IV Kristus ciešanu laika svētdienā



Pēc tam Jēzus devās pāri Galilejas jeb Tibērijas jūrai. Viņam sekoja liels ļaužu pūlis, jo tie redzēja zīmes, ko viņš darīja slimajiem. Tad Jēzus uzkāpa kalnā un tur ar saviem mācekļiem apsēdās. Pasha, jūdu svētki, bija tuvu. Jēzus pacēla acis un, ieraudzījis, ka liels ļaužu pūlis nāk pie viņa, sacīja Filipam: “Kur lai pērkam maizi, ko tiem ēst?” Viņš tā teica, to pārbaudīdams, jo pats gan zināja, ko darīs. Filips viņam atbildēja: “Par divsimt denārijiem tiem maizes nepietiks, lai katrs kaut mazliet dabūtu.” Viens no viņa mācekļiem, Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, viņam sacīja: “Šeit ir kāds zēns, kuram ir piecas miežu maizes un divas zivis, bet kas gan tas ir – tik daudziem?” Jēzus sacīja: “Lieciet ļaudīm apsēsties.” Tajā vietā bija daudz zāles; un tie apsēdās – skaitā ap pieci tūkstoši vīru. Tad Jēzus paņēma maizes un, pateicies Dievam, izdalīja mācekļiem, bet mācekļi – tiem, kas bija apsēdušies. Tāpat arī no zivīm – cik kurš gribēja. Kad tie bija papilnam paēduši, viņš sacīja saviem mācekļiem: “Salasiet pāri palikušo maizi, lai nekas nepazustu.” Tie salasīja un piepildīja divpadsmit grozus ar maizes gabaliem, kas paēdušajiem bija palikušas pāri no piecām miežu maizēm. Tad nu ļaudis, redzēdami šo zīmi, ko viņš darīja, sacīja: “Šis patiesi ir pravietis, kam jānāk pasaulē.” Bet Jēzus, nomanīdams, ka tie grasās nākt un viņu satvert ar varu, lai celtu par ķēniņu, devās atkal viens pats uz kalnu. (Jņ. 6: 1-15)

Pēc paralizētā cilvēka dziedināšanas jūdu svētkos un tai sekojošā strīda par Sabatu bija pagājuši vairāki mēneši. Pa šo laiku Jēzus no Jeruzālemes bija atgriezies Galilejā un turpinājis dziedināt neveselos un sludināt Dieva valstības atnākšanu. Tagad viņš meklēja kādu vientuļāku vietu, lai pabūtu kopā ar mācekļiem, jo Jēzus nesen kā bija saņēmis ziņu par Jāņa Kristītāja noslepkavošanu (Mt. 14: 13). To vajadzēja pārrunāt ar viņa tuvākajiem sekotājiem. Turklāt Jēzus būs vēlējies tiem pastāstīt arī par to, kas sagaida viņu pašu. Tādēļ kopā ar saviem mācekļiem viņš dodas pāri Ģenecaretes ezeram. Šķērsojuši ezeru, viņi apmetās tā austrumu krastā, ar zāli apaugušā stāvā nogāzē. Tomēr brīnumus alkstošais, vairākus tūkstošus lielais ļaužu pūlis tūdaļ tiem sekoja. Pacēlis acis un, ieraudzījis, ka liels ļaužu pūlis nāk pie viņa, Jēzus sacīja Filipam: “Kur lai pērkam maizi, ko tiem ēst?” Filips bija no kaimiņu pilsētas Betsaidas un labāk par citiem pazina vietējos apstākļus. Tomēr Jēzus drīzāk vēlas pārbaudīt Filipu, jo viņš jau bija izlēmis paēdināt ļaudis pats. Jautājums tika uzdots no rīta, bet pēc tam Jēzus tos mācīja un dziedināja līdz vēlam vakaram. Tā mācekļiem bija laiks visu dienu domāt par šo jautājumu – kur pirkt maizi, lai paēdinātu ļaudis. Vakaram tuvojoties, visi bija izsalkuši, bet nevienam nenāca pat prātā vēl nesen notikušais kāzās Kānā, kur Jēzus apgādāja ar vīnu kāzu viesus. Apustulis Jānis piebilst, ka tikai vēlāk viņš atskārtis, ka Jēzus jau iepriekš zinājis, ko darīs. Tagad mācekļi vēršas pie Jēzus ar savu problēmu – maize ir jāpērk, bet naudas ir par maz.

Filips bija aprēķinājis, ka pats mazākais, ko tiem vajadzētu būtu vismaz 200 denāriji, kas bija ļoti liela nauda un tādas tiem nebija. Filips neko vairāk nesaka par to, ka tuvumā būtu arī grūti atrast tik daudz maizes. Pietika jau ar to, ka nav pietiekoši daudz naudas. Doma, ka Jēzus ar savu jautājumu būs gribējis mudināt viņu domāt pavisam citā virzienā, Filipam prātā neienāk. Jānis šeit neatstāsta visu detalizēti, tikai situāciju kopumā un dažas lietas, kuras tam šķitušas svarīgas, kas citos evaņģēlijos nav minētas. Matejs raksta, ka šajā brīdī mācekļi lūguši Jēzu sūtīt ļaužu pulku prom, lai tie paši kaut kur meklē pārtiku (Mt. 14: 16). Jēzus atbildējis, ka ļaudīm nav nekur jāiet, lai mācekļi paši dod tiem ēst. Tas neko nemainīja mācekļu domāšanā, un tie grasījās pārmeklēt apkārtni, lai noskaidrotu, cik daudz maizes vispār šeit pieejams. Jēzus savukārt saka, lai tie pa priekšu pārbauda, cik daudz ēdamā tiem ir pašiem (Mk. 6: 37-38).

Tagad sarunā iesaistās vēl viens Jēzus māceklis Sīmaņa Pētera brālis Andrejs, kurš saka: “Šeit ir kāds zēns, kuram ir piecas miežu maizes un divas zivis, bet kas gan tas ir – tik daudziem?” Plācenīši bija mazi, un zivis arī būs bijušas maziņas, kaut kas līdzīgs voblām, kas garšas dēļ tika lietotas kā piedevas maizei. Acīmredzot zēns vēlējās nopelnīt nedaudz naudas, pārdodot to, ko viņš varētu atnest. Filipa un Andreja nolūks būs bijis vienkārši norādīt uz pārtikas nepietiekamību, kas nozīmēja, ka ļaužu pulkam nav ko cerēt uz vakariņām. Jēzus domā citādi, viņa mērķiem tas ir pietiekoši. Situācija ir raksturīga cilvēka dzīvei, arī mūsu dzīvei vispār – mēs raugāmies uz to, kā mums trūkst, uz šķēršļiem, bet nevis uz Jēzu, kurš vienīgais spēj situāciju atrisināt. Tomēr Jēzus vēlējās ne tikai atrisināt radušos situāciju, bet pateikt arī ko citu, daudz lielāku, nekā to, ka viņš spēj apgādāt cilvēkus ar maizi. Spriežot pēc Mateja atstāstījuma, maizes un zivtiņas pēc Jēzus rīkojuma no zēna tikušas nopirktas. Iespējams mācekļi domāja, ka Jēzus vēlas šo pārtiku paturēt sev un varbūt padalīties arī ar kādu no viņiem. Ja tā, tad tie alojās – Jēzus liek ļaudīm apsēsties zālē, un to skaits bija 5000 vīru un vēl sievietes un bērni. Un tā, apsēdušies rindās, pavasarī plaukstošajā kalna nogāzē, ļaudis gaida.

Tad Jēzus ņēma maizes un, pateicies Dievam, izdalīja mācekļiem, bet mācekļi – tiem, kas bija apsēdušies. Tāpat arī no zivīm – cik kurš gribēja. Evaņģēlists bez liekām emocijām un detaļām atstāta tikai pašu notikumu, kas tam būs iespiedies atmiņā uz visiem laikiem. Svētais Gars liek viņam savaldīt cilvēciskās emocijas un stāstīt tikai to, ko nepieciešams kristiešiem zināt visos laikos. Viņš saka, ka Jēzus paņēmis maizi un sācis ar pateicību Dievam. Visticamāk tā būs bijusi jūdu ikdienas maltīšu lūgšana: “Svētīts esi, Tu, ak Kungs, mūsu Dievs, visuma valdnieks, kas liec zemei izdot maizi.” Paši mācekļi kalpojuši kā oficianti un iznēsājuši maizi un zivis apkārtējiem, bet Jēzus tikai devis, devis un devis, un jo vairāk viņš devis, jo vairāk bijis, ko dot. Atšķirībā no Filipa Jēzus nerēķināja minimumu, bet deva tik, cik kurš gribēja. Šis ir vienīgais Jēzus brīnumdarbs, kas aprakstīts visus četros evaņģēlijos. Jānis savā evaņģēlijā īpaši uzsver, ka tieši pats Jēzus ir bijis šīs maizes avots.

Tikai garāmejot evaņģēlists min faktu, ka visi bija paēduši un katrs ēdis, cik vien vēlējies. Citiem vārdiem, katrs ēda tik daudz, cik varēja apēst. Iespējams daži mēģināja paņemt vairāk, lai nodrošinātos vēlākam laikam, un tad Jēzus pēkšņi kļūst taupīgs. Viņš liek mācekļiem salasīt pārpalikumus, lai nekas nepazustu. Viņš apdāvina bagātīgi, bet nav izšķērdīgs. No iepriekš sacītā ir skaidrs, ka Jēzus jau iepriekš paredzējis notikušo. Viņš vēlējies, lai rodas vajadzība, un tādēļ nav ļāvis mācekļiem savlaicīgi atlaist ļaudis, lai tie paši meklētu pārtiku. Tomēr evaņģēlists liek saprast, ka Jēzus negrasās turpināt lielos daudzumos vienmēr apgādāt ļaudis ar pārtiku. Tas nav tas iemesls, kādēļ viņš nācis šajā pasaulē. Šajā gadījumā Jēzus neiejaucās tikai, lai atrisinātu pēkšņi radušos problēmu – fizisku izsalkumu. Viņa nolūks bija cits – atklāt, ka viņš pats ir Debesu Maize, kas pasaulei dod dzīvību. Jēzus pavēle savākt pārpalikumus, lai tie nepazustu ir tiešā veidā atrodama jūdu rabīnu rakstos. Jūdu tradīcijas neļāva aizmest maizi un pat mazas ēdiena atliekas atkritumos, kā to cilvēki bezrūpīgi dara mūsdienās.

Un tā mācekļi savāc pārpalikumus un piepilda ar tiem 12 grozus. Lai gan grozi būs bijuši mazi, tādi, kurus lietoja ceļotāji, pāri bija palicis vairāk, nekā bija bijis iesākumā, ko Jānis uzskatāmi vēlas likt saprast, stādot blakus sākotnējās piecas maizes un tagadējos divpadsmit grozus. Katram no mācekļiem tātad bija ticis pa pilnam grozam. Jēzus nebija aizmirsis arī viņus, bet trīspadsmitā groza pašam Jēzum nebija. Viņš bija dāsni paēdinājis evaņģēlija klausītājus. Tie bija no pārpilnības pāri palikušo atdevuši apustuļiem, un tagad Jēzus paļāvās uz saviem mācekļiem, ka arī viņš pats nepaliks neēdis. Tā ir priekšzīme visiem mācītājiem, paļauties uz savu draudzi. Te jāsaka, ka mana paša pieredze to pilnībā apstiprina – Dievs jūs ir uzturējis un svētījis, un jūs nekad neesat aizmirsuši mani.

Paēduši, ļaudis sāka runāt cits ar citu par notikušo. Viņi sauc Jēzu par to pravieti, kam jānāk. Tas, ko šie ļaudis saprata ar vārdu “tas pravietis” ir Mozus apsolītais pravietis, kam jānāk, proti, Kristus. Evaņģēlists nevēlas sacīt, ka ļaudis ir nepareizi rīkojušies, uzskatīdami Jēzu par apsolīto pravieti. Viņu kļūda bija tā, ka viņi šā pravieša nozīmi saistīja tikai ar ārējām, laicīgām lietām. Tiklīdz kļuva skaidrs, ko Jēzus patiesi ar šo brīnumu ir domājis, lielākā daļa no tiem par viņu vairs neko nevēlējās dzirdēt. Pašreiz ļaudis vēl nedodas prom, bet mēģina ar varu piespiest Jēzu kļūt par viņu maizes krāsni - tie vēlas nolaupīt un ar varu celt Jēzu par savu ķēniņu. Tas, ko pats Jēzus šajā sakarībā domā, tiem neinteresē. Viņiem bija vajadzīgs vadonis, pēc kura jūdi ilgojās un tagad tiem šķita, ka viņi tādu ir atraduši.

Tā vietā, lai izmantotu sev labvēlīgo situāciju, Jēzus atstāj mācekļus un viens pats, lai viņa pazušana būtu grūtāk ievērojama, dodas atpakaļ uz kalnu, no kura viņš sākotnēji bija devies pretī ļaužu pūlim (Mt. 14: 14). Viņš būs bijis dziļi noskumis, jo ļaudis bija atstājuši bez ievērības viņa brīnuma zīmes patieso saturu – Jēzus bija Dieva apsolītais Kristus, kurš bija Dieva sūtīts, lai glābtu tos no garīga bada. Tādējādi ļaudis bija burtiski atkārtojuši to pašu kārdinājumu ar laicīgo varu, ar kuru Sātans bija kārdinājis Jēzu tuksnesī (Mt. 4: 8-9). Cilvēki turpina vērsties ar šo kārdinājumu atkal un atkal pret Kristus mistisko miesu – baznīcu. Velns padara cilvēkus aklus un nejūtīgus, tā kā tie vairs nejūt garīgu izsalkumu, bet domā tikai par savu laicīgo problēmu risināšanu. Garīgs bads un tam sekojošā mūžīgā nāve – elle, no kuras Kristus ir nācis glābt, tos nebiedē. Tā vietā tie pieprasa – šeit un tagad, maizi un izpriecas! Pretējā gadījumā baznīca tiem nav vajadzīga. Baznīcai šajā sakarībā jāseko savam Kungam, kurš “ne tikai nepakļāvās varaskārajai Jeruzālemes valdošās elites autoritātei, bet viņš nepakļāvās arī aklajai, bieži maldīgajai vienkāršo ļaužu sajūsmai, kas vēlējās celt viņu par Israēla Ķēniņu. Abas šīs grupas dziļi maldījās savos uzskatos par to, kas Jēzus īsti bija, un kādēļ viņš šajā pasaulē bija nācis. Šie ļaudis balstījās pilnīgi pasaulīgā, nacionālistiskā un politiskā izpratnē, kuru Jēzus noteikti noraidīja.

Tas, ko dzirdējām evaņģēlijā ir kaut kas īpašs: Dievs ne tikai dod, bet viņš dod bagātīgi - pār pārim. Beigu beigās viņš atdod mums sevi visu. Dievs dod visu, ko viņš var dot, jo tas ir Dieva dabā – dot, dāvināt sevi tiem, kurus viņš mīl.. Pati pārsteidzošākā lieta visā šajā stāstā ir tā, kā tas ietekmē mūsu nākotni, ko Dievs ir mums sagatavojis pēc nāves! Mūsdienās cilvēki mēdz jautāt - vai tad ar šo dzīvi nav diezgan? Lielākā daļa cilvēku visā vēstures gājumā tā nesacīja, bet mūsu labklājības pilnajā sabiedrībā, kur lielākā daļa no mums nodzīvo samērā garas dzīves un pie samērā labas veselības un labklājības, cilvēkiem rodas doma – vai tad ar to nav diezgan? Savā ziņā tas līdzinās tam, ko ļaudis toreiz sagaidīja no Jēzus: dod mums labu veselību un daudz maizes un neko vairāk mums nevajag. Ar to pietika, lai viņi būtu gatavi celt Jēzu par ķēniņu. Bet Jēzus savā pāriplūstošajā žēlsirdībā vēlējās dot daudz vairāk par šīs zemes maizi. Viņš vēlējās sniegt neparasto Dieva dāsnumu un parādīt to pilnā mērā, dāvājot cilvēkiem mūžīgo dzīvošanu. Pāvils to bija labi sapratis un savā vēstulē viņš runā par mūsu nākotni Kristū kā grandiozu mūžīgās godības daudzumu, kas tiks dots pāri par jebkuru mēru ( 2. Kor. 4: 17). Pāvils zina, ka Dievs ir dāsns nevis skops. Viņš zina, ka mums nav pat nekādu iespēju saskaitīt to Dieva žēlastības pārbagātību, kas mūs sagaida visā mūžībā. „Jūs pazīstat mūsu Kunga Jēzus Kristus dāsno rīcību, ka lai gan viņš bija bagāts, tomēr jūsu dēļ viņš kļuva nabags, tā lai ar viņa nabadzību jūs varētu kļūt bagāti.” Tā nav skaista metafora bet Dieva dāsnuma apraksts – pats sevi viņš atdod, dāvina mums. Mēs to sākam baudīt jau tagad, bet tikai mūžībā tā pa īstam uzzināsim, ko Dievs sagatavojis tiem, kas viņu mīl. Tas būs kaut kas tik dāsns, neparasts un brīnumains, ka tagad to nespējam ne aptvert, nedz īsti saprast, nedz aprakstīt šīs pasaules vārdiem. Bībele gan lieto vairākus tēlus, lai neatstātu mūs pilnīgā neziņā. Viens no šādiem tēliem ir bagātīgs, prieka pilns kāzu mielasts, kur virmo jautrība, dzirkstī prieks un netrūkst nekā, jo pats Dievs šajā mielastā ir kopā ar saviem ļaudīm. Jēzus pirmie brīnumdarbi, kas saistīti ar ļaužu paēdināšanu un Vakarēdiena iedibināšana viņa šīs zemes kalpošanas beigās ir līdzekļi, ar kuriem Jēzus nemitīgi vēlas turēt mūsu ceļa mērķi mūsu acu priekšā – jūs esat kāzu ļaudis, kurus es pats ietērpju kāzu drēbēs, sēdinu pie sava galda, sniedzu jums barību un līksmoju ar jums kopā mūžīgi. To dzirdot mūs pārņem neizsakāms prieks. Vien skaudīgais velns dusmās un izmisumā griezdams zobus nikni rūc – neticiet; tā tas nebūs; tas nav zinātniski! Bet mēs sakām: jā, skaudīgais velns, priekš tevis tas tā tiešām nebūs; tevi gaida melnais caurums un mūžīga gaudošana tajā, bet mūs gaida mūžīgs prieks kopā ar mūsu mīļo Kungu Jēzu Kristu, viņa Tēvu un Svēto Garu, kam ir mūžīgs gods, slava un pateicība par dāsno žēlastību, kas mums dāvāta bagātīgi jo bagātīgi. Āmen.