Ticības apliecība – Dievs



Tātad diženais kristietība stāsts sākas, nevis reiz sen senos laikos, bet: „Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi”. Pirmā lieta, ko ievērojam, ir tā, ka mūsu stāsts sākas ar personu, nevis kādu lietu. Tas tādēļ, ka Persona - Radītājs bija jau pirms tam, kad viņš radīja visu pārējo. Viņš ir mūžīgs, tas ir, viņš pats nav radīts. Atšķirībā no Dieva, visums nav mūžīgs. Turpretī Dievs ir mūžīga, garīga, pilnīga persona, mūžīgs Gars, kas nav aptverams un izmērāms. Mūsu stāsts sākas ar viņu, nevis ar daudziem dieviem vai lietām, kā piemēram, saule un mēness vai maza matērijas daļiņa, kā tas ir citos stāstos. Visa pamats ir Dievs, kurš ir radījis visu pārējo un ir atbildīgs par visa pārejā esamību. Tas ir viņa darbs. Un mūsu Kristību apliecība to apkopo īsi – „Es ticu uz Dievu Tēvu, visuvaldītāju, debess un zemes radītāju.”

Ir vēl viens iemesls, kādēļ mūsu stāsts sākas ar personu – Dievu. Tas ir tādēļ, ka viss šis stāsts ir stāsts par viņu. Viņš ir centrālais šā stāsta personāžs, viņam pieder galvenā loma. Kristiešu stāsts jeb Bībeles stāsts nesākas ar mums. Iemesls tam ir vienkāršs, šis nav stāsts par mums. Mēs neesam šā stāsta galvenās personas. Pasaule negriežas ap mums. Šajā stāstā mums pieder svarīga, bet ne galvenā loma. Diemžēl daudzi to nesaprot. Un tad, kad viņi piedzīvo neveiksmes, bēdas un nelaimes, tie jūtas pārsteigti un satriekti, pilnīgi vīlušies. Viņi domāja, ka stāsts ir par viņiem, viņu personīgo laimi, komfortu, veselību un labklājību. Un tad, kad lietas sāk iet tiem nevēlamā virzienā vai kļūst pavisam sliktas, tie brīnās – kas tad īsti notiek? Kā Dievs to pieļauj? Kādēļ viņš ļauj tam notikt ar mani? Viņi bija cerējuši, ka kopā ar Dievu savās dzīves viņi būs Dieva uzmanības centrā, un viss viņu dzīvēs ies vieglāk, drošāk un labāk. Un tad, kad lietas pēkšņi notiek citādi, tie ir pārsteigti, sašutuši un nelaimīgi. Tas notiek tad, kad domājam, ka stāsts ir par mums, nevis par Dievu. Patiesībā lielu daļu no šā stāsta sarakstīja cilvēki, kas ticēja Dievam, uzticējās viņam un tajā pašā laikā piedzīvoja briesmīgus konfliktus, bēdas un nelaimes. Ciešanas ir neatņemama dzīves daļa un īpaši tas attiecas uz tiem, kas šo stāstu jeb Bībeli ņem nopietni. Tas ir pierādījums tam, ka šo stāstu nav sarakstījuši paši cilvēki pēc savas ierosmes. Ja Bībele būtu cilvēku sacerējums, tā būtu pilnīgi citāda grāmata. Tātad pirmā lieta, kas jāpatur prātā ir tā, ka šajā stāstā galvenie ir Dieva, nevis mūsu mērķi, tas ir viņa, nevis mūsu stāsts. Šis stāsts sākas ar dievišķu personu, tas ir stāsts par viņu, nevis par lietām vai mums cilvēkiem.

Nākošā lieta, kas mums jāliek pie sirds ir, ka šajā stāstā viss pieder Dievam. Pamatdoma ir vienkārša un skaidra: ja tu to esi izgatavojis, tad tas ir tavs. Tas ir mūsu darba pamatā. Citādi, kāda jēga būtu strādāt? Un tam, kas pieder mums, ir jāpaliek mūsu. Mūsu stāstā šī patiesība skan – nezodz! Vai ja vēlaties vācisko versiju – tev nebūs zagt! Zagt jeb ņemt to, kas tev nepieder un ko tev kāds nedod labprātīgi, ir slikti. Tas pamatojas Dieva radīšanas darbā, atklāj Dieva personas svētumu, un attiecas arī uz mums, viņa radīšanas darba vainagojumu. Bez Dieva zagšanas aizliegumam un nosodījumam nebūtu nekāda pamata. Un daudzi tā patiesībā arī domā, un tādēļ, kā Luters saka katehismā: „Pasaule ir zagļu pilna kūts.” Pasaule pieder Dievam tādēļ, ka viņš radīja visu no nekā. Bez viņa nekā nebūtu bijis, un tādēļ viss, kas ir, pieder viņam, ieskaitot tevi un mani. Mēs nepiederam paši sev, bet Dievam. To der atcerēties, jo tas, kurš domā citādi, nav nekas cits kā zaglis, kurš vēlas nozagt Dievam viņa īpašumu. Mēs esam vairakkārt par to runājuši jau agrāk, ka īpaši tas attiecas uz ticīgajiem cilvēkiem, kurus Dievs sauc par savu „dārgo mantu”. Un tas ir ļoti svarīgi.

Mūsdienās mēs nereti dzirdam – man ir tiesības darīt ar savu ķermeni to, ko es gribu! Mātei ir tiesības nogalināt savu vēl nedzimušo bērnu, vecam un slimam cilvēkam nogalināt pašam sevi, jauniem ļaudīm piekopt, tā saucamo, alternatīvo dzīves veidu utt. Tas ir gaužām nepareizi! Vispirms jau civilizētā sabiedrībā šā vai tā neviens nevar darīt ar sevi pilnīgi visu, kas tam ienāk prātā. Otrkārt, ja Dievs mūs ir radījis, tad mūsu miesa pieder Dievam. Mēs jeb mūsu galvenā daļa, kas veido mūsu personu – dvēsele mājo miesā un tai ir īpaša saistība ar miesu, bet ja Dievs ir Dievs, tad mēs nevaram ar savu miesu jeb ķermeni darīt to, kas mums ienāk prātā. Tiesības bez ierobežojumiem rīkoties ar mālu un darīt ar trauku to, ko viņš grib, ir tikai podniekam, un šajā gadījumā tas ir Dievs, nevis mēs paši. Kā to reiz trāpīgi piezīmēja Klaivs Steipls Luiss – ja es neesmu sava ķermeņa un prāta īpašnieks, bet vienīgi patiesajam īpašniekam atbildīgs īrnieks; ja kāds cits radīja mani pats saviem mērķiem, tad man vajadzētu būt daudziem tādiem pienākumiem, kuru man nebūtu, ja es vienkārši piederētu pats sev. Tātad saskaņā ar Stāstu, mēs piederam Dievam, jo viņš mūs ir radījis. Tomēr nevis tādā nozīmē, kā kādam pieder lietas, bet apmēram tā, kā bērns pieder tēvam. Viņš tam ir dārgs un vērtīgs. Tas ir tas, ko Dievs saka, saukdams mūs par savu „dārgo īpašumu”. Viņam pieder viss, bet mēs esam viņam īpaši dārgs īpašums. Tātad Dievs ir varena, dižena persona, apveltīta ar cilvēka prātam neaptveramu varu, spēku un gudrību, - bijājama persona, un to mums nekad nevajadzētu aizmirst, bet tajā pašā laikā viņš ir arī Tēvs un mēs - viņa dārgie bērni.

Mūsu stāstā Dievs radīja mūs tādus, lai mēs spētu pazīt viņu, gūt prieku no šīs pazīšanās, būt gan atkarīgiem no viņa, bet tajā pašā laikā dziļas paļāvības pilniem arī dusēt viņa klēpī. Un tas ir svarīgi. - Tādēļ, ka mēs piederam Dievam šādā īpašā veidā, mēs neesam vieni un vientuļi. Dievs ir mūsu miera un drošības osta. Neviens šajā pasaulē nav bārenis, bet visiem ir Tēvs, vienalga vai tie to zina vai nezina. Nu un tiem, kuri to zina ir pienākums pastāstīt saviem pazudušajiem brāļiem un māsām – mēs esam Tēvu atraduši vai pareizāk sakot – viņš ir atradis mūs un meklē arī jūs. Kā to trāpīgi norāda Augustīns – cilvēka sirds ir nemierīga, līdz tā atrod mieru Dievā. Tas ir nemiers, kas moka bezdievīgo pasauli un miers, kurā mājo ticīgais. Šajā ziņā mūsu stāsts ir pilnīgi citāds nekā, piemēram, musulmaņu stāsts. Islāmā Dievs noteikti ir augstākais valdnieks un pavēlnieks, un šajā ziņā mūsu stāstiem ir zināma līdzība, bet Allahs nekādā gadījumā nav tēvs, un cilvēki - viņa bērni. Musulmaņi šādas domas uzskatītu par zaimojošām, jo tās pazemotu un apvainotu Dievu.

Tātad mūsu stāstā Dievs nav tālu, bet tuvu mums. Viņš ir mūsu Tēvs un patvērums, vairogs un cietoksnis, palīgs visās bēdās. Viņš nav tikai dižens un lielisks pielūgsmes objekts, bet arī maigs mūsu mīlestības objekts.

Nākošā jeb ceturtā lieta, kas mums jāievēro attiecībā uz kristiešu stāstu ir tā, ka Dievs ir atšķirīgs no visas radības. Daba nav Dievs - to mums jāatceras – bet Dievs ir dabas radītājs. Planētas un zvaigznes nav personas. To stāsts, kuri uzskata, ka tās ir dievi, ir cits stāsts. Mūsu stāstā planētas ir radītas lietas un tās nav jāpielūdz. Radītām lietām nav vārdu, bet tām ir funkcijas. Tās ir lietas nevis dievi. Tādēļ kristiešu stāstā tiek respektēta Persona, kas mums uzticējuši rūpēs par dabu, bet nevis pati daba. Radītāja Personas dēļ mēs pret dabas pasauli attiecamies ar rūpēm, jo tā ir viņa īpašums. Un to mēs nedrīkstam postīt, bet tas mums jāsargā un par to jārūpējas. Es domāju, ka šajā, tas ir, Dieva radītāja gaismā septītais bauslis iegūst daudz plašāku un dziļāku nozīmi, nekā tas parasti tiek saprasts.

Tātad mums ir Dieva radīta pasaule, kas sastāv no divām dažādām lietām – fiziskām lietām, kuras varam redzēt un aptaustīt un garīgām būtnēm, kuras nevaram sajust ar savām maņām. Tomēr pasaule ir šo parādību pilna, un mēs ar tām sastopamies nemitīgi, lai gan parasti par tām nedomājam. Tās nav tikai eņģeļi, bet arī, piemēram, cilvēka domas. Un tas mums palīdz šo jautājumu labāk saprast. Mēs zinām savas domas, lai gan tās neredzam, nedzirdam, nevaram saost, sagaršot vai aptaustīt. Domas ir īstas, mēs tās zinām, bet tās nav fiziskas. Mūs stāstā tātad ir veselas divas pasaules – fiziskā un garīgā pasaule, un abas ir īstas. Bet mūsu stāstā Dievs nav daba un daba nav Dievs. Tas ir cits stāsts, cita puzle, ja vēlaties, kur daba ir dievišķa.

Nākošā svarīgā lieta ir tā, ka kristiešu stāstam ir noteikta galvenā tēma. Stāsts tātad sākās ar radītāju, kurš radīja savu valstību un pats par sevi saprotams valda pār to. Viņš ir Kungs un Ķēniņš. Grēku piedošana ir bezgalīgi svarīga šajā stāstā, bez tās stāsts nebūtu stāsts ar laimīgām beigām. Grēku piedošana ļauj mums tikt iesaistītiem Dieva plānā, būt par daļu no tā. Arī mīlestība stāstā ir svarīga; attiecības ir svarīgas, bet galvenā tēma ir Dievs Radītājs, kas visu ir radījis, kam viss pieder, un kurš valda pār visu. Tas ir tas, ko mēs saprotam ar Bībeles jeb mūsu stāsta vārdu – Valstība. Ar to savu sludināšanu sāk Jānis Kristītājs un pats Jēzus, un pēc tās mēs lūdzam savā ikdienas lūgšanā. Dieva valstība gan nāk pati par sevi, Dieva plāns noteikti īstenosies, bet mēs lūdzam, lai tā nāk arī pie mums, lai mums būtu dalība Dieva plānā; viņa žēlsirdīgais prāts noteikti īstenosies, bet mēs lūdzam, lai tas notiek arī pie mums; un tas notiek tā, ka Dievs lauž velna varu un pretestību un neļauj velnam, pasaulei un mūsu pašu miesas prātam vaļu, lai tie mūs nepieviltu, neievestu neticībā, izmisumā vai arī citā lielā kaunā un netikumā. Tātad galvenā mūsu stāsta tēma ir Dieva valstība, Debesu valstība vai vienkārši Dieva valdīšana. Pateicoties tai mēs spējam piepildīt savas dzīves galveno mērķi – pagodināt valstības Ķēniņu – Dievu un baudīt visdziļāko dvēseles apmierinājumu – mūžīgu kopību ar Dievu. Problēma ir tā, ka Dieva radīšanas darbs nav saprotams bez ticības, tas ir, grēku piedošanas jeb evaņģēlija, bet evaņģēlijs nav saprotams un vajadzīgs bez Dieva radīšanas. Abas šīs lietas ir jāpatur prātā, nevienu no tām nedrīkst pazaudēt. Ceļš uz Dieva valstību nekad nav viegls. Mēs tāpat vienkārši neatgriežamies Dieva valdīšanā, bet darām to līdzīgi Pazudušajam dēlam, tiekot no pasaules cūku siles vesti atpakaļ pie sava īstā Tēva, kurš gaida mūs ar tēvišķi atplestām rokām. Jēzus stāstā par pazudušo dēlu galvenā persona nav pazudušais dēls, bet mīlošais Tēvs, kurš gaida savu dēlu pārnākam mājās un uzņem to ļoti draudzīgi, laipni, bez pārmetumiem un nosacījumiem. Tas ir stāsts par atgriešanos un ticību, par grēku piedošanu, kas turpinās visu šo dzīvi, līdz mēs sasniegsim Dieva godības valstību – Jauno pasauli. Bet jau dzīvojot šeit, šajā pasaulē ir svarīgi apzināties, ka noteicējs pār šo pasauli, pār mums un mūsu dzīvēm ir Dievs. Devītais un desmitais bauslis to nemitīgi atgādina – neiekāro! Dzīve nav tava, tu nepiederi pats sev, tu nenosaki savu dzīvi! Tu neesi pasaules centrā; pasaule negriežas ap tevi, bet gan ap Dievu. Šāda izpratne mūsdienu cilvēkam ir grūta, bet mums pat nav citas alternatīvas. Ja kāds nevalda, tad neviens nevalda. Un vai tas nav tieši tas, par ko mēs žēlojamies, proti, ka valda haoss, bezjēdzība un neviens nevalda. Mēs pat politikā laiku pa laikam ilgojamies pēc „stingrās rokas”, jo citādi vienkārši nevar. Ļaunums ir jāsavalda. Citādi tas ir kā mājās, kur valdīšana pilnīgi atrodas bērnu rokās. Uz brīdi tie jūtas aplaimoti, bet pēc tam atskārst, ka nepieciešami vecāki. Bez tiem nevar iztikt. Dažreiz šķiet, ka mūsu pasaulē pilnīgi valda bērni, un Bībele, jeb mūsu stāsts arī vēsta, ka tieši tā notiks pasaules laiku beigās, kad mājās vai pasaulē valdīs bērni, un tad, kad tas notiek, notiek nesmukas lietas. Tas ir tieši tas, par ko mēs žēlojamies un sūdzamies. Kad lietas ir mūsu rokās, mēs paši kļūstam par galveno problēmu – mūs ir jāsavalda. Citādi nevar!

Visbeidzot, pasaule nav vienmēr bijusi tāda, kāda tā ir, salauzta, iedragāta pasaule. Ja pasaule jau sākotnēji būtu bijusi tāda, kāda tā ir tagad, būtu grūti iedomāties, kā tā varētu un kādēļ tai vajadzētu būt citādai. Tā ir viena nopietna ateisma problēma - ļaunums. Ļaunums ir iederīgs kristiešu stāstā no sākuma līdz galam. Viss stāsts ir par to, kā Dievs atrisina, tiek galā ar ļaunumu. Ļaunuma problēma nav kristiešu, bet ateistu, bezdievju problēma, jo ateistam nākas atzīt, ka ļaunums ir dabīga, normāla parādība un lietas nemaz nevar un tām arī nevajag būt citādām, nav pat iespējams neko zināt par citādu vai labāku pasauli.

Kristiešu stāstā turpretī pasaule sākotnēji ir laba. Dievs to rada labu un viss ir tieši tā, kā viņa labais prāts ir lēmis. Viss ir savās vietās un pasaulē valda pilnīga saskaņa, kārtība un miers. Tas nenozīmē, ka pasaule nevarēja mainīties, iet uz slikto pusi. Varēja un tā tas notika, jo Dievs savām augstākajām radītajām būtnēm bija devis brīvību, kuru tās izmantoja nepareizi. Tomēr iesākumā lietas bija pilnīgi citādas, tās bija labas, un tādēļ mēs zinām, kādām tām vajadzētu būt. Mēs zinām, kas ir labs. Citādi mums nebūtu par to pat nojausmas. Kā gan ar pasauli kaut kas varētu nebūt kārtībā, ja tā nekad nav bijusi citāda? – Bet tā ir ateistu, nevis mūsu problēma.

Tātad kristiešu stāsts ir daudz atbilstošāks tam, ko redzam apkārtējā pasaulē, nekā ateisms. Kristiešu stāsts atbild uz ļaunuma esamību, ateisms tā vietā ir spiests pasludināt ļaunumu par normu jeb dabisko lietu stāvokli. Nav pārsteigums, ka ateists Ričards Dokins raksta: „Universā, kurā valda akli fiziski spēki un ģenētiska reprodukcija, dažiem cilvēkiem būs jāpiedzīvo sāpes, citiem cilvēkiem paveiksies un jūs neatradīsiet tajā kādu sakarību vai cēloni, nedz arī kādu taisnīgumu. Universam, kuru mēs novērojam, ir tieši tādas īpašības, kādas mums vajadzētu sagaidīt, ja aiz tā visa nav plāna, nav cēloņa, nav ļauna un nav laba, nekas izņemot aklu nežēlīgu vienaldzību. Mēs esam mašīnas DNA pavairošanai. Tas ir vienīgais jebkuras dzīvas būtnes esamības iemesls.” Tātad pēc britu biologa domām nav cēloņa, nav taisnīguma, nav plāna, nav ļauna un nav laba, nav esamības iemesla, ir tikai akli fiziski spēki, akla un nežēlīga vienaldzība un ģenētiska reprodukcija, kas tomēr ir tik brīnumaini laipna, ka par katru vairošanās mēģinājumu apvelta savas mašīnas ar orgasmu. Nav grūti pamanīt, ka šis stāsts ir gan iekšēji pretrunīgs, gan neatbilst realitātei, bet par to citreiz. Tagad apskatīsim kristiešu pasaules redzējumu, īpaši pievēršoties ciešanām un ļaunumam šajā pasaulē, kā to solīju pagājušajā svētdienā.

Tātad kristiešu stāstā Dievs rada visu, rada to labu, dod savām būtnēm brīvību un pieļauj, ka tā var tikt izlietota arī nepareizi, jo citādi tā nebūtu brīvība, un tas diemžēl arī notiek. Pasaulē ienāk ļaunums, un Dievs šo problēmu risina, pats nākot pasaulē un iznīcinot ļaunuma cēloni, lai pārradītu pasauli no jauna par tādu pasauli, kas atbilst viņa plāniem un mērķiem, lai tā atkal būtu laba un pagodinātu savu Radītāju. Tas ir Dieva plāns jeb viņa stāsts un tajā viņam pašam ir centrālā jeb galvenā loma, un viņš pats ir persona, kas to visu paveic. Savukārt velns ir tas, kurš cīnās pret šo Dieva plānu un rada pasaulē nekārtības un ļaunumu, iesaistot mūs, kārdinot mūs kopā ar viņu kļūt par Dieva pretiniekiem. Dieva griba, viņa plāns ir labais, velna griba, viņa plāns ir ļaunais, un cilvēks var tikt iesaistīts gan vienā, gan otrā. Tātad dzīve nav mūsu plāns, glābšana un visu lietu atjaunošana nav mūsu darbs, bet Dieva plāns un Dieva darbs.

Ja dzīve būtu kaut kas līdzīgs tam, kā to apraksta R. Dokins, tad dzīves traģēdijas nebūtu ne īsti ļaunas nedz labas, vienīgā problēma, par ko kāds varētu bēdāties, būtu ka kāda mašīna DNA pavairošanai neizpildīja savas funkcijas. Bet beigu beigās – kuram tad kāda daļa par to? Tomēr mēs skumstam un bēdājamies, kad piedzīvojam dzīves traģēdijas, kad ar mums vai mūsu tuviniekiem notiek nelaimes. Un tad mums vienmēr jāatceras, ka dzīve nav ne mūsu, nedz kāda cita cilvēka, bet gan Dieva plāns. Savā plānā Dievs ir paredzējis izglābt iespējami daudzus cilvēkus, lai tie būtu kopā ar viņu mūžīgi un dzīvotu prieka, svētības un piepildījuma pilnu dzīvi Jaunajā pasaulē. Un mēs par šo Dieva plānu lūdzām katru dienu savās lūgšanās – lai nāk Tava valstība, lai notiek Tavs prāts. Mums arī jāzina, ka Dievs savu plānu nekad nemainīs, viņš vienmēr darīs tikai labu un to, kas ir pareizs, tas ir, viņš darīs visu iespējamo un neiespējamo, lai izglābtu savu dārgo īpašumu. Un šeit nav vietas bet, vai un citiem jautājumiem. Tas ir Dieva plāns un vienīgi Dievs zina detaļas, kā tas īstenojams. Mēs to visu redzam gauži neskaidri, miglaini un bieži pārprotam.

Mēs zinām, ka Jēzus ir augšāmcelts no mirušajiem un saņēmis debesu godību, kā pirmdzimtais un jaunās radības sākums. Viņam Lieldienas jau ir bijušas, bet mums vēl, nē. Uzvara pār grēku, velnu un nāvi ir vēsture, pagātne Kristum. Tā ir vēsture un pagātne arī ticībā mirušajiem, kas tagad bauda mūžīgā Dieva klātieni un redz viņa godību, bet mums tā vēl ir ticība un cerība. Pagaidām uz mums attiecas tikai krusts, kas raksturo šo dzīvi, bet godība īstenosies pēc augšāmcelšanās. Tiesa, tā jau tagad ir realitāte, bet tā ir ticības realitāte, nākošā godība, kas mums apsolīta, bet satverama tikai ticībā un cerībā. Dieva glābjošais darbs tiek īstenots šajā kritušajā pasaulē ar šīs pasaules lietu palīdzību. Dievs īsteno savus plānus pat ar velna un neticīgu cilvēku starpniecību. Ar savām acīm mēs redzam viņa izvēlētos instrumentus un notikumus, bet tikai ar ticības acīm mēs varam saskatīt Dieva godību un taisnību, ko viņš izkarojis priekš mums. Mums jāturas pie abām lietām, pie tā, ko redzam ar savām cilvēka acīm un pie tā, ko redzam ticībā. Neviena no šīm abām monētas pusēm nevar tikt atmestas. Mēs visi zinām Lutera stingro nostāju jautājumā par taisnošanu ticībā bez darbiem. Tas ir tas, kas mums patīk. Bet formulai „tikai no ticības” ir arī otra puse, kas nav tik patīkama, proti, mēs tiekam taisnoti no Dieva žēlastības tikai caur ticību, bez mūsu pašu pieredzes. Mūsu glābšana ir noenkurota Dieva vārda apsolījumos, nevis tajā, ko varam piedzīvot savā dzīvē. Mūsu garīgo pieredzi šajā dzīvē raksturo grēka samaitātība, ko piedzīvojam gan ārpus sevis, gan paši sevī. Ārēji mēs piedzīvojam pārbaudījumus un piemeklējumus, bet Dievs ar savu bauslības āmuri darbojas arī mūsu iekšienē. Taisnošana tikai no ticības dod mums līdzdaļu pie Dieva glābjošajām dāvanām, viņa apsolītās jaunās pasaules, tā dara mūs par Dieva bērniem, bet tas viss notiek laicīgajā pasaulē un visā tajā, ko šī kritusī pasaule mums var nest. Un tieši tas, kas notiek šajā velna rotaļlaukumā ir tas, ko piedzīvojam fiziski un ar savām maņām, bet tas, ko mums nes dievbērnība ir satverams tikai ticībā. Spriedze starp to, ko fiziski un mentāli piedzīvojam pasaulē ar tās nestajām ciešanām un pārbaudījumiem un glābjošajām dāvanām, ko piedzīvojam ticībā, nav kaut kas solīds un nekustīgs kā frontes līnija Pirmajā pasaules karā, bet mēs nemitīgi tiekam svaidīti šurpu turpu starp abām tām. Te ir svarīgi atcerēties, ka ne Dieva svētības, nedz laicīgas bēdas neatceļ viena otru, nedz arī mudina apšaubīt. Mums pieaugot ticībā, šī spriedze starp to, ko pieredzam pasaulē un ko saņemam ticībā, parasti kļūst arvien lielāka, un tā nebeigsies ātrāk, pirms nenāks lielā Dieva godības diena. Tā dienā neko nepievienos tam, ko esam saņēmuši Kristībā, Absolūcijā un Vakarēdienā. Bet tad vairs nebūs ticības un mums nebūs vairs jādzīvo ticībā, bet viss, kam esam ticējuši būs kļuvis par realitāti arī mūsu cilvēka miesai un prātam, un mēs varēsim baudīt Dieva bagātīgo svētību pilnīgi, kā tagad to bauda tie, kas ticībā aizmiguši - tie, kam nāve ir tikai miegs, jo tos gaida augšāmcelšanās rīts.