III Kristus Atspīdēšanas svētdiena



Kad Jēzus nokāpa no kalna, viņam sekoja liels ļaužu pūlis. Un, redzi, kāds spitālīgais, pienācis klāt, nometās ceļos viņa priekšā un sacīja: “Kungs, ja vien tu gribi, tu vari mani šķīstīt!” Jēzus, roku izstiepis, pieskārās viņam un sacīja: “Es gribu, topi šķīsts!” Un tūlīt viņš tapa šķīsts no savas spitālības.  Jēzus viņam sacīja: “Pielūko, nevienam to nestāsti, bet ej, rādies priesterim un pienes upurdāvanu, ko Mozus ir noteicis, viņiem par liecību.” Kad Jēzus iegāja Kapernaumā, pie viņa pienāca kāds centurions un lūdza: “Mans kalps guļ mājās paralizēts un briesmīgi cieš.” Jēzus tam sacīja: “Es iešu un viņu dziedināšu.” Bet centurions atbildēja: “Kungs, es neesmu tā cienīgs, ka tu nāc manā namā; dod tikai pavēli, un mans kalps būs dziedināts. Jo arī es esmu cilvēks, kas pakļauts varai, un man ir padotie – kareivji; kad vienam es saku: ej, – tas iet, un citam: nāc, – viņš nāk, un savam kalpam: dari to, – viņš dara.” To dzirdēdams, Jēzus izbrīnījās un sacīja tiem, kas viņam sekoja: “Patiesi es jums saku: ne pie viena Israēlā es tādu ticību neesmu atradis.  Un es jums saku: daudzi nāks no austrumiem un rietumiem un sēdēs kopā ar Ābrahāmu, Īzaku un Jēkabu Debesu valstībā,  bet Valstības dēli tiks izgrūsti ārā tumsībā; tur būs vaimanas un zobu griešana.” Tad Jēzus sacīja centurionam: “Ej, lai tev notiek, kā tu esi ticējis!” Un kalps tapa vesels tanī pašā stundā. (Mt. 8: 1-13)

Ja pagājušajā svētdienā dzirdējām, ka Jēzus dalās ar mums mūsu laicīgās dzīves priekos, tad šodien evaņģēlijs mums vēsta, ka Jēzus ir mums blakus arī mūsu bēdās, slimībās un ciešanās. Jēzus līdzjūtība pret mums atklāj Dieva sirdi. Tā nav nejauša, bet jau gadu simteņus iepriekš Dieva apsolīta un praviešu sludināta. Evaņģēlija sludināšana un Jēzus žēlsirdība un līdzjūtīgā attieksmē pret slimajiem un cietējiem ir kalpojusi par piemēru baznīcai, atklājot tās diženo sūtību šajā pasaulē. Diemžēl mūsdienās mīlestība daudzu sirdīs ir izdzisusi, cilvēki kļuvuši ledaini auksti un vienaldzīgi pret citu cilvēku ciešanām un sāpēm, domājot un rūpējoties tikai paši par sevi; Jēzus mīlestības un žēlsirdības piemērs grimst aizmirstībā.

Pirms diviem neparastajiem notikumiem – divu neārstējamu slimnieku dziedināšanas, Jēzus sacīja savu diženo Kalna sprediķi, pēc kura viņa klausītāji bija ļoti pārsteigti, jo viņš nesludināja kā rakstu mācītāji un farizeji, bet kā tāds, kam pašam pieder dievišķa autoritāte un vara. Tādēļ pēc sprediķa Jēzum sekoja liels ļaužu pūlis. Šajā brīdī pie viņa pienāca kāds spitālīgs vīrs un nometies uz ceļiem lūdza, lai viņš to šķīsta, ja vien tāds ir Jēzus prāts. Lūdzējs tūdaļ saņēma dāvanu. Jēzus izstiepa roku, pieskārās viņam un slimais tajā pašā mirklī tapa šķīsts no spitālības. Saskaņā ar bauslību pieskaršanās spitālīgajam nebija atļauta, jo tā pašu padarīja par nešķīstu, bet Jēzus gadījumā viss notika otrādi – nevis viņš kļuva nešķīsts, bet nešķīstais kļuva šķīsts. Tā arī baznīcai jādomā par sevi – mēs pieskaramies šai grēcīgajai pasaulei, nevis lai kļūtu līdzdalīgi tās nešķīstībā, bet lai Jēzus vārdā to šķīstītu.

Pēc tam Jēzus devās uz savu mājvietu Kapernaumā. Tur viņš bija apmeties Sīmaņa – Pētera namā. Kapernaumā atradās arī romiešu garnizons un kāds romiešu virsnieks lūdza, lai Jēzus dziedina viņa paralizēto kalpu. Šajā gadījumā virsnieks parādīja neparastu uzticību Jēzus vārdiem, un viņa kalps tika dziedināts, Jēzum pat viņu neapmeklējot. Jēzus arī īpaši uzslavēja virsnieka ticības loģiku, pravietojot gan Dieva tautas - Isarēla bērnu atkrišanu, gan pagānu nākšanu pie glābjošās ticības. Šie bija tikai divi no Jēzus tajā sabata dienā veiktajiem brīnumiem. Tie katrs savdabīgā veidā raksturo Jēzus darbību, tādēļ arī evaņģēlists Matejs izvēlējās aprakstīt tieši šos divus. Kopumā Jēzus brīnumdarbu bija tik daudz, ka pat viņa visniknākie ienaidnieki bija spiesti to atzīt, gan viņa šīs zemes dzīves laikā, gan vēlāk savos vēsturiskajos skaidrojumos.

Tātad ar savām liecībām Matejs mums dara zināmu, ka Jēzus ne tikai dievišķi sludinājis, bet arī dziedinājis neārstējamas slimības, atklājot gan savu žēlsirdību, gan dievišķo varu. Zīmīgā veidā Jēzus dievišķums atklājas vispirms lepras slimnieka gadījumā. Ne tas, ka viņš uzrunā Jēzu par Kungu un metas viņa priekšā uz ceļiem, bet jo īpaši vārdi – ja tu gribi, tu vari mani šķīstīt. Īpašais te ir ne tikai tas, ka slimais tic, ka Jēzus to spēj, bet tas, ka viņā pilnībā pakļaujas Jēzus gribai. Šāda pakļaušanās iespējama vienīgi Dieva priekšā.

Arī veids, kā Jēzus dziedina ir patiesi dievišķs – viņš izstiepj roku, pieskaras slimajam un saka: "Es gribu, topi šķīsts!" Tikai četri vārdi, bet kādi vārdi! Un kāda to iedarbība! Vēl vairāk Jēzus vārdu dievišķais spēks atklājās slimā romiešu virsnieka kalpa dziedināšanā. Šoreiz slimais tika dziedināts no attāluma, Jēzus pat nebija viņu redzējis. Romiešu virsnieka ticības loģika – mani kalpi paklausa man uz vārda, tad arī Tev pietiks tikai ar vārdu – pavēra iespēju Jēzum parādīt sava vārda spēku un varu. Protams, viens ir romiešu zaldāta paklausība virsniekam, cits ir neārstējamas slimības atkāpšanās Jēzus sacīta vārda dēļ. Virsnieka kalps bija neārstējami slims, smagi cieta un pēkšņi kļuva pilnīgi vesels, vienā mirklī pateicoties tikai pāris Jēzus vārdiem. Mūsdienu pasaulē netrūkst dažādu burvju, vārdotāju, ekstrasensu, dziednieku, un pat dažas baznīcas nodarbojas ar šādām lietām. Tam visam nav nekā kopēja ar Jēzus brīnumiem, kuri tiek paveikti dievišķā varā ar pāris vienkāršiem vārdiem – topi šķīsts un lai tev notiek, kā tu esi ticējis! Par ko tas liecina?

Miesas un prāta slimības ir baismīgas grēka sekas. Mūsdienu medicīna ir augsti attīstīta zinātne, apbruņota ar sarežģītām tehnoloģijām, tomēr visa veida slimības un sērgas ne tikai paliek nenovēršama dzīves realitāte, bet tās arī strauji vairojas. Jo vairāk spējam, jo šķiet komplicētākas un neparastākas kļūst slimības. Pašreiz pasaule ir jaunu draudu priekšā, koronavīrusam uzliesmojot Ķīnā un strauji izplatoties citviet pasaulē. Lai Dievs mūs žēlsirdīgi pasargā no saslimšanas.

Īpašais Jēzus rīcībā ir ne tikai viņa vara pār slimībām, bet tas, ka viņš ārstē ne tikai sekas, bet atņem pašu slimību cēloni - grēku. Pašas briesmīgākās slimības atkāpjas tikai dažu viņa vārdu priekšā! No tā varam mācīties, ka Jēzus kā Dieva Dēls glābj gan mūsu dvēseli, gan miesu mūžīgai dzīvošanai. Skaidri un noteikti evaņģēlists atklāj ne tikai Jēzus dievišķo varu, bet arī viņa žēlsirdību, līdzjūtību, izpratni par mūsu ciešanām un sāpēm. Viņš nenovēršas riebumā, nedz vīzdegunīgā pārākumā, bet ir blakus mums, mūsu dzīves vissmagākajos brīžos, kad esam nožēlojami un bezpalīdzīgi. Viņš nebīstas notraipīties ar mūsu vainām, bet droši un noteikti izstiepj palīdzīgu roku. To zinot, mums jāmācās divas grūtas lietas - paļauties uz Dieva gādību un pareizi saprast Jēzus darbus, par kuriem dzirdējām šodien.

Tie ir unikāli un neatkārtojami brīnumi, kas tika veikti un pierakstīti, lai kalpotu par liecību visai cilvēcei līdz pat pasaules galam. Tie kalpo kā epifānija jeb Kristus dievišķības atklāšanās visām vēlākajām paaudzēm. Pieprasīt jaunus un atkārtotus brīnumus būtu vienkārši bezdievīga neticība un loģiska problēma, proti, mūsu izziņas metodes ir ierobežotas un pierādījumu nekad nekam nevar būt pietiekoši, lai kaut ko nosauktu par absolūti drošu. Ja kāds pieprasa jaunus brīnumus, blakus Jēzus veiktajiem, tad mums tūdaļ jājautā – cik brīnumu būs pietiekoši? Vai pietiks ar vienu, diviem, miljonu vai desmit miljoniem? Atbilde ir skaidra – nekad to nebūs pietiekami daudz. Turklāt mēs nekad nespētu būt pilnīgi droši vai brīnumi nāk no Dieva, vai velna. Mums ir dots tik daudz brīnumu, cik nepieciešams, un tie visi ir Svētā Patiesības Gara apstiprināti. Tādēļ mēs nemeklējam jaunus brīnumus, bet vienmēr atgriežamies pie šiem; lasām par tiem, sludinām, mācamies paši un mācam tos saviem bērniem. Nav šaubu, ka Dievs joprojām veic brīnumus, tas ir, viņš dara tādas lietas, kuras atrodas ārpus parastās lietu kārtības. Visu mūsu dzīvēs ir notikuši šādi lielāki vai mazāki brīnumi. Jau tas vien, ka šajā slimību, nelaimju un dažādu draudu pilnajā pasaulē joprojām esam dzīvi, ir brīnums. Tomēr neviens no šiem brīnumiem, vai tas būtu noticis mūsu vai citu cilvēku dzīvēs, nevar līdzināties tiem brīnumiem, kas atrodami evaņģēlijos, jo vienīgi tie ir Svētā Gara apstiprināti. Pret pārējiem mēs izturamies kā pret nedrošiem, tādiem, kas kaut arī būtu patiesi, nevarētu stiprināt mūsu ticību.

Slimību un bēdu gadījumos mums jāmācās vērsties pie Jēzus tā, kā to darīja spitālīgais - “Kungs, ja vien tu gribi, tu vari mani šķīstīt!” Mums ir pilnīgi jāpaļaujas gan uz mūsu Kunga žēlsirdību un labestību, gan uz viņa dievišķo varu. Nekādā gadījumā mēs nedrīkstam mēģināt panākt to, ko viņš negrib, jo tas nekad nenāks mums par labu. Mūsu daļa ir likt savas bēdas pie viņa kājām un pieņemt visu, ko viņa žēlastība dod. Mūsu laicīgās bēdas, lai cik grūtas, visas ir pārejošas. Nāk laiks, kad mūsu Kungs ne tikai glābs mūs no visa ļauna, bet arī pats noslaucīs katru asaru no mūsu vaigiem. Tas nozīmē ne tikai to, ka mums vairs nebūs iemesla raudāt, bet arī to, ka tad mēs sapratīsim to, ko tagad vēl īsti nesaprotam, proti, kādēļ žēlsirdīgais Dievs mūsu dzīvēs ir pieļāvis bēdas, likstas, slimības un nelaimes. Līdz tas notiek, mēs dzīvojam drošā ticība un paļāvībā uz Jēzu, cīnoties pret visām šaubām un neticību. Neticība arvien ir akla. Tā zina par Jēzu tikpat daudz, cik aklais zina par skaista zieda krāsām. Neticības spriedumi par Jēzu vienmēr ir maldīgi pieņēmumi. Tie vienmēr cenšas visu izskaidrot saskaņā ar savu ierobežoto šīs pasaules pieredzi. Vienīgi ticība redz Jēzus godības atklāšanos. Paliksim pie tā nākošās nedēļas gājumā dziedot sprediķa dziesmu un pārlasot un pārdomājot evaņģēlista Mateja rakstīto. Vienīgi Svētā Gara iedvesmoti vārdi spēj radīt un uzturēt ticību, kas ir daudz pārāka un dod daudz vairāk, nekā laicīga gudrība un laicīgi spriedumi. Āmen.