XVII Post Trinitatis

Un Kungs teica Mozum: “Kāp šai Abārīma kalnā un skaties uz to zemi, ko es esmu devis Israēla dēliem! Kad tu būsi to redzējis, tu tiksi piepulcināts savai tautai – arī tu, tāpat kā tika piepulcināts tavs brālis Ārons. Tas tādēļ, ka tu dumpojies pret mani Cīna tuksnesī, kad sapulce bija strīdā ar mani, – tu nesvētīji mani viņu priekšā, likdams plūst ūdenim! Tie bija Merības ūdeņi Kādēšā, Cīna tuksnesī.” Un Mozus sacīja Kungam: “Lai Kungs, ikvienas miesas gara Dievs, ieceļ vienu vīru pār šo sapulci,  kurš izies viņiem pa priekšu un ienāks viņiem pa priekšu, kurš viņus izvedīs un ievedīs, lai Kunga sapulce nav kā avis bez gana!”  Un Kungs teica Mozum: “Ņem Jozuu, Nūna dēlu, vīru, kam ir gars, un uzliec viņam rokas. Nostādi viņu priestera Elāzāra un visas sapulces priekšā un iecel viņu amatā, visiem redzot. Dod viņam savu varu, lai viņu klausa visa Israēla dēlu sapulce.  Lai viņš stājas priestera Elāzāra priekšā, un tas ar urīmu lai jautā Kunga spriedumu. Kā tas saka, tā lai dara gan viņš, gan visi Israēla dēli, visa sapulce.” Un Mozus darīja, kā Kungs viņam pavēlēja, viņš ņēma Jozuu un stādīja viņu priestera Elāzāra un visas sapulces priekšā.  Tas uzlika viņam rokas un iecēla amatā, kā Kungs caur Mozu bija runājis. (4. Moz. 27. 12-23)

Dārgie brāļi un māsas Kristū!

Stafetes ir īpaša vieglatlētikas disciplīna, kur viss nav atkarīgs tikai no indivīda spēka. Uzvara jāsasniedz skrējējiem kopā. Stafetes kociņa nodošana no viena skrējēja otram ir svarīgs brīdis, kas daudz ko maina. Ja šeit kaut kas noiet greizi, uzvara parasti jau ir zaudēta.

Arī Dieva valstībā "stafete" ir jānodod tālāk. Ir labi, ja draudzē ir sludinātāji, kas izplata Dieva Vārda bagātību sprediķos un Bībeles studijās. Tas ir iemesls pateicībai. Daudzas baznīcas sūdzas par mācītāju un semināra audzēkņu trūkumu. Sludinātāji kļūst vecāki un galu galā aiziet pensijā. Dažreiz viņi pamet kalpošanas darbu citu iemeslu dēļ. Bet Dievs visu vada saskaņā ar savu plānu. Mēs varam viņam uzticēties arī tad, kad šādas pārmaiņas draudzē un baznīcā kļūst nepieciešamas. Mūsu teksts parāda, ka Dievs ļauj nodot stafeti tālāk -.

I. Dievs var izņemt sludinātājus no kalpošanas darba

II. Bet ganāmpulkam arī turpmāk būs vajadzīgi gani un

III Kungs vēlas aicināt turpinātājus kalpošanas darbam

I. DIEVS VAR IZŅEMT SLUDINĀTĀJUS NO KALPOŠANAS DARBA

Ritēja aptuveni 1400. gads pirms Kristus. Mozum šajā laikā bija 120 gadu (sal. 5. Mozus 34:7). Četrdesmit gadus viņš bija vadījis Israēla tautu Dieva vārdā. Viņš izveda tos no Ēģiptes, noslēdza derību starp Israēlu un Dievu kā starpnieks, sludināja Dieva vārdu un pārvarēja daudzas krīzes. Tagad viņš saņem īpašu uzdevumu no Dieva: Kāp šai Abārīma kalnā un skaties uz to zemi, ko es esmu devis Israēla dēliem! (4.Mozus 27:12) “Abārīms” ir kalnaina augstiene uz austrumiem no Jordānas upes. Tās augstākie pakalni ir Nebo un Peora kalni. Israēla tauta šajos kalnos uzcēla savu pēdējo nometni, pirms nokāpa Jordānas līdzenumā, lai ieņemtu Kanaānas zemi. Mozum bija jākāpj Nebo kalnā, lai redzētu Apsolīto zemi.

Bet atšķirībā no pārējiem israēliešiem viņš neieies Apsolītajā zemē: Kad tu būsi to redzējis, tu tiksi piepulcināts savai tautai – arī tu, tāpat kā tika piepulcināts tavs brālis Ārons. (4.Mozus 27:13) Tas nozīmē, ka Mozum ir jāatstāj šī pasaule, kā tas notika ar viņa priekštečiem, kuri nomira ticībā. Mozus drīz būs kopā ar viņiem. Tad viņš satiks arī savu brāli Āronu, kurš pirms kāda laika nomira Hora kalnā un kuru israēlieši apraudāja trīsdesmit dienas (sal. 4.Mozus 20:22-29). Bet Mozum Dievs neļaus ieiet Apsolītajā zemē. Dievs viņu aizsauks, pirms israēlieši šķērsos Jordānu, lai iekarotu zemi, kur plūst piens un medus.

Kāpēc šī brīnišķīgā privilēģija tika liegta Mozum un Āronam, kad viņi tik daudzus gadus bija vadījuši Israēla tautu Dieva uzdevumā? Tas tādēļ, ka tu dumpojies pret mani Cīna tuksnesī, kad sapulce bija strīdā ar mani, – tu nesvētīji mani viņu priekšā, likdams plūst ūdenim! Tie bija Merības ūdeņi Kādēšā, Cīna tuksnesī.” (4.Mozus 27: 14) Visus šos gadus Mozus bija sludinājis Dieva Vārdu. Viņš bija dzīvojis paklausīgi Dieva Vārdam, vedot israēliešus uz svētu dzīvesveidu. Taču vienā brīdī arī viņš un Ārons sacēlās pret Dievu un nepaklausīja Dieva Vārdam. Kad Israēla tauta kurnēja, jo nebija ūdens, Dievs lika Mozum sapulcināt ļaudis klints priekšā. Mozum vajadzēja pavēlēt klintij ļaut izplūst ūdenim. Bet Mozus nepaklausīja Dieva pavēlei. Viņš sapulcināja israēliešus klints priekšā. Bet tā vietā, lai pavēlētu ūdenim izplūst no klints, Mozus divreiz sita klinti ar savu nūju, kā viņš bija darījis līdzīgā veidā iepriekš (sal. 2. Mozus 17:1 un turpmāk). Protams, arī šoreiz no akmens izplūda ūdens. Israēlieši spēja remdēt slāpes. Bet Dievs sacīja: “Tādēļ ka jūs man neticējāt, neatklājāt manu svētumu, Israēla dēliem redzot, jūs neaizvedīsiet šo pulku uz zemi, ko es tiem esmu devis!” (4.Mozus 20:12.) Mozus rīkojās pats pēc sava prāta, kad viņš ar nūju sita klinti. Tā vietā, lai paļautos uz Dievu un izpildītu Viņa pavēli, Mozus darīja to, ko viņš pats uzskatīja par pareizu. Viņš rīkojās neticīgi, jo jebkura nepaklausība Dieva Vārdam ir neticības izpausme, tāpēc Mozum gan bija ļauts aplūkot apsolīto Kānaāna zemi, bet viņš nedrīkstēja tajā ieiet.

Taču šīs neveiksmes dēļ Mozus negāja pazušanā. Viņš tika piepulcināts pie saviem tēviem, kuri ticībā nomira pirms viņa. Un šajā apsolītajā mūžīgās dzīves zemē arī mēs kādu dienu ieiesim, lai gan mūsu grēku dēļ neesam to pelnījuši. Cik bieži arī mēs neņemam vērā Dieva Vārdu un darām to, ko paši uzskatām par pareizu, jo mums trūkst vajadzīgās pārliecības par Dieva gādību un vareno palīdzību! Bet paša Dieva Dēls kļuva par cilvēku Jēzū Kristū, lai glābtu mūs caur savu bezgrēcīgo dzīvi un vietniecisko krusta nāvi. Tāpēc svētais Dievs ļauj žēlastībai gūt virsroku. Viņš piedod mūsu mazo ticību un visas neveiksmes, jo Jēzus Kristus asinis šķīsta mūs no visām vainām. Bet kā aicināts sludinātājs var vadīt labā gana ganāmpulku, ja viņš vai pats netic Jēzus Kristus labajai vēstij un nav gatavs sekot Tā Kunga vadībai? Dievs to skaidri parāda iespaidīgā veidā, liedzot Mozum ieiet Kānaānā, lai gan sava ceļa beigās viņš tomēr var redzēt apsolīto zemi. Dievs ne tikai parāda Mozum savu uzticību, laipnību un žēlastību līdz galam, bet Viņš neaizmirst arī tos cilvēkus, kuriem jāiztiek bez Mozus. Dievs ļauj nodot stafeti tālāk, kad viņš izņem sludinātājus no kalpošanas – tāpēc, ka

II. GANĀMPULKAM JOPROJĀM BŪS VAJADZĪGI GANI

Mozus nesūdzas Dievam par to, ka ​​viņam ir jādodas prom tik īsi pirms vēlamā mērķa sasniegšanas. Viņa rūpes nav par sevi, bet par cilvēkiem, kas viņam uzticēti visus šos gadus. Tāpēc viņš sirsnīgi lūdz Dievu: “Lai Tas Kungs, ikvienas miesas gara Dievs, ieceļ vienu vīru pār šo sapulci,  kurš izies viņiem pa priekšu un ienāks viņiem pa priekšu, kurš viņus izvedīs un ievedīs, lai Tā Kunga sapulce nav kā avis bez gana!” (4.Mozus 27:16-17) Avīm ir vajadzīgs gans, kas iet ganāmpulka priekšā no ganībām uz ganībām, lai parādītu pareizo ceļu. Pretējā gadījumā avis pazudīs un nobeigsies badā, jo nevarēs atrast ganības. Tāpat arī Tā Kunga Vecās Derības draudzei bija vajadzīgs vadītājs, lai šis garīgais ganāmpulks nelīdzinātos avīm bez gana. Tikai Dievs var dot savam ganāmpulkam šādus ganus. Tāpēc Mozus lūdz Dievu, lai viņa vietā ieceļ citu vadītāju.

Daudzus gadsimtus vēlāk, kad Jēzus redzēja lielu ļaužu pulku nākam pie sevis, viņš tapa dziļi aizkustināts. Marks savā evaņģēlijā vēsta: “Jēzus, izkāpis krastā, ieraudzīja lielo ļaužu pūli un sirdī iežēlojās par tiem, jo tie bija kā avis, kam nav gana. Un viņš tos daudz mācīja.” (Marka 6:34) Dieva ganāmpulkam ir vajadzīgi gani, kas sagādātu garīgo barību ”avīm”. Israēlā šo ganu tobrīd nebija, jo Dieva Vārdu skaidri nemācīja ne farizeji, ne rakstu mācītāji. Tāpēc Jēzus sāk garu sprediķi. Viņš zina, ka Dieva vārds mums ir vajadzīgs pat vairāk nekā dienišķā maize. Jo caur Dieva vārdu Svētais Gars darbojas un stiprina mūsu sirdīs ticību Pestītājam Jēzum Kristum, caur kuru mēs, pazuduši grēcinieki, tiekam izglābti.

Tāpēc arī Jēzus Kristus draudzei mūsdienās ir vajadzīgi gani, kas skaidri sludina Dieva vārdu un pārvalda sakramentus tā, kā tos ir iedibinājis Jēzus Kristus. Dievs arī vēlas, lai visi ticīgie dalītos ar Bībeles vēsti. Bet draudzē un baznīcā Viņa Vārds ir publiski jāsludina ieceltiem sludinātājiem, kas ir apmācīti šai kalpošanai, un kristību un Svētā Vakarēdiena sakramenti ir jāpārvalda saskaņā ar Svētajiem Rakstiem. Katrai kristiešu draudzei Dievs ir pavēlējis celt savā vidū kalpošanu ar vārdu. Pats Dievs caur draudzi vēlas aicināt vīrus šajā kalpošanā.

Taču to, ka cilvēki patiešām seko šim aicinājumam, var panākt tikai Dievs savā žēlastībā. Tikai augšāmcēlies, dzīvais Kungs var dot savai draudzei sludinātājus, apgādājot cilvēkus ar nepieciešamajām dāvanām un sagatavojot kalpošanai, studējot teoloģiju. Taču, tāpat kā toreiz Mozus, arī mēs varam lūgt šādus sludinātājus. Un mēs varam būt pārliecināti, ka Dievs atbildēs uz šīm lūgšanām. Galu galā Jēzus teica: ”Pļaujas ir daudz, bet strādnieku maz. Tāpēc lūdziet pļaujas Kungu, lai viņš sūta strādniekus savā pļaujas tīrumā.” (Mt. 9:37f) Jā, raža ir bagātīga arī šodien. Mūsu valstīs joprojām ir tik daudz cilvēku, kuri nav dzirdējuši par Jēzu Kristu. Un mūsu draudzēm arī turpmāk būs vajadzīgi mācītāji, kas sprediķos un Bībeles studijās izplatīs Dieva Vārda krāšņās bagātības. Cik labi, ka mūsu Dievs mūs apgādā un dara to ar lielu uzticību un žēlastību. Jā, viņš ļauj nodot stafeti tālāk, kad viņš paņem sludinātājus no kalpošanas. Jo ganāmpulkam arī turpmāk būs vajadzīgi gani, un

III. KUNGS GRIB AICINĀT KALPOŠNAS DARBA TURPINĀTĀJUS

Dievs uzklausa Mozus lūgumu un aicina kādu cilvēku uzņemties Israēla vadību. Priesteris Eleāzars un Mozus visas draudzes priekšā uztic šo amatu savam pārbaudītajam kalpam Jozuam ar roku uzlikšanu. Tāpat kā israēliešiem iepriekš bija jāpakļaujas Mozum, kuru Dievs bija aicinājis par viņu vadītāju, tā viņiem tagad ir jāseko Jozuam. Bet Jozua nevar vienkārši darīt, kā viņš vēlas: Lai viņš stājas priestera Elāzāra priekšā, un tas ar urīmu lai jautā Tā Kunga spriedumu. Kā tas saka, tā lai dara gan viņš, gan visi Israēla dēli, visa sapulce (4. Moz. 27:21) Jozua patiešām ir aicināts būt par Israēla tautas vadītāju. Bet šajā vadības amatā viņu vienmēr saista Dieva griba. Un atšķirībā no Mozus, kuram Dievs atklāja Savu gribu tieši, Dievs darīs zināmu Jozuam Savu gribu caur priesteri Eleāzaru. Jozuam nevajadzētu pieņemt savus lēmumus pašam, bet vienmēr sekot Dieva gribai.

Arī mūsdienās baznīcā ir pieņemts, ka mācītājus pēc aicinājuma dievkalpojumā publiski ieceļ par ganiem un draudzes mācītājiem. Tā saukto ordināciju Dievs nekur nav pavēlējis. Taču tā ir laba tradīcija, jo mācītāji publiski apsola uzticību luteriskās baznīcas konfesionālajiem rakstiem un tiek ievesti savā kalpošanā ar aizlūgšanām un svētību. Arī mūsdienās citu mācītāju rokas tiek liktas uz viņiem. Tomēr tam nav maģiskas nozīmes. Tas tiek darīts tikai, lai uzsvērtu, ka aizlūgums un svētība ir personīgi adresēta jaunajam mācītājam. Viņš apņemas mācīt un sludināt tikai to, kas atbilst tīrajai Svēto Rakstu mācībai. Atsauce ir uz Luteriskās Baznīcas Konfesionālajiem rakstiem kā normu, jo tajos pareizi apkopota Svēto Rakstu mācība un aizsargāta pret maldiem. Jo mācītāji nevar darboties savā kalpošanā pēc saviem ieskatiem: viņus saista Dieva Vārds, kas mums atklāts Svētajos Rakstos.

Ja mācītāji neņem vērā Dieva Vārdu, spītīgi sludinot maldus, nevis sargājot dievišķo patiesību, tad ir spēkā Pāvila teiktais Vēstulē romiešiem: “Es jūs lūdzu, brāļi, uzmaniet tos, kas rada šķelšanos un piedauzību pret to mācību, ko jūs esat mācījušies, un izvairieties no tādiem.” (Rom. 16:17) Bet, ja mācītāji uzticīgi pilda savu kalpošanas darbu, kuram viņi ir aicināti, tad arī draudzei ir labprāt jāseko sludinātajam vārdam. Vēstulē ebrejiem ir teikts: “Paļaujieties uz saviem vadītājiem un paklausiet tos, viņi ir nomodā par jūsu dvēselēm, un viņiem būs jādod par tām norēķins. Lai viņi to var darīt ar prieku, nevis ar vaimanām; tas jums nenāktu pa labu.” (Ebr 13:17) Lai Dievs vienmēr dod mūsu draudzēm uzticamus ganus, kas māca Viņa Vārdu tīri, skaidri un nesamāksloti. Un lai Viņš vienmēr mums visiem no jauna dod gatavību ar prieku un labprātīgi sekot šai labajai mācībai. Āmen.

Mācītāja Holgera sprediķis 8.10.2022