Atkl.21:6
-
Es iztvīkušam došu no dzīvības ūdens avota bez maksas.
Kāzas - Dieva un Israēla vienības simbols
Autors
Ilārs Plūme
2013. gada 20. janvāris
Trešajā dienā bija kāzas Kānā Galilejā, un Jēzus māte bija tur. Bet arī Jēzus un Viņa mācekļi bija aicināti kāzās. Kad nu pietrūka vīna, Jēzus māte saka Viņam: "Viņiem nav vīna." Jēzus saka tai: "Kas Man ar tevi, sieva? Mana stunda vēl nav nākusi." Viņa māte saka sulaiņiem: "Ko Viņš jums teiks, to darait!" Bet tur stāvēja seši akmens ūdenstrauki pēc jūdu šķīstīšanās paražas, un katrā no tiem sagāja divi līdz trīs mēri. Jēzus saka viņiem: "Piepildait traukus ar ūdeni!" Un tie tos piepildīja līdz malai. Tad Viņš saka tiem: "Tagad smeliet un nesiet galda uzraugam!" Un tie to aiznesa. Kad nu galda uzraugs bija nobaudījis ūdeni, kas bija kļuvis par vīnu, nezinādams, no kurienes tas ir, kamēr sulaiņi, kas ūdeni bija smēluši, to zināja, - tad galda uzraugs aicina līgavaini un viņam saka: "Ikviens cilvēks papriekš ceļ priekšā labo vīnu, un, kad viesi ieskurbuši, mazāk vērtīgo, bet tu labo vīnu esi pataupījis līdz šim." Šī ir pirmā zīme, ko Jēzus darīja Kānā Galilejā, atklādams Savu godību, un Viņa mācekļi sāka Viņam ticēt. (Jņ. 2:1-12)
Kāzas ebrejiem nozīmēja daudz vairāk, nekā tikai svētkus un jautrību. Dievbijīgi ļaudis pirms kāzām gavēja un izsūdzēja savus grēkus, jo vīra savienība ar sievu tikai uzskatīta par atspulgu tai dziļi noslēpumainajai kopībai, kas pastāvēja starp Dievu un Isrēla tautu. Tādējādi kāzu ļaudis uz jauno pāri kāzu dienā raudzījās, kā uz Dieva un Israēla vienības simbolu. Jaunlaulāto kopība arī dziļi sirsnīgā un skaistā veidā simbolizēja tautas vienību un kopību, tādēļ ikviena pienākums bija līdzi dalīties jaunlaulāto priekā un līksmībā. Izmantojot drosmīgu tā laika alegoriju: pats Dievs, eņģeļu korim dziedot kāzu dziesmu, bija svētījis vīna kausu Ādama un Ievas laulību dienā, bet erceņģeļi Miķelis un Gabriēls bija vedēju lomā. Katra cilvēka, kurš sastapa kāzu procesiju, pienākums bija tai pievienoties. Ņemot vērā laulības svinīgumu, un uzsverot tās līksmību, kāzas tika plānotas rūpīgi, iepriekš sagatavojot visu nepieciešamo.
Labu laiku iepriekš, bet ne vairāk kā 12 mēnešus, pirms laulībām notika saderināšanās. Tajā līgavainis vai līgavaiņa vedējs pasniedza vai nu naudas gabalu, vai īpašu vēstuli, kurā tika apliecināts, ka viņš vēlas ņemt šo sievieti par savu sievu, un no šī brīža likuma priekšā abi skaitījās vīrs un sieva, izņemot to, ka viņi vēl nedrīkstēja dzīvot kopā. Bet citādi, uzticības, mantojuma un visās citās lietās, abi skaitījās vīrs un sieva. Īpašā juridiskā dokumentā tika apliecināts abu pušu pūra lielums, savstarpējie pienākumi un visas citi juridiskie jautājumi.
Vakarā pirms laulību dienas līgava no savām tēva mājām tika vesta uz līgavaiņa mājām. Vispirms atskanēja līksmas mūzikas skaņas, tad sapulcēto vidū tika dalīts vīns un eļļa, bet bērniem dāvāti rieksti. Blakus plīvura segtajai, ar gariem, viļņojošiem matiem greznotajai līgavai, gāja tās pavadoņi, ar līgavaiņa draugiem un līgavas radu bērniem priekšgalā. Visapkārt valdīja svētku noskaņa, daži nesa lāpas, vai garas kārts galā novietotas lampas. Tuvākajiem rokās bija miršu vai ziedu pušķīši. Ikviens, ieraugot procesiju vai nu to sveicināja vai arī tai pievienojās. Cildināt līgavas skaistumu, pieticību vai citus tikumus, tika uzskatīts par svētu pienākumu. Atvesta uz jaunajām mājām, līgava tika pievesta savam vīram. Parasti tad tika lietota īpaša formula - pieņem viņu saskaņā ar Mozus un Israēla bauslību, vai tamlīdzīgi izteikumi, un līgava un līgavainis tikai pušķoti ar ziedu vītnēm. Tad tika parakstīts oficiāls juridisks dokuments, ko sauc Kethubah, kurā bija noteikts, ka līgavainis apņēmās gādāt par sievu, viņu godāt un sargāt un rūpēties par viņu, un palielināt viņas pūru vismaz uz pusi, un līgavainis garantēja savus solījumus ar visu savu rocību. Pēc tam sekoja roku mazgāšana un svētības izlūgšanās un laulību vakariņas varēja sākties. Vispirms tika piepildīts vīna kauss, pār kuru tika sacīta svinīgā lūgšana un svētības vārdi līgavai. Kāzas ilga vienu vai vairākas dienas un katrs uzskatīja par savu pienākumu veicināt kopējo jautrību un labsajūtu, līdz beidzot līgavaiņa draugi aizveda jauno pāri uz Cheder un Chuppah - līgavas kambari un gultu. Tāda parasti bija laulību norise Galilejā, arī tās kāzas Kānas pilsētiņā, par kuru dzirdējām šīsdienas evaņģēlijā. Viss te bija stingri pēc jūdu paražām - viesi, Rabbi Jēzus ielūgšana, un ielūguma pieņemšana. Ikviens jūdu rabīns būtu pieņēmis šo uzaicinājumu un Jēzus, protams, nebija izņēmums.
Jēzus bija ieradies kopā ar saviem mācekļiem un tas kā viņš runā ar savu māti liecina, ka iepriekšējais viņa dzīves periods ir beidzies. 12 gadu vecumā, dodoties prom no tempļa un atgriežoties mājās, par ko runājām pagājušajā svētdienā, viņš bija paklausīgs saviem vecākiem. Tagad šis paklausības laiks bija beidzies un viņš uzsāka aktīvu darbošanos sava Tēva lietās. Šajās kāzās Jēzus atvadījās no savas agrākās dzīves. Dziļi simboliski - šis bija Jaunās Derības slieksnis, kuras piepildījumus būs Jēra Kāzu mielasts debesīs kopā ar viņa līgavu baznīcu. Tāpat kā templī Jēzus atkal dziļi uzsver savu neatkarību pat no savas mīļās mātes – tagad viss tiks pakārtots Debesu Tēva gribai, viņa darbam. To mums jāmācās saprast un atzīt, kad uzdodam savus jautājumus un izsakām savus vēlējumus Dievam. Te nav nozīmes cilvēciskām attiecībām un amatiem. Pat vistuvākais cilvēks - Jēzus māte tagad atkāpjas tālu otrajā plānā, priekšplānā izvirzoties Dieva gribai un darbam. Šķiet, Romas teologi šo tekstu nekad nav tā īsti sapratuši vai gribējuši saprast. Dieva prāts, viņa darbs stāv pāri un augstāk pa visu. Arī apustuļi, visaugstākā baznīcas amata nesēji bieži to nesaprata, domādami, ka viņu īpašā tuvība ar Jēzu, dos tiem kādas privilēģijas un labumus. – Man neklājas jums to dot, kas ir mana Tēva ziņā, strupi atbildēja Jēzus, šādos gadījumos, līdzīgi kā tagad savai mātei. To bieži nesaprot arī mācītāji un draudzes cilvēki. Mēs varam būt radi un draugi, bet kad runa ir par Dieva lietām – absolūciju, sprediķi, Vakarēdienu, tad te ir vienīgi un tikai Tēva lietas, viņa griba un viņa darbs. Šķiet, ka to labi saprata apustulis Pāvils, kad viņš sacīja – te vairs nav vīra un sievas, jūda un grieķa, bet tikai Kristus, jaunais Dieva radīšanas darbs viņa Dēlā Jēzū Kristū.
Evaņģēlija stāsts mūs tālāk ieved kāzu namā Kānas pilsētiņā. Izejot cauri atvērtajai galerijai, mēs tiekam vesti uz galveno, krāšņi greznoto, svinīgi rotāto telpu. Galerijā šurpu turpu staigā kalpotāji, un tur bija izvietoti arī ūdens trauki, gan roku, gan trauku mazgāšanai. Šādām svinībām par godu tuvinieki būs izīrējuši lielākos un greznākos, tuvākajā apkārtnē pieejamos ūdens traukus. Vadoties no jūdu Tālmuda, var secināt, ka daži no šiem traukiem bija īpaši nodalīti līgavas un augstāko viesu lietošanai, bet pārējie atstāti kopējai lietošanai.
Ienākot plašajā, greznajā ēdamistabā, kas būs bijusi gaiši izgaismota ar lampām un svečturi, viesi tiek nosēdināti apkārt galdam uz mīkstām, ar spilveniem vai paklājiem pārklātām kušetēm vai krēsliem. Kāzu svētības vārdi ir pasacīti, līgavas kauss iztukšots, un svētku mielasts var sākties. Tā ir nevis parasta kopīga maltīte, bet īstas svētku vakariņas. Visapkārt piedienīgās robežās valda līksmība, jautrība, gaviles un prieks. Un tad pēkšņi būs iestājusies sāpīga pauze, vai kaut kas tam līdzīgs. Jēzus māte tūdaļ čukstus paskaidro tās iemeslu – vīns beidzies. Ar vārdiem par vīna iztrūkumu Marija varbūt ne tik daudz vēlējās pasacīt Jēzum, ka viņa mācekļu ierašanās nebija sākotnēji plānota, cik norādīt, ka parastā dāvana šādos gadījumos ir eļļa un vīns. Visticamāk, ka Jēzus ar mācekļiem, nākdami no tālāka ceļa, neko nebija paņēmuši līdzi un kāzās nokļuva pēkšņi. Vīna un eļļas dāvināšana kāzās tika uzskatīta par labdarību, cēlu žestu.
Bet kā mums īsti saprast netiešo Jēzus mātes lūgumu un paša Jēzus atbildi? Un kāda bija Jēzus paveiktā brīnuma nozīme? Šķiet diezgan neiespējami iedomāties, ka, atceroties brīnumainos Jēzus dzimšanas apstākļus, un informēta par to, kas nesen noticis pie Jordānas augšteces, kur Jānis kristīja, Marija tagad sagaidītu, ka pēc viņas ierosinājuma Jēzus tūdaļ parādīs savu dievišķo varenību. Maigi sakot, šāda Jēzus darbība drīzāk līdzinātos kāda ebreju brīnumdara darbībai, nevis tam Kristum, par kuru lasām Evaņģēlijos. Marija, protams, labi atcerējās visu, kas bija saistīts ar Jēzus dzimšanu, praviešu vēstīto templī un austrumu gudro apciemojumu. Tomēr laikam ejot, pelēcīgajā ikdienas dzīvē mazajā Galilejas pilsētiņa šīs atmiņas būs kļuvušas arvien noslēpumainākas un grūtāk izskaidrojamas. Ja atceramies no pagājušās svētdienas evaņģēlija, tad tikai divpadsmit gadi bija pagājuši, kopš Jēzus dzimšanas, un tomēr Marija nespēja saprast, templī sacītos Jēzus vārdus – man jādarbojas sava Tēva lietās! Cik daudz grūtāk tas būtu tagad, vēl pēc divdesmit gadiem, kad bērns jau bija kļuvis par pieaugušu vīru un nekas tāds sevišķs vairs nebija noticis. Ja visu dienu ir lijis un debesis bijušas apmākušās, ir grūti noticēt, ka vakarpusē pēkšņi atspīdēs saule. Spriežot pēc evaņģēlijiem, Jēzus šajā laikā nekādus brīnumus nebija veicis un nekādas neparastas lietas darījis. Viņš dzīvoja klusu, paklausīgs saviem vecākiem, apguva namdara darbu, strādāja, bet neko tādu sevišķu nedarīja. Tā dzīvot tajā laikā bija daļa no viņa dievišķā darba Tēva lietās. Tātad Marijai nebija īpašu iemeslu lūgt, lai Jēzus pēkšņi veiktu neparastu brīnumu un sagādātu visiem vīnu. Tomēr no otras puses, pēc šiem trīsdesmit Nācaretē kopīgi pavadītajiem gadiem, bija viena lieta, ko viņa bija iemācījusies, un viena lieta, kuru viņai bija jāmācās aizmirst. Tas, ko viņa bija uzzinājusi - ko viņa bija iemācījusies – bija paļāvība uz Jēzu. Tas, ko viņai vajadzēja mācīties aizmirst, bija dabiskā, bet pilnīgi kļūdainā izpratne, kuru viņā bija radījusi viņas dēla lēnprātība, klusā dzīve un ļoti tuvās ģimeniskās attiecības. Lasot evaņģēlijus, ir redzams, ka Marijai ļoti grūti, lēni, un sāpīgi nācās apgūt šo jauno mācību, bet tā bija ļoti nepieciešama.
Tā nu Marija būs vērsusies pie Jēzus ar lūgumu pēc palīdzības, negaidot kādu neparastu brīnumu, tomēr ar mātišķu lepnumu, ka gan jau viņas krietnais un spējīgais dēls kaut kā spēs šo problēmu atrisināt. Ja ne jaunās ģimenes un viesu dēļ, tad manu lūgumu jau Jēzus uzklausīs – domāja Marija. Tas bija nepareizs priekšstats par viņas attiecībām ar Jēzu, kam tagad bija pilnībā jāmainās. Te kārtējo reizi mēs varam vērot cik savādi Romas baznīca lasa rakstus, jo no šīs Rakstu vietas viņi secina, ka lūgšanas Marijai ir pamatotas, jo redz viņa iežēlojas un lūdz Jēzum un Jēzus viņai paklausa. Tā tas esot noticis kāzās Kānā, un tā tas notiekot arī tagad debesīs. Bet tā tieši bija galvenā kļūda, ka Marija runāja ar Jēzu, kā viņa māte, priekšplānā izvirzot šīs dabiskās saites. Un tieši tāpat kā toreiz 12 gadu vecumā templī Jēzus atbildēja – vai tu nezini, ka man jādarbojas sava Tēva lietās - tā tagad viņš atbild – kas man ar tevi, sieva? Lai cik ciešas un tuvas būtu mūsu cilvēciskās attiecības, tām nav nekādas daļas ar to darbu, kuru paveikt es esmu nācis šajā pasaulē. Jā, attiecībā uz visu citu Jēzum bija daļa. Līdz pat pilnīgai sevis aizmiršanai un aizliegšanai, Jēzus rūpējās par savu mīļo māti. Pat baismīgajās ciešanās pie krusta, viņš neaizmirsa lūgt Jānim parūpēties par Mariju. Bet ne tagad, ne jebkad turpmāk Marijai nav un nebūs nekādas noteikšanas attiecībā uz Jēzus darbu. Viņa stundu, stundu, kad pienācis viņa laiks darboties, noteiks nevis viņa māte Marija, bet Debesu Tēvs.
Patiesībā Jēzum bija divējādas attiecības ar savu māti jau kopš viņa dzimšanas. Viņš kā maz bērniņš gulēja viņas klēpī, dzēra viņas pienu un tomēr bija viņas un visa universa kungs un valdnieks. Šīs attiecības saglabāt pareizā saskaņā varēja tikai Dieva Dēls, ikvienā cilvēkā vai nu viena vai otra puse būtu ņēmusi virsroku, vienā gadījumā nepareizi pakļaujoties, otrā nepareizi nepakļaujoties. Šī ir būtiska lieta, kas jāmācās no šīs dienas evaņģēlija. To skaidri atklāj arī Jēzus uzruna. Viņš nesauc Mariju pa savu māti, bet gan saka – sieva. Šajā vārdā nav nicinājuma pieskaņas, bet tas norāda uz pareizām attiecībām. Kā Dieva Dēlam un Kristum Marija ir Jēzum viena no sievām, kuru glābt viņš ieradies šajā pasaulē. Tā kādā citā vietā, kad ļaudis saka – Jēzu, mamma tevi sauc un radi meklē – Jēzus atbild: „ Kas ir mana māte? un Mani brāļi? Un Viņš izstiepa Savu roku pret saviem mācekļiem, un sacīja: Lūk, Mana māte un Mani brāļi! "
Mēs nezinām cik daudz Marija toreiz saprata, bet viens ir skaidrs, ka viņa pilnībā uzticējās Jēzum un tādēļ viņa saka kalpiem – ko viņš jums liks, to dariet! Kas notika tālāk ir labi zināms un mēs to dzirdējām evaņģēlija lasījumā – savā dedzībā kalpi piepilda ūdens traukus un sava Dieva klātienē ūdens paklausīgi pārtop vīnā, tikai šoreiz tieši, bez vīna koka starpniecības. Viesi ir pārsteigti un joko par līgavaini, ka tas labāko vīnu pataupījis uz beigām. Kādu iespaidu notikušais atstāja uz apkārtējiem un Mariju? Cik ilgi Jēzus vēl palika kopā ar viesiem? Un ja vēl ir kādi jautājumi, ko mēs varētu jautāt savā ziņkārībā, tad Raksti par to klusē. Atšķirībā no mūsu pļāpīguma, Raksti nerunā un nestāsta par nevajadzīgām detaļām. Rakstiem nav nekādas daļas gar mūsu cilvēcisko ziņkāri, bet tiem rūp tikai mūsu pestīšana. Tādēļ evaņģēlists tikai paskaidro, ka šī bijusi pirmā zīme, ko Jēzus veicis un tādējādi atklājis savu dievišķo godību. Te nedzirdam klaigāšanu, sajūsmu un cilvēcisku rosību, bet evaņģēlists pasaka galveno, būtisko un svarīgo - Jēzus pasniedzis jaunajam pārim savu dāvanu un tā bijusi zīme, kas radījusi mācekļos ticību. Kā mirdzošs dimants šī zīme mirgo un zvīļo savā daudzpusējā krāšņumā, kur katra šķautne mums kaut ko liecina un stāsta. Bet brīnums tāpēc ir brīnums, ka to nevar izskaidrot, to nevar saprast cilvēciskais prāts, tam var tikai ticēt, kā to darīja pirmie mācekļi un ko evaņģēlists aicina darīt arī katru no mums. Un mēs ticam, jo šis brīnumdarbs ir zīme, kas stāsta par pašu personu, kuras vārds, kā to dzirdējām Ziemassvētku vakarā, pats ir Brīnums.
Šajā dāvanā jaunlaulātajiem, kas kalpo mums visiem par zīmi, Brīnumu – Brīnums atklāj mums savu dievišķo godību, tādu godību, kā vienpiedzimušā Dēla no Tēva. Un mums vairs nav svarīgas zīmes un brīnumi, bet ticība mūs veda tālāk pie pašas personas, pie mūžīgā Brīnuma, kas savā lēnprātībā nāk apdāvināt savu līgavu – baznīcu, svētīdams līgavas kausu un pildīdams to pats ar savām asinīm, kas izlietas par visiem - grēku piedošanai, mūžīgai dzīvošanai, Jaunai Derībai ar jaunu radību. Āmen.