Jēzus nostādne ticības lietās, liekulības, divkosības un mantkārības kritika liek arvien pieaugt jūdu reliģiskās elites naidam pret viņu. Tie sūta pie Jēzus neskaitāmus emisārus, lai viņu ievilinātu slazdos, pieķertu kādā nepārdomātā izteikumā un diskridētu. Tomēr visi šie mēģinājumi nenes augļus. Visās debatēs un diskusijās Jēzus ir tiešs un nevainojams un viņa pretinieki nereti publiski nokļūst muļķa lomā. Vienlaicīgi Jēzus apstiprina savu mācību ar neskaitāmām zīmēm un brīnumiem, kas ilustrē un apstiprina viņa sacīto. Viņš izdzen ļaunos garus, dziedina slimos un vairākas reizes pat pieceļ mirušus cilvēkus no nāves. Tomēr jau pavisam drīz Jēzus popularitāte jūdu vidū ievērojami mazinās. Jēzus nekritizē tikai jūdu vadītājus, bet nosoda arī vienkāršo cilvēku ļaunumu un samaitātību. Arvien biežāk viņš runā labi pārdomātās un tēlainās līdzības, nevēlēdamies ar neatgriezīgajiem ļaudīm runāt tiešā viedā. Kādā vietā paēdinājis vairākus tūkstošus savu klausītāju, viņš noraida viņu vēlēšanos celt Jēzu par laicīgu valdnieku, un tam seko viņa otra garākā runa - Dzīvības maizes runa. Tajā Jēzus sevi sauc par patieso debesu maizi, kas dod pasaulei dzīvību. Viņš runā par miesas ēšanu un asins dzeršanu, un daudzi jo daudzi jūdi viņu pamet. Viņi ir šokēti, neapmierināti un vīlušies, ka Jēzus negrasās nodrošināt viņu labklājību uz zemes. Paliek tikai viņa 12 mācekļi, no kuriem, kā Jēzus pats labi zina, viens ir velns – Jūda Iskariots. Kļūst skaidrs, ka sekošana Jēzum nesīs grūtības un problēmas, nevis godību, varu un pārticību. Pretestība Jēzum sāk arvien pieaugt, un īpaši spēcīga kļūst tieši viņa pēdējā darbības gada laikā. Meklēdams mieru un atpūtu Jēzus pat vairākas reizes kopā ar mācekļiem pamet Jūdejas robežas, lai rastu patvērumu blakusesošās pagānu zemēs. Pret jūdu reliģisko vadību Jēzus paliek nelokāms – viņš nosoda visu, gan to kā tie izturas, ģērbjas, lūdz Dievu un runā, - visu, kas aiz ārējas dievbijības slēpj iekšēju lepnumu un samaitātību. Tāpat kā iepriekš Jēzus ir iecietīgs pret tiem, kas nožēlo grēkus, pret ticībā vājajiem un zemajiem.

Šajā laikā, īpaši patvēruma brīžos pagānu zemēs, Jēzus arvien vairāk un pamatīgāk nododas tieši saviem 12 mācekļiem, mācīdams, stāstīdams un skaidrodams. Arvien noteiktāk Jēzus runā par savām gaidāmajām ciešanām, bet vienlaicīgi laiku pa laikam ļauj skaidri ieraudzīt savu dievišķo godību, piemēram, apklusinot vētru uz jūras un Apskaidrošanas kalnā. Jēzus runā arī par savu augšāmcelšanos no nāves. Lai kā arī Jēzus pūlētos, mācekļi nespēj ne saprast ne pieņemt viņa runas par gaidāmajām ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos. Dievs, kurš cieš, tiem nav ne saprotams, nedz pieņemams. Un kādēļ gan viņam vajadzētu augšāmcelties? Tie brīdina Jēzu būt piesardzīgam un apsola to uzticīgi sargāt.

Notikumi strauji virzās pretī finālam. Lācara pamodināšana no nāves pieliek punktu jūdu reliģiskās vadības pacietībai. Tā uzskata viņu par ārkārtīgi bīstamu un izlemj klusībā, pie jebkuras izdevības Jēzu nogalināt. Palmu svētdienas triumfs, ko veicina Jeruzaleme sanākušie svētceļnieku pulki ātri gaist, un savas pēdējās šīs zemes dzīves dienas Jēzus vairs nemāca templī, bet īpaši velta saviem mācekļiem. Pavisam drīz Jēzus tiks nodots ienaidnieku rokās un par nodevējiem kļūs arī viņa paša mācekļi. Pirms beidzamajiem notikumiem, Jēzus sapulcina savus mācekļus, lai kopīgi baudītu Pashas jēru un iedibina Jauno Derību savās upura jēra asinīs – Svēto Vakarēdienu. Jēzus arī parāda mācekļiem savu dievišķo mīlestību, mazgādams tiem kājas un mudinādams būt pazemīgiem vienam pret otru. Un tā pienāk piektdiena, kuru baznīca vēlāk svinēs kā Lielo jeb Labo piektdienu, kad Jēzus tiek nodots, sagūstīts un piesists krustā. Tomēr visu šajā brīdī kontrolē nevis jūdu reliģiskā vadība, romieši vai velns, bet gan Debesu Tēvs, kurš pieņem Jēzus upuri pie krusta kā samaksu par cilvēces grēku. Viss, kas tika sludināts Vecās Derības rakstos piepildās burtiski un Dieva glābšanas plāns tagad tiek atklāts pilnībā. Pēc trīs stundu garas agonijas Jēzus mirst pie krusta, atdodams savu garu debesu Tēva rokās ar vārdiem – viss piepildīts. To, ko šie vārdi patiesi nozīmē, mācekļi uzzinās trešajā dienā pēc Jēzus krusta nāves, nedēļas pirmajā dienā, jeb mūsu svētdienā. Jēzus kaps izrādīsies tukšs, bet viņš pats augšāmcēlies. Viņš nāk pie dažām sievām, kuras viņu dzīves laikā bija ļoti mīlējušās, uzturējušas un gādājušas par viņu. Tad viņš nāk pie atsevišķiem mācekļiem un dienas vakarā pie visiem pārējiem, izņemot Tomu. Tomas tiek atgūts pēc nedēļas un mācekļu pulciņš pamazām atkal sapulcināts, apdāvināts ar nepieciešamām zināšanām un spēku, lai tiktu iedrošināti diženajam uzdevumam, ko sauc par Kristus baznīcu. Apustuļiem tajā ir prominenta loma – viņi ir Jēzus dzīves, mācības, nāves un augšāmcelšanās aculiecinieki, uz kuru liecības pamata tiek celta Kristus baznīca, ar pašu Jēzu kā tās pamatakmeni. Šis stāsts tagad kļuvis arī par mūsu stāstu, un mēs paši esam kļuvuši par daļu no tā.