Reformācijas diena

"Tad nu es, cietumnieks Kunga dēļ, lūdzu jūs dzīvot tā aicinājuma cienīgi, ar kuru esat aicināti – visā pazemībā, lēnprātībā un pacietībā, ar mīlestību panesdami cits citu, dedzīgi sargādami vienotību Garā, uzturēdami to ar miera saiti. Viena miesa un viens Gars – tāpat kā vienai cerībai jūs savā aicinājumā esat aicināti – viens Kungs, viena ticība, viena kristība, viens Dievs un Tēvs visiem, kas ir pāri visiem, caur visiem un visos." (Ef. 4:1-6)

Tas ir mūsu teksts.

Pastāvīga kritika pret Martinu Luteru no dažādām kristiešu pasaules malām ir ļoti izplatīta. Viena lieta, par ko Luteru bieži kritizē, ir baznīcas sašķelšana.

Saskaņā ar šo kritisko naratīvu Luters gandrīz vienpersoniski sagrāva vienotību, ko kristīgā Baznīca esot baudījusi 1500 gadus. Viņš parādījās ar jaunām un savdabīgām idejām un spēja aizraut sev līdzi ievērojamu Eiropas daļu, pārliecinot to sekot viņam sacelšanās ceļā, ko viņa pretinieki uztvēra ne vien kā sacelšanos pret Baznīcu, bet galu galā arī pret pašu Dievu. Tā līdzšinējā kristīgās pasaules vienotība, kā vēsta šis naratīvs, tika sagrauta.

Kopš tā laika — kā stāsta šis viedoklis — ikviens, kurš nāk klajā ar savu bezprecedenta un nepamatotu Bībeles interpretāciju, domā, ka arī viņam tagad ir tiesības izgudrot savu jauno reliģiju un dibināt savu jauno baznīcu, tieši tāpat kā to darīja Luters. Par visu šo tiek vainots Luters.

Pagaidām atstājot malā kļūdaino pieņēmumu, ka institucionālā baznīca pirmajos 15 gadsimtos savas pastāvēšanas ārēji bija vienota, šis pārmetums Luteram ir nopietna apsūdzība. Ja Luters patiešām bija vainīgs par šādu šķelšanās izraisīšanu baznīcā, tad viņš izdarīja lielu grēku.

Ir viens Kungs un viena ticība, kā mums māca svētais Pāvils. Un Pāvils māca arī to, ka kristiešiem ir jācenšas saglabāt un aizsargāt to vienotību, ko Dievs vēlas, lai viņiem būtu.

Ja Luters bija vainīgs svētā Pāvila mācības ignorēšanā vai apzinātā pretrunā ar to, tad tas nav kaut kas, ko mums šodien vajadzētu svinēt. Ja Luters patiešām grēcīgi un savtīgi sadalīja baznīcu, mums vajadzētu kaunēties par viņu un noraidīt viņu.

Bet aplūkosim tuvāk fragmentu no svētā Pāvila Vēstules efeziešiem, ko mēs pirms brīža lasījām. Pāvilstiešām runāpar vienu Kungu un vienu ticību. Bet viņš arī runā par vienu kristību:

Nīkajas ticības apliecinājums citē to, ko svētais Pāvils saka par „vienu kristību”, un apvieno to ar citātu no svētā Pētera Vasarsvētku sprediķa. Tādējādi ticības apliecinājums šādā veidā atzīst „vienu kristību grēku piedošanai”.

Tieši to Pēteris teica, kā tas ir ierakstīts Apustuļu darbu grāmatā:

„ Atgriezieties no grēkiem, un lai jūs ikviens topat kristīti Jēzus Kristus vārdā grēku piedošanai, un jūs saņemsiet Svētā Gara dāvanu. Jo šis ir apsolījums jums, jūsu bērniem un visiem, kas vēl ir tālu, ko pieaicinās Kungs, mūsu Dievs.”

Tātad patiesā baznīcas vienotība slēpjas arī vienotībā šajā vienā kristībā – un vienotībā grēku piedošanā, kas ir saistīta ar šo vienīgo kristību. Grēku piedošana pilnībā caurvij visas tās institūcijas, ko Jēzus ir atstājis savai baznīcai un kuras Viņš liek saviem mācekļiem saglabāt un izplatīt, līdz Viņš atgriezīsies godībā.

Kad Jēzus iedibināja Svēto Vakarēdienu, Viņš grēku piedošanu saistīja ar šo sakramentu. „Šis kauss ir Jaunā Derība manā asinīs, kas izlietas par jums grēku piedošanai,” Viņš teica.

Īpašajā mācekļu sūtīšanā, kas notika Lieldienu vakarā, Jēzus sacīja viņiem: „Saņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie tiks piedoti; kam paturēsiet, tiem paliks.”

Un Lūka ziņo, ka svētais Jēzus pēc savas augšāmcelšanās norādīja saviem mācekļiem, ka turpmāk viņu kalpošanai jābūt raksturotai ar „grēku nožēlas un grēku piedošanas” sludināšanu visām tautām, sākot ar Jeruzalemi.

„viens Kungs, viena ticība, viena kristība” (Ef. 4:5) izpaužas un piemērojas galvenokārt šajā vienīgajā, visaugstākajā dievišķajā piedošanas dāvanā. Vienīgais Kungs ir atklājis savai baznīcai vienu pestījošu ticību – kuras centrālais elements ir grēku piedošana.

Cilvēces pamatproblēma ir grēks – un apvainojums, ko grēks rada pret svēto Dievu. Cilvēces pamatvajadzība ir izlīgums ar Dievu. Dieva grēku piedošana Kristū ir Dieva galvenais risinājums šai problēmai, un tā ir Dieva pamatīgā atbilde uz šai vajadzībai.

Un tā kā grēks ir pastāvīga problēma, piedošana ir pastāvīgs risinājums. Piedošana nav kaut kas, kas notiek tikai mūsu kristīgā ceļojuma sākumā uz zemes. Drīzāk – sākumā, beigās un katrā posmā starp tām mūsu grēki tiek piedoti Kristū.

Tāpēc mēs ar jums Mazajā katehismā apliecinām, ka kristīgajā baznīcā Svētais Gars „man un visiem ticīgiem ik dienas visus grēkus bagātīgi piedod”.

Tas mums ir kā elpošana. Kristietim tas ir tik dabiski un tik nepieciešams. Mēs nepārtraukti „izelpojam” – uz Dievu – savu nožēlu par grēkiem. Mēs nepārtraukti „ieelpojam” – no Dieva – Viņa piedošanu par grēkiem.

Un no šīs nepārtrauktās piedošanas dāvanas mūsos – un caur mums – plūst arī garīgās dzīves un ticības nepārtraukta atjaunošanās. „Jo tur, kur ir grēku piedošana, tur ir arī dzīvība un pestīšana,” kā māca arī mūsu Mazā katehēze.

Luterāņu reformācija bija par to. Viens Kungs, viena ticība, viena kristība – grēku piedošanai: Piedošana, ko mums izcīnīja Jēzus Kristus, ar savu dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos; piedošana, izdalīts mums un iespiests mūsos ar Kristus Garu, Viņa evaņģēlijā un sakramentos.

Patiesi, tā ir tā vienotība, par kuru Pāvils runā savā vēstulē efeziešiem. Viņš mudina mūs censties saglabāt „Garavienotību ar miera saiti”.

Gara vienotība ir tā vienotība, ko Gars rada un uztur, dāvājot baznīcai grēku piedošanu; un izpaužot šīs piedošanas augļus, kas izpaužas kristiešu savstarpēji piedodošajā mīlestībā.

Luters nebija pret neko sava laikmeta baznīcā — vai agrāko laikmetu baznīcās —, kas pienācīgi liecināja par dievišķās piedošanas žēlastību. Luters nenoraidīja neko sava laikmeta baznīcā — vai agrāko laikmetu baznīcās —, kas likumīgi sniedza Dieva žēlastības pilno piedošanu nožēlojošiem grēciniekiem. Kādā reizē Luters rakstīja:

„Mēs apliecinām, ka pāvestībā ir īstie Svētie Raksti, īstā Kristība, īstais Altāra Sakraments, īstās Atslēgas grēku piedošanai, īstais sludināšanas amats un īstais katehisms.” – arī , Mūsu Tēvs lūgšana, Desmit baušļi un Ticības apliecības.

Problēma, protams, ir tā, ka viduslaiku baznīca bija arī pieņēmusi mācības un prakses, kas pret runāja un darbojās pret šīm atlikušajām labvēlīgajām lietām. Lai saglabātu uzticību baznīcas patiesajam vēstījumam un misijai, bija nepieciešams atdalīt graudus no pelavām.

Bija nepieciešama reformācija: ne sacelšanās, ne revolūcija, bet reformācija, kas šajā izšķirošajā vēstures brīdī īstenoja svētā Pāvila pamudinājumu viņa Pirmajā vēstulē tesalonķiešiem:

„Pārbaudiet visu, paturiet to, kas labs! No jebkāda ļaunuma atturieties! Tādējādi, pakļaujoties Svēto Rakstu Dieva Vārda augstākajai mācīšanas un labošanas autoritātei un vienmēr ieklausoties tajā, kas sniedz Dieva piedošanas dāvanu tiem, kam tā nepieciešama, Luters noraidīja viduslaiku pāvesta varas pārmērīgās pretenzijas, kas bija nostādījušas sevi pār baznīcu. Taču viņš nenoraidīja patiesā sludināšanas amata kalpošanu baznīcā.

Luters atcēla praksi lūgt svēto aizstāvību un vērsties pie viņiem pēc palīdzības. Taču viņš neatcēla lūgšanas, kas vērstas pie Dieva, saskaņā ar Kunga aicinājumu: „Piesauciet mani bēdu dienā; Es jūs izglābšu.”

Luters atteicās no viduslaiku mācības un prakses par misas upuri, jo tā pārkāpa Vēstules ebrejiem mācību, ka „Jēzus, tikai vienu upuri par grēkiem pienesis, uz visiem laikiem ir nosēdies pie Dieva labās rokas.” (Ebr.10:12)

Taču Luters neatteicās no Kunga Vakarēdiena un tā dāvanām, kā Kristus pats to bija iedibinājis. Kurā Kristus vienreizējā un pilnīgi pietiekamā upura augļi tiek patiesi dāvāti tiem, kas saņem Viņa miesu un asinis.

Luters atcēla gandarīšanas darbus, indulgenču pārdošanu un visu purgatorija mācību. Taču viņš neatcēla patieso atslēgu amatu. Viņš neapklusināja grēku piedošanu, ko Kunga vārdā pasludina Kunga kalpi: lai mūs atbrīvotu no grēka vainas un varas; un lai atjaunotu mūsu mieru ar Dievu un savstarpēji.

Luterāņu reformācija nebija kustība, kas vērsta uz baznīcas vienotības sadrumstalotību. Tā bija kustība, kas vērsta uz atjaunošanu un nostiprināšanu, balstot šo vienotību uz apustulisko pamatu: „viens Kungs, viena ticība, viena kristība” (Ef.4:5).

Un arī luterāņu reformācija patiesībā nebija saistīta ar Luteru. Ja tā būtu bijusi saistīta tikai ar viņu — viņa personību, kaprīzēm un viedokļiem —, tā nebūtu izplatījusies tālāk par to cilvēku loku, kuri viņu pazina personīgi. Un pēc viņa nāves tā būtu izdzisusi.

Taču tā kā luterāņu reformācija patiesībā bija veltīta baznīcas vienotībai — kas balstās uz grēku piedošanu, kas šo vienotību nepārtraukti atjauno —, Lutera protestiem un sludināšanai atsaucās cilvēki visā kristīgajā pasaulē.

Pateicoties Dieva žēlastībai, mēs šodien esam reformācijas mantinieki. Un Reformācijas augļi joprojām ir redzami starp mums – ikreiz, kad Dieva brīvā un atbrīvojošā piedošana caur Kristu tiek pasludināta pār mums; un ikreiz, kad mūsu sirdsapziņas tiek atbrīvotas no bailēm un nemiera ar šo piedošanu.

Dieva piedošana nav pieejama tikai luterāņu baznīcā. Bet Dievs nevēlas, lai Viņa piedošanas dāvanu apgrūtinātu vai traucētu cilvēku mācības un prakse, kas aizēno šīs piedošanas pilnīgo labumu un mierinājumu; un kas tādējādi arī sēj nesaskaņas sēklas baznīcā.

Tieši to aizstāvēja Luters. Tieši to konfesionālais luterānisms ir vienmēr aizstāvējis. Tieši to mēs aizstāvam.

Jēzus mira kā izlīdzinošs upuris par jūsu grēkiem. Savā Vārdā un Sakramentā augšāmcēlies Kristus tagad nāk pie jums – pie visiem jums, kas esat kristīti Viņa nāvē un augšāmcelšanā –, lai piedotu jūsu grēkus un piepildītu jūs ar cerību uz mūžīgo dzīvi. Esiet priecīgi! – šodien un katru dienu. Jūsu grēki ir piedoti!

Ir „Viena miesa un viens Gars – tāpat kā vienai cerībai jūs savā aicinājumā esat aicināti – viens Kungs, viena ticība, viena kristība, 6 viens Dievs un Tēvs visiem, kas ir pāri visiem, caur visiem un visos..” Āmen.

Mācītāja Deivida Džei Vēbera sprediķi tulkojis mācītājs Ilārs Plūme