IV Adventes svētdienā



Un šī ir Jāņa liecība, kad jūdi no Jeruzālemes sūtīja pie viņa priesterus un levītus, lai viņam jautātu: “Kas tu esi?” Viņš stingri apliecināja: “Es neesmu Kristus.”  Tad tie viņam jautāja: “Kas tad? Vai tu esi Elija?” Bet viņš sacīja: “Es tas neesmu.” – “Vai tu esi pravietis?” Viņš atbildēja: “Nē.” Tad tie viņam jautāja: “Kas tu esi? – lai varam atbildēt tiem, kas mūs sūtījuši. Ko tu pats saki par sevi?”  Viņš teica: “Es esmu saucēja balss tuksnesī: dariet līdzenu ceļu Kungam, kā pravietis Jesaja sacījis.” Bija atsūtīti arī farizeji, un tie jautāja viņam: “Kādēļ tad tu kristī, ja tu neesi ne Kristus, ne Elija, ne pravietis?” Jānis viņiem atbildēja: “Es kristīju ūdenī, bet jūsu vidū stāv kāds, ko jūs nepazīstat, viņš, kas ir pirms manis, nāk pēc manis. Viņam es neesmu cienīgs atraisīt sandaļu siksnas.” Tas notika Bētanijā, viņpus Jardānas, kur Jānis kristīja. (Jņ. 1: 19-28)

Visi evaņģēlisti savu liecību par Jēzu Kristu sāk ar Jāni Kristītāju. Tomēr evaņģēlists Jānis neatkārto kopējo vēsturisko notikumu gaitu, jo tā jau ir pieejama citos evaņģēlijos. Jāņa mērķis ir sniegt tikai īpašu Kristītāja liecības daļu, kurā Kristītājs apliecina Jēzu kā jūdu gaidīto Mesiju un Dieva Dēlu. Protams, evaņģēlista nodoms nebija sniegt vēsturiskus faktus mūsdienu izpratnē, bet rosināt ticību, ka sen gaidītais Kristus ir atnācis. Tomēr Jāņa Kristītāja liecība ir ārkārtīgi svarīga ne tikai teoloģiskā, bet arī vēsturiskā nozīmē, atklājot, ka Jānis Kristītājs ir liecinājis par Jēzu kā jūdu gaidīto Kristu. Šai liecībai ir ļoti svarīga nozīme mūsu ticības dzīvē, jo tā palīdz cīņā pret šaubu velnu.

Pēc visiem standartiem Kristītājs bija uzticams liecinieks – svēts savā dzīvē un vārdos, kuram nav līdzīga visā cilvēces vēsturē. Kristītāja liecībai ir ne tikai vēsturiska, bet arī īpaša juridiska nozīme, jo tā tika sniegta jūdu augstākās reliģiskās autoritātes – Jūdu Augstās Tiesas delegācijai, kuru pavadīja farizeji un Tempļa kalpotāji – levīti. Jāņa liecība ir grūti pārvērtējama, jo tā stiprina ticību, aizdzen šaubas un kliedē neskaidrības par Kristus nākšanu. Tāpat kā toreiz Jēzus nāca jūdu tautas vidū cilvēka miesā, tā tagad viņš nāk mūsu vidū Kristībās, Grēku atlaišanā, sludinātajā Vārdā un Vakarēdienā. Tādējādi Jāņa Kristītāja liecība arī mūs šodien brīdina no farizeju akluma un māca ar ticības acīm Vārdā un Noslēpumos jeb sakramentos saskatīt atnākušo, krustā sisto un augšāmcelto Kristu. Pēc senās baznīcas kārtības katru gadu pirms Kristus dzimšanas svētkiem Dieva tautai ir jāuzklausa Jāņa Kristītāja liecība, kuru pierakstījis viņa toreizējais, bet vēlāk Jēzus māceklis - apustulis Jānis. Pēdējos gadsimtos ir ticis daudz diskutēts par evaņģēliju raksturu – vai tie ir biogrāfijas, leģendas, teiksmaini reliģiski stāsti vai vēsturiski dokumenti, vai arī nekas no iepriekš minētā. Neiedziļinoties šajās diskusijās pietiks, ja sacīsim, ka evaņģēliju stāsti ir aculiecinieku liecības. Jāņa Kristītāja liecībai ir trīskārša autoritāte – tā ir Svētā Gara iedvesmots vārds, uzticama liecinieka sniegts un uzticama liecinieka dzirdēts un pierakstīts.

Evaņģēlists tūdaļ pievēršas paša Kristītāja liecībai, ne vārda neminot par pravieša pārējo darbību, kas aprakstīta citos evaņģēlijos un ir lasītājiem labi zināma. Vārds „liecība” ir ļoti nozīmīgs jēdziens Jāņa evaņģēlijā. Liecībai ir personisks notikumu aculiecinieka raksturs. Vārds “liecība” evaņģēlijā arī ietver domu, ka tā ir pilnīgi uzticama liecība, kas tiek sniegta rēķinoties ar nopietnu risku, līdz pat savas dzīvības zaudēšanai. Tātad šāds liecinieks, ignorējot visus draudus un riskus, apliecina patiesību. Viņu nesargā kāda liecinieku programma vai kaut kas tamlīdzīgs, bet liecinieka sirdsapziņa ir Dieva saistīta, viņš ir Dieva aicināts un tādēļ runās patiesību neraugoties uz to, ko par to domās un kā reaģēs tie, kas viņa liecību uzklausīs.

Jāņa liecība tātad tika sniegta priesteru un levītu delegācijai, kuru „jūdi no Jeruzālemes sūtīja pie viņa.” (19) Šie „jūdi no Jeruzālemes” nebija parasti Jeruzālemes iedzīvotāji, bet jūdu Augstās tiesas jeb Sinedrija pārstāvji. Tā bija ebreju pašpārvaldes augstākā institūcija, kuras pilnvaras gan ierobežoja Romas okupācijas vara, tomēr Sinedrija lēmumus reliģiskos jautājumos respektēja. Sinedrija galvenais uzdevums bija pārraudzīt jūdu reliģisko dzīvi un sargāt jūdu tautu no viltus praviešiem. Augstā tiesa kā institūcija pārstāvēja visu jūdu tautu. Tā rīkojās tautas vārdā un tad, kad Augstā tiesa kādu sūta, tad ar to tiek saprasts, ka tā ir visa jūdu tauta, kas sūta. Tas, ka kopā ar priesteriem tiek sūtīti Tempļa policisti - levīti, uzsver delegācijas oficiālo raksturu. Pildot savu uzdevumu, Sinedrijs nosūtīja oficiālu delegāciju pie Jāņa Kristītāja, kurš nesen bija uzsācis aktīvu darbību tuksnešainajā Jordānas upes augšteces rajonā, satraucot Jeruzālemes un Jūdejas iedzīvotājus, radot baumas, ka ir atnācis jūdu gaidītais Mesija, jeb lietojot grieķu vārdu - Kristus (Mt. 3 :5).

Jānis Kristītājs ne tikai sludināja, bet arī kristīja. Tas bija kas pilnīgi jauns jūdu vidū, un par to Kristītājam tagad bija jāatskaitās jūdu Augstajai tiesai. Tā kā Kristītāja tēvs bija priesteris un arī pats Jānis Kristītājs bija mantojis priestera tiesības, tad iespējams tas arī bija viens no iemesliem, kādēļ delegācija tika sūtīta pie viņa. Tomēr Jeruzālemes reliģiskās delegācijas sūtītāju motīvi ir viegli noprotami – viņi negrasās ņemt nopietni Kristītāja sacīto, bet izmantojot savu reliģisko autoritāti, viņa darbībai pielikt punktu.

24. pantā lasām, ka „bija atsūtīti arī farizeji”. Tas liecina, ka farizeji bija sūtījuši paši savu delegāciju. Saskaņā ar jūdu vēsturnieka Jozefa Flāvija rakstīto starp Jeruzālemes ķēniņieni Aleksandru un farizeju kustības vadītājiem 2. gs. vidū pirms Kristus bija ticis noslēgts īpašs līgums, pēc kura farizejiem bija tiesības noteikt visu jūdu sabiedrisko dzīvi un pēc saviem ieskatiem tiesāt un attaisnot, saistīt un atraisīt, tas ir, izslēgt kādu no jūdu kopienas vai uzņemt tajā. Sekojoši šajā notikumā redzam autoritāšu sadursmi, starp vairākām jūdu grupām un Jēzus liecinieku Jāni Kristītāju. Tas liecina, ka iepriekš sacītajam par dzīvības apdraudējumu, kas varēja sekot liecībai bija nopietns pamats.

Un tā, sekojot evaņģēlista stāstījumam, varam stādīties priekšā, kā iespaidīgā delegācija tuvojas vietai, kur Jānis kristīja tuksnešainajos Jūdejas apgabalos pie Betānijas, viņpus Jordānas; kā ļaudis godbijīgi pašķiras, dodot valdības vīru sūtņiem ceļu, kā Jānis apklust un uzmanīgi pievēršas negaidītajiem, ar lielu varu apveltītajiem viesiem. Tiklīdz delegācija sasniedz Jāni, tā tūdaļ atskan pirmais jautājums: “Kas tu esi?” Tas ir strups, tiešs un lakonisks jautājums, tāds, kādu dabiski varam arī sagaidīt no aizdomu māktas izmeklētāju grupas. Tas nav tikai jautājums, bet tā ir formāla nopratināšana. Pašā jautājumā gan nav jaušama tieša negatīva attieksme, bet tas vienkārši ir tiešs, tehnisks jautājums, ar kuru iesākas oficiāla nopratināšana, burtiski: „Tu, kas tu esi?”

Labi apzinoties jautājuma būtību, Jānis tūdaļ noliedz jebkuras pretenzijas, ka viņš varētu būt Kristus, kas nozīmē - Dieva Svaidītais. Viņš atbild tikpat īsi un lakoniski liecības veidā: „Es neesmu Kristus.” Notikuma aculiecinieks evaņģēlists Jānis saka, ka Kristītājs nevis vienkārši atbildējis, bet apliecinājis un nav noliedzis. Kristītāja vārdi tātad nebija tikai atbilde, bet „stingrs apliecinājums”, un tas raksturo arī visas pārējās viņa atbildes uz delegācijas jautājumiem. Evaņģēlists šeit atstāta tiešu notikumu gaitu, ko viņš pats vērojis savām acīm. Kristītāja liecība norāda, ka viņš labi sapratis jūdu delegācijas jautājuma būtību un bez kādas svārstīšanās viņš atbild pēc būtības: „Es neesmu Kristus”.

„Kas tad? Vai tu esi Ēlija?” – seko nākošais pratinātāju jautājums. Šis jautājums sakņojas pēdējos Vecās Derības vārdos, kur bija apsolīts, ka pirms Mesijas nākšanas Dievs sūtīs viņa priekšvēstnesi Ēliju (Mal. 3:23). Lai gan Jānis patiesi bija šis priekšvēstnesis, kas nāca Ēlijas garā, tomēr viņš atbild: „Es tas neesmu.” Jāņa noliegums ir saistīts ar veidu, kādā farizeji uzdeva šo jautājumu, proti, viņi Ēlijas atgriešanos saprata burtiskā nozīmē, kā izcilā jūdu pravieša fizisku atgriešanos šeit uz zemes. Viņus interesēja pati persona, bet nepavisam neinteresēja vai Jānis Kristītājs darbojas pravieša Ēlijas garā, pauzdams Dieva gribu. Tādēļ atbildēdams uz šo jautājumu burtiski, Jānis saka: „Nē!” Bez vilcināšanās seko nākošais jautājums: „Vai tu esi pravietis?” Delegācija nejautā – vai tu vispār esi pravietis, bet vai tu esi tas pravietis? Tātad vai tu esi tas pravietis, kuram ir jānāk pirms Kristus? Arī šis jautājums balstījās pārpratumā. Mozus bija apsolījis, ka Dievs dos jūdu tautai īpašu pravieti, lielāku par viņu (5. Moz. 18: 15). Ar šo pravieti Mozus bija domājis pašu Kristu, bet jūdi viņa vārdus bija pārpratuši un gaidīja kādu pravieti, kurš ievadīs Kristus laikmetu. Tādēļ arī uz šo jautājumu Jānis atbild noliedzoši: „Nē.” (Jņ. 1: 21) Viņa atbildes kļūst arvien īsākas, aprautākas un strupākas. Izkropļotu priekšstatu dēļ Jānis nevar pieņemt Ēlijas vārdu, jo burtiskā nozīmē viņš nav Vecās Derības Ēlija, bet nāk Ēlijas garā. Tāpat viņš arī noliedz, ka būtu gaidāmais pravietis, par kuru bija runājis Mozus, jo Mozus bija runājis par pašu Kristu.

Jāņa atbildes rada nelielu samulsumu priesteru delegācijas vidū, par ko liecina nākošais jautājums: "Kas tu esi? – lai varam atbildēt tiem, kas mūs sūtījuši.” Arī šoreiz Jānis nekavējas ar tiešu atbildi: “Es esmu vēstneša balss, kas tuksnesī sauc: sataisiet Tā Kunga ceļu, kā pravietis Jesaja sacījis.” (Jņ. 1: 23) Attiecinādams uz sevi diženā Vecās Derības pravieša Jesajas vārdus, Jānis apliecina, ka viņš ir tiešs Kristus priekšvēstnesis, vienlaicīgi sacīdams, ka viņa paša persona šeit ir maznozīmīga. – Jūs uztraucaties par personām – Ēliju, Mozus apsolīto pravieti, jūs uztraucaties par ārēju varu, bet nevis par saturu. Nav svarīgi, kas es esmu, svarīgi ir tas, ko es saku un uz ko es norādu.

Līdz ar to oficiālās delegācijas jautājumi ir izsmelti un pie saviem jautājumiem ķeras farizeju pārstāvji. Būdami likuma burta kalpi, viņi tūdaļ sāk runāt par likumiem un tiesībām. Jāņa vārdu saturs viņus interesē maz. Daudz vairāk tie satraucas par iespējamo likuma pārkāpumu: "Kādēļ tad tu kristī, ja tu neesi ne Kristus, ne Ēlija, ne pravietis?" Kas tev devis tādas tiesības? Nav grūti sadzirdēt farizeju vārdos nepatiku pret Jāņa Kristību vispār. Nepatikas pamats bija tas, ka Jānis kristīja grēciniekus, bet farizeji sevi par tādiem neuzskatīja. Viņiem Jāņa Kristība šķita pilnīgi nevajadzīga. Arī šoreiz Jānis nekavējas atbildēt pēc būtības. Viņš negrasās iedziļināties juridiskās detaļās, bet saka to, kas ir pats svarīgākais: Lai gan man nav cilvēku izsniegtas atļaujas, es tomēr kristīju ar ūdeni, jo man ir atļauja no kāda cita, daudz lielāka par jums. Jūs viņu nepazīstat, bet es viņu pazīstu. Ja jūs būtu pazinuši viņu, vai vēlētos viņu iepazīt, jūs nevaicātu, kas man ir devis tiesības kristīt, bet paši būtu nākuši pie manis kristīties. Tas, kurš devis man varu kristīt, ir tik liels, ka es neesmu cienīgs pat atraisīt viņa kurpju siksnas (1. Jņ. 1: 26 -27).

Ar šiem vārdiem Jānis pilnīgi oficiāli un publiski apliecina, ka Vecajā Derībā apsolītais un praviešu sludinātais Kristus ir atnācis. Neraugieties nākotnē, viņu vairs nav jāgaida, viņš ir jau klāt un mīt mūsu, tas ir, jūdu tautas vidū. Esiet modri un nenoguliet viņa atnākšanu! Tādēļ, ka jūs viņu nepazīstat, es esmu nācis, lai jums viņu parādītu. Tā Kristītājs ne tikai norāj un brīdina šos ļaudis, bet vada viņus arī pie Kristus, lai tie saņemtu ticību un grēku piedošanu, kas līdz ar to nāk. Tomēr Kristītāja aicinājums tiek noraidīts un jau pašā evaņģēlijā sākumā atklājas neglābjams konflikts starp jūdu reliģiskajām autoritātēm un pašu Dievu. Jāņa evaņģēlijs kopumā rāda, ka šis konflikts nevar savādāk beigties kā ar Jēzus krusta nāvi. Tādēļ varam sacīt, ka savā ziņā Jāņa evaņģēlijs ir skandalozās Jēzus krusta nāves aizstāvības runa. Kā to norāda kāds britu filozofs - maksa par pilnīgi svētu dzīvi tādā cilvēku sabiedrībā, kāda ir atrodama šajā pasaulē, visticamāk būs nāves sods. Pārsteidzošais ir tas, ka šā nevainīgā cilvēka Otrā Ādama –Jēzus nāve nesīs mums visiem grēku piedošanu un glābs no velna, elles un nāves, jo viņš ir ne tikai patiess Cilvēks bet arī patiess Dievs. Āmen.