II Kristus ciešanu laika svētdienā

Jēzus tos atstāja un devās atpakaļ uz Tīras un Sidonas apvidu. Un, redzi, kāda kanaāniešu sieviete, kas tur dzīvoja, nāca pie viņa, saukdama: “Kungs, Dāvida dēls, apžēlojies par mani! Manu meitu dēmons briesmīgi moka!” Bet viņš tai neatbildēja ne vārda. Tad viņa mācekļi pienāca un lūdza: “Palīdzi tai, jo tā kliedz, nākdama aiz mums.” Jēzus tiem atbildēja: “Es neesmu sūtīts ne pie viena cita kā vienīgi pie Israēla nama pazudušajām avīm.” Bet sieviete, pienākusi klāt, nometās ceļos viņa priekšā, sacīdama: “Kungs, palīdzi man!” Viņš atbildēja: “Nav labi bērniem domāto maizi nomest sunīšiem.” – “Jā, Kungs,” viņa sacīja, “bet sunīši ēd druskas, kas nobirst no viņu kungu galda.” Tad Jēzus viņai atbildēja: “Ak, sieviete, tava ticība ir liela! Lai notiek, kā tu vēlies.” Un tajā brīdī viņas meita kļuva vesela. (Mt. 15: 21-28)

Pagājušajā svētdienā dzirdējām, ka Jēzus uzvarēja velnu mūsu visu vietā. Šajā svētdienā evaņģēlijs stāsta, kā Jēzus uzvara tiek izdalīta ticīgiem cilvēkiem, pārsteidzošais ir tas, ka to saņem pagānu sieviete. Veids, kā Jēzus uzvaras augļi tiek saņemti ir ticība. Savukārt ticība nav kaut kas abstrakts, bet tā ir Dieva dāvana, kas balstās paļāvībā un uzticībā viņa vārdam. Viena lieta ir glābjošā ticība, kas ir pilnīgi un vienīgi un tikai Dieva dāvana, daudz sarežģītāka lieta ticība kļūst tad, kad tā saistās ar mūsu dzīvi un nākotnes cerībām šajā pasaulē. Lai gan ticības mērķis ir pārpasaulīgs un attiecas uz mūžību, tomēr tā nes bagātīgus augļus arī šajā dzīvē.

Ticība ir tā, kas padara cerību par kaut ko daudz vairāk, nekā tikai optimismu attiecībā uz nākotni un cilvēka spējām kaut ko mainīt. Ticība burtiski nozīmē, ka mēs negrasāmies paši saviem spēkiem sasniegt to, uz ko ceram. Tā nozīmē paļāvību uz Dieva gādību. Tas, ko cilvēks ir apzināti darījis, lai sasniegtu rezultātu ir svarīgi, bet tas ne tuvu nav viss, kas notiek. Ticība ir viens veids, kā tiekam pasargāti no augstprātīgas iedomības, utopisma un progresa maldiem. Tas, ko varam darīt ir svarīgi, bet ticība nozīmē - ļaut Dievam ar mūsu darbu panākt to, ko vēlas viņš. Tas izskaidro gan lielos sasniegumus mākslā un zinātnē, gan negaidītas uzvaras aizstāvēšanas karos, gan ārstu uzvaras neārstējamu slimību gadījumos un daudz citas lietas, kas notiek cilvēka dzīvē un pasaulē. Reducēt to visu tikai uz nejaušību, būtu bērnišķīgi naiva stūrgalvība. Tā, kas spēj kalnus pārcelt ir vienīgi ticība!

Pretēja ticībai ir neticība, kas burtiski nozīmē lepnuma apmātā cilvēka vēlēšanos ņemt visas lietas savās rokās, noraidot svētījošo Dieva klātieni. Tā tas notika ar Jūdejas un Galilejas jūdiem, par kuriem evaņģēlists saka, ka “Jēzus tos atstāja”. Naidīgums jeb neticība pret Dievu var izpausties dažādi, un ne reti tas notiek pat paša Dieva vārdā. Šā mēneša sākumā, 11. februārī Ņūdžersijā liberālajā Amerikas luterāņu baznīcā tika svinēta kādas sievietes mācītājas dzimuma maiņa. Draudzes dievkalpojumā svinīgi tika mainīts viņas vārds no Rozes uz Pēteri. Ceremoniju vadīja Ņūdžersijas sinodes bīskapiene Treisija Bartolomeja. Tā ir ziņa, kuru lasām ar šausmām, domājot par to postu, kādā grimst mūsdienu pasaule. Šis piemērs rāda, ko nozīmē ņemt lietas savās rokās, īstenot savu prātu un vēlmes par spīti Dieva prātam. Un šeit neko nelīdz tas, ka Dieva vārds tiek piesaukts, jo tas tikai vairo Dieva dusmas. Tās neizpaužas kā tūlītēja uguns no debesīm, briesmīgi plūdi vai katastrofas, bet Dieva sods raksturojas ar evaņģēlista vārdiem - “Jēzus tos atstāja”. Mēs, protams, nekad nevaram izlemt lietas Jēzus vietā, bet viens gan ir skaidrs, ka šādi ļaudis ir atstājuši Jēzu un viņa mācību, dodami vietu velnam un ļaunajiem gariem. Tik daudz, cik varam spriest no šīs dienas evaņģēlija, Jēzus nekad nesvēta neticību, bet dodas prom. Tas, ka Dievs pamet sev naidīgus ļaudis un atstāj tos pašus savā ziņā ir lielākais sods, kāds vien iedomājams. Slimības, bēdas, trūkums un posts nav nekas salīdzinot ar iespēju, ka Dievs kādu vai kādus atstāj. Beigu beigās elle nav nekas cits, kā pilnīga Dieva pamestība pašiem savā ziņā. Nu un tur, kur Dievs kādu pamet, protams, sāk valdīt velns.

Bailēs liek nodrebēt arī tas, kas pašreiz notiek mūsu valsts politikā. Paskaidrojot lūgšanu „Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien”, Dr. Luters saka, ka velns „domā un tīko atņemt vai kavēt visu, ko mums devis Dievs. Un.. [velnam] nepietiek ar to, ka viņš posta un grauj garīgo valdību, pavedinādams dvēseles un pakļaudams tās savai varai, bet viņš arī kavē un traucē to, ka uz zemes pastāv valdība un godīgas, mierīgas attiecības. Viņš izraisa .. daudz ķildu, slepkavību, nemieru un karu.. . viņam ir žēl, ka kādam no Dieva ir kaut maizes kumoss un viņš to mierā ēd; ja tas būtu viņa varā un mūsu lūgšana Dieva priekšā to nenovērstu, tad mums noteikti nebūtu ne salmiņa uz lauka, ne graša mājās un dzīvības pat ne stundu, sevišķi tiem, kam ir Dieva vārds un kas labprāt vēlas būt kristieši” (VG, 433). Šādu skaidrojumu pasaulē notiekošajam mūsdienu cilvēks nevēlas pieņemt, jo velns viņu ir padarījis aklu un tur savā varā. Viņš daļēji gan redz to iracionālo un neizskaidrojamo ļaunumu un nejēdzību, kas valda visapkārt, taču viņš akli tic, ka ar izglītības, zinātnes un veselā saprāta palīdzību spēs uzcelt paradīzi zemes virsū. Taču šo sapni cilvēkam nav lemts piepildīt. Un, kaut arī vienviet uz laiku izdodas panākt lielāku labklājību nekā citviet, nāve joprojām valda pār visiem cilvēkiem un galu galā izgaisina un pieliek punktu visiem cilvēces sapņiem un iecerēm. Tādēļ Dieva ļaudis, viņa baznīca arvien tiek mudināta augstu vērtēt Dieva žēlastības pilno klātieni un bīties to pazaudēt, jo no tās ir atkarīgs viss.

Šīs dienas evaņģēlija stāsts ir brīnišķīgs piemērs tam. Evaņģēlists stāsta, ka Jēzus ar saviem mācekļiem bija nonākuši Tīras un Sidonas apvidū, tas ir, viņi tagad atradās tuvu Galilejas robežai, pagānu teritorijā. Padzirdējusi par Jēzus ierašanos, pie viņa steidzās kāda kanaāniešu sieviete saukādama - Kungs, Dāvida dēls, apžēlojies par mani! Ja Jūdeja un Galileja izturējās naidīgi pret Jēzu, tad šī pagānu sieviete meklēja pie viņa palīdzību. Līdzīgas lietas notiek arī mūsu dienās: bezdievības māktā Rietumu pasaule noraida Kristus evaņģēliju, bet Āfrikā un Āzijā pagānu tautas meklē pie viņa glābiņu. Nav šaubu, ka šī sieviete būs iepriekš izmēģinājusi visas pagānu lietotās metodes, lai palīdzētu savai meitai, bet tās visas bija palikušas bez sekmēm. Arī mēs savā dzīvē mēdzam likt lietā visas iemaņas un gudrību, ko sniedz prāts un dzīves pieredze. Rezultāti nereti paliek tādi paši, kā šīs sievas gadījumā. Spēki un varas, kas stāv mums pretī ir pārāk lieli, lai mēs spētu ar tiem sekmīgi cīnīties. Tā vietā, lai izmisīgi turpinātu cīņu, mums jāmācās no šīs vienkāršās pagānu sievietes lūgt Dieva žēlsirdīgo palīdzību. Un viņas lūgums pēc žēlastības katru svētdienu izskan arī mūsu liturģijā – Kungs apžēlojies, Kristu apžēlojies, Kungs apžēlojies.

Tas atskan no dievlūdzēju mutēm tūdaļ pēc grēksūdzes. Tā ir lūgšana pēc Dieva palīdzības un palīgā sauciens bēdās, atzīstot, ka mūsu lielākās bēdas un nelaime ir grēks. Lūgums pēc Dieva žēlsirdīgās palīdzības no kristiešu mutēm bieži atskan arī ikdienas dzīvē - kā klusa nopūta, kad vairs nespējam lūgt, kad pagurst prāts, kad pagurst rokas, kad vairs neredzam ceļu šajā pasaulē, kad šķiet velna vara un ļaunums svin uzvaru. - Apžēlojies, Kungs Jēzu, apžēlojies Kungs Kristu, Kungs apžēlojies... tā lūdz svētā Dieva tauta vajāšanās, bēdās, postā un nelaimē, kārdināšanās un savā nespēkā. Tāpat kā pie ticības nākusi pagānu sieva, baznīca zina, ka tās vienīgais palīgs, sargs un aizstāvis pret velnu, grēku un pasauli ir mīļais Kungs Jēzus, kurš ir satriecis velna varu un drīz kopā ar visiem tā kalpiem iemetīs tumsas kungu elles cietumā. Ja ir taisnība, ka visumā pastāv tā saucamie melnie caurumi, kā to uzskata mūsdienu fizika, tad tā ir vieta, kas ļoti atgādina elli – pilnīga tumsa un briesmīgs, nepārvarams spēks, kas ierauj sevī visu, kas nokļūst tā tuvumā.

No evaņģēlija varam saprast, ka nabaga sieva nebūs pati uzdrīkstējusies ieiet mājvietā, kur Jēzus kopā ar saviem mācekļiem bija apmetušies, bet gaidījusi tos pie mājas, parādāmies ārpusē. Tūdaļ pēc žēlastības lūguma sieviete paskaidro savu neatliekamo vajadzību - Manu meitu dēmons briesmīgi moka! Un tad seko kaut kas dīvains – Jēzus tai neatbild ne vārda, bet dodas prom, it kā viņas tur nemaz nebūtu, it kā viņa neko nebūtu viņam lūgusi. Nereti mums šķiet, ka arī mūsu dzīvēs notiek kaut kas līdzīgs. Tādēļ no šīs dienas evaņģēlija mums jāmācās pacietība.

Sievietes klaigāšana piesaista apkārtējo ļaužu uzmanību, un tādēļ Jēzus mācekļi pienāk un lūdz: “Palīdzi tai, jo tā kliedz, nākdama aiz mums.” Iespējams, ka mācekļi vienkārši vēlējās tikt no šīs sievietes vaļā, vēlējās lai tā vienkārši apklustu. Ja tas ir bijis tā, tad tas atkal ataino to, kas notiek arī mūsdienu pasaulē – kamēr viena daļa mokās un izmisumā lūdz pēc Dieva palīdzības, citi vēlas, kaut viņi liktu mieru un beidzot apklustu. Tomēr žēlsirdīgais Kungs Jēzus nekad nebūtu šādi atbildējis uz lūgumu pēc palīdzības. Viņš apstājas, pagriežas pret saviem mācekļiem un seko atbilde: “Es neesmu sūtīts ne pie viena cita kā vienīgi pie Israēla nama pazudušajām avīm.” Ir ļoti svarīgi pareizi saprast šo teikumu. Jēzus vēlas palīdzēt nabaga sievai un viņas apsēstajai meitai, bet viņš vēlas arī pasargāt gan savus mācekļus, gan sievieti no pārpratumiem. Kristus bija apsolīts tikai jūdiem, bet tas nenozīmē, ka visi pagāni bija izslēgti (Mt. 4: 24; 8: 28). Pagānu pasaulei pienāks savas laiks, bet toreiz Kristus bija nācis tikai pie jūdiem. Jēzus to saka arī tādēļ, lai novērstu jebkāda veida pārpratumus, ka jūdu pretestības dēļ viņš tagad varētu būt pievērsies pagāniem. Bet sieviete, pienākusi klāt, nometās ceļos viņa priekšā, sacīdama: “Kungs, palīdzi man!”

Jēzus atbilde: “Nav labi bērniem domāto maizi nomest sunīšiem”, pareizi saprasta, nav ne aizskaroša, nedz asa. Jēzus nesaka „suņiem”, bet “sunīšiem”, kas bija mīļi mājdzīvnieki. - Sunīši ir gan mīļi un jauki, bet nav labi atņemt to, kas pienākas bērniem un atdot to sunīšiem. Jēzus nesaka – nav pareizi, bet – nav labi, nav jauka lieta. Ar vārdu „sunīši” Jēzus līdzības veidā saka to, ko viņš iepriekš jau bija sacījis burtiski, ka viņš ir sūtīts tikai pie Isarēla tautas. Te arī jāievēro, ka viņš nerunā par pagāniem vispār, bet par tiem pagāniem, kas tajā laikā dzīvoja jūdu vidū vai tuvākajā apkārtnē. Tomēr Jēzus vārdos ir slēpts apsolījums, nevis noraidījums, un sieva to tūdaļ ar savu aso ticības dzirdi uztver. “Jā, Kungs, bet sunīši ēd druskas, kas nobirst no viņu kungu galda.”

Sieva atzīst, ka viņai nepienākas tas pats, kas Israēla bērniem. Viņas ticība ir pazemīga, kāda ticība ir vienmēr. Sieva ir priecīga un pateicīga, ka var būt viena no tām, kas var saņemt druskas no jūdu galda, viņa zina, ka šīs druskas ir žēlastības dāvana. Ticība nekad neko nepieņem tāpat vien, tā nepieļauj varbūtības, bet tā vienmēr skaidri zina, ka saņems, ko lūdz un tā saprot to, ko nesaprot citi: vārdos „mazie sunīši” viņa dzird skaidru pasolījumu. Un Jēzus nevilcinās slavēt viņas pazemīgo un patieso ticību un apdāvina lūdzēju: “Ak, sieviete, tava ticība ir liela! Lai notiek, kā tu vēlies.” Un tajā brīdī viņas meita kļuva vesela.

No teksta noprotam, ka Jēzus uzvara pār velnu netiek piešķirta automātiski. Lai gan tā ir izcīnīta priekš visiem cilvēkiem, tā saņemama vienīgi ticībā. Kad savas kalpošanas sākumā Jēzus atgriezās Galilejā, evaņģēlists Marks raksta, ka viņš tur nevarēja darīt nevienu brīnumu un bija „izbrīnīts par viņu neticību” (Mk. 6: 6). Tas nenozīmē, kā Jēzus vispār nespēja darīt brīnumus, tādēļ, ka brīnumi bija atkarīgi no cilvēku ticības, bet viņš nevēlējās tos darīt ļaužu neticības dēļ. Bez ticības brīnumiem nebūtu jēgas. Neticības dēļ ļaudis nevarētu saprast patieso brīnuma nozīmi, un Jēzus tiem šķistu tikai kā viens no daudzajiem tā laika brīnumdariem.

Kādēļ Jēzus tā slavē sievietes ticību? Tādēļ, ka šī sieviete, kas tikai bija dzirdējusi par Jēzu, tūdaļ pieķeras pie viņa kā pie Dāvida Dēla, tas ir, Kristus. Daudzi jūdi šādu ticību noraidīja, par spīti visiem Jēzus brīnumdarbiem un mācībai. Daudzi to noraida arī mūsu dienās, uzskatot Jēzu par savādu 1. gs. sludinātāju, kam nav un nevar būt nekāda sakara ar Dievu. Turpretī daži, līdzīgi šai sievai zina, ka Jēzus ir Dievs un ne tikai varens, bet arī laipns un žēlsirdīgs.

Nevis pagānu sieviete, bet tieši Jēzus ir šā stāsta centrālais tēls. Viņš izdala savu uzvaru pār velnu, un viņa dāvanas tiek ne tikai jūdiem, bet pat pirms noliktā laika arī daži pagāni saņem ne tikai druskas no galda, bet bagātīgu cienastu – brīvību no velna un ļauno garu apsēstības. Un šo pašu bagātīgo dāvanu, brīnišķīgo cienastu esam saņēmuši arī mēs. Vēl vairāk, šis brīnums mums māca, ka Jēzus caur ticību mūs dara par savējiem, par Dieva tautu, un kā patiess Labais Gans sargā mūs no velna un ļauno garu uzmācības, apdāvina ar savu žēlastību un zināšanām un tādējādi glābj mūs mūžīgi mūžam. Ne vairs kā sunīši, bet kā īstie Dieva bērni mēs šodien atkal tiekam aicināti pie viņa bagātīgi klātā galda, lai saņemtu grēku piedošanu, un lai mūsu brīvība no visiem velniem tiktu stiprināta ar paša Dieva Dēla svēto miesu un svētajām asinīm. Caur tām mēs kopā ar visu laiku svēto Dieva tautu, viņa svēto baznīcu esam pienākuši cieši klāt pie mūžīgās dzīvības mielasta. „Jūs esat tuvojušies Ciānas kalnam un dzīvā Dieva pilsētai – debesu Jeruzālemei un neskaitāmu eņģeļu pulku svētku svinībām, jūs esat tuvojušies pirmdzimušo draudzei, kuru vārdi ir ierakstīti debesīs, un Dievam, visu tiesnesim, un to dvēselēm, kas sasnieguši pilnību. Jūs esat tuvojušies jaunās derības vidutājam Jēzum un apslacīšanai ar viņa asinīm, kas runā daudz stiprāk par Ābela asinīm.” (Ebr. 12: 22-24) Šie debesu labumi un debešķīgā vīzija, mūs stiprinās un uzturēs grūtajā un šaurajā ticības ceļā cauri šīs zemes tuksnesim uz vārdos neaprakstāmo, nebeidzama prieka pilno mūžīgo dzīvi Jaunajā pasaulē. Āmen.