II Epifānijas laika svētdiena

Trešajā dienā bija kāzas Galilejas Kānā, un Jēzus māte bija tur. Arī Jēzu un viņa mācekļus uzaicināja uz kāzām. Kad pietrūka vīna, Jēzus māte viņam sacīja: “Tiem nav vīna.” Tad Jēzus viņai atbildēja: “Sieviete, kāda man daļa par to? Mana stunda vēl nav atnākusi.” Viņa māte sacīja kalpotājiem: “Ko vien viņš jums saka, to dariet!” Tur bija nolikti seši akmens trauki ūdenim, pēc jūdu šķīstīšanās paražas, katrs no tiem divi vai trīs mēru tilpumā. Jēzus viņiem sacīja: “Piepildiet traukus ar ūdeni!” Un viņi tos piepildīja līdz pat malai. Tad viņš tiem sacīja: “Tagad smeliet un nesiet mielasta pārraugam.” Un viņi to aiznesa. Kad mielasta pārraugs bija nobaudījis ūdeni, kas bija tapis par vīnu, – viņš nezināja, no kurienes tas ir, bet kalpotāji, kas ūdeni bija smēluši, to zināja, – tad mielasta pārraugs sauc līgavaini un viņam sacīja: “Ikviens cilvēks vispirms liek priekšā labo vīnu, un, kad viesi ieskurbuši, tad sliktāko, bet tu esi pataupījis labo vīnu līdz šim.” Tā Galilejas Kānā Jēzus sāka darīt zīmes, atklādams savu godību, un viņa mācekļi ticēja viņam.  Pēc tam viņš nogāja uz Kapernaumu – pats, viņa māte, brāļi un viņa mācekļi – un tur palika nedaudz dienu. (Jņ. 2: 1-12)

Kristīgā ticība ar savu pārpasaulīgo raksturu, šķietami neprātīgo cerību uz jaunu pasauli, mācību par grēka visaptverošo varu un taisnošanu tikai ticībā daudziem mūsdienu cilvēkiem šķiet drūma un atbaidoša. Mēs taču vēlamies prieku un laimīgu dzīvi arī šajā pasaulē! Kā pasaulei ir veicies līdz šim? Vai tie ir laimīgi un priecīgi kāzu ļaudis, kas svin cilvēcības uzvaru pār dzīves tumšo pusi?

Uzreiz jāsaka, ka pagājušā gadsimta sākuma naivais optimisms, kas saistījās ar zinātniski-tehnisko revolūciju lielā mērā ir zudis. Pārāk daudz šausmu un briesmu tika piedzīvots asiņainajos karos un sociālajos nemieros, kas vietām pārauga revolūcijās, nodarot ne mazāku postu par starptautiskajiem militārajiem konfliktiem. Izrādījās, ka tehnoloģiskie sasniegumi ne tikai nemaina cilvēka dabu, bet nes arī jaunas briesmas – masveida iznīcināšanas ieročus, vides piesārņošanu, cilvēku savstarpēju atsvešināšanos, sabiedrība noslāņojas atsevišķās, vairāk vai mazāk naidīgās grupās. Jaunie plašsaziņas līdzekļi un informācijas tehnoloģijas netuvina cilvēkus. Tieši otrādi – arvien vairāk laika cilvēki pavada tā saucamajā virtuālajā pasaulē, atsvešinoties no tuvumā esošajiem cilvēkiem un dabas. Tas ir jauns veids kā ar mazāku piepūli justies labi, bēgt no garlaicības un pelēkās dzīves ikdienas, grūti risināmām reālām problēmām un patverties iluzorā pasaulē. Arī ekonomika nesola neko labu. Gandrīz viss, kas ir sasniegts līdz šim, ir sasniegts uz aizņemšanās rēķina, kā dēļ valstis, uzņēmumi un indivīdi slīgst neatmaksājamos parādos, praktiski visa dzīve lielā mērā ir dzīve uz parāda. Turklāt īpaši pēdējā laikā parādiem ir tendence strauji pieaugt. Kam tad mēs esam parādā? Nākošajām paaudzēm, kurām agri vai vēlu nāksies maksāt nesamaksājamo. Daži visu šo dzīves drūmo pusi saprot diezgan labi, citi vairāk vai mazāk nojauš un dabiskās bailes no nāves tagad pavada arī bailes no ekonomiskām, politiskām un sociālām krīzēm. Valda vientulība un slēpts izmisums. Nē, mēs nesam laimīga un priecīga, bet drīzāk neirotiska paaudze, kas apbrīnojami naivi joprojām lolo progresa ideju, vienlaicīgi saprotot, ka nenovēršami tuvojas katastrofa. Visi cer uz brīnumu, bet klusībā gaida dramatiskos vārdus – tiem trūkst vīna, kāzas tūdaļ beigsies!

Ja līdzīgi Jēzus mātei neskaitāmas iepriekšējās paaudzes varēja ar šo lūgumu vērsties pie Jēzu, tad mūsdienu cilvēks ir kļuvis kā mēms un māc pamatotas bažas, ka modernā cilvēka laulības ir bijušas laulības ar pašu nelabo. Ja, atbildot uz savas mātes lūgumu, Jēzus pārvērta ūdeni vīnā, ļaujot kāzām atsākties ar jaunu prieku un līksmību, tad modernā pasaule kristīgās ticības vīnu ir centusies pārvērst ūdenī, un no šīs pasaules kunga labākajā gadījumā vīna vietā saņēmusi etiķi. Tā ir atbilde uz jautājumu – kādēļ esam tur, kur esam, proti, mēs paši nespējam radīt jaunu realitāti. Viss, ko spējam, ir virtuālās realitātes radīšana un tā pati ir tikai blāva un izkropļota Dieva radītās pasaules atdarināšana. Vienīgi Dievs spēj radīt kaut ko patiesi jaunu, īstu, paliekošu un labu. Tā ir viena lieta, ko atklāj Jēzus brīnumdarbs – vīns, kuru viņš dod ir pats labākais iespējamais.

Pasaule ar progresa ideju saprot lēnu un pakāpenisku esošā stāvokļa uzlabošanu, kas prasa cilvēka pūles un darbu. Turklāt nav nekādas garantijas, ka lietas patiesi ies augšup, uz labo, nevis slikto pusi. Pat ideju līmenī nav īsti saprotams šīs attīstības jeb progresa idejas mērķis. Kas ir tas, ko gribam un ko vispār ir iespējams sasniegt? Cilvēki ir dažādi, viņu vēlmes un sapņi ne tikai atšķiras, bet ir pat diametrāli pretēji. Ir daudz lielākas iespējas, ka cilvēce pati sevi iznīcinās, nekā sasniegs vispārējas laimes un labklājības stāvokli. Tieši tādēļ, lai glābtu mūs pašus no sevis, Dieva Dēls Jēzus ieradās pasaulē.

Viņa līdzdalība kāzās Kānā uzskatāmi atklāj kristietības raksturu. Tās patiesajā izpausmē kristietība nav drūma un noraidoša, bet priekpilna un apliecinoša. Jēzus līdzi dalījās kāzu priekā! Viņš nepārtrauca vienkāršo, dabisko cilvēku līksmību, bet tā vietā apdāvināja kāzu ļaudis, darot viņu prieku vēl pilnīgāku, vēl dzirkstošāku un līksmāku. Jēzus ir nācis šajā pasaulē nevis atņemt prieku un līksmību, bet dot, un dot daudz vairāk nekā spējam saņemt un aptvert. Protams, kristietība noraida grēku, bet tā nenoraida īstu, patiesu prieku. Dievs nevēlas, lai cilvēki būtu noskumuši, drūmi un nelaimīgi. Tas, kas to vēlas, ir velns, kura nekrietnajiem meliem cilvēki tic. Dievs vēl mums tikai labu! Viņš nemāna mūs ar utopiju un ilūzijām, bet savā bezgalīgi labestīgajā radošajā spēkā glābj mūs no visa ļauna. Tomēr viņš nedara to piespiedu kārtā, varmācīgi. Dieva valstība nav sociālistiska sabiedrība, kas vienmēr sāk ar skaistiem ideāliem, bet beidz ar varmācību. Jēzus dāvina vīnu, bet viņš nespiež to dzert. Dāvanas raksturs ir tāds, ko to vienmēr var noraidīt. Dievs dod no laba prāta un vēlas, lai saņemam to tāpat – ar prieku un pateicību, nevis piespiedu kārtā. Ar varu nevienu laimīgu nepadarīsi!

Jēzus pirmais brīnumdarbs nepaliek nepamanīts viņa mācekļu starpā. Kamēr pārējie pievērš vairāk uzmanības viņa dāvanai – vīnam, viņa mācekļi pievērš savas domas un sirdi Jēzum. Jēzus brīnumus evaņģēlists sauc par zīmēm, jo Jēzus brīnumi nav domāti, lai pārsteigtu un šokētu, bet tie dara labu, palīdz cilvēkiem un atklāj paša Jēzus dievišķību, jo viņš dara to, kas cilvēkam nav iespējams. Ja mūsdienu cilvēks patiesi vēlas būt laimīgs un priecīgs, viņam atkal no jauna jāmācās atklāt patiesa prieka avotu – Kristus evaņģēliju. Evaņģēlijs tulkojumā nozīmē - prieka vēsts. Tas ir prieks, nebeidzams prieks par Dieva žēlastību un laipnību, ko viņš dāvā mums savā Dēlā. Tas ir prieks par grēku piedošanu, samierināšanu ar Dievu, kam seko Dieva draudzība ar visu pārsteidzošo, pilnīgo un labo, ko tikai un vienīgi Dievs mums var dot. Viņam, Tēvam Dēlam un Svētajam Garam ir mūžīgs gods, slava un pateicība. Āmen.