Otrā Adventa svētdiena

“Bet esiet nomodā, ik brīdi lūgdami, lai jūs spētu izbēgt no visa tā, kas notiks, un stāties Cilvēka Dēla priekšā.” (Lk. 21:36)

Briesmu gadījumā, kad māc nogurums ir viegli iesnausties un pakļaut sevi lielam riskam. Īpaši bīstami ir garīgi iesnausties, viegli aizmigt, viegli iemidzināt sevi šīs dzīves raižu dēļ. Fizisks reibums jūs aizmidzinās, bet garīga reibuma stāvoklis arī padarīs jūs nejūtīgus pret garīgām lietām. Tie ir slēpti slazdi. Tie ne tikai atrodas tumsā, tas ir, ir grūti saskatāmi, bet tie arī aptumšo dvēseli. Tie padara gaismu, kurai vajadzētu būt mūsos, tumšu. Tādēļ neguliet! Esiet nomodā! – brīdina Kristus.

Ja izlaidīga dzīve, reibuma stāvoklis un šīs dzīves rūpes aizmidzina, tad mūsu Kungs Jēzus dod mums zīmes, lai palīdzētu mūs uzturēt garīgā nomodā. Viņš mums stāsta, kas nāks. Tāpat kā skaļš trauksmes zvans, zīmes pie saules, mēness un zvaigznēm skanēs mūsu prātos un sirdīs. Tāpat kā stiprai kafijas tasei, tautu ciešanām vajadzētu izraut mūs no grēcīgā miegainuma drošības. Koku pumpuru plaukšana ir atgādinājums, ka visi pravietojumi par pasaules galu jau ir piepildījušies. Jēzus vārds ir bijis patiess. Templis ir iznīcināts. Ir bijuši un ir karš un kara baumas. Daudzu kristiešu mīlestība ir izdzisusi, pakļaujot sevi pasaules rūpēm, raizēm un kārībām, baznīca ir palikusi novārtā. Nelikumība, Antikrists, ir atklāti. Pretēji biedējošajām ainām, kas liek mums ģībt, šīs zīmes ir tikai pumpuri, bet tie ļauj mums zināt, ka Dieva un viņa Kristus Valstība ir ļoti, ļoti tuvu.

Pasaule vēlas, lai jūs gulētu. Tā vēlas, lai svētīgā mūsu Glābēja atgriešanās jūs pārsteigtu nesagatavotus tumsā. Tas ir slazds, slazda valgs. Tādēļ neklausieties pasaules melos, kas jūs lutina un iemidzina. Neklausieties Sātanā, kurš vēlas jums sūtīt viltus sapņus, viltus drošību un neīstu pasargājumu. Jēzus nevēlas, lai jūs gulētu. Viņš vēlas, lai jūs būtu nomodā. Un labākais veids, kā būt nomodā, ir lasīt un klausīties viņa vārdu. Kā viņš pats saka: "Debesis un zeme zudīs, bet mani vārdi nezudīs."

Par Kristus darbu 700 gadus pirms viņa nākšanas pravietis Jesaja sludināja: "Tauta, kas staigāja tumsā, redzēs varenu gaismu, tumsības zemes mītniekiem atspīdēs gaisma! " (Jes. 9:1) Šis pravietojums ir ne tikai par mūsu Kunga dzimšanu, bet arī par viņa sludināšanu, kalpošanu Galilejā. "Un atstājis Nācareti, viņš aizgāja un apmetās Kapernaumā pie jūras, Zebulona un Naftalis zemē (Mt. 4:13)." – raksta Matejs. Un tā Kapernauma kļūst par Jēzus darbības bāzi. Kas ir šī tumsa, par kuru runā pravietis? Tā ir grēka un nāves tumsa, kurā staigā pagāni. Šī tumsa slēpj no cilvēkiem Dieva patiesību. Šī tumsa ir kapa tumsa. Šie cilvēki ir garīgi miruši un paši to pat nezina. Viņi ir apspiesti un nomākti. Tā nav galvenokārt fiziska, bet gan garīga nomāktība. Šeit Jesaja pravietoja, ka Jēzus salauzīs savas tautas jūgu, kā arī apspiedēja rīksti. Garīgā verdzība, patiesi smags jūgs, tiks aizstāts ar Jēzus paša jūgu, kas ir viegls un patīkams. Ar Kristus atnākšanu garīgā apspiešana un verdzība, dusmas, sods un tiesa tiek izbeigtas. Atbrīvošana, kuru viņš nes, ir pilnīga un mūžīga pestīšana.

Kā mūsu Kungs to dara? Viņš piedzimst. Viņš, patiess Dievs, nenicina Jaunavas klēpi. Dāvida Kungs kļūst par Dāvida Dēlu. Tumsas vietā viņš nes gaismu. Apspiešanas un kara vietā viņš nes patiesu un labu valdību. Viņš nes mieru, jo viņš ir miera Valdnieks. Dēls ir dots, lai viņš varētu sludināt. Viņa sludināšana vairo viņa garīgo valdīšanu. Šim Kristus valdīšanas pieaugumam un mieram, ko viņš ir ieguvis cilvēcei, nebūs gala. Šis Kristus un Valdnieks necīnās ar pasaulīgiem ieročiem. Viņš cīnās ar vārdiem. Viņa sludināšana ir dzelzs stienis, kas satricina tautas. Viņa sludināšana ir divpusējs zobens, kas pāršķeļ sirdis. Viņa sludināšana ir baltais bruņinieks no Atklāsmes grāmatas, kurš dodas uzvarēt ar sava vārda asajām bultām. Šis pravietojums piepildās arī šodien. Daudzi joprojām atrodas tumsā un nāves ēnā. Kristus vēlas vairot savu valdīšanu, lai arī viņi varētu tikt apgaismoti ar viņa Vārdu un tikt glābti.

“Un tomēr jaunu bausli es jums rakstu, kas ir patiess viņā un jūsos, jo tumsa pāriet un patiesā gaisma jau spīd.” – raksta apustulis Jānis (1. Jņ 2:8).

Apustuļi nesludina jaunu bausli. Dievs nemainās. Viņa baušļi un viņa vārdi ir tikpat seni kā sākums. Tie ir mūžīgi. Un tomēr šie baušļi nav novecojuši. Tie nav veci vīna maisi vai vecs apģērbs. Nē, šis vecais bauslis un šis vecais vārds, kas mums ir bijis no paša sākuma mūs vienmēr pārsteidz kā jauns un spirgti svaigs. Kāpēc? Šis pašreizējais laikmets, šī pašreizējā tumsa izgaist. Mūsu bērniem ir piedošana. Mūsu tēvi ir pazinuši Kristu jau no paša sākuma. Jaunie vīri ir pārvarējuši ļauno. Tie, kurus mēs pazīstam un mīlam, spīd Kristus gaismā. Ir prieks un brīnums redzēt, kā šīs pasaules tumsa bēg, kad četrgadīgs bērns lūdzas. Ir aizraujoši redzēt, kā jauni vīrieši ticībā pārvar velnu. Ir aizkustinoši redzēt, kā tēvi, kuri pazīst Jēzu jau no bērnības, māca savām ģimenēm Jēzu, ko viņi pazīst. Vecais bauslis un vārds, ko dzirdējām no sākuma, spīd katru dienu tik daudzos un dažādos veidos, nesot daudz augļu.

Viens no veidiem, kā vecais bauslis un vārds parādās kā jauns, ir pie mūsu brāļiem. Tie ir mūsu brāļi kristīgajā ticībā. Mēs viņus mīlam, pat tad, kad viņi nav mīlami. Tas ir grūti. Bet naids ir tumsa. Tas mūs padara aklus. Tas mūs attur no pasaules gaismas, Jēzus Kristus. Mūsu Dievs, kuru mēs nevaram redzēt, mums ir daudz piedevis. Bet mēs mīlam Dievu, jo viņš mūs pirmais mīlēja. Tāpēc parādīsim savu mīlestību pret Dievu, mīlot tos, kurus redzam: savu brāli. Ja ir dusmas vai rūgtums, atceries, ka tu reiz pēc dabas biji dusmu bērns. Ja pret tevi ir izdarīti grēki, atceries, cik daudz Jēzus tev ir piedevis tavus grēkus. Jēzus pielīdzina sevi ticīgajiem. Tie, kas nolād ticīgos, nolād paši sevi. Tie, kas svētī ticīgos, tiek svētīti. Kristieši ir Dieva acuraugs. Viņš viņus mīl. Arī mēs viņus mīlam, jo ​​esam tik ļoti mīlēti.

“No tā laika Jēzus iesāka sludināt, sacīdams: “Atgriezieties no grēkiem, jo ​​debesu valstība ir tuvu.”” (Mt.4:17)

Kas ir sludināšana? Vai sludināšana ir lekcija? Informācijas sniegšana? Vai sludināšana ir tikai Tā Kunga galda klāšana? Kādai vajadzētu būt sludināšanai? Uz šo jautājumu atbild mūsu teksts. Jēzus sāka savu glābšanas darbu ar sludināšanu. Viņš sludināja, ka debesu valstība ir tuvu. Jēzus nesludina neko jaunu. Patiesībā Jānis Kristītājs sludināja to pašu sprediķi. Un tomēr pastāv atšķirība. Jānis bija priekštecis. Viņš sagatavoja sirdis un prātus Mesijam. Jēzus sludināšana nebija sagatavošanās; Jēzus sludināšana atnesa īstu gaismu.

To pravietoja Jesaja. Toreiz jauktā ebreju un cittautiešu populācija sēdēja tumsā. Viņu attieksme pret Dievu bija vienaldzīga un gausa. Garīgās nāves ēna bija apņēmusi viņus. Šī elles tumsa aizsedza dzīvības gaismu, kas plūda no Vecās Derības pravietojumiem. Bet tagad Jēzus Kristus, patiesā Gaisma, spīd. Kristus sāka savu kalpošanu Galilejā. Viņš sludināja tiem, kas bija garīgi slinki un reliģiski akli. Jēzus sludināja šajā garīgi neapgūtajā vietā vairāk nekā Jeruzalemē un Jūdejā.

Kāpēc? Tieši šeit, tumsas sirdī, Jēzus sludināšana bija īpaši nepieciešama. Pielietojums ir skaidrs. Mūsdienās ir tik daudz tādu, kas dzīvo tumsā. Viņi ir reliģiski kūtri. Viņus nomāc briesmīgi garīgi spēki, un viņi to pat neapzinās. Jēzus vēlējās, lai šie cilvēki, kas šķita auksti, vienaldzīgi un noraidoši evaņģēlija gaismai, tiktu glābti. Mums vajadzētu vēlēties un ilgoties pēc tā paša. Dieva Vārds darbojas. Sludināšana darbojas. Tā ir gaisma tumsā. Tā pamodina garīgi mirušos. Tas dod jaunu spēku tiem, kas sagumuši sēž zem grēka nastas. Tas apgaismo sirdis un prātus. Un, lūk, kāds ir rezultāts! Daudzi Galilejā tic. Viņi tiek izglābti. Tieši visneiedomājamākajās vietās Dievs audzē lielu ticības un mīlestības ražu. Tāpēc runāsim Dieva vārdu drosmīgi un bez bailēm, jo ​​tas ir gaisma tiem, kas cieš briesmīgas tumsas varā.

“Lai gavilē lauki un viss, kas tajos! Tad dziedās visi koki mežā – Kunga priekšā, jo viņš nāk, jo viņš nāk tiesāt zemi! Viņš tiesās pasauli taisnībā un tautas savā patiesībā.” – saka dziesminieks (Ps. 96:12-13).

Psalmists mudina mūs dziedāt jaunu dziesmu. Tas ir līdzīgi jaunajam bauslim, par kuru dzirdējām 1. Jāņa vēstulē. Vienā ziņā šī dziesma nav jauna, bet gan tikpat sena kā sagrautā Ēdenes svētlaime. Taču šī dziesma kļūst jauna tāpēc, ka ir atnācis Kristus, kas bija apsolīts tik daudzus gadsimtus iepriekš. Viņa godība tiek sludināta arī pagāniem. Kristus nenāca tikai Israēla pazudušo avju dēļ; apustulis par to saka: "Viņš ir mūsu grēku izlīdzināšana, un ne tikai mūsu, bet arī visas pasaules grēku” (1. Jņ. 2:2). Ko darīs Mesija? Viņš tiesās pasauli. Dievs Tēvs "ir nolicis dienu, kurā viņš taisnīgi tiesās pasauli caur vīru, ko viņš ir iecēlis, un par to viņš ir devis apliecinājumu visiem, uzmodinādams viņu no miroņiem (Ap. d. 17:31)." Tas ir biedējoši grēciniekiem. Ja mūs tiesā Taisnīgais pēc taisnības, tad mēs tiksim nosodīti un pazudināti. Kāpēc tad debesis priecājas? Kāpēc zeme priecājas? Kāpēc koki dzied aiz prieka?

Neticīgie ļaunie tiks tiesāti pēc mūžīgā un taisnīgā Dieva likuma. Bet tie, kas turas pie Kristus, tiks tiesāti nevis pēc savas taisnības, bet pēc Kristus taisnības. Tas ir tā, kā Pāvils saka Vēstulē romiešiem 4:5: "Turpretī tam, kas nedara, bet tic Dievam, kas bezdievīgo attaisno, viņa ticība tiek pieskaitīta par taisnību." Tiesneša pilnīgā taisnība tiek attiecināta uz mums ticības dēļ. Mēs tiksim tiesāti kā nevainīgie, jo ​​Jēzus ir nevainīgs. Tāpēc mēs dziedam jaunu dziesmu. Tāpēc visa radība priecājas kopā ar mums. Kristus spriedums mums nav biedējošs. "Kas dzird manus vārdus un tic Tam, kas Mani sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība; tas nenāk tiesā, bet no nāves ir pārgājis dzīvībā" (Jņ. 5:24)." Tāpēc mēs dziedam. Tāpēc mēs priecājamies. Mēs netiekam tiesāti, bet mums jau pieder mūžīgā dzīvība.

Savu uzticīgo soļus viņš sargā, bet ļaundari tumsā tiks apklusināti – ne paša spēks vīru dara stipru! Kungs sagrauj tos, kas pretojas viņam, – pret tādiem viņš pērkonu debesīs dārdina. Kungs iztiesās zemes galus, viņš dos varu savam ķēniņam un augstu cels sava svaidītā spēku.” (1. Sam 2:9) Vecās Derības svētā Anna savā dziesma mums atgādina Marijas dziedāto Magnificat. Ir prieks. Ir lielas pārmaiņas. Varenie tiek pazemoti. Pazemīgie un bezspēcīgie tiek paaugstināti. To dara Dievs, kas nogalina un dara dzīvus. Starp tik daudziem solījumiem ir labi atgriezties pie mūsu tēmas par tumsu un gaismu. Ļaunie tiks iznīcināti tumsā. Tā ir garīga tumsa. Dievs viņiem atņems savu žēlastību un līdzjūtību. Viņiem nebūs viņa svētā Vārda, jo viņi to ir noraidījuši atkal un atkal. Viņu pašu spēks, uz kuru viņi paļaujas, viņus pievils. Neviens nespēj uzvarēt Dievu ar savu spēku. Neviens nav sava likteņa noteicējs. Neviens nav pats sevi radījis.

Tas ir brīdinājums mums. Mums nevajadzētu paļauties uz savu spēku. Mēs varētu atrast spēku savā ģimenē. Mēs varētu atrast spēku savā bagātībā. Mēs varētu atrast spēku savā veselībā. Tās visas ir labas dāvanas. Taču šīs labās dāvanas bieži tiek nepareizi izmantotas. Mēs to darām, kad paļaujamies uz šīm dāvanām, nevis uz visu labo dāvanu Devēju. Taču ne ar spēku cilvēks uzvarēs. Šīs lietas kādu dienu izzudīs. Paļauties uz tām nozīmē sēdēt garīgā tumsā. Pieķeršanās pie šīm lietām, nevis pie Glābēja, noved pie ļaunuma un mūžīgas nāves. Taču šeit ir arī mierinājums. Dievs sargās savu uzticīgo kājas. Tas nozīmē, ka viņš mūs turēs uz taisna ceļa. Viņš mūs glābs no klupšanas un krišanas. Viņš noturēs mūsu kājas uz taisnā un šaurā ceļa, kas ved uz dzīvību. Svētais Gars ne tikai rada ticību mūsu sirdīs, bet arī pabeigs šo labo darbu Jēzus Kristus dienā. Dievs joprojām darbojas savos bērnos. Viņš vēlas, lai jūs tiktu izglābti, un viņš katru dienu sargā jūsu soļus.

Vai kapā klāstīs par tavu žēlastību, par tavu uzticību teiks pazušanā?
Vai tumsā uzzinās tavus brīnumus, tavu taisnību – aizmirstības zemē? (Ps 88:12) Jautā dziesminieks 88. psalmā.

88. psalms ir pamācoša himna, ko sarakstīja Hemans, ezrahietis, kurš bija viens no četriem gudrajiem vīriem Salamana laikā. 88. psalms ir himna publiskai pielūgsmei. Šis psalms ir ļoti skumjš. Dziedātājs ir nelaimē. Viņam nav spēka. Viņš ir viens. Viņa emocionālās un garīgās ciešanas ir tik lielas, ka tās ietekmē viņa ķermeni, īpaši acis. Viņš ir lūdzis, bet Dievs neatbild. Lietas ir tik sliktas, ka šis dziedātājs tiek “pieskaitīts tiem, kas nogrimst bedrē”. Patiešām, tumsa tagad ir dziedātāja vienīgais pavadonis. Bet tas viss ir nepareizi! Vai tiešām Dievs ļaus dziesminiekam nomirt? Mirušie nepiedzīvo brīnumus. Dārgie aizgājēji neslavē Dievu. Dieva brīnumus un viņa taisnību nevar iepazīt nāvē. Šeit dziesminieks atgādina Dievam par viņa apsolījumiem. Doma ir tāda, ka psalmists, vēl būdams dzīvs, vēlējās slavēt Kungu par atbrīvošanu no visām ciešanām, kas viņu nomoka. Dievs mīl grēku nožēlu un ticību. Viņš nevēlas grēcinieka nāvi. Tāpēc Tam Kungam nevajadzētu ļaut viņa ciešanām sasniegt tādu kulmināciju, lai tās viņu novestu nāves valstībā. Ja psalmists nomirst, tad visas iespējas pielūgt Kungu ir beigušās.

Jēzus nepazīst tumsu. Nē, Jēzus ir gaisma, kas izdzenā tumsu. Jēzus taisnība padara aizmirsto zemi par zemi, kas atceras un slavē mūsu Kunga augšāmcelšanos. Tāpēc, kad mēs mirstam, mēs patiesībā nemirstam. Jēzus ir nevis mirušo, bet dzīvo Dievs. Tāpēc, kad mēs aizejam no šīs dzīves, mēs neesam tumsā, bet viņa klātbūtnes gaismā. Svētīgie mirušie neatrodas aizsaulē, aizmirstībā, bet gan pazīst mūsu Glābēju un kalpo viņam dienu un nakti, atceroties viņa solījumus. Svētīgie mirušie nav miruši, bet gan dzīvi Jēzū Kristū. Un mēs lūdzam: Kungs Jēzu, atbrīvo un glāb mūs no mūžīgās nāves bedres un padzen tumsu, kas bieži vien ir mūsu pavadone. Lai Tava vārda gaisma mirdz un paliek mūsu sirdīs. Āmen.