I Post Trinitatis

Bija kāds bagāts vīrs, kas tērpās purpurā un smalka lina drānās un lepni dzīroja ik dienas. Bet viņa durvju priekšā gulēja kāds ar vātīm klāts nabags, vārdā Lācars. Tas kāroja ēst to, kas krita no bagātnieka galda, bet tikai suņi nāca un laizīja viņa vātis. Un notika, ka nabagais nomira un eņģeļi viņu aiznesa Ābrahāma klēpī. Arī bagātais nomira un tika apglabāts. Ellē, ciezdams mocības, viņš pacēla acis un no tālienes redzēja Ābrahāmu un viņa klēpī Lācaru. Un viņš sauca: tēvs Ābrahām, apžēlojies par mani un atsūti Lācaru, lai viņš iemērc pirksta galu ūdenī un atvēsina manu mēli, jo es ciešu mokas šajās liesmās. Bet Ābrahāms sacīja: dēls, atceries, ka tu visu labo saņēmi savā dzīvē, tāpat kā Lācars visu slikto; tagad viņš šeit gūst iepriecinājumu, bet tu ciet mokas. Turklāt starp mums un jums ir nolikts liels bezdibenis, lai tie, kas gribētu pāriet no šejienes pie jums, to nevarētu, nedz arī no turienes pie mums. Tad tas sacīja: es tevi lūdzu, tēvs, sūti viņu uz mana tēva namu, jo man ir pieci brāļi; lai viņš tos brīdina, ka arī viņi nenonāk šajā mocību vietā. Bet Ābrahāms atbildēja: viņiem ir Mozus un pravieši – lai viņi tiem klausa. Tad viņš teica: nē, tēvs Ābrahām! Ja vien kāds no mirušajiem dotos pie viņiem, tie atgrieztos no grēkiem. Bet Ābrahāms sacīja: ja viņi neklausa Mozu un praviešus, viņi neticēs, pat ja kāds no mirušajiem augšāmceltos.” (Lk. 16: 19-31)

Trīsvienības diena ir kā garīga pārbaude — vai mēs patiešām pieņēmām Trīsvienības lēnprātīgo Dievu, vai arī tūlīt atgriežamies pie vecā elka: mantas. Tāpēc šīs svētdienas teksts runā par garīgu pretestību Svētā Gara darbībai. Pirms nedēļas mēs skatījāmies uz Dievu, kurš nevis ņem sev, bet dod sevi:  Tēvs — dāvā; Dēls — atdod sevi; Gars — vada, neuzspiežot. Tā ir Dieva iekšējā kustība: dāsnums, pašatdeve, lēnprātība, mīlestība. Un tagad — Pirmajā svētdienā pēc Trīsvienības — mēs dzirdam Jēzu brīdinām: “Sargieties no alkatības! Bīstieties no vienaldzības!” Tā nav temata maiņa. Tas ir turpinājums. Jo alkatība un vienaldzība ir pretējais gars Trīsvienības lēnprātībai.

Alkatība nav tikai “gribēt vairāk”. Jānis Zeltamute par alkatību saka: “Alkatīgais ir nabags pat tad, ja viņam pieder viss.” Tā ir iekšēja kustība pretējā virzienā, pretēji Dieva kustībai: Dievs dod — alkatība rauš; Dievs atdod — alkatība tur sev; Dievs ir lēnprātīgs — alkatība ir nemierīga. Dievs rada kopību — alkatība un vienaldzība rada izolāciju. Baznīcas tēvi bieži teica: alkatība ir elku kalpība, jo tā prasa to, ko prasa Dievs — uzticību, paļāvību, cerību. Un tāpēc tā ir lielākā pretestība Svētā Gara darbam: Gars grib mūs veidot līdzīgus Kristum, bet alkatība un vienaldzība mūs velk atpakaļ pie Ādama bailēm.

Baznīcas gada gājumā šis teksts atrodas tūdaļ pēc Svētās Trīsvienības dienas un liturģiski tas ir ģeniāli. Pēc tam, kad esam skatījuši Dieva dabu, mēs tūlīt tiekam aicināti skatīties uz savējo. Un te parādās dziļa plaisa. Trīsvienība — dāsnums. Cilvēks — skopums. Dievs — pašatdeve. Cilvēks — pašsaglabāšanās. Dievs — lēnprātība. Cilvēks — nemiers.

Pirmā svētdiena pēc Trīsvienības ir kā garīgais rentgens, kas ļauj ieraudzīt vai Dieva lēnprātība mūsos jau ir sākusi darboties, vai arī mēs vēl turamies pie saviem šķūnīšiem, kurus gribam būvēt arvien lielākus un lielākus.

Tieši par to Jēzus runā stāstā par bagāto muļķi — nevis par naudu, bet par dvēseli. Jēzus nesaka, ka bagātība ir ļauna. Viņš saka, ka dvēsele var kļūt par šķūni. Bagātais vīrs runā tikai ar sevi: “Es darīšu… es būvēšu… es krāšu… es baudīšu…” Tur nav Dieva, nav tuvākā, nav pateicības, nav kopības, nav prieka.  Tā ir anti-trīsvienība — cilvēks, kas dzīvo sevī, no sevis un priekš sevis. Un Dievs viņu sauc par muļķi, jo viņš krāj to, ko nevar paņemt līdzi, bet nekrāja to, ko varēja paņemt līdzi mūžībā. Te nu cīņā iesaistās Gars palīdzot cīnīties pret vienaldzību un alkatību. Svētā Gara darbs vienmēr ir vērsts pretējā virzienā: no krāšanas — uz dāsnumu; no bailēm — uz paļāvību, no vientulības — uz kopību, no nemiera — uz lēnprātību, no “mans” — uz “mūsu”. Gars šādi veido mūs, lai mēs dzīvotu Trīsvienības ritmā. Un tāpēc alkatība un vienaldzība ir ne tikai grēks, bet garīga blokāde. Pretinde šai garīgajai blokādei ir Vakarēdiens.

Vakarēdiens ir Dieva dāsnums, kas ienāk mūsu skopajā domāšanā. Bagātais muļķis saka: “Es būvēšu lielākus šķūņus un ēdīšu.” Kristus saka: “Ņemiet, ēdiet. Tā ir Mana miesa.” Bagātais vīrs pašapzinīgi saka: “Mana dvēsele, tev ir daudz mantas.” Kristus sevi upurējoši saka: “Mana miesa par jums dota.” Bagātais saka: “Es baudīšu.” Kristus saka: “Dariet to Mani pieminēdami.” Vakarēdiens ir Trīsvienības lēnprātības sakraments, kas mūs atbrīvo no alkatības nemiera. Un tā, alkatība saka: “Man nepietiek.” Trīsvienība saka: “Es esmu ar tevi, lai dotu.”

Jēzus stāstā Lācars un bagātais vīrs nenonāk dažādās “vietās”, bet dažādos stāvokļos — viens stāvoklis ir kopība ar Dievu, otrs ir izolācija no Dieva. Alkatība izolē, bet lēnprātība atver. Tātad, kur nonāk Lācars un bagātais vīrs?

“Ābrahāma klēpis”, kur nonāk nabaga Lācars, ir nevis ģeogrāfiska vieta, bet tas ir attiecību stāvoklis. Jūdu pasaulē “klēpis” nozīmēja tuvību, pieņemšanu, godu. Piemēram, apustulis Jānis bija “pie Jēzus krūtīm” Pēdējo vakariņu laikā. Tātad Lācars nonāk: Dieva tuvumā, kopībā, drošībā, mīlestības telpā. Baznīcas tēvi to sauca par taisno ļaužu mieru, Dieva klātbūtnes prieku, atgriešanos mājās. Tas ir Trīsvienības ritms: būt pieņemtiem, būt kopībā, būt mīlētiem.

“Elle” vispirms ir izolācija, nevis kamera, kur tiek izciests sods. Un tajā bagātais vīrs ir vientuļš: viņš nerunā ar Dievu, viņš nerunā ar Lācaru, viņš runā tikai ar Ābrahāmu, un pat tad — cenšoties panākt, lai Lācars viņam kalpotu. Viņš nav mainījies. Viņš joprojām dzīvo, turpina savu iepriekšējo dzīvi.  Tā ir elle - nepārvarama distance, kurā cilvēks pats sevi ir ieslēdzis.

Lielā plaisa starp Lācaru un bagāto vīru un visiem ticīgajiem un neticīgajiem ir nevis Dieva atriebība, bet cilvēka paša nostāja. Ābrahāms saka: “Starp mums un jums ir liela plaisa - bezdibenis” Baznīctēvi to skaidroja tā, ka plaisa nav Dieva veidota, bet tā ir cilvēka dzīvesveida rezultāts. Bagātais vīrs visu dzīvi būvēja mūrus, cēla sienas nevis tiltus. Un tagad viņš dzīvo savas izvēles galējā formā. Lācars savukārt dzīvoja atvērtībā — viņam nebija nekā, ko sargāt. Viņš bija “tukšs”, un tukšumu Dievs var piepildīt. Diženā Lionas bīskapa Ireneja vārdiem sakot: “Dievs piepilda tukšo, bet iztukšo pilno.”

Kāpēc Lācars tiek nosaukts vārdā, bet bagātais — nē?  Tas ir viens no skaistākajiem stāsta teoloģiskajiem akcentiem. Jūdu vārds Lācars nozīmē "Dievs ir mans palīgs". Dievs zina viņa vārdu. Bagātajam nav vārda, jo viņa identitāte, viņa vārds bija “manta”. Tā ir garīga diagnoze: kas dzīvo no mantas, tas paliek bez vārda; kas dzīvo no Dieva, tas tiek saukts vārdā. Vai šī līdzība māca par pēcnāves topogrāfiju? Nē. Jēzus nedod karti, bet atklāj dvēseles stāvokļus. Jēzus stāsts ir par: kopību vai izolāciju, atvērtību vai pašpietiekamību, dāsnumu vai alkatību, Trīsvienības ritmu vai anti-trīsvienības ritmu. Trīsvienība — mūžīga kopība. Bagātais vīrs — mūžīga izolācija. Lācars — mūžīga pieņemšana. Tātad šīs svētdienas teksts jautā: Vai mēs dzīvojam Trīsvienības ritmā — dāsnumā, atvērtībā, kopībā? Vai arī bagātā vīra ritmā — raušanā, bailēs, skopumā, vienaldzībā un izolācijā?

Mīļā draudze! Paviršs klausītājs Jēzus stāstā saskatīs tikai moralizēšanu: "Esi labs pret nabagiem, citādi nokļūsi ellē." Taču, ja mēs skatāmies caur luteriskās ticības prizmu, šis stāsts atsedz daudz dziļāku realitāti. Tas runā uz mums divās valodās: Bauslības un Evaņģēlija valodā. Bauslība mūs šodien ir satriekusi, parādot mūsu pašu egoismu un nespēju sevi glābt. Bauslība mums šodien saka: ja tu dzenies tikai pēc sava komforta, ja tu ignorē sava tuvākā kailumu un sāpes, tu jau tagad atrodies bezdibenī kopā ar bagāto vīru. Bet Evaņģēlijs mūs šajā pašā brīdī ceļ augšā. Mēs vairs neesam atstāti savā nespēkā. Tā kā Kristus mūs ir uzņēmis savā "klēpī" un dāvājis mums glābšanu pilnīgi par velti, mūsu acis tiek atvērtas. Mēs ejam ārā pa baznīcas durvīm nevis tāpēc, lai tagad ar bailēm mēģinātu nopelnīt debesis, bet gan pateicībā. Un, kad mēs tur, ārā, pasaulē ieraudzīsim savu "Lācaru" — savu līdzcilvēku, kuram vajadzīgs mierinājums, palīdzība vai vienkārši uzklausīšana —, mēs vairs neiesim viņam garām. Jo mēs zinām: mēs paši bijām ubagi, bet Dievs mūs ir bagātīgi apžēlojis, un Viņš tagad ir mums tuvāk nekā mēs paši sev.

Bet tagad paskatīsimies uz stāsta pēdējo teikumu. Bagātnieks lūdz zīmi saviem brāļiem — lai kāds augšāmceļas no mirušajiem un apmeklē tos. Ābrahāms viņam atbild: "Ja tie neklausa Mozu un praviešus, tie neticēs arī tad, ja kāds no mirušajiem augšāmceltos." Mīļie draugi, mēs dzīvojam laikā, kad šis teikums ir jau piepildījies. Kāds ir augšāmcēlies no mirušajiem! Šis kāds ir Jēzus Kristus, kurš pats labprātīgi tapa par "nabaga Lācaru" mūsu dēļ. Viņš izgāja ārpus pilsētas vārtiem, kails un sasists — mūsu grēka brūču — klāts. Viņš izcieta elles sāpes un mokas pie krusta, lai pārvarētu to milzīgo, neizbēgamo bezdibeni, kas mūs šķīra no Dieva. Evaņģēlijs mums šodien pasludina: tas bezdibenis, ko Bauslība uzrāda, Kristū ir aizbērts. Viņa augšāmcelšanās ir zīme, ka ikviens, kurš atzīst savu garīgo nabadzību un sauc pēc Viņa, vairs netiek tiesāts pēc viņa vienaldzības vai nevarības. Kristus mūs nevis atstāj pie durvīm, bet aicina pie sava mielasta galda — pie Svētā Vakarēdiena, kur Viņš pats dzēš mūsu slāpes ar Dzīvības ūdeni.

Kungs Jēzu Kristu, Tu, kas esi bagāts žēlastībā un lēnprātībā, atbrīvo mūs no sirds alkatības, no bailēm, kas liek krāt, no vientulības, ko mēs paši sev uzceļam ar savu vienaldzību pret citiem. Ievieto mūs Ābrahāma klēpī — Tavā tuvumā, Tavā mierā, Tavā kopībā. Dari mūsu dvēseles atvērtas kā Lācaram, lai mēs pieņemtu Tavu dāsnumu un paši kļūtu par dāvanu citiem. Svētais Gars, māci mūs dzīvot Trīsvienības ritmā — dodot, nevis raušot, grābjot un paturot, uzticoties, nevis baidoties, mīlot, nevis norobežojoties. Un kad pienāks mūsu stunda, ved mūs nevis vientulībā, bet Tēva klēpī. Tava mīlestība, mīļais Dievs, ir stiprāka par nāvi un žēlastība — lielāka par mūsu sirdi. Tev ir mūžīgs gods, slava un pateicība. Āmen.