III Kristus ciešanu laika svētdienā



Kad nešķīstais gars ir izgājis no cilvēka, tas apstaigā izkaltušas vietas, meklēdams mieru un, to neatradis, saka: es atgriezīšos savā mājoklī, no kura izgāju. Atnācis viņš atrod to izslaucītu un uzpostu. Tad viņš iet un ņem sev līdzi septiņus citus garus, par sevi vēl ļaunākus, un iegājuši tie tur mājo. Un beigās šim cilvēkam kļūst daudz ļaunāk, nekā bija sākumā.” (Lk.11:24-26)

Uzvarējis velnu un parādījis, kā viņa uzvara izpaužas ļauno garu izdzīšanā, Jēzus mūs brīdina, ka cīņa nav beigusies - nešķīstie gari mēģinās atgriezties, lai atkal atgūtu varu pār kādreizējo upuri. Ja tas izdosies, ļauno garu vara kļūs daudz iespaidīgāka, nekā tā bija sākotnēji. Lai varētu īstenot savus nodomus, ļaunie gari ir pārliecinājuši mūsdienu cilvēku, ka viņu vienkārši nav. Nu un ja zagļu nav, tad kādēļ slēgt durvis? Tādā veidā tiek panākts, ka cilvēki kļūst vieglprātīgi un viegli ievainojami. Apskatīsim šodien galvenās Svēto Rakstu vietas, kur runāts par ļaunajiem gariem, viņu varu un briesmām, kuras tie rada cilvēkiem. Mēs darīsim to sekojot Pāvila padomam, “lai sātans mūs nepārspētu, jo viņa nolūki mums ir zināmi.” (2. Kor. 2:11)

Mēs visi zinām šausminošo stāstu par cilvēka pievilšanu paradīzes dārzā. Savukārt Ījaba grāmatā lasām, ka pēc tam velns nemitīgi apsūdzējis cilvēku Dieva priekšā. “Kādu dienu Dieva dēli nāca Kunga priekšā un arī sātans nāca ar tiem, lai stātos Kunga priekšā. Kungs vaicāja sātanam: “No kurienes tu nāc?” Sātans atbildēja Kungam: “No gaitām un tekām pa zemi.” Kungs vaicāja sātanam: “Vai ievēroji Ījabu, manu kalpu, – tam nav līdzīga virs zemes! – krietnu un taisnu vīru, kas bīstas Dieva un vairās ļauna? Arvien vēl viņš turas krietnumā! Bet tu kūdīji mani pret viņu, lai aprītu viņu gluži par neko!” Sātans atbildēja Kungam: “Ādu par ādu! Visu, kas cilvēkam pieder, tas atdos par savu dzīvību. Nudien, izstiep tik roku un aizskar tā kaulus un miesu – vai gan viņš nelādēs tevi tieši vaigā?” Kungs sacīja sātanam: “Lai notiek! Viņš tavā rokā – vien viņa dzīvību saudzē!” Tad sātans atkāpās no Kunga vaiga un sita Ījabu ļauniem trumiem no kāju pēdām līdz pat galvvidum. Un Ījabs ņēma poda lausku un lobīja savas vātis, pelnos sēdēdams. Sieva viņam sacīja: “Vēl tu turies pie sava krietnuma?! Nolādi Dievu un mirsti!” Bet viņš tai sacīja: “Kā nejēgas runā, tā arī tu runā! Ak labu gan no Dieva ņemsim, bet ļaunu, to ne?!” Un visā, kas notika, Ījabs neapgrēkojās savām lūpām. (Ījab. 2:1-9)

Pravietis Jesaja, runādams par Bābeles likteni stāsta, kas ar velnu notiks vēlāk: “Kā gan no debesīm nokriti, mirdzošais rītausmas dēls! Pats esi notriekts pie zemes, tu, tautu gāzēj!  Tu domāji savā sirdī: es debesīs uzkāpšu, augstāk par Dieva zvaigznēm uzcelšu savu troni, sēdēšu sapulces kalnā pašos ziemeļos! Virs mākoņu virsotnēm uzkāpšu, šķitīšos kā pats Visuaugstais! –taču šeolā nobrauci! Pašā bedrē!” (Jes.14:12-15) Tas piepildījās pēc Jēzus krusta nāves un augšāmcelšanās, kad velns tika izmests no Debesīm un nevarēja vairs apsūdzēt cilvēku. Apustulis Pēteris apliecina to sacīdams: “Jo Dievs pat eņģeļus, kad tie apgrēkojās, nesaudzēja, bet, tumsas važās ieslēgtus, nogrūda tos bezdibenī – līdz tiesas dienai.” (2. Pēt. 2: 4)

Apustulis Pāvils stāsta, ka Sātans pavedina cilvēkus ar viltus reliģiju palīdzību, spiežot tos kalpot nevis Dievam bet ļaunajiem gariem. “Ko tie upurē, to upurē dēmoniem, nevis Dievam, bet es negribu, ka jūs nonāktu kopībā ar dēmoniem. Jūs nevarat dzert gan no Kunga biķera, gan no dēmonu biķera, jūs nevarat piedalīties gan Kunga mielastā, gan dēmonu mielastā.  Vai iekvēlināsim Kungu dusmās? Vai tad mēs esam stiprāki par viņu? (1 Kor. 10: 20-21) Vecajā Derībā lasām, ka kādu laiku velnam šajā ziņā bijuši labi panākumi, jo Dieva izredzētā tauta jaukusies ar pagāniem un mācījusies darīt to, ko pagāni dara. Tas ir novedis pie briesmīgām sekām: “Viņi kalpoja to elkiem – tie kļuva viņiem par slazdu. Viņi upurēja savus dēlus un meitas gariem, viņi izlēja nevainīgas asinis – savu dēlu un meitu asinis, kurus tie upurēja Kanaānas elkiem, un sagandēja zemi asinīm, tie apgānījās, tā darīdami, un atkāpās, tā rīkodamies! (Ps. 106: 35-39) Līdzīgas lietas diemžēl notiek arī mūsdienu pasaulē, jo jaukšanās ar pagāniem un atkrišana no ticības ir kļuvusi ļoti izplatīta lieta, un audzināt bērnus, nemācot tos dievbijībā, nozīmē to pašu, ko upurēt tos elkiem. Ļaunie gari ir viltīgi un briesmīgi, un pieviļ lētticīgos, kas neturas pie Dieva, kurš savā lielajā žēlsirdībā sūtīja mums savu Dēlu, lai viņš glābtu mūs no velna varas.

Ciešanu laika pirmajā svētdienā mēs dzirdējām par Jēzus uzvaru pār velnu tuksnesī. Pagājušajā svētdienā dzirdējām, kā viņa uzvara izpaudās. Ir vēl vairāki teksti, kuri mums par to stāsta. Piemēram, Lūka raksta, ka kādu reizi Jēzum, no pilsētas pretī nācis kāds dēmonu apsēsts vīrs, kas jau ilgu laiku nevalkāja drēbes un nedzīvoja mājās, bet kapos. Ieraudzījis Jēzu, viņš iekliedzās, nokrita viņa priekšā un skaļā balsī sauca: “Jēzu, visaugstā Dieva Dēls, kāda daļa mums vienam gar otru? Es tevi lūdzu, nemoki mani!” Jo viņš pavēlēja nešķīstajam garam iziet no šī cilvēka. Tas bija ilgu laiku to sagrābis savā varā; to bija sējuši ķēdēm un saistījuši važām, lai savaldītu, bet tas bija važas sarāvis, un dēmons to dzina uz tuksnesīgām vietām. Jēzus tam jautāja: “Kāds ir tavs vārds?” Tas atbildēja: “Leģions.” Jo daudz dēmonu bija viņā iegājuši. (Lk.8:26-30) Tas ir tas, no kā Jēzus brīdina arī šīsdienas evaņģēlijā, ka atkrītot no ticības ar cilvēku kļūst daudz ļaunāk, nekā bijis iepriekš. Piemēru tam ir daudz un tie ir briesmīgi.

Apustulis Jānis saka: “Bērniņi, jūs esat no Dieva un tos esat uzvarējuši, jo lielāks ir tas, kas jūsos, nekā tas, kas ir pasaulē. Tie ir no pasaules, tādēļ tie runā pasaulīgi, un pasaule viņos klausās. Mēs esam no Dieva, un, kas pazīst Dievu, tas dzird mūs, kas nav no Dieva, tas nedzird mūs. Tā mēs pazīstam patiesības garu un maldu garu.” (1: Jņ 4: 4-6) Tie ir mierinājuma pilni vārdi, jo Jānis šeit saka, ka Kristus, kas ir mūsos, ir lielāks un stiprāks par velnu, kas ir pasaulē. Bet vienlaicīgi tas ir arī brīdinājums, jo Jānis saka, ka arī kristiešu vidū ir ielavījušies pasaulīgi, maldu gara pārņemti ļaudis, kas domā pasaulīgi, runā pasaulīgi un patīk pasaulei. Jānim piebalso Pāvils, sakot ka “Gars saka skaidri, ka vēlākos laikos daži atkritīs no ticības un pievērsīsies maldu gariem un dēmonu mācībām, ko izplatīs liekulīgi meļi, kuru sirdsapziņā iededzināta zīme.” (1. Tes. 4:1-2) Te mēs skaidri redzam maldu mācību cēloni – tie ir ļaunie, dēmoniskie gari, kas cilvēkiem iedveš maldus. Citviet Pāvils saka, ka velna vara ir tik liela, ka tas apstulbina cilvēka prātu tā, ka tas vairs netic Kristus evaņģēlijam, bet paļaujas uz pasaules gudrību un jaunās pasaules vietā cer uz laimes zemi šajā pasaulē. “Ja arī mūsu evaņģēlijs ir apslēpts, tad tiem, kas iet pazušanā, kuriem šā laikmeta dievs ir darījis aklu neticīgo prātu, ka viņi nespēj saskatīt Dieva attēla – Kristus godības evaņģēlija – spožumu.” (2 Kor.4: 3-4) Velns arī iemidzina cilvēkus tā, ka daudzi cilvēki saka – bet mēs jau ticam Dievam – tomēr dzīvo tā, it kā Dieva nebūtu. Par tādiem Jēkabs saka: “Tu tici, ka ir viens Dievs, to tu labi dari; arī dēmoni tic un dreb.” (Jēk.2: 19) Tādēļ mums jācenšas dzīvot dievbijīgi, lai mūsu ticība nepaliktu bez darbiem, un jāseko apustuļu mācībai un priekšzīmei. Piemēram, Pāvila sludināšanu Dievs apstiprināja ar īpašām zīmēm. Viņš bija Dieva īpaši svētīts, un “Dievs darīja neredzētus brīnumus caur Pāvila rokām, tā ka pat, uzliekot slimajiem sviedrautus un apģērba gabalus, kas bijuši klāt pie viņa miesas, viņi no slimībām tika dziedināti un ļaunie gari izdzīti.” Redzot, ka Pāvilam Dievs devis varu pār ļaunajiem gariem, arī citi mēģināja viņu atdarināt. “Arī daži apkārtklejojoši jūdu eksorcisti sāka piesaukt Kunga Jēzus vārdu pie ļauno garu apsēstiem, sacīdami: “Zvērinu ar Jēzu, kuru sludina Pāvils.” Tā darīja kāda jūdu augstā priestera Skevas septiņi dēli. Tad ļaunais gars tiem sacīja: “Jēzus man ir zināms, un Pāvilu pazīstu, bet kas esat jūs?” Pēkšņi cilvēks, kam bija ļaunais gars, metās viņiem virsū un ar spēku pievārēja viņus, tā ka tie kaili un savainoti aizbēga no tā nama. Tas kļuva zināms visiem jūdiem un grieķiem, kas dzīvoja Efesā, un pār visiem nāca lielas bailes, un Kunga Jēzus vārds tika augsti godināts. Daudzi ticīgie nāca, atzinās un izstāstīja, ko bija darījuši. Un krietni daudz to, kas bija nodarbojušies ar maģiju, sanesa savas grāmatas un visu priekšā tās sadedzināja. Grāmatu vērtība saskaitot izrādījās piecdesmit tūkstoši sudrabā. Tā Kunga vārds auga un nostiprinājās lielā spēkā. (Ap. d.19:15-20) No tā mācamies, ka redzot ļauno garu briesmīgos darbus un īpašo svētību, ko Dievs bija devis apustuļiem, cilvēki izsūdzēja savus grēkus, atteicās no savām saistībām ar ļaunajiem spēkiem un meklēja glābiņu pie Kristus un tika arī izglābti, un Dieva vārds viņu vidū darbojās lielā spēkā, varenā veidā vairodams ticīgo skaitu.

Tomēr mums jāzina, ka pēdējos laikos kristiešiem klāsies grūti. Dieva vārds mūs brīdina, ka tad velna vara būs īpaši postoša un briesmīga: “Kad paies tūkstoš gadu, sātans tiks atbrīvots no sava cietuma un izies maldināt tautas – Gogu un Magogu – visos četros zemes stūros, sapulcinās tās uz karu, un karotāju skaits būs kā smiltis jūrā. Tie nāca pār visu zemi, ielenca svēto nometni un mīļoto pilsētu, bet no debesīm nolaidās uguns un viņus aprija. Un viņu maldinātājs sātans tika iemests uguns un sēra ezerā – turpat, kur zvērs un viltus pravietis. Viņi tiks mocīti dienu un nakti mūžu mūžos. (Atkl. gr.20: 7-10) Tātad Dievs atmaksās velnam par viņa ļaužu ciešanām, bet mums, kas jau dzīvojam šajos laikos, jābūt ļoti uzmanīgiem un pacietīgiem, jo bēdas būs lielas. Apustulis Jānis raksta: “Kad atskanēja piektā eņģeļa taure, es ieraudzīju zvaigzni nokrītam no debesīm uz zemi, un tai tika dota bezdibens akas atslēga. Tā atslēdza bezdibens aku, un dūmi kāpa augšup kā no milzīgas krāsns; un saule un gaiss aptumšojās no akas dūmiem.  No dūmiem nāca siseņi uz zemes, un tiem tika dota vara, kāda uz zemes ir skorpioniem. Tiem tika teikts, lai tie nenodara nekādu ļaunumu nedz zālei uz zemes, nedz visam, kas zaļo, nedz kokiem, bet vienīgi cilvēkiem, kuriem uz pieres nav Dieva zīmoga. Tiem netika dota vara nonāvēt cilvēkus, bet pārbaudīt viņus piecus mēnešus ar mocībām. Un mocības bija tādas, kā no skorpiona, kad tas iedzeļ cilvēkam. Tajās dienās cilvēki meklēs nāvi, bet neatradīs; viņi dedzīgi alks nomirt, bet nāve bēgs no viņiem. (Atkl. gr. 9:1-6)

Dieva zīmogs uz pieres, kas pasargā no briesmīgām garīgām ciešanām, ir Svētā Kristība, kurā mums jāmācās dzīvot un pastāvēt ticībā, kā Pāvils mūs mudina: “Esiet stipri Kungā un viņa spēka varenībā! Bruņojieties ar visiem Dieva ieročiem, lai jūs varētu stāties pretī velna viltībām, jo mūsu cīņa nav pret miesu un asinīm, bet pret varām un spēkiem, pret šīs tumsas pasaules valdniekiem un ļaunuma gara spēkiem debesīs. Ņemiet visus Dieva ieročus, lai jūs varētu stāties pretī ļaunajā dienā un, visu pārvarējuši, pastāvēt!” (Ef.6:10-13)

Ienaidnieku mums ir daudz, to ir vesels leģions, bet Kristus mūs no tā ir žēlsirdīgi paglābis un devis varu un ticības spēku pastāvēt. Tomēr mums jābūt modriem un piesardzīgiem, lai tumsas spēki mūs nepieviltu; jāturpina bruņoties ar Dieva vārdu, lūgšanām, aizlūgšanām, jāstudē Dieva vārds un Katehisms, jo tā lasīšana aizdzen ļaunos garus. Mums arī jāizmeklē savas sirdsapziņas, jāsūdz grēki, jāsaņem Grēku atlaišana un jābauda Svētā Kristus miesa un asinis Vakarēdiena, lai varētu dzīvot un pastāvēt līdz galam. Tātad mēs nedrīkstam kļūt vieglprātīgi, aizrauties ar pasaules lietām un darīšanām un atstāt novārtā ticības lietas. Pasaule mūs iztukšos, novārdzinās, izmantos un beigās pievils, bet Dievs mūs nepametīs nekad, un dos visu, kas mums dzīvei un ticībai nepieciešams. Āmen.