Trešajā Kristus ciešanu laika svētdienā



Kādu reizi Jēzus izdzina dēmonu, kas bija mēms; dēmons izgāja, un mēmais sāka runāt, un ļaužu pūlis brīnījās.  Bet daži no tiem sacīja: “Viņš izdzen dēmonus ar Belcebula, dēmonu valdnieka, palīdzību.”  Bet citi, viņu izaicinādami, prasīja viņam kādu zīmi no debesīm. Zinādams viņu domas, viņš tiem sacīja: “Ikviena valsts, kas sevī sašķelta, iet bojā, un nams uz namu krīt. Ja nu sātans sevī sašķeļas, kā tad viņa valstība pastāvēs? Jūs taču sakāt, ka es izdzenu dēmonus ar Belcebula palīdzību. Bet, ja es izdzenu dēmonus ar Belcebula palīdzību, kā tad jūsu dēli tos izdzen? Tādēļ viņi būs jūsu tiesneši. Bet, ja es izdzenu dēmonus ar Dieva pirkstu, tad jau Dieva valstība pie jums ir atnākusi. Kamēr stiprs vīrs apbruņojies sargā savu namu, viņa manta ir drošībā. Bet, tiklīdz kāds stiprāks par viņu nāk un to uzveic, tas atņem viņa bruņas, uz kurām viņš bija paļāvies, un laupījumu izdala.  Kas nav ar mani, tas ir pret mani, un, kas ar mani nesavāc, tas izkaisa. Kad nešķīstais gars ir izgājis no cilvēka, tas apstaigā izkaltušas vietas, meklēdams mieru un, to neatradis, saka: es atgriezīšos savā mājoklī, no kura izgāju. Atnācis viņš atrod to izslaucītu un uzpostu. Tad viņš iet un ņem sev līdzi septiņus citus garus, par sevi vēl ļaunākus, un iegājuši tie tur mājo. Un beigās šim cilvēkam kļūst daudz ļaunāk, nekā bija sākumā.” “Laimīgi, kas Dieva vārdu dzird un pilda” Kad viņš tā runāja, kāda sieviete ļaužu pūlī paceltā balsī sacīja viņam: “Laimīgas tās miesas, kas tevi nēsājušas, un krūtis, kas tevi zīdījušas!” Bet viņš teica: “Vēl jo vairāk laimīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un to pilda!” (Lk.11:14-28)

Pēc uzvaras pār velnu Jēzus žēlsirdīgi turpināja izdalīt savas uzvaras augļus, padzenot ļaunos garus jeb dēmonus. To redzot, neticīgie jūdi savā apmātībā apsūdzēja viņu pašu saistībā ar ļaunajiem gariem, sakot, ka viņš to dara ar paša velna palīdzību. Jēzus vienkārši atspēkoja šādus apgalvojumus, norādot, ka velns jau nav pats sev ienaidnieks. Patiesībā notiek pilnīgi pretējais – ir atnācis kāds stiprāks par velnu, kurš atņem viņam laupījumu. Savukārt ļaunie gari cenšas atgriezties savā bijušajā upurī un tad ar to kļūst daudz sliktāk, nekā iesākumā. Tā tas notiek ar ticīgiem cilvēkiem, kas atkrīt no ticības. Šī Jēzus cīņa ar velnu par cilvēku dvēselēm tad arī izskaidro visu šīs dzīves realitāti: Jēzus mūs atbrīvo, turpina aizstāvēt, bet velns mēģina ievest neticībā, panākt, lai atsakāmies no Jēzus uzvaras. Šīsdienas evaņģēlijs stāsta, ka Jēzus izdzinis ļauno garu no kāda cilvēka, kurš to bija padarījis mēmu, atņēmis tam spēju runāt. Mēmais dēmons ir tiešs pretstats runājošam Dievam, kurš devis arī cilvēkiem spēju runāt. Pašos pamatos atsevišķu cilvēka spēju zaudēšana ir saistīta ar ļauno garu ietekmi, kas atrodas ārpus cilvēku kontroles. Savukārt Jēzum pieder vara pār ļaunajiem spēkiem un padzenot ļauno, Dieva dotās cilvēka spējas atgriežas. Tātad cēlonis ir garīga rakstura un tā novēršana arī ir garīga rakstura darbība. Pats Jēzus saka, ka viņš izdzen dēmonus ar “Dieva pirkstu”. Tā ir atsauce uz 2Mozus grāmatu, kur Ēģiptes burvji atzīst, ka Ārona un Mozus brīnumi “ir Dieva pirksts” (8:15). Tādējādi Jēzus šeit pasludina sevi par Mozus darba turpinātāju. Viņa varenie darbi liecina, ka viņš ir Mozus apsolītais pravietis, kurš nāks, nesdams Dieva atbrīvojošo spēku.

Evaņģēlija teksts runā par cilvēku kā par mājokli. Katrā cilvēkā ir Dievam paredzēta vieta, bet ja dvēselē Dieva nav, tad tukšo dvēseles namu centīsies aizņemt pavisam nevēlams īrnieks - ļaunais gars. Jebkurš mēģinājums aizpildīt Dievam paredzēto vietu ar kaut ko citu, būs lemts neveiksmei – Dieva vietā beigu beigās iemājos ļaunie gari. Šajā pasaulē tukšu dvēseles mājokļu nav. Katrā mājo un valda vai nu Dievs vai velns.

Šis evaņģēlija teksts senajā baznīcā tika lasīts 4. svētdienā pirms Lieldienām tādēļ, ka tajā dienā kristāmie tika pārbaudīti un gatavoti Kristībām, kas parasti sekoja Lieldienās. Kristībās kristāmais atsacīsies no velna un visa ļauna un ļaunais gars tiks no viņa padzīts, lai Svētais Gars varētu ieņemt vietu cilvēka dvēselē. Kristāmie tika mācīti, ka cīņa ar to nebeidzas, jo ļaunie gari mēģinās atgriezties. Kristus par to saka: Kas nav ar mani, tas ir pret mani, un, kas ar mani nesavāc, tas izkaisa. Vieglprātīgi dzīvojot, Dieva žēlastību var pazaudēt un atkal nokļūt velna varā. Lai gan mūsdienu cilvēks šķietami it kā netic garu pasaulei, tomēr dažāda veida okultisms, pesteļošana, māņticība un cita veida pagāniskas izdarības ir populāras. Agrīnajā baznīcā situācija bija līdzīga, jo visapkārt kristiešiem viņu radi, draugi, ģimenes, valsts un sabiedrība kopumā pielūdza dažādus dievus un pienesa tiem upurus. Bieža parādība bija upuru maltītes. Pāvils nebeidz savās vēstulēs brīdināt no tā, norādot, ka tā ir elku kalpošana un upurēšana dēmoniem. Tajā pašā laikā Pāvils saka, ka dēmons vai elks nav nekas. Pagānu attieksme kopumā kristiešus nostādīja grūtā situācijā. Viņi tika izstumti no sabiedrības, valsts un ģimenēm un zaudēja draugus. Daudzi apvainoja kristiešus ateismā, jo tie atteicās godināt viņu dievus. Piemēram, kad 2.gs. moceklis Polikarps tika sadedzināts uz sārta, skatītāju pūlis bļāva – nost ar ateistiem! Ir pamats nedaudz vairāk pakavēties pie šīs lietas.

Protams, mūsdienu cilvēkam tāds pasaules redzējums, kur valda dēmoniski spēki šķiet primitīvs. Tādēļ tas tiek saukts par mitoloģisku pasaules redzējumu, proti, dabisku parādību izskaidrošanu ar noslēpumainiem garīgiem spēkiem. Tā vietā mūsdienu cilvēki visu mēģina reducēt tikai uz fiziskiem cēloņiem. Tajā pašā laikā nepamanīts paliek tas, ka šāds pasaules redzējums nav modernās zinātnes atklājums. Tas pamatojas Vecajā Derībā!

Pārsteidzošais, ko ievērojam lasot Veco Derību ir tas, ka dēmoniska apsēstība, ļauno garu izdzīšana un paši ļaunie gari tajā praktiski nav atrodami. Pat grēkā krišanas stāstā ir minēts nevis velns, bet Dieva radība čūska, lai gan ir noprotams, kas aiz tās slēpjas. Ir pāris vietas VD, kur minēti vārdi, kurus apkārtējās pagānu tautas attiecināja uz ļaunajiem gariem, bet ebreju Bībelē tie saprotami, kā fiziskas būtnes vai fiziskas parādības. Apkārtējā pagānu pasaule aiz katra krūma un katra stūra redzēja dažādus garus un spēkus, no kuriem baidījās un kas tika pielabināti ar upuriem un citādi, bet ebreju Bībele veidoja pavisam citādu pasaules uzskatu. Vienīgā vieta, kur plašāk stāstīts par velnu jeb Sātanu ir Ījaba grāmata. Bet arī tajā ir skaidri redzams, ka Sātans ir no Dieva pilnīgi atkarīga būtne, kas var darboties tikai tiktāl, cik Dievs to pieļauj. Dēmoni un ļaunie gari VD ir minēti tikai dažās vietās saistībā ar pakļaušanos pagānu kultūrai. Tas, ko vēlējās panākt ebreju pravieši un citi VD rakstnieki bija novirzīt Dieva tautas domas no ļaunajiem gariem un iespējamas to godināšanas vai pielūgšanas, ar ko nodarbojās pagāni – asīrieši, babilonieši, ēģiptieši, romieši un grieķi, kā arī citas tautas. Dieva tautai bija jāsaprot, ka visa noteicējs ir Dievs, un viņa ļaudīm būtiski ir būt pareizās attiecības ar viņu, un šādā gadījumā ļaunajiem gariem viņu dzīvēs nav nekādas nozīmes. Dievs tos kontrolē un valda pār tiem. Moderno laiku zinātne pārņēma VD pasaules redzējumu, bet kopā ar dēmonisko pasauli, tā noraidīja arī Dievu. Tātad tas bija izkropļota VD sniegtā pasaules aina, jo ja nav Dieva ierobežojošā spēka, tad dēmoni atkal atgūst savu varu. Un tādēļ neraugoties uz zinātnisko pasaules redzējumu mūsdienu cilvēks atkal ir māņticības pilns, nekautrējas no pesteļošanas un burvestībām. Ļaunie gari ir atgriezušies mūsdienu pasaules redzējumā pa sētas durvīm un ieguvuši nomācošu varu pār cilvēku prātiem.

Ja VD praktiski nav satopami dēmoniskas apsēstības gadījumi un praktiski nav minēti ļaunie gari, tad pilnīgi citādi tas ir ebreju apokrifos rakstos, kas nav iekļauti ebreju Bībelē. Tur ļauno garu netrūkst, kā ir arī norādes par veidiem, kā ļaunie gari izdzenami. Bet kā ir ar Jauno Derību? Tur jau no paša sākuma ir lasāms par daudziem apsēstības gadījumiem, ļaunajiem gariem, un to izdzīšanu. Savukārt Apustuļu darbu grāmatā dēmoniska apsēstība ir minēta tikai divās vietās (8:7; 16:16). Lai gan Pāvils brīdina no ļaunajiem gariem un elkiem, tie ir brīdinājumi, kas adresēti pagānu draudzēm. Nevienā no Pāvila vēstulēm nav sastopams kāds apsēstības gadījums. Tas pats sakāms arī par pārējām Jaunās Derības vēstulēm. Bet, kad nonākam līdz Bībeles pēdējai grāmatai Atklāsmes grāmatai, aina atkal ir pilnīgi citāda. Lai gan tur nav runa par dēmonu pārņemtiem cilvēkiem, visa grāmata ir stāsts par cīņu ar dēmoniskiem spēkiem. Kā lai to visu saprotam?

Vispirms VD nevēlas tērēt laiku un vārdus, runājot par ļaunajiem gariem, lai apmierinātu cilvēku ziņkāri. Pretstatā pagānu pasaules redzējumam, kur pasaulē valda ļaunie gari, VD gan atzīst ļauno garu eksistenci, bet runā par to ļoti maz, pievēršot galveno uzmanību Dieva valdīšanai, un mudinot nebaidīties no ļaunajiem gariem. Piemēram, pagāni raudzītos uz uguni kā uz bīstamu dēmonisku spēku, bet ebreji sacītu – uguns ir uguns, no tā nav jābīstas. Tātad VD mēs redzam masīvu pagāniska pasaules skatījuma demitoloģizēšanu. Tas nav jauno laiku un zinātnieku sasniegums. Kādēļ VD, lai gan tā atzīst ļauno garu esamību, tik maz runā par tiem? Lietas būtību varētu raksturot tā, ka ļaunais iztēlē ir daudz labāks nekā reālajā dzīvē, bet labais reālajā dzīvē ir daudz labāks, nekā iztēlē. Tādēļ, piemēram, ir grūti uzrakstīt kristīgu romānu, jo tā kā romāns arvien ir saistīts ar iztēli, tad ļaunais tajā vienmēr gūs pārsvaru. Tas izskaidro, kāpēc senākos stāstos, pasakās un lugās velns tiek parasti attēlots ķēmīgs un smieklīgs. Tā kā cilvēka iztēlei ir nosliece uz ļauno, tad ir grūti uzrakstīt kaut ko tā, lai ļaunais nekļūtu par stāsta galveno varoni. Līdzīga doma vadīja VD autorus, kas centās pasargāt savus ļaudis no pagāniskās ļaunuma dievināšanas. Bet ko tad lai saka par evaņģēlijiem un Jāņa atklāsmes grāmatu? Gan evaņģēlijos, gan Jāņa atklāsmē ir kaut kas tāds, kas daudz mazākā mērā piemīt VD un apustuļu vēstulēm, proti, tā ir dominējoša, radikāla dzīvā Kristus klātbūtne, kura priekšā ļaunie gari dreb, bēg, tiek padzīti, tiem tiek atņemta vara. Tādēļ jūs varat lasīt evaņģēliju stāstus un Atklāsmes grāmatu pat maziem bērniem tos nenobiedējot, jo visur būs vērojama Uzvarētāja Jēzus klātbūtne. Viņš kontrolē ļauno, valda pār to, satriec velnu, padzen un pat liek apustulim sacīt, ka samīs velnu arī zem kristiešu kājām. Tātad visur tur, kur ir klātesošs Kristus, mūsu uzmanība ir piesaistīta un pakļauta viņam, un ļaunajiem spēkiem nav varas pakļaut mūsu domas un iztēli. Tas varbūt palīdz arī labāk saprast mūsu liturģisko formulu, kas atskan pēc draudzes lūgšanas – Dieva miers, kas ir augstāks nekā cilvēka prāts un saprašana pasargās jūsu sirdis un domas. Dieva miers, kas ir Kristus pasargās mūsu prātu, domas, iztēli no ļauno garu uzmācības.

Pagānu pasaule redz esamību kā kārtības cīņu ar haosu, kur kārtība ir laba, haoss ļauns un abi ir apmēram vienlīdzīgi spēki. Un pat ja kārtība uzvar, haoss un tā draudi vienmēr būs klātesoši. Tādēļ vienmēr jācenšas rast kādus līdzekļus vai nu maģiskas formulas, burvestības vai mūsdienu zinātnes metodes, kas palīdzētu ierobežot, savaldīt haosu. Bībeles aina ir citāda. Tajā ne ļaunums, ne haoss, ne dabas spēki nav autonomi neatkarīgi vai Dievam līdzīgi spēki. Jā, Dievs pat uzņemas atbildību par ļaunumu šajā pasaulē. Tas ir bijis iespējams tādēļ, ka Dievs šo pasauli radījis tādu, kur ļaunums ir potenciāla iespēja. Dievs nav radījis pašu ļaunumu, bet viņš ir radījis brīvas, atbildīgas, mīlēt spējīgas būtnes, kuras var viņa radīšanas darbu, mīlestību un atbildību noraidīt, kārtības vietā izvēloties haosu, esamības vietā šķietamību. Kad Dievs radīja eņģeļus un cilvēku kā brīvas personas, viņš radīja sev partnerus, draugus, darba biedrus. Viņš vēlējās attiecības, uzticību, paļāvību un mīlestību. Vienlaicīgi tas nozīmēja, ka viņš bija radījis personas, kuras varētu sadumpoties pret viņu, noraidīt viņu, mēģināt ieņemt viņa vietu, gāzt viņu no Radītāja troņa. Tādējādi radīšana bija riskants pasākums, kas pieļāva iespēju, ka kāds varētu nelietīgi izmantot Dieva doto brīvību un aizcirst tās durvis, pa kurām plūst labestības, kārtības, tikuma, taisnīguma un mīlestības gaisma, tās vietā liekot pasaulē ienākt elkdievībai, nekārtībai, nemieram, ļaunumam, naidam, dzīves šķietamībai un iznīcības tieksmei – nāvei. Tā arī notika un pasaulē sāka plosīties ļauni, dēmoniski spēki. Bet arī tam Dievam bija padomā risinājums. Dēmoniskos spēkus nevar uzveikt ar pesteļošanu un arī zinātne ir bezspēcīga to priekšā, bet liela daļa Bībeles uzskata, ka šie ļaunie spēki nav pat pieminēšanas vērti. Un tad, kad Bībele par tiem runā, tā gan stāsta par šo spēku trakošanu šajā pasaulē, bet tas vienmēr tiek darīts runājot par klātesošo Jēzu, kurš ir nācis, lai izpostītu velna darbus, kurš uzvar un satriec dēmoniskos spēkus, liek tiem bēgt un atkāpties, līdz tie beigu beigās tiks iemesti ellē, saņemot pelnītu sodu un zaudējot pilnīgi jebkādu piekļuvi Dieva tautai.

Pagaidām, kamēr mēs dzīvojam grūtajos pēdējos laikos, kad liela daļa kristiešu ir atkrituši no Jaunās Derības un agrīnās baznīcas mācības, dēmonu draudi un velna vara kļūst arvien uzmācīgāka. Daudzi, kas saucas par kristiešiem, iesaistās kopīgos dievkalpojumos ar dažādu reliģiju pārstāvjiem. Arī konfesionālās atšķirības lielā mērā ir zudušas. Nams, kurš pretendē uz Dieva godāšanu, bet nerod goda vietu Kristum, kļūst par sātana sinagogu. Tāpat kā katram cilvēkam, tāpat katrai svētvietai ir savs iemītnieks – vai nu Kristus, vai Belcebuls. Sekojoši sociālais un reliģiskais spiediens, kam esam pakļauti arvien pieaug, dēmoni kļūst arvien uzmācīgāki. Nav viegli pastāvēt ticībā un neļaut ļaunajiem gariem ielauzties mūsu dvēseļu un draudzes namos. Ir nepieciešams uzmanīgi lasīt un pārdomāt Svētos Rakstus un Baznīcas ticības apliecības, lūgt Dievu, sūdzēt grēkus, saņemt Vakarēdiena Noslēpumu un sargāties no visa ļauna. Tajā pašā laikā varam būt droši un pārliecināti, ka mūžīgais Dievs, žēlsirdīgais Kungs Jēzus visas lietas tur savās varenajās rokās un pasargās un uzturēs mūs īstenā ticībā līdz galam. Āmen.