Pienācis laiks iepazīties ar nākošo mūsu stāsta personāžu – cilvēku, jo tajā viņš ir nākošā svarīgākā persona pēc Dieva. Mūsu Grāmatā cilvēka radīšanai veltīta vesela nodaļa. Un tā vēsta divas galvenās lietas – radītajā pasaulē cilvēks lielā mērā līdzinās visam pārējam, tomēr viņš savā īpatnējā veidā ir arī pilnīgi atšķirīgs no visa cita. Šā iemesla dēļ mēs mēdzam runāt par cilvēcību, tas ir, kaut ko tādu, kas raksturīgs tikai cilvēkam. Līdzīgi visam pārējam mūsu visumā cilvēks ir veidots no fiziskas vielas. Viņam ir ķermenis, un tas nozīmē, ka viņš ir ierobežota būtne; viņš ir no kaut kā atkarīgs, cilvēka esamība, izdzīvošana un labklājība ir atkarīga no ārējām lietām; cilvēks nav pašpietiekams. Ja vēlamies to formulēt nedaudz citādi, tad mums jāsaka, ka cilvēki nav mazi dieviņi. Mūsu stāstā cilvēki neparādās kā pārdabiskas būtnes, un par tādām mēs nekļūstam arī stāsta beigās. Attiecībā uz mums un mūsu spējām nav nekā brīnumaina vai maģiska. Mēs neesam dievi ar fizisku ķermeni. Mēs neesam visvareni, mēs nezinām visu, bet esam atkarīgi no Dieva, kurš mūs radīja no zemes, tas ir, no ķīmiskām vielām, kurš mūs uztur tagad, un kurš liks mūsu miesai atgriezties pie zemes pīšļiem tad, kad mēs nomirsim.
Lai gan mēs esam tikai radības, tas nenozīmē, ka neesam īpašas Dieva radības. Patiesi, mēs esam brīnišķīgas radītas būtnes, kas visā visumā visvairāk līdzinās Dievam. Tādēļ kritušajā pasaulē pastāv kārdinājums pārvērtēt sevi un dievināt sevi, pielūdzot sevi Radītāja vietā, tas ir, aizmirst, ka stāsts nav par mums, bet par viņu. Mēģinājumi nogrūst Dievu no visuma valdnieka troņa ir gan muļķīgi, gan bīstami. Tātad mēs neesam mazi dievi, bet mēs nedrīkstam pieļaut arī otru kļūdu, kuru cilvēki mēdz pieļaut un uzskatīt, ka esam vienkārši mēsli. Cilvēku domāšana mēdz svaidīties no vienas galējības otrā, un tiklīdz kāds aptver, ka viņš nav Dievs, tā tūdaļ metas otrā galējībā – mēs esam tikai mazas skrūvītes lielajā universa mašīnā. Tomēr cilvēks ir kaut kas vairāk, un šo „vairāk” nosaka tas, ka mēs neesam tikai fiziskas būtnes, bet mums ir arī dvēsele. Tātad mūsu stāstā cilvēks nav mašīna DNA pavairošanai, mums nav tikai fiziska miesa, bet ir arī garīga daļa, kas iedzīvina un nosaka fiziskā ķermeņa dzīvi un virzību. Tomēr pašas dvēseles mūs nepadara atšķirīgus no pārējām radītām būtnēm, jo arī dzīvniekiem ir dvēseles. Tiesa, atšķirībā no cilvēkiem dzīvnieku dvēseles nav nemirstīgas, bet dvēseles tiem ir. Bet kas ir tas, kas padara mūs unikālus, atšķirīgus no visa cita šajā pasaulē?
To ir grūti saprast uzlūkojot cilvēku tādu, kāds tas ir pašreiz. Tagad cilvēks ir citāds, nekā tas bija sākotnēji. Mūsu daba tagad ir daudz cietusi, lietas ir gājušas uz slikto pusi, bet pēc savas būtības cilvēks ir brīnišķīgs vai varbūt vēl labāk būtu sacīt, ka cilvēks ir skaists. Te gan tūdaļ jāpiebilst, ka tas ir īpašs skaistums. Tas nav dabas pasaulei raksturīgais skaistums, mākslas darba skaistums vai skaistums tādā nozīmē, kā misis Latvija ir skaista. Nē, cilvēka skaistums slēpjas nevis viņa ārējā izskatā un arī ne cilvēka iekšienē - tajā, ko mēdz saukt par dvēseles skaistumu. Īpašais cilvēka skaistums nav aktrises ārējais un Mātes Terēzas iekšējais skaistums. Tā nav kāda fiziska īpašība vai tikums, kas vienam ir un otram nav. Runa ir par to, kas cilvēks ir savā būtībā, nevis par viņa izskatu vai īpašībām. Savu vērtību mēs neiegūstam dzīves laikā un to nevar arī pazaudēt. Tā ir vērtība, kas piemīt mums no dzimšanas un padara mūs par cilvēkiem un nekad nezudīs. Un šī daļa no mums vienmēr būs brīnišķīga un skaista un nekas to nevar cilvēkam atņemt. Šā iemesla dēļ mums pret citiem cilvēkiem ir tādi pienākumi, kādi nav pret nevienu citu būtni vai lietu. Runa te ir par pienākumiem, kurus nevar atcelt vai mainīt neviena kultūra vai cilvēku sabiedrība. Neviens no cilvēku ieviestiem likumiem nav negrozāms galējā, augstākajā nozīmē, bet šis tāds ir. Tas nav mūsu izvēles jautājums, bet drīzāk nosaka mūsu izvēli. Un tieši šīs mūsu īpašās vērtības dēļ, cilvēkam ir neatņemamas tiesības. Neviens tās nevar atcelt vai mainīt. Tomēr šo likumu – cilvēka vērtību un no tās izrietošās tiesības var noliegt un pārkāpt, kā tas notiek tad, kad cilvēks tiek pasludināts tikai par mašīnu DNA pavairošanai vai nenozīmīgu universa puteklīti. Ja cilvēks ir tikai mašīna, tad ar viņu var arī izrīkoties kā ar mašīnu. Ja cilvēks ir tikai ilūzija, kā tas ir austrumu reliģijās, tad arī viņam nevar būt nekādu īpašu tiesību vai īpašas vērtības. Nav pārsteigums, ja šādā sabiedrībā govs tiek uzskatīta par īpašu būtni, bet cilvēks, nē. Visās sabiedrībās, kur cilvēka īpašā vērtība tiek noliegta, drīz tiek noliegta arī morālā atbildība pret cilvēku un viņa cilvēktiesības, kā to labi varēja redzēt Padomju sabiedrībā. Nav arī pārsteigums, ka daudzi mūsdienu cilvēki saka, ka atrodoties izvēles priekšā – glābt cilvēku vai savu mājdzīvnieku, viņi izvēlētos glābt mājdzīvnieku. Ja cilvēks ir tikai dzīvnieks, bioloģiska mašīna, tad morāle un cilvēka tiesības zūd, paliek tikai vara un iegriba. Tā tas ir noticis ar visiem komunistu režīmiem un tā tas notiek, mūsdienu sabiedrībai arvien vairāk sekularizējoties. Nav iespējams, ka tas tā nenotiktu.
Tātad cilvēks ir īpašs un viņam piemīt īpašs skaistums, un turklāt mums visiem par to ir arī zināšanas. Ikviens cilvēks, kurš rūpīgi pārdomā šo jautājumu, atzīs patiesību, ka cilvēks ir īpaša būtne. Par to liecina kaut vai mūsu ikdienas valoda. Mēs sakām saviem bērniem – neuzvedies kā dzīvnieks, neesi zvērs, un mēs esam satriekti, ja pret cilvēkiem neizturas, kā pret cilvēkiem. Kāpēc? Ir iemesls kādēļ, piemēram, skudras varbūt arī drīkst iznīcināt ar gāzi, bet jūdus nedrīkst. Un iemesls ir vienkāršs, bet būtisks - cilvēki ir īpaši un īpašā veidā atšķiras no pārējās radības. Vai nav savādi, ka mums vispār par šo jautājumu ir jārunā? Vai tas kaut ko neliecina par mūsdienu sabiedrību? Bet mūsdienu cilvēks vairs nesaprot, kādēļ dzīvnieki dara to, kas ir dabisks un tiem tas ir atļauts, bet cilvēkam, nē. Daba, instinkti nenosaka mūsu dzīvi. Mūsu Grāmata, mūsu stāsts vēsta, ka nesam tikai zvēri, dzīvnieki ar instinktiem. Tieši instinktu savaldīšana, neļaušana notikt tam, kas notiktu dabiski, tiek saukta par civilizāciju.
Tātad, kas padara mūs par tik vērtīgiem? Cilvēks jau var domāt, ka viņš ir īpašs, bet ja nu tas tā nav? Ja nu patiešām esam tikai dzīvnieki? Atbildot uz šiem jautājumiem kristiešu stāsts dramatiski atšķiras no visiem pārējiem stāstiem. Tas ir tādēļ, ka Dievs radīja tikai vienu būtni, kas gandrīz neticamā veidā līdzinājās pašam Dievam, nesot savā dvēselē viņa tēla un līdzības zīmogu. Un šo būtni sauc par cilvēku. Lai gan pēc grēkā krišanas no šā tēla maz kas vairs palicis pāri, praktiski tas ir pazaudēts, tomēr cilvēka būtība ir palikusi nemainīga – lai cik zems, nabadzīgs, neizglītots, apspiests, nospiests un sabiedrības atstumts būtu kāds cilvēks – viņš vienmēr ir un paliek cilvēks, brīnumaina un skaista Dieva radība, uz kura ir paša Dieva zīme, un tas maina visu. Atcerieties, ko mūsu Grāmata māca par antikristu un viņa centieniem – piespiest cilvēku Dieva zīmes vietā pieņemt zvēra zīmi. Ir daudz mēģinājumu ieraudzīt dažādas sazvērestības teorijām līdzīgas lietas, kur cilvēkiem neapzināti tiek uzspiesta šī zvēra zīme, bet tas nav tā, un tas nenotiek tā, kā to mēģina attēlot. Tas notiek pavisam vienkārši visur tur mūsdienu sabiedrībā, kur cilvēks atsakās no Dieva zīmoga un izvēlas zvēra zīmi. Dieva radības vietā izvēloties būt par dzīvnieku, zvēru, kas pakļauts tikai saviem instinktiem un vadās pēc tiem.
Kāda vērtība ir cilvēka embrijam? Kāda vērtība ir vecam un nāvīgi slimam cilvēkam? Kāda vērtība ir neārstējami slimam kroplim? Tie, kas nes zvēra zīmi, saka – gandrīz nekāda. Tie, kas nes Dieva zīmi zina, ka cilvēka vērtība neslēpjas viņa fiziskajās spējās, pat viņa saprātā un citās īpašībās, bet tajā, ka cilvēks ir īpaša Dieva būtne. Pat ja Dieva tēls cilvēkā ir praktiski zudis, to var atkal atjaunot. To nevar izdarīt ar suni vai kaķi, bet var ar cilvēku. Viņu var atkal padarīt par cilvēku, kas nes sevī diženo Dieva tēlu, un tas ir arī tas, ko Dievs vēlas un dara. Ļoti interesanta ir cilvēka spēja runāt, valoda. Ja cilvēks līdzīgi Mauglim no pašas bērnības pavadījis daudzus gadus prom no cilvēku sabiedrības un neko nezina par cilvēka valodu, tiek atkal atgriezts cilvēku vidū, viņš pavisam ātri iemācās runāt. Pamēģiniet iemācīt runāt savam sunim vai kaķim.
Cilvēkam ir milzīgā vērtība un tie, kas ticēja Grāmatas stāstam pirmā gadsimta Romas impērijā naktīs gāja uz īpašām vietām, lai savāktu nomiršanai izmestos romiešu bērnus. To pašu darīja Māte Terēza Kalkutas graustu rajonos. Amerikas Savienoto Valstu dibinātāji savā Deklarācijā paziņo:
„Šo patiesību mēs uzskatām par acīmredzamu, ka visi cilvēki ir radīti līdztiesīgi, un Radītājs tiem piešķīris noteiktas neatņemamas Tiesības: starp tām ir Dzīvība, Brīvība un tiekšanās pēc Laimes.”No kurienes nāk šī atziņa, ko Savienoto valstu dibinātāji sauc par acīmredzamu? Tās nav tiesības, kas pagrābtas no zila gaisa, kā daudzi to dara mūsdienās. Tās nav cilvēku iegribas. Viņi neizdomāja, neizgudroja, bet vienkārši novēroja, un redzēja kaut ko, kas ir acīmredzams attiecībā uz cilvēku un viņi saprata, kādēļ tas ir tā, kādēļ cilvēki ir īpaši. Dievs radīja cilvēkus līdztiesīgus. Dievs radīja viņus brīnišķīgus, un Dievs tiem piešķīra noteiktas tiesības.
Ja lasām Veco Derību, ievērojam, ka neskaitāmas reizes Dievs atgādina savai tautai, ka viņš ir arī atraitņu un bāriņu, pašu neaizsargātāko cilvēku Dievs un brīdina no nepareizas izturēšanās pret tiem. Viņi ir cilvēki un viņiem ir Dieva noteiktas tiesības! Tad, ja cilvēks atsakās no Dieva, tas atsakās arī no savām Dieva piešķirtajām tiesībām, viņš pieņem zvēra zīmi – kļūst par zvēru un sabiedrība, kurā tas dzīvo kļūst zvēriska, džungļiem līdzīga. Ja nav Dieva, tad nav arī viņa piešķirto privilēģiju, kuras tikai viņš vienīgais var piešķirt. Un šeit nevajadzētu sevi maldināt ar ilūziju, ka pats cilvēks var sev piešķirt tiesības. Visu, ko cilvēks var sev piešķirt, viņš var arī sev atņemt, un vēsturē mums netrūkst piemēru. Tikai Dievs var cilvēkam piešķirt absolūtu vērtību, augstāko dzīves jēgu un mērķi. Un mērķis ir kopība, sadraudzība ar Dievu. Protams, tā nav divu pilnīgi līdzvērtīgu būtņu draudzība, bet vienīgi cilvēkam Dievs ir piešķīris šādu spēju. Dievs ir un paliks Kungs un Ķēniņš un tas nekad nemainīsies. Tomēr viņš nav viss tāls un nošķirts, kā šīs pasaules kungi un valdnieki, bet tuvs mums. Tas ir tas, ko mēs saucam par attiecībām ar Dievu. Viņš ir radījis mūs šīm attiecībām. Dievs radīja cilvēkam īpašu vietu – Ēdenes dārzu, kur dzīvot un deva jēgpilnu darbu – kopt šo dārzu. Dievs deva cilvēkiem varu pār pārējo radību, bet nevis lai izmantotu un apspiestu, bet koptu to. Dievs deva mums visu, kas nepieciešams, lai mēs būtu laimīgi šajā pasaulē, bet galvenais – viņš deva mums pats sevi, draudzību, kopību ar sevi, bez kuras viss pārējais zaudētu jēgu un saturu.
Bet ir vēl viens veids, kādā cilvēks ir īpašs, atšķirīgs no pārējās radības, un tas vairs nav ne skaists, nedz brīnišķīgs. Cilvēks tagad ir ne tikai skaists, bet arī samaitāts, degradēts, cildens, bet arī nežēlīgs un ļauns. Tas ir redzams ikvienam, kurš kaut cik nopietni aizdomājas par šiem jautājumiem.
Mūsdienu pasaules uzskati to īsti vairs nespēj saprast. Daži saka: cilvēki ir slikti, jo par tādiem tos padarījusi pārējā sabiedrība. Cilvēkus vajag izglītot un tas nesīs labas pārmaiņas. Vajag izskaust nabadzību un cilvēki kļūs labāki. Bet vai tas tā ir? Vai drīzāk nav tā, ka bagātie un izglītotie vienkārši netiek tik bieži noķerti kā neizglītotie un nabagie, bet tie nav par viņiem ne ar ko citu labāki. Izglītība dod iespējas, bet tā nepadara cilvēku labāku. Tā vienkārši ir radījusi izglītotākus un gudrākus noziedzniekus. Te der atcerēties, ka nacistiskā Vācija bija savā laikā pati izglītotākā valsts pasaulē. Ievērojiet arī interesantu parādību, ka krīžu un ekonomisko recesiju laikā noziedzība nevis palielinās, bet samazinās. Savukārt, tiklīdz laiki uzlabojas, noziedzības līmenis pieaug. Kaut kas līdzīgs notiek ar cilvēka garīgo dzīvi. Piemēram, ekonomiskās krīzes laikā dievkalpojumi bija daudz labāk apmeklēti un cilvēki vairāk veltījās baznīcas dzīvei un darbam, nekā tas ir tagad. Mūsu problēma nebūs vis nezināšana un nabadzība, bet kaut kas cits.
Vēl citi saka, ka cilvēks patiesībā nemaz nav slikts, jo nekas nav īsti slikts pilnīgā šā vārda nozīmē. Atcerieties R. Dokina vārdus, kas tieši sasaucas ar Nīčes uzskatiem – nav laba un nav ļauna. Cilvēku morāle pēc viņu domām ir tas, par ko esam uz laiku vienojušies, ka tas mums šajā brīdī ir labs un derīgs. Tas mainās dažādos laikos un dažādās kultūrās. Tas, kas bija labs vakar, var kļūt slikts rītdien un otrādi. Tas, kas vienam ir terorists, otram ir brīvības cīnītājs un nevienam nav pilnīgas taisnības. Mēs nevaram noliegt, ka kaut kāda daļa patiesības tajā visā ir. Meli nekad nevar būt pilnīgi meli, bet tā nav visa patiesība. Mēs to nojaušam pavisam vienkārši. Ja cilvēku grupa, sabiedrības grupa nosaka, kas labs un kas slikts, kā tad ir ar tā saucamajiem brīvības cīnītājiem, kas tieši sacēlās pret noteiktas grupas domāšanu? Cīnītāji par sociālajām reformām vienmēr vēršas pret grupas interesēm, pret tiem, kam izdevīgi apspiest citus. Mēs taču viņus uzskatām par varoņiem. Savukārt, domāšana, kur sabiedrības valdošā grupa tiek uzskatīta par morāles noteicēju, būtu spiesta atzīt, ka nacisti un komunisti bija visnotaļ krietni un morāli cilvēki, bet tie, kas cīnījās pret viņiem – ļaundari. Tādēļ arī šis skaidrojums nederēs. Acīmredzams ir tas, ka sabiedrības vairākums ne vienmēr ir morāls. Un kādēļ vispār, lai kāds sekotu vairākuma likumam, ja nav nekāda kopēja augstāka Likuma?
Mūsdienās populārs ir arī darvinistu viedoklis. Cilvēka rīcību nosaka evolūcijas procesi. Sekojoši, par labu mēs uzskatām tādu rīcību, kas saskan ar evolūcijas virzību, par sliktu tādu, kas tai neatbilst. Saskaņā ar agrāk minētā R. Dokina paustajām domām, labs būtu tas, kas ļautu cilvēka gēniem turpināties un vairoties, slikts tas, kas tam traucētu. Tātad labs ir tas, kas spēj bioloģiski piemēroties un būt reproduktīvi veiksmīgs, bet slikts ir tas, kas to nespēj. Kaut kāda patiesība tajā ir. Lauvas aprij savus upurus, un būtu savādi, ja tās to nedarītu. Tas nav ne labi, nedz slikti, tie ir dzīvnieki. Bet no cilvēkiem mēs sagaidām kaut ko citu. Kāpēc? Ja Darvinam ir taisnība, tad labs ir tas, kas izdzīvo, piemērojas un turpinās, nekas mazāk un arī nekas vairāk. Te nav labāk vai sliktāk, skaistais vai iedragātais, bet ir tieši tā kā R. Dokins aprakstīja pasauli – derīgi ir tikai tie, kas izdzīvo, bet nederīgi visi tie, kas neizdzīvo un nav tur nekas, ko piebilst vai atņemt. Tas, kas ir uzreiz acīmredzami nepatiess šajā uzskatu sistēmā, ir tas, ka galvenās atšķirības slēpjas nevis daudzumā un mazumā, nevis kvantitātē, bet kvalitātē. Atšķirība ir vērtīgumā nevis daudzumā. Daudz žurku nepadara tās vērtīgākas par vienu cilvēku. Un paša cilvēka vērtība nav atkarīga no tā, vai cilvēku ir daudz vai maz. Bet darvinistiem nav nekādu citu iespēju pamatot vērtību kā tikai ar daudzumu, ar kvantitāti, ar tiem, kas spēj izdzīvot un vairoties. Sekojoši taisnība karā pēc darvinistu uzskatiem arvien būs uzvarējušajai pusei, tiem kas izdzīvo. Bet mēs labi zinām, ka tas nav pareizi. Mēs zinām, ka ir situācijas, kur palikt dzīvam ir vienkārši amorāli. Ja jāizvēlas starp iespēju kļūt par nodevēju un citu cilvēku slepkavu un savas dzīvības zaudēšanu, tad morāli ir izvēlēties pēdējo. Izdzīvošanas nostādīšana uz augstākā pjedestāla skaidri atklāj darvinisma amorālo un dzīves realitātei neatbilstošo raksturu. Un tā mēs esam atpakaļ turpat, kur sākām – cilvēks ir skaists, bet iedragāts, sabojāts. No tā mēs vienkārši nevaram izvairīties, gribam to vai negribam. Ikvienam ir skaidrs, ka kaut kas ar mums nav kārtībā un neviens no mūsdienu pasaules piedāvātajiem skaidrojumiem neder, jo neko neizskaidro. Problēma nav izglītības trūkums, tukšs maks, sociālais līgums vai mūsu gēni. Un iemesls tam ir vienkāršs - mēs neviens neesam upuri, bet mēs esam tie, kas par upuriem padara citus. Ļaunums neslēpjas kaut kur tur - pasaulē, ārpus mums, bet mūsos pašos. Vienkārši sakot, mēs esam vainīgi un mēs to labi zinām. Tas ir iedzimtais grēks, kas tur savā gūstā cilvēci. Grēks ir ļoti nepatīkams vārds mūsdienu cilvēkam un tas parasti tiek noraidīts un ignorēts. Ir viegli vainot visu citu – vidi, sabiedrību, bioloģiju, arī Dievu – bet patiesība ir un paliek, ja esam godīgi, mums to jāatzīst, ka iedragātais, salauztais, kritušais stāvoklis sākas ar mums pašiem, tas ir mūsos. Un mēs jūtamies vainīgi, jūtam sirdsapziņas sāpes, jo patiesi esam vainīgi. Un tas ir tas, ko mums stāsta Grāmata. Un tā saka, ka mēs nesam vienkārši sabojāti tādā nozīmē, kā sabojāties var mašīna, un ko atkal var salabot. Mēs apzināmies savu vainu un esam vainīgi un līdzēt te var tikai piedošana. Bet no kā mums jāsaņem piedošana? Varbūt mums vienkārši jāpiedod pašiem sev, kā daudzi mūsdienās sludina? Labi, mēs tā uz brīdi varam justies labāk, bet problēma ir tā, ka mēs neesam grēkojuši pret sevi. Parasti vainas apziņa ir tieši par to, ka esam centušies panākt sev kaut ko labu, kādas privilēģijas, vieglāku dzīvi utt. Problēma ir tā, ka mums jāatbrīvojas nevis no vainas apziņas, bet no pašas vainas, kas to rada. Tādēļ psihoterapija te nelīdzēs. Būtiskais nav tas vai jūtamies vai nejūtamies vainīgi, bet vai esam, vai neesam vainīgi. Un mēs zinām, ka esam. Un tādēļ grēku piedošanai jānāk no citurienes, no tā, pret ko patiesi esam grēkojuši. Mēs neesam atbildīgi pat tikai likuma, bet tieši Likumdevēja priekšā. Piedošanai jānāk no viņa. Piemēram, likums nevar apžēlot noziedznieku, psihoterapeits nevar mūs izdabūt laukā no cietuma, bet valsts prezidents var. Visi šie piemēri ir nepilnīgi un grūti ir par to runāt, jo dabiski ir tas, ka cilvēks vienmēr mēģinās izvairīties no savas atbildības un atrunāties. Paštaisnība ir mūsu dabā, bet tā nepalīdz. - Neviens nav pilnīgs, katram sava uts, kļūdīties ir cilvēcīgi, beigu beigās es jau neesmu ne Staļins, nedz Hitlers-, bet šādi atrunu baldriāni mums nelīdz. Ir vajadzīgas stiprākas zāles. Un jebkurā gadījumā pret šādām atrunām ir smagi iebildumi. Tu neesi Hitlers, tiesa, bet tu neesi arī Jēzus. Un tava problēma ir tā, ka tavs standarts, kam tev jālīdzinās ir nevis Hitlers, bet Jēzus. Un visticamāk tu daudz vairāk līdzinies Hitleram, nekā Kristum. Tev protams, tā negribas domāt, bet tā tas diemžēl ir. Ja netici, lasi baušļus! Uzzināsi, kāds patiesībā esi. Lasi „Desmit vārdus” un tie visi tevi aizsūtīs taisnā ceļā uz elli. Tas ir tas, kā lietas ir patiesībā, un tas nozīmē, ka visi mēs esam lielās nepatikšanās un visi – šeit nav nekāds aizbildinājums, bet tieši otrādi – nepatikšanas ir lielas un attiecas uz visiem. Un mūsu dēļ, mūsu visu dēļ arī dabas pasaule, viss apkārtējais ir tieši tāds, kāds tas ir. Un te nav vainīga ne evolūcija, ne gēni, ne dabas likumi, bet mēs paši – cilvēki. Pasaule ir iedragāta tādēļ, ka iedragāti esam mēs. Mūsu ļaunums, mūsu vienaldzība, nežēlība, cietsirdība, iekāre, nodevība ir tā, kas padari pasauli par to, kas tā ir tagad.
