Nav cita evaņģēlija

Pāvils – apustulis, kas nav cilvēku vai kāda atsevišķa cilvēka sūtīts, bet caur Jēzu Kristu un Dievu Tēvu, kas viņu augšāmcēla no mirušajiem, – un visi brāļi, kas ir kopā ar mani, Galatijas draudzēm: žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un no Kunga Jēzus Kristus, kas nodevis sevi par mūsu grēkiem, lai pēc Dieva, mūsu Tēva, gribas izrautu mūs no šā ļaunā laika. Viņam lai gods mūžu mūžos! Āmen! Es brīnos, ka jūs tik viegli novēršaties no tā, kas jūs ir aicinājis Kristus žēlastībā, un nododaties citam evaņģēlijam. Bet cita evaņģēlija nav; ir tikai ļaudis, kas musina jūsu prātus un grib sagrozīt Kristus evaņģēliju. Bet, ja mēs vai kāds eņģelis no debesīm sludinātu jums kādu citu evaņģēliju līdzās tam evaņģēlijam, ko esam jums pasludinājuši, tas lai ir nolādēts! Kā jau iepriekš esam sacījuši, tā saku jums vēlreiz: ja kāds jums sludina citu evaņģēliju līdzās tam, ko jūs jau esat saņēmuši, tas lai ir nolādēts! Vai tad es tagad gribu atzinību no cilvēkiem vai arī no Dieva? Vai es meklēju cilvēkiem izpatikt? Ja es vēl aizvien vēlētos izpatikt cilvēkiem, tad es nebūtu Kristus kalps. (Gal. 1:1-10)

Šodien mēs pateicamies Dievam par kristīgās baznīcas reformēšanu un ieviesušos maldu labošanu, ko Dievs paveica ar Mārtiņa Lutera un viņa līdzstrādnieku starpniecību 16.gadsimtā Vācijā. Mūsu teksts šai Reformācijas dienai atrodams Pāvila vēstulē galatiešiem. Šī konkrētā vēstule Luteram bija ļoti dārga. Faktiski viņš rakstīja: “Vēstule galatiešiem ir mana vēstule, ar kuru esmu saistījies. Tā ir mana Katrīna fon Bora.” – Katrīna bija Lutera sieva.

Varbūt viņš bija tik ļoti pieķēries pie tās tādēļ, ka tas ko viņš mēģināja darīt savā laikā, bija līdzīgs tam, ko apustulis Pāvils bija darīja savā laikā. Abi sludināja patieso, skaidro, dzīvību dodošo Jēzus Evaņģēliju. Abi bezbailīgi aizstāvēja Evaņģēliju pret maldiem. Luters sekoja Sv. Pāvilam, drosmīgi apgalvojot: NAV CITA EVAŅĢĒLIJA. Mēs šodien atkārtosim šos vārdus, svinot luterāņu reformāciju, un pasludināsim: NAV CITA EVANGĒLIJA! Mēs runāsim par to, ka patiesais un vienīgais evaņģēlijs 1. Nāk tikai no Dieva. 2. Bez cilvēku nopelna. 3. Un tikai tas vienīgais mūs glābj.

Pirmais punkts, ko mēs šodien vēlamies uzsvērt, ir tas, ka nav cita Evaņģēlija kā vienīgi tas, kas nāk pie mums no paša Dieva. Tāpēc Pāvils sāk ar to, ka identificē sevi kā „apustuli (ne no cilvēkiem, ne caur cilvēku, bet caur Jēzu Kristu un Dievu Tēvu, kas Viņu uzmodināja no mirušajiem)”.

Pāvils nebija iemācījies šo Labo Vēsti, ko viņš sludināja, no kāda cita cilvēka vai cilvēku institūcijas. Viņš to iemācījās no paša augšāmceltā un debesīs uzkāpušā Glābēja. Kā neticīgs un nežēlīgs baznīcas vajātājs Pāvils tika apturēts ceļā uz Damasku un atgriezts. Tajā dienā viņš tika pievērsts ticībai, un viņam sākās ilgs privāts mācību periods, kas noveda pie viņa jaunās dzīves un misionāra darba. Tajā dienā viņš sāka pildīt jaunu misiju – sludināt Evaņģēliju, ko izcīnījis Dieva Dēls, proti, Labo Vēsti par piedošanu un dzīvību.

Šeit Pāvils raksta: „ Es brīnos, ka jūs tik viegli novēršaties no tā, kas jūs ir aicinājis Kristus žēlastībā, un nododaties citam evaņģēlijam.” Tie, kas mācīja atšķirīgu Evaņģēliju, nebija no Dieva. Tas, ko viņi sludināja, nebija tas Evaņģēlijs, ko Pāvils bija iemācījies tieši no Tā Kunga. Viņš brīdināja: „ Bet, ja mēs vai kāds eņģelis no debesīm sludinātu jums kādu citu evaņģēliju blakus tam evaņģēlijam, ko esam jums pasludinājuši, tas lai ir nolādēts!”

Ja Pāvils atgrieztos Galatijā ar mainītu vēstījumu, ja Evaņģēlijs, ko viņš sludināja, kaut kādā veidā atšķirtos no iepriekšējā vēstījuma, ko viņš tiem bija nesis, tiem vajadzētu viņu noraidīt. Pat ja parādītos eņģelis no debesīm un sludinātu citu vēstījumu, tiem vajadzētu to ignorēt. Faktiski viņš teica, ka tie, kuri sludinātu citu Evaņģēliju, riskētu pazaudēt mūžīgo dzīvošanu un tiktu Dieva nolādēti uz mūžīgiem laikiem. „Kā jau esam teikuši, tā arī tagad atkārtoju: ja kāds jums sludina citu Evaņģēliju nekā jūs esat saņēmuši, lai viņš ir nolādēts.”

Luters, savā laikā atzina šo svarīgo patiesību. Princips Sola Scriptura, tikai Raksti, kļuva par reformācijas pīlāru. Luters turējās tikai pie vārda, pretstatā Romas katoļu doktrīnai, kas uzskatīja un joprojām uzskata, ka cilvēku tradīcijas un viedokļi ir jāpieņem kā līdzvērtīgi tam, ko māca Bībele. Un ja starp abiem pastāv neatbilstība, tad priekšroka tiek dota cilvēku domām.

Mūsdienās mēs nedrīkstam pieņemt Evaņģēliju kā jebkuru vēstījumu, kas nav cēlies no Dieva vārda. Mums rūpīgi jāapsver, tāpat kā Pāvilam un Luteram, kas tiek pasludināts kā Evaņģēlijs – un tas, kas neatbilst Dieva vārdam, ir jānoraida.

Mēs mēdzam augstu vērtēt tīrus un dabiskus pārtikas produktus. Mēs ar aizdomām raugāmies uz mākslīgajām piedevām pārtikā, ko ēdam. Cik daudz svarīgāk tas ir mūsu garīgajai dzīvei! Mēs sakām: Šis patiesais Evaņģēlijs, kas nāk no Dieva, nesatur cilvēku pievienotas lietas. Apustulis raksta: „Es brīnos, ka jūs tik viegli novēršaties no tā, kas jūs ir aicinājis Kristus žēlastībā, un nododaties citam evaņģēlijam. Bet cita evaņģēlija nav; ir tikai ļaudis, kas musina jūsu prātus un grib sagrozīt Kristus evaņģēliju.”

Kāds bija šis „citādais evaņģēlijs”, kam galatieši pievērsās? Tas bija evaņģēlijs, kuram bija pievienoti Bauslības darbi. Laikā, kopš Pāvils nebija bijis kopā ar viņiem, bija ieradušie viltus skolotāji, kuri mainīja un pārveidoja Jēzus labo vēsti tiktāl, ka tā vairs nebija laba vēsts. Viņi mācīja, ka ir labi, ka Jēzus miris pie krusta par grēciniekiem, bet, lai kāds patiesi tiktu glābts, joprojām ir nepieciešams sekot Mozus mācībām. Viņi mācīja, ka cilvēkiem joprojām, papildus ticībai Jēzum, ir jāievēro Vecās Derības noteikumi un likumi par apgraizīšanu, ēdieniem un ceremonijām. Viņi mācīja, ka, neievērojot šīs lietas, neviens nevar tikt glābts.

Šī atšķirīgā mācība, protams, radīja lielu apjukumu. No vienas puses, Pāvils mācīja, ka, pateicoties Jēzus Kristus nevainīgajai dzīvei un nevainīgajai nāvei, visi viņu grēki ir pilnībā piedoti. Viņš mācīja, ka vienīgais, kas nepieciešams, ir ticēt tam. Tagad jaunie skolotāji apgalvoja, ka šāda ticība Evaņģēlija vēstij nav pietiekama pestīšanai. Tāpēc Pāvils brīdināja viņus par briesmām, kas saistītas ar likuma un Evaņģēlija sajaukšanu. Vēlāk viņš rakstīja: “Jūs, kas cenšaties tikt taisnoti ar likumu, esat kļuvuši sveši Kristum; jūs esat atkrituši no žēlastības.”

Lutera laikā šī likuma, evaņģēlija, žēlastības un darbu sajaukšana bija pilnā plaukumā. Pāvesta baznīca mācīja, ka cilvēks tiek glābts, ticot Jēzus evaņģēlijam un darot labus darbus. Pievienojot otro daļu un ieviešot cilvēka darbus, baznīca faktiski atņēma cilvēkiem pestīšanas drošību, padarot to zināmā mērā atkarīgu no paša cilvēka rīcības. Mācot šo Evaņģēliju ar piedevām, viņi atņēma Jēzum Viņa likumīgo godu, mācot, ka Viņa upuris pie krusta nav pietiekams, lai mūs pestītu.

Skaidrs, ka, pievienojot tīra Evaņģēlija mācībai, šo cilvēcisko elementu, tiek radītas šaubas. Tad mēs paliekam sajukumā, neskaidrībā un bailēs par mūsu dvēseļu pestīšanu. Tad vienmēr nākas uzdot jautājumu, kas tik ļoti vajāja Luteru viņa klostera laikā: „Vai es esmu darījis pietiekami daudz? Kā es varu zināt, ka esmu izpildījis savu pienākumu, lai Dievs būtu apmierināts? Kā es varu būt drošs, ka esmu pestīts?”

Nav cita Evaņģēlija. Neatzīstiet nekādus aizstājējus. Tas ir mūsu teksta vēstījums šajā reformācijas svētdienā. Nobeigumā mēs sakām, ka tikai patiesais Evaņģēlijs var mūs glābt. Sveicienā šīs vēstules sākumā Pāvils rakstīja: „Žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un mūsu Kunga Jēzus Kristus, kas sevi nodeva par mūsu grēkiem, lai atbrīvotu mūs no šīs ļaunās pasaules, saskaņā ar mūsu Dieva Tēva gribu, kuram slava mūžīgi mūžos. Āmen.”

Tikai patiesais Evaņģēlijs spēj mūs glābt, jo tas mums sludina Dieva žēlastību. Šis pazīstamais vārds „žēlastība” nozīmē Dieva nepelnīto mīlestību pret jums un mani. Mēs neesam darījuši neko, lai nopelnītu Dieva labvēlību, un arī nevarētu neko darīt. Patiesībā, ja mēs runājam par to, ko esam pelnījuši no Dieva, mēs varam teikt tikai to, ka esam pelnījuši, Viņa taisnīgo sodu, Viņa dusmas par mūsu grēkiem. Tomēr Evaņģēlijs mums stāsta, ka Dievs mums dod: mūsu grēku piedošanu un apsolījumu par mūžīgo dzīvi un nebeidzamu prieku un mieru kopā ar Viņu paradīzē.

Dievs mums dod šo žēlastību, saka Pāvils, caur Jēzu Kristu, „kurš nodeva Sevi par mūsu grēkiem”. Cena, kas samaksāta, lai glābtu mūs no nāves un elles, bija milzīga, lielāka nekā jebkura iespējama zelta vai sudraba summa. Lai glābtu mūs, Jēzus atdeva „Sevi”. Viņš dzīvoja pilnīgu, ar grēku nesamaitātu dzīvi paklausībā Dieva svētajam likumam, tam pašam likumam, ko mēs katru dienu pārkāpjam. Viņš ļāva Saviem ienaidniekiem Sevi pazemot un sagūstīt. Viņš labprātīgi ļāva Sevi piesist krustā. Tur, pēc Viņa miesas un dvēseles vārdos neaprakstāmām ciešanām, Viņš mira kā upuris par mums, lai novērstu Dieva dusmas.

Kāds ir rezultāts, zinot, ka mums ir Dieva žēlastība Jēzus dēļ? Mums ir miers. Tagad karš starp Dievu un cilvēku ir beidzies. Tas ir miers, ko Jesaja tika aicināts pasludināt, norādot uz Jēzus atnākšanu. „Mieriniet, mieriniet manu tautu! Saka jūsu Dievs. Runājiet mierinājumu Jeruzalemē un sauciet tai, ka tās karš ir beidzies, ka tās netaisnība ir piedota.” Pateicoties mūsu Glābēja dzīvei un nāvei, jūs un es, kas ticam Viņam, dzīvojam pastāvīgā mierā ar Dievu visas mūsu dienas, un mēs varam sastapties ar nāvi, zinot, ka karš ir beidzies un Dievam nav nekas pret mums. Tā vietā Viņš mums piedod un apsola būt mūsu pusē.

Šī žēlastība un miers, ko mēs saņemam no Dieva, ir vairāk nekā laimīga nejaušība. Pāvils mums saka, ka Jēzus ciešanas un nāve bija Dieva griba. Dieva griba un plāns bija, lai Viņa vienpiedzimušais Dēls mirtu Lielajā piektdienā un augšāmceltos trešajā dienā, lai caur Viņu mūsu grēki tiktu izdzēsti un mums būtu mūžīgā dzīvība.

Tas ir patiesais Evaņģēlijs, ko sludināja Kristus, apustulis Pāvils, un ko Mārtiņš Luters mīlēja un saglabāja. Kā luterāņi, mēs tāpat mīlēsim, atbalstīsim un aizstāvēsim patieso Evaņģēliju. Lai Dievs vienmēr mudina mūs to uzskatīt par Savu vārdu, nevis cilvēku vārdu. Lai Viņš pasargā mūs no tiem, kuri sagroza Evaņģēliju ar viltus mācībām. Lai mēs to bieži dzirdam, un augstu vērtējam Kristību, kas mūs ir mazgājusi, lai mēs to regulāri saņemam Svētajā Vakarēdienā un vienmēr paļaujamies uz to, ko Dievs Kristū devis mūsu pestīšanai. Āmen.

Mācītāja Džona Petersena sprediķi tulkojis mācītājs Ilārs Plūme