3. svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem



Bet visādi muitnieki un grēcinieki pulcējās ap Viņu, lai klausītos Viņu. Un farizeji un rakstu mācītāji kurnēja un sacīja: “Šis pieņem grēciniekus un ēd kopā ar tiem.” Tad Viņš tiem stāstīja šādu līdzību: “Kurš no jūsu vidus, kam ir simts avis un kas vienu no tām pazaudējis, neatstāj visas deviņdesmit deviņas tuksnesī, lai ietu pakaļ pazudušajai, līdz kamēr tas to atradīs? Un, to atradis, tas prieka pilns to ceļ uz saviem pleciem un, mājās nācis, sasauc savus draugus un kaimiņus un tiem saka: priecājieties ar mani, jo es savu pazudušo avi esmu atradis. Es jums saku, tāpat būs lielāks prieks debesīs par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga. Vai arī – kura sieva, ja tai ir desmit graši un tā vienu no tiem ir pazaudējusi, neaizdedzina sveci un neizmēž māju, rūpīgi meklēdama, līdz kamēr tā to atrod? Un, atradusi to, tā sasauc savas draudzenes un kaimiņienes un saka: priecājieties ar mani, jo es savu grasi esmu atradusi, ko biju pazaudējusi. Gluži tāpat, es jums saku, ir prieks Dieva eņģeļiem par vienu grēcinieku, kas atgriežas.” (Lk. 15: 1-10)

Šajā baznīcas gada svētdienā Jēzus brīdina mūs no vēl vienas postošas likstas – reliģiskās augstprātības. Diemžēl mēs visi lielākā vai mazākā mērā sirgstam ar šo sērgu, tādēļ klausīsimies uzmanīgi.

Bībeli caurvij divas tēmas – briesmīgas Dieva dusmas pret grēku un sirdi plosoša, galēji pašaizliedzīga mīlestība pret grēciniekiem. Savās dusmās pret grēku Dievs liek pār zemi nākt briesmīgiem plūdiem, līt no debesīm sēram un ugunij, grēka dēļ viņš piemeklē zemi ar postu, badu un karu. Kā pretstatu grēkam Dievs atklāj savu svētumu. Dieva svētums nav kāda abstrakta kategorija, tas nav atdalāms no Dieva un apskatāms atsevišķi, bet tas vienmēr ir saistīts ar pašu Dievu. Vienīgais, kurš pats ir svēts, ir Dievs. Viss cits, kas tiek saukts par svētu, ir svēts tikai tādēļ, ka tam ir attiecības, zināma saistība ar Dievu, kurš ir svētuma avots. Nekas Bībelē nav svēts pats par sevi, izņemot Dievu. Svētums nav kaut kas tāds, kas Dievam ir kopējs ar citām būtnēm, teiksim citiem mazāk, viņam vairāk. Svētums ir Dieva daba, viņa būtība. Tas ir tas, kas atšķir viņu no visa pārējā. Tas, ka Dievs ir svēts, nenozīmē, ka viņam kaut kas piemīt, ka viņam ir kāda īpašība, ko sauc par svētumu. Tas ir līdzīgi kā, piemēram, 1. Jņ. 4: 16, kur lasām „Dievs ir mīlestība”. Mīlestība te nav kaut kas, ko Dievs dara, bet tā ir tas, kas viņš ir. To pašu var sacīt par svētumu – Dievs ir svēts nevis tādēļ, ka viņš dara svētas lietas, bet tās viņš dara tādēļ, ka viņš ir svēts. Svētums tātad ir Dieva būtība, svētums ir tas, kas Dievs ir. Pirms grēkā krišanas cilvēka dzīve bija veltīta Dievam, un Dievs dāvāja cilvēkam savu svētumu. Pēc grēkā krišanas cilvēka stāvoklis būtiski mainījās – tagad cilvēks bija grēcinieks. Šo cilvēka samaitātības stāvokli kā spogulis atklāj bauslība, Dieva likums, kurā atklājās Dieva svētums. Cilvēka nelaime pēc grēkā krišanas ir tā, ka viņš vairs nespēja pildīt Dieva bauslību un līdzi dalīties Dieva svētumā. Tādēļ cilvēku glābt var tikai pats Dievs. Un tas var notikt tikai tā, ka pats svētais Dievs kļūst par cilvēku, izpērk cilvēka grēku un atjauno cilvēka dabu. Vecā Derība ir stāsts par to, kā Dievs sagatavo cilvēka glābšanu un Jaunā Derība ir stāsts par to, kā tā tiek piepildīta. Lielākā cīņa Israēla tautā bija starp tiem, kuri paši centās atgūt zaudēto svētumu un tiem, kuri pazemīgi gaidīja, ka pats Dievs nāks, uzmeklēs pazudušo grēcinieku un izglābs to. Farizeji piederēja pie tiem, kuri uzskatīja, ka cilvēkam ar Dieva žēlastību jāglābjas pašam. Kristus baznīca turpretī zina, ka bauslība ir vispirms dota, lai atklātu cilvēka kritušo stāvokli, pārliecinātu cilvēku, ka viņš pats nevar glābties un viņam jāgaida tikai uz Dievu.

Savukārt farizeji mācīja, ka bauslības mērķis ir sagatavot cilvēku tā, lai tas apzinātos savus pienākumus Dieva priekšā un svētītu savu dzīvi stingri izpildot šos pienākumus. Katru dienu rītā un vakarā citējot Šema, jūdiem bija jāapņemas pildīt šos pienākumus – uzņemties uz sevi Dieva valdīšanas un bauslības jūgu. Farizeju izpratnē bauslība māca: uzņemties uz sevi Dieva valstības jūgu; ļaut lai bailes no Dieva ir vienīgais soģis un tiesnesis un izturieties vienam pret otru saskaņā ar mīlestības diktātu. Tas nozīmē sirds pilnību, kas bīstas pat no domas par grēku, vairīšanos no grēka Dieva mīlestības dēļ, Dieva baušļu pildīšanu negaidot par to atalgojumu, vairīšanos no jebkuras nešķīstas domas vai darbības, kas varētu novest pie grēka. Uzņemties Dieva valdīšanas jūgu nozīmēja arī atzīt Dieva taisnīgumu un būt pateicīgam Dievam pat bēdās un nelaimēs. Farizeju ētika balstījās principā „Esiet svēti, kā tas Kungs jūsu Dievs ir svēts” (III Moz. 19: 2). Farizeji arī uzskatīja, ka pagāni un elku kalpi var atgriezties un kļūt par bauslības pildītājiem, tādā gadījumā tie kļuva pat tikpat cienījami kā jūdu augstais priesteris. Stingrie farizeju likumi tāpat kā jebkurš morālisms mudināja uz liekulību, tomēr ne visi farizeji bija tādi. Vēsture liecina, ka pastāvējušas vismaz septiņas farizeju grupas, no kurām dažas bija izteikti liekulīgas, bet citas tādas nebija. Farizeju vidū bija arī krietni ļaudis, kuri paši nosodīja liekulību un daudzos jautājumos Kristus un agrīno kristiešu uzskati saskanēja ar farizeju uzskatiem. Pēc Jeruzālemes tempļa nopostīšanas 70. gadā pēc Kristus, farizeji kļuva par vadošo jūdu reliģisko grupu un izveidoja reliģiju, kuru mēs mūsdienās pazīstam kā Jūdaismu.

Jautājums, kurā Jēzus mācība un izturēšanās atšķīrās būtiski bija viņa attieksme pret muitniekiem un grēciniekiem, un vienkāršajiem nemācītajiem jūdu ļaudīm. Viņš ar tiem labprāt satikās un biedrojās, bet farizeji no šādiem cilvēkiem noteikti vairījās. Un tieši šeit atklājas jautājuma būtība: Jēzum visi cilvēki bija vienādi – tie visi, farizejus ieskaitot, bija grēcinieki, kurus pats Dievs ieradies glābt. Savukārt farizeji atzina tikai tos, kuri sevis glābšanas darbā bija guvuši noteiktus panākumus. Turklāt Jēzus pilnībā noraidīja ne tikai svētuma gradācijas, bet arī jebkuras sociālās gradācijas. Viņam visi cilvēki bija vienādi, un vispilnīgāk to raksturoja bērni, vergi un galējā nabadzībā slīkstošie. Tie bija ļaudis, kuri neko nespēja darīt savā labā, tie bija ļaudis, kuri pilnībā paļāvās tikai uz Dieva žēlastību, tie bija pazudušie, kurus nāk uzmeklēt un atrod Dievs. Ja farizeji pieļāva, ka arī šādi ļaudis varētu tikt glābti, tikai viņiem bija jākļūst vairāk vai mazāk līdzīgiem pašiem farizejiem un jāievēro farizeju likumi, tad Jēzus sacīja, ka drīzāk pašiem farizejiem jākļūst līdzīgiem šiem bezpalīdzīgajiem ļaudīm. Tās bija divas pilnīgi citādas reliģijas, kuras joprojām ir aktuālas arī mūsu dienās. Viena reliģija māca: lai cilvēks tiktu glābts, viņam jākļūst līdzīgam Dievam! Otra reliģija māca, lai glābtu cilvēku, Dievs pats ir kļuvis par vienu no tiem. Nevis Dievs ir pazudis, un cilvēkam viņu jāmeklē, bet cilvēks ir pazudis un Dievs Jēzū uzmeklē viņu. Dievs negaida, lai cilvēki kļūtu svēti. Atklājot sevi baušļos, Dievs vienlaicīgi atklāj, ka cilvēkam ir neiespējami tos piepildīt. Bauslība prasa un pazudina tos, kas to nepilda, jo cilvēki nevar kļūt kā Dievs! Cilvēki ir pazudušie un tie ir jāglābj, tādēļ Dievs tos pats uzmeklē un ar Evaņģēliju dara viņus svētus jeb sev līdzīgus. Tas arvien ir Dieva darbs un farizejiem vajadzētu par to priecāties, tāpat kā par to priecājas pats Dievs un viņa eņģeļi, bet tā vietā farizeji rāda skābus ģīmjus.

Ļoti labi šo atšķirību atklāj tas, kā Jēzus un farizeji skaidroja bauslību. Farizeji priekšplānā izvirzīja šķīstīšanās rituālus un centās mazināt baušļu morālās prasības tā, lai bauslība tomēr būtu izpildāma. Jēzus kāpināja bauslības prasības līdz galējībai, parādot, ka tās nav izpildāmas. Cilvēks nevar glābties, viņš ir jāglābj! Pazudušajai avij nav iespējams atgriezties pie sava Gana, bet Gans nāk, meklē un atrod avi. Vēl noteiktāk tas atklājas līdzībā par pazudušo grasi. Grasi var tikai atrast, pats atpakaļ makā tas nonākt nevar. Grēkā kritušais cilvēks ir tikpat nedzīvs kā grasis. Farizeju prasība, lai grasis pats nāktu atpakaļ makā, bija neprātīga. Lai gan farizeju mācībā bija daudz kā kopīga ar Jēzus un kristiešu mācību, un daudzi kristieši ir bijuši un ir īsti farizeji, tomēr tas nozīmē tieši pretējo, ko ar to saprot vairums cilvēku. Jo tuvāka kāda mācība ir patiesībai, jo bīstamāka un maldinošāka tā var būt. Farizejisms un kristietība ir atšķirīgi pēc būtības. Farizejisms māca, ka ar Dieva palīdzību glābjas cilvēks, kristietība māca, ka cilvēku glābj Dievs. Jēzus mācība nav kāda jauna, savāda un sveša mācība. Tā ir mācība, kas atrodama Vecajā Derībā un farizejiem vajadzēja to labi zināt. Jēzus mācības centrā bija viņa upuris par cilvēku grēku, ko priekšvēstīja upurēšana Jeruzalemes templī. Farizeji maz uzmanības pievērsa Tempļa upurēšanai un pēc Tempļa nopostīšanas aizmirsa to vispār. Tā vietā viņi savu uzmanību pievērsa rituālām šķīstīšanās darbībām, lūgšanai un Bauslības studijām, un par farizejisma dzīves centru kļuva sinagoga. Kristīgā kontekstā farizejisms izpaužas kā uzsvars uz cilvēka reliģiskās rosības kultivēšanu un dažādu likumu ievērošanu, turpretī patiesas kristietības centrā ir Kristība, Grēku atlaišana, sprediķis un Svētais Vakarēdiens, kur mums tiek dāvināts Kristus upuris par mūsu grēkiem.

Farizejisms visādā ziņā šķiet saprotamāks un pievilcīgāks cilvēka prātam, tādēļ tas ir ļoti bīstams. Apustulis Pāvils pats reiz bija farizejs un viņš labi izprata tās briesmas, kas kristīgajai ticībai draud no farizejisma. Īpaši skaidri Pāvila cīņa ar farizejisma varā nonākušajiem kristiešiem atspoguļota Pāvila vēstulē galatiešiem.

Tajā Pāvils vispirms pauž izbrīnu par kristiešu novēršanos no Dieva žēlastības Evaņģēlija Kristū un pievēršanos neīstam, cilvēku izdomātam evaņģēlijam. Farizejisms bija tik ietekmīgs, ka pat apustulis Pēteris nespēja tam turēties pretī un liekuļoja: kamēr neviens neredzēja, Pēteris ēda kopā ar pagāniem, bet ierodoties jūdiem no Jeruzālemes draudzes, viņš turējās atsevišķi. Pētera liekulība ietekmēja arī pārējos jūdus un pat Pāvila darba biedrs Barnaba tika ierauts līdz ar citiem liekulībā. Tad Pāvils publiski visu priekšā norāja Pēteri, ka tas pagānus spiež dzīvot pēc jūdu paražām. Ļoti stipros vārdos Pāvils tālāk raksta, ka Kristus būtu velti miris, ja Dieva taisnība nāktu caur bauslību, tas ir, cilvēku darbiem. „Ak jūs, bezprātīgie galatieši, kas jūs nobūris?” – bēdājas Pāvils. Un tālāk viņš min Ābrahāma ticības piemēru, kurš ticībā guva Dieva taisnību. Bauslība mūs neglābj, bet nolād - saka Pāvils. Tādēļ „Kristus mūs ir izpircis no bauslības lāsta…” Un Pāvils turpina: „Svabadībai Kristus mūs ir atsvabinājis. Tad nu stāviet stipri un neļaujieties atkal iejūgties kalpības jūgā! Redziet, es, Pāvils, saku jums: ja jūs tiekat apgraizīti, tad Kristus jums nekādā ziņā nepalīdzēs. No jauna es apliecinu katram cilvēkam, kas tiek apgraizīts, ka viņam jāizpilda visa bauslība. Jūs esat šķirti no Kristus, ja jūs bauslībā gribat tapt taisnoti, jūs esat žēlastību pazaudējuši. Mēs garā gaidām un ceram uz ticības pamata iegūt taisnību.” (5: 1- 5) Un vēl nedaudz tālāk Pāvils uzskatāmi paskaidro farizejisma būtību: „Tie, kas grib būt ārīgi godājami, spiež jūs apgraizīties tikai tāpēc, lai viņi Kristus krusta dēļ netiktu vajāti. Tikai viņi, kas apgraizīti, paši netur bauslību, bet prasa, lai jūs pieņemtu apgraizīšanu, ka viņi ar to, kas noticis pie jūsu miesas, varētu lepoties. Bet es no savas puses negribu lielīties, kā tikai ar mūsu Kunga Jēzus Kristus krustu, ar ko man pasaule ir krustā sista un es pasaulei.” (6: 12- 14).

Kristība, Grēku piedošana, Vakarēdiens, Dieva žēlastības Evaņģēlijs ir tas, no kā dzīvo Kristus baznīca. Mēs esam apžēloti grēcinieki, kas dzīvo šajā pasaulē, bet mēs neesam no šīs pasaules, bet no Dieva. Mēs nesam Kristus krustu, un tas nozīmē arī krusta kaunu, ciešanas, vajāšanas, vientulību. Bez tā, ko saņemam un darām dievkalpojumā mums nav īpašu reliģisku darbu, bet mēs krietni un godīgi darām tos darbus, kurus mums uzliek mūsu ikdienas aicinājums. Un mēs zinām, ka tad, kad mūks gavē un skaita pātarus, kad viņš kūpina vīraku, iet svētceļojumos un dara līdzīgas lietas - viņš grēko, briesmīgi grēko, bet kad kristietis skalda malku, vāra zupu, rok dārzu, aprūpē bērnus, apmīļo savu sievu un dara citus līdzīgus darbus, viņš dara patiesi labus un svētus darbus, par ko Dievs no sirds priecājas. Un mēs nekad nebeidzam pateikties un priecāties par Dieva dāvāto žēlastību Kristū, par viņa Evaņģēliju, kas mūs atbrīvojis no bauslības darbiem, dāvājis tīru sirdsapziņu un mūžīgās dzīvības cerību. Āmen.