Atkl.21:6
-
Es iztvīkušam došu no dzīvības ūdens avota bez maksas.
Jēzus vara pār ļaunajiem gariem
Autors
Ilārs Plūme
2011. gada 20. marts
Un no turienes Jēzus aizgāja un atkāpās Tiras un Sidonas robežās. Un redzi, viena kānaāniešu sieva, kas nāca no tām pašām robežām, brēca un sacīja: “Ak, Kungs, Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani! Manu meitu ļauns gars nežēlīgi moka.” Bet Viņš tai neatbildēja neviena vārda. Tad Viņa mācekļi pienāca, lūdza Viņu un sacīja: “Atlaid to, jo tā brēc mums pakaļ.” Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Es esmu sūtīts vienīgi pie Israēla cilts pazudušajām avīm.” Bet tā nāca, metās Viņa priekšā zemē un sacīja: “Kungs, palīdzi man!” Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Neklājas bērniem maizi atņemt un to nomest suņiem priekšā.” Bet viņa sacīja: “Tā gan, Kungs! Bet tomēr sunīši ēd no druskām, kas nokrīt no viņu kungu galda.” Tad Jēzus atbildēja un tai sacīja: “Ak, sieva, tava ticība ir liela, lai tev notiek, kā tu gribi.” Un viņas meita kļuva vesela tai pašā stundā. (Mt.15:21-28)
Nokalpojis daudzus gadus pie sava sievastēva Lābana, patriarhs Jēkabs nolēma atgriezties mājās. Atrazdamies ceļā, viņš saņēma ziņu, ka tuvojas viņa brālis Ēsavs ar četrsimt karavīru lielu pulku. Izbijies, Jēkabs sadalīja savus ļaudis divās daļās, bet pats palika viens, „un kāds ar viņu cīnījās visu nakti.” (1.Moz. 32:25) Šis kāds, ar ko Jēkabs cīnījās būs bijis Dieva Dēls. Jo turpat tālāk tekstā Jēkaba pretinieks saka: „Tavs vārds turpmāk nebūs Jēkabs, bet Israēls, jo tu ar Dievu un cilvēkiem esi cīnījies un uzvarējis.” Un pats Jēkabs saka: „Es esmu Dievu redzējis vaigu vaigā un esmu izglābis savu dzīvību.” (1. Moz. 32:31) Šīs cīņas laikā Jēkabs atteicās atlaist savu pretinieku, pirms Viņš to svētīs. Šajā notikumā mēs redzam atspoguļojamies garīgo realitāti, proti, ka Israēlam jeb ticīgajai Dieva tautai ir jācīnās ne tikai ar savu miesu un asinīm, ļauno pasauli un tumsas spēkiem, bet tiem nākas izcīnīt ticības cīņu arī ar pašu Dievu. Par līdzīgu šādas cīņas epizodi mēs dzirdējām šīs dienas evaņģēlija lasījumā. Kāda kanaāniešu sieva neatlaidīgi un nepiekāpīgi lūdza Jēzu, lai tas palīdz viņas velna apsēstajai meitai. Vairākas reizes viņu noraidījis, Jēzus beigu beigās uzslavē sievietes ticību un atbrīvo viņas meitu no velna apsēstības. No šī stāsta mācamies, ka visu cilvēku vietā izcīnījis uzvaru pār velnu, Jēzus savas uzvaras augļus izdala ticīgajiem. Gan patriarha Jēkaba, gan šīs sievas gadījumi ir līdzīgi – abi divi ir piedzīvojuši smagus pārbaudījumus un abiem nākas izcīnīt grūtu ticības cīņu, lai saņemtu palīdzību no Dieva. Jēkabs no cīņas lauka aiziet klibs, ar savainotu gūžas kaulu, bet pagānu sievai jāpiedzīvo smagi pazemojumi, pirms tā saņem palīdzību. Tomēr galvenais šajā stāstā nav vis ticība un tās spēks, bet tas, ka Jēzum ir vara pār ļaunajiem gariem.
Kārdinādams Jēzu, velns Viņam piedāvāja visu šo pasauli apmaiņā pret viņa pielūgsmi. No tā varam secināt, ka velnam patiešām piederēja vara pār šo pasauli. Šī vara joprojām ir liela nepaklausības bērnos jeb pagānos. Lai gan šie cilvēki parasti dzīvo dabas veltēm bagātās zemēs, tomēr iedzīvotāji parasti ir ļoti nabadzīgi, tur valda despotisms, sievietes un bērni tiek nicināti, pat veselas cilvēku grupas izstumtas no sabiedrības, cilvēki bieži tiek iesaistīti dažādos noziedzīgos darījumos, un no šīm zemēm nāk lielākā daļa teroristu. Lai gan rietumu cilvēki bieži jūsmo par austrumu reliģijām, medicīnu un filozofiju, tomēr šī jūsmošana diezin vai būs pamatota. Pašām šīm tautām viņu reliģija, filozofija un medicīna ir nesusi daudz vairāk posta nekā labuma. Tas tādēļ, ka ļaunais gars nevar darīt neko citu, kā tikai mocīt cilvēkus un postīt viņu dzīves. Pat tad ja viņš izliekas, ka uz brīdi tiem palīdz, beigu beigās tas atnest tikai nelaimi un nāvi.
Garīgu atziņu zaudējušais rietumu cilvēks mūsdienās ar apbrīnu raugās uz jogu, kurš visu savu mūžu pavada staipot locekļus un blenžot vienā punktā? Mums tiek stāstīts, ka tas esot ļoti veselīgi un gudri, taču patiesībā tas noved gan pie fiziskiem, gan garīgiem traucējumiem. Pavērojiet uzmanīgi kā izskatās un izturas dažādi burvji un dziednieki, to skaitā arī latviskā pagānisma praktizētāji. Ir viegli ievērot, ka viņu uzvedība, izturēšanās un pat izskats liecina, ka tos pārņēmis cits gars, gars kas posta viņus gan garīgi, gan fiziski. Turpretī tur, kur nāk Kristus Gars, un cilvēki kļūst ticīgi Dievam, viņi būtiski mainās: ne tikai iekšēji, bet arī ārēji. Iekšēji viņu sirdīs valda Dievs un Dieva miers, bet ārēji viņi kļūst pazemīgāki, mīļāki, draudzīgāki, laipnāki, iecietīgāki. Un tas atstāj ietekmi uz visu sabiedrību, jo tā tauta, kurā reiz valdījis Kristus Gars, arvien būs citādāka, nekā tā, kas pazīst tikai pagānismu.
Tas nenozīmē, ka mums šie cilvēki būtu jāienīst un jānicina, nepavisam nē. Tieši otrādi, mums viņus jāmīl, jājūt tiem līdz un jāstāsta par Kristus nesto svētību, taču muļķīgi un naivi būtu apbrīnot austrumu reliģijas, latviešu vai kādu citu pagānismu un tamlīdzīgas lietas. Nenoliegsim, protams, ka arī pagānu vidū var vērot ko labu, bet ir jāatceras, ka tas ir nevis pateicoties viņu reliģiskajiem uzskatiem, bet tam, ka viņi no savas dabas un sirdsapziņas kaut ko vēl ir mācījušies par Dieva dotajiem likumiem un kārtību.
Kanaāniešu sieva, par kuru dzirdējām šīs dienas evaņģēlijā arī bija pagāns. Tomēr blakus jūdiem dzīvodama, viņa būs dzirdējusi par Jēzus darbiem un sludināšanu un nākusi pie pārliecības, ka Jēzus ir jūdu gaidītais Mesija – Dāvida Dēls. Šāda ticība ir augsta lieta, jo tā zina, kur un pie kā meklēt palīdzību. Viņa nedodas pie saviem burvjiem, garu izdzinējiem, vārdotājiem un visādu citādu tumsas darbu darītājiem, kuru netrūka pagānu zemēs, bet nāk pie jūdu mācītāja – Jēzus, sauc viņu par Kristu un sagaida, ka Viņš palīdzēs tās meitai atbrīvoties no ļaunā gara. Tā ir augstākā dievkalpošana, ka cilvēks parāda uzticību Dievam, paļaujas uz Viņu un meklē pie Viņa palīdzību. Ticība it kā iegūst jaunas acis: tā redz, dzird un saprot to, ko neredz, nedzird un nesaprot garīgi aklie un kurlie. Ticība redz, ka ļaunie gari nes nevis svētību, bet lāstu, turpretī Jēzus dod brīvību, dziedina un svētī.
Tomēr, kā tas pieklājas jūdu mācītājam, Jēzus iesākumā pat nerunā ar pagānu sievu un izturas pret viņu noraidoši. Tā kā Viņš kopā ar mācekļiem bija nācis uz pagānu zemi, lai nošķirtībā atpūstos, tad mācekļi ir neapmierināti par traucējumu un saka Jēzum: nu vai tad mīļā miera labad Tu nevari viņai palīdzēt? Taču Jēzus noraida mācekļu lūgumu un apliecina, ka Viņš ir nācis tikai pie jūdu tautas. Pagānu sieva to ir gaidījusi, un šādai attieksmei gatava. Patiesību sakot, no jūda viņa neko citu arī nevarētu sagaidīt. Tomēr ticība pārvar visas robežas un dara pagānu sievas pazemīgo lūgšanu drošu un neatlaidīgu. Palīdzi man! - tā lūdz.
Jēzus pārstāj klusēt un saka viņai: neklājas bērniem maizi atņemt un dot to suņiem. Tas izklausās kā pliķis sievas sejā un būtu dabiski, ja viņa sāktu lādēties un dotos prom, taču ticība zina, ka palīdzība atrodama vienīgi pie Jēzus. Vienīgi viņam ir vara pār ļaunajiem gariem. Ticība arī dara šo pagānu sievu par Dieva saimei piederīgu. Jā, viņa saka: uzskati mani kaut par savas saimes suni, bet es piederu Tavai saimei, es ticu Tev, palīdzi man, paēdini savu sunīti!
Te nu Jēzus būs sācis smaidīt un Viņa balss noteikti skanējusi ārkārtīgi laipni un draudzīgi, kad viņš sacīja: labi sieva, tava ticība ir liela, lai Tev notiek kā tu gribi! Un evaņģēlists mums stāsta, ka sievas meita tapusi vesela tai pašā stundā. Lūk, brīnišķīgs piemērs, kā mums rūpēties par saviem bērniem, jo pirmā un galvenā lieta, kas tiem nepieciešama ir brīvība no ļaunajiem gariem, velna un dēmoniem. Tādēļ mums nemitīgi vajag lūgt, lai Jēzus dara viņus svētus un brīvus no ļaunuma.
Patiešām, daudz ļaunuma un posta pasaulē ir ienesis velns un viņam pakļautie ļaunie gari! Tie joprojām plosa un posta cilvēku miesu un dvēseli. Velns ir tas, kas uzdzen cilvēkiem skumjas un grūtsirdību, nomāc cilvēka garu un cenšas ievest izmisumā un bezcerībā. Turklāt viņš ir tik viltīgs, ka cilvēkus, kas meklē izeju pats saviem spēkiem, tas vilina uz maldu ceļiem. Dažus viņš virza pie šņabja pudeles, citus pie narkotikām, vēl citus pavedina uz netiklību. Uz brīdi šādiem cilvēkam it kā kļūst labāk, bet beigu beigās tie tiek ļauno garu pārņemti, sakropļoti gan fiziski, gan garīgi un cieš briesmīgas mokas. Kad mēs sastopamies ar šādām lietām, mums jāatceras, ka ne pret miesu un asinīm mēs cīnāmies, bet pret ļaunajiem gariem un tumsības pasaules valdniekiem.
Savukārt reliģiski noskaņotus cilvēkus velns virza uz dažādām sektām, reliģiskiem pulciņiem, māca aizrauties ar okultismu, burvestībām un maģiju. Cilvēki it kā iegūst jaunas spējas un redzējumus. Viņi sākumā jūtas pacilāti un iejūsmināti, bet tad ļaunie gari beigu beigās sāk tos drausmīgi mocīt, un tie jau šajā pasaulē piedzīvo to, kas tos sagaida ellē. Ar dažiem cilvēkiem velns izrīkojas pavisam briesmīgi, iemācot tiem pielūgt sevi pašu un uzskatīt pašu tumsas kungu par īsto Dievu.
Velns, protams, savu galveno spēku – melus – vispirms vērš pret baznīcu. Tajā viņš vienmēr atrod bauslības cilvēkus, kurus viegli ieved titāniskā augstprātībā, liekot tiem naivi ticēt, ka viņi spēs apvienot baznīcu un atjaunot to sākotnējā veidā. Augstprātība, kas šeit izpaužas, ir vairāk vai mazāk apslēpta ticība cilvēkam un viņa spējām. Ar socioloģiskajām zināšanām bruņotajam mūsdienu cilvēkam, taču vajadzētu spēt sasniegt vismaz to pašu, ko sasniedza agrīnā baznīca. Kas mūs var traucēt būt tādiem kā viņi?
Mūs traucē tieši tas pats, kas traucēja viņus. Par to mums ir jābūt pilnīgā skaidrībā, dārgā draudze, lai mēs būtu godīgi un nevis laupījums viltus ilūzijām. Visos laikos, arī pašos pirmsākumos baznīca bija maza nabaga grēcinieku grupa. Ja jūs gribat saprast seno baznīcu un tās nozīmi visu laiku baznīcai, tad jums ir vispirms jāatzīst, ka viņi bija tādi paši kā mēs – nabaga grēcinieki. Viņiem nebija cita spēka kā mums. Viņi nebija labāki par kristiešiem citos laikos. Ja viņi bija svēti, tad tas nebija savādākā veidā, kā nabaga grēcinieki jebkurā laikā ir svēti – tādēļ, ka Kristus nomira par viņu grēkiem un augšāmcēlās grēku piedošanai. Viņš „mums kļuvis par Dieva gudrību, par taisnību, par dzīves svētumu un pestīšanu” [1.Kor. 1:30]. Mūsu gudrība ir Kristus. Mūsu taisnība ir Kristus. Mūsu svētdarīšana ir Kristus. Mūsu pestīšana ir Kristus. Tā tas bija pirmajā draudzē, kas nebija nekas cits kā nabaga grēcinieku draudze, un tā tas būs līdz pasaules galam. Baznīcu un tās vienību rada un uztur Dievs ar skaidru mācību un Svētajiem Sakramentiem, nevis ar cilvēcīgu gudrību un socioloģiskām metodēm. Mums jāsaprot, ka pēc savas grēcīgās dabas visi esam pakļauti velnam un tas, ka mēs neesam dzērēji, izvirtuļi, narkomāni vai pat slepkavas un ķeceri ir tikai un vienīgi pateicoties Dieva neizskaidrojamajai žēlastībai. Mums arī jāatceras, ka velns turpina uzbrukt mūsu grēcīgajam vecajam cilvēkam, un grib mūs atgūt un pakļaut sev. Pret to ir tikai viens palīgs un aizstāvis Jēzus Kristus, kam ir vara pār ļaunajiem gariem. Savā lielajā mīlestībā, ar kuru Viņš mūs pirmais ir mīlējis un darījis brīvus no velna varas, Viņš turpina rūpēties par mums un uztur mūsu ticību. Un tur kur ir ticība, tur ir Gods Dievam, grēku piedošana, miers un prieks par mūžīgo dzīvošanu. Kur ticības nav, tur ir tikai velns, elle, sāpes, ciešanas un briesmīgs gals. Tādēļ ticība un Kristībā saņemtā žēlastība, mums jāsargā kā savs acuraugs, vairāk par savu miesu un tās dzīvību. Šādā ticības pilnā paļāvība iesim atkal pie Altāra, lai saņemtu Kristus svēto miesu un asinis. Šīs svētās lietas šķīstīs mūs no visa veida ļaunuma, dzīs prom velnu un ļaunos garus, kas ap mums tinas un uzmācas dvēselei un miesai, gribēdami mūs saplosīt un aprīt. Bet ko gan velns mums padarīs, viens vārdiņš to spēj padzīt! Un šis mazais vārdiņš „ir” mums vēsta, ka maize, kas mums tiek dota ir patiesa Kristus miesa un vīns, ko dzeram ir patiesas Kristus asinis. Baudīsim šīs dāvanas ar paļāvīgu ticības pilnu sirdi, zinādami, ka ticības pilna pazemīga paļaušanās uz Jēzus gādību un svētību nekad nepaliks velta, bet tiks brīnišķīgi atalgota, gan pie katra no mums atsevišķi, gan kristīgās baznīcas kopībā. Kristīgā baznīca nav naiva, tādēļ tā tic nevis psihoterapeitiskai gudrībai, bet gan Absolūcijā dāvātai grēku piedošanai, nevis socioloģisko metožu visvarenībai un apgaismotā cilvēka radošajiem spēkiem, bet gan Dāvida Dēlam Jēzum Kristum, kas Svētajā Vakarēdienā dod mums savu miesu un asinis. Līdzīgi Jēkabam, divpadsmit Israēla cilšu tēvam, jaunais Israēls – kristīgā baznīca ir izcīnījusi ticības cīņu un uzvarējusi. Pēc šīs cīņas tā, tāpat kā Jēkabs, ir aizgājusi ar ievainotu gūžu, klibodama, proti, tai trūkst ārējas vienotības, veiklības un spēka, tomēr tai ir nesaraujama vienība ar Dāvida Dēlu Jēzu Kristu. Āmen.