XVI Post Trinitatis

Pienācis klāt, Jēzus aizskāra zārku; nesēji apstājās, un viņš sacīja: “Jaunekli, es tev saku, celies augšā!” Mirušais piecēlās sēdus un sāka runāt, un Jēzus atdeva viņu mātei. Visus pārņēma bailes, un viņi slavēja Dievu: “Liels pravietis ir cēlies mūsu vidū; Dievs ir uzlūkojis savu tautu.” (Lk. 7:14-15)

Cilvēki mirst, mirst dažādos vecumos un mirst nevis tādēļ, ka ir jauni vai veci, bet vienīgi tādēļ, ka ir grēcinieki. Nāve ir grēka alga. Tu grēko, un tu mirsi. Tu mirsi, jo esi grēkojis. Tu vari mirt jauns, vecs vai kaut kur pa vidu. Tam nav lielas atšķirības. Svarīgais ir tas, ka tu mirsi, jo esi grēcinieks.

Redziet, grēku ir grūti saprast vairāku iemeslu dēļ. To ir pietiekami viegli definēt. Tā ir mērķa nesasniegšana, uzdevuma neizpildīšana, robežas pārkāpšana, likuma pārkāpšana vai pavisam brutāli – nelikumība – es pats sev likums. Definēt grēku ir viens, saprast pavisam kas cits. Tādēļ mūsu Ticības apliecības brīdinoši saka, ka iedzimtais jeb sākotnējais grēks nav ar prātu saprotams, bet tā izpratne jāmācās no Rakstiem. Kāpēc? Tāpēc, ka grēku ir grūti saprast, jo tas slēpjas mūsos, caurvij mūsu sirdi, prātu un visu dzīvu, padarot mūs vārda burtiskā nozīmē aklus un stulbus, derīgus tikai ellei. Grēku ir grūti saprast arī tādēļ, ka grēks valda pasaulē un pasaule ir grēka caurstrāvota.

Ciktāl tas attiecas uz mums, mēs vienkārši noliedzam grēku, uzskatot to pat par tikumu. Grēcinieks parasti maina sarunas tēmu, norāda ar pirkstu uz kādu, kas ir vēl ļaunāks par viņu pašu, strīdas pret likumu, kas atklāj viņa grēku, noliedz faktu, ka viņš ir pārkāpis likumu, vai vienkārši apstrīd likuma autoritāti. Grēciniekiem nav jāmāca, kā noliegt savu grēku. Šī māka ir mūsu visu dabā. Mācība par cilvēka, viņa dabīgo spēku un dāvanu pilnīgu samaitātību iedzimtā grēka dēļ ir priekšnoteikums visam, ko Luters mācīja un vēlējās panākt. Un Luteriskā baznīca visdziļākajā nopietnībā dziedāja: “Es biju velna sasaistīts un dziļi nāvē grimis, No saviem grēkiem nomocīts, jau tajos biju dzimis. Es kritu dziļā parādā; no grēkiem un no ļaunuma Es biju gluži pārņemts… Mans prāts ar visiem locekļiem tik dzinās vien uz ļaunu; Sirds bailība un izmisums, un nāve bij mans mantojums. Man ellē bija jāgrimst.” Tā ir mācība, kas runā pretī cilvēka prātam un izraisa naidu, bet tā ir patiesa. Mēs mācamies to no Rakstiem un tā īsti sākam saprast tad, kad paši esam īstu ciešanu pārņemti un stāvam aci pret aci ar nāvi. Tādos brīžos sirds kļūst gudra, tiek atmestas visas muļķīgās iedomas par savu taisnību, un sirds un dvēsele tveras pie žēlsirdīgi pastieptās Glābēja Jēzus rokas.

Kas attiecas uz pasauli, tad mēs pašreiz dzīvojam morāla apjukuma laikā. Pasaulei vienmēr ir bijis atšķirīgs skatījums uz grēku nekā tas, ko Dievs mums māca Svētajos Rakstos. Pasaule grēku definē tā, lai no tā būtu iespējams izvairīties. Pēc savas dabas cilvēki ir legālisti. Viņi vēlas sevi attaisnot, padarīt par taisniem paklausot likumam. Tāpēc viņi Dieva likumu samazina līdz noteikumu sarakstam, kuru viņi spēj piepildīt. Kas no tā izriet? No tā izriet tas, ka Glābējs, Pestītājs viņiem nav vajadzīgs. Tiek novērsts krusta skandāls un cilvēks var dzīvot ar lepni paceltu galvu. Taču tas nenozīmē, ka pasaules reliģija neatzīst, ka dažas lietas ir grēcīgas, bet citas nav, ka pastāv labais un ļaunais, un ka to, kas ir labs un ļauns, var noteikt ar nemainīga morāles kodeksa palīdzību; likuma kodeksa, kurš mums pasaka, kas ir labs un ļauns, pareizs un nepareizs. Tā tas bija agrāk.

Savukārt mūsdienās lietas vairs nav tik vienkāršas. Agrāk cilvēki ticēja dabiskajam likumam. Dabiskais likums ir likums, ko Dievs atklāj dabā un ko vismaz daļēji zina cilvēka sirdsapziņa. Tas mums pasaka, kas pēc dabas ir pareizs un nepareizs. Tā tas bija vakar un tā būs rīt. Dabiskais likums norāda uz likumdevēja esamību. Mūsdienās daudzi cilvēki pilnībā noraida dabisko likumu. Tāpēc viņi var aizstāvēt tādus grēkus kā nedzimušu bērnu nogalināšanu, izvirtību un homoseksuālas darbības. Daba mums māca, ka Dievs, kas mūs radīja, stingri un noteikti iebilst pret šādām lietām un tās bargi soda. Kad dabiskais likums tiek atmests, tiek atmesta arī cieņa pret bērniem un laulību – institūciju, ko Dievs ir izveidojis bērnu labā, caur kuru viņš laiž bērnus šajā pasaulē.

Taču, lai gan dabiskais likums tiek noraidīts un ignorēts, ir veids, kā tas spēj pretoties un uzvarēt strīdā. Miruša cilvēka ķermenis pierāda Dieva likuma patiesumu. Ecehiēls rakstīja: “Dvēselei, kas grēko, ir jāmirst.” (Ecēh. 18:20) Pāvils rakstīja: “...kā viena cilvēka dēļ pasaulē ienāca grēks un ar grēku nāve, tā nāve ir izplatījusies uz visiem cilvēkiem, jo visi ir grēkojuši” (Rom. 5:12), un: “Grēka alga ir nāve.” (Rom. 6:23) Miris ķermenis pierāda, ka Dieva vārds ir patiess. Miris ķermenis uzskatāmi pasludina grēka algu, lai ko arī par to sacītu biologi un citi zinātnieki. Redziet, viņi neviens nemaz nezina, kas ir nāve. Nāvi viņi definē kā dzīvības procesu trūkumu, bet kas īsti ir pati nāve, tie pateikt nespēj. Nu labi, atstāsim viņus pašus cīņā ar savām definīcijām, apofātiskajiem priekšstatiem utt. Bet tagad pie lietas!

Kad Jēzus redzēja sievieti raudam blakus sava mirušā dēla atvērtajam zārkam, viņam kļuva viņu žēl. Dēls ir miris, un viņa ir viena. Viņš mudina viņu neraudāt, un tad parāda, kāpēc. Jēzus pieskaras zārkam, kurā gulēja mirušais jauneklis. Dzīvības Valdnieks Varenais Dieva Dēls cilvēka miesā stājās aci pret aci pretī briesmīgajai nāvei. Šķīstība stājas pretī samaitātībai. Dievs miesā atvēra muti un sacīja dzīvības vārdus: "Jaunekli, es tev saku, celies augšā!" Ieklausies, viņš nesaka: "Jaunekli, celies augšā." Nē, viņš saka: "Jaunekli, Es tev saku, celies augšā." "Es tev saku." Kas ir šis "Es"? Viņš ir Kungs, Dzīvības Kungs, Kungs pār velnu, elli un nāvi. Viņš ir Dievs - Vārds, kas manas un tavas pestīšanas dēļ kļuva miesa. Viņš ir mūžīgā dzīvība, kas nākusi mūsu laikā un telpā, un viņš saka mirušajam vīrietim: "Es tev saku, celies augšā," bet nāvei viņš saka – mirdama mirsti.

Paraugieties uz vietu, kur Jēzus uzvarēja nāvi, un tad paskatieties, kur ir tā vieta, kur viņš dod savu vietu mums. Nāvi Jēzus uzvarēja tur, kur viņš iznīcināja grēku – pie krusta. Tieši Golgātā, kur Jēzus nomira par pasaules grēku, viņš iznīcināja arī pašu nāvi. Savu uzvaru viņš pierādīja, augšāmceļoties no miroņiem. Tas pats Kungs, kas piecēla no miroņiem Naines atraitnes dēlu, piecēla no miroņiem arī pats sevi pēc tam, kad savā miesā bija nesis pasaules grēku un izcietis sodu par to.

Raugies uz viņa ciešanām, un tu redzēsi, ka grēks ir nomazgāts. Dievs nebūt neignorēja grēku. Viņš nepaklausīja nenožēlojošu grēcinieku domām un nedefinēja grēku kā neesošu. Nē, viņš tam stājās pretī – aci pret aci. Viņa mīlestība stājas pretī visam, kas mums dara sāpes. Viņa līdzjūtība nav īslaicīga vai sentimentāla. Viņš neredz mūs tā, kā mēs redzam cilvēkus grāmatās vai filmās. Viņa līdzjūtība ir burtiska, tieša un konkrēta. Viņš patiesi izjūt mūsu sāpes. Viņš tās cieš. Viņš tās piedzīvo un lielāko daļu mūsu vietā. Viņš nes vainu, spriedumu, Dieva dusmas un sodu. Tā Jēzus atņem grēku, tā viņš atņem nāvi, un tā viņš iegūst varu dot dzīvību, kam vien viņš vēlas.

Varu pār nāvi, ko Jēzus ieguva Golgātā, Viņš dod savā vārdā. Viņš runā. Svētajā Kristībā viņš teica: “Es tev saku, celies augšā!” To pašu viņš saka Absolūcijā un Vakarēdienā sniedzot vienīgās zāles, kas palīdz pret nāvi – savu miesu, savas asinis. Vēlāk Lūkas evaņģēlijā Jēzus saka saviem mācekļiem: “Kas jūs dzird, tas dzird Mani; kas jūs nicina, tas nicina Mani; un, kas Mani nicina, tas nicina To, kas Mani sūtījis.” (Lūkas 10:16) Viņš saka saviem kalpiem: “Ejiet pa visu pasauli un sludiniet evaņģēliju visai radībai.” (Mk. 16:15) Viņš saka: “Ņemiet Svēto Garu. Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie būs piedoti; kam jūs grēkus paturēsiet, tiem tie paliks.” (Jņ. 20:22-23)

Jēzus runāja un viņš turpina runāt. Tur, kur viņš runā, viņš saka dzīvības vārdus, piedodot grēkus. Viņš dara dzīvus. Viņš runā caur cilvēkiem. Jēzus ir svēts. Cilvēki, caur kuriem Viņš runā, ir grēcīgi. Jēzus ir nekļūdīgs. Cilvēki, caur kuriem viņš runā, ir pakļauti daudzām kļūdām. Jēzus vārdi ir visvareni. Cilvēki, caur kuriem viņš runā, ir vāji. Viņi šaubās. Viņi trīc. Viņi bieži ir slinki, bailīgi un gļēvi. Bet Dievs ņem šos grēcīgos, kļūdainos, šaubīgos, trīcošos, bieži slinkos, bailīgos un gļēvos cilvēkus un caur viņiem runā visvarenus dzīvības vārdus. “Es tev saku,” Jēzus teica. Un viņš turpina runāt. Mirušais piecēlās un sāka runāt. Vispirms Jēzus runāja. Tad mironis augšāmcēlās no miroņiem. Tad mironis runāja. Tā tas notika. Tā tas notiek. Tāpēc mēs ejam tur, kur Jēzus runā un turpinām runāt arī paši.

Lai tu būtu kristietis, tev ir jādzird Jēzus balss. Viņš nedod dzīvību no tukša gaisa. Viņš runā caur savu vārdu. Viņš nerunā ar tevi sapņos, vīzijās vai caur tavām lūgšanām. Viņš runā ar tevi caur savu vārdu. Viņš runā ar vārdu, kas rakstīts Bībelē. Viņš runā caur vārdu, ko baznīcā sludina mācītāji, kurus viņš sūta sludināt. Viņš runā caur redzamo vārdu jeb sakramentiem, kur viņš nomazgā grēkus un baro mūs ar savu miesu un asinīm. Baznīca ir svēto sapulce, starp kuru Dieva vārds tiek skaidri pasludināts un Kristus sakramenti tiek pareizi pārvaldīti. Tā kā mums ir nepieciešama Jēzus balss, viņa vārdi, lai saņemtu dzīvību, mēs nākam uz baznīcu.

Mēs nākam uz baznīcu. Mēs nākam, apgrūtināti ar grēkiem, kas nes nāvi. Mēs, iespējams, nevēlamies par tiem runāt vai atzīt, ka esam pelnījuši nāvi. Mēs negribam par to domāt un labāk izliekamies, ka nāve ir liela netaisnība. Varbūt pat pats Dievs ir vainīgs, pieļaujot nāvi? Kāpēc Viņš neko nedara lietas labā? Mīļais draugs, viņš ir kaut ko darījis lietas labā. Viņš ir atcēlis nāvi kā grēka lāstu un mēs nākam uz baznīcu, lai to dzirdētu. Mēs nākam uz baznīcu, apkrauti ar saviem grēkiem. Mēs nākam, nāvei ķeroties, pielīpot mūsu mirstīgajai miesai. Mēs nākam atzīties savos grēkos Dievam un nākam klausīties Jēzu, viņā brīnišķīgos vārdus: “Tavi grēki ir piedoti.” Un, kad Viņš to saka, tā tas arī ir. Jēzus nav kaut kur debesīs, noraugoties uz mums no augšas un uzmundrinot mūs, dodot labus padomus. Viņš ir šeit. Viņš ir klātesošs savā baznīcā uz zemes. Kur ir Svētais Gars, tur ir Jēzus. Jēzus ir klātesošs ar savu miesu un asinīm Altāra Sakramentā. Viņš ir klātesošs un runā visur, kur tiek sacīts un piesaukts viņa vārds. Viņš ir klātesošs ar Dieva spēku. Kad viņš saka savu sakāmo, tas notiek, un notiek nenovēršami.

To, ko Jēzus atklāti un redzami parādīja pie Naines pilsētas gandrīz pirms diviem tūkstošiem gadu, Viņš rāda mums arī šodien. Šodien tas ir paslēpts mūsu acīm. Tas nav redzams. Mēs vadāmies pēc tā, ko viņš saka un ko evaņģēlists stāsta, nevis pēc tā, ko redz mūsu acis. Mēs redzam mirušus ķermeņus. Mēs vērojam, kā tie tiek nolaisti kapā. Mēs redzam nāvi. Bet ko mēs dzirdam? Mēs dzirdam dzīvības vārdus. “Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība, kas Man tic, dzīvos, kaut arī tas mirs, un ikviens, kas dzīvo un tic man, nemirs nemūžam.” Viņš runā. Ar savu runāšanu Jēzus mūs ceļ augšā no miroņiem. Viņš dod mums balsi, lai mēs dziedātu jaunu dziesmu un runātu kā tie, kas dzīvo jaunu dzīvi. “Es ticu uz miesas augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvošanu.” Kāpēc mēs to tā apliecinām? Kā mēs varam zināt? Kā mēs varam būt pārliecināti, ka entropijai nav varas arī pār mums? Kā mēs varam stāties pretī nāvei un nepakļauties tās briesmīgajam spēkam un varai pār mums? Tādēļ, ka mēs esam dzirdējuši Dzīvības Kungu Jēzu runājam: “Es tev saku, celies augšā!” Grēks un nāve saka vienu – gulsties kapā, mirsti un sapūsti. Jēzus saka pavisam ko citu – celies augšā un dzīvo mūžīgi! Un viņam, paldies Dievam, pieder pēdējais vārds. Āmen.