III Post Trinitatis

Daudzi muitnieki un grēcinieki pulcējās ap viņu, lai viņu dzirdētu. Farizeji un rakstu mācītāji kurnēja: “Šis pieņem grēciniekus un kopā ar tiem ēd.” Bet viņš tiem sāka stāstīt līdzību: “Kurš cilvēks no jums, kam ir simts avju, vienu pazaudējis, neatstāj tās deviņdesmit deviņas tuksnesī un nedodas pakaļ pazudušajai, līdz to atrod? Un, atradis avi, viņš to ceļ uz saviem pleciem priecādamies un, pārnācis mājās, sasauc draugus un kaimiņus un tiem saka: priecājieties līdz ar mani, jo es savu pazudušo avi esmu atradis. Es jums saku: tāpat arī debesīs būs lielāks prieks par vienu atgriezušos grēcinieku nekā par deviņdesmit deviņiem taisnajiem, kuriem atgriešanās nav vajadzīga. Vai arī kāda sieviete, kurai pieder desmit drahmas, ja tā vienu pazaudē, vai viņa neiededz lukturi un neizmēž māju, un rūpīgi nemeklē, līdz to atrod? Atradusi to, viņa sasauc draudzenes un kaimiņus un saka: priecājieties līdz ar mani, jo esmu atradusi drahmu, ko biju pazaudējusi. Es jums saku: tāpat ir prieks Dieva eņģeļiem par vienu atgriezušos grēcinieku.” (Lk. 15:1-10)

Kas ir Dievs? Šīs dienas evaņģēlijā Kristus atbild – Dievs ir tas, kurš meklē grēciniekus un kopā ar saviem eņģeļiem priecājas par viņu glābšanu. Tā nu Trīsvienīgo Dievu ir iespējams ļoti viegli pazīt, jo neviena cita, kas meklētu grēciniekus nav. Jēzus vārdi radikāli maina priekšstatu par Dievu. Tā Dieva vietā, kurš tikai biedina ar savām prasībām, spiež darīt daudzus un dažādus darbus, veikt ceremonijas, draud, soda un pazudina tagad ir Dievs, kurš iesaistās intīmā kopīga mielasta tuvībā ar grēciniekiem; īpaši meklē un glābj viņus, lai priecātos par grēcinieku atgriešanos. Īsi sakot, Dievs ir labs, žēlsirdīgs, mīlošs un gādīgs. Ieraudzījuši šo Dievu Jēzū Kristū muitnieki un grēcinieki līksmi pulcējās viņam apkārt. Tas nepatika tiem, kuri uzskatīja, ka viņi ir svēti paši savas dzīves un darbu dēļ, un, ka Dievam ir jāmīl tikai tādus kā viņi. Tā kā garīgās lietās ir grūti izdarīt pareizus secinājumus, Jēzus tiem sniedz divus piemērus no laicīgas dzīves. Saturs šiem piemēriem ir vienkāršs un viegli saprotams – ja kāds ir pazaudējis kaut ko vērtīgu, viņš pamet visu citu un pieliek lielas pūles, lai pazaudēto atrastu un atradis to, ir ļoti priecīgs. Tieši tāpat domā un dara Dievs.

Protams, nav tā, ka Dievam patiktu grēks. Nē, Grēku Dievs ienīst, bet viņš mīl grēciniekus un ir gatavs uz pašaizliedzīgu upuri, lai tos glābtu. Reālā situācija ir tāda, ka Dieva priekšā visi ir grēcinieki, nav neviena svētā, jo cilvēku darbi nepadara tos taisnus Dieva priekšā. Lielā problēma ir tā, ka tagad glābt vairs nevienu nevajag, jo grēcinieku pavisam vienkārši vairs nav. Mūsdienu Rietumu pasaulē tā ir sērga, kas izplatījusies neparastos apmēros, proti, cilvēki uzskata, ka viņi paši sev ir likums – tas, ko es domāju un daru ir pareizi, jo es tā gribu. Protams, katrs atsevišķais cilvēks to dara tikai ierobežotā veidā, bet tā pati doma ir raksturīga arī sabiedrībai kopumā, proti, sabiedrība pieņem likumus pēc sava prāta un pasludina par labu un pareizu to, ko tā pati vēlas. To, cik tam var būt smagas sekas mēs labi redzam mūsu dienās.

Krievijas prezidents pēc Čingizhana piemēra pasludina pats sevi par likumu. Un ja viņš izvēlas apkaut veselu tautu, ļauj slepkavot, izvarot un izpostīt visu, ko iespējams izpostīt, tad tas pēc viņa domām ir labi un pareizi, un tam piekrīt arī liela daļa no viņa tautas. Ja Kremļa saimniekam šāda rīcība tiek pārmesta, viņš var tikai pavīpsnāt – jūs paši noliedzat universālas morālas vērtības un pasludināt par likumīgām un valsts atbalstāmām pretdabiskas seksuālas attiecības un pārmetat man, ka es drusku pašaudos un ļauju saviem karavīriem nedaudz papriecāties. Ja jūs esat paši sev likums, tad kādēļ es tāds nevaru būt? Un te nelīdzēs piesaukt tautu un tās gribu, jo krievu tauta grib un atbalsta savu čingizhanu.

Tas, ko tomēr ievērojam pašreiz Ukrainā notiekošā kara sakarībā ir izteiktais uzsvars uz morālas dabas jautājumiem. Karš ir karš, bet arī karā ir jāievēro morālas dabas aizliegumi. Tieši to neievērošana tiek pārmesta Krievijas prezidenta vadītajiem karavīriem. Bet tad, kad tiek pārmests un nosodīts kāds cits, vienmēr rodas jautājums – bet kā ar mums pašiem? Un atbilde ir bēdīga: slepkavības un varmācība Ukrainā tiek stingri nosodītas, tomēr Latvijā katru gadu tiek nogalināti vairāk nekā pieci tūkstoši vēl nedzimušu bērnu. Šajā sakarībā tiek iebilsts, ka sieviete drīkst ar savu miesu darīt to, ko tā grib. Tas, protams, tā nav, jo runa ir nevis par mātes, bet vēl nedzimušā bērna miesu. Šajā sakarībā ir jāatceras, ka atšķirībā no pārējās dabas cilvēka dzīvībai ir īpaša vērtība, jo Dievs, lai radītu cilvēku par dzīvu būtni, iedvesa viņā pats savu garu. Tieši gars ir tas, kas dara cilvēku dzīvu, un nokaut augli mātes miesās nozīmē nokaut Dieva gribētu un ar īpašu gara dāvanu apveltītu radību. Tad, kad kristīgā ticība kļuva par valdošo Romas impērijas reliģiju, kristiešu attieksme pret vēl nedzimušo bērnu dzīvībām ieguva juridisku formu, un 6. gs. imperators Justiniāns ar likumu aizliedza abortus. Turklāt, lai saprastu dzīvības neaizskaramību nav jābūt kristietim. Labs piemērs ir grieķu ārsta Hipokrāta skolnieki, kas, noraidot filozofa Platona uzskatus, uzrakstīja zvērestu, apņemdamies nevienam nedot nāvējošas zāles, kaut arī tās tiktu prasītas, nedz arī sniegt palīdzību sievietei panākt abortu. Savā vēstulē ASV augstākajai tiesai Māte Terēze rakstīja: „Tiesības uz dzīvību nav atkarīgas un nedrīkst tikt pasludinātas par atkarīgām no kāda cita labpatikas, arī ne no vecākiem vai valdības.” Bijušais ASV prezidents Ronalds Reigans norāda, ka aborts attiecas ne tikai uz nedzimušo bērnu, bet uz ikvienu valsts pilsoni. Viņš raksta: "Ābrahams Linkolns saprata, ka mēs nevarēsim pastāvēt kā brīva zeme, ja daži cilvēki nolems, ka visi nav piemēroti tam, lai būtu brīvi, un tādēļ tiem ir jābūt vergiem. Tāpat mēs nevarēsim pastāvēt kā brīva tauta, ja daži cilvēki nolems, ka visi nav piemēroti tam, lai dzīvotu, un tādēļ tiem ir jātiek pakļautiem abortam jeb bērna slepkavībai. Mana administrācija vēlas pasargāt Ameriku kā brīvu zemi, un šīs brīvības saglabāšanā pats svarīgākais ir apstiprināt visu cilvēku pārpasaulīgās tiesības dzīvot, jo bez šīm tiesībām pārējām tiesībām nav nekādas jēgas."

Tātad tas, ko Dievs, pieļaudams Krievijas prezidenta plosīšanos, mums saka ir sekojošais – jūs esat atmetuši manu likumu un paši sevi pasludinājuši par likumu. Labi, es pieļaušu, ka to pašu dara mazais Kremļa Čingizhans un jūs uzskatāmi redzēsiet, ko tas nozīmē. Kā jau tika sacīts, cilvēku aprobežotības un cietsirdības dēļ ir nepieciešams garīgas patiesības mācīt ar piemēriem no laicīgas dzīves. Un no Krievijas kara Ukrainā ir jāmācās saprast, ka idejām ir konsekvences. Ja morāles likuma absolūtais raksturs tiek noliegts, tad vairs nav iespējams intelektuāli godīgi runāt par labu un ļaunu. Tad visiem jāiet skolā pie vācu filozofa Nīčes un jāmācās, ka labā un ļaunā nav, paši esam dievi, ko gribam, to darām un tam neglābjami seko visu karš pret visiem.

Ko darīt? Tas nav īsti pareizs jautājums. Pareizais jautājums ir - kam ticēt, jeb kurš ir Dievs - tas, kurš valda debesīs vai pats cilvēks? Ja Dievs ir Dievs, debess un zemes radītājs, kura priekšā vienādi atbildīgi ir visi, tad tam ir noteiktas sekas, proti, viņa priekšā mēs visi esam grēcinieki. Piedzimām kā grēcinieki un nomirsim kā grēcinieki, un glābt mūs no tā var vienīgi pats Dievs. Tā ir ļoti skumja un sāpīga patiesība. Bet tas vēl nav viss stāsts. Stāstam ir turpinājums, kas vēsta, ka vienīgais svētais Dievs mīl nabaga grēciniekus, vēlas tos glābt un būt kopā ar tiem. Un tad, kad grēcinieks tiek atgriezts pie Dieva, Dievs kopā ar saviem eņģeļiem līksmo un priecājas.

Šajās dienās Siguldā vairāki simti cilvēku atstāja visu un meklēja pazudušo meitenīti. Pazudušā meklēšana ir pareiza un labi saprotama lieta, arī Dievs to dara. Diemžēl meitenes atrašana nebija priecīga. Atrast vajadzēja daudz ātrāk. Dievs šādas lietas labi zina un viņš ir labāks meklētājs par mums cilvēkiem. Viņš meklē mūs, lai glābtu no mūžīgas nāves. Tu esi tā avs un tas grasis, ko Kristus ir meklējis un atradis. Tad nu ļauj vairoties debesu priekam un nevairo muļķīgas filozofijas, kas māca, ka tevi nemaz nevajadzēja meklēt. Arī tevi grēcinieku mīlošais Dievs atrada garīgi mirušu tavos grēkos, un atrada, lai darītu dzīvu. Mēs ar mirušajiem neko prātīgu iesākt nevaram, - Dievs var!

Viņš atrada tevi pazudušu un atrada savlaicīgi un viņš savlaicīgi nāks atkal, lai dāvātu tev mūžīgu dzīvošanu jaunā pasaulē. Viņa apsolījums piepildīsies tikpat noteikti un droši, kā piepildījušies visi pārējie, kas attiecas uz viņu. Viņš jau nāk! Tas ir Svētais Vakarēdiens, kur Jēzus nāk noslēpumainā, bet patiesā un reālā veidā, lai pieņemtu pie sava galda mūs, līdzīgi kā viņš kādreiz pieņēma citus muitniekus un grēciniekus. Katru šādu nākšanu pavada viņa tautas dedzīga lūgšana pēc pēdējās lielās atnākšanas, kad visas asaras tiks nožāvētas, visu šīs pasaules cietēju sāpes un ciešanas atalgotas un vairs nebūs ne sāpju, nedz vaidu, nedz atriebības domu, bet paliks tikai mūžīgās Dieva gaismas apstarots prieks. Šis prieks būs pilnīgs, un tas nesīs ne tikai sastapšanos ar pašu Jēzu, bet arī atkalredzēšanās prieku ar tiem, kurus esam zaudējuši šajā bēdu un nāves ielejā – šajā bieži tik varmācīgajā un netaisnajā pasaulē. Būs atkalredzēšanās prieks arī ar Gaujā nolīkušo metenīti; būs atkalredzēšanās prieks arī ar Ukrainā noslepkavotajiem, būs daudz prieka, tikai neļauj to aptumšot neprātīgajai domai, ka pats esi dievs. Redzi, Dievs var visu, bet viņš nedara visu. Viņš glābj grēciniekus, bet paštaisnos un lepnos atstāj pašus savā ziņā. Nebīsties būt tas, kas tu esi - mums bieži tiek sacīts. Patiesi, nebīsties atzīt, ka esi grēcinieks un netēlo svēto, jo tu esi grēcinieks. Tur tu pats neko nevari darīt, bet bīsties no uzpūtīgās lepnības. Atceries, ka pats lielākais grēks ir citu grēcinieku nicināšana. Nenicini tos, kurus Kristus mīl, bet palīdzi viņiem tāpat, kā Kristus ir palīdzējis tev. Āmen.