Ceturtajā Kristus ciešanu laika svētdienā



Pēc tam Jēzus devās pāri Galilejas jeb Tibērijas jūrai. Viņam sekoja liels ļaužu pūlis, jo tie redzēja zīmes, ko viņš darīja slimajiem. Tad Jēzus uzkāpa kalnā un tur ar saviem mācekļiem apsēdās. Pasha, jūdu svētki, bija tuvu. Jēzus pacēla acis un, ieraudzījis, ka liels ļaužu pūlis nāk pie viņa, sacīja Filipam: “Kur lai pērkam maizi, ko tiem ēst?” Viņš tā teica, to pārbaudīdams, jo pats gan zināja, ko darīs. Filips viņam atbildēja: “Par divsimt denārijiem tiem maizes nepietiks, lai katrs kaut mazliet dabūtu.” Viens no viņa mācekļiem, Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, viņam sacīja: “Šeit ir kāds zēns, kuram ir piecas miežu maizes un divas zivis, bet kas gan tas ir – tik daudziem?” Jēzus sacīja: “Lieciet ļaudīm apsēsties.” Tajā vietā bija daudz zāles; un tie apsēdās – skaitā ap pieci tūkstoši vīru. Tad Jēzus paņēma maizes un, pateicies Dievam, izdalīja mācekļiem, bet mācekļi – tiem, kas bija apsēdušies. Tāpat arī no zivīm – cik kurš gribēja. Kad tie bija papilnam paēduši, viņš sacīja saviem mācekļiem: “Salasiet pāri palikušo maizi, lai nekas nepazustu.” Tie salasīja un piepildīja divpadsmit grozus ar maizes gabaliem, kas paēdušajiem bija palikušas pāri no piecām miežu maizēm. Tad nu ļaudis, redzēdami šo zīmi, ko viņš darīja, sacīja: “Šis patiesi ir pravietis, kam jānāk pasaulē.” Bet Jēzus, nomanīdams, ka tie grasās nākt un viņu satvert ar varu, lai celtu par ķēniņu, devās atkal viens pats uz kalnu. (Jņ. 6:1-15)

Uzzinājis par Jāņa Kristītāja noslepkavošanu, Jēzus vēlas pabūt vienatnē ar saviem mācekļiem, bet slimo dziedināšana bija piesaistījusi ļaužu uzmanību tādā mērā, ka tie negribēja atkāpties un sekoja viņam visur. Uzkāpis kalna nogāzē, kas stiepās gar ezeru Jēzus apsēžas kopā ar mācekļiem. Evaņģēlists piebilst, ka tuvojušies jūdu Pashas svētki, kas paskaidro gan lielo ļaužu pieplūdumu, gan to ka kalna nogāzē bija daudz zaļas zāles, jo bija pavasaris. Domas apstājas pie evaņģēlija vārdiem - Jēzus pacēla acis un ieraudzīja, ka tuvojas liels ļaužu pūlis. Tie ir brīnišķīgi vārdi, kas liecina, ka Dievs paceļ savas acis uz mums cilvēkiem, pievērš mums savu vaigu, parāda uzmanību un rūpējas par mūsu vajadzībām. Viņš to dara pat tad, kad viņam sekojošais ļaužu pūlis savā murgainajā izpratnē par to, kādam jābūt Dievam, uzskata viņu tikai par bandinieku savā lielajā dzīves cīņā par maizi. Kopš grēkā krišanas uzņēmusies velna iedvesto ideju - būt pievērstiem tikai zemes lietām un pašiem rūpēties par savu iztiku, atkarojot to zemei, cilvēce arvien ir baudījusi maizes trūkumu. Pat mūsdienās katru dienu neskaitāmi cilvēki mirst no bada, lai gan netrūkst arī to, kuri mirst no pārēšanās. Divas lietas šeit ir pārsteidzošas: pirmā ir tā, ka novērsušies no Dieva un pievērsušies zemei, cilvēki nekaunas sagaidīt no Dieva palīdzību. Ādams un Ieva, un mēs visi taču paši to izvēlējāmies – būt paši savas dzīves noteicēji, pārtikt no dabas pasaules un dzīvot savu dzīvi, kā vēlamies. Pēc tam kaut ko lūgt un sagaidīt no Dieva ir viena vienīga grandioza nekaunība. Tomēr cilvēku pūlis velkas nopakaļ Jēzum, cerot saņemt palīdzību, savā paša izvēlētā postā un bēdās. Šie ļaudis negrasās nožēlot savu grēku un atgriezties pie Dieva, bet vienīgi vēlas, lai Dievs tiem palīdzētu kaut kā tikt galā ar pašu izvēlēto pazušanas ceļu. Tomēr atteikties no tā tie negrasās. Pat Jēzus mācekļi nesagaida no viņa neko vairāk. Tie rēķina un kalkulē, cik tiem naudas, un cik pārtikas par to var nopirkt. Tomēr pats pārsteidzošākais ir tas, ka Jēzus nevis riebumā novēršas no kritušās radības, bet laipni un žēlsirdīgi paceļ savas acis, raugās uz nožēlojamo ļaužu pūli un ir gatavs tam palīdzēt. Kā žēlsirdīgs, laipns un gādīgs saimnieks viņš raugās uz šiem ļaudīm kā uz saviem dārgiem viesiem. Viņš padzirdīja kāzu viesus ar vīnu Kānā, piedāvāja samariešu sievai pie akas ūdeni, no kura vairs neslāps, tagad viņš ir gatavs šos ļaudis paēdināt, pēc tam viņš mazgās savu mācekļu kājas pirms vakariņām un uzaicinās savus sekotājus uz mājvietu, kurā tas dalās ar Dievu. Jēzus dara to, ko viņš bija apsolījis caur pravieti Jesaju, proti, būt viesmīlīgs saimnieks kritušajai cilvēcei un katru viņš aicina pie sevis kā dārgu viesi. Un lai viesi viņa valstībā justos kā savējie, viņš žēlsirdīgi iesaista tos savā darbā, dodot saviem mācekļiem uzdevumu līdzīgā veidā kalpot pārējiem cilvēkiem, būt par saimniekiem, kas aicina viesus Dieva valstības patvērumā.

Kad Jēzus kā žēlsirdīgs un laipns ķēniņš paēdina ļaužu pūli, tie grasās viņu ar varu celt par ķēniņu. Jēzus to noteikti un stingri noraida. Viņš patiesi ir Ķēniņš, bet nevis šīs pasaules, bet debesu valstības Ķēniņš. Arī neviens no dievbijīgajiem jūdu ķēniņiem agrāk netiecās pēc sava amata, jo tas saistījās ar milzīgu atbildību un pienākumiem. Ķēniņš tautā pārstāvēja pašu Dievu. Pavisam citādi tas bija pagānu tautu vidū, kur cilvēki cīnījās par ķēniņa varu, nežēlojot ne savas, nedz savu pretinieku dzīvības. Šīs tad arī ir divas iespējamās alternatīvas valsts pārvaldei šajā pasaulē - vai nu Dievs kā Ķēniņš, vai no cilvēku vidus nācis tirāns kā ķēniņš. Lai to saprastu, ir jāsaprot, kas ir valsts, un kas ir tās pamats. Valsts uzdevums ir cīnīties pret ļauno un atbalstīt labo, uzturot mieru un kārtību tautā. Tātad valsts balstās morālē, jo bez morāles nav laba un ļauna, nav taisnīguma, bet bez taisnīguma nav likuma valdīšanas, bez likuma varas savukārt nav brīvības. Bet kas ir morāle mūsdienu laicīgās valsts skatījumā? Tā ir nekas vairāk kā savstarpēja vienošanās par to, kas šajā brīdī ir labs un kas ir slikts. Nav grūti pamanīt, un to apliecina vēsture, ka šī vienošanās tiek ātri atmesta konkrētā brīža izdevīguma vārdā. Tādēļ veselais saprāts saka, ka vienlīdzību un taisnīgumu cilvēku sabiedrībā nevar garantēt pats lepnais un nepastāvīgais cilvēks. Tas ir jautājums, kurš tika diskutēts Padomju sabiedrībā un arī pēc tās sabrukuma, proti, tika apgalvots, ka pati doma - taisnīgas strādnieku valsts ideja - bijusi laba, bet vainīgi ir bijuši atsevišķi slikti cilvēki, kas to visu sabojājuši.

Diemžēl šāds iznākums ir likumsakarīgs. Laicīgā valstī bez stingriem morāles pamatiem nav iespējams pamatot, kādēļ visi cilvēki ir vienlīdzīgi, kādēļ nepieciešams īstenot taisnīgumu un kādēļ nevar grozīt morāles principus pēc savas patikas. Morāli laicīgā pasaulē nevar pamatot arī ar dabas likumiem. Ja vienlīdzība un taisnīgums ir dabas likums, tad taisnīgumam un vienlīdzībai vajadzētu valdīt visur, arī dzīvnieku pasaulē. Dzīvnieku aizstāvji mēdz argumentēt šajā virzienā, bet ja tas ir tā, tad ne tikai suņiem un kaķiem, bet arī visiem mikrobiem vajadzētu būt vienlīdzīgiem un pret tiem vajadzētu izturēties taisnīgi. Lai izvairītos no absurda, pie kā šāda domāšana noved, ir ticis apgalvots, ka kādas būtnes vērtību nosaka apziņa. Sekojoši, suni vai kaķi nošaut ir slikti. Par speršanu sunim, kurš tev grasās iekost, var nākties saņemt sodu, bet vēl nedzimušu bērnu var nogalināt bez soda un sirdsapziņas pārmetumiem, apmēram tāpat kā nosist žurku vai peli slazdā. Lai ko arī kāds domā un saka, ir skaidrs, ka daba ne ko nezina, nedz arī uztraucas par morāli. Cilvēka prāts vienmēr nāk pa priekšu vērtībai un tātad arī morālei. Un lai gan prāts var norādīt uz kādiem negrozāmiem dabas likumiem, pavisam droši ir tas, ka pats cilvēka prāts nav nekas drošs, stingrs un nemainīgs, tāds uz ko var paļauties. Ja viss ir atkarīgs tikai no prāta, tad morāle kļūst patvaļīga un nekas nevar piespiest cilvēku kaut kam altruistiski veltīt savus spēkus, enerģiju un līdzekļus, pat ziedot savu dzīvību kaut kā vārdā; tāpat kā nekas nevar piespiest atturēties no kaimiņa nosišanas, ja tas sāk krist uz nerviem. Pamatu trūkums morālei ir ne tikai iemesls, kādēļ mūsdienu sekulārajā sabiedrībā vērojam morālu degradāciju, bet arī tas, kādēļ vispār par to nav iespējams nopietni diskutēt. Vienīgā neapšaubāmā vērtība, kas ir palikusi laicīgajā sabiedrībā ir es pats. Un tā ir nopietna problēma. Es paskaidrošu, kādēļ. Ja laicīgajai valsts varai piemīt tieksme atstāt bez ievērības taisnīguma un vienlīdzības principus, priekšroku dodot mirkļa izdevīgumam vai iegribai, un tieši šīs iespējas dēļ daudzi tiecas pēc varas, tad ar es pats ir vēl ļaunāk. Jo, ja es pat ir vienīgais drošais un noteicošais princips un vērtība, tad cilvēkam ir ne tikai iespēja, bet arī pienākums meklēt iespējami lielu pašlabumu, ne mirkli nevilcinoties, ja tas notiek uz citu rēķina. Šāds dzīves pamatojums balstās izvēlē, ko cilvēks izdarīja Ēdenes dārzā. Sekas tam bija cilvēka padzīšana no Paradīzes. Tā tika zaudēta un zaudēta uz visiem laikiem. Tieši šā iemesla dēļ pats Dievs Jēzū Kristū nāca šajā pasaulē. Pašam cilvēkam atpakaļceļa nebija.

Kas tad bija grēkā krišana? Būtu nepareizi sacīt, ka tā bija zināšanu vai saprāta ieguve, kā daudzi domā. Ieva, pirms tā nobaudīja augli, bija pilnīgi saprātīga sieviete, apveltīta pat ar izcilu prātu. Iespējams, ka Sātanam būtu bijis daudz grūtāk pārliecināt viņu darīt neiedomājamo, ja viņa būtu bijusi padumja muļķe. Bet Ieva nebija muļķe un pirmais cilvēka grēks, tāpat kā visi sekojošie grēki bija pilnīgi pamatots un izsvērts saprāta lēmums. Tas, ko velns piedāvāja cilvēkam un ko cilvēks izvēlējās bija apsolījums, ka cilvēks kļūs dievišķs. Tas bija pirmā un augstākā lielummānijas izpausme – iedibināt jaunus cilvēka dzīves pamatus. No jauna pašiem noteikt savas dzīves jēgu, mērķi, vērtību un saturu. Un šeit atklājas morāles pamati.

Morāles iedibināšanai šajā pasaulē ir tikai divi kandidāti jeb divi pretendenti – tas, kurš ēda no aizliegtā koka augļiem un tas, kurš šo koku stādīja. Vienīgais likums, ko koka stādītājs bija iedibinājis, visas morāles pamats un saturs bija iespēja nepaklausīt, atteikties no Dieva un noliegt viņu. Dodams cilvēkam brīvību, Dievs tam dāvāja arī spēju mīlēt. Dodot tiem spēju rīkoties muļķīgi, Dievs deva tiem iespēju būt gudriem. Nobaudot aizliegtā koka augļus, cilvēks neieguva zināšanas, bet ilūziju, šķietamību. Tas ir gandrīz vienīgais, kas cilvēcei palicis pāri kopš Paradīzes laikiem. Mēs varam žēloties par visa kā trūkumu, bet ne par šīs lielummānijas radītās ilūzijas trūkumu – jūs būsiet dievi.

“Dievs ir vara”, saka Orvela romāna 84 ļaunais varonis. Varam mainīt vārdu secību un sacīt, ka kritušajam cilvēkam vara ir Dievs. Tā kā mūsdienu cilvēka prātos Dievs ir miris, tad vienīgais cilvēka pienākums ir censties nokļūt vakantajā tronī, vienalga cik daudz pretinieku asinis būtu jāizlej. Un tad, kad viņš beidzot ir panācis savu, viņš vairs nav labs bet velnišķi ļauns. Ilūzijas jeb utopijas beigu cēliens arvien būs velna kults, ļaunuma pielūgšana. Ja dzīve ir tikai eksistences mirklis universā, tad es pats ir vienīgā vērtība, kas jebkurai dzīvai būtnei var piederēt. Sekojoši pašuzupurēšanās, sevi ziedojoša mīlestība ir vislielākā muļķība, ko kāds var darīt. Laicīgi domājoši teorētiķi ir mēģinājuši pārvērst arī mīlestību par izdzīvošanas principu, bet ne visas lietas padodas teorētiķu spējai žonglēt ar vārdiem. Ja Dieva nav un galvenā un patiesībā vienīgā vērtība ir es pats, tad vienīgā saprātīgā rīcība, vienīgā morāle ir pašlabums. Lai gan skaudrā nāves nenovēršamība saka, ka viss reiz tiks zaudēts, un no šīs stindzinošās atziņas nav iespējams atbrīvoties, cilvēks kā stūrī iedzīts dzīvnieks turpina cīnīties cīņu, kuras iznākums ir skaidri zināms un nenovēršams. Ja Dieva nav, tad šajā īsajā un nežēlīgas cīņas pilnajā eksistencē, ko sauc par dzīvi, vienīgais saprātīgais mērķis ir – iespējami pagarināt dzīvi; iespējami palielināt baudu; samazināt sāpes un ciešanas; un censties visiem spēkiem sargāties no tā, kas varētu traucēt sasniegt iepriekš minēto. Sekojoši, cīņa par varu ir vienīgais saprātīgais lēmums, vienīgā morāle un vienīgā filozofija, kas cilvēkam atliek. Ja Dieva nav, tad vienīgais, kas attaisno cilvēka eksistenci, ir cīņa par varu. Dievs ir vara un vara ir Dievs. Naudai ir nozīme tikai tiktāl, cik tā sniedz varu. Marksistu nicinošā attieksme pret naudu un bagātību izriet no viņu īpaši perversajiem uzskatiem, ka vara iegūstama citādāk, nekā ar naudas palīdzību, proti, ar atklātu varmācību un teroru. Bez debesu likuma, zemes likums ir nekas cits kā varas likums. Sekojoši laicīgu valsti vienmēr raksturos savējo apspiešana un izmantošana, un karš pret jebkuru citu tautu. Raksturīgs piemērs ir Eiropas Savienība. Viens no tās galvenajiem principiem ir: arvien ciešāka tautu kopība. Bet lai to īstenotu, piemēram, frančiem vajadzētu sevi vispirms uzskatīt par eiropiešiem un tikai pēc tam par francūžiem. Kaut ko tādu sagaidīt ir naivi. Britu tauta to pauda atklāti un noteikti – mēs vispirms esam un paliksim briti, nevis eiropieši.

Redziet, valstis vienmēr rada, veido un uztur ideoloģijas. Tikmēr, kamēr cilvēki radīs ticējumus, viņi vienosies kopīgā ideoloģijā, kas ir kolektīva atsevišķā cilvēka jeb sevis paša izpausme. Piemēram, Platona skatījumā katrs cilvēks ir miniatūra valsts. Valsts ir dabiska sociālā dzīvnieka, tas ir, cilvēka izpausme. Pirmā instance, kur redzam to izpaužamies vēsturē ir Nimroda ķēniņvalsts un Bābeles troņa celtniecība. Šeit aizliegtais Ēdenes auglis pieņēma torņa veidolu. Bābeles torņa celtnieku moto - iesim, celsim pilsētu un torni – tā virsotne lai ir debesīs! darīsim sev vārdu, raksturo visa sekojošās impērijas līdz pat Trešajam reiham un Padomju savienībai. Bābeles tronis bija monuments, kas veltīts cilvēka godībai, pirmās valsts reliģijas elks, pasaulīga reliģija, kas balstīta progresa ilūzijā. Tikai dievišķas Providences iejaukšanās apturēja Nimroda impērijas izplešanos pa visu pasauli. Kopš Nimroda laikiem visi tirāni ir mēģinājuši panākt pasaules varu. Piemēram, Staļins bija ļoti vīlies par Otrā pasaules kara iznākumu, jo viņam neizdevās iekarot kundzību visā pasaulē. Mēdz uzskatīt, ka Nacistu Vācija un Padomju Savienība ir atsevišķu ļaunu tirānu radītas tirānijas, bet tā tas nav. Visas vēsturē zināmās impērijas bija sava veida reliģiskas institūcijas, ar savu kultu un pielūgsmes objektiem. Katras revolūcijas un tirānijas pamatos atrodas elkdievības epidēmija un varas kultā. Rūdolfs Hese Nirnbergas prāvā paziņoja: “Hitlers ir Vācija, tāpat kā Vācija ir Hitlers.” Elks un tā pielūdzēji nav šķirami. Jebkura valsts, kas identificē sevi ar to, kas ir saistīts pie zemes, ir nolemta dalīties tā liktenī, ar ko tā ir saistīta. Un ir maza atšķirība vai tauta ir saistīta ar vienu cilvēku, kā tas bija Vācijā, vai ar tās sabiedrību kopumā, kā tas bija Franču Revolūcijas laikā. Arī mūsdienu sabiedrībai ir tikai divas iespējas, vai nu valsts, kurā valda Dievs, vai valsts, kurā valda tirānija, vienalga vai tā ir atsevišķa cilvēka, vai visas tautas tirānija. Noraidot ļaužu centienus celt viņu par ķēniņu, Jēzus noraidīja iespēju kļūt par tirānu. Tā vietā viņš noteikti un nepiekāpīgi devās pretī krustam, lai pie tā atbrīvotu mūs no visu tirānu varas un darītu par savas mūžīgās valstības pilsoņiem, kas dzīvo svētlaimīgu dzīvi sava Ķēniņa žēlsirdīgajā gādībā. Jau minētās Nirnbergas prāvās laikā ASV valdība tiesājamajiem nozīmēja kapelānu, kādu Luterāņu mācītāju no Sentluisas. Rezultātā vismaz 5 no 21 tiesājamā nāca pie ticības Kristum. Hitlera ārlietu ministrs Rībentrops, kuru mēs pazīstam pēc bēdīgi slavenā Vācijas pakta ar Padomju Savienību, pirms nāves soda izpildīšanas apliecināja, ka viņš liek savu cerību uz tā Jēra asinīm, kurš nes prom pasaules grēku. Viņš mira kā ticīgs cilvēks, kuru Jēzus atbrīvojis no tirāniskās šīs pasaules varas, un darījis par savas valstības pilsoni. Lai mūžīga slava un pateicība Ķēniņam Jēzum, viņa mīļajam Tēvam un Svētajam Garam. Āmen.