Pirmā svētdiena pēc Epifānijas

Viņa vecāki ik gadu Pashas svētkos gāja uz Jeruzālemi. Kad viņš bija divpadsmit gadu vecs, viņi pēc svētku paražas devās uz Jeruzālemi. Kad svētku dienas bija beigušās un viņa vecāki jau devās mājup, bērns Jēzus palika Jeruzālemē, bet viņi to nezināja. Domādami, ka viņš ir atceļā kopā ar citiem, tie, vienas dienas gājumu nostaigājuši, meklēja viņu pie radiem un paziņām. Neatraduši tie atgriezās Jeruzālemē, lai viņu uzmeklētu. Pēc trim dienām tie atrada viņu sēžam templī mācītāju vidū, tos klausoties un izjautājot. Un visi, kas viņu dzirdēja, bija ļoti pārsteigti par viņa saprašanu un atbildēm. Un, viņu ieraudzījuši, vecāki pārbijās, un māte viņam sacīja: “Bērns, kādēļ tu mums tā darīji? Redzi, tavs tēvs un es ar sirdssāpēm tevi meklējām.” Un viņš tiem sacīja: “Kādēļ jūs mani meklējāt? Vai jūs nezināt, ka man jādarbojas sava Tēva lietās?” Bet tie nesaprata viņa teiktos vārdus. Tad viņš gāja tiem līdzi un nonāca Nācaretē, un bija tiem paklausīgs. Un viņa māte visus šos vārdus glabāja savā sirdī.  Un Jēzus pieauga gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem. (Lk.2: 41-52)

Tas, ka Jāzeps un Marija katru gadu devās uz Jeruzālemi svinēt Pshas svētkus, liecina par viņu dievbijību, jo ceļš bija grūts, dārgs un arī bīstams. Turklāt, bauslībā bija pavēlēts tikai Israēla vīriem trīs reizes gadā nākt Dieva priekšā, proti, Pashas svētkos, Vasarsvētkos un Būdiņu svētkos (1Moz.23:17). Sievietēm nebija obligāti jāapmeklē Templis, un turklāt jūdu rabīni bija mīkstinājuši Dieva noteiktās prasības, jo ceļš no diasporas bija grūts un nereti bīstams. Tādēļ daži tālāk dzīvojoši jūdi neapmeklēja Templi katru gadu.

Pashas un Neraudzētas maizes svētki kādreiz bija divi atšķirīgi svētki. Pashas svētkus svinēja pirmā pavasara mēneša Nisana 14. dienā (5.Moz.16:4;2Moz.12:6), bet Neraudzētas maizes svētkus nākošajā, tas ir, 15. Nisana dienā (2Moz. 12:13, 23:15, 34:18), un šīs svinības ilga veselu nedēļu. Ar laiku šie svētki tika apvienoti un pravieša Ecehiēla grāmatā lasām, ka tie tiek svinēti kopā un tiek saukti par Pashas svētkiem (Ec.45:21-25)

Ceļš uz Templi arvien tika saukts par došanos augšup; došanās augšup ir jūdu idioma, kas nozīmē garīgu, svētīgu darbību. Jēga ir aptuveni tā pati, kas mūsdienās došanās uz baznīcu – tas ir ceļš uz augšu. Nedoties uz baznīcu, nozīmē doties uz leju savā garīgajā dzīvē, tas ir, pagrimt. Šoreiz “ceļā augšup” ar Jāzepu un Mariju devās arī Jēzus, kurš bija 12 gadus vecs. Pienākums doties uz Templi un stāties Dieva priekšā bija sākot ar 13. gadiem. Jūdu rabīni saka, ka zēnam, pirms tas sasniedz 13. gadus jeb Bauslības Dēla vecumu ir jātiek vestam uz Templi, lai viņš tiktu iepazīstināts ar svētku rituāliem. Šķiet tas būs bijis dievbijīgā Jāzepa un Marijas nolūks šajos svētkos, lai gan rabīnu likumi arī saka, ka tie, kam nav vajadzīga vecāku palīdzība, var apmeklēt Tempļa svētkus arī agrākā vecumā.

Lūka stāsta, ka tad, kad svētku dienas bija beigušās Jēzus vecāki devās mājup. Īstās svētku dienas bija trīs, pārējās svētku dienas bija vairāk laicīga rakstura. Šķiet, ka Jēzus vecāki būs pavadījuši Jeruzālemē visu nedēļu, ne tikai galveno svētku daļu – pirmās trīs dienas. Nogājuši dienas gājumu, kādus 15-20 km, Jāzeps ar Mariju atklāj, ka Jēzus ir pazudis. Parasti svētceļnieki devās grupās, kopā ar kaimiņiem no savas pilsētas, bet tuvojoties Jeruzālemei ļaužu pulks arvien pieauga. Prom no pilsētas devās liels ļaužu pulks, kas pamazām saruka, ceļiniekiem atdaloties, sasniedzot savus ciemus vai pilsētiņas. Ļaužu kopības apziņa bija liela, jo viņi visi bija svēta Dieva tauta, Dieva ģimene – brāļi un māsas, un visiem bija atbildība vienam par otru. Protams, tie, kas nāca no vienas un tās pašas vietas pazina viens otru pavisam labi. Viņi bija kopā uzauguši, mācījušies vienā skolā, apmeklējuši sinagogu utt. Jēzum tagad bija jau 12 gadi un viņš būs bijis patstāvīgs, jo viņa vecuma zēni jau parasti strādāja, tādēļ viņa vecāki droši vien bija ļāvuši viņam doties kopā ar citiem viņa draugiem vai radiem. Viņam bija tikai jāatceras projām došanās laiks un sapulcēšanās vieta naktsmītnē. Kad Jēzus naktsmītnē neieradās, viņa vecāki saprata, ka viņš ir nomaldījies vai pazudis un devās atpakaļ uz Jeruzālemi viņu meklēt. Jēzus tika atrasts Templī mācoties pie Rakstu mācītājiem un uzdodot tiem jautājumus. Rakstu mācītāji parasti centās iesaistīt ļaudis sarunā –ļaudīm tika uzdoti jautājumi un arī viņi paši tika mudināti uzdot jautājumus. Principā jautājumus varēja uzdot arī pat sprediķa vidū un ja tas notiktu ar pienācīgu cieņu un kārtīgi, tad arī mūsu dienās nekas pret to nebūtu iebilstams. Tas pat varētu būt lietderīgi. Dieva tauta Tā Kunga vārda mācīšanos vienmēr ir uztvērusi kā ļoti svarīgu un kopīgu lietu, kurā ir jāpiedalās visiem. Atbilžu sniegšana un jautājumu uzdošana ir svarīga mācību sastāvdaļa. Atbildēs un jautājumos Jēzus būs parādījis lielu gudrību, kas izsauca Rakstu mācītāju un apkārtējo izbrīnu, jo šādās diskusijās viņam bija jāspēj piedalīties tikai pēc gadiem trim. Atradusi Jēzu, Marija sāk viņu rāt, mātes sirds ir mātes sirds. Protams, viņa bija izbijusies par savu Dēlu, jo viņi bija meklējuši viņu trīs dienas. Jēzus tiem atbildēja ar pretjautājumu, un šie ir pirmie mums zināmie Jēzus vārdi: “Kādēļ jūs mani meklējāt? Vai jūs nezināt, ka man jādarbojas sava Tēva lietās?” Šis ir tulkojums, kas atrodas mūsu latviešu Bībelēs bet oriģinālā nav vārdu “ jādarbojas lietās”. Citi sekojot baznīcas tēviem tulko šo tekstu pēc jēgas: “Vai jūs nezinājāt, ka man jābūt mana Tēva namā?” Teksts ir grūts, bet šķiet, ka šī būs pareizā nozīme. Jēzus noraida Marijas vārdus: tavs tēvs un es ar sirdssāpēm tevi meklējām, un apgalvo, ka viņiem vajadzēja zināt, ka viņam jābūt sava Tēva namā. Savos pirmajos publiski zināmajos vārdos Jēzus par savu Tēvu nosauc Dievu, tādā veidā kā neviens nekad to nedarīja. Viņa vecāki viņa teikto nesaprata, un arī tas ievada būtisku tematu – cilvēki Jēzu nesaprot, pat paši tuvākie. Acīmredzot, pat šo dievbijīgo ļaužu prātos ar Jēzus dzimšanu saistītie notikumi būs pabalējuši, un tagad tie viņiem tika atgādināti.

Tad viņš gāja tiem līdzi un nonāca Nācaretē, un bija tiem paklausīgs. Un viņa māte visus šos vārdus glabāja savā sirdī.  Un Jēzus pieauga gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem. Šajos dažos vārdos ir aprakstīti vismaz 20 Jēzus dzīves gadi: Viņš tātad uzauga Nācaretē, bija paklausīgs saviem vecākiem un pieauga gudrībā, augumā un piemīlībā Dieva un cilvēku priekšā. Tas, ka viņš uzauga Nācaretē ir vienkārši fakts, kas palīdz mums saprast Jēzus dzīves vēsturisko fonu; tas, ka Jēzus pieauga fiziski un garīgi palīdz mums saprast, ka šie gadi bija Jēzus gatavošanās viņa nākamajai misijai. Mums svarīga informācija tiek sniegta ar vārdiem – bija paklausīgs saviem vecākiem. Kādēļ? Tādēļ, ka tas bija pareizi! Jēzus rūpīgi ievēroja vienu no pašiem svarīgākajiem baušļiem, proti, “Godā savu tēvu un māti, lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo tajā zemē, ko Tas Kungs tavs Dievs tev dod.” Šis ir vienīgais bauslis visā bauslībā, kurā dots apsolījums. Tāpat kā pirmajos trīs baušļos tiekam mācīti godāt savu Debesu Tēvu, tā šajā bauslī tiek mācīts godāt savu tēvu un māti. Dieva acīs tas ir ļoti svarīgi. Godājot savu vecākus, mēs godājam Dievu. Apsolītā svētība šeit ir divkārša: pirmkārt, tā attiecas uz tautu – tik ilgi, kamēr tauta godās savus vecākus, Dievs ļaus tai dzīvot savā zemē; otrkārt, tas pats attiecas uz katru atsevišķo cilvēku – labklājība un iespēja dzīvot savā zemē ir tiešā veidā saistīta ar paklausību saviem vecākiem. Jēzus šo bausli izpildīja visā pilnībā. Un ievērojiet, Svētais Gars ir uzskatījis no visiem šiem 20 Jēzus dzīves gadiem sniegt mums tikai vienu vienīgu piemēru – paklausību vecākiem. Par Jēzus pusaudža un jaunekļa gadiem taču varēja daudz ko pastāstīt, bet Svētais Gars to neuzskatīja par vajadzīgu, viņš nemudināja Lūku iztaujāt par šīm lietām Mariju. Viņš taču varēja arī neminēt to, ka Jēzus bija paklausīgs saviem vecākiem, bet tas tomēr tika minēts, un tas liecina, ka šis bauslis ir ļoti svarīgs, un, ka Jēzus pilnībā ir pildījis baušļus. To viņš ir paveicis arī mūsu vietā, izpildīdams to, kas ir pietrūcis no mūsu paklausības. Grieķu teksts liecina, ka Jēzus ne tikai paklausīja saviem vecākiem, bet pakļāvās viņiem. Patiess Dievs būdams, kuram pakļāvās visas lietas, viņš labprātīgi pakļāvās saviem vecākiem. Kāpēc?

Pretējais jeb dumpīgums ir iedzimtais grēks – cilvēka nepakļaušanās Dievam. Tas ir tas, kas ir tik ļoti raksturīgs mūsdienu pasaulei – cilvēki ir dumpīgi revolucionāri. Ieva nepakļāvās Dievam un nepakļāvās Ādamam, bet pakļāva viņu sev, mudinot arī viņu nepakļauties Dievam. Tagad pats Dievs pieņēmis cilvēka dabu mācīja, ko nozīmē pakļaušanās un paklausība, pakļaujoties Jāzepam un Marijai. Paklausība garīgā izpratnē, Dieva lietās ir bezierunu paklausība. Tā ir paklausība, kas neuzdod jautājumus; paklausība, kas nekurn, bet klausās un dara to, ko dzird vecākus sakām. Kāpēc Dievam tas šķiet tik svarīgi? Tādēļ, ka viņš zina, ka ja bērni neiemācīsies dzirdēt savu vecāku vārdus un tiem pakļauties, ja tie neiemācīsies labprātīgu paklausību bērnībā mājās, tie nekad nebūs arī paklausīgi attiecībās ar Dievu un paklausīgi sabiedrībā. Ja pat jūra un vējš paklausīja Jēzum, tad arī mums vajadzētu to darīt, un viņš ar savu piemēru māca, kur apgūt paklausības mākslu – paklausot saviem vecākiem. Raksti mums šeit māca divas lietas, kas nav viens un tas pats – paklausību un pakļaušanos.

Bērni tiek mācīti pakļauties vecākiem, pilsoņi pakļauties valdībai, sievas pakļauties vīriem. Pakļaušanās ir labprātīga sevis pakļaušana kāda cita gribai. Savukārt paklausīt nozīmē – klausīties un darīt to, kas tiek sacīts, īpaši kad runā Dievs. Paklausīšana tātad vienmēr nozīmē arī pakļaušanos, bet pakļautība ne vienmēr nozīmē paklausību. Piemēram, ja vecāki, valdība, vīrs, mācītāji mudina nepaklausīt Dievam, tad viņi nav jāklausa, lai gan esam viņiem pakļauti. Ja vīrs vēlas sist sievu, tad viņai nav viņam jāpaklausa; ja laicīgā vara rīkojas pret Dieva vārdu un patiesību – legalizē slepkavības, neuztur tiesiskumu, nesargā, bet apspiež pilsoņus, tad šādai valdībai ne tikai nav jāklausa, bet ir arī vismaz pasīvi jāpretojas. Piemēram, ja nacistu laikā kāds savā mājā slēpa jūdus un viņam varas iestādes jautāja – vai tavā mājā netiek slēpti jūdi? – tad viņam nebija jāpaklausa, jo melošana būtu jūdu uzrādīšana, bet patiesība bija noliedzoša atbilde uz šo jautājumu. Kādēļ tā?

Tādēļ, ka patiesība ir Dieva griba un dzīvība, nevis nacistu griba un nāve. Un tas pats attiecas uz morāles un patiesības jautājumiem mūsdienās? Mums ir jāpakļaujas valstij, bet nav tā jāklausa tad, ja tā prasa darīt to, kas ir pret Dieva gribu vai ir varmācīgs un netaisns; ticīgajam ir jāpakļaujas mācītājam, bet nav jāklausa, ja viņš māca maldus; sievai ir jāpakļaujas vīram, bet nav jāklausa, ja viņš ir varmācīgs vai mudina uz bezdievību. Mūsu valodas lietojums ne vienmēr ļauj skaidri izšķirt starp pakļaušanos un paklausību, bet to ir jāmācās saprast. Jaunā Derība, piemēram, māca arī ticīgajiem pakļauties vienam otram. Tas nav viegli saprotams, bet doma ir par pakļaušanos tām garīgajām dāvanām, kuras Dievs ir izdalījis katram pēc sava prāta un mēra. Katra šāda dāvana ir dota, lai tās saņēmējs ar to kalpotu citiem, lai mācītu tiem darīt to, ko citi prot sliktāk. Līdzīgi tas ir laicīgajā dzīvē, kur mēs paklausām tiem, kas kādā jomā ir ieguvuši lielākas zināšanas un prasmes par mums, proti, mēs paklausām ārstiem, juristiem utt., jo viņi ar savām zināšanām kalpo mums. Raksti māca, ka tas pats jādara attiecībā uz tiem cilvēkiem, kuri kalpo mums ar garīgām dāvanām. Pāvils saka: “Mums pēc mums dotās žēlastības ir dažādas dāvanas, un, ja kādam dota pravietošanas dāvana, lai tā izpaužas saskaņā ar ticību, ja kādam ir kalpošanas dāvana, lai tā izpaužas kalpošanā, ja mācīšanas dāvana – mācīšanā; ja kāds ir pamudinātājs, lai pamudina; kas dalās ar citiem, lai dara to dāsni; kas vada citus, lai dara to atbildīgi; kas dara žēlsirdības darbu, lai dara to ar prieku.” (Rom 12) Dievs grib, lai mēs visu to mācamies un tādēļ viņš mums ir devis brāļus un māsas, kuriem katram kādu atsevišķu dāvanu piešķīris lielākā mērā nekā citiem, lai citi no viņiem varētu mācīties. Šīs dāvanas ir jāliek lietā, tiem kam tās dotas, Dievs par to noteikti prasīs atbildību, un citiem no šo dāvanu saņēmušajiem ir jāmācās, jo viņi māca Dieva gribu.

Ja mēs nemācamies pakļauties un paklausīt, tad ģimenē, sabiedrībā un baznīcā vairojas nekārtība, rodas degradācija un sabrukums. Beigu beigās sabiedrība taču no šejienes iemācījās darba dalīšanu, kas nes lielu labumu – katrs dara to, ko viņš prot labāk par citiem, citi saņem to un savukārt kalpo ar savām dāvanām. Baznīcas dzīvē tas nozīmē arī, ka mēs ne tikai saņemam, bet arī mācamies no citiem, kā kļūt labākiem dažādos labos darbos. Bet ja esam nepaklausīgi Dievam un nepakļāvīgi viņa iedibinātajai kārtībai, neklausāmies, nemācāmies un nedarām, tad nekas labs nav gaidāms. Savukārt tur, kur ir pakļaušanās un paklausīšana ir miers, kārtība, daudz labuma un svētības. To mēs mācamies no tā, ka pats Dievs pieņēmis cilvēka dabu Jēzū, klausījās Dieva vārda skaidrojumu Templī, aktīvi līdzi dalījās jautājumos un atbildēs un mājās pakļāvās saviem vecākiem. Pāvils pāris vietās īsā veidā ir apkopojis kristieša paklausības dzīvi: “Mēs lūdzam, brāļi, lai jūs izturētos atzinīgi pret tiem, kas nopūlas jūsu labā un kas ir jūsu priekšstāvji Kunga darbā un jūs pamāca. Viņu darba dēļ izrādiet viņiem vislielāko mīlestību. Dzīvojiet savstarpējā mierā! Bet tos, kas ir nekārtīgi, tos, brāļi, vediet pie prāta, iedrošiniet mazdūšīgos, esiet gatavi palīdzēt vājajiem, esiet pacietīgi pret visiem. Pielūkojiet, lai kāds ļaunu neatdara ar ļaunu, bet vienmēr dzenieties pēc labā attiecībās cits pret citu un pret visiem pārējiem! Esiet vienmēr priecīgi! Lūdziet Dievu bez mitēšanās! Par visu pateicieties Dievam – tieši to Dievs grib no jums Kristū Jēzū. Neapslāpējiet Garu! Nenonieciniet pravietošanu! Pārbaudiet visu, paturiet to, kas labs! No jebkāda ļaunuma atturieties!” (1Tes. 5:12-22) Un citviet viņš raksta: “Tas ir Dieva nolūks, lai jūs taptu svēti un atturētos no netiklības, lai jūs ikviens prastu valdīt pār ķermeni svētībā un godā, lai jūs nenodotos nevaldāmai kaislei, kā to dara pagāni, kas nepazīst Dieva. Jūs nedrīkstat nevienā lietā pievilt brāli vai rīkoties savtīgi, kā jau agrāk sacījām un brīdinājām – Kungs bargi tiesās visus, kas tā darīs. Dievs jūs nav aicinājis nešķīstībai, bet svētumam. Bet, kas visu šo atmet, neatgrūž vis kādu cilvēku, bet Dievu, kas jums dod Svēto Garu. (1Tes.4: 3-8) Tās tad nu ir dažas galvenās paklausības lietas, kas raksturo kristieša dzīvi. Un mums ir jāpakļaujas Pāvila apustuliskajai autoritātei, kurā viņš to māca un jāpaklausa viņa sacītajam, jo tas ir paša Dieva vārds. Āmen.