Un, pienācis tuvu, Viņš, pilsētu ieraudzījis, raudāja par viņu un sacīja: “Kaut arī tu šodien zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs! Bet vēl tas ir apslēpts tavām acīm. Jo nāks dienas pār tevi, kad tavi ienaidnieki ap tevi cels nocietinājumus, tevi ielenks un no visām pusēm spaidīs. Tie tevi nopostīs līdz pamatiem un tavus bērnus, neatstādami no tevis akmeni uz akmens, tāpēc ka tu neesi atzinusi savu apžēlošanas laiku.” Pēc tam Viņš iegāja Templī un sāka izdzīt pārdevējus, sacīdams uz tiem: “Ir rakstīts: Mans nams ir lūgšanas nams, – bet jūs to esat pārvērtuši par laupītāju bedri.” Viņš katru dienu mācīja Templī. Bet augstie priesteri un rakstu mācītāji, arī tie, kas stāvēja tautas priekšgalā, domāja par to, kā Viņu nomaitāt, bet nezināja, kā to darīt, jo visa tauta Viņam bija pieķērusies un klausīja Viņu. (Lk. 19: 41-48)
Katru gadu kādā no žurnāliem atrodams saraksts ar 10 skaistākajām pasaules pilsētām vai desmit lētākajām pilsētām pasaulē, vai pilsētām ar kādu citu apzīmējumu, un mēs brīnāmies, kura būs pilsēta numur viens. Ir viena pilsēta, kas ir pazīstama kā vissvētākā pilsēta pasaulē — Jeruzaleme. Šo pilsētu izvēlējās pats Dievs, lai varētu tajā īstenot savu lielo pasaules glābšanas plānu. Tā ir vieta, kur viņš uzdeva Salamanam uzcelt Dievam veltītu templi. Tā ir vieta, kur tika pienesti dienišķie upuri, kur svētceļnieki devās svinēt svētās dienas.
Mūsu tekstā tā ir arī pilsēta, par kuru Jēzus raudāja. Viņš ne tikai nobirdināja asaru vai kļuva skumjš. Lūka stāsta, ka viņš skaļi raudāja. Tās bija žēlabainas raudas un dziļas skumjas, kas rodas tad, kad ir piedzīvots liels zaudējums, piemēram, mīļa drauga vai ģimenes locekļa nāve. Tās ir dziļas sirdssāpes.
Šajā tekstā mēs tiekam mudināti pievienoties Jēzus bēdām. Pievienojieties viņa skumjām par Jeruzalemi:
- Viņš bēdājas par to, ka tie nepazīst mieru, ko viņš nes.
- Viņš bēdājas par to, ka tie nepazīst lūgšanas svētību, ar ko viņš uzvar.
- Viņa bēdas mudina viņu mācīt, neatkarīgi no tā, ko tas viņam pašam maksās.
Šī nav pirmā reize, kad Jēzus runā par Jeruzalemes pilsētu. Vairākas nodaļas iepriekš mēs lasījām, ka Jēzus redzēja Jeruzalemes patieso dabu — cilvēkus, kas nogalināja praviešus un atraidīja tos, kurus Dievs pie viņiem sūtīja. (Lūkas 13:34-35a). Tagad viņš atkal pievēršas viņu garīgajam aklumam. (Lūkas 19:42, 44b.)
Ir bieži dzirdami mudinājumi, pat mūsu dienās: "Lūdziet par mieru Jeruzalemē." Jēzus dienās viņi bija pieredzējuši nemieru. Pirms vairāk nekā piecsimt gadiem pilsētu bija iznīcinājuši babilonieši, un tās iedzīvotāji uz 70 gadiem tika aizvesti gūstā. Viņi atgriezās un atjaunoja pilsētu. Bet tagad tā jau labu laiku atradās romiešu pakļautībā. Izcēlās dumpji. Tas nebija miera laiks. Tas bija politisko nemieru un apspiešanas laiks, un jūdi cerēja uz politisku glābēju, kas dos viņiem politisku mieru.
Bet Jēzus domāja par cita veida mieru, proti, mieru ar Dievu. Mieru ar to, kurš bija izvēlējies šo tautu, devis tai šo zemi un šo pilsētu, devis priesterību un upurus, lai apklātu viņu grēkus. Mieru ar to, kurš bija devis brīnišķīgus apsolījumus par svētību, piedošanu, labklājību un cerību. Bet Jeruzaleme neko par šo mieru nezināja.
Kas ir tas, kas varētu nest mieru? Tas bija pats Jēzus un viņa darbs — dzīvot taisnīgu dzīvi mūsu vietā, un mūsu vietā mirt nāvē, ko bijām pelnījuši savu grēku dēļ, nomirt kā mūsu aizstājējam, lai mūsu parāds būtu samaksāts un mums vairs nevajadzētu to maksāt, jo Jēzus ir pilnībā visu samaksājis mūsu vietā. Lūk, kāds bija Jeruzālemes miers, taču šo mieru viņi nepazina. Viņi nebija uzklausījuši praviešus, kas pie viņiem tika sūtīti, aicinot viņus uz grēku nožēlu un aicinot paļauties uz Dieva apsolījumu par samierināšanu Kristū. Viņi bija tik ļoti aizrāvušies ar šīs pasaules lietām, ka uzlūkoja Jēzu tikai kā brīnumdari, kas viņus pabaro un dziedina viņu fiziskās kaites, taču neuzskatīja viņu par Glābēju.
Un par to viņiem draudēja briesmīgs spriedums. Jēzus raudāja par gaidāmo spriedumu, ko viņi iznesa paši sev. Viņš bija nācis glābt savus ļaudis, bet tie ies bojā ne tikai šajā dzīvē, kad Jeruzāleme tiks fiziski iznīcināta, bet arī laiku beigās, kad viņus gaidīs mūžīga iznīcība un atšķirtība no Dieva.
Ar tiem, kas rūpējas tikai par fizisko mieru šajā pasaulē un neredz vajadzību pēc miera ar Dievu, es dalos ar Jēzus vēstījumu. Briesmīgs spriedums gaida tos, kuri neatzīst vajadzību pēc patiesa miera ar Dievu caur viņa Dēlu Jēzu Kristu. Tos, kas turpina dzīvot dumpojoties pret Dievu un nerūpējas par viņa sūtīto Glābēju, gaida spriedums. Tas nav ienaidnieku spriedums, kas iznīcina jūsu pilsētu un māju. Tas ir spriedums, kas atdala jūs no Dieva, un liek vadīt mūžību kopā ar vislielāko ienaidnieku, kādu cilvēks jebkad ir zinājis, sātanu, apsūdzētāju, kurš nekad nebeidz apsūdzēt neticīgo viņa kļūdās, neveiksmēs, viņa sabojātajās attiecībās un visu citu veidu grēkos.
Jūs un es, mēs zinām par sodu, no kura esam atbrīvoti patiecoties Jēzum Kristum, pasaules vienīgajam Pestītājam. Paldies Dievam, ka Viņš šo vēsti ir atklājis mums ar uzticīgiem evaņģēlija, Jēzus Kristus labās vēsts sludinātājiem.
Tagad aplūkosim, ko Jēzus skumjas liek viņam darīt: Viņa bēdas par to, ka viņi nezina lūgšanas svētību.
Pēc tam, kad Jēzus parādīja savas bēdas par Jeruzalemi, viņš iegāja tempļa teritorijā un izdzina no turienes pārdevējus. Šie cilvēki pārdeva jērus, baložus vai jebkuru citu preci, ko varēja pārdot ceļotājam, kas nāca no tālienes un nevarēja atnest līdzi savu upuri. Tomēr tirgoņi nekautrējās iekasēt nežēlīgas cenas par precēm, kuras viņi pārdeva tiem, kas bija ieradušies uz dievkalpojumu. Jēzus viņus sauca par laupītājiem.
Mūsu tekstā nav minēts, ka Jēzus bija dusmīgs. Varbūt viņš bija. Bet teksts mums vienkārši stāsta, ka viņš viņus izdzina ar šiem vārdiem. "Jūs esat pārveidojuši Dieva namu par midzeni, kur jūs, laupītāji, veicat savu biznesu, bet mans Tēvs to izveidoja par lūgšanu namu." Tempļa teritorija netika piešķirta Jeruzālemei, lai tā būtu uzņēmējdarbības vieta, vēl jo vairāk - grēcīgs uzņēmums, kas izmanto Dieva ļaudis. Tā bija vieta, kur nākt ar pienācīgiem Dievam tīkamiem upuriem, un jo īpaši tas bija lūgšanu nams, kur cilvēki varēja nākt pie Dieva ar savām nastām un rūpēm. Tā bija vieta, kur nemierīgs muitnieks varēja lūgt: "Dievs piedod man, grēciniekam." Un šāds cilvēks varēja doties mājās, zinot, ka ir attaisnots Jēzus, apsolītā Mesijas, upura dēļ.
Tātad, lai gan viņš padzina pārdevējus, tas bija arī pasākums, lai atjaunotu tempļa teritoriju tā īstajā nozīmē par lūgšanu namu, lai Jeruzaleme tomēr varētu atgriezties pie Dieva un atpazīt viņa apmeklējuma laiku, pēdējo laiku, kad Dievs nāc pie viņiem žēlastībā un žēlsirdībā, lai aicinātu uz grēku nožēlošanu un atjaunotu viņus par sev uzticīgiem ļaudīm. Vai pazīstat cilvēkus, kuri uzskata baznīcas par vietu, kas vairāk interesējas par uzņēmējdarbību vai līdzekļu piesaisti, nevis par vietu, kur uzklausīt Dieva Vārdu un paust viņam savas bažas lūgšanā? Mūsu baznīcām ir jābūt vietām, kas piesaista cilvēkus pie Dieva un skaidri parāda baznīcu kā pielūgsmes un lūgšanas vietu.
Kā Jēzus reaģē uz savām bēdām par Jeruzalemi un līdzjūtību pret pazudušo tautu? Viņa bēdas mudina viņu mācīt neatkarīgi no tā, ko tas maksās viņam pašam.
Kad Jēzus raudzījās uz Jeruzalemi un redzēja grēcīgās darbības tempļa teritorijā, viņš varēja novērsties riebumā vai dusmās. Viņš būtu varējis pagriezt muguru Jeruzālemei, un viņš būtu rīkojies pilnīgi pamatoti. Bet tā vietā mēs redzam, ka Jēzus turpina mācīt šajās pēdējās dienās pirms viņa krustā sišanas. Joprojām ir iespēja sasniegt dažus, kas varētu atpazīt viņu kā Glābēju. Patiesībā Lūka stāsta, ka cilvēki ļoti uzmanīgi pievērsās viņa vārdiem. Lai gan tautas vadītāji meklēja veidus, kā viņu nogalināt, par spīti viņam draudošajām briesmām, Jēzus ar lielu līdzjūtību turpināja mācīt Rakstus, lai glābtu kaut dažus no briesmīgā sprieduma, kas sagaidīja tos, kuri galu galā noraidīs viņu. Tas bija bīstami, jo daudzi turpinās viņu noraidīt un patiesībā tiks pierunāti pieprasīt, lai viņu sistu krustā, taču joprojām varētu būt daži, kas jāglābj.
Kā mēs reaģējam, kad redzam kaimiņus, tautiešus un draugus, kuri ir novērsušies no Jēzus Kristus un vēsts par to, ko viņš nācis darīt? Vai mēs novēršamies no viņiem un sakām sev, ka nevēlamies viņus aizvainot, vai arī mums vajadzētu rūpēties par savām lietām un atstāt viņus mierā un ļaut viņiem pašiem pieņemt lēmumus?
Mani kristiešu brāļi un māsas, mēs esam atbrīvoti no briesmīgā sprieduma, ko Jēzus aprakstīja mūsu teksta sākuma pantos, un no daudz lielākā sprieduma, kas nāks laiku beigās. Mēs zinām, ka Jēzus ir mūsu Pestītājs, kurš atvēra mums ceļu lūgšanā pie Dieva. Mēs zinām Jēzus līdzjūtību pret mums un viņa skumjas, ko viņš izjūt, redzot, ka cilvēki no viņa novēršas. Kaut arī mūs, kas esam pieredzējuši Jēzus žēlsirdību, aizkustinātu viņa līdzjūtība, mudinot sniegtu roku citiem, kas ies bojā, bet tomēr varētu tikt izglābti, ja tikai dzirdētu par to, kas viņš ir un ko viņš ir paveicis. Dalīsimies ar citiem tajā, ko zinām par Jēzu, lai arī ko tas maksātu, lai kādas būtu sekas, lai kāds būtu rezultāts, jo Jēzus līdzjūtība mudina arī mūs būt līdzjūtīgiem un tās mudinātiem vērsties pie citiem. AMEN.
Amerikāņu mācītāja sprediķis
