XV Post Trinitatis

Neviens nevar kalpot diviem kungiem; vai nu vienu tas ienīdīs un otru mīlēs, vai arī vienam izdabās un otru nicinās. Jūs nevarat kalpot Dievam un mamonam. Tādēļ es jums saku: nezūdieties savas dzīvības dēļ – ko ēdīsiet un ko dzersiet, nedz savas miesas dēļ – ko vilksiet mugurā. Vai tad dzīvība nav vērtāka kā barība un miesa kā drēbes? Pavērojiet putnus debesīs – ne tie sēj, ne pļauj, ne savāc ražu šķūņos; jūsu debesu Tēvs tos baro. Vai jūs neesat daudz vairāk vērti kā viņi? Kurš no jums ar savu zūdīšanos var pagarināt savu mūžu kaut vai par olekti? Kādēļ jūs zūdāties par savu apģērbu? Mācieties no lilijām pļavā, kā tās aug – ne tās nopūlas, ne vērpj,  bet es jums saku: pat Sālamans visā savā godībā nebija tā tērpies kā viena no tām. Ja nu Dievs pļavas zāli, kas šodien ir, bet rīt tiek iemesta krāsnī, tā ģērbj, cik gan daudz vairāk jūs, jūs mazticīgie?! Tādēļ nezūdieties, sacīdami: ko ēdīsim? ko dzersim? ko vilksim mugurā? Jo pēc visa tā pagāni dzenas; jūsu debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag.  Meklējiet vispirms Dieva valstību un viņa taisnību, tad jums viss pārējais tiks iedots. Nezūdieties par rītdienu, jo rītdiena pati par sevi parūpēsies; katrai dienai pietiek savu bēdu. (Mt. 6:24-34)

Jēzus pamācība, mierinājums un iedrošinājums ir īpaši nepieciešams kristiešiem, kuri nevelta daudz laika šīs pasaules lietām un tāpēc tajās nav tik gudri kā šīs pasaules ļaudis. Tomēr tas nav nekāds zaudējums, jo Dievs par saviem bērniem gādā īpaši. Tagad apskatīsim, ko tieši Jēzus mums māca.

Vispirms viņš atgādina 1. bausli – neviens nevar kalpot diviem kungiem, Dievam un mantai. Pretēji lielākai daļai materiālistiski noskaņotu cilvēku, kuri uzskata, ka nauda un manta ir svarīgākā lieta šajā pasaulē Kristus saka, ka neviens nedzīvo no tā, ka viņam ir daudz mantas, un cilvēks nedzīvo tikai no maizes, bet no ikviena vārda, kas nāk no Dieva mutes. Nostādot pretī vienu otram kalpošanu Dievam un mantai Jēzus atklāj to, ko cilvēki parasti vēlas noklusēt, proti, ja kāds mīl naudu, tam nav iespējams neienīst Dievu, ja kāds pieķeras mantai, viņš noteikti atteiksies no Dieva. Patiesība par neiespējamību kalpot diviem kungiem ir atklājusies arī mūsu dienās, kad Rietumu pasaule, lai gan ar grūtībām, bet tomēr arvien skaidrāk apzinās, ka ir daudz augstākas vērtības par laicīgiem labumiem. Par spīti materiāliem zaudējumiem, īpaši enerģētikas jomā, mēs atsakāmies atbalstīt varmācīgās Krievijas ekonomiku, jo ir skaidrs, ka nav iespējams kalpot brīvības un demokrātijas interesēm, vienlaicīgi kalpojot Kremļa interesēm. Nākas izvēlēties un kaut gan izvēle ir sāpīga, mēs sakām stingru nē netaisnam karam, mierīgo iedzīvotāju slepkavošanai un varmācīgai citu apspiešanai, un esam gatavi par savu “nē” arī maksāt. Īsi sakot, dzīve ir piespiedusi Rietumu pasauli atzīt to, ko tā nevēlējās atzīt daudzus gadus – neviens nevar kalpot diviem kungiem. Mēģinājums to darīt beidzās sāpīgi. Tas ir kārtējais atgādinājums tam, ka nedrīkst ignorēt garīgas patiesības, jo sekas būs tikpat nepatīkamas, cik nenovēršamas.

Tā kā mēs kristieši nevaram kalpot Dievam un mamonam, tad rodas jautājums – kā lai mēs iztiekam? Šeit Jēzus norāda uz Dieva žēlsirdīgo gādību par savu radību, kas atklājas viscaur dabas pasaulē – mēs esam saņēmuši dzīvību par velti kā dāvanu. Vai tad tas, kurš to devis negādās arī par tās uzturēšanu? Putni debesīs liecina par Dieva žēlsirdīgo gādību, krāšņie pļavas ziedi liecina par to pašu. Vai mums nevajadzētu no tā izdarīt pareizo secinājumu – Dievs parūpēsies arī par mums? Kā tad viņš rūpēsies? Vai metīs maizi no debesīm mums mutē?

Jā, ja vajadzēs viņš darīs arī to, jo viņš to jau reiz vēsturē ir darījis 40 gadus uzturot savu tautu tuksnesī ar mannu, bet šajos grūtajos laikos īpaši skaidri vērojam, ka Dievs savu uzturēšanas darbu veic ar laicīgās varas starpniecību, ko teoloģijā sauc par Dieva kreiso roku. Šādos brīžos kļūst īpaši skaidrs cik nozīmīga loma cilvēku laicīgajā dzīvē ir piešķirta laicīgajai varai. Turklāt Dievs šeit mums ir atstājis brīvību, proti, mēs paši varam izvēlēties savu valdību. Tas ir ļoti atbildīgs pienākums ar tālejošām sekām. Ne reti vēlēšanu priekšvakarā, kā tagad, dzirdam zūdīšanos, ka nav jo no kā izvēlēties. Varbūt, bet kas pie tā vainīgs? Pensionāri un skolotāji parasti īpaši skaļi vaimanā par valdību, bet jūs, mīļie draugi, taču viņus paši tādus izaudzinājāt; viņi dara to, ko jūs viņiem mācījāt ar saviem vārdiem un darbiem. Te nu neko vairs nevar darīt, jo nākas pļaut to, kas ir sēts. Nicinoša attieksme pret baznīcu, laicīgo varu, izglītību un vecāku pienākumu nes augļus, un tie ir rūgti, skābi, nebaudāmi augļi. Kad tos nākas baudīt seko briesmīga zūdīšanās un vaimanāšana, bet tā ir veltīga nodarbe. Kurš no jums ar savu zūdīšanos var pagarināt savu mūžu kaut vai par olekti? – vaicā Jēzus. Tas ir retorisks jautājums uz kuru nav jāatbild, jo atbilde ir skaidra – neviens ar zūdīšanos neko nevar panākt. - Ar audzināšanu, ar izglītošanu, ar nopietnu attieksmi pret vecāku pienākumiem, ar atbildību vēlēšanu dienā, jā, ar to gan var kaut ko panākt. Jēzus nesaka – nemācieties, nestrādājiet, bet gan – nezūdieties! Ar šo vārdu Jēzus savalda neprātīgo cilvēka prātu un vienkārši norāda uz Dieva providenci jeb to, kā Dievs uztur savu radīto pasauli. Lai kā arī cilvēce ir pūlējusies pēc grēkā krišanas pati nodrošināt savu dzīvi, tomēr panākumi nav gūti. Nav cilvēka spēkos uzturēt pašam sevi. Tādēļ Jēzus saka – nezūdieties! Tas jums nepalīdzēs! Strādājiet, dariet katrs to, kas jums jādara pēc sava aicinājumu, un Dievs jūs uzturēs.

Tālāk Jēzus saka, ka vēl viena liela mūsu nelaime ir mazticība. Mazticība ignorē Dieva žēlsirdīgo gādību par savu radību, uzskata Dievu par ļaunu un neuzticamu, mēģina paļauties pati uz saviem spēkiem un tiek pelnīti sodīta ar bailēm un raizēm par savu iztiku un dzīvi, bet kā jau tika sacīts – bailes un raizes neko nedod, izņemot varbūt slimus nervus, kas arī ir izteikts mūsdienu fenomens. Pēc laicīgām lietām, saka Jēzus, dzenas pagāni, kas netic Dieva gādībai, bet domā, ka visas lietas atrodas viņu pašu rokās. Nepazīdami dzīvo Dievu, debess un zemes Radītāju, bet godinādami savus iedomu tēlus vai roku darinājumu, pagāni dzenas pēc naudas un mantas, jo saprot, ka viņu dieviņi tiem neko īsti nedos. Tie ir mēmi un bez dzīvības, nevarīgi un nespēcīgi. Tā kā kristieši dzīvo pagānu vidū, tad viņiem pielīp pagānu domāšana, pagānu rūpes un raizes. Tā vietā – Jēzus saka – dzenieties nevis pēc naudas un mantas, bet pēc Dieva valstības un Dieva taisnības. Tās ir lietas, kuras jums ir vajadzīgas daudz vairāk, nekā nauda un manta. Visu pārējo Dievs jums laipni piemetīs.

Vai esat kādreiz dzirdējuši, ka kāds zūdītos pēc Dieva valstības un taisnības vai arī dzītos pēc tās? Es neesmu. Cilvēki vienmēr rīkojas pretēji veselajam saprātam, uzskatīdami, ka Dieva valstība un tās taisnība tiks piemestas, bet jāzūdās un jādzenas ir pēc naudas un mantas. Tā ir pagāniska domāšana, kas nicina Dievu un neko labu no viņa negaida. Bet ko nozīmē dzīties pēc Dieva valstības un taisnības? Kāds mūsu dziesminieks saka: “man jātiek turp – uz atpakaļ. Es dzejai pakaļ dzenos.” Apustulis Pāvils saka kaut ko citu: “Aizmirsdams to, kas aiz muguras, un tiekdamies pēc tā, kas priekšā, es dzenos uz mērķi – iegūt balvu, uz kuru Dievs aicina augšup Kristū Jēzū.” (Fil.3:13-14) Citviet viņš saka, ka nekaunas no evaņģēlija, jo tajā “Dieva taisnība atklājas no ticības uz ticību, kā ir rakstīts: taisnais no ticības dzīvos.” (Rom. 1:17) Un Vēstulē filipiešiem viņš raksta: “Jā, patiesi, es visu iepriekšējo vērtēju kā zaudējumu tā pārākuma dēļ, ko dod Kunga Jēzus Kristus iepazīšana – viņa dēļ viss pārējais man ir zudis un es to uzskatu par mēsliem. Lai tik es iemantoju Kristu un lai es tieku atrasts Kristū nevis ar savu taisnību pēc bauslības, bet ar to, kas nāk caur ticību Kristum, ar to taisnību, kas ir no Dieva un ir iegūta ticībā! (3:8-9), un vēl citviet Pāvils piebilst: “dievbijība pati par sevi jau ir liela bagātība.” (1. Tim. 6:5). Kristietis ir atbrīvots no rāpošanas pa zemi ar saliektu muguru. Viņš stāv stalts un taisns, paceltu galvu raugās uz Dievu un dzenas pēc debesu bagātības, pēc paliekošas, mūžīgas mantas. Viņš zina, ka viņa debesu Tēvs tam dos visu, kas šīs zemes dzīvei vajadzīgs. Atslēgas vārds šeit ir dievbijība ar pieticību. Kristieši ir cilvēki, kam pietiek, kam nav jāzūdās un jākurn, kam nevajag vairāk, jo Tēvs tiem dod, kamēr tie guļ visu, kas tiem nepieciešams.

Un tomēr, miesa ir miesa un lai gan gars ir labprātīgs, miesa ir vāja. Tādēļ Jēzus dod mums pavisam vienkāršu, bet dievišķi ģeniālu padomu – atlieciet zūdīšanos uz rītdienu! Vienmēr sakiet sev tā – es zūdīšos rītdien, bet šodien dzīvošu kā putns gaisā un puķe laukā! Un kopā ar visu svēto Kristus baznīcu lūgsim Dievu, lai viņš mums dod savu žēlastību, ka reiz sākam arī dzīvot tā, ka Evaņģēlijs nepaliek tikai ausīs un uz mēles, bet ienāk arī sirdī un izpaužas darbos. Āmen.