4. svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem



Tāpēc esiet žēlīgi, kā jūsu Tēvs ir žēlīgs. Netiesājiet, tad jūs netapsit tiesāti; nepazudiniet, tad jūs netapsit pazudināti; piedodiet, tad jums taps piedots. Dodiet, tad jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī; jo ar to mēru, ar ko jūs mērojat, jums atmēros. Viņš tiem arī sacīja līdzību: Vai akls aklam ceļu var rādīt? Vai abi nekritīs bedrē? Māceklis nav augstāks par savu mācītāju; bet, kad tas ir pilnīgs, tad tas būs kā viņa mācītājs. Bet ko tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi sava paša acī tu nepamani? Jeb kā tu vari sacīt uz savu brāli: laid, brāli, es izvilkšu skabargu no tavas acs, un baļķi savā paša acī tu neredzi? Tu liekuli, izvelc papriekš baļķi no savas acs, un tad pārdomā, kā izvilkt skabargu no sava brāļa acs. (Lk. 6: 36-42)

Ja pagājušajā svētdienā mēs dzirdējām par žēlsirdīgo Dievu, kurš savā Dēlā Jēzū Kristū meklē un glābj pazudušos grēciniekus, tad šodien evaņģēlijs mums stāsta, kādi ir tie Dieva ļaudis, kas līdzi dalās šajā Dieva darbā - pazudušo grēcinieku glābšanā, kāda ir viņu motivācija, kāda ir viņu sirds. Jēzus saka: viņi ir līdzcietīgi, tāpat kā līdzcietīgs ir viņu Tēvs Dievs. Mēģināsim šodien kopīgi noskaidrot, ko nozīmē un kā izpaužas līdzcietība.

Pats vārds „līdzcietība” ir pietiekoši skaidrs un tas nozīmē – līdzi ciest, dalīties citu ciešanās. Līdzcietība un līdzjūtība nāk no Dieva, un tā ir sveša pagāniem. Pagānu vidū līdzcietība parasti tiek uzskatīta par vājuma izpausmi. Piemēram, indiešu reliģijas līdzcietību uzskata pat par kaitīgu. Daudzās austrumu tautās par tikumu tiek uzskatīta cietsirdība un nežēlība, kas ir pretstats līdzcietībai. Arī mūsdienu kultūrā, kas kļūst arvien pagāniskāka, līdzcietība kļūst arvien retāk sastopama. Tādēļ cilvēki kļūst arvien cietsirdīgāki un nežēlīgāki. Darvina evolūcijas mācība un konkurence ekonomikā ir kļuvuši par vispārējās uzvedības paraugiem. Masu mēdijos vājajiem un slimajiem nav vietas. Tur slavināts tiek tikai stiprais un veiksmīgais. Terora akti un lokāla mēroga kari ir kļuvuši par ikdienišķām parādībām. Tik bieži par to dzirdam ziņās, ka neveltam tām vairs īpašu uzmanību. Neraugoties uz vājo ekonomiku ieroču ražošana nemazinās, tāpat kā nemazinās vājāko nāciju ekonomiska paverdzināšana. Turpinās nežēlīga dabas izmantošana, kas noplicina mūsu planētu, un dabas valdnieka kronis parasti tiek saprasts tikai kā tiesības nežēlīgi izmantot visu, par ko esam pārāki. Dzīvnieku izmantošana medicīnas un citos nolūkos ir kļuvusi par normu, par ko neviens pat neaizdomājas. Bet kā tad savādāk? Kā citādi pārbaudīsim zāles? Dzīvnieku pakļaušana ciešanām šķiet pašsaprotama un tā notiek prātam neaptveramos mērogos. Un kā tas tiek attaisnots? Tiek sacīts - cilvēkam ir prāts, bet dzīvniekiem prāta nav. Tādējādi burtiski tiek sacīts, ka saprāts dod tiesības uz cietsirdību. Bet vai tas patiesībā nav neprāts, nevis saprāts? Kas gan saprātīgs ir ciešanu nodarīšanā tiem, kas vājāki par mums – tiem, par kuriem mums patiesībā būtu jārūpējas? Bet nav jau noslēpums, ka daudziem pat nedzimuša bērna vai slima, veca, bezpalīdzīga cilvēka nogalināšana šķiet saprātīga. Neatbildēts, protams, paliek jautājums - kā nāve var būt žēlsirdīga un kā ar nāvi var uzveikt ciešanas? Bet daudziem vienmēr ir šķitis, ka ar Belcebulu var padzīt velnu. Bet, ko mēs tur varam darīt? Mēs tur klāt nebijām, mēs to neredzējām, mēs to nedzirdējām. Labāk par to vispār nedomāt! Tagad tā šķiet normāla un vienīgā pareizā attieksme, jo tā domā vairākums, un ko tad es tur varu darīt. Protams, vieglāk ir nedomāt, bet tad, kad labestība ir izsmieta, izsmieta līdzjūtība, izsmieta žēlsirdība, tad no asinīm apreibušos varmākas pie ķēdes vairs nenoturēsi! Cilvēki diemžēl neņem vērā to, ka robeža, kas atdala labo no ļaunā meklējama nevis starp valstīm, nevis starp šķirām, nevis starp partijām, bet tā stiepjas caur cilvēku sirdīm, katra cilvēka sirdi. Mēs tik ļoti esam pieraduši pie formulas – mērķis attaisno līdzekļus, ka bieži nespējam pat domāt savādāk. Bet ir jādomā! Kā savulaik jau norādīja Solžeņicins: „Nav svarīgs rezultāts, ne rezultāts, bet gars ir svarīgs! Ne tas, kas paveikts, bet tas, kā paveikts. Ne tas, kas sasniegts - bet tas, par kādu cenu tas sasniegts. Par jebkuru cietsirdību reiz būs jāmaksā.” Un te nepalīdzēs sociālās zinātnes un sazvērnieciska klusēšana. Klusējot par nelietību, klusējot par netikumu, iedzenot to sevī, ka tikai tas neizlauztos uz āru, - tas kļūst par daļu no mums un tūkstoškārt pieaugs nākotnē. Mūsu bailes un tuvredzība šādi atņem jebkurus taisnīguma pamatus nākošajām paaudzēm. „Tā arī veidojas vienaldzīgie. Jaunie cilvēki tādējādi iemanto atziņu, ka nekrietna rīcība uz zemes nekad netiek sodīta, bet soda vietā nes labklājību.” (Solžeņicins)

Mūsdienu sabiedrība arī vairs neizprot ļaunuma dabu. Mums šķiet, ka vajag tikai sliktos cilvēkus nošķirt no labajiem un lieta būs darīta, bet robeža starp labo un ļauno taču stiepjas katra cilvēka sirdī. „Un kurš gan gribēs iznīcināt daļu no savas sirds?” (Solžeņicins) Kurš gribēs darīt tā, kā saka Kristus – ja tava acs tevi apgrēcina, izrauj to, ja tava roka vai kāja tevi apgrēcina, nocērt to, jo labāk tev ar vienu aci un vienu roku nokļūt debesīs, nekā ar abām ellē. Mūsu nelaime ir tā, ka mēs vēlamies redzēt un dzirdēt tikai to, kas mums patīk. Atsaucoties uz Jēzus vārdiem Solžeņicins saka: „Jau divtūkstoš gadus atpakaļ mums ir sacīts, ka acis vēl nenozīmē redzēšanu.” Un protams, ausis vēl nenozīmē dzirdēšanu. Jēzus bieži atkārtoja šos vārdus un diemžēl pārāk bieži tie piepildās cilvēku dzīvēs. Mums ir acis, bet mēs neredzam, mums ir ausis, bet mēs nedzirdam. Tomēr, kaut kad par katru no mums vēsture prasīs - kas tad īsti viņš bija? Un tad paliks Puškina dzejā sniegtā atbilde – visās stihijās cilvēks ir tirāns, nodevējs vai ieslodzītais.

Cik ārkārtīgi dziļi un patiesi ir šā diženā krievu dzejnieka vārdi. Tas nebija tikai Padomju laiks, kad gandrīz katra krietna un godīga cilvēka vieta bija cietums. Katru gadu evaņģēlijs mums atgādina Jāņa Kristītāja mēmo jautājumu – kādēļ es esmu Hēroda cietumā? - un netiešo Jēzus atbildi – kur gan citur, Jāni, tu varētu būt? Kur gan citur šajā pasaulē vēl ir vieta taisnajiem? Un kur gan citur šajā pasaulē vēl ir vieta Jēzum, ja ne pie krusta?

Līdzcietība kā tikums, kā vērtība, kā īpašība pēc kuras jātiecas, kas jāieaudzina bērnos un jaunatnē mūsu pasaulē ienāca no Bībeles. To nevarēja iemācīties no dabas vai loģiski izsecināt. Atšķirībā no citām tautām, kam līdzcietība bija sveša, Dieva tautai Israēlam bija jābūt žēlsirdīgai un līdzcietīgai tādēļ, ka viņu Dievs bija līdzcietīgs. Viņš bija Dievs, kurš dalījās ar savu tautu tās bēdās un ciešanās. Viņš nesa viņu sērgas un nastas. Līdzcietību pavēlēja daudzi Vecās Derības likumi. Balstoties tajos, Jaunā Derība, sekojot Jēzus piemēram, līdzcietību un žēlsirdību pacēla jaunos augstumos. Pretēji reliģiskas augstprātības pārņemtajiem, lepnajiem farizejiem Jēzus vienmēr iežēlojās par slimību, nelaimju un bēdu māktajiem. Viņš vienmēr bija līdzcietīgs un Jēzus izturēšanās uzskatāmi atklāja viņa Debesu Tēva līdzjūtības pilno sirdi. Jēzū mēs redzam, ka Dieva līdzjūtība sniedzas līdz pat krusta nāvei, līdz pašiem elles dziļumiem, jo viņš, nevainīgs būdams, uzņemas ciešanas vainīgo vietā, manā un tavā vietā. Mūsu Dievs ir Dievs, kurš cieš, kurš cieš līdz ar savu radību un ar savām ciešanām glābj to no mūžīgām, nebeidzamām ciešanām. Tāda pati kā Jēzus un viņa Tēvs ir arī Dieva svētā tauta, viņa baznīca. Tā nenicina nevienu, neuzskata citus par zemākiem cilvēkiem vai lielākiem grēciniekiem, bet baznīcas sirdī deg Dieva mīlestība pret cietējiem un pazudušajiem. Ja mūsu sirdīs ir līdzjūtība pret ikvienu, tad mēs esam sava Tēva bērni. Ja mūsu sirdis ir aukstas un vienaldzīgas, tad esam sveši Dievam, kaut arī saucam vai uzskatām sevi par kristiešiem un baznīcu. „Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis. Un, ja es pravietotu un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus, un ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas. Un, ja es visu savu mantu izdalītu nabagiem un nodotu savu miesu, lai mani sadedzina, bet man nebūtu mīlestības, tad tas man nelīdz nenieka.” Šie Pāvila vārdi liecina, cik ļoti maldinoša var būt ne tikai cilvēka runāšana, bet arī reliģiskā darbība. Dievs nepavisam nevērtē augstu cilvēka reliģiskās izdarības, žēlsirdīga un līdzjūtīga sirds Dievam ir daudz svarīgāka par formālu un liekulīgu līdzdalību reliģiskās ceremonijās. Dievam patīk taisna, godīga, krietna sirds, tāda sirds, kas ir laipna, draudzīga un mīļa pret ikvienu. Dievs vēlas, lai tava mīlestība nav liekulīga, tāda, kas izpaužas tikai vārdos, bet lai tu parādītu to arī savos žēlsirdības darbos. Turklāt, kā norādīja Solžeņicins sasaucoties ar Pāvila vārdiem - svarīgs ir nevis tas, kas tiek darīts, bet gars, kādā tas tiek darīts, svarīga ir motivācija un ja tā nav mīlestība, tad pat paši dižākie darbi ir tikai skanošs zvārgulis. Kā tad mīlestība izpaužas?

Vispirms Jēzus saka, ka Dieva bērni nevienu netiesā. Te, protams, nav runa par tiem, kuriem pienākumu spriest tiesu uzliek viņu amats, bet par to, kā kristieši attiecas pret sev līdzīgajiem. Kādēļ viņi nevienu netiesā? Tādēļ, ka viņi jūt līdzi visiem cilvēkiem un labi zina, ka paši ir tādi paši grēcinieki, kā jebkurš cits. Ja viņi tiesās citus, tad tūdaļ paši kļūs tiesājami Dieva tiesā. Mums ir tikai viens tiesnesis Dievs un būtu neprātīgi uzņemties viņa amatu. Ja pats Jēzus saka, ka Dievs viņu ir sūtījis pasaulē, nevis lai viņš pasauli tiesātu, bet glābtu, kā tad mēs varētu rīkoties citādi? Jēzus dēļ mēs netiksim tiesāti, un ja viņš nevienu, kurš tic viņam, netiesā, kā tad to varētu uzdrīkstēties darīt mēs? Tik nozīmīgs ir šis princips, ka Jēzus daudzviet piekodina – jūs netiksiet tiesāti, un tādēļ arī jūs - netiesājiet! Pretēja gadījumā paši jūs stāsieties Dieva tiesas priekšā. Jūs neesat citādi kā tie, kurus tiesājat, tādēļ uzmanieties, ka nesaņemat to pašu. Pēc saviem vārdiem jūs tapsiet tiesāti un pēc saviem vārdiem attaisnoti. Ja centīsieties attaisnot un aizbildināt savu tuvāko, jūs esat Dieva bērni un paši esat attaisnoti un aizbildināti. Bet ja jūs tiesājat citus, jūs atsakāties no Dieva žēlastības un jums pašiem jāstājas viņa tiesā. Tādēļ nereti dzīvē nākas pieredzēt, ka tie cilvēki, kuri tiesā citus, beigu beigās tiek tiesāti paši un tieši par tām pašām lietām, par ko tie tiesājuši citus.

Tas nenozīmē, ka cilvēkiem nav vainas un trūkumu, bet mēs neviens neesam labāki par citiem, un Dievs mīl mūs visus, par visiem viņš apžēlojas, tādēļ arī mēs netiesājam un nesodām nevienu, ja vien šo smago pienākumu mums neuzliek mūsu aicinājums. Tā vietā, lai tiesātu un sodītu - Jēzus saka – jums jādara kaut kas pilnīgi cits, proti, jums ir jāpiedod. Un ja jūs tā darāt, tad arī jums tiks piedots. Ja nu tu gribi dzīvot no piedošanas, tad arī tev ir jāpiedod. Tas ir tas, ko Jēzus mācīja pagājušajā svētdienā – jūs visi esat vienādi Dieva priekšā; nav citu svēto kā vienīgi tikai pats Dievs; visi ir vainīgi; visi ir grēkojuši; nepaaugstinieties viens pār otru, nesiet viens otra nastas; esiet kā mazi bērni; kā galēji nabagie; kā vergi, kam nav nekā, par ko tas varētu sacīt – es esmu pārāks! Kristietis nosoda grēku, ļaunumu, netaisnību un maldu mācības, bet viņš netiesā un nenosoda citus cilvēkus, pagāni dara otrādi.

Protams, mācītājiem un ticīgiem cilvēkiem ar Dieva Vārdu ir jāspriež tiesa pār maldu mācībām; laicīgajai varai ir jāspriež tiesa un jāsoda ļaundari; vecākiem jāspriež tiesa un jāsoda savi bērni, kad tie rīkojas slikti. Tas ir viņu pienākums, ja tie to nepildīs, tad Dievs sodīs viņus pašus, par to, ka tie izturas nolaidīgi pret savu pienākumu. Viņu pienākums ir labs, paša Dieva iedibināts un ja kāds to nepilda labi, tad tāds nebūt nav līdzcietīgs, bet tieši otrādi – viņam līdzcietības un žēlsirdības trūkst. Nereti cilvēki, kam ir uzticēts amats, bīstas no atriebības vai arī tiem vienkārši nepatīk iesaistīties konfliktos. Ja tā, tad ir jāatsakās arī no amata goda, tad tu vairs nevari būt ne mācītājs, ne tiesnesis, ne tēvs, ne māte. Tad noliec savas pilnvaras un lūdz, lai citi dara to, ko tu pats nevari vai negribi darīt.

Kristus šeit nerunā par tiem, kam jāpilda savs aicinājums, bet par tiem cilvēkiem, kas spriež tiesu un nosoda, lai gan viņiem to darīt neliek viņu pienākums. Tā vietā, lai tiesātu un sodītu, redzot ka kāds atkal ir kritis velna gūstā un dara sliktas lietas vai sāk runāt maldus, mums jāmācās viņa kaunu apklāt un mēģināt ar lēnprātību vest pie patiesības atziņas. Šajā sakarībā mums jāņem vērā tas, ko saka Salamans savās pamācībās: „Kas apsmej nabagu, tas nicina viņa Radītāju, un, kas priecājas par cita nelaimi, nepaliks nesodīts.” (Sal.pam.17:5) Un apustulis Pāvils māca: „Brāļi, ja arī kāds cilvēks ir pienākts kādā pārkāpumā, tad jūs, kas esat garīgi, atgrieziet tādu uz pareiza ceļa ar lēnprātīgu garu, un lūkojies pats uz sevi, ka arī tu nekrīti kārdināšanā.” (Gal.6:1) Un apustulis Pēteris dod visiem gadījumiem derīgu padomu: „Pār visām lietām lai jums būtu sirsnīga mīlestība citam pret citu, jo mīlestība apklāj grēku daudzumu.” (1.Pēt. 4:9) Kristiešu vidū piedošanai nav nosacījumu. Mums Dievs no savas žēlastības ir piedevis un bagātīgi turpina piedot visus mūsu grēkus. Tādēļ mēs - viņa bērni esam gatavi piedot visiem, kas mums to lūdz, un pat ja piedošana netiek lūgta, mēs neturam naidu sirdī un nekad neatriebjamies.

Tālāk Kristus mūs mudina dot visiem tiem, kam nepieciešama mūsu palīdzība. Dāsnums ir viena no kristīga cilvēka iezīmēm. Kristietis nekad nav un nevar būt skops. Dievs viņu bagātīgi apdāvina un saņemtās dāvanas ticīgais dod tālāk tiem, kam tās vajag. Savukārt Dievs apsola viņam atdot daudz, daudz reižu vairāk. Visās šajās lietās Jēzus ir mūsu paraugs un piemērs. Patiesu dzīves gudrību mēs meklējam pie viņa, nevis naida un skaudības pilnajā pasaulē. Arvien atceries, ka Jēzū Dievs tev dod pats sevi. Viņš pat savu Dēlu nav taupījis un nodevis viņu nāvē tevis dēļ. Ja nu pats Dievs tev tā ir kalpojis, tad ej un kalpo tu arī savam tuvākajam ar to, ko Dievs tev devis. Ja gribi būt pilnīgs, tev jācenšas līdzināties Jēzum. Pretējā gadījumā tu esi farizejs, kas ar nicināšanu raugās uz citiem, un tāpat kā farizejus Jēzus tev sauc par aklo, kas rāda ceļu tikpat aklajiem. Iznākums tam var būt tikai tāds, ka abi divi atradīsies bedrē.

Tālāk Jēzus min pazīstamo līdzību par gruzīti svešā acī un baļķi savā acī. Tas norāda uz cilvēka dabu – citos cilvēkos mēs pamanām pat mazākās nepilnības, bet savu samaitātību atstājam bez ievērības. Kristus to skaidri un noteikti sauc par liekulību. Viņa vārdi ir ironijas pilni – kā tu vari redzēt gruzīti sava brāļa acī, ja tavā paša acī ir baļķis? Pa priekšu izņemt baļķi no savas acs, tikai tad tu varēsi redzēt skabargu brāļa acī. Bet kā mēs varam izņemt iedzimtā grēka baļķi no savas acs? To spēj vienīgi mūsu žēlsirdīgais un laipnais Kungs Jēzus, kurš ir nācis pasaulē, lai izpirktu mūs no grēka lāsta, no garīga akluma, kurā dzīvoja farizeji un dzīvo visa pasaule. Tas ir garīgs aklums, kurš spiež mūs lietot divējādus svarus – citus tiesāt par sīkumiem, bet sevi attaisnot lielās lietās. Tā nu mēs šodien lūdzam, lai mūsu mīļais un žēlsirdīgais Kungs Jēzus, kurš Kristībās ir izrāvis baļķi no mūsu acs, izrauj arī visas skabargas un Svētajā Vakarēdienā svaida mūsu acis ar patiesu gaismu, lai kā gaismas bērni esam līdzcietīgi, dzīvojam nevis tiesāšanā un sodīšanā, bet piedošanā, neaizmirstam dot un mīlēt viens otru, tāpat kā mūsu Kungs Jēzus ir mīlējis mūs.

Mūsu jaunais cilvēks, jaunā kristieša daba jau tāda ir, bet velns, miesa un pasaule, šī nesvētā trīsvienība cīnās pret cilvēka jauno dabu un velk mūs atpakaļ samaitātības paštaisnībā, augstprātībā, nicinājumā un vienaldzībā. Mūsdienu pasaulē tas notiek īpaši viegli un it kā nemanot. Visapkārt mums ir pārāk daudz informācijas, pārāk daudz mobilā telefona, interneta, filmu, koncertu un citu lietu. Tās aizņem mūsu prātu, iztukšo mūs emocionāli un mēs kļūstam vienaldzīgi pret savu tuvāko, kurš ir mums blakus. Tā tuvākais kļūst mums par kavēkli, pat par traucēkli. Mēs neredzam viņā vairs Dieva dotu cilvēku, ar kuru mums jāveido mīlestības pilnas attiecības, mums nav laika iedziļināties tajā, kā viņš jūtas, ko domā, jo mums tajā pašā laikā ir jāskatās, ko dara kāda slavenība, kas jauns un interesants noticis pasaulē, kādas jaunas iespējas vēl mums sniedz internets. Šīs lietas varbūt nav sliktas pašas par sevi, bet tās nolaupa mums laiku un emocijas, kuras būtu jāvelta tuvākajam. Tās nolaupa mums laiku un iekšējos spēkus, kuri nepieciešami, lai pārdomātu nopietnas lietas, lai lūgtu Dievu, lai studētu Rakstus un mācītos. Tā lietas, kurām vajadzētu palīdzēt mums dzīvot, kļūst par tirānu, kas paverdzina mūs. Mēs vairs nedzīvojam pilnvērtīgu dzīvi, mūsu attiecības nenoris vairs reālajā pasaulē, mēs neko vairs nezinām tā īsti dziļi un pamatīgi, mūsu attiecības ir seklas un virspusējas, mēs vairs nemākam mīlēt un just līdzi, nerunājot par līdzi ciešanu. Mēs kļūstam pavirši un izklaidīgi, mums ir grūti ilgāk par 5 minūtēm koncentrēt savu uzmanību, mēs esam nervozi un nemierīgi. Īsi sakot, mums ir ausis, bet mēs nedzirdam, mums ir acis, bet mēs neredzam, jo esam jau pārāk daudz dzirdējuši un pārāk daudz redzējuši un tīri fiziski vairāk nespējam ne redzēt, ne dzirdēt. Bet Dievs, viņa vārds, kristīgā mācība, Gara dzīve un lūgšana prasa laiku, iedziļināšanos un izpratni. To neviens mums nevar ieliet ar karoti mutē. Tas nevar būt kaut kas viegls un vienkāršs, jo tā ir Dieva cīņa ar velnu; tā ir Svētā Gara cīņa par patiesību, cīņa pret velna meliem un tas viss notiek katrā no mums. Katrs dievkalpojums, Grēku atlaišana, Svētais Vakarēdiens un katrs sprediķis ir šīs cīņas kulminācijas brīdis, jauna kauja, kas katru reizi jāizcīna no jauna, kaut arī zinām, ka kopā ar Kristu esam uzvarētāji visā karā. Tur, kur ir karš un kauja, tur nekas nav vienkārši, gludi un skaisti. Tur nelīdz arī vecas karamākslas grāmatas, kur aprakstīts, kā atsevišķas kaujas notikušas agrākos laikos. Tās var būt mums ļoti noderīgas, bet katra atsevišķā kauja ir jauna, savā ziņā tā ir unikāli vienreizēja un tajā tiešā veidā esam iesaistīti mēs katrs personiski. Katram mums, katru svētdienu no sava Virspavēlnieka ir jāsaņem tieši mūsu vajadzībām sagatavoti izlūkošanas dati, medikamenti, ieroči un munīcija un to visu jāliek lietā kaujā pret velnu, pasauli un savu miesas prātu. Piemēram, Luters dzīvoja laikā, kad sabiedrība bija izteikti reliģiska, bet mēs dzīvojam laikā, kad sabiedrība ir lielā mērā ateistiska, piekopj daudzdievību un ir vienaldzīga pret lielajiem dzīves jautājumiem. Tas nenozīmē, ka Lutera cīņa bija vieglāka, drīzāk tā bija pat grūtāka, bet tā bija citāda veida kauja nekā tā, kas mums jāizcīna mūsdienās. Senās baznīcas laikā situācija, kurā cīnījās baznīcas tēvi bija savā ziņā tuvāka mūsdienām, bet tad cilvēki bija gudrāki un stiprāki. Viņi varēja klausīties stundām garus sprediķus, iemācīties Rakstus no galvas, saprast un diskutēt par sarežģītiem reliģiskiem un filozofiskiem jautājumiem. Mēs to vairs nespējam. Lai gan mēs lietojam sarežģītas tehnoloģijas, kopumā mēs esam garīgi, psihiski, psiholoģiski un arī fiziski vārgi. Tādēļ mūsu dzīve un ticības cīņas ir citādas. Mūsu lielākā cīņa pašreiz ir cīņa pret vienaldzību, apātiju, virspusējību un gara trulumu. Mēs esam kļuvuši tik lielā mērā individuālisti, ka patiesa līdzjūtība, līdzi ciešana un sirsnīga, draudzīga laipnība un patiesa mīlestība mums ir pat grūti saprotama. Mēs, tas ir mūsdienu sabiedrība, tāpat kā pagāni vienkārši vairs nezinām, ko tas nozīmē. Atcerieties! Lai kuros laikos baznīca dzīvotu, šajā pasaulē tai būs bēdas. Mūsu mīļais Kungs Jēzus iedrošina mūs sacīdams: turiet drošu prātu, es pasauli esmu uzvarējis. Savukārt mēs, savā ikdienas kaujā iedami, cīnīdamies vispirms paši ar sevi, aizstāvot to labā robežu, kas stiepjas mūsu pašu sirdīs, tērpsimies sirsnīgā līdzjūtībā un neviltotā mīlestībā, panesdami viens otra nastas un līdzi daloties viens otra ciešanās, jo dalīta bēda ir pus bēda. Savukārt mūsu Kungs Jēzus zinās visiem pārbaudījumiem darīt tādu galu, ka mēs spējam tos panest un droši aizvedīs mūs uz jauno pasauli, kur varēsim kopā ar viņu, Tēvu un Svēto Garu dzīvot mūžīgā līksmībā un svētlaimē. Mūsu ticības mērķis nav paradīze šajā pasaulē. Šo pasauli vienmēr raksturos karš un cīņa, bet mēs ticam uz mūžīgo dzīvošanu jaunā pasaulē, kur patiesi taisnība mājos. Āmen.