Lai kārtējo reizi pārliecinātos, ka Lutera katehisms joprojām ir aktuāls, šodien apskatīsim katehismā atrodamo pirmo trīs baušļu skaidrojumu.
Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā.
Luters iesāk ar ģeniālu atziņu, ka cilvēka dievs ir tas, kam pieķeras viņa sirds un uz ko tā paļaujas. Tas, kurš pieķeras un paļaujas uz patieso Dievu, visu labo sagaida tikai no viņa, un “ja tev jācieš nelaime un trūkums, nāc un turies pie manis. Es tev došu tik, cik vajadzīgs, un palīdzēšu visās grūtības, tikai neļauj savai sirdij pieķerties vai meklēt mieru ne pie viena cita.” Tā ir dzīves augstākā gudrība, ko nevienam neizdodas pilnībā īstenot, kas bieži aizmirstas un tādēļ jāmācās un jāpārdomā katru dienu no jauna. Citādi notiek tā, ka cilvēks tūdaļ par savu dievu izvēlas pašu izplatītāko elku – naudu un mantu. “Kam ir nauda, tas jūtas drošs, priecīgs un bez raizēm, itin kā sēdētu pašā paradīzē. Un otrādi – kam mantas nav, tas šaubās un ir izmisis, it kā neko nezinātu par Dievu. Jo maz var atrast tādu, kuri ir līksmi, nebēdā un nevaimanā, ja viņiem nav mamona. Rūpes un kāre pēc naudas pielīp cilvēka dabai un pavada to līdz kapam.” Lutera formulējums atklāj, ka mūsdienu pasaule nemaz nav tik sekulāra, kā pirmajā brīdī šķiet. Tā ir pat ļoti reliģiska un tās lielo dievu sauc par mamonu, kam nemitīgi tiek veltīti neskaitāmi dievkalpojumi. Pret šo pasaules indi mums nemitīgi nepieciešama Dieva vārda pretinde.
Otrs izplatīts elks ir cilvēku paļaušanās uz savām prasmēm, gudrību, varu, citu cilvēku labvēlību, draudzību, laicīgu popularitāti un slavu. Tie, kam šīs lietas ir, ar tām lepojas bez gala. Tie, kam nav, krīt izmisumā. Arī tā ir reliģija, un tās lielais dievs ir cilvēks pats. Jautājuma būtība ir – vai cilvēks patiesi tic, ka viss labais nāk tikai no Dieva un ir sagaidāms tikai no viņa? Ja tā, tad tam Dievs ir, ja, nē, tad viņam ir kāds iedomāts elks, kas patiesībā ir nekas. Lutera vārdiem:
“Pagāni paši savas iedomas un sapņus par Dievu patiesībā padara par elku, tādējādi paļaudamies uz neko.”
Mēs, protams, zinām, ka “nekas” ir metafizisks jēdziens un patiesībā tas reāli neeksistē. “Nekas” nav iespējams. Tātad ticība elkam ir vislielākā muļķība un paļaušanās uz neko, uz kaut ko tādu, kas patiesībā nemaz nav iespējams. Kopš grēkā krišanas šī sērga, garīgā apmātība un trakums tā pielīp cilvēka dabai, ka Dievam nākas mums draudēt ar mūžīgām dusmām, lai mēs nemeklētu citu mierinājumu kā tikai viņu, un “viņa dēļ uzdrošinātos atstāt visu, kas vien pasaulē ir.” Ja kāds ir apguvis un savā dzīvē īstenojis šo mācību, tad tāds var droši likt katehismu pie malas, bet agrāk gan to darīt nevajadzētu. Tā katehisms atklāj pārsteidzošu lietu, ka pasaulē joprojām valda reliģiskums, bet tas ir cits garīgums, nešķīstā gara garīgums, kas spiež pasauli nodoties elkdievībai un neīstai dievkalpošanai. Mūsu problēma nav reliģijas vai garīguma trūkums, bet gan pārlieku lielais tā daudzums. “Nekas” ir mūsdienu lielais dievs un “nekā” pielūgšana lielākais dievkalpojums, nebeidzama liturģija, kas sākas agri no rīta un beidzas vēlu pēc pusnakts. Lai netiktu šā reliģiskā tvana apdullināti, mums katru dienu jālasa katehisms, kas māca, “ka jāuzticas un jāpaļaujas tikai uz Dievu un no Viņa jāgaida viss labais, ka Viņš mums dod miesu un dzīvību, ēdienu, dzērienu, iztiku, veselību, aizsardzību, mieru – visus mums vajadzīgos laicīgos un mūžīgos labumus. Turklāt viņš mūs sargā no nelaimes, glābj, palīdz, ja ar mums kas notiek. Tātad vienīgi Dievs ir tas, no kura saņemam visu labo, un tikai ar Viņa palīdzību topam brīvi no visām nelaimēm.”
Daudz ko no tā Dievs dod caur dabas pasauli un dažādajiem aicinājumiem, ar kuriem cilvēki kalpo viens otram, bet tas, kas aiz visa tā stāv un liek tam notikt ir pats Dievs, “jo Viņš ir mūžīgais avots, kurš pārpilnībā dod visu labumu un no kura plūst viss, kas vien tiek saukts – labs.”
Radība ir tikai instruments, ar kura starpniecību Dievs to dara. Ja Tev ir tāda sirds, ka īpaši bēdās un trūkumā tu spēj sagaidīt labo no Dieva, turklāt atstāt visu, kas nav Dievs, tad Tev ir patiesais Dievs, bet ja, nē, tad tu bēdz no Dieva un meklē palīdzību pie elka, pie nekā, kas ir vislielākā neprātība, ko cilvēks var darīt.
Pirmā baušļa nopietnumu Dievs uzsver pievienodams tam draudus un apsolījumus. Dievs necieš un draud iznīdēt elkdievību un “tās dēļ ir pazudinājis gan pagānus, gan jūdus.”
Arī mūsu dienās Dievs soda pasaules aplamo reliģiju, un lai gan cilvēki paļaujas uz naudu un nebēdā vai “Dievs dusmo vai smejas, un domā, ka spēs izturēt Dieva dusmas, - taču viņi to nespēs un ies bojā līdz ar visu, kam uzticējušies, tāpat kā ir gājuši bojā arī visi citi, kuri sevi uzskatījuši par vēl pasargātākiem un spēcīgākiem.”
Luters tūdaļ piebilst, ka tieši šādu pārdrošu stūrgalvju dēļ, Dievam nākas tos sist un dauzīt līdz pat bērnu bērniem, lai ikvienam būtu skaidri redzams, ka “ar Dievu nav joki.”
Lai arī Dieva draudi ir briesmīgi, tomēr daudz varenāks ir apsolījums, ka tie, kuri turas pie Dieva, saņems viņa žēlastību un visu labu līdz pat tūkstošai paaudzei. Tomēr, pasaule, protams, tam netic. Tā nedomā, ka tas ir Dieva vārds un turpina kalpot nevis Dievam, bet mamonam. Tā dēļ pasaulē rodas šķietamība, ka tie, kas tic Dievam un paļaujas uz viņu, piedzīvo trūkumu, naidu un tik tikko spēj vilkt dzīvību, bet mamona kalpiem ir gods, labumi un ērtības. Kristiešiem jābruņojas ar Dieva vārda mācību pret šo šķietamību, “kura pastāv īsu mirkli, bet galu galā nav nekas.”
Mums jāzina, ka Dievs nemelo un neviļ, viņš necieš pārdrošību un paļaušanos uz citām lietām, bet no mums sagaida sirds paļāvību. Viņš vēlas, lai ejam taisnu ceļu un lietotu visu, ko viņš devis katram pēc sava aicinājuma un sabiedriskā stāvokļa, bet neļaujot nevienai no šīm lietām kļūt par elku vai valdīt pār mums.
Tikpat aktuāls mūsdienās ir arī Lutera sniegtais otrā baušļa skaidrojums, kas māca Dieva vārdu nelietot nepareizi, bet pareizi. Lai gan visas ļaunprātības nav uzskaitāmas, tomēr parasti “Dieva vārds tiek nelietīgi izmantots laicīgās lietās un darījumos, kur tiek skarta nauda, manta, gods, kā arī tiesā, tirgū vai kur citur, kur nepatiesi zvēr, piesaucot Dieva vārdu. It īpaši bieži tas notiek laulības lietās, kur divi viens otram slepeni solījušies, bet pēc tam to noliedz.”
Tomēr vēl biežāk Dieva vārds tiek nepareizi lietots garīgās jeb sirdsapziņas lietās, kad viltus sludinātāji savus melus uzdod par Dieva vārdu.
Ļaunprātīga Dieva vārda izmantošana piemīt kritušajai cilvēka dabai un tādēļ tā ir kļuvusi par ierastu parādību. Šā baušļa pārkāpšanai seko drīzs sods. Lutera vārdiem:
“Tādēļ arī mūsu alga ir tāda, kādu esam meklējuši un pelnījuši – mēris, karš, dārdzība, ugunsgrēki, plūdi, nešķīstas sievas, bērni, saime, kā arī citāds posts.”
Dažas no šīm lietām mūs jau ir piemeklējušas, dažas drīz sekos, bet, protams, cilvēki savu bezdievību neatzīs un meklēs tam visam citu izskaidrojumu, nevis nepareizu Dieva vārda lietošanu. Luteram šajā sakarībā gan nav nekādu šaubu:
“No kā gan cita būtu cēlušās visas šīs daudzās nelaimes? Tā vēl ir liela žēlastība, ka zeme mūs nes un baro.”
Tādēļ Luters ļoti nopietni mudina brīdināt bērnus, jaunos cilvēkus un visus no ļaunprātīgas Dieva vārda lietošanas un mudināt lietot to pareizi, tas ir, par visu labo pateikties Dievam, bet bēdās piesaukt Dieva vārdu. Jo tur, kur Dieva vārds tiks nepareizi lietots: “Neiznāks nekas labs, - kā ir tagad, kad redzams, ka pasaule ir ļaunāka nekā jebkad, un nav vairs ne valdības, ne paklausības, ne ticības, ne uzticības, bet gan tikai pārgalvīgi un nevaldāmi ļaudis, kam vairs nepalīdz ne mācība, ne sods. Tas viss ir Dieva dusmas un sods par šā baušļa neprātīgu noniecināšanu.” Savukārt Dieva vārda pareiza lietošana, viņa piesaukšana bēdās un slavēšana priekos nes lielu svētību, sargā no velna, briesmām un nelaimēm: “Es saku – mums vienmēr jātur uz lūpām Dieva svētais vārds velnam par spīti, lai viņš, kaut nezin kā gribēdams, mums nevarētu nodarīt nekā ļauna.”
Bet tagad dažas lietas sakāmas arī par trešo bausli – Dieva mīlēšanu ar ausīm. Luters uzsver, ka šajā bauslī nav runa par svētdienas svinēšanu, bet svētīšanu. Svētīšana nenotiek citādi kā ar Dieva vārdu. “Ja nu tik daudz kas ir atkarīgs no Dieva vārda, ka bez tā svētdiena nevar tikt svinēta, tad mums jāzina, ka Dievs grib, lai mēs šo bausli stingri turētu, tāpat arī Viņš grib sodīt visus tos, kuri nicina Viņa vārdu un tam paredzētajā laikā negrib to ne klausīties, ne mācīties. Tādēļ mēs grēkojam pret šo bausli ne vien tad, kad nekrietni apgānām vai nesvētām svētdienu – kā tādi, kas skopuma vai vieglprātības dēļ neklausās Dieva vārdu vai sēž krogos dzerdami un ālēdamies kā cūkas – bet arī tad, kad tāpat kā lielais vairums, Dieva vārdu klausāmies kā kādu pasaku, tikai ieraduma pēc iedami klausīties sprediķi. Tāpēc, kad gads ir pagājis, neesam kļuvuši gudrāki kā iepriekš.”
Tālāk, būtiska lieta no kā brīdina trešais bauslis ir tā, ka cilvēki apmierinās tikai ar vārda klausīšanos, bet nemācās to un nepatur prātā. “Tāpat ir nosodāmi tie iedomīgie ‘gari’, kuri, vienu vai divus sprediķus dzirdējuši, jūtas apmierināti un garlaikoti, it kā tie jau visu paši zinātu un tiem neviens pamācītājs vairs nebūtu vajadzīgs.” Šeit Luters norāda uz lielo bīstamību, ko rada kūtrums un apnikums, kas ir ļauna un kaitīga sērga, “ar ko velns apbur un pieviļ daudzas sirdis, lai mūs uzvarētu un atkal paslepšus nolaupītu Dieva vārdu.” Lutera teiktais paskaidro tik bieži novērojamo nevēlēšanos apmeklēt dievkalpojumus, iesaistīties draudzes darbā, vienaldzību un izklaidību dievkalpojumu laikā. Katram pašam tam ir neskaitāmi izskaidrojumi, bet Luters saka – tā ir velna apburta un pievilta sirds. Tur, “kur sirds stāv dīkā un Dieva vārds neskan, tur ielaužas velns un nodara postu, pirms esi to pamanījis. Turpretī Dieva vārdam ir spēks – ja to nopietni ievēro, klausās un liek lietā, tas nekad nepaliek bez augļiem, bet vienmēr modina jaunu sapratni, prieku un svētbijību un šķīsta sirdis un domas, jo tas nav ne kūtrs, ne miris, bet gan darbīgs un dzīvs vārds.”
Kad esam nedaudz iedziļinājušies pirmajos trīs baušļos, mums jāatgriežas pie jautājuma par grēku un atgriešanos. Tas, ko dzirdējām burtiski katrā Lutera domā un vārdā, bija ārkārtīgi dziļā nopietnība. Skaidra apziņa, ka jautājuma būtība ir mūžīga pazudināšana ellē vai mūžīga dzīvošana kopā ar Dievu jaunā pasaulē. Likme ir dzīvība vai nāve! Dieva baušļi, nopietni pārdomāti, tiešā ceļā sūta mūs uz elli pie velna un viņa vecmātes. Lielākā daļa cilvēku nocietina savas sirdis un cenšas par to nedomāt, attaisno paši sevi vai meklē virspusējus risinājumus. Svētais Gars savukārt māca atzīt savu grēku un nespēju laboties. Tas rada dvēseles sāpes, bailes no Dieva un briesmīgas dvēseles ciešanas, kas dzen pie Kristus, pie grēku piedošanas un dzīvības un tā visu mūžu, līdz būsim pie Dieva jaunā pasaulē.
Mūsdienu cilvēkam tā ir īpaši grūta lieta, jo viņam tiek mācīts, ka ikvienam cilvēkam par katru cenu ir jājūtas labi. Tiklīdz viņš jūtās slikti, tam jāiet uz veikalu un kaut kas jānopērk. Ja tas nepalīdz, jāpērk vēl, kamēr palīdz. Ja nu tomēr neaplīdz – jāiet pie ārsta un jādzer nervu zāles. Jo cilvēks, kurš ir kārtīgi kalpojis mamonam, nevar justies slikti. Otra lieta, kas neļaujot justies labi, esot seksa trūkums. Tas esot jālabo par katru cenu. Veidi ir dažādi. Tās tad nu, īsi sakot, ir galvenās mūsdienu cilvēka raizes un rūpes, protams, ja baznīcā tās netiek uzklausītas un risinātas, tad baznīca nav vajadzīga. Tā nu mūsdienu cilvēka elle ir naudas un seksa trūkums, bet debesis - ja tā visa ir daudz. Tomēr tas tiek gan solīts, cilvēki tiek ar to kārdināti, bet daudziem dots tas netiek, jo tad cilvēki viegli noprastu, ka “nekas” ir tieši tas, kas “nekas” ir – Nekas. Daudzi, kas papilnam izbaudījuši gan vienu gan otru pasaules evaņģēlija veidu un tomēr nejūtas labi, jūtas tik vīlušies, ka tiem neatliek nekas cits, kā meklēt striķi. Luteriskā atbilde uz “lielajiem” pasaules jautājumiem ir vienkārša – tu esi grēcinieks, kurš dzīvo grēcīgā pasaulē un tādēļ justies labi šajā pasaulē ir amorāli. Jebkurš tavs paša mēģinājums - justies labi - saņems pelnītu Dieva sodu. Vispirms tu zaudēsi prātu, pēc tam visu pārējo, kā mēs to uzskatāmi redzam jau notiekam mūsdienu pasaulē. Mēs jūtamies slikti tādēļ, ka esam slikti, ļauni un nekrietni ļaudis. Bezcerīgi pazuduši! Un to mums jāmācās no Rakstiem katru dienu no jauna. Un tad, kad apskaidrības brīdī būsim to sapratuši, kad aiz šīs pasaules priekiem un gudrības redzēsim velna atplesto rīkli un elles ņirdzīgo prieku par mūsu stulbumu, tad arī skriesim pie Dieva vārda, Absolūcijas un Vakarēdiena, noliksim pie malas savējo un meklēsim Kristus taisnību. Bet arī te daudzus sagaida vilšanās – izrādās, ka taisnošanai ticībā ir sava ēnas puse.
Proti, vārds “ticībā” nozīmē, ka taisnošana jeb grēku piedošana nav satverama ar maņām. To nevar piedzīvot empīriski, to nevar sajust, bet tai nākas ticēt, kā Dieva vārds to apsola. Bet tā kā mūsdienu cilvēks ir mācīts uzticēties tikai savām maņām un augstu vērtēt tikai savu jušanos, tad viņš vīlies atmet ar roku baznīcai un atgriežas pie taustāmā pasaules evaņģēlija – naudas un baudas. Tikai pavisam nedaudz ir to, kas saprot, ka velns nebūtu velns, ja atgriešanās pie Dieva būtu vienkārša un viegla. Tāpat, kā tie tic Dieva vārda mācībai par grēku, tāpat tie tic arī grēku piedošanai jeb attaisnošanai un apņēmīgi turpina savu ceļu uz Dieva apsolīto jauno pasauli, kur tie beidzot pilnā mērā redzēs un piedzīvos to, ko šeit skatījuši ticības acīm. Lai Tas Kungs svētī mazo pulciņu un turpina to uzturēt šaurajā ceļā uz bezgalīga prieka un svētlaimes pilno pasauli, kur vairs nebūs ne velna un viņa viltības, ne grēka un ļaunuma, bet būs tikai vārdos neaprakstāms prieks, Dieva klātiene un jauna, bezgalīgi skaista un brīnišķīga dzīve. Par to paldies mūsu mīļajam Kungam Jēzum Kristum.
