Epifānijas jeb Kristus Atspīdēšanas laiks

Brīnumainā zvaigzne un austrumu gudrie

Lūkas aprakstītā Jēzus dzimšana, apgraizīšana, vārda došana un priekšāstādīšana Templī paver gadsimtu plīvuru un ļauj ieskatīties senajos notikumos, kas joprojām turpina ietekmēt miljoniem cilvēku dzīves. Nākamās ziņas par Jēzus bērnību sniedz evaņģēlists Matejs, stāstīdams par austrumu gudrajiem, kas ieradušies, lai pagodinātu jaundzimušo jūdu ķēniņu. „Kad Jēzus bija piedzimis Bētlemē, Jūdas ķēniņa Hēroda laikā, redzi, gudri vīri no austrumu zemes atnāca uz Jeruzālemi un sacīja: „Kur ir jaunpiedzimušais Jūdu ķēniņš? Jo mēs Viņa zvaigzni redzējām austrumu zemē un atnācām Viņu pielūgt.” (Mt. 2:1) Tā kā Matejs savu evaņģēliju raksta jūdiem, viņš bieži norāda uz Vecās Derības piepildīšanos Jēzus dzīvē. Sacīdams, ka šīs lietas notikušas ķēniņa Hēroda laikā, Matejs uzsver, ka ir piepildījies jūdu ciltstēva Jēkaba pravietojums – Kristus nāks tad, kad pār jūdu tautu valdīs svešinieks (1. Moz. 49:10). Hērods nebija jūds, bet ēdomietis, kas kā Romas ieliktenis jau kādus 30 gadus valdīja pār jūdu tautu un beidzot bija to pakļāvis.


Vairākas detaļas Mateja stāstā ir ļoti intriģējošas, un tām pievērsušies gan vēsturnieki, gan astronomi, gan dažādi citi pētnieki un vienkārši – ziņkārīgie, tādēļ ap šo stāstu vijas daudz dažādu leģendu, prātojumu un pieņēmumu. Taisnības labad gan jāsaka, ka konkrēti par to zināms samērā maz. Mēs nezinām ne austrumu gudro skaitu, nedz to, no kuras zemes tie īsti nākuši, nedz kāda īsti bijusi viņu nodarbošanās. Viss, ko mēs zinām droši, ir tas, ka viņi bijuši vairāki un nākuši no kādas zemes, kas atrodas austrumos no Palestīnas, un saukušies par magiem. Vārdam mags tajā laikā bija cita nozīme nekā mūsdienās. Vispareizāk un vienkāršāk šo vārdu tulkot – gudri vīri, kā tas arī ir mūsu latviešu Bībeles tulkojumā. Visticamāk, šie gudrie vīri bija pagāni, nāca no Babilonijas un bija tā laika dabas pētnieki – zinātnieki. Lai spētu veikt šādu ceļojumu uz Jeruzālemi, viņiem vajadzēja būt turīgiem ļaudīm. Ziņas par gaidāmo jūdu ķēniņu viņiem, visticamāk, būs nodevuši senākie amatbrāļi, kuri savukārt tās būs saņēmuši no jūdu trimdiniekiem.

Jūdu tauta tika aizvesta trimdā un nometināta Babilonijā 6. gs. pirms Kristus dzimšanas. Protams, jūdi neklusēja par savām cerībām atgriezties dzimtenē. Šajā situācijā ļoti aktuālas atkal kļuva jūdu ilgas pēc apsolītā Glābēja, Mesijas – Kristus. Īpaši aktīvs šajā laikā bija jūdu pravietis Ecēhiēls. Lai gan viņš darbojās jūdu vidū, tomēr kaut kas no viņa sacītā noteikti būs sasniedzis arī apkārtējo pagānu ausis. Pēc Ecēhiēla Babilonijā un Persijā darbojās cits jūdu pravietis – Daniēls, kurš kļuva par galveno zinību vīru Babilonijas gudro vidū. Austrumu dabas pētniekiem būs bijis pieejams arī Vecās Derības tulkojums grieķu valodā, tādējādi pravietojumi par gaidāmo Mesiju – pasaules Glābēju būs tapuši zināmi arī viņiem. Nav šaubu, ka Daniēls par šo jautājumu runājis ar citiem Babilonijas gudrajiem un tie savukārt mācību par Pestītāju nodevuši tālāk vēlākām paaudzēm.

Ikvienam, kam ir zināmas vēstures liecības par tā laika Mezopotāmijas astrologiem – zinātniekiem un lielo jūdu kopienu, kas tajā laikā dzīvoja Mezopotāmijā, Mateja stāsts par austrumu gudrajiem nesagādās pārsteigumu. Jau vairākus gadsimtus pirms Kristus dzimšanas jūdi Vecās Derības tekstu, kas stāsta arī par zvaigzni: „zvaigzne ņems sev ceļu no Jēkaba, un no Israēla celsies Scepteris” (4. Moz. 24:17), skaidroja kā pravietojumu, kas ietekmēs visas pasaules likteņus. Ievērojamie senās Romas vēsturnieki Tacits un Svetonijs zināja par šo pravietojumu. Kādēļ gan tas nevarētu būt zināms Mezopotāmijas zvaigžņu pētniekiem, kas dzīvoja tiešā jūdu kopienas tuvumā?

Daži baznīcas tēvi domāja, ka austrumu gudrie bijuši ķēniņi. Šādam pieņēmumam nav nopietna pamata, lai gan šādu viedokli paudis jau pazīstamais rietumu baznīcas teologs Tertuliāns 2. gadsimta beigās. Daži baznīcas tēvi, piemēram, Augustīns un Hrizostoms, uzskatīja, ka austrumu gudrie bijuši divpadsmit. Citi, varbūt vadoties no atnesto dāvanu skaita, domāja, ka viņi bijuši trīs. Ķelnes katedrālē kā relikvijas joprojām glabājas trīs galvaskausi, kas it kā reiz piederējuši trim austrumu ķēniņiem – Melhioram, Kasparam un Baltasaram. Lai gan šai trīs ķēniņu leģendai trūkst vēsturiska pamatojuma, tomēr tā kalpojusi par iedvesmas avotu daudziem brīnišķīgiem mākslas darbiem.

Vēl biezāks noslēpumainības plīvurs klājas pār neparasto zvaigzni, kas, atspīdot pie debesīm, vadījusi austrumu gudros ceļā pie Jēzus bērniņa. Daudz pētnieku un ziņkārīgo ir mēģinājuši noteikt šo spīdekli. Vieni ir uzskatījuši, ka tā bijusi Saturna un Jupitera konjunkcija, kas notikusi 7. gadā pirms Kristus. Citi centušies Bētlemes zvaigzni identificēt ar Halleja komētu. Vēl citi domā, ka tā bijusi nova – zvaigzne, kuras spožums eksplozijas rezultātā pieaug simtiem tūkstošu reižu. Savu versiju izvirzījis arī slavenais 16. gs. astronoms Keplers, citi pētnieki izmantojuši seno Ķīnas astronomu novērojumus. Tomēr neviena no teorijām nav izturējusi nopietnu kritiku. Vienu no ekstravagantākajām idejām šajā sakarībā izvirzījis kāds krievu pētnieks V. Zaicevs, kurš apgalvo, ka Bētlemes zvaigzne bijusi ārpuszemes civilizācijas vadīts kosmosa kuģis, kas nogādājis uz zemi astronautu Jēzu. Atmetot visus pieņēmumus, jāsaka, ka evaņģēlista Mateja stāsts par šo neparasto zvaigzni liecina, ka tā nav bijusi dabiska, bet pārdabiska parādība. Tie, kas brīnumiem netic, protams, var turpināt meklēt šo zvaigzni, līdzīgi V. Zaicevam izgudrojot kādas jaunas fantastiskas teorijas, vai atmest visu Mateja stāstu kā izgudrotu. Tomēr stāsts par austrumu gudrajiem nav leģenda, kas veidota ap Vecās Derības tekstiem, bet patiesa notikuma apraksts. Senie austrumu zinātnieki vai nu no pravieša Daniēla, vai austrumos dzīvojošo jūdu kopienas būs ieguvuši informāciju par tādiem Vecās Derības pravietojumiem, kāds, piemēram, atrodams 4. Mozus grāmatā: „Zvaigzne ņems savu ceļu no Jēkaba, un no Israēla celsies Scepteris”, tas ir, īpašs valdnieks. (4. Moz. 24:17) Pētīdami zvaigžņotās debesis, austrumi gudrie būs ievērojuši kādu neparastu debess parādību un devušies ceļā, bet vēlāk tos vadījis pārdabisks, brīnumains debess spīdeklis. Šādai notikumu gaitai, izņemot, protams, pārdabisko debess spīdekli, ir arī vēsturisks precedents. Romiešu vēsturnieki Dio Kāsijs un Svetonijs stāsta par diezgan līdzīgu austrumu gudro vizīti pie Romas imperatora Nērona 66. gadā pēc Kristus. Vecajā Derībā lasāms, ka līdzīgi rīkojusies Sābas ķēniņiene, kas ieradusies godināt gudro jūdu ķēniņu Salamanu.

Pats par sevi saprotams, ka austrumu gudrie vispirms devās uz Jeruzālemi. Kur gan vēl citur lai tie meklētu jaundzimušo jūdu ķēniņu? Taču izrādījās, ka Jeruzālemes iedzīvotāji par šādu ķēniņu neko nezina. Viņu ķēniņš bija Romas ieliktenis, sveštautietis Hērods. Hērodam gan bija dēli, bet viņi jau bija pieauguši un pats Hērods nu jau bija vecs. Izbrīnījušies par Jeruzālemē valdošo neziņu, austrumu gudrie tomēr turpināja savus meklējumus. Pavisam drīz no sava galma ļaudīm par to uzzināja arī ķēniņš Hērods, tomēr šī ziņa viņu nebūt neiepriecināja, tieši pretēji – izraisīja bailes. Tāpat kā Hērodu, šī ziņa izbiedēja arī pārējos Jeruzālemes iedzīvotājus (Mt. 2:3).

Hēroda izbailes ir saprotamas. Pēc izcelsmes viņš bija edomietis, nevis jūds. Pie ķēniņa varas Jūdejā viņš bija ticis, tikai pateicoties savai draudzībai ar Romas ķeizaru Augustu. Likumīga jūdu ķēniņa dzimšana varētu apdraudēt ja ne viņa paša varu, tad katrā ziņā viņa dēlu valdīšanu gan. Cik varam spriest no jūdu vēsturnieka Jozefa Flāvija darbiem, Hērods maniakāli baidījās no savas varas zaudēšanas. Šā iemesla dēļ nācās ciest pat viņa ģimenei. Cīņā par varu Hērods nežēlības ziņā neatpalika no baismīgajiem 20. gs. diktatoriem. Tikpat labi saprotamas ir arī Jeruzālemes iedzīvotāju bailes. Pazīdami Hērodu, jeruzālemieši nojauta, ka viņš nekavējoties sāks izrēķināties ar iespējamiem jaundzimušā jūdu ķēniņa piekritējiem. Ar šo savādo ainu evaņģēlists Matejs iezīmē būtisku kontrastu, kas attiecībā uz Jēzus personu jau no paša sākuma valdījis Jeruzālemē, proti, austrumu gudrie nāk no tālienes, lai pagodinātu jaundzimušo jūdu ķēniņu, bet jūdu galvaspilsēta ar savu sveštautieti ķēniņu priekšgalā ir dziļi nelaimīga, izdzirdot par likumīgā jūdu ķēniņa dzimšanu. Nav šaubu, ka jauna ķēniņa parādīšanās varētu patiešām radīt lielu asins izliešanu un neparedzamas politiskas pārmaiņas. Tomēr Jeruzālemes iedzīvotāju gļēvulīgo baiļu dēļ Hērods vēlāk lika apkaut „visus bērnus Bētlemē un visā viņas apkārtnē divi gadi vecus un jaunākus pēc tā laika, ko viņš no gudrajiem bija izzinājis”. (Mt. 2:16) Diemžēl arī mūsu dienās daudzi kristieši ir kristieši tikai vārda pēc. Tie baidās ņemt Dieva vārdu nopietni, bīdamies, ka tas varētu radīt politiskas sekas un apdraudēt viņu mierīgo dzīvi. Tā mūsdienu hērodiem tiek ļauts netraucēti nogalināt pat vēl nedzimušus bērniņus. Legalizējot mākslīgo abortu, tiek legalizēts genocīds pret cilvēka dzimumu.

Atgriežoties pie Mateja stāsta, redzam, ka, ilgi nevilcinoties, Hērods nolemj rīkoties: „Un saaicinājis visus tautas augstos priesterus un rakstu mācītājus, viņš izzināja no tiem, kur Kristum būs piedzimt.” (Mt. 2:4) No Mateja sacītā varam spriest, ka Hērods saaicinājis visu jūdu Sinedriju – 70 jūdu valdības vīrus, kuru vidū bija gan priesteri, gan rakstu mācītāji. Šī tikšanās ar jūdu valdības vīriem liecina, ka Hērods pret šo jautājumu izturējies ārkārtīgi nopietni. Viņam ar jūdu Sinedriju bija pastāvīgas nesaskaņas, tāpēc iemeslam, kas liktu tos visus sapulcināt uz apspriedi, vajadzēja būt ļoti spiedīgam. Hēroda plāns bija tikpat vienkāršs, cik nelietīgs un apbrīnojami dīvains. Savā prātā viņš bija nolēmis jaundzimušo Dāvida pēcteci nogalināt, lai novērstu jebkurus draudus savai valdīšanai. Viņš ticēja tam, ka jūdu reliģiskā vadība zinās vietu, kur jaundzimušajam ķēniņam bija jāpiedzimst.

„Bētlemē, Jūdas zemē” – bija jūdu atbilde. Tā tika sniegta, pamatojoties Svēto Rakstu pravietojumā: „Jo tā raksta pravietis: un tu, Bētleme, Jūdas zemē, tu nebūt neesi mazākā starp Jūdas cilts kungiem; jo no tevis nāks Valdnieks, kas ganīs Manu Israēla tautu.” (Mt. 2:5, 6) Labi izglītotajiem jūdu rakstu mācītājiem nebija grūti atrast atbildi uz Hēroda jautājumu par Mesijas dzimšanas vietu. Viņi balstījās pravieša Mihas vārdos (Miha 5:2). Pārsteidzoši ir tas, ka Hērods tic tam, ko Raksti saka par Kristus dzimšanas vietu, bet netic pārējam, ko Raksti saka par šo jaundzimušo jūdu ķēniņu, proti, ka Viņš valdīs pār Israēlu. Taisnības labad gan jāsaka, ka šāda attieksme nav liels retums – ļoti bieži cilvēki Bībelē cenšas izlasīt to, ko viņi grib izlasīt, un ir pilnīgi akli pret to, kas tiem nepatīk. Savādi ir arī tas, ka mūsdienās daudzi jūdi uzskata, ka Mesija nav vis kāda konkrēta persona, bet gan jūdu tauta. Šāds apgalvojums ir ne tikai pretrunā ar pravieša Mihas vārdiem, bet arī ar jūdu Sinedrija lēmumu, kuru tas sniedz kā atbildi Hērodam. Interesants ir arī veids, kā Sinedrijs citē Vecās Derības tekstu, proti, ne pēc burta, bet pēc būtības, papildinot šo Rakstu vietu ar informāciju no citām Bībeles vietām un izlaižot šajā jautājumā nebūtisko.

Uzzinājis, kur Kristum ir jāpiedzimst, Hērods vēlas uzzināt arī laiku, kad tam jānotiek. Kā visi ļaunu nodomu vadīti cilvēki, viņš rīkojas slepeni un cenšas izzināt zvaigznes atspīdēšanas laiku. Tad viņš sūta austrumu gudros uz Bētlemi, lai tie atrastu jaundzimušo ķēniņu. Skaļi Hērods saka, ka grasās sekot gudrajiem, lai tāpat kā viņi godinātu Kristu, tomēr klusībā viņš vēlas Jēzus bērniņu atrast, lai Viņu nogalinātu. Tas vēlreiz apliecina bēdīgo patiesību, ka ne visiem, kas skaļi pauž piekrišanu un atbalstu Kristum un Viņa baznīcai, ir patiesi nolūki. Pozitīva patiesība, kas atklājas Mateja stāstā ir tā, ka, lai uzzinātu patiesību par Kristu, austrumu gudrie tiek vesti pie Svētajiem Rakstiem. Svētie Raksti ir vienīgais uzticamais avots, kas sniedz patiesas ziņas par Kristu. Ārpus Rakstiem to meklēt ir velti un pat bīstami, jo tā varam tikt kļūdainu uzskatu maldināti. Saskaņā ar Mateja ziņojumu tikai tad, kad Svētie Raksti ir atklājuši patiesību, Dievs to apstiprina ar brīnumainu zīmi.

Kad austrumu gudrie no Rakstiem ir uzzinājuši, kur Kristus atrodams, viņiem atkal parādās neparastais debess spīdeklis – brīnumainā zvaigzne – un ved tos tieši uz Bētlemes namu, kur atrodas Jāzeps, Marija un jaundzimušais jūdu ķēniņš – Jēzus. Kad austrumu gudrie ierodas Bētlemē un atrod bērniņu, tie viņu godina, apdāvina un pielūdz. Svarīgi ir ievērot, ka viņi nepielūdz ne Jāzepu, nedz Mariju, bet tieši mazo bērniņu! Arī savas dāvanas viņi dāvā nevienam citam kā mazajam Jēzus bērniņam. Dievs bija izkārtojis un vadījis lietas tā, ka ar austrumu gudro ierašanos Viņš ne tikai darīja zināmu vēsti par Kristus dzimšanu visai Jeruzālemei, bet ar atnesto dārgo dāvanu palīdzību Jāzeps un Marija varēja bēgt uz Ēģipti un pasargāt mazo Jēzus bērniņu no Hēroda varmācīgajiem nodomiem. Līdzīgi Dievs gādā un rūpējas arī par savu baznīcu. Nevienam tirānam vēl nav izdevies to iznīcināt. Matejs stāsta, ka arī tālākajos notikumos Dievs iejaucies īpašā veidā, proti, sapnī Viņš īpaši brīdinājis austrumu gudros – neko nesacīt Hērodam, bet pa citu ceļu doties atpakaļ uz savu zemi. Lai gan nav zināms, kas ar šiem gudrajiem vīriem no austrumu zemes notika turpmāk, ir visnotaļ ticams, ka viss redzētais un piedzīvotais būs vedis šos ļaudis pie patiesas ticības un kāds no tiem pēc daudziem gadiem kļuvis arī par kristieti.

Mateja stāsts ir īpaši nozīmīgs kristīgajai baznīcai, jo blakus cilvēku vienaldzībai un Hēroda ļaunumam tas rāda austrumu gudro ticību un mīlestību. Šie cilvēki veica ļoti tālu, bīstamu un dārgu ceļojumu, lai parādītu godu Kristum. Nav šaubu, ka viņiem bija daudz kas cits darāms savās mājās, un citādi viņi varēja izlietot arī savu mantu. Tomēr, tā kā viņi patiešām bija gudri, tad arī apzinājās, ka cilvēciska gudrība un dabas pētniecība nedod tiem mūžības cerību. Arī bagātībai tādējādi zuda tās vērtība, jo kapā līdzi taču to nepaņemsi. No nāves nevar atpirkties nedz ar gudrību, nedz naudu. Arī dzīves jēgu ar to nevar nopirkt. Tā nu austrumu gudrie ar savām zināšanām un mantu rīkojās patiesi gudri. Viņu gudrība ir apbrīnojama, jo, kaut arī viņi dzīvoja pagāniskā vidē, tomēr dzīvi izprata daudz labāk nekā daudzi toreiz dzīvojušie jūdi un arī daudzi mūsdienu cilvēki, kam tik daudz kas ir zināms par Kristu.

Austrumu gudro piemērs, kas attēlots arī tik daudzos mākslas darbos, mudina cilvēci atzīt, ka pats svarīgākais ir atrast Kristu. Lai to paveiktu, mūsdienu cilvēkiem nav jāpieliek ne tuvu tik daudz pūļu kā šiem austrumu gudrajiem. Viņi norāda mums patieso un īsāko ceļu pie Kristus, proti, Svētos Rakstus. Savukārt Raksti ved pie baznīcā sludinātā vārda un sakramentiem, tas ir, pie paša Kristus. No kanceles uz draudzi runā Kristus, grēkus piedod Kristus, un Svētajā Vakarēdienā Viņš dod arī pats savu miesu un asinis. Tādēļ Kristus nav nekur tālu jāmeklē. Patiesību sakot, Viņš pats ir tas, kas nāk. Šajā ziņā katrs dievkalpojums ir Kristus advente. No cilvēka tiek prasīta vien gudrība nemeklēt Viņu citur, bet būt tur un tad, kad Viņš apsolījis nākt.


Jēzus 12 gadu vecumā Jeruzālemes templī

Evaņģēlistu stāsti par Jēzu nav biogrāfiski sacerējumi mūsdienu izpratnē. Viens no evaņģēliju autoriem Jānis pauž savu nolūku, sacīdams, ka rakstījis, lai pārliecinātu savus lasītājus, ka Jēzus ir jūdu gaidītais Kristus „un lai jūs, pie ticības nākuši, dzīvību iegūtu Viņa Vārdā” (Jņ. 20:31). Tādēļ evaņģēlijos atrodamās ziņas par Jēzus dzīvi galvenokārt saistās ar Viņa publisko darbību, kas sākusies, Jēzum sasniedzot 30 gadu vecumu. Tā kā jūdi bija ļoti piesardzīgi reliģiskos jautājumus, tad šajās lietās tie parasti nemēdza uzklausīt kādu, kas bija jaunāks par 30 gadiem. Tomēr Jēzum, tāpat kā visiem cilvēkiem, bija arī bērnība un jaunības gadi. Par šo Viņa dzīves posmu evaņģēlisti gandrīz pilnīgi klusē. Autentisko autoru klusēšana ir pamudinājusi citus rakstniekus tā saucamajos apokrifos atstātīt dažādus brīnumainus gaidījumus no Jēzus bērnības. Apskatīt tuvāk viņu fantāzijas nav nepieciešams, jo tām trūkst vēsturiska pamatojuma. No evaņģēlista Jāņa teiktā izriet, ka savu pirmo brīnumdarbu Jēzus veicis tikai 30 gadu vecumā kāzās Kānā, pārvēršot ūdeni vīnā, tādēļ dažādos nostāstus par Jēzus bērnības brīnumdarbiem atstāsim fantastikas cienītājiem. Tomēr viens uzticams teksts, kas runā par Jēzus zēna gadiem, mums ir pieejams. Tas ir evaņģēlista Lūkas stāsts, kurā aprakstīts Jeruzālemes tempļa apmeklējums, Jēzum kļūstot 12 gadus vecam (Lk. 2:41–52).

Svētais Gars un paša personiskā interese būs pamudinājuši evaņģēlistu Lūku izprašņāt Jēzus māti Mariju – vai viņa nav ievērojusi kaut ko sevišķu un zīmīgu mazā Jēzus bērna gados. Pēc eņģeļa apciemojuma, neparastās Jēzus ieņemšanas un dzimšanas arī pati Marija centās ievērot un paturēt prātā visu, kas notika ar viņas Dēlu. Tomēr pēc Sīmeana un Annas pravietojumiem un austrumu gudro apmeklējuma vairāki gadi pagāja parastā, ikdienišķā dzīvē, kuras laikā nekas sevišķs nenotika, protams, ja neņem vērā Jēzus vecāku bēgšanu no Hēroda uz Ēģipti un atgriešanos ne vairs Bētlemē, bet Nacaretē pēc ilgākas prombūtnes.

Pēc atgriešanās no bēgļu gaitām, Jēzus vecāki katru gadu saskaņā ar bauslībā noteikto kārtību jūdu Pashā svētkos devās uz Jeruzālemi, lai baudītu Pashā Jēru, piedalītos upurēšanā un samaksātu baznīcas nodokli. Kad Jēzum palika 12 gadi, Viņš no maza zēna kļuva par „bauslības dēlu” un pirmo reizi tika ņemts līdzi šajā ceļojumā. Tagad Viņam, tāpat kā ikvienam dievbijīgam jūdam, vajadzēja apmeklēt dievkalpojumus, svinēt jūdu svētkus un mācīties bauslību. Tā nebija tikai iespēja vērot skaistu apkārtni, sastapt citus svētceļniekus, pat ne iespēja redzēt svēto pilsētu, kas satrauca un saistīja mazā zēna uzmanību, bet tā bija dziļi jo dziļi Viņa sirdī un prātā mītošā apziņa, ka Viņš veic īpašu uzdevumu un darbojas Sava Debesu Tēva lietās.

Lūka stāsta, ka šī iekšējā nepieciešamība liek Jēzum atstāt Mariju un Jāzepu un vienam palikt Jeruzālemē, lai dotos uz Templi un runātu ar rakstu mācītājiem. Kad Jēzus vecāki pēc ilgas meklēšanas Viņu beidzot atrod un dzird Viņu runājam ar mācītājiem, tie kopā ar visiem pārējiem iztrūkstas un ir izbrīnījušies par Jēzus neparasto gudrību un izpratni ticības lietās. Šajā laikā ar dēla dzimšanu saistītās atmiņas Marijas prātā laikam būs sākušas jau nedaudz pabālēt un piemirsties. Tādēļ tagad viņai no jauna tiek atgādināts, kas ir viņas dēls. Ar Marijas un Lūkas starpniecību tas tiek atgādināts arī visiem šā stāsta lasītājiem. Lai gan Lūka raksta, ka Marija nav sapratusi sava dēla Templī sacītos vārdus – „Man jādarbojas Sava Tēva lietās” –, tomēr viņa paturējusi tos savā sirdī. Tā nu šie vārdi ir nonākuši arī līdz mums, un tagad tos kopīgi pārdomāsim.

Ar vārdiem „Man jādarbojas Sava Tēva lietās” Jēzus nesaka – Man jādarbojas mūsu kopīgā Debesu Tēva lietās, bet gan uzsver, ka Viņš darbojas pats Sava Tēva lietās. Šī atšķirība kļūs jo sevišķi skaidra, kad pēc augšāmcelšanās Jēzus Marijai sacīs: „Neaizskar Mani, jo es vēl neesmu aizgājis pie Tēva; bet ej pie Maniem brāļiem un saki tiem: Es aizeju pie Sava Tēva un jūsu Tēva, pie Sava Dieva un jūsu Dieva” (Jņ. 20:17). Tas liecina, ka jau no pašas bērnības Jēzus ir labi zinājis, ka Viņu ar Dievu saista īpašas attiecības.

Baznīcas teologiem bija nepieciešami vairāki gadsimti, lai noteikti formulētu ticības brīnumu – Jēzum Kristum ir divas dabas, Dieva un cilvēka daba. Pirms Viņš piedzima no jaunavas Marijas, Dieva Dēls bija mūžībā dzimis no Dieva Tēva. Šī dzimšana mūžībā nav dzimšana šā vārda parastajā nozīmē. Tā nav saprotama arī filozofiskā nozīmē kā idejas dzimšana vai kaut kas tamlīdzīgs. Dieva Dēla dzimšana mūžībā no Tēva nozīmē, ka Viņam ar pašu Dieva būtību ir nepārejošas, mūžīgas attiecības. Šāda dzimšana nav kaut kas tāds, kas noticis pagātnē, jo mūžībā vienkārši nav laika. Šo dzimšanu pareizi saprot tas, kurš Jēzū redz ne tikai dievbijīgu jūdu puisēnu, kas sarunājas ar rakstu mācītājiem, bet gan pašu Dievu cilvēka miesā – patiesu cilvēku un patiesu Dievu vienā Dieva Dēla personā.

Apzinādamies savu sūtību, Jēzus saka: Es darbojos nevis mūsu Tēva, bet Sava Tēva lietās. Nevienu citu cilvēku ar Dievu nesaista tādas attiecības kā Jēzu no Nacaretes. Viņš pats pēc savas dabas ir patiess Dievs. Tomēr pēc savas augšāmcelšanās Viņš sauc savus mācekļus par saviem brāļiem un rāda, ka caur Viņa krusta nāvi Viņa Tēvs un Dievs ir arī visu ticīgo Tēvs un Dievs. Te atklājas Jēzus sūtība. Viņa darbošanās Sava Tēva lietās bija tā, ka Viņš tos, kas bija dzimuši no miesas un pakļauti velna varai, darīja brīvus, dzimušus no Dieva un piederīgus nevis velnam un ellei, bet Debesīm. Tomēr būtiskā atšķirība starp Jēzu un ticīgajiem joprojām paliek – visi ticīgie ir adoptēti, pieņemti bērni, bet Jēzus Kristus vienīgais pēc savas dabas ir Dieva Dēls. Tā, stāstīdams par 12 gadus veco jūdu zēnu Jēzu Jeruzālemes templī, Lūka rāda pašu Dieva Dēlu, kas darbojas sava Tēva lietās, tas ir, glābj cilvēci no velna, elles un nāves. Vēlāk sarunā ar jūdu rakstu mācītājiem, izskaidrodams kāda slimnieka dziedināšanu, Jēzus pats sacīs: „Dēls no Sevis neko nevar darīt, ja Viņš neredz Tēvu to darām. Jo, ko Tas dara, to arī Dēls dara tāpat, jo Tēvs mīl Dēlu un Tam rāda visu, ko pats dara.. Jo itin kā Tēvs uzmodina miroņus un dara tos dzīvus, tā arī Dēls dara dzīvus, ko Viņš grib.” (Jņ. 5:19–21) Dzirdot šos vārdus, jūdi saprata, ka Jēzus Dievu sauc par Tēvu tādā nozīmē, ka Viņš pats sevi pielīdzina Dievam. Tas viņos izraisīja tādu niknumu, ka tie meklēja iespēju Jēzu nogalināt (Jņ. 5:18).

Lūkas sacītais, ka Jēzus māte Marija Jēzus Templī teiktos vārdus gan paturēja savā sirdī, bet vēl nesaprata, liecina, ka, neraugoties uz to, ka Marija ir augsti teicama starp visām citām sievietēm, viņa tomēr ir tikai cilvēks ar ierobežotu sapratni un cilvēciskām vājībām, un arī ar saviem grēkiem. Tādēļ luteriskā baznīca nekad nav atzinusi Romas baznīcas mācību par Marijas nevainīgo ieņemšanu un debesbraukšanu, bet noraidījusi tās kā pretrunīgas Rakstiem. Tas nenozīmē, ka luteriskā baznīca negodātu šo brīnišķīgo jaunavu. Marija arī luteriskajā baznīcā tiek saukta par Dieva dzemdētāju jeb Dievmāti un viscildenāko no visām sievietēm, tomēr vērsties pie viņas ar lūgšanām neklājas, jo šāds gods pienākas vienīgi Dievam, kā to māca pirmais bauslis.

Ja jautājumā par Jēzus māti Mariju domas dalās, tad attiecībā uz Jēzus Tēvu kristiešu starpā valda vienprātība. Jēzus Tēvs nav nedz Jāzeps, nedz arī kāds cits cilvēks, bet pats Dievs! Jēzus pats to labi apzinās jau kopš bērnības, un par to liecina visa Viņa dzīve. Šo patiesību gan nav iespējams aptver un saprast tikai ar prātu. Tā nav iemācāma arī reliģiskos pārdzīvojumos un izjūtās, bet to ir jāmācās atzīt no Dieva Vārda, arī no Lūkas aprakstītā notikuma, kas risinājās Jeruzālemes templī, kad Jēzum bija 12 gadi. Šeit Jēzus pats atklāj sevi – Dieva Dēlu, kam jādarbojas „Sava Tēva lietās” (Lk. 2:49).

Ļoti nozīmīga šajā Lūkas tekstā ir arī norāde uz neparastajām Jēzus Rakstu zināšanām un dziļo izpratni, kas pārsteigusi visus šā notikuma aculieciniekus. Vecās Derības laikā jūdu vidū darbojušies vairāki vīri, kam piemitusi ārkārtīgi liela, neparasta gudrība. Te varam minēt ķēniņu Salamanu, praviešus Samuēlu un Daniēlu. Jūdu tradīcijā valda arī pārliecība, ka īpašā mērā ar šo gudrību būs apveltīts Mesija jeb Kristus, kad Viņš nāks. „Zars riesīsies no Isaja celma, un atvase no viņa saknēm nesīs augļus. Un pār to klāsies un to sargās Tā Kunga Gars, gudrības un saprāta gars, padoma un spēka gars, atziņas un Tā Kunga bijības gars.” (Jes. 11:1–3) Šie pravieša Jesajas vārdi sasaucas ar Lūkas iepriekš sacīto, ka pēc atgriešanās Nacaretē no trimdas Ēģiptē „bērns auga un tapa stiprs garā, pilns gudrības, un Dieva žēlastība bija ar Viņu” (Lk. 2:40). Sarunas ar mācītājiem Templī liek visiem, kas 12 gadus veco Jēzu dzirdēja, iztrūkties un brīnīties „par Viņa saprašanu un atbildēm” (Lk. 2:47). Šā stāsta beigās Lūka raksturo Jēzus dzīvi pēc atgriešanās no Tempļa apmeklējuma kā pieņemšanos „gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem” (Lk. 2:52). Arī šeit atrodama paralēle ar dievišķās gudrības nesējiem Vecās Derības laikā, proti, ar pravieti Samuēlu: „Un Samuēls pieauga, un Tas Kungs bija ar viņu, un Tas Kungs neatstāja neko nepiepildītu no tā, ko Viņš bija pasludinājis. Un viss Israēls, no Danas līdz Bēršebai, atzina, ka Samuēls ir Tā Kunga uzticīgais pravietis.” (1. Sam. 3:19–21) Tādējādi Lūka šeit vedina savus lasītājus uz domām par Dieva gudrību, ar ko bija apveltīti izcilie Vecās Derības vīri un kas pilnā mērā personificētā veidā atklājās Kristū.

Gan Vecās Derības tekstos, gan apokrifos ir runa par Dieva Gudrību. Šis vārds Gudrība ar lielo burtu tiek attiecināts uz Dievam Tēvam blakus pastāvošu personu. Tā nav gudrība vispārīgā nozīmē, bet personificēta Gudrība. Par gudrību, protams, runāja arī pagānu filozofi. Turklāt šīs platonistu un stoiķu izteiktās atziņas par patieso gudrību radīja lielas problēmas jūdiem, kas dzīvoja lielajās romiešu un grieķu pilsētās, jo izrādījās, ka filozofu gudrības izpratne nav savienojama ar jūdu bauslību. Šā iemesla dēļ vairākos jūdu rakstos, kurus mēs pazīstam kā Vecās Derības apokrifus, tika mācīts, ka patieso Gudrību Dievs ir devis vienīgi Israēla tautai. Tā pati Gudrība, caur kuru Dievs ir radījis pasauli, ir līdzdarbojusies Israēla tautas vēsturē. Tā pati Dieva Gudrība, caur kuru Viņš ir radījis pasauli, ir arī Dieva radītās pasaules Glābēja. Arī Dieva doto bauslību jūdi pielīdzināja Dieva Gudrībai..

Ja tiktu jautāts, ar ko atšķīrās Jēzus sludināšana no pārējo tā laika rabīnu sludināšanas, tad atbilde vairumā gadījumu būtu, ka Jēzu no pārējiem nošķīra ne tik daudz Viņa mācības saturs, cik tas, kā Viņš mācīja un kā izturējās. Proti, Jēzus arvien runāja pats savā vārdā. Viņš kā uz galveno autoritāti atsaucās pats uz sevi, un tas jūdu rabīniem bija kaut kas neiedomājams. Jūdu rabīni sevi saprata kā bauslības un Dieva Gudrības runasvīrus vai tikai kā tradīcijas tālāk nesējus, bet Jēzus bez šaubīšanās nostādīja sevi pretī tēvu tradīcijām: „Jūs vēl esat dzirdējuši, ka vecajiem sacīts.. bet Es jums saku.” (Mt. 5:33–34) Šī attieksme vienkāršajos jūdos radīja izbrīnu, jo Jēzus tos mācīja kā tāds, kam pašam pieder visaugstākā autoritāte, un ne kā rakstu mācītāji (Mt. 7:28, 29).

Savukārt rakstu mācītājos šāda izturēšanās radīja patiesu naidu un pārliecību, ka Jēzus piesavinās sev autoritāti, kas nevar piederēt nevienam cilvēkam. Turklāt Jēzus nerunāja kā kāds no praviešiem, kas visi kā viens teica: „Tā saka Tas Kungs.” Jaunajā Derībā neskaitāmas reizes mēs dzirdam Jēzu sakām: „Es jums saku.” Ja jūdi runāja par mocekļu nāvi Dieva dēļ, tad Jēzus mudināja savus mācekļus būt gataviem mocekļa nāvei Viņa dēļ. Jūdu dziednieki un garu izdzinēji darbojās Dieva vārdā, bet Jēzus to vienkārši darīja tā, it kā visa vara piederētu Viņam pašam. Pat grēkus Viņš piedeva, vienkārši sakot: „Tavi grēki tev piedoti.” (Mt. 9:2) Jūdu terminoloģijā ir tikai viens vārds, kas pilnībā atbilst šādam izturēšanās veidam, proti, miesā nākusi Gudrība.

Gan mācīdams, gan dziedinādams, gan izdzīdams ļaunos garus, Jēzus rīkojās tā, kā rīkojās Dieva Gudrība Vecās Derības aprakstos un jūdu tradīcijā. Aicinādams mācekļus uzņemties Viņa jūgu, Jēzus sevi patiesībā pielīdzināja arī bauslībai, jo jūdu vidū bija parasts runāt par bauslības jūga uzņemšanos. Citiem vārdiem, Jēzus rīkojās un mācīja kā Dieva Gudrības un Bauslības iemiesojums, kas vienlaikus nozīmēja arī Dieva pestīšanas iemiesojumu. Jaunās Derības mācība par Kristu ir jāsaprot tieši uz šā fona. Sava evaņģēlija sākumā Lūka jau norāda uz Jēzu kā Dieva Gara un Gudrības iemiesojumu, kas tālu pārsniedz pat visdiženākos Vecās Derības vīrus. Tikai daži uzticīgie, kā Sīmeans un praviete Anna, bija gaidījuši parādāmies Dieva Gudrību miesā, kas iznīcinās velna varu un liks nākt Dieva valstībai. Evaņģēlists Lūka rāda, kā šī Gudrība atklājusies, Jēzum sasniedzot „bauslības dēla” vecumu. Nepareizi būtu uztvert Jēzu šeit parādāmies kā kādu diženu cilvēces skolotāju, kas apveltīts ar dievišķu gudrību un spēku. Jēzus tāds nav. Viņš ir patiess cilvēks un patiess Dievs – Dievs, kas nācis cilvēka miesā, lai glābtu cilvēci no velna varas un mūžīgas nāves. Pašā dziļākajā būtībā cilvēka lielākā problēma nav vis zināšanu trūkums, bet bezdievība un samaitātība, kas neļauj pareizi izlietot tās zināšanas, kas cilvēkam ir. Būtu nepareizi Jēzu uzskatīt par vienu no dižajiem cilvēces skolotājiem. Skolotāji var būt daudzi un dažādi. Kristieši piekritīs, ka Konfūcijis, Buda, Muhameds un vēl citi ir uzskatāmi par šādiem lieliem cilvēces skolotājiem. Tomēr kristieši skaidri zina atšķirību starp šiem lielajiem vīriem – skolotājiem – un Glābēju Jēzu Kristu. Skolotāji ir tikai cilvēki, un viņu gudrība ir cilvēciska, bet Glābējs ir patiess Cilvēks un arī patiess Dievs, mūžīgā Dieva Gudrība cilvēka miesā.

Jēzus Kristība

Savu stāstījumu par Jēzus kristīšanu Matejs iesāk ar vārdiem „tanī laikā” (Mt. 3:13). Evaņģēlists Lūka šo laiku attēlo plašākā vēsturiskā kontekstā, kas sniedzas ārpus Israēla ģeogrāfiskajām robežām. „Ķeizara Tiberija piecpadsmitajā valdības gadā, kad Poncijs Pilāts bija zemes valdītājs Jūdejā un Hērods valdnieks Galilejā, un Filips viņa brālis, valdnieks Iturejā un Trahonijā, un Lizanijs valdnieks Abilenē, augsto priesteru Annas un Kajafas laikā.” (Lk. 3:1, 2) Romas imperatoru minēšana norāda uz noteiktu laiku šīs pasaules vēsturē, jo, kā pareizi savā grāmatā „Jēzus no Nacaretes” norāda Jozefs Ratcingers (pāvests Benedikts XVI), Jēzus darbība nenotiek „kaut kādā mītiskā jebkurā laikā, kas var nozīmēt – vienmēr vai nekad. Tas ir precīzi datējams vēsturisks notikums, kas nekādā ziņā neatšķiras no citiem patiesiem vēstures notikumiem”. Poncija Pilāta minēšana šajā sarakstā liek krusta ēnai krist pār Jēzu jau Viņa publiskās darbības pašā sākumā. Arī tādi vārdi kā Hērods, Anna un Kajafa norāda uz krustu. Jēzus Kristība ir ne tikai vēsturisks notikums, bet tas ir arī notikums ar universālu raksturu, proti, tas attiecas ne tikai uz jūdu tautu, bet uz visu pasauli, jo Dieva Jērs nes visas pasaules grēku. Jozefs Ratcingers atsauci uz Dieva Jēru izprot kā Jēzus Kristības paskaidrojumu. Tā ir Viņa nokāpšana nāves bezdibenī jeb Krusta teoloģija. To kristieši saprot tagad, raugoties uz Jēzus kristīšanu Viņa nāves un augšāmcelšanās gaismā. Tagad tie redz Jēzu kā pravieša Jonas vārdu piepildījumu: „Ņemiet mani un iemetiet jūrā, tad tā kļūs rāma.” (Jon. 1:12) Tiekot pagremdētam Jordānas ūdeņos, Jēzus uzņemas nāvi par visas cilvēces grēkiem. Šajā brīdī Viņš labprātīgi piekrīt Lielās Piektdienas notikumu gaitai, apliecinot sevi kā Jesajas pravietoto Cietēju Kalpu. Savukārt balss no debesīm – „Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts” – ir priekšvēstnesis Lieldienu rītam. Šī atziņa palīdz saprast, kādēļ Jēzus, runājot par savu nāvi, lieto vārdu Kristība (Mk. 10:38; Lk. 12:50). Bez šīs perspektīvas Jēzus Kristība kļūst par mīklainu notikumu. Mēģinot tajā atrast jēgu no cilvēciskā viedokļa, daži pētnieki ir centušies iztēloties psiholoģiskos procesus, kas šajā brīdī norisinājušies Jēzus prātā, aizmirsdami, ka Jordānas ūdeņos toreiz nepagremdējās viens no daudzajiem grēciniekiem, kurus kristīja Jānis, bet Dieva mīļotais Dēls. Mums nav nekādu iespēju uzzināt, kas šajā brīdī norisinājās Jēzus prātā, tomēr mēs zinām kaut ko daudz būtiskāku un mums svarīgāku, proti, ka Jēzus Kristība ir mainījusi Dieva prātu pret mums. Dieva labais prāts pret Viņa mīļo Dēlu ir kļuvis par labo prātu arī pret mums.

Cilvēka prātam tā patiešām ir mistērija, ka Dievam ir labs prāts uz mums tādēļ, ka pirms gandrīz 2000 gadiem Jēzus Kristus ir ticis kristīts. Evaņģēlists Marks stāsta, ka tad, kad liels skaits Jūdejas iedzīvotāju gājuši pie Jāņa, lai saņemtu Kristību, tie visi vispirms izsūdzējuši savus grēkus. Kad Jēzus ieradās pie Jāņa, pravietis bija pārsteigts. Šim vīram no Nacaretes nevajadzēja nedz sūdzēt grēkus, nedz saņemt viņa Kristību. Drīzāk Jānis vēlējās, lai Jēzus kristītu viņu, jo Jānis uzskatīja sevi par necienīgu atraisīt pat Jēzus sandales. Tikai Jēzus uzstājība lika Kristītājam piekāpties. Vienīgais patiesi svētais šajā pasaulē vēlējās kristīties ar grēcinieku Kristību! Kāpēc? Tādēļ, ka Viņš vēlējās stāties visu grēcinieku vietā!

Kad Jēzus tika pagremdēts Jordānas ūdeņos, pār Viņu vēlās visas pasaules grēks pret Dievu. Tas apklāja un apņēma Viņu, liekot uz šā vīra pleciem nastu, zem kuras vaidēja visa pasaule. Tagad pasaules grēks – visi grēki – gūlās uz Viņu. Izkāpis no Jordānas ar šo nastu uz pleciem, Jēzus apzināti dodas pretī Golgātai, lai ar savu krusta nāvi samaksātu par visas pasaules grēku. Pāvila vārdiem runājot, Viņš ir kļuvis par grēku mūsu dēļ jeb, kā Luters saka, – pats lielākais un galvenais grēcinieks. Savukārt Debesu Tēvs nekavējas ar atbildi. Tūdaļ pēc Kristības Viņš īpašā veidā paziņo, ka Jēzus upuris Viņam ir tīkams un pieņemams. Atveras debesis, un Dieva balss izskan pār Jordānas krastiem: „Šis ir mans mīļais Dēls, uz ko man labs prāts.” (Mt. 3:17)

Kādēļ tad debesis bija aizvērtas līdz šim? Kādēļ neviens cilvēks nevarēja piekļūt Dievam? Tādēļ, ka cilvēku no Dieva klātbūtnes šķīra grēks. Mēs bijām izraidīti, patriekti no Viņa klātienes, un atpakaļ ceļa mums nebija. Debesis mums bija aizvērtas. Jēzus Kristība mainīja šo baiso atsvešinātības stāvokli. Kad visi grēki gūlās pār Jēzu, taisnīgais Dievs varēja atvērt mums durvis uz debesīm.

Redzot, ka Viņa Dēls nes pasaules grēku, Dievs uz to nenoraudzījās filozofiskā vienaldzībā. Atklājot visas Svētās Trīsvienības iesaistīšanos cilvēces pestīšanā, Viņš tūdaļ sūtīja Svēto Garu, kas nolaidās pār Jēzu. Tā bija liecība, ka Dievs ir apstiprinājis Jēzus uzsākto darbu. Šā darba veikšanai Viņam tagad bija nepieciešamā autoritāte, spēks un vara – Debesu Tēva zīmogs. Tagad Dieva klātiene kritušajā pasaulē īstenojās arvien lielākā un lielākā mērā. Tagad tā bija ne tikai Jēzus cilvēka miesa, kurā mājoja visa Dieva pilnība, bet caur Viņu pasaulē ienāca arī Svētais Gars. Šo Garu Jēzus sniedz tālāk tiem, kas tic uz Viņu. Tā arī mūsu Kristībā pār mums var nākt Svētais Gars. Jēzus to tagad sūta katram kristāmajam, kas Kristībā tiek atdzemdināts jaunai un svētai dzīvei kopā ar Dievu.

Tam, ka Dievs Jēzus Kristībā Viņu nosauca par savu mīļo Dēlu, bija tālejošas sekas, proti, tagad Kristū arī mēs kļūstam par Dieva mīļajiem bērniem. Tie, kas bija Dieva dusmu bērni, velna un nāves vergi, elles pagales, tagad var tapt brīvi un kļūt par mīļiem Dieva bērniem.

Tomēr tas nenozīmē, ka jau tūdaļ pēc Kristības dzīve kļūst par paradīzi. Nē, velns darīs visu iespējamo, lai nolaupītu cilvēkam Dieva labvēlību, kā viņš to reiz jau bija darījis Ēdenes dārzā. Par to liecina tas, kas notika ar pašu Jēzu tūdaļ pēc Viņa Kristības. Svētais Gars Viņu nekavējoties aizveda tuksnesī, kur Jēzus 40 dienas tika velna kārdināts. Velns gribēja panākt, lai Jēzus atsakās no pestīšanas darba vai arī izvēlas tam nepiemērotu veidu. Līdzīgi arī mēs šīs pasaule tuksnesī tiekam kārdināti atstāt savu Kristībā saņemto žēlastību, padoties izmisumam vai paļauties paši uz saviem spēkiem un izveicību. Brīžiem mums šķiet, ka neko citu nevaram darīt, jo liekas, ka velna vara svin uzvaru. Tomēr Dievs neatstāja savu Dēlu un Viņš nepametīs bez palīdzības arī nevienu cilvēku. Par to mēs varam būt droši. Šīs drošības pamats ir Dieva labais prāts. Tādēļ, ka Kristus Kristībā Dievs atzina un pieņēma Viņa glābšanas plānu, Dievam ir labs prāts uz ikvienu kristītu un ticīgu cilvēku. Tiekot Kristīti Jēzus vārdā, mēs gūstam līdzdaļu Viņa nāvē un Viņa Kristība kļūst par mūsu Kristības pamatu. Visi mūsu grēki nu dus uz Jēzus pleciem. Ar tiem Viņš dodas pretī Golgātai, bet mēs esam brīvi no grēka, Dieva dusmām un nāves varas. Mums tagad ir Svētais Gars, draudzīgs un laipns Dievs un varens Glābējs un Pestītājs, kas nes mūsu un visas pasaules grēku.

















Jēzus atklāj savu godību

Pēc stāsta par mazā Jēzus neparasto gudrību, kas atklājas Jeruzālemes templī Viņa sarunā ar rakstu mācītājiem, evaņģēlija teksts mūs aizved uz kādu mazu Galilejas ciematu – Kānām, kur Jēzus dievišķā godība atklājas Viņa pirmajā brīnumdarbā – ūdens pārvēršanā vīnā (Jņ. 2:1–12). Šis neparastais notikums mūsdienu cilvēkam varētu likties kā kāda teiksmaina leģenda, jo viena no valdošajām mūsdienu filozofiskajām dogmām ir pieņēmums, ka nekas pārdabisks šajā pasaulē nekad nav noticis, nenotiek un arī nevar notikt. Līdz ar to brīnumi vienkārši nav iespējami. Tā kā šāds uzskats, ko sauc par naturālismu, ir populārs, tad mums gribot negribot vismaz nedaudz jāpieskaras šim jautājumam.

Vērojot apkārtējās pasaules norises, visā notiekošajā pamanāma zināma nemainīga regularitāte. No šā novērojuma izriet, ka dabas likumi ir patstāvīgi un nemainīgi. Ja, pametot akmeni gaisā, tas krīt zemē šodien, tad tas kritīs arī rīt, parīt un ir tāpat kritis arī vakar, aizvakar un pirms tūkstoš gadiem. No tā naturālisti izdara secinājumu, ka nekādi izņēmumi vai pārpasaulīga iejaukšanās šajos procesos nav iespējami. Tomēr tikai viena šā apgalvojuma daļa ir zinātniski pamatota, bet otra ir filozofisks pieņēmums. Patiešām, gravitācijas spēka ietekmē akmeņi krīt. Tas ir zinātnisks fakts – balstīts novērojumos, pierādāms un apstiprināms. Tomēr apgalvojums, ka tas liecina, ka brīnumi nevar notikt un akmeņi kaut kad var arī nekrist, ir tikai filozofisks pieņēmums. Diemžēl zinātne nespēj iztikt bez tamlīdzīgiem filozofiskiem palīgrīkiem. Tīra, pilnīgi objektīva zinātne nav iespējama. Par to, ka tā nevar iztikt bez filozofiskiem pieņēmumiem, kristieši zinātni nekritizē. Kritika ir vērsta pret filozofisko naturālismu, kuru par savu uzskatu pamatu ir izvēlējušies daudzi mūsdienu zinātnieki, padarot to par sava veida reliģisku dogmu. Ja vēsturnieki un citi pētnieki grib būt patiesi godīgi un zinātniski attiecībā uz vēstures liecībām, tad tiem jāatmet aizspriedumi un jāsaka – mēs nezinām, bet mēģināsim noskaidrot, kas īsti notika, piemēram, toreiz kāzās Kānā. Tādējādi viņi sāktu ar atvērtu un godīgu pieeju, nemēģinot jau iepriekš noteikt to, kas tur varēja vai nevarēja notikt. Protams, būtu tikai dabiski, ja viņi pieņemtu, ka, no mūsdienu pieredzes pozīcijām izejot, daudz ticamāk ir, ka ūdens vīnā nepārvēršas, tomēr tas nenozīmē, ka tiem vajadzētu pilnīgi izslēgt iespēju, ka tas tā notika. Šāda pieeja būtu godīga un patiesi pazemīga, ņemot vērā cilvēka ierobežotās spējas un apkārtējas pasaules sarežģītību.

Lai labāk izprastu šo jautājumu, vietā būtu īss ieskats zinātnes vēsturē. Pirmais par nemainīgajiem dabas likumiem sāka runāt kāds itālis vārdā Galileo Galilejs. Viņš dzīvoja 16. gs. un veica interesantu eksperimentu ar metāla lodēm, ļaujot tām ripot pa slīpu dēlīti un krist uz grīdas. Galilejs pārliecinājās, ka šīs lodes neatkarīgi no to svara vienmēr krīt vienādā ātrumā. Un tā viņš nonāca pie pārliecības, ka pastāv kāds nemainīgs likums, kas nosaka priekšmetu krišanu. Viņš arī atklāja, ka šādus likumus ir iespējams aprakstīt ar matemātisku formulu palīdzību. Galilejam pieder izteikums, ka dabas grāmata ir sarakstīta matemātikas valodā. Kāds cits vīrs, kas no savas mātes bija mantojis aizraušanos ar maģiju, alķīmiju un astroloģiju un visu mūžu dedzīgi nodevās šīm lietām, Galileja nemainības likumu attiecināja uz planētu un zvaigžņu ceļiem debesīs. Šā vīra vārds bija Johanness Keplers. 17. gs. sākumā viņš radīja matemātisku formulu, kas ļāva aprēķināt planētu kustības ātrumu. Taču ne Galilejs, ne Keplers savus atzinumus tā īsti izskaidrot nespēja. 17. gs. beigās to paveica Izaks Ņūtons, kas atklāja trīs īpašus likumus, kā darbojas smaguma spēks. Trīs Ņūtona likumi kopā ar gravitācijas likumu atklāja, ka aiz neskaitāmām daudzveidīgām dabas parādībām slēpjas daži pavisam vienkārši likumi, kas nosaka visu notiekošo pasaulē un Visumā. Ap 19. gs. beigām daudzi zinātnieki jau bija pārliecināti, ka ar viņiem zināmajiem dabas likumiem ir iespējams izskaidrot gandrīz pilnīgi visu, kas dabā notiek. Tomēr viņi vēl īsti nespēja atbildēt uz vairākiem vienkāršiem jautājumiem, piemēram, – kas tad īsti ir elektrība. Sarežģītus jautājumus zinātniekiem uzdeva arī dzīvā daba. Kā ir ar tās likumiem? Vai arī tie ir patstāvīgi un nemainīgi? Piemēram, ja zinātnieki diezgan viegli varētu paredzēt, kur pēc desmit gadiem izplatījumā atradīsies planēta Marss, tad kurš gan uzņemtos paredzēt, kur atradīsies un ko pēc gada darīs suns Reksis vai kāds cits dzīvs radījums. Vēl sarežģītāka pasaule kļuva pēc 20. gs. fiziķu atklājumiem, kas noskaidroja, ka bez lielās makropasaules eksistē pavisam maza mikrodaļiņu pasaule, kur pastāv pavisam citi likumi, kas nav savienojami ar agrāk zināmajiem makropasaules likumiem. Kāds students, klausoties Alberta Einšteina lekciju, izsaucies: „Tas bija lieliski! Viss, kam pagājušajā nedēļā ticējām, vairs neatbilst patiesībai!” Tas bija iesākums procesam, kura rezultātā lielākā daļa mūsdienu zinātnieku ir nonākuši pie atzinuma, ka pilnībā izprast dabu un tajā notiekošo nav un arī nebūs iespējams. Viss ir izrādījies daudz, daudz sarežģītāk, nekā cilvēks to kādreiz bija iedomājies, un pat pasaulslavenu zinātnieku starpā valda dažādi uzskati par sarežģītajiem dabas procesiem.

Konflikts starp zinātni un kristīgo ticību ir balstījies pārliecībā, ka starp dabas grāmatu un Bībeli pastāv nepārvaramas pretrunas. Tomēr šeit jāsaka, ka pretrunas drīzāk laikam būs šo grāmatu lasītāju galvās, kas vienā vai otrā grāmatā ielasa to, kas tur nemaz nav rakstīts. Romas katoļu baznīca 17. gs. pieļāva kļūdu, notiesādama Galileja uzskatus. Šī kļūda tika labota 1992. gadā, kad Romas baznīca atzina, ka spriedums pret Galileju bijis nepareizs. Cik gadsimtu būs nepieciešami mūsdienu zinātniekiem, lai atzītu savu kļūdu – zinātnes balstīšanu materiālistiskā filozofijā? Cik gadsimtu vajadzēs, lai pārietu muļķīgā augstprātība un tiktu izskausta apbrīnojamā liekulība, kas joprojām valda zinātnieku vidū? Kristīgā mācība par iedzimto grēku liecina, ka šajā pasaulē tas pilnībā laikam nenotiks nekad. Arvien būs reliģiski tumsoņas, kuru dēļ zudīs uzticība tradicionālajai baznīcas institūcijai un senās katedrāles kļūs arvien tukšākas; arvien būs arī tumsoņas – zinātnieki, kuru dēļ tukšosies zinātnes katedrāle. To vietā tiks celts neziņas, šaubu un bezcerības templis, kas raksturo šīs pasaules norietu. Tomēr līdz pat laiku beigām būs saujiņa uzticīgo, kas bez augstprātīgas lielīšanās un liekulības lasīs gan Svēto Rakstu, gan dabas grāmatu un slavēs savu Radītāju par Viņa neizteicamo gudrību un varenību. Tā par šiem jautājumiem spriež matemātiķis Dāvids Berlinskis.

20. gadsimtā smagu teorētisku triecienu materiālistu aizspriedumiem deva austriešu matemātiķis Kurts Gēdels, kurš pierādīja, ka deduktīvā izziņas metode tomēr ir nepilnīga un nepierādāma. Tas izraisīja veselu virkni pētījumu, kuru secinājums bija pārsteidzošs, proti, zinātnes valoda ir daudz neprecīzāka, neskaidrāka un daudznozīmīgāka par mūsu ikdienas valodu. Tagad mēs spējam saprast arī no zinātnes pozīcijām, kādēļ Bībele ateismam velta tikai vienu vienīgu teikumu, norādot, ka tikai neprātīgs cilvēks var uzskatīt, ka Dieva nav (Ps. 14:1). Ir bijis nepieciešams ilgs laiks, lai mēs spētu saprast, ka Dieva noliegšana ir nevis gudrības, bet gan drīzāk muļķības izpausme. Tikai muļķis spēj, nezinot un neizprotot pilnībā nedz pašu dabu, nedz tās likumus, vienkārši apgalvot – Dieva nav! Visu nosaka dabas likumi! Tādēļ pilnīgi pamatoti viens no visu laiku lielākajiem latviešu fiziķiem Imants Siliņš ateismu ir nosaucis par gara aprobežotību un kūtrumu, nespēju dziļāk ieskatīties apkārtējā pasaulē, par iztēles vai dziļākas izpratnes trūkumu, par „iedzimtu vai dzīvē iegūtu gara trulumu”.

Kā pareizi norāda kāds pazīstams Jēzus dzīves pētnieks J. P. Meiers, jautājums par to, vai brīnumi ir iespējami vai ne, patiesību sakot, ir teoloģijas un filozofijas, nevis mūsdienu vēstures un dabaszinātņu jautājums. Ar mūsdienu vēsturiskās pētniecības un dabaszinātņu metodēm brīnumi nav nedz pierādami, nedz noraidāmi. Tas ir tādēļ, ka brīnums pēc savas būtības ir neparasts notikums, kuru gan var novērot ikviens neitrāls vērotājs, bet kam tomēr nav nekāda pasaulīga izskaidrojuma. Tādēļ brīnums jāuzskata par tiešu Dieva iejaukšanos pasaules norisēs. Piemēram, no dzimšanas akls cilvēks, kuram nav bijis nekādu cerību tikt dziedinātam, pēkšņi visu redz un var to uzskatāmi pierādīt arī citiem. Tātad brīnuma būtība slēpjas tur, ka tam nav atrodams neviens zināms izskaidrojums. Brīnuma cēlonis var būt vienīgi īpaša, pārpasaulīga iejaukšanās. Taču tādā gadījumā brīnums nav un nevar būt mūsdienu vēstures jautājums, jo vēsturnieks, kas darbojas ar mūsdienu vēsturiskajām metodēm, nevarētu sacīt – to ir darījis Dievs, tāpat kā viņš nevar sacīt – to nav darījis Dievs. Tas būtu ticības jeb teoloģisks apgalvojums, nevis mūsdienu vēsturiskās pētniecības secinājums. Tādēļ brīnumi arvien ir teoloģijas vai filozofijas jautājumi. Mūsdienu dabaszinātnes un vēsturiskā pētniecība no tiem norobežojas. Citi to uzskata par mūsdienu zinātnes spēku, citi par tās vājumu, bet fakts ir tāds, ka, sastopoties ar brīnumu, – mūsdienu zinātniskā pētniecība var tikai sacīt – mēs nezinām, kas tas ir. Mūsdienu dabaszinātnes un vēstures pētniecība, nepārkāpjot savu metožu robežas, nevar sacīt – tas ir, vai tas nav iespējams. Par šādām lietām tās ir spiestas klusēt. Kaut ko vairāk te var sacīt vienīgi teoloģija vai filozofija. Tādējādi ikviens apgalvojums, ka brīnumi notiek vai nenotiek, ir filozofisks, nevis vēsturisks vai dabaszinātņu jautājums. Vēsturnieki un zinātnieki, kuri apgalvo, ka izglītots mūsdienu cilvēks brīnumiem vairs ticēt nevar, izsaka nepamatotus un nezinātniskus apgalvojumus. Beigu beigās daudzi labi izglītoti mūsdienu cilvēki brīnumiem tic. Mēs varam diskutēt par to, vai šāda ticība ir saprātīga un saskan ar viņu pašu zinātnisko pārliecību, taču pats fakts, ka viņi tic, nav nedz noliedzams, nedz arī zinātniski izskaidrojams. Te neatliek nekas cits, kā atzīt – ticība brīnumiem ir brīnums, bet brīnumu priekšā mūsdienu zinātnes un vēstures pētniecība ar savu metodoloģiju ir pati sevi padarījusi mēmu, tas ir, brīnumu priekšā tām ir jāklusē, ja tās grib palikt zinātniskās pētniecības robežās.

Ko tad Bībele īsti saka par šo notikumu kāzās Kānā?

Kā to liecina evaņģēlija teksts, šā notikuma aculiecinieki, no kuriem viens ir šā evaņģēlija autors apustulis Jānis, nebūt neuzskata, ka ūdens pārvēršana vīnā būtu dabiska, normāla parādība. Tieši otrādi, viņi uzskata, ka tas ir bijis kaut kas ārkārtējs un neparasts, un sauc šo notikumu par pirmo zīmi, kas ievadījusi veselu šādu zīmju sēriju. Zīme Bībeles valodā nav tikai kāds neparasts brīnums, bet darbība ar kādu dziļāku nozīmi. Kāda tā ir?

Lai atbildētu uz šo jautājumu, mēģināsim kopīgi saprast, kas tad toreiz mazajā Galilejas ciematā notika. Kā sacīts iepriekš, Jeruzālemes templī divpadsmitgadīgais Jēzus sacīja, ka Viņš darbojoties Sava Tēva lietās. Nedaudz vēlāk, izskaidrodams kāda slima cilvēka dziedināšanu, Jēzus sacīja: „Dēls no Sevis neko nevar darīt, ja Viņš neredz Tēvu to darām. Jo ko Tas dara, to arī Dēls dara tāpat.” (Jņ. 5:19) Ar šiem vārdiem Jēzus saka, ka Viņa neparastie brīnumi ir zīmes, kas liecina par Viņa dievišķumu. Apustulis Jānis pēc notikuma kāzās Kānā paskaidro, ka šī ir bijusi pirmā zīme, kas atklājusi Jēzus godību, un Viņa mācekļi sākuši Viņam ticēt (Jņ. 2:11). Sava evaņģēlija beigās Jānis saka, ka Jēzus ir darījis daudz dažādu brīnumu, kurus viņš nav pierakstījis to lielā skaita dēļ. Viņš izvēlējies tikai pašus būtiskākos, lai liecība par tiem vestu cilvēkus pie ticības Kristum un sekojoši pie mūžīgās dzīvības.

Ikviens jūds labi zināja, kā top vīns, jo vīnkopība bija viena no svarīgākajām jūdu nodarbēm. Jūdi arī bija pārliecināti, ka vīna rašanās nav izskaidrojama kā neatkarīga, pati par sevi pastāvoša dabas norise. Viņi zināja, ka par vīnu, tāpat kā par visu pārējo šajā pasaulē, ir jāpateicas Dievam. Viņi tā nebūt nedomāja tādēļ, ka būtu naiva zemkopju tauta, kas nespēj izskaidrot lietas citādi, kā vien ar Dieva palīdzību. Jā, viņi nezināja īpašo terminoloģiju un nespēja tādā valodā aprakstīt atsevišķās vīna tapšanas procesa sastāvdaļas, kā to dara mūsdienu biologi un ķīmiķi. Bet ko gan tas maina? Vai beigu beigās nav tā, ka, zinot, ka vīna devējs ir Dievs, viņi zināja vairāk nekā mūsdienu cilvēks, kurš saka – vīnu dod māte daba?

Patiesībā ikvienam jūdam atsauce uz māti dabu nebūtu nekas vairāk kā pagāniskas muļķības apliecinājums. Neticīga mūsdienu cilvēka uzskati, ka daba pastāv autonomi, ka tā pastāv pati no sevis un nosaka pati sevi un savus likumus, jūdu vīnkopim būtu naivas lētticības izpausme. Un viņam būtu taisnība! Jo, vienīgi redzot aiz visiem šiem procesiem Radītāju, mēs spējam daudzmaz saprast un pareizi sasaistīt tās zināšanu drumslas, kas mums, cilvēkiem, ir, un izrādās, ka vienkāršs ticīgs jūdu zemkopis, kas dzīvojis pirms vairākiem tūkstošiem gadu, šīs lietas ir sapratis pat dziļāk un viengabalaināk, nekā tās bieži saprot mūsdienu cilvēks. Protams, tagad mēs zinām vairāk, daudz vairāk, nekā zināja cilvēki 19. gs. un 20. gs. sākumā, un pats galvenais šajās jaunajās zināšanās ir atziņa, ka mūsu zināšanas ir ierobežotas un nepilnīgas.

Bet lai nu paliek zinātne un tās problēmas! Mums jāatgriežas pie jūdu vīnkopjiem, zvejniekiem un tamlīdzīgiem vienkāršiem cilvēkiem, jo Jēzus runā un darbojas viņu, nevis mūsdienu fiziķu vai ķīmiķu vidū. Uzskatāmā veidā, pārvēršot ūdeni vīnā, Jēzus šiem cilvēkiem apliecina, ka spēj darīt to, ko dara viņu Dievs Jahve. Lai būtu, ko ēst un dzert, Dievs tiem katru gadu dod vīna ražu, lietu un sauli, un visu pārējo, kas nepieciešams. Dievs to dara aiz mīlestības pret cilvēkiem, gādādams par viņiem un rūpēdamies. Kad Jēzus, gādādams un rūpēdamies par jauno ģimeni, kam kāzās pietrūcis vīna, brīnumainā, neparastā veidā dod tiem vīnu, Viņš patiesībā nedara neko sev tik neparastu. Būtībā tā ir zīme, ka šo ļaužu vidū stāv viņu pašu Dievs, kas kā vienmēr rūpējas un gādā par tiem. Viņš nav pakļauts laikam, un, ja Viņam tas šķiet vajadzīgs, Viņš var likt vīnam ienākties vienā vienīgā momentā, nevis gada laikā. Tā evaņģēlists Jānis mums stāsta, ka Jēzus ar šo zīmi ir radījis ticību mācekļos, ka Viņš – Jēzus – ir patiess Dievs, un uz šo ticību Jānis aicina arī ikvienu lasītāju.

Viņš aicina cilvēkus ticēt arī tam, ka Jēzus rūpējas par saviem ļaudīm, ka Viņam ir patīkama laulības kārta, ka Viņš labprāt atbalsta ģimenes, kas nonākušas trūkumā. Viņam arī nav nekas pretī, ja cilvēki ar mēru dzer vīnu un priecājas. Un, protams, Viņš spēj paveikt šādas neparastas lietas! Viņš vienīgais īsti zina, kā rodas vīns, bet Viņš zina un uztur arī visu pārējo dabu. Patiesību sakot, Viņš ir radījis gan pašu dabu, gan tās likumus. Un to visu Viņš ir radījis un pārvalda tā, lai tas nāktu par labu Viņa ļaudīm, baznīcai. Jā, iespējams, ka tev šajā pasaulē kā trūks un tu nevarēsi to mainīt, jo esi ierobežots un pakļauts Dieva radītajiem dabas likumiem. Taču to pašu nevar sacīt par Viņu – šo likumu Radītāju. Viņš apgādā cilvēkus šajā pasaulē un, galvenais, dāvā viņiem arī ticību, lai tie pēc nāves nokļūtu jaunajā pasaulē, kas stāsies šīs pasaules vietā. Tad arī daudz ko uzzināsim par dabas likumiem un citām lietām un varēsim pasmaidīt par savu agrāko naivumu.





Brīnumi turpinās

Atstāstīdams mums neparasto notikumu kāzās Kānā, šā notikuma aculiecinieks apustulis Jānis norādīja, ka tas bijis Jēzus pirmais brīnumdarbs, kas atklājis Viņa godību. Jānis arī sacīja, ka šim pirmajam sekojušas neskaitāmas citas brīnumainas zīmes, kuras veicis Jēzus. Par šiem Jēzus brīnumdarbiem baznīcā tiek sprediķots svētdienās pēc Kristus atspīdēšanas jeb epifānijas. Baznīcas gada 3. svētdienai pēc Kristus atspīdēšanas baznīcas tēvi sprediķiem ir izvēlējušies Mateja evaņģēlija 8. nodaļas pirmos 13 pantus. Šāda izvēle ir visnotaļ pamatota. Jēzus pirmais brīnumdarbs bija saistīts ar nedzīvām lietām – ūdeni, kas tika pārvērsts vīnā. Tas atklāja, ka Jēzus dara Dieva darbus, valdot pār dabas spēkiem tā, lai tie nestu svētību cilvēkiem. Savukārt šis teksts stāsta par diviem Jēzus brīnumdarbiem, kurus Viņš tiešā veidā veicis pie pašiem cilvēkiem. Tādējādi tas ir iepriekšējās Jēzus zīmju tēmas turpinājums.

Kādā jūdu sabata rītā Jēzus teica savu slaveno Kalna sprediķi. Dzirdot Jēzus sludināšanu, Viņa klausītāji bija izbrīnīti. Kas tā par jaunu mācību ar spēku? – tie pārsteigti jautāja viens otram. Viņš nemāca tā, kā mūsu rakstu mācītāji, bet kā tāds, kam vara! Šo ļaužu izbrīns liecina, ka Jēzus runājis ar cilvēkiem neraksturīgu autoritāti. Neparastā Kalna sprediķa ietekme bijusi tik liela, ka daudzi sākuši Jēzum sekot. Abi Jēzus brīnumdarbi, kurus apskatīsim sīkāk, notika šā paša sabata pēcpusdienā. Tādējādi Jēzus tūdaļ parādīja, ka Viņa spēks izpaužas ne tikai vārdos, bet arī darbos.

Kad, pabeidzis savu sprediķi, Jēzus nokāpa no kalna, viņam sekoja daudz ļaužu. Pie viena no tuvējiem ciematiņiem Jēzum piesteidzās kāds spitālīgs vīrs. Viņš pa gabalu bija klausījies Jēzus sludināšanā un nācis pie pārliecības – ja nu kāds viņam var palīdzēt, tad tas ir šis neparastais sludinātājs no Nacaretes. Piesteidzies pie Jēzus, viņš nometās Viņa priekšā pie zemes un sacīja: „Kungs, ja Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt.” (Mt. 8:2) Šie lepras slimnieka vārdi ir pārsteidzoši, jo lepra toreiz bija nedziedināma slimība. Šķīstīt no tās varēja vienīgi Dievs. Vārdu šķīstīt slimais vīrs lieto tādēļ, ka lepra padarīja cilvēku ceremoniāli nešķīstu un viņš vairs nevarēja atrasties kopībā ar jūdu tautu un kopā ar citiem apmeklēt Tempļa dievkalpojumus. Lepras slimniekam vajadzēja turēties no veselajiem noteiktā attālumā un brīdināt tos, skaļi saucot – nešķīsts, nešķīsts!

Lepras slimnieka vārdi – ja Tu gribi – liecina, ka viņš ne tikai tic Jēzus dievišķajam spēkam, bet arī pakļaujas Jēzus gribai. Visu šo lietu viņš pilnīgi liek Jēzus rokās. – Ja Jēzus gribēs, Viņš dziedinās slimo, ja negribēs – nedziedinās. Lai notiek tā, kā gribēs Jēzus! Protams, slimajam cilvēkam bija pašam sava griba un viņš no visas sirds gribēja tapt vesels, taču viņš labi apzinājās, ka viņa gribēšana neko nespēj palīdzēt.

Šajā brīdī Jēzus izstiepj savu roku, aizskar lepras slimnieku un saka: „Es gribu, topi šķīsts!” (Mt. 8:3) Droši vien atrastos arī citi cilvēki, kas vēlētos slimajam palīdzēt, bet ko gan viņi varētu līdzēt! Citiem cilvēkiem arī bija rokas, taču, tiklīdz tie pieskartos slimajam, nevis slimais kļūtu vesels, bet paši šie cilvēki – slimi. Turpretī ar Jēzu ir savādāk. Izrādās, ka Viņa darbi ir ne mazāk vareni kā Viņa vārdi – tas, ko Viņš grib, piepildās nekavējoties, un tas, kam Viņš pieskaras, kļūst vesels. Tā nu Jēzus visiem atkal atklāti parāda, ka ne tikai Viņa vārdi ir Dieva vārdi, bet arī Viņa darbi ir Dieva darbi. Viņš dara to pašu, ko dara Viņa Debesu Tēvs. Viņš rūpējas un gādā par cilvēkiem, māca tos, dāvā tiem veselību un dzīvību, jo Viņš ir Dieva Dēls, kas nācis, lai iznīcinātu velna postošos darbus. Tiem, kas Viņu uzlūko, jāredz – te ir kāds, kas runā un darbojas kā pats Dievs. Kad slimais cilvēks ir dziedināts, Jēzus viņam piekodina nevienam par to nesacīt, bet noiet un rādīties priesteriem un upurēt Mozus bauslībā noteikto pateicības upuri „tiem par liecību” (Mt. 8:4). No tā var spriest, ka Jēzus nebūt netiecas pēc brīnumdara slavas, bet drīzāk vēlas to noklusēt. Viņš tomēr grib, lai par to uzzinātu Jeruzālemes priesteri, kam šajā brīnumā bija jāierauga paša Dieva darbība.

Lai pareizi izprastu Jēzus brīnumdarbus, ir jārod atbilde uz jautājumu: „Kādēļ pasaulē joprojām ir daudz slimu ticīgu cilvēku? Kādēļ Jēzus tos visus nedziedina?” Atbilde ir vienkārša – mēs dzīvojam kritušā pasaulē, kas pakļauta nāves varai. Savukārt katra slimība ir nāves priekšvēstnesis, kas liecina, ka agri vai vēlu ikvienam cilvēkam būs jāmirst. Tomēr nāve un arī slimības nav dabiskas parādības. Pēc Dieva sākotnējās ieceres cilvēkam nevajadzēja nedz slimot, nedz mirt. Nāve un slimības uz šīs pasaules skatuves parādījās līdz ar grēku, lai spēlētu baisu lomu cilvēka dzīves traģēdijā. Par grēku ir jāmaksā ar nāves cenu, bet slimības ir drūmie nāves priekšvēstneši. Kad šīsdienas evaņģēlijā lasām, ka Jēzum ir vara pār neārstējamām slimībām, tad secinājums, uz kuru tiekam vedināti, ir šāds – Viņam ir vara arī pār slimību cēloni – grēku.

Šis Jēzus brīnumdarbs ir zīme, kas norāda uz cilvēces pestīšanas brīnumu, kas tika paveikts pie krusta staba Golgātā. Tur Jēzus atbrīvoja cilvēci no grēka varas un tātad arī no grēka sekām – slimībām un nāves. Taču, kamēr vēl dzīvojam šajā pasaulē, tagadējā mirstīgajā cilvēka miesā, slimībām un nāvei pār mums vēl ir vara, lai gan nāves mūžīgā vara ir iznīcināta. Ar savu nāvi un augšāmcelšanos Jēzus ir ieguvis cilvēcei zāles pret nāvi. Jaunajā pasaulē, kuru Dievs jau ir sagatavojis, nāvei un slimībām vairs nebūs vietas. Tur visi būs veseli un neviens vairs nemirs. Pagaidām, kamēr vēl dzīvojam šajā pasaulē, slimības un nāve turpina liecināt par Dieva dusmām pret grēku. Tām ir pakļauta ikviena cilvēka miesa. Kristieša ticības patiesais spēks slēpjas nevis ticībā vienam vai otram brīnumam, bet tam, ka Jēzus ir iznīcinājis nāves varu un dāvās mūžīgo dzīvošanu jaunajā pasaulē. Savukārt nāve ir tikai durvis uz šo jauno pasauli, pēdējā mokpilnā agonija, kas raksturo šo pasauli, pēdējais solis ceļā uz apsolīto zemi.

Vēl spilgtāk Jēzus varenais spēks un ticība tam atklājas nākošajā notikumā, par kuru stāsta Matejs. Kad pēc sludināšanas un spitālīgā dziedināšanas Jēzus atgriezies Kapernaumā, kur Viņš bija apmeties Pētera namā, pie Viņa pienācis kāds romiešu virsnieks. Šis pagāns acīmredzot labi pazina jūdu reliģiju un tās likumus. Turklāt viņš būs dzirdējis Jēzus sludināšanu un sācis Viņam ticēt.

Šīs ticības vadīts, virsnieks nāk pie Jēzus, jo pats ar savu spēku, ja viņu nevelk Tēvs, neviens pie Jēzus nākt nespēj. Ja šis ietekmīgais pagānu virsnieks nebūtu kļuvis ticīgs, viņš uz Jēzu raudzītos tikai ar nicinājumu un nekādā gadījumā pie Viņa pēc palīdzības nenāktu. Drīzāk viņš meklētu to pie saviem dziedniekiem un pūšļotājiem, nevis pie kaut kāda tur jūdu sludinātāja. Tā nu šim virsniekam bija jābūt dzirdējušam Jēzus sludināšanu, kas viņa sirdi pildīja ar ticību un paļāvību Jēzus žēlsirdībai un varenajam spēkam. Šā virsnieka ticība ir vēl lielāka nekā spitālīgā vīra ticība.

Ja spitālīgais vīrs ļauj Jēzus svētajai rokai aizskart viņa nešķīsto miesu, tad virsnieks nevēlas, lai Jēzus, jūds būdams, apgrēcinātos, ienākdams viņa – pagāna – namā. Viņš ir pilnīgi pārliecināts, ka pietiks tikai ar Jēzus vārdu vien, lai viņa kalps kļūtu vesels. Šis virsnieks būs bijis ļoti gudrs cilvēks, kas pratis spriest un izdarīt secinājumus ne tikai par laicīgām, bet arī garīgām lietām. Visi cilvēki ir vairāk vai mazāk gudri laicīgās lietās, bet tikai retais spēj izdarīt tādus pašus secinājumus garīgās lietās, kādus tas izdara laicīgās lietās. Šis vīrs to spēja. Būdams karavīrs, viņš zināja, ka viņa padotie tam paklausa uz vārda. Ja jau viņa kareivji tam klausa, vai tad Jēzum neklausīs Viņa varai padotie? Tā šis vīrs būs pareizi spriedis un uzskatījis Jēzu par jūdu gaidīto Kristu.

Šā pagānu virsnieka ticība ir brīnišķīgs kristīgās ticības piemērs. Tā ir ticība, kas tic vārdam. Tā tic, ka pietiek ar Jēzus vārdu, lai viss piepildītos un notiktu. Ticība nav paļaušanās uz redzamām, bet neredzamām lietām. Tā paļaujas uz Dieva apsolījumiem un tic, ka tie piepildīsies.

Dzirdot šā pagānu virsnieka ticības apliecinājumu, Jēzus ir izbrīnīts un slavē to neparastiem vārdiem. Šis vīrs pēc miesas ir pagāns, bet viņa stiprā ticība dara to Dieva tautai piederīgu. Jā, tā paceļ viņu pat augstāk par katru israēlieti. Te atklājas ticības lielā nozīme un spēks. Neviens darbs nekur evaņģēlijā netiek tā cildināts, kā šā vīra ticība. Tā ir pārāka par ikvienu darbu un ir saucama par visaugstāko dievkalpošanu, jo īstā un patiesā dievkalpošana ir tā, ka ticam Dieva apsolījumiem, uz tiem paļaujamies un tos cildinām. Protams, šāda ticība nekad nav bezdarbīga. Tāpat kā no avota izplūst strauts, tā no šādas ticības arvien plūst labo darbu straumes, kas nes svētību apkārtējiem cilvēkiem. Par to skaidri liecina šīsdienas evaņģēlijs, jo ne jau par sevi rūpējas pagānu virsnieks, bet gan par savu kalpu, kas patiesībā ir viņa vergs. Arī šādā ziņā viņa ticība ir pārāka par spitālīgā ticību. Ticība ir varens, nesavtīgs spēks, kas, zinādama, ka Dievs ir gādīgs draugs un palīgs, rūpējas ne tik daudz par sevi, cik domā par citiem cilvēkiem un viņu bēdām.

Tā šis pagānu virsnieks ar savu neparasto ticību un mīlestību kļūst par visas kristīgās baznīcas simbolu. Uzlūkojot tieši viņa ticību, Jēzus izsaka skaistu pravietojumu par kristīgo baznīcu: „..daudzi nāks no rīta un vakara puses un sēdēs ar Ābrahāmu, Īzāku un Jēkabu Debesu valstībā.” Diemžēl daudzi valstības bērni, tas ir, Vecās Derības ļaudis, neraugoties uz visiem lielajiem apsolījumiem, šo ticību noraidīs un tiks izstumti galējā tumsībā, kur būs kaukšana un zobu trīcēšana. Briesmīga vieta ir elle! Zinot šo notikumu, kristiešiem nevajadzētu kļūt lepniem un iedomīgiem. Tieši otrādi, redzot briesmīgo Dieva sodu, kas piemeklē pat Dieva izredzēto tautu, tiem ar bailēm un drebēšanu jāgādā, lai taptu svēti, un jāsargā sava ticība.

Šī ticības dzīve ir aprakstīta šai pašai baznīcas gada svētdienai izvēlētajā apustuļa Pāvila vēstulē. Tajā Pāvils mudina, lai, ticību saņēmuši, kristieši dzīvotu tā, kā pienākas Dieva tautai. Pāvils mudina viņus rūpēties par baznīcu un tiem, kas tajā kalpo; svētīt pat tos, kas viņus vajā; censties saprast citus; priecāties par citu priekiem un panākumiem; just līdzi tiem, kam bēdas; nebūt iedomīgiem un lepniem un nepaaugstināties citam pār citu; nemest lāsta akmeni, bet sniegt palīdzīgu roku zemajiem. Tāpat viņš brīdina no aplamās pašgudrības tieksmes un aicina neatmaksāt ļaunu ar ļaunu, bet tā vietā censties darīt labu visiem cilvēkiem. Ja kādam ticis nodarīts pāri, nekalt atriebības plānus, bet atstāt visu Dieva ziņā, lai Dievs soda ļaundarus. Pat vēl vairāk – kad redzam savu ienaidnieku ciešam un Dieva sodu parādāmies pie viņa, ļauni nepriecāties, bet, ja iespējams, palīdzēt viņam. Īsi sakot: „Ļaunums lai tevi neuzvar, bet pats uzvari ļaunu ar labu!” (Rom. 12:21)

Protams, lai to īstenotu dzīvē, nepietiek ar cilvēka dabiskajiem spēkiem, vajadzīga liela ticība un paļāvība uz Dievu – tāda ticība, kāda bija pagānu virsniekam. Te gan jāsaka – maldīgi būtu domāt, ka pie šādas ticības varam tikt ar cilvēcisku piepūli. Nē, šāda ticība iegūstama, tikai uzmanīgi uzklausot un pārdomājot Dieva vārdu. Arī grēku atlaišana un Svētais Vakarēdiens ir tā vieta, kur ticība tiek īpaši lolota un stiprināta. Ticība arvien ir Dieva darbs ticīgajā, kas lolojams un sargājams kā visaugstākā dāvana, kas paša spēkiem nekādi nav iegūstama.



















Jēzus – Valdnieks pār dabas stihijām

Jēzus mācekļi paši savām acīm bija vērojuši ūdens pārvēršanu vīnā kāzās Kānā, bezcerīgi slimu cilvēku dziedināšanu un bieži dzirdējuši arī Jēzus vareno sludināšanu. Katrs no šiem notikumiem viņiem atklāja Jēzus dievišķo godību, taču ikdienas gājums, kopīgā ikdienas dzīve ar Jēzu būs likusi redzētajam un dzirdētajam kļūt par sava veida ieradumu. Tas nedaudz notrulināja mācekļus un padarīja viņu izpratni par Jēzu nedaudz miglainu. Šādas lietas ir pazīstamas daudziem baznīcēniem. Pirmais baznīcas apmeklējums, pirmā saruna ar mācītāju, pirmā grēksūdze, pirmais Vakarēdiens, tas viss saistīts ar lieliem pārdzīvojumiem un uztraukumiem, bet tad ar laiku kļuvis par ierastu rutīnu, kas notrulina un iemidzina. Īsi sakot, Jēzus mācekļi gan bija nākuši pie ticības, bet viņu ticībai vajadzēja barību, tādēļ Jēzus bija nolēmis tiem atgādināt, kas Viņš tāds īsti ir.

Līdz šim ar savu sludināšanu un brīnumdarbiem Jēzus rādīja saviem mācekļiem, ka Viņam piemīt neparasta vara un spēks. Mācekļi redzēja Viņā atklājamies Dieva godību, viņi sāka ticēt un sekot Jēzum. Bet vai viņi patiešām īsti saprata, ka Viņš ir arī patiess Dievs? Tam bija jānoskaidrojas uz Galilejas ezera ūdeņiem, kurus daudzi no Jēzus mācekļiem pazina labāk par sauszemi.

Un tā evaņģēlists Matejs mums stāsta, ka Jēzus iekāpis laivā un Viņa mācekļi Tam sekojuši. Jēzus bez šaubām labi zināja, kas notiks, – meteorologi Viņam vajadzīgi nebija, tomēr Viņš bezrūpīgi apgūlās laivas galā.

Kā tas bieži mēdza notikt uz Ģenecaretes ezera, pilnīgi negaidīti sacēlās vētra. Ieskrējies pāri Jūdejas klajumiem, vējš caur tuneļiem līdzīgajām aizām krasta klintīs, kas ielenca ezeru, uzklupa pēkšņi un negaidīti. Vienā mirklī ezers bija sakults trakojošā, bangojošā ūdens mutulī. Viļņi vēlās pāri laivai, draudēdami aprīt pārgalvīgos braucējus.

Jēzus mācekļi bija pieredzējuši zvejnieki, kas pazina Ģenecaretes ezeru jeb Galilejas jūru jau no agrām bērnu dienām. Pie šā ezera viņi bija uzauguši, uz tā kļuvuši par vīriem, un uz tā ūdeņiem viņi pavadīja savu dzīvi, zvejodami zivis. Bez pārspīlējuma mēs varētu viņus saukt par Galilejas jūras vilkiem. Salīdzinājumā ar viņiem Jēzus bija jūrai pasvešs, jo bērnībā un jaunībā bija mācījies un strādājis kopā ar savu patēvu Jāzepu, kas bija galdnieks. Tādēļ pats par sevi saprotams, ka iesākumā mācekļi Jēzum īpašu uzmanību nepievērsa. Drīzāk, kā jau visi jūrnieki, viņi būs bijuši priecīgi, ka šis „sauszemes žurka” tiem nemaisās pa kājām.

Likdami lietā visu savu pieredzi, viņi mēģināja trakojošajos viļņos novaldīt laivu un, cik spēdami, izsmelt no tās ūdeni. Kad situācija kļuva kritiska, kāds no viņiem tomēr būs atcerējies Jēzu. Kādēļ Viņš joprojām guļ? Vai Viņš ir traks? Vai Viņš neredz, ka mēs grimstam? Kādēļ Viņš nenāk palīgā vismaz smelt ūdeni? Kas notiks ar visiem Viņa plāniem – sludināšanu, jūdu tautas glābšanu, ja mēs visi te noslīksim? Domājams, ka mācekļi būs bijuši dusmīgi uz Jēzu, un ne pa jokam. Arī viņu ticība būs gandrīz pagaisusi. Pēkšņās briesmas un draudošā nelaime būs likusi aizmirst visu, ko tie iepriekš redzējuši un dzirdējuši. Tā tas parasti ar mums, cilvēkiem, mēdz notikt šādos brīžos. Tomēr maza ticības dzirkstelīte viņu sirdīs vēl būs palikusi. Tās mudināti, viņi modina Jēzu un lūdz Viņa palīdzību.

Tomēr Jēzus nesteidzas vis palīdzēt, bet norāj mācekļus par viņu bailīgumu un mazticību. Tas liecina, ka viņi nebūs gaidījuši no Jēzus kādu īpašu palīdzību, vien mudinājuši Viņu smelt ūdeni no laivas. Tā tas notiek ar Jēzus mācekļiem arī mūsu dienās. Kad viņus piemeklē briesmas, tie bļauj un kliedz uz Jēzu, lai tas viņiem palīdz tā, kā viņu pašu pieredze šo palīdzību saprot. Viņi aizmirst, ka Jēzum ir pavisam citas iespējas risināt jebkuru situāciju, kas, kā parasti šādos brīžos, ir arī nedaudz komiska. Pavisam pamatoti Jēzus pats varēja izteikt pārmetumus mācekļiem – jūs taču esat pieredzējuši zvejnieki, vai tad neredzējāt, ka vētra tuvojas? Jūs, jūras vīri, kādēļ netiekat paši galā ar vētru? Taču Jēzus nepārmet viņiem profesionalitātes trūkumu, bet gan norāj viņu neticību: „Kam esat tik bailīgi, jūs mazticīgie?” (Mt. 8:26) Jēzus vienīgais pārmetums ir mācekļu paļāvības trūkums. Viņiem trūkst īstas izpratnes, kas Jēzus tāds ir. Savukārt, izdzirdot Jēzus pārmetumus, šos nabaga cilvēkus būs pārņēmušas īstas dusmas: tas nu beidzot ir par daudz! Tūdaļ mēs būsim ezera dibenā, bet Viņš mūs strostē un māca! Vai tagad ir īstais laiks sprediķošanai?

Tomēr Jēzus neskrien, negrābj smeļamo trauku vai airus, bet mierīgi pieceļas un liek lietā daudz iedarbīgākus līdzekļus. Tie ir vārdi, ar kuriem Viņš pats radīja debesis, zemi, jūru un vēju, un šiem Radītāja vārdiem joprojām klausa gan jūra, gan vējš. It kā darītu kaut ko gluži ikdienišķu, apmēram tā, kā mēs apsaucam savu suni, Jēzus saka uz jūru – klusu mierā! – un vienā brīdī jūra norimst. Tagad mācekļi, kas līdz šim bija bailēs raudzījušies uz satrakotās jūras viļņiem, ar ne mazākām bailēm raugās uz Jēzu: „Kas Tas tāds, ka vēji un jūra Tam paklausa?” (Mt. 8:27) Jā, kas ir šis vīrs no Nacaretes? – Aizdomīgi tie raugās uz Jēzu. Viņš kopā ar mums ēd, guļ, lūdz Dievu, ir izsalcis un noguris, dažreiz bēdīgs, bet Viņš dara lietas, kas tālu pārsniedz mūsu saprašanu. Tas lika mācekļiem atcerēties visu, ko Jēzus jau agrāk paveicis. Un tagad vēl šis notikums – mēs, pieredzējuši zvejnieki, domājām, ka esam pagalam, bet Viņš pateica tikai pāris vārdus un jūra norima!

Nav šaubu, ka savā Kapernaumas sinagogā Jēzus mācekļi bija dzirdējuši Psalmu lasījumus. Kā zvejniekus, ar jūru saistītus ļaudis, tos, protams, būs saistījuši tādi Psalmu teksti, kas saistās ar viņu darbu un ikdienu. Piemēram, 65. psalmā Dāvids, runādams par Dievu, saka: „Tu mums atbildi ar lieliem brīnumu darbiem Savā taisnībā, ak, Dievs, Tu mūsu pestītājs; Tu patvērums visiem zemes galiem, uz kuru paļāvībā vērš savus skatus tālās jūras salas, Tu, kas kalnus nostiprini ar Savu spēku, apjozies ar stiprumu, Tu klusini jūru krākšanu, to viļņu šņākšanu un tautu trakošanu, ka visu pasaules malu iemītnieki bīstas no Tavām zīmēm.” Savukārt 89. psalmā par Dievu tiek sacīts, ka Viņš „valda pār trakojošo jūru; kad jūras viļņi ceļas”. Pavisam interesanti vārdi lasāmi 107. psalmā: „Tie, kas ar kuģiem brauca pa jūru un veica lielos ūdeņos savus darījumus, tie redzēja Tā Kunga darbus un Viņa brīnumus jūras virsū un dziļumos. Pēc Viņa pavēles sacēlās vētra, kas sabangoja jūras viļņus, tie pacēlās augšup pret debesīm un nogrima atkal dzelmē, tā ka viņu dvēsele trīcēja izmisumā un bailēs. Tie viņus mētāja un svaidīja kā dzēruma pilnus, visa viņu gudrība bija galā. Tad viņi piesauca To Kungu savās bēdās, un Viņš izglāba viņus no viņu bailēm. Viņš apklusināja vētru, ka norima viļņi. Viņi priecājās, ka iestājās klusums, un Viņš ieveda viņus iecerētajā ostā.” Vecajā Derībā ir vēl daudz līdzīgu tekstu, kas liecina par visvareno Dieva roku, kas ir radījusi ūdeņus un valda pār tiem. Tā ar šo brīnumaino notikumu uz Ģenecaretes ezera mācekļiem atkal tika atgādināts, ka Jēzus ir patiess Dievs, uz kura rūpēm un gādību var droši paļauties.

Šim notikumam uz Ģenaceretes ezera ir arī dziļi simboliska nozīme. Laiva Svētajos Rakstos simbolizē baznīcu, kas glābjas šīs pasaule grēku plūdos, tāpat kā Noa reiz glābās savā arkā. Baznīcu bieži arī burtiskā nozīmē pārsteidz vētra. Kad tas notiek, savas mazticības dēļ daudzi kristieši krīt panikā un dusmojas uz it kā guļošo Jēzu. Vai tad Viņš neredz, kas notiek? Kādēļ Viņš nepalīdz smelt ūdeni laukā no mūsu grimstošā kuģa? Vai Viņam pašam sava baznīca nerūp? Tās nav pareizas domas un pareizi jautājumi. Šādos brīžos ir jāatceras gadījums uz Ģenacaretes ezera. Tas liecina, ka baznīca tiek pārbaudīta un stiprināta tās ticībā Jēzus dievišķajam spēkam, tāpat kā toreiz pirmie Jēzus mācekļi. Šajā sakarībā der atcerēties padomju laikus, kad baznīca bija tik nospiesta un novārdzināta, ka likās – vēl brīdis, un tās laiva būs dibenā. Kristieši lūdza, sauca, tomēr maz bija tādu, kas nopietni cerēja, ka Dievs te varētu kaut ko mainīt. Bet kas notika? Atskanēja tikai daži Kristus vārdi – klusu mierā! – un arī šoreiz satrakotā jūra norima un baznīca iepeldēja drošā miera ostā, lai varētu atkopties un gatavoties nākošajiem pārbaudījumiem. Šādas lietas piedzīvojot, vairojas ticība un paļāvība uz vareno Kungu Jēzu Kristu.

To pašu katrs kristietis var ieraudzīt arī savā dzīvē. Brīžiem šķiet, ka patiešām esam iemesti satrakotā jūrā. Slimības, nelaimes, dažādi sarežģījumi rada bailes, uztraukumus, līdz atskan Jēzus mierīgā balss – klusu mierā! – un arī mūsu dzīves laiva laimīgi sasniedz miera un drošības ostu. Mēs varam atvilkt elpu, sakārtot savas lietas un droši, paļāvības pilni raudzīties nākotnē.

Tomēr viena lieta te gan ir jāatceras, proti, ja dodamies līdzi Jēzum un sēžamies vienā laivā ar Viņu, tad varam būt droši, ka vētra būs, un ne viena vien. Šo laivu mēs varam saukt arī par Svēto Kristību, kas ir tas kuģis, ar kuru cauri šīs pasaules bēdu jūrai kuģojam uz jauno, Dieva apsolīto pasauli. Vecā pasaule un velns nevar paciest, ka droši kuģojam kopā ar Jēzu uz jaunās pasaules ostu. Visiem spēkiem ļaunie spēki grib apgāzt laivu vai noskalot mūs no klāja. Tādēļ arvien jāstiprinās ticībā, ka Jēzus, kas caur Kristību guļ ticīgā sirdī kā laivā, arī valda ne tikai pār jebkuru jūru, bet pār visu Visumu. Viņš ir daudz, daudz lielāks un varenāks par velnu un visiem viņa kalpiem. Tādēļ kopā ar apustuli Pāvilu varam būt pārliecināti, ka „ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne varas, ne lietas esošās, ne nākamās, ne spēki, ne augstumi, ne dziļumi, ne cita kāda radīta lietas mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā!” (Rom. 8:38–39)


Jēzus godība atklājas Apskaidrošanas kalnā

Epifānijas laika evaņģēliju teksti soli pa solim atklāj Jēzus godību, rosinot klausītājos pārdomas un jautājumu – kas īsti ir Jēzus no Nacaretes? Nīkajas un Konstantinopoles koncilos 4. gs. baznīcas tēvi noformulēja atbildi uz šo jautājumu, svinīgi apliecinot: „Dievs no Dieva, Gaisma no Gaismas, patiess Dievs no patiesa Dieva.” Tomēr skeptiskais cilvēka prāts šaubās un jautā: „Varbūt tikai neparasts brīnumdaris, varbūt viens no praviešiem, kāds Dieva vīrs, bet varbūt arī neveiksmīgs reformators vai pat blēdis un krāpnieks?” Līdzīgas domas šaudījās arī Jēzus mācekļu, apustuļu, prātos.

Jēzus labi pazīst savu mācekļu bailīgumu un mazticību, tomēr Viņš tos nenolād un nepazudina, bet pazemīgi un mērķtiecīgi stiprina viņu ticību, atkal un atkal atklājot savu dievišķo godību. Pārdomājot dažādos Jēzus brīnumdarbus, baznīcas tēvi tajos ir saskatījuši mērķtiecīgu Kristus rīcību. Šai pašai mērķtiecībai sekojot, tēvi ir izvēlējušies noteiktus evaņģēliju tekstus, par kuriem jāsprediķo baznīcā. Tādēļ tagad, gadsimtu gājumā, baznīca, uzklausot Dieva vārdu, saņem tādu pašu pieredzi, kādu guva Jēzus mācekļi pirms turpat divtūkstoš gadiem. Evaņģēlijos aprakstītie Jēzus dzīves lielie notikumi ir iekšēji saistīti ar jūdu reliģiskajiem svētkiem. Šo svētku kontekstā ir labāk saprotami Jēzus vārdi un darbi, kas liecina, ka Jēzus ir šo svētku patiesais piepildījums. Savukārt kristīgās baznīcas svētki un svētdienas šos notikumus izgaismo un atdzīvina mūsdienu cilvēkam.

Tāds ir arī notikums Apskaidrošanas kalnā, kas saistās ar Būdiņu jeb Telšu svētkiem. Sešas dienas pirms Būdiņu svētkiem bija citi jūdu svētki – Lielā salīdzināšanas diena. Šajā dienā augstais priesteris vienīgo reizi gadā Tempļa vissvētākajā vietā skaļi izrunāja Dieva vārdu – Jahve. Viņš upurēja vērsi par saviem grēkiem un par tautas grēkiem vienu āzi, bet uz otra āža simboliski tika likti tautas grēki, un tad grēkāzis tika aizdzīts tuksnesī. Šķiet, ka tieši šajā svētku dienā, atbildēdams uz Jēzus jautājumu – kas Es, pēc jūsu domām, esmu? – Pēteris visu mācekļu vārdā apliecināja: „Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.” (Mt. 16:16) Kad Jēzus tūdaļ sāka mācekļiem stāstīt par savām gaidāmajām ciešanām un nāvi, tie bija izbrīnīti un Pēteris centās Jēzu no tā atrunāt. Savukārt Jēzus asi apsauca Pēteri, novērtēdams viņa rīcību kā velna iedvesmotu. Tātad uz Lielās salīdzināšanas dienas fona Pētera apliecinājums atklāja Jēzu kā patiesu Dievu, kura godība atklājās Templī. Savukārt Jēzus skaidrojums, ka Viņam būs jākļūst par grēkāzi, kas nes tautas grēkus un mirst par tiem, Pēterim šķita kaut kas nesaprotams un neiespējams. Pēc sešām Dienām bija Būdiņu svētki, kuros jūdi pieminēja iziešanu no verdzības zemes Ēģiptē. Uz šo svētku fona Jēzus vēlreiz vēlējās atklāties mācekļiem kā patiess Dievs, kas pats ar savām ciešanām atbrīvos viņus no grēka verdzības. Tādēļ „pēc sešām dienām Jēzus ņēma Pēteri un Jēkabu un viņa brāli Jāni un veda tos savrup uz augstu kalnu” (Mt. 17:1).

Tas pats notiek ar mums, kurus Dieva vārds caur liturģiju ved tajā pašā ceļā, kādā tika vesti mācekļi. Un tā, Kristus atspīdēšanas svētdienās mēs sākumā pārsteigti klausāmies stāstu par ūdens pārvēršanu vīnā, redzam šajā notikumā atklājamies Jēzus godību un kopā ar mācekļiem sākam Viņam ticēt. Tad atkal klausāmies par vētru uz jūras, par pārsteidzošajiem vārdiem – klusu mierā! – un kopā ar notikuma aculieciniekiem klusi čukstam – kas tas tāds, ka vētra un jūra tam paklausa? Un atkal mūsu sirdīs raisās tas neparastais, pasaulē nepazīstamais spēks, ko sauc par ticību – neizsakāma, neizprotama, bet priecīga un droša paļāvība uz šo Vīru, kas pirms divtūkstoš gadiem staigāja pa Palestīnu un veica visas šīs brīnumainās lietas. Kristus atspīdēšanas laika svētdienām ritot uz priekšu, dzirdam stāstu par nedziedināmās sērgas pārņemto lepras slimnieku un pārsteigumā klausāmies, kā daži Jēzus vārdi – Es gribu, topi šķīsts! – dara viņu veselu. Un atkal mūsu sirdīs mostas iesākumā bailīga, klusa, tomēr arvien pieaugoša cerība – ja ar mani tā notiktu, Viņš varētu palīdzēt! Pat ja Viņš to nedarītu tagad, tad tomēr Debesīs es būšu šķīsts, brīvs no visām sērgām un nelaimēm. Pēdējā Epifānijas laika svētdienā, mēs kopā ar Pēteri, Jēkabu un Jāni tiekam vesti uz Apskaidrošanas kalnu, lai redzētu, ka Jēzus „vaigs spīd kā saule, un Viņa drēbes kļūst baltas kā gaisma”, un klausītos Debesu Tēva liecību par savu Dēlu (Mt. 17:2, 5).
Neparastā pārmaiņa ar Jēzu notika mācekļu acu priekšā, kamēr Viņš lūdza Dievu (Lk. 9:28). Ārēji tā bija līdzīga tai pārvērtībai, kas savulaik notika ar Mozu, kamēr tas runāja ar Dievu. Tomēr te vērojama būtiska atšķirība, proti, Mozus vaigs spīdēja, apgaismots no ārienes, no Dieva (2. Moz. 34:9–35). Jēzus „vaigs spīd kā saule un Viņa drēbes kļūst baltas kā gaisma”, bet šī gaisma nāk no iekšienes, no Viņa paša. Tā Pēteris un abi pārējie mācekļi redz, ka Jēzus pats ir gaisma no gaismas. Te mācekļu acīm atklājas Jēzus dziļākā būtība, Viņa vienotība ar Tēvu – Dieva godības gaisma, kurā Viņš spīd, ir Viņa paša gaisma.

Šī gaisma, kurā spīd Viņa drēbes, vēsta arī par nākotni. Jāņa atklāsmes grāmata stāsta par baltām drēbēm, kurās būs tērpti atpestītie Dieva ļaudis. Šīs drēbes būs baltas tādēļ, ka tās mazgātas Dieva Jēra asinīs (Atkl. gr. 7:14). Tas nozīmē, ka caur Svēto Kristību ticīgie būs vienoti ar Jēzus ciešanām, un Viņa ciešanas ir šķīstīšana, kas atjauno sākotnējo cilvēces godību, kas grēka dēļ bija zaudēta (Lk. 15:22). Svētā Kristība tērpj cilvēku Jēzū, un Jēzus godības gaismā mēs paši topam par gaismu.

Šajā brīdī uz Apskaidrošanas kalna notiek vēl kas neparasts: „Un redzi, tiem parādījās Mozus un Ēlija un runāja ar Jēzu.” (Mt. 17:3) Arī šeit garīgās lietas atklājas redzamā veidā. Vēlāk – pēc augšāmcelšanās uz Emavas ceļa Jēzus sacīs pārsteigtajiem mācekļiem: „Visam bija notikt, kas par Mani rakstīts Mozus bauslībā, praviešos un dziesmās.” (Lk. 24:44). Šeit, uz Apskaidrošanas kalna, bauslība un pravieši atklājas redzamā veidā Mozus un pravieša Ēlijas personā. Tie runā ar Jēzu un runā par Viņu. Viņu sarunas temats ir Jēzus krusta nāve, caur kuru Viņš atgriezīsies Dieva godībā, godībā, kura uz visiem laikiem būs iezīmēta ar naglu cirstajām brūcēm. Runājot par šīm lietām uz Apskaidrošanas kalna, Mozus un Ēlija atklāj to, ko nespēja saprast Pēteris, proti, ka glābšana nāks caur ciešanām. Šīs ciešanas ir Dieva godības pilnas, tās tiks pārvērstas gaismā, brīvībā un priekā. Šī Jēzus saruna ar Mozu un Ēliju ir atslēga, kas ļauj mums saprast Svētos Rakstus, kuru saturs ir Jēzus ciešanas un augšāmcelšanās. Tikai krustā sistais un augšāmceltais Kungs spēj atdarīt cilvēka acis, ka Viņa nāves un augšāmcelšanās gaismā spējam saprast Svēto Rakstu būtisko un galveno vēsti – Mesija nāks, lai ciestu, mirtu un augšāmceltos, tādējādi dāvājot cilvēcei atgriešanos un grēku piedošanu.

Notiekošais, liek Pēterim visdziļākajā saviļņojumā iesaukties: „Kungs, šeit mums ir labi. Ja Tu gribi, es celšu šeitan trīs teltis – vienu Tev, vienu Mozum un vienu Ēlijam.” (Mt. 17:4) Pētera nodoms ir tieši saistīts ar Būdiņu jeb Telšu svētkiem. Šo svētku laikā Israēls tika mudināts ne vien atcerēties pagātnes lietas, kad Israēla tauta pēc iziešanas no verdzības zemes Ēģiptē mājoja teltīs Sinaja tuksnesī, bet arī ar ilgām gaidīt to laiku, kad Dieva tauta mājos Debesu mājokļos. Tagad, redzot Jēzus godību, Mozu un Ēliju, Pēteris ir pārliecināts, ka šis laiks ir jau pienācis. Tomēr Pēteris, kā vienmēr, ir muļķīgi steidzīgs un runā tad, kad vajadzētu klusēt. Tagad viņa jautājums tiek atstāts bez ievērības, bet, nokāpjot no kalna, Jēzus viņam vēlreiz atgādinās, ka mesiāniskais laikmets vispirms ir krusta, nevis godības laikmets. Jēzus ciešanu godība, kas pārveidos viņam ticīgos, nesīs arī ticīgo līdzdaļu ciešanās. Jēzus ciešanas atbrīvos ticīgos no ciešanām ellē, bet ne no ciešanām šajā pasaulē. Vēl nav pienācis laiks, kad Pēteris varēs mājot kopā ar Mozu un Ēliju Debesu godībā. Vēl viņam nāksies bailēs aizliegt savu Kungu, tad noraudzīties Krustā Sistā nāves mokās un beigu beigās no augšāmceltā Kunga dzirdēt pareģojumu pašam par savām ciešanām un nāvi, ko nesīs sekošana Jēzum (Jņ. 21:18, 19).

Pēterim vēl runājot par telšu celšanu, „padebess tos apēnoja, un redzi, balss no padebess sacīja: „Šis ir Mans mīļais Dēls, pie kura Man labs prāts; To jums būs klausīt.” (Mt. 17:5) Svētajos Rakstos padebess ir Dieva godības klātienes zīme. Vecās Derības laikos tā bija redzama virs Saiešanas telts, tagad tā apēno Jēzu, par kuru apustulis Jānis saka, ka Dieva Dēls, miesa tapdams, uzcēlis telti cilvēku vidū (Jņ. 1:14). Tagad Jēzus ir svētā telts, pār kuru kā padebess klājas Dieva klātbūtne un no Viņa apspīd arī visus apkārtējos. Vārdi „To jums būs klausīt” savukārt atgādina Mozus uzkāpšanu Sinaja kalnā. Šajā kalnā Mozus no Dieva saņēma bauslību, kas tiem bija jāklausa. Tagad tas ir Jēzus, kuru Dievs pavēl klausīt, jo Jēzus pats ir bauslība. Vēl vairāk, Viņš ir tās piepildījums. Jēzus ir arī tas īpašais pravietis, kura nākšanu Mozus pravietoja, pamācīdams tautu Viņam klausīt. Tagad mācekļiem jādodas lejā no kalna, lai atkal un atkal no jauna mācītos klausīt Jēzu. Tā Apskaidrošanas kalnā mācekļiem, vērojot apskaidrotā Kunga sarunu ar Mozu un praviešiem, ir jānāk pie atskārsmes, ka patiesie Būdiņu svētki ir pienākuši – Kristū Dieva valstība ir nākusi ar spēku un godību. Par šo Dieva godību spēkā apustulis Pāvils vēlāk rakstīs: „Mēs sludinām Kristu krustā sisto, kas jūdiem apgrēcība un pagāniem ģeķība, bet tiem, kas aicināti, tiklab jūdiem, kā grieķiem, Dieva spēks un Dieva gudrība.” (1. Kor. 1:23) Tā mācekļi pamazām tiek vesti arvien dziļāk un dziļāk Dieva pestīšanas noslēpumā – Jēzū Kristū.

„Kad mācekļi to dzirdēja, tie krita uz sava vaiga un ļoti izbijās. Bet Jēzus pienāca pie tiem, aizskāra tos un sacīja: „Celieties un nebīstieties!” Bet, kad tie savas acis pacēla, tie neredzēja neviena kā tikai Jēzu vien. Un, no kalna nokāpjot, Jēzus tiem pavēlēja un sacīja: „Par šo parādību nestāstiet nevienam, tiekāms Cilvēka Dēls nebūs no miroņiem uzcēlies.” (Mt. 17:6–9)

Mācekļu bailes ir saprotamas, tās ir svētas bailes, ko rada Dieva godības klātiene un Dieva balss – lietas, kuras tie tagad redz savām acīm un dzird savām ausīm. Kad redzētais un dzirdētais ir panācis savu efektu, seko Jēzus mierinājuma pilnie vārdi. Mozus, Ēlija, Dieva godības padebess un balss ir pazuduši, un mācekļi atkal redz tikai Jēzu vien. Brīnumainais brīdis ir beidzies, tagad par to nav atļauts nevienam neko pat sacīt līdz brīdim, kad viss būs piepildīts un Jēzus būs augšāmcēlies no miroņiem. Toreiz mācekļi vēl bija neizpratnes pilni – par kādu augšāmcelšanos Jēzus runā? Pēc tam, kad tas būs piepildījies un noticis, Pēteris to zinās un pirms savas nāves, lai stiprinātu draudzi, dos liecību un saviem klausītājiem stāstīs par to, ko pats savām acīm redzējis Apskaidrošanas kalnā. Tad tas ne tikai būs atļauts, bet arī Pētera kā aculiecinieka pienākums. „Nevis izgudrotām pasakām sekodami,” iesāks Pēteris, „mēs jums esam sludinājuši mūsu Jēzus Kristus spēku un atnākšanu, bet kā tādi, kas esam kļuvuši Viņa varenības aculiecinieki.” (2. Pēt.1:16). Tieši tāds arī bija Jēzus nodoms. Pēc Dieva iedibinātās kārtības, ka divu vai trīs liecinieku liecība atzīstama par patiesu, Viņš īpaši izvēlējās trīs no saviem mācekļiem, kam pirms Viņa ciešanām bija jāredz Jēzus dievišķā godība un jādzird paša Dieva balss no debesīm. Turpat tālāk Pēteris norādīs, ka šis brīnumainais piedzīvojums uz kalna paskaidro un nostiprina Vecās Derības pravietojumus. Pētera klausītāji rīkosies pareizi, ja viņi ņems vērā šos praviešu vārdus, kas vienīgie spēj sniegt skaidrību ticības lietās, līdz viņi paši savām acīm reiz redzēs Jēzus godību. Tālāk Pēteris īpaši piekodina, ka Bībele nav patvaļīgi tulkojama. Tā nav cilvēku radīta grāmata, kas izskaidrojama ar cilvēka gudrību un prātu, bet „Dieva cilvēki ir runājuši Svētā Gara spēkā” (2. Pēt. 1:21).

Jaunās Derības brīnumi, kurus Pēteris un citi mācekļi redzēja savām acīm, mums ir kļuvuši par Dieva vārdu. Mēs tos neredzam savām acīm, bet par tiem lasām un dzirdam tos sludinātus baznīcā. Tie rada ticību un ir satverami un saprotami vienīgi ticībā. Tad, kad Pēteris, Jēkabs un Jānis savām acīm redzēja atklājamies Jēzus dievišķo godību, viņi to nesaprata. Pavisam muļķīgi Pēteris vēlējās uzsliet kalnā teltis ne tikai Jēzum un sev, bet arī Mozum un Ēlijam. Viņš nesaprata, ka Mozus un Ēlija kā bauslības un praviešu simbols Rakstos bija jau mācījuši Dieva nākšanu pasaulē, Viņa ciešanas, nāvi un augšāmcelšanos, glābjot cilvēci no elles un mūžīgas nāves. Redzot Jēzus godību, mācekļiem šķita, ka domas par ciešanām un nāvi ir pilnīgi neiederīgas, pat nepiedienīgas. Kā gan Dievs varētu ciest un mirt? Kādēļ tas Viņam būtu jādara? Viņam taču vajadzētu valdīt, sodīt, satriekt un uzvarēt! Tā domā cilvēka prāts, tāda ir mūsu loģika.

Jā, Dievs patiešām uzvar, bet Viņš uzvar nevis ar ārēju spēku un piespiešanu, bet gan pats ar savām ciešanām. Dievs nevis nogalina savu radību, bet glābj to, kļūdams par cilvēku un izliedams pats savas asinis. Tas nav cilvēka prātam apverams un saprotams. To var iemācīties vienīgi no Dieva vārda. Tas ir, no Vecās Derības pravietojumiem, Jaunās Derības aculiecinieku liecībām, kas liecina par šo pravietojumu piepildīšanos, un Svētā Gara spēka, kas darbojas caur Vārdu, ļaujot mums Vārdu saprast un tam uzticēties. Vēl vairāk, ar Vārda starpniecību ļaujot mums sastapt pašu Kristu un redzēt Viņa godību. Dieva vārds, vispirms, nevis rāda un informē, bet sniedz un dod to, ko tas saka. Klausoties Vārdu, mēs nevis dzirdam par Kristu, bet tieši sastopam Viņu Dieva vārdā, un tagad tas ir pat vēl vairāk un drošāk nekā tad, ja mēs atrastos blakus apustuļiem uz Apskaidrošanas kalna. Tas var likties savādi, bet tieši tā tas ir. Dieva ceļi ir citādi nekā mūsu prāta pieņēmumi un priekšstati.

Prātam šķiet, ka redzēt savām acīm ir daudz drošāk, nekā lasīt senus divtūkstoš un vairāk gadus vecus rokrakstus. Tā tas varētu būt, bet šajos rokrakstos mēs nelasām cilvēku domas vai uzskatus, bet tajos Dieva cilvēki runā Svētā Gara spēkā. Tādēļ prātam un dzīves pieredzei ir jāaizver savas acis, jo cilvēka redze un dzīves pieredze ir nedrošs pamats. Kļūdīties patiešām ir cilvēkam raksturīgi, kā teica senie latīņi. Tādēļ mums, cilvēkiem, ir jāatdara savas ausis, lai uzklausītu Svētā Gara balsi – balsi, kas nevar kļūdīties vai melot. Šī pilnīgi patiesā un uzticamā balss viscaur Epifānijas laikam un īpaši tā pēdējā svētdienā klausītāju sirdīs rada ticību Jēzus dievišķībai. Tādējādi Svētais Gars māca ticēt, ka par cilvēces grēkiem cieš, mirst un augšāmceļas pats Dievs. Kā tieši Viņš to darīja, par to Svētais Gars vēstīs Kristus ciešanu laikā. Tajā Dieva godība atklāsies caur Jēzus ciešanām un nāvi.