XII Post Trinitatis

Un, iesākdams no Mozus un visiem praviešiem, Jēzus tiem izskaidroja, kas visos Rakstos sacīts par viņu. (Lk. 24:27)

Mūsdienu akadēmiskā teoloģiskā pētniecība un arī laicīgā pasaules un tās vēstures izpratne ir ārkārtīgi sadrumstalota un fragmentēta. Tas it kā noslīcina kopējo lietu redzējumu atsevišķās detaļās. Tāpēc mēs šodien mēģināsim apskatīt visu tādā lielā kopsavilkumā.

Sāksim ar pirmo Bībeles vārdu “iesākumā”. Pirmā Mozus grāmata sākas ar radīšanas stāstu, Dievam runājot savu radošo Vārdu. Jaunā Derība (Jāņa 1:1, Kolosiešiem 1:16) atklāj, ka šis Vārds, caur kuru viss ir radīts un kurā viss pastāv, ir Kristus. Viņš ir visas vēstures un radības iesākums. Atklāsmes grāmatā pats Kristus savukārt paziņo, ka Viņš ir arī visa gals. Grieķu alfabēta pirmais un pēdējais burts (Α un Ω) jūdu domāšanā simbolizē pilnību, nedalāmību un mūžību. Tas nozīmē, ka nekas vēsturē nenotiek ārpus Kristus. Viņš ir tas, kurš visu uzsāka, un Viņš ir tas, kurš visu novedīs līdz apsolītajam mērķim – Jaunajai, mūžīgajai Jeruzālemei.

Pirmkārt, šajā sakarībā mums ir jārunā par Dzīvības koku: Dzīvības koka stāsts ir stāsts par Dieva klātbūtni. Dzīvības koks nav vienkārši kāds botānisks objekts, bet tas ir paša Dieva dzīvības un nemirstības attēls. Koks atrodas Ēdenes dārzā – pirmajā šīs pasaules svētnīcā. Pēc grēkā krišanas cilvēks tiek no Ēdenes izraidīts, un ceļu pie Dzīvības koka slēdz ķerubi ar liesmojošu zobenu. Cilvēce tiek atrauta no sava Dzīvības Avota. Tā ir traģēdija. Vecajā un Jaunajā Derībā Dzīvības koka tēls uz laiku "pazūd" kā fizisks objekts, bet pārtop simbolā. Sālamana Pamācībās Gudrība tiek saukta par "dzīvības koku tiem, kas pie tās tveras". Bet visspēcīgākā pārmaiņa notiek pie krusta. Jaunajā Derībā (piemēram, Pētera 1. vēstulē 2:24 vai Galatiešiem 3:13) krusts tiek saukts par "koku" (xylon) grieķu valodā – tas ir tas pats vārds, kas Vecās Derības grieķu tulkojumā Septuagintā apzīmē Dzīvības koku. Kristus uzkāpj pie šī "nāves koka", lai tas caur Viņa upuri atkal pārtaptu par Dzīvības koku. Ar Savām asinīm Viņš pērk ceļu, kas ved garām ķerubu zobenam. Atklāsmes grāmatas pēdējā nodaļā Dzīvības koks atgriežas, bet tas vairs nav ierobežots, iežogots koks dārzā. Tas aug abpus dzīvības ūdens upei Jaunajā Jeruzālemē! Tas nes augļus katru mēnesi, un tā lapas kalpo tautu dziedināšanai. Aplis ir noslēdzies. Tas, kas sākumā tika zaudēts un aizliegts viena cilvēka nepaklausības dēļ, beigās top pārpilnībā pieejams visām tautām Kristus paklausības dēļ.

Otrais lielais tēls Bībelē ir Līgava: Līgavas un laulības tēls ir pati skaistākā Bībeles metafora, kas apraksta Dieva un cilvēka attiecības. Dievs nevēlas vienkārši pavalstniekus vai kalpus – Viņš meklē intimitāti, mīlestību un kopību. Vienkārši sakot, Dievs sev vēlas ļoti tuvus draugus. 1. Mozus grāmatā lasām, ka cilvēces vēsture sākas ar laulību. Dievs radīja Ievu, jo "nav labi cilvēkam būt vienam". Ādams, ieraugot savu līgavu, izsaucas: "Šī tiešām ir kauls no mana kaula..." Tas ir pirmais mīlestības apliecinājums. Pāvils vēlāk (Efeziešiem 5) sacīs, ka šis pirmais pāris patiesībā bija pravietisks noslēpums, kas norādīja uz Kristu un Viņa Draudzi.

Visā Vecajā Derībā Dievs sevi sauc par Israēla tautas vīru. Kad Israēls kalpo elkiem, pravieši (īpaši Hozeja un Jeremija) to nesauc vienkārši par "pārkāpumu", bet par laulības pārkāpšanu un krāpšanu. Dieva sirds ir salauzta, Viņš ir greizsirdīgs un sāpināts Vīrs, kurš tomēr nepamet savu paklīdušo sievu, bet dzenas tai pakaļ, lai viņu atgūtu un "runātu uz viņas sirdi". Kad nāk Jēzus, Jānis Kristītājs Viņu uzreiz atpazīst. Viņš saka: "Tas, kam pieder līgava, ir līgavainis." Jēzus viscaur Jaunajai Derībai stāsta līdzības par kāzu mielastiem un kāzu drēbēm. Līdz beidzot Atklāsmes grāmatā seko visa piepildījums: vēstures ritējums, visas ciešanas, asinis un asaras tiecas uz vienu vienīgu kosmisku notikumu – Jēra kāzām. Atklāsmes grāmatā 21. nodaļā Jānis redz svēto pilsētu, Jauno Jeruzālemi, nākam no debesīm, "sagatavotu kā līgavu, kas greznojusies savam vīram". Tā vairs nav salauzta, krāpjoša sieva, bet gan šķīstīta, mirdzoša, uzvaroša Līgava, kas beidzot ir pilnīgā vienībā ar savu mīļoto – Glābēju Jēzu Kristu.

Bībele nesākas un nebeidzas ar tiesas sēdi vai juridisku aktu. Tā sākas ar kāzām dārzā un beidzas ar kāzām pilsētā. Visa cilvēces vēsture atrodas starp pirmo Bībeles vārdu “Iesākumā” un Atklāsmes grāmatu. Patiesībā tā ir viena gara, dramatiska, bet uzticīga Dieva "riņķošana" ap savu izredzēto Līgavu, lai to glābtu un ievestu mūžīgā kopībā. Skatoties uz šiem abiem tēliem kopā, kļūst skaidrs, kāpēc Atklāsmes grāmata ir tik neaizstājama. Tā nav grāmata par bailēm vai mistiskiem briesmoņiem; tā ir grāmata par atgūto paradīzi (Dzīvības koks) un piepildīto mīlestību (Līgava). Atklāsmes grāmata atgādina baznīcai, ka vēsture nav bezmērķīgs, ciklisks laika ritējums un ka pašreizējais stāvoklis ar netaisnību, ciešanām un garīgu remdenumu nav galīgais. Šī vēsts uztur mūs nomodā, liekot uzdot jautājumu: "Kā mēs dzīvojam šī lielā noslēguma gaismā?"

Ievērojiet, ka Gars un Līgava Atklāsmes grāmatā nesaka "pētīsim", ‘izzināsim”, bet gan "Nāc! Lai cik svarīga būtu patiesa Bībeles pētniecība, Atklāsmes grāmatas kulminācija ir eksistenciāls, personisks sauciens un smeldzīgas ilgas. Atklāsmes grāmata neļauj sevi vienkārši pētīt un darboties no ārpuses, bet tā ierauj lasītāju iekšā tekstā. Tā pārvērš teoloģiju par liturģiju un lūgšanu. Kad baznīcā pazūd šis eshatoloģiskais, pēdējo laiku sauciens "Nāc, Kungs Jēzu!" (Maranata), tā neizbēgami sāk pārvērsties par sociālu klubu, ētisku biedrību vai vienkārši vēstures muzeju. Neskatoties uz šķietami lielajiem attālumiem laikā, visas Bībeles grāmatas runā par vienu un to pašu lietu — par pestīšanu Jēzu Kristū.

Vēl viens liels Bībeles tēls, trešais mūsu sarakstā, ir Pilsēta un Svētnīca. Sākotnēji cilvēks tiek izraidīts no Dieva klātbūtnes - Ēdenes svētnīcas. Pirmā cilvēku pilsēta Bābele tiek celta dumpī pret Dievu, mēģinot sasniegt debesis pašu spēkiem (1. Moz 11). Pēc tam Dievs dod pavēli Israēlam tuksnesī celt Saiešanas telti, Tabernākulu un vēlāk Jeruzālemes templi, kur Viņa godība var "mājot tautas vidū". Laikam piepildoties, Jēzus nāk kā patiesais Templis: "Vārds tapa miesa un uzcēla telti mūsu vidū" (Jāņa 1:14). Jāņa Atklāsmes grāmatā: Jaunā Jeruzāleme – pilsēta, kas reizē ir visa pasaule ir kā viena liela Dieva Svēto svētnīca. Tai ir kuba forma, tieši tāpat kā Tempļa vissvētākajai vietai. Tur vairs nav atsevišķa tempļa, jo "tās templis ir Kungs Dievs Visuvaldītājs un Jērs" (Atkl 21).

Nākošais, ceturtais tēls ir Dzīvības ūdens. Iesākumā no Ēdenes iztek četras upes, kas apūdeņo un dod dzīvību visai zemei (1. Moz 2). pēc grēkā krišanas cilvēce nonāk tuksnesī un slāpēs, bet pravieti Jeremija sauc Dievu par "dzīvā ūdens avotu" (Jer 2:13). Israēls dzer no klints tuksnesī, kuru Pāvils vēlāk sauc par Kristu. Pie akas Samarijā pats Jēzus piedāvā "dzīvo ūdeni", kas kļūs par mūžīgās dzīvības avotu (Jāņa 4), un apsola, ka no ticīgo sirdīm tecēs dzīvā ūdens upes (Jāņa 7:38). Atklāsmes grāmatā parādās “kristāldzidra dzīvības ūdens upe", kas iztek tieši no Dieva un Jēra troņa, dāvinot mūžīgu veldzi bez maksas (Atkl 22:1, 17).

Piektais lielais Bībeles tēls ir Gaisma pret Tumsu. Iesākumā, radīšanas pirmajā dienā atskanēja pirmie Dieva radošie vārdi: "Lai top gaisma!" Gaisma tiek atdalīta no tuksnesīgās tumsas (1. Moz 1:3). Vēlāk Vecās Derības Rakstos lasām, kā grēks ieved pasauli garīgā tumsā, bet Dieva pravieši sludina: "Tauta, kas staigā tumsībā, ieraudzīs lielu gaismu" (Jes 9:1). Laikam piepildoties, Jēzus paziņo: "Es esmu pasaules gaisma" (Jāņa 8:12). Visbeidzot Jāņa atklāsmes grāmatā lasām par pilnīgu gaismas uzvaru. Jaunajā pilsētā nav vajadzības ne pēc saules, ne mēness, ne citiem gaismekļiem, jo "Dieva godība to apgaismo un tās gaisma ir Jērs". Un "nakts tur vairs nebūs" (Atkl 21:23, 22:5).

Sestais lielais Bībeles tēls ir Pirmdzimtais dēls un Ganāmpulks. Iesākumā Ādams kā Dieva dēls zaudē mantojumu. Seko brāļu konflikts - Kains pret Ābelu. Nevainīgā gana Ābela asinis brēc no zemes uz debesīm. Tālāk Vecās Derības Rakstos: Israēla tauta tiek saukta par Dieva pirmdzimto dēlu. Tiek ieviesta upuru sistēma, un Pasā svētku jērs. Kad nāk Jēzus, viņš nāk kā vienpiedzimušais un patiesais Pirmdzimtais, kurš ir "Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku" (Jāņa 1:29). Viņš ir arī Labais Gans, kas atdod dzīvību par savām avīm (Jāņa 10). Jāņa atklāsmes grāmatā: Jērs, kurš bija nokauts, stāv vēstures centrā, atver grāmatas zīmogus un valda tronī, un Viņa ganāmpulks, no visām ciltīm un tautām, seko Viņam, kurp vien Viņš iet (Atkl 5, 7:17).

Katrs no šiem tēliem ir kā dārgakmens, kas vienmēr atspīd ar Kristus gaismu un savieno Veco Derību ar Jauno vienā kopīgā elpā. Piemēram, tēls – Pilsēta, kas reizē ir Svētnīca – ir viens no pašiem dziļākajiem un arhitektoniski skaistākajiem noslēpumiem visā Bībelē. Tas atklāj, kā Dievs soli pa solim paplašina savu klātbūtni: no maza, norobežota telpas punkta līdz pat visas Visuma telpas piepildīšanai. Lai saredzētu šī tēla būtību, ir jāpaskatās uz to, kā Bībele risina divas fundamentālas cilvēka vajadzības: kopienu (pilsētu) un svētumu (svētnīcu). Vēsturē tās bieži ir konfliktā, bet Atklāsmes grāmatā tās kļūst par vienu veselumu. Lūk, kā šis grandiozais stāsts attīstās:

Sākums: Cilvēks tika radīts Ēdenes dārzā, kas bija pirmā svētnīca – vieta, kur Dievs staigāja kopā ar cilvēku. Taču pēc grēkā krišanas cilvēks tiek izraidīts un kļūst par klaidoni. Pirmā pilsēta, ko ceļ Kaina pēcteči rodas kā bēgļu nometne no Dieva – vieta, kur paslēpties no bailēm un pašiem sevi aizsargāt ar mūriem. Kulminācija šim cilvēka neatkarības mēģinājumam ir Bābeles tornis (1. Moz 11). Tā ir pilsēta, kuru cilvēki ceļ, lai "darītu sev vārdu" un sasniegtu debesis pašu spēkiem. Kopš tā laika "pilsēta" Bībelē bieži simbolizē dumpi, netaisnību, korupciju un lepnību.

Vidus posms: Dievs nesaka, ka pilsēta vai arhitektūra pati par sevi ir ļauna. Tā vietā Viņš sāk savu "pretprojektu", savas pilsētas celtniecību: Tuksnesī Dievs dod precīzu plānu Saiešanas teltij (Tabernākulam). Pašā telts centrā atrodas Vissvētākā vieta. Tai ir viena unikāla īpašība – saskaņā ar aprakstu tā ir perfekts kubs - platums, garums un augstums ir pilnīgi vienādi. Šajā kubā drīkst ieiet tikai augstais priesteris reizi gadā, jo Dieva svētums ir tik koncentrēts, ka grēcīgs cilvēks tur tūlīt ietu bojā. Svētnīca ir stingri nodalīta no pasaules ar priekškariem un mūriem. Vēlāk Dievs izvēlas konkrētu pilsētu – Jeruzālemi (Ciānu), lai tur uzceltu pastāvīgu Templi. No šī brīža jūdu domāšanā sāk saplūst divas idejas: pilsēta, kurā cilvēki dzīvo kopā un svētnīca, kur mīt Dievs. Tomēr tie joprojām ir divi dažādi objekti – Templis atrodas iekšā pilsētā, un lielākā daļa pilsētas iedzīvotāju joprojām ir netīri, grēcīgi un netiek ielaisti Vissvētākajā vietā.

Kad nāk Jēzus, Viņš pasludina sevi par patieso Templi (Jāņa 2:19). Viņā Dieva klātbūtne vairs neslēpjas aiz akmens mūriem, bet staigā starp cilvēkiem. Kad Jēzus mirst, Tempļa priekškars pārplīst uz pusēm – ieeja "kubā", tas ir, Dieva klātbūtnē ir atvērta. Visbeidzot Atklāsmes grāmatas beigās notiek kaut kas prātam neaptverams. Jānis redz Jauno Jeruzālemi nonākam no debesīm. Viņš apraksta tās izmērus, un saka, ka tās garums, platums un augstums bija vienādi. Šī pilsēta ir milzīgs kubs! Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka Jaunā Jeruzāleme vairs nav vienkārši pilsēta, kurā atrodas templis. Pati pilsēta ir kļuvusi par Vissvētāko vietu (Svēto svētnīcu). Tas, kas sākumā bija mazs, bīstams un norobežots kubs Tempļa dziļumā, tagad ir izpleties un aptvēris visu pilsētu, visu kopienu un visu atjaunoto pasauli. Tāpēc Jānis saka: "Tempļa es tajā neredzēju..." (Atkl. 21:22). Atsevišķa tempļa vairs nav, jo visa vide ir piepildīta ar Dieva klātbūtni. Ko tas nozīmē mums šodien? Šis tēls sniedz divas fundamentālas atbildes mūsu laikmeta cilvēkam: Dievs neiznīcina cilvēka kultūru, bet to šķīstī un pilnveido: Bībele sākas dārzā (lauku vidē), bet beidzas pilsētā (urbanizētā vidē). Pilsēta ir vieta, kur cilvēki rada mākslu, arhitektūru, veido attiecības un sabiedrību. Dieva mērķis nav mūs aizvest atpakaļ uz primitīvu Ēdenes pirmatnību, bet gan paņemt visu labāko no cilvēces vēstures un kultūras, šķīstīt to no grēka un ievietot savā mūžīgajā valstībā.

Mūsdienu pasaulē cilvēki bieži izvēlas vienu no diviem: vai nu viņi grib "pilsētu" - sociālo dzīvi, attiecības, toleranci, bet bez Dieva un svētuma standartiem -, vai arī "svētnīcu" - bēgšanu no pasaules, izolāciju, individuālu garīgumu, bet bez reālas mīlestības pret sabiedrību. Jaunā Jeruzāleme parāda, ka pilnība ir tur, kur svētnīca kļūst par pilsētu – kur ideālas, mīlestības pilnas cilvēku attiecības - kopiena pastāv absolūtā Dieva svētumā un patiesības gaismā. Mēs šodien kā Draudze esam aicināti būt par šīs nākotnes pilsētas-svētnīcas pārstāvjiem, šīs pilsētas vēstniecību uz zemes. Mūsu ticībai un dzīvei ir jāparāda, ka Dieva klātbūtne mūs nevis izolē no pasaules, bet padara mūs par vislabāko iespējamo kopienu pasaules vidū. Dievs vēlēs, mēs šīs pārdomas turpināsim nākošajā svētdienā. Āmen.