Gaidi visu no Jēzus

Kad Viņš visus Savus vārdus tautas dzirdēšanā bija pabeidzis, Viņš iegāja Kapernaumā. Bet kādam virsniekam bija kalps, kas tam bija dārgs un gulēja slims uz miršanu. Dzirdējis par Jēzu, virsnieks sūtīja pie Viņa jūdu vecajus, lūgdams Viņu nākt un izglābt viņa kalpu. Un tie, atnākuši pie Jēzus, Viņu sirsnīgi lūdza, sacīdami: „Viņš ir tā vērts, ka Tu viņam to dari, jo viņš mīl mūsu tautu un pats mums ir uzcēlis sinagogu.” Jēzus gāja tiem līdzi. Un, kad Viņš jau bija tuvu pie mājas, virsnieks sūtīja draugus, lai Tie Viņam saka: „Kungs, nepūlies, jo es neesmu cienīgs, ka Tu nāc zem mana jumta. Tāpēc es arī pats sevi neturēju par tik cienīgu, ka nāktu pie Tevis; bet saki tikai vienu vārdu, un mans kalps taps vesels. Jo arī es esmu cilvēks, kas nodots citu varai, un man ir pakļauti karavīri; un, kad es vienam saku: ej! — tad viņš iet; un otram: nāc! — tad viņš nāk; un savam kalpam: dari to! — tad viņš dara.” To dzirdot, Jēzus par viņu brīnījās, apgriezās un sacīja ļaudīm, kas Viņam sekoja: „Es jums saku: pat Israēlā Es tik lielu ticību neesmu atradis.” Un sūtītie, atgriezušies mājās, atrada kalpu veselu. (Lk. 7:1–10)

Dārgie draugi Kristū! Ar vārdiem „Es jums saku: pat Israēlā Es tik lielu ticību neesmu atradis.” Jēzus uzteic romiešu virsnieka ticību. Tā ir tik priekšzīmīga, ka pat dievbijīgākie israēlieši varētu no tās „mācīties”. Vai Jēzus tāpat uzteiktu jūsu ticību? Manu noteikti nē. Manējā bieži vien ir svārstīga, mazdūšīga, šaubīga, – šķietami tālu no tā, lai spētu pārcelt kalnus. Bet vai citviet Bībelē nav teikts, ka mēs paši saviem spēkiem vispār nespējam ticēt Jēzum? Pāvils Vēstulē efeziešiem raksta: „Jo no žēlastības jūs esat izglābti caur ticību, un tas nav no jums – tā ir Dieva dāvana” (Ef 2:8). Tātad Jēzus neizceļ virsnieka ticību kā paraugu tāpēc, lai mēs vairāk censtos kļūt par labākiem cilvēkiem. Bet virsnieka ticība palīdz mums labāk saprast, kādu ticību Dievs vēlas mūsos pamodināt, uzturēt un stiprināt. Šīs dienas evaņģēlija lasījums mums rāda: Ticēt Jēzum nozīmē gaidīt visu no Jēzus –

(1.) Tad mēs vairs nepaļaujamies uz savu taisnību,(2.) Tad mēs paļaujamies uz visvarenā Kunga vārdu, un (3.) Tad mēs piedzīvojam, ka Dievs uzklausa mūsu lūgšanas.

(1.) Mēs vairs nepaļaujamies uz savu taisnību

Viduslaikos Kapernaumas pilsēta tika iznīcināta, bet Bībeles laikos tā atradās Galilejas jūras ziemeļrietumu krastā. Tā kā tā atradās uz divu teritoriju robežas, tur bija muitas punkts. Tur bija stacionēta arī romiešu militārā vienība virsnieka (simtnieka) pakļautībā. Šis virsnieks vēršas pie Jēzus pēc palīdzības. Viņa kalps cieš no neārstējamas slimības. Viņš būtu varējis domāt: „Kas man daļas gar šo kalpu? Kalpu ir papilnam. Nu ko – ja viņš nomirs, es vienkārši atradīšu citu.” Bet viņš tā nedara. Uz nāvi slimais kalps viņam ir dārgs un vērtīgs. Tāpēc viņš vēršas pie Jēzus, kurš jau ir dziedinājis daudzus slimniekus. Taču viņš nelūdz Jēzum palīdzību personīgi. Jūdu vecaji ir tie, kas iestājas par virsnieku: „Viņš ir tā vērts, ka Tu viņam to dari, jo viņš mīl mūsu tautu un pats mums ir uzcēlis sinagogu.” (Lk 7:4-5). Viņi uzsver, cik daudz laba šis romiešu virsnieks ir darījis Israēla labā. Tāpēc Jēzum vajadzētu izpildīt virsnieka lūgumu. Viņuprāt, viņš to ir pilnībā pelnījis!

Bet, kad Jēzus pavadīja jūdu vadītājus uz virsnieka māju, virsnieks sūtīja savus draugus, lai tie pavēsta Jēzum: „Kungs, nepūlies, jo es neesmu cienīgs, ka Tu nāc zem mana jumta. Tāpēc es arī pats sevi neturēju par tik cienīgu, ka nāktu pie Tevis” (Lk 7:6b–7). Tātad viņš nevērsās pie Jēzus ar vēstnešu starpniecību tāpēc, ka viņam kā romiešu komandierim būtu zem sava goda runāt ar jūdu sludinātāju. Viņš arī nesūtīja jūdu vadītājus tādēļ, ka domātu, ka viņa lūgumam tad būtu lielāks svars un labākas izredzes tikt uzklausītam. Virsnieks nenāca pie Jēzus personīgi, jo neuzskatīja sevi par cienīgu stāties visvarenā Dieva priekšā, lai izteiktu savu lūgumu. Viņš nav arī tā cienīgs, lai Jēzus nāktu zem viņa jumta. Jo viņš nav israēlietis, bet gan pagāns pēc dzimšanas. Tomēr pāri visam viņš ir grēcīgs cilvēks, kura dzīve nespēj pastāvēt Dieva priekšā. Tāpēc viņš patiesībā nevar uzdrīkstēties lūgt Dievam palīdzību savā nelaimē.

Tomēr viņš uzdrīkstas to darīt – lai gan zina, ka sava grēka dēļ nav pelnījis, lai Jēzus viņu uzklausītu un izpildītu viņa lūgumu. To darot, viņš nepaļaujas uz savu šķietamo krietnumu, ko jūdu vadītāji tikko tik skaidri bija uzsvēruši. Viņš skatās dziļāk un redz, ka zem spožās virspuses – un par spīti tam labajam, ko viņš dara Israēla labā – viņa dzīvē patiesībā ir daudz vainas. Tāpēc viņš paļaujas vienīgi uz Dieva žēlastību. Viņš neuzstāj uz savām šķietamajām tiesībām. Viņš neuzskata par pašsaprotamu, ka Jēzus izpildīs viņa lūgumu vienkārši tāpēc, ka viņam uz to ir tiesības sava krietnuma dēļ. Romietis cer, ka Pestītājs neuzlūkos viņa grēku, bet pieņems viņu mīlestībā, neskatoties uz viņa grēku, un izpildīs viņa lūgumu žēlastības vadīts.

Arī mēs neesam pelnījuši, lai Jēzus nāktu „zem mūsu jumta” – mūsu mājās un mūsu sirdī. Arī mūsu iekšieni ir samaitājis grēks, pat ja ārēji dzīvojam krietnu dzīvi un apkārtējo acīs varbūt pat darām daudz laba. Bībele saka: „Visi ir novirzījušies, visi kļuvuši nederīgi; nav neviena, kas dara labu, nav pat neviena.” (Romiešiem 3:12). Mēs visi pēc savas dabas esam grēka šķirti no Dieva un garīgi miruši. Mēs negribam atzīt Dievu par savu Kungu, bet labāk ejam paši savus ceļus. Mēs sekojam savtīgām vēlmēm un mērķiem un paši nosakām savu dzīvi. Tā vietā, lai uzticētos Jēzum un ietu pa ceļu, kuru Viņš mums rāda, mēs labprātāk vēlamies būt paši savas laimes kalēji. Un atkal un atkal mēs pārkāpjam Dieva baušļus ar to, ko domājam, sakām vai darām. Tomēr Dievs ir mūsu Radītājs, un Viņam ir visas tiesības pieprasīt, lai mēs kā Viņa radības pildītu Viņa gribu. Vai gan mums visiem tāpēc nebūtu jābīstas no Viņa dusmām un soda, ko esam pelnījuši par savu dumpīgumu?

Bet Jēzus vēlas nākt arī „zem mūsu jumta”, lai atbrīvotu mūs no grēka verdzības. Caur Kristību Viņš jau ir ienācis mūsu sirdīs, kad Svētais Gars mūsos aizdedzināja glābjošo ticību. Un Viņš nāk pie mums atkal un atkal, kad mēs dzirdam vai lasām Viņa Vārdu un kad Svētajā Vakarēdienā ar maizi un vīnu saņemam Viņa patieso miesu un asinis. Dievs vēlas mums piedot visas mūsu neveiksmes, jo Jēzus uznesa visu mūsu vainu pie krusta un samaksāja par to ar savām asinīm. No žēlastības Viņš mūs šķīstī no grēka netīrumiem un pieņem mūs mīlestībā kā savus atpirktos bērnus. Tāpēc mēs tagad varam lūgt Viņa palīdzību visās mūsu bēdās. Jā, Viņš tikai gaida, kad mēs Viņam pastāstīsim par savām bēdām, jo Viņš vēlas pievērsties mums ar visu savu mīlestību. Un ticēt Jēzum nozīmē sagaidīt visu no Jēzus. Kad to darām, tad mēs vairs nepaļaujamies uz savu taisnību, bet...

(2.) paļaujamies uz visvarenā Kunga vārdu

Romiešu virsnieks ne tikai atzīst savu necienīgumu. Viņš arī saka, cik ļoti viņš uzticas Jēzum: „bet saki tikai vienu vārdu, un mans kalps taps vesels. Jo arī es esmu cilvēks, kas nodots citu varai, un man ir pakļauti karavīri; un, kad es vienam saku: ej! — tad viņš iet; un otram: nāc! — tad viņš nāk; un savam kalpam: dari to! — tad viņš dara.” (Lk 7:7b–8) Virsnieks tic, ka Jēzus var viņam palīdzēt, pat neienākot viņa mājās. Tāpat kā viņš, būdams romiešu virsnieks, dod pavēles saviem karavīriem – kuriem viņam jāpaklausa, jo tie ir pakļauti viņa varai –, tāpat arī slimībām ir jāpaklausa Jēzus pavēlēm. Jo Jēzus nav cilvēks „kā tu un es”. Viņš ir patiesā Dieva Dēls, kas tapis miesa. Viņa vara un spēks ir neierobežoti. Tāpēc Viņš nav bezspēcīgs slimības un nāves priekšā. Viņš var dziedināt slimības, pret kurām pat labākie ārsti un medicīnas speciālisti ir bezspēcīgi. Un Viņam pat nav jāatrodas vienā mājā vai telpā ar slimo cilvēku, lai to izdarītu. Pietiek ar to, ka Jēzus pasaka vienu vienīgu vārdu. Jo šis vārds ir visvarenā Dieva vārds. Viņš var palīdzēt pat tad, kad visa cita palīdzība šķiet nokavēta un neviens cits vairs nespēj palīdzēt.

Arī mēs varam uzticēties šim varenajam Kungam katrā vajadzības brīdī, lai cik grūts tas būtu. Viņš var ne tikai atbrīvot mūs no graujošās grēka nastas, jo Viņš samaksāja par mūsu vainu uz krusta. Jēzus arī augšāmcēlās no miroņiem Lieldienu svētdienā un tagad valda kā visvarenais Ķēniņš pār visu visumu. Tomēr Viņš nenoraugās no attāluma kā pasīvs skatītājs uz notikumiem mūsu pasaulē. Ar savu spēku Viņš iejaucas arī mūsu dzīvē, lai mūs pasargātu un mums palīdzētu. Tāpēc pat tad, kad problēmas mūsu priekšā samilzt, mēs varam paļauties uz Viņa palīdzību. Caur savu visvareno Vārdu Viņš var vērst mūsu bēdas par labu, lai cik lielas tās mums šķistu. Tāpēc mums grūtos laikos nav jākrīt izmisumā. Pat dzīves tumšajās ielejās mēs esam drošībā mūsu Labā Gana stiprajās rokās. Mēs drīkstam piesaukt Viņu palīgā jebkurā laikā un visu mūsu rūpju un problēmu vidū. Jo ticēt Jēzum galu galā nozīmē sagaidīt visu no Jēzus. Tad mēs vairs nepaļaujamies uz sevi, bet tā vietā mēs paļaujamies uz Visvarenā Kunga Vārdu, un...

(3.) Tad mēs piedzīvojam, ka Dievs uzklausa mūsu lūgšanas

Jēzus ir visu zinošais Dievs, no kura nekas nav apslēpts. Bet Viņš ir arī patiess cilvēks un tāpēc var brīnīties par ārkārtējām lietām. Kad Viņš uzzina, cik ļoti virsnieks Viņam uzticas un cik pazemīgi lūdz palīdzību, Jēzus liecina ļaudīm: „pat Israēlā Es tik lielu ticību neesmu atradis.” (Lk 7:9). Jā, tā izskatās ticība, ko Dievs no mīlestības vēlas dot arī jums un man: ticība, kas nepaļaujas uz mūsu pašu taisnību, bet uzticas visvarenā Kunga vārdam. Un šī patiešām ir ticība, ko neviens nevar radīt pats saviem spēkiem. Galu galā tā pilnībā pretojas mūsu prātam, ko ir samaitājis grēks. Nē, neviens nevar pārvarēt dziļo bezdibeni, kas mūs šķir no Dieva, ar savu spēku.

Bet ikviens, kurš ļauj Svētajam Garam dāvāt viņam šo ticību, tad arī piedzīvos, ka Dievs uzklausa mūsu lūgšanas un savā mīlestībā patiešām izpilda mūsu lūgumus. Romiešu virsnieka kalps jau bija dziedināts no savas nāvējošās slimības brīdī, kad virsnieka vēstneši atgriezās pie sava kunga. Patiesībā Jēzum nevajadzēja ieiet viņa mājās, lai palīdzētu kalpam. Viņam vajadzēja tikai pateikt vārdu, lai dziedinātu uz nāvi slimo vīru. Jo Jēzus vārds ir visvarenā Dieva vārds, kuram slimības paklausa, tāpat kā karavīriem jāizpilda sava kapteiņa pavēles, neatkarīgi no tā, vai viņiem tas patīk vai nē.

Un šis Kungs aicina arī mūs: „Nezūdaties nemaz, bet jūsu lūgumi lai nāk Dieva priekšā ar pateicību ikvienā lūgšanā un piesaukšanā.” (Fil 4:6). Un šim mudinājumam Viņš pievieno brīnišķīgo solījumu: „Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit; klauvējiet, tad jums taps atvērts. Jo ikviens, kas lūdz, dabū, un, kas meklē, atrod, un tam, kas klauvē, taps atvērts.” (Mt 7:7-8). To, ka tie nav tukši vārdi, piedzīvoja ne tikai romiešu virsnieks, apustuļi un daudzi citi Bībeles laikos. Visos laikos ticīgie kristieši ir varējuši piedzīvot, ka Dievs uzklausa lūgšanas un vareni iejaucas viņu dzīvē. Patiešām, vai gan arī mums nav bijis ļauts piedzīvot šādu brīnišķīgu pieredzi? Protams, var būt brīži, kad mums ir jāgaida nedaudz ilgāk, līdz lūgums tiek izpildīts. Un dažreiz atbilde uz lūgšanu izrādās savādāka, nekā mēs gaidījām. Bet neviens, kurš lūdz Jēzum palīdzību savās grūtībās un uzticas Viņa vadībai un virzībai, netiks pievilts.

Tomēr mēs šo mīlestību nemaz neesam pelnījuši; patiesībā mūsu grēka dēļ mums vajadzētu sastapties ar Dieva dusmām. Bet Dievs vēlas mums piedot visus mūsu grēkus, jo Jēzus tos izpirka mūsu vietā pie krusta. Un Jēzus var mūs atbrīvot no mūsu vislielākajām bēdām ar vienu vienīgu vārdu. Jo Viņš ir dzīvais Dievs, kura zināšanas un spēks ir neierobežoti. Un Viņš klausās, kad mēs ar Viņu runājam, un sola, ka Viņš darīs to, ko mēs no Viņa lūdzam. Tāpēc mums vairs nevajadzētu domāt, ka mēs, cilvēki, esam paši savas laimes kalēji vai ka mēs varam sasniegt jebko, ja vien to patiešām vēlamies. Ticēt Jēzum nozīmē sagaidīt visu no Jēzus. Tad mēs vairs nepaļaujamies uz savām spējām vai savu labumu. Tad mēs liekam savu paļāvību uz Visvarenā Kunga Vārdu. Un tad mēs piedzīvojam, ka Dievs uzklausa mūsu lūgšanas un palīdz pat tur, kur visa cita palīdzība ir bezspēcīga. Lai Dievs modina un stiprina šādu ticību arī mūsu sirdīs! Āmen.

Mācītāja Holgera Vaisa sprediķi tulkojis mācītājs Ilārs Plūme