Reformācijas diena

Bet mēs zinām, ka viss bausIībā teiktais ir sacīts tiem, kas ir zem bauslības, tā ka visiem mute ir aizdarīta un visa pasaule ir pakļauta Dieva tiesai. Tādēļ! Viņa priekšā neviens cilvēks ar bauslības darbiem attaisnots netiks, jo caur bauslību nāk apziņa par grēku. Bet tagad neatkarīgi no bauslības ir atklājusies Dieva taisnība, par ko liecina bauslība un pravieši, - ka Dieva taisnība ticībā uz Jēzu Kristu ir visiem, kas tic; tur nav nekādas atšķirības, jo visi ir grēkojuši un visiem trūkst dievišķās godības. Dieva žēlastībā visi tiek attaisnoti bez nopelna, jo Viņš tos atpircis Kristū Jēzū, viņa, ko Dievs licis par izIīgumu viņa asinīs, ko saņemam ticībā, lai Dievs paradītu savu taisnību. Un Dievs piedod grēkus, kas darīti iepriekš dievišķās pacietības laikā, lai paradītu savu taisnību tagadējos laikos - ka viņš pats ir taisns un attaisno to, kas tic Jēzum. Kur nu ir mūsu dižošanās? Tā ir zudusi. Ar kādu bauslību? Ar darbu bauslību? Ne, ar ticības bauslību! Jo nu esam pārliecināti, ka cilvēks tiek attaisnots ticībā, neatkarīgi no bauslības darbiem. (Rom. 3:19-28)

Mārtiņs Luters nebija pirmais, kurš tiecās pēc reformām Baznīcā. Bija ari citi. Savanarola, itāļu mūks Florencē, centās atgriezties pie dedzīgākas Vārda sludināšanas un sludināja, ka no ziemeļiem ieradīsies jauns Kīrs, lai reformētu Baznīcu. Viņš tika ieslodzīts un vēlāk pakārts. Jans Huss centās atdot draudžu locekļiem Vakarēdiena kopējo kausu un norādīja uz garīdznieku, bīskapu un pāvestu morālajām vainām. Viņš tika sadedzināts uz sārta. Džons Viklifs mācīja, ka Dieva Vārdam jātiek lasītam nevis latīņu, bet dzimtajā valodā, un kā labāko morāles ceļvedi uzsvēra, personiskas Svēto Rakstu studijas. Pēc viņa nāves Viklifs tika pasludināts par ķeceri, viņa ķermenis tika izrakts no kapa un sadedzināts. Pēc tam pelni tika iemesti upē. Tātad, mūsu mīļais doktors Luters nebija pirmais, kas tiecās pēc baznīcas reformām. Tomēr katrs no viņa priekšgājējiem galvenokārt meklēja baznīcas reformās morāles uzlabošanu, Luters tiecās pēc daudz kā vairāk. Viņam rūpēja ne tik daudz laju morālais progress vai garīdznieku, bīskapu un pāvesta kliedzošo netikumu novēršana, cik baznīcas mācība par glābšanu no elles! Luters bija labi iepazinies ar Viduslaiku teoloģiju un zināja, ka vienīgā cerība uz glābšanu ir tiem, kas iespējami dziļi un pilnīgi nožēlo savus grēkus un visādi citādi dara visu, kas vien ir viņu spēkos, lai izpelnītos Dieva labvēlību. Luters kā teologs un mācītājs bija noraizējies par daudzu viņa laikabiedru vieglprātīgo attieksmi pret baznīcas mācību par grēku. Un tad, kad viņš izdzirdēja par grēkatlaižu tirgošanu, Luters izbijās. Viņš vēl neko īsti nezināja par to, ka grēkatlaides Romas baznīcā ir kļuvušas par milzīgu politisku un saimniecisku naudas darījumu. Luteru kā mācītāju uztrauca tas, ka cilvēki vieglprātīgi uzticas grēkatlaidēm un pakļauj sevi mūžīgu ciešanu riskam.

Kad Luters pacēla āmuru un pienagloja savas tēzes pie baznīcas durvīm, viņš vēl īsti nesaprata Evaņģēliju. Pēc gadiem ilgas cīņas ar bauslības prasībām Luters saprata, ka Dieva likums nosodīja viņu, kā grēcinieku. Dieva prasība pēc pilnības neatstāja vietu patvērumam, elle rēgojās acu priekšā, kā draudīga nākotne. Luters zināja, ka tas pats attiecas uz viņa draudzes locekļiem, kas tagad arvien vairāk paļāvās uz grēkatlaidēm nevis grēknožēlas sakramentu. Luters gadiem bija cietis, mocījies briesmīgas dvēseles mokas, bet viņš baiļojās arī par saviem draudzes locekļiem un klostera brāļiem, ... bet kur tad bija žēlsirdīgais Dievs?

Žēlsirdīgais Dievs bija tur, kur viņš vienmēr ir - savā vārdā. Uzmanīgi lasot Svētos Rakstus, Luters pēkšņi saprata, ka taisnība, kuru pieprasa Dievs, nav paša cilvēka taisnība, bet gan Kristus taisnība, kuru viņš dāvā ikvienam ticībā, bez darbiem. Beidzot tā bija īstā grēkatlaide, kas derīga Dieva priekšā! Nevis pirkta par naudu, bet tika izcīnīta ar Kristus ciešanām un nāvi, un tā netika pārdota, bet dāvināta ticībā. Luters vēlāk sacīja, ka saprotot to, viņš juties, kā no jauna piedzimis, un pa plaši atvērtiem vārtiem ienācis paradīzē. Nē, Luters nebija pirmais, kurš tiecās pēc baznīcas reformām. Citi bija to darījuši pirms viņa. Luters meklēja glābiņu no grēka un nāves, velna un elles un Dievs viņam savā vārdā atbildēja ar Evaņģēliju - grēku piedošanu, kas saņemama ticībā Kristum, bez kādiem nosacījumiem. Mūsdienās tāpat, kā toreiz netrūkst cilvēku, kas ilgojas pēc reformām, bet maz ir to, kas meklējot glābiņu no elles, atrod patvērumu Kristus Evaņģēlijā, nepievienojot tam neko no savas puses.

Tie, kas ilgojas pēc reformām, ir nobažījušies par darbiem. Vecā Ādama reformēšana ir atgriešanās pie bauslības un vecais cilvēks ir zem likuma, pakļauts likumam un līdz ar to pakļauts nāvei. Viss bauslībā teiktais ir sacīts tiem, kas ir zem bauslības, tā ka visiem mute ir aizdarīta un visa pasaule ir pakļauta Dieva tiesai. Likums nav dots, lai atgrieztos pie bauslības, bet lai atņemtu cilvēka spēkus un nopelnus Dieva priekšā. Kā gaisma, kas mirdz sirds dziļumos, Dieva likums caururbj kaulus un cīpslas, lai meklētu mūsu elkus, mūsu viltus cerības, mūsu nepareizo paļāvību un mūsu mīlestību pret sevi. Luters cīnījās tad, kad viņam jau sen vajadzēja padoties. Luters strīdējās ar Dievu, kad viņam vajadzēja klusēt. Luters turējās pie saviem darbiem, un darīja to tik ilgi, cik ilgi vien varēja, līdz tika iedzīts stūrī, līdz viņam vairs nebija spēka, līdz vairs nebija vietas viņa paša taisnībai. Luters ar zobiem un nagiem cīnījās pret Dieva taisnību un ienīda Dievu, kurš ko tādu prasa, līdz beidzot Dieva taisnība uzvarēja, atnesot Luteram nevis pazudinošu spriedumu, bet gan pestīšanu.

Lutera dvēseles ciešanu cīņas ir katra cilvēka cīņas. Likums gulstas pār mums ar savām apsūdzībām, un mūsu sirdsapziņa nevar darīt neko citu, kā vien piekrist. Tomēr mūsu Vecais Ādams dara visu iespējamo, lai stāvokli uzlabotu. Mēs cenšamies vairāk. Mēs darām visu iespējamo. Mēs uzvelkam savas priecīgās maskas. Mēs nākam uz baznīcu un rīkojamies tā, it ka viss būtu kartībā. Mēs slēpjam savas sāpes. Mēs piesedzam savu vainu. Mēs izskaidrojam savas darbības un darām visu iespējamo, lai veiktu morālu vingrošanu, lai atstātu iespaidu gan uz Dievu, gan uz apkārtējiem, īpaši tiem, kurus mīlam. Tomēr patiesībā – un mēs bieži vien nevēlamies to atzīt - mēs esam nekas cits, kā lielāks vai mazāks haoss. Mūsu dzīvē valda haoss. Mūsu ģimenē, darba, sabiedrībā - visur. Grēks ir visur-mūsos, mūsu bērnos, mūsu dzīvēs, mūsu sirdīs. Un mēs izliekamies, ka esam labāki, vai ka esam imūni, vai ka varam tikt ar to galā, vai esam parāki par to, lai gan patiesībā mēs neesam. Jēzus saka tiem, kas Viņam tic: "Kas grēko, tas ir grēka vergs." Kamēr mēs ignorējam savu stāvokli, mēs maldinām paši sevi, un patiesība nav mūsos. Jēzus aicina mūs uz kaut ko citu, nevis uz morālu uzlabošanos. Viņš aicina mūs uz brīvību, brīvību no bauslības apsūdzībām, brīvību no nosodījuma, brīvību no grēka, nāves, velna un elles. Viņš aicina mūs pie sevis. Jēzus ir grēcinieku draugs un glābējs - vienīgais!

Kā grēcinieku glābējs Jēzus piedzima zem bauslības, lai izpirktu tos, kas ir pakļauti bauslībai, lai Dievs varētu mūs pieņemt kā savus bērnus. Jēzus ir nācis, lai jūs padarītu par derības dēliem, nevis, kā Abrahama pēcnācējus pēc miesas, bet saskaņā ar Garu, kristītus Abrahama pēcnācējā. Jēzus ir Ābrahama pēcnācējs, Dieva taisnība cilvēka miesā.

Dzimis no Jaunavas Viņš ir grēka neaptraipīts. Visādi kārdināts, Viņš palika bez grēka. Lūdzējus pēc palīdzības viņš atjaunoja miesā un dvēselē. Kad Viņu aicināja, Viņš atbildēja. Pieskaroties, Viņš dziedināja. Neskatoties uz miesas nogurumu, Viņš lūdza Garā. Izsalkušo spiests, Viņš tos pabaroja, līdz tie bija paēduši pār pārim. Viņš atdeva redzi aklajiem. Viņš deva dzirdi kurlajiem. Viņš deva spēju mēmam dziedat, un klibajam dejot. Viņš apklusināja vēju un viļņus. Viņš staigāja pa ūdeni. Tomēr tas viss nobāl salīdzinājumā ar cīņu , ko Viņš veica pret bauslības prasībām. Viņu arestēja. Un Viņš tika apsūdzēts. Kā jērs cirpēju priekšā Viņš klusēja. Viņš tika nosodīts. Viņu piekāva. Viņš tika pērts. Viņš kļuva par katru vīrieti, sievieti un bērnu, kas cieš saskaņā ar bauslību. Viņu apsmēja. Viņam spļāva sejā. Viņu sita krustā. Lūk, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku! Viņš bija miris. Viņš tika apglabāts, un... Viņš ir augšāmcelies! Uzvara pār grēku, nāvi, velnu un elli netiek izcīnīta ar dievbijīgiem vārdiem un morālu treniņu! Ne, uzvara tiek izcīnīta ar nāvi un augšāmcelšanos, ar salauztu miesu un izlietām asinīm, ar sašķeltām kapenēm un noveltiem akmeņiem, ar sludināšanu ellē, paradīšanos baiļu pārņemtajiem mācekļiem, Svētā Gara došanu un grēku piedošanas amatu. Tas ir Dievs priekš mums! Tā ir bauslības atcelšana, grēka iznicināšana, sātana sakāve un varas laupīšana kapam. Tā ir brīvība, kas pirkta un iegādāta ar mūžīgajām derības asinīm. Bet mēs? Ko darīt mums?

Mēs esam ubagi. Visu dzīvi Luters bija par to domājis, un mūža beigās viņš bija par to pilnīgi pārliecināts, kad viņš bija nomiris, viņa kabatā atrada zīmīti, uz kuras bija rakstīts, mēs esam tikai ubagi, tā ir patiesība. Sludinot Dieva Vārdu, jūs esat aicināti pie Jēzus nevis morāles pamācības, bet žēlastības dēļ, kā Dievs saka Svētajos Rakstos: "Es vēlos žēlastību, nevis upuri." Jēzus nāca pēc grēciniekiem, lai būtu žēlsirdīgs pret grēciniekiem. Likums neatstāj vietu, nevienam, tas nedod vietu, kur varētu izbēgt. Mēs esam grēcinieki. Un kā tādiem mums nav ko piedāvāt Dievam, kā vien pateicību un slavēšanu. Jēzus ir nācis pēc mums, lai dotu. Mums nav nekā cita un mēs nevaram neko citu, kā tikai saņemt un tāpēc mēs esam ubagi. Arī to, kas mums ir, mēs esam saņēmuši. Tas, kas mēs bijām, ir pagātne. Tas, ko esam izdarījuši, ir izdzēsts. Tas, kas mēs esam, ir piedots. Un tikai ar šo piedošanu un caur to mēs varam dzīvot šodien, rīt un mūžīgi.

Ka jau ubagi mēdz darīt, mēs šodien esam ieradusies šeit, meklējot Tā Kunga dāvanas, zinot, ka viņam patīk dzirdēt šādus lūgumus un viņš vēlas atbildēt ar piedošanu. Tāpēc mēs nākam nevis kā labi cilvēki, bet ka salauzti cilvēki, nevis ka svētie, bet kā grēcinieki, nevis kā veselie, bet kā slimie, kam ļoti vajadzīgas Tā Kunga zāles. Mēs nākam nevis kā tie, kas dzīvo perfektu dzīvi, bet kā tie, kuru dzīves ir izjauktas. Nevis kā tie, kas visu laiku ir laimīgi, bet kā tie, kas cīnās ar grēku un nes savas sirdsapziņas smagumu. Jā, mīļie, mēs pulcējamies Tā Kunga namā, lai saņemtu dāvanā to, ko Jēzus ir ieguvis priekš mums, ar savām svētajam asinīm. Mēs nākam kā bērni, kas kristīti Kristū un ļoti vēlamies, lai mūsu debesu Tēvs parādītu mums savu mīlestību un žēlastību. Mēs nākam, jo Jēzus ir apsolījis būt mums žēlīgs, mūs uzklausīt un mums piedot.

Un tagad, draugi, Tas Kungs klās ķēnišķu galdu mums - ubagiem. Pie šī galda tiks izdalītas un saņemtas zāles pret nāvi. Šeit evaņģēlijs, ir paslēpts maizē un vīnā, jo mielasta kungs, kas pats kļuva par miesu, pabaro savus mīļos bērnus. Šeit Viņš mums dod drošu un noteiktu Vārdu, ar ko mieloties, ko ņemt līdzi, un pie kā turēties, kam ticēt. "Par jums dota, par jums izlietas, jūsu grēku piedošanai." Šie vardi sniedz to, ko tie saka, tāpēc, ka tos saka Jēzus. Palieciet Jēzus vārdos, jo caur šiem vārdiem Dēls jūs dara brīvus. Un, ja Dēls jūs darīs brīvus, jūs patiešām būsiet brīvi. Tādejādi reformācija nav beigusies. Tā turpinās arī šodien, visur tur, kur vien šis Labais Vārds, Evaņģēlija Vārds tiek pasludināts savā patiesībā un tīrībā. Tas notiek šeit, un tas notiek jūsu labā, lai tas, kas notiek jūsos, notiktu arī jūsu bērnos un jūsu bērnu bērnos. Tas ir Dieva Vārds un apsolījums. Un Dieva Vārds ir mūsu lielais mantojums. Un būs un paliks mūsu mūžīgi. Tas nesīs savu gaismu no paaudzes uz paaudzi, tas vadīs mūs patiesības ceļos, uzveicot grēku, velnu un nāvi un dāvās mums jaunu pasauli mūžīgai dzīvošanai, kopa ar mīļo Dievu - Tēvu Dēlu un Svēto Garu, kam ir gods un pateicība mūžīgi mūžos. ĀMEN!