Cantate svētdiena

Bet tagad es aizeju pie tā, kas mani sūtījis, un neviens no jums nejautā man: kurp tu ej? Jūsu sirds ir skumju pārpilna tādēļ, ka to jums esmu pateicis. Taču es jums saku patiesību: jums ir labāk, ka es aizeju. Ja es neaizeju, Aizstāvis pie jums nenāks, bet, ja es aizeju, es viņu sūtīšu pie jums. Un atnācis viņš pārliecinās pasauli par grēku, taisnību un tiesu: par grēku – tādēļ ka tie netic man; par taisnību – tādēļ ka es aizeju pie Tēva, un jūs mani vairs neredzēsiet; par tiesu – tādēļ ka šīs pasaules valdnieks ir notiesāts. Man vēl ir daudz, ko jums teikt, bet šobrīd jūs to nespējat nest. Bet, kad nāks viņš – Patiesības Gars, viņš vadīs jūs visā patiesībā; jo viņš nerunās no sevis, bet runās to, ko dzirdēs, un pasludinās jums visu, kas nāks. Viņš pagodinās mani, jo viņš ņems no tā, kas ir mans, un jums pasludinās. Viss, kas pieder Tēvam, ir mans, tādēļ es jums sacīju: viņš ņems no tā, kas ir mans, un jums pasludinās. (Jņ. 16: 5-15)

Mīļā draudze, šīs svētdienas sakarībā Svētais Augustīns māca, ka Svētais Gars nenāk ar kādu “jaunu”, pārsteidzošu mācību, bet atklāj Kristus patiesības dziļumus. Savukārt diženais patiesības cīnītājs Aleksandrijas bīskaps Atanāsijs norāda, ka: Kristus aiziešana nav zaudējums — tā ir pāreja uz dziļāku klātbūtni, kurā Jēzus dzīvo mūsos caur Garu. Izcilais vārda meistars Konstantinopoles arhibīskaps Jānis Zeltamute šeit piebilst - Gars pārliecina pasauli nevis ar spēku, bet ar iekšēju gaismu, kas atsedz grēku, taisnību un tiesu. Mūsu mīļais doktors Luters savukārt māca, ka Svētais Gars ir vienīgais, kas dara Evaņģēliju dzīvu, pārliecinot par grēku (neticību), taisnību (Kristus aiziešanu pie Tēva) un tiesu (ļaunuma sakāvi). Gars nes nevis jaunu mācību, bet padara saprotamu Kristus mācību un iegravē to sirdī. Viņš darbojas caur Vārdu un sakramentiem, sakārtojot cilvēka dzīvi tā, kā komponists sakārto melodiju. Un Kristus aiziešana nav zaudējums — tā ir vietas atvēršana Gara darbam. Kā skaisti sacījis Augustīna mācītājs Milānas bīskaps Ambrozijs - Gars dara cilvēku par “jauno dziesmu”, kuru komponē pats Dievs.

Un te, mīļā draudze, mēs nonākam pie pašas šī teksta sirds. Baznīcas tēvi un Luters —divi dažādi laikmeti, divas dažādas balsis — šeit runā pilnīgā saskaņā. Viņi saka vienu un to pašu: Svētais Gars nepasaka neko jaunu; viņš dara dzīvu to, ko Kristus jau ir teicis. Augustīns to sauc par Kristus patiesības dziļumu atvēršanu. Luters — par vienīgā īstā sludinātāja darbu, kas pārliecina par grēku, taisnību un tiesu. Luteriskās ortodoksijas gigants Johans Gerhards to sauc — par pestīšanas kārtības ritmu, kurā Kristus aiziešana atver vietu Gara darbam. Un visi trīs saka: Gars darbojas caur Vārdu un sakramentiem, nevis caur sajūtām vai zīmēm. Gars ir Kristus balss, Kristus spēks un Kristus klātbūtne, kas sakārto cilvēka iekšējo haosu un pārvērš viņu par jaunu dziesmu. Tas ir Cantate svētdienas noslēpums: nevis mēs dziedam Dievam, bet Dievs dzied mūsos. Un par to šodien parunāsim drusku vairāk.

Tātad vārds Cantate, kā latīniski saucas šī svētdiena ir pavēle: “Dziediet!” Bet šodienas evaņģēlijs sākas ar pavisam ko citu, proti, ar skumjām. Jēzus saka: “Es aizeju… un jūsu sirdis ir skumju pārpilnas.” Un tieši tur — šajā klusumā, šajā neskaidrībā — Jēzus apsola Aizstāvi, Svēto Garu. Un te ir paradokss: Baznīca tiek aicināta dziedāt tieši tad, kad cilvēks pats dziedāt nespēj, nevar un negrib. Tādēļ Kristus tai sūta Aizstāvi – Svēto Garu.

Cilvēki bieži domā par Svēto Garu kā par kaut ko impulsīvu, spontānu, neparedzamu. Bet Jēzus šodien saka ko citu: “Viņš jūs vadīs visā patiesībā.” Svētais Gars nav haosa radītājs. Viņš ir vadītājs, komponists, harmonijas meistars. Mūsu dzīves bieži ir kā nepabeigti motīvi: te kāds akords paliek karājoties gaisā; te ritms sabrūk; te melodija sāk skanēt šķībi un pagaist tumsā. Mēs paši bieži mēģinām to visu salīmēt kopā — ar disciplīnu, ar gribasspēku, ar morāli. Bet Jēzus saka: “Tas nav jūsu darbs. Tas ir Gara darbs.” Gars ir tas, kurš paņem mūsu saraustītos motīvus un saka: “Es no tā visa uztaisīšu dziesmu.”

Gars sakārto haosu — nevis no malas, bet no iekšienes. Ievērojiet, ko Jēzus nesaka. Viņš nesaka: “Es jums došu instrukcijas.” Viņš nesaka: “Es jums došu spēku.” Viņš saka: “Es jums došu Aizstāvi.” Tas nozīmē: Dievs nedod mums partitūru rokās un nesaka: “Tagad spēlējiet.” Nē, Viņš ienāk mūsos un pats sāk spēlēt. Tāpēc kristīgā dzīve nav mūsu projekts. Tā ir mūzika, kas top mūsos. Un reizēm — jā — tā ir mūzika minorā. Reizēm tā ir lēna, smaga, ar daudzām pauzēm. Bet tā joprojām ir Dieva mūzika.

Cantate nav pavēle būt priecīgam — tā ir pavēle paļauties uz Dievu. “Dziediet Kungam jaunu dziesmu,” saka psalms. Bet psalms nesaka: “Jūtieties priecīgi.” Psalms saka: “Viņš dara brīnumus.” Tātad dziesma nav mūsu emociju produkts. Dziesma ir Dieva darbība, Viņa atbalss mūsos.

Cantate svētdiena nav par to, ka mēs esam priecīgi. Tā ir par to, ka Dievs ir pilnīgi un absolūti uzticams. Un tāpēc mēs dziedam. Mēs dziedam nevis tāpēc, ka viss ir sakārtots, bet tāpēc, ka Gars sakārto mūs. Mēs dziedam nevis tāpēc, ka varam panākt vai jau redzam uzvaru, bet tāpēc, ka Gars jau raksta uzvaras melodiju. Mēs dziedam nevis tāpēc, ka jūtamies stipri, bet tāpēc, ka Gars nes mūs. Baznīca ir vieta, kur cilvēks pats kļūst par dziesmu: Jēzus saka: “Viņš ņems no tā, kas ir Mans, un jums to darīs zināmu.” Tas nozīmē: Gars mūs ne tikai mierina. Viņš mūs pārvērš. Viņš mūs pārvērš par cilvēkiem, kuru dzīve pati kļūst par dziesmu: par piedošanu, kas skan tur, kur visi gaida atriebību; par cerību, kas skan tur, kur visi ir noguruši; par gaismu, kas skan tur, kur ir tumšs. Un šī dziesma nav skaļa. Tā nav triumfāla. Tā nav līdzīga pasaules radītajam troksnim. Kāda tā ir? Tā ir patiesa. Tā ir dziesma, kuras komponists ir Svētais Gars. Tātad Cantate svētdiena nav par to, ka mēs dziedam Dievam. Tā ir par to, ka Dievs dzied mūsos. Un tāpēc — pat ja šodien kādam sirdī ir klusums, smagums, nogurums vai skumjas — tas nav šķērslis. Tas ir tieši tas brīdis, kurā Gars sāk komponēt. Lai mūsu visu dzīves kļūst par melodiju, ko Dievs pats ir sācis, ko Gars turpina, un ko Kristus piepildīs.

Kungs Jēzu Kristu, Tu, kas ar savu aiziešanu atvēri durvis Savam Garam, māci arī mums dziedāt tad, kad sirds klusē. Svētais Gars, Patiesības Skolotāj, ienāc mūsu prātos kā gaisma, ienāc mūsu sirdī kā mierīga elpa, ienāc mūsu dzīvē kā melodija, kas sakārto to, ko mēs paši nespējam saturēt kopā. Dari mūs par jaunu dziesmu Tēvam — ne tāpēc, ka mēs būtu stipri, bet tāpēc, ka Tu pats mūs pacel, kad mūsu balss lūzt. Atver mūsu ausis Tavam vārdam, lai mēs dzirdam nevis pasaules troksni, bet to kluso ritmu, kurā Tu vadi savu Baznīcu cauri laikam. Dari, lai mūsu dzīve kļūst par liecību, ka Kristus ir pie Tēva, ka taisnība ir stiprāka par tumsu, un ka ļaunuma tiesa jau ir izskanējusi. Un kad mūsu dziesma kļūst vāja, tad Tu pats dziedi mūsos, kā Augustīns teica: “Dziedi un ej — jo Tu ej uz mājām.” To lūdzam caur Jēzu Kristu, kas dzīvo un valda kopā ar Tevi, Tēvs, Svētā Gara vienībā, viens Dievs no mūžības uz mūžību. Āmen.