Kristus atspīdēšanas diena

Kad Jēzus piedzima Jūdejas Betlēmē ķēniņa Hēroda laikā, redzi, no austrumiem Jeruzālemē ieradās gudri vīri un jautāja: “Kur ir jaunpiedzimušais jūdu Ķēniņš? Mēs viņa zvaigzni redzējām austrumos un atnācām viņu pielūgt.” To dzirdējis, ķēniņš Hērods ļoti uztraucās un visa Jeruzāleme līdz ar viņu. Sapulcinājis visus tautas virspriesterus un rakstu mācītājus, viņš izjautāja tos par vietu, kur Kristum bija jāpiedzimst. Tie viņam sacīja: “Jūdejas Betlēmē, jo Kungs caur pravieti ir sacījis: un tu, Betlēme, Jūdas zemē, tu nebūt neesi mazākā starp Jūdas galvenajām pilsētām, jo no tevis nāks Valdnieks, kas ganīs manu tautu – Israēlu.” Tad Hērods, slepeni ataicinājis gudros, rūpīgi tos iztaujāja par zvaigznes parādīšanās laiku. Un viņš tos sūtīja uz Betlēmi un sacīja: “Ejiet un visu izjautājiet par šo bērnu. Kad jūs viņu atradīsiet, pavēstiet to man, lai arī es varu iet viņu pielūgt.” Uzklausījuši ķēniņu, tie aizgāja. Un, redzi, zvaigzne, ko tie bija redzējuši austrumu zemē, gāja tiem pa priekšu, līdz nonāca un apstājās virs tās vietas, kur bija bērns. Kad tie zvaigzni ieraudzīja, tos pārņēma milzīgs prieks. Iegājuši tajā namā, tie redzēja bērnu kopā ar Mariju, viņa māti, un, nokrituši ceļos, tie viņu pielūdza. Tie atvēra savas dārgumu lādes un pienesa viņam dāvanas: zeltu, vīraku un mirres. Sapnī brīdināti pie Hēroda neatgriezties, tie devās atpakaļ pa citu ceļu uz savu zemi. (Mt.2:1-12)

Vispirms ievērojam tekstā, ka evaņģēlists runā par Jēzus piedzimšanu kā par konkrētu vēsturisku notikumu, minot laiku un vietu – ķēniņa Hēroda laikā Jūdejas Betlēmē. Diemžēl ir grūti noteikt precīzu Jēzus dzimšanas gadu. Agrāk tika viennozīmīgi uzskatīts, ka ķēniņš Hērods miris 4. g. pirms Kristus, bet tad tagad daži domā, ka tas varētu būt bijis 1. g. pirms Kristus. Ja Hērods mira nevis 4., bet 1. gadā pirms Kristus, tad Jēzus varētu būt dzimis 2. g. Protams, izklausās dīvaini, ja sakām Kristus dzima 2. gadā pirms Kristus, bet kā zināms tas ir tādēļ, ka Jēzus ir dzimis nedaudz agrāk par 1. gadu, bet vēlāk ieviesās kļūda laika skaitīšanā, kas tāda ir arī palikusi. Ir jāatceras arī, ka nav nulles gada, bet ir tikai 1. g. pirms Kristus un 1. g. pēc Kristus. Ja Hērods ir miris 1. g. pirms Kristus un Jēzus ir dzimis 2. g., tad tas paver interesantu ainu saistībā ar neparasto debesu spīdekli, par kuru stāsta Matejs. Proti, 2. g. pirms Kristus bija vērojamas vairākas neparastas, ārkārtīgi retas astronomiskas parādības, kas teorētiski var atkārtoties ne ātrāk kā pēc pusotra miljona gadiem. Mūsdienās NASA ir izstrādājusi datorprogrammu, kas pieejama visiem interesentiem un ar tās palīdzību iespējams veikt matemātiskus aprēķinus un modelēt seno laiku debesu parādības, kādas tās bija katrā konkrētajā dienā.

Kāds zinātnieks ir uzrakstījis interesantu grāmatu, kurā viņš sasaistījis visus ar Jēzus dzimšanu saistītos notikumus ar neparastajām tā gada astronomiskajām parādībām. Zinātnieks norāda, ka Tuvo austrumu tautas daudz labāk par mums pazina debess spīdekļus. Vasaras tur ir garas, naktis skaidras un ļaudis mēdza gulēt ārā uz namu jumtiem jeb augšistabās, vērojot zvaigžņotās debesis un spriežot par debesu spīdekļiem un dažādām parādībām. Turklāt jūras braucējiem, zvejniekiem un ceļotājiem zvaigžņotā debess bija viens no galvenajiem orientieriem. Tādēļ daudzi tā laika cilvēki labi pazina planētas un to ceļus pie zvaigžņotās debess, nemaz nerunājot par tādiem profesionāliem debess vērotājiem, kā evaņģēlijā minētie gudrie vīri jeb magi no austrumiem. Ko tad viņi varēja ieraudzīt?

Tās bija vairākas planētas, kas bija pietauvojušās ļoti tuvu viena otrai, veidojot neparastas debesu parādības. 7. gadā pirms Kristus Jupiters un Saturns sastapās trīs reizes. Gadu vēlāk Jupiteram un Saturnam pievienojās Marss, un 17. aprīlī Mēness nostājās priekšā Jupiteram un Jupiters todien parādījās debesīs no rīta iepretī Auna zvaigznājam, kas ir Jūdejas simbols. Šī parādības min tie, kuri uzskata, ka Jēzus dzimis ap 6. gadu pirms Kristus. Tomēr tas, kas notika no 3. līdz 2. gadam pirms Kristus bija kaut kas patiesi fantastisks - Saturns savienojās ar Merkuru, tad Saturns ar Venēru, Venēra ar Jupiteru un Venera ar Merkuru, un tad atkal Jupiters ar Venēru. Šoreiz tie atradās tik tuvu, ka no zemes izskatījās gandrīz kā viens vesels brīnumains spīdeklis. Apmēram tajā pašā laikā ķēniņu planēta Jupiters burtiski dejoja ap spožo Regulāro zvaigzni. Tad Jupiters apstājās Jaunavas zvaigznājā. No Jeruzālemes raugoties Jupiters tobrīd izskatījās stāvam tieši virs Betlēmes. Jupitera un Saturna savienošanās notika uz Zivs zvaigznājā fona, kas tika uzskatīts par ebreju zīmi, un notikumi uz šā fona tika skaidroti kā zīmes, kas norāda uz nākotnes notikumiem ebreju tautā. Šīs neparastās debesu parādības ļauj saprast iemeslus, kādēļ austrumu gudrie ieradās Jeruzālemē. Ja šie vīri bija no Babilonijas, tad viņiem vajadzēja būt pazīstamiem arī ar ebreju Bībeli un tās pravietojumiem, jo Babilonijā bija liela jūdu kopiena, un jūdu pravietis Daniēls pirms dažiem gadsimtiem bija bijis austrumu gudro priekšnieks Babilonijā. Austrumu valstīs bija ierasts sūtīt savus vēstnešus uz kaimiņu zemēm, lai pagodinātu ievērojamus ļaudis. Piemēram, Ķēniņu grāmatā lasām par Sābas ķēniņienes vizīti, lai pagodinātu Dāvida Dēlu Salamanu, atvedot tam dārgas dāvanas (1Ķēn. 10:1-10). Kādā no vēlākiem komentāriem Sābas ķēniņienes vizīte tiek pat saistīta ar brīnumainas zvaigznes parādīšanos. Ir interesanti, ka Jēzus pats sacīja, ka Sābas ķēniņiene “celsies tiesas dienā pret šo paaudzi un to notiesās, jo viņa nāca no tālām zemēm dzirdēt Sālamana gudrību; un, redzi, šeit ir vairāk nekā Sālamans.” (Mt. 12:42) Jēzus vēsts ir skaidra, ja jūdi noraidīs savu Mesiju, pagāni nāks viņu vietā godināt un pielūgt viņu. Kas attiecas uz zinātniskiem un vēstures jautājumiem, tad jāsaka, ka visas šīs lietas ir interesantas, un daudzi tās pēta, bet kā tas ir parasti ar šādām lietām, par tām neviens nevar būt pilnīgi drošs un pārliecināts. Tomēr, Dieva rakstītā dabas grāmata var bez vārdiem nest to pašu vēsti, ko nes viņa rakstītais vārds. Psalmu grāmatā lasām: “Debesis daudzina Dieva godu, un izplatījums izteic Viņa roku darbu. Diena dienai to pauž, un nakts naktij to dara zināmu. Nav nekādas valodas, nedzird ne vārda, neskan to balss,  tomēr to vēsts iziet pa visu pasauli un to pausme līdz zemes galiem.” (19:2-5). Arī debesis priecājās par Dieva Dēla miesā nākšanu un daudzināja Dieva godu.

Tomēr jau kopš Hrizostoma laikiem, 4. gs. pēc Kristus, baznīcā pastāv uzskats, ka neparastais debesu spīdeklis, kas vedis austrumu gudros uz Betlēmi nav bijusi dabiska, bet pārdabiska parādība. Zvaigznes virzība no Jeruzālemes uz Jēzus māju Betlēmē, kas atradās apmēram 10 km no Jeruzālemes ir ar Kristus dzimšanu saistīta mistērija jeb noslēpums, kas ir daudz augstāka par zinātnes iespējam to apstiprināt vai noraidīt. Visticamāk tas ir bijis Dieva eņģelis vai tas, ko jūdi sauc par Šekinah – redzama Dieva godības klātbūtne. Agrāk Israēla tautas vēsturē tas kā mākoņu stabs dienā un uguns stabs naktī bija vadījis Isarēlu no vienas vietas uz otru, tās ceļā uz Apsolīto zemi. Nevajadzētu būt pārsteigtam, ka līdzīgas lietas notika arī tagad, lai norādītu uz Dieva Dēla nākšanu pasaulē. Ticības pamats arvien ir tikai un vienīgi Dieva vārds. Zinātnieku un vēsturnieku spriedumi var kalpot tikai kā paskaidrojums tam, ko Dieva vārds iedibinājis, nevis otrādi.

Daži vārdi šeit ir jāsaka arī par ķēniņu Hērodu. Viņš nodzīvoja tam laikam garu mūžu, pāri par 70 gadiem, no kuriem vairāk nekā 30 gadus valdīja Jūdejā. Romas senāts bija piešķīris viņam Jūdejas ķēniņa titulu. Hērodam bija desmit sievas un daudz bērnu, un visu savu valdīšanas laiku viņš bija intrigu un apvērsuma mēģinājumu apdraudēts. Viņš dzīvoja starp cilvēkiem, kam nevarēja uzticēties, un viņš pats bija nežēlīgs ne tikai pret saviem politiskajiem sāncenšiem, bet arī pret savas ģimenes locekļiem un citiem cilvēkiem, liekot nogalināt vienu no savām sievām un trīs savus dēlus. Hērodu kaut kādā mērā varētu salīdzināt ar Staļinu. Īsi pirms savas nāves, zinādams, ka neviens neraudās par viņa aiziešanu, Hērods savai māsai un tās vīram lika sapulcināt ievērojamus jūdu vīrus no visas tautas hipodromā un tur tos nogalināt. Viņš vēlējās, lai viņa nāves dienā visi Jūdejā raudātu. Par laimi jūdiem Hēroda māsa neizpildīja sava brāļa pavēli. Mūža beigās Hērods sirga ar dīvainu slimību, piedzīvoja lielas ciešanas un praktiski zaudēja prātu. Jūdu vēsturnieks Jozefs Flāvijs raksta, ka Hērods bijis pat tik nežēlīgs, ka ”viss cilvēcīgais viņam bijis svešs.” Lai gan arī Romas imperatoram Augustam bija tieksme uz nežēlību, pēc viņa “melnā saraksta” tika nonāvēti 300 senatori un 2000 dižciltīgi Romas pilsoņi, tomēr pat viņu Hēroda darbi šausmināja. Kāds romiešu vēsturnieks saka: “Kad Augusts dzirdēja, ka viens no divus gadus vecajiem zēniem, ko jūdu ķēniņš Hērods nožņaudza Sīrijā, bija paša ķēniņa dēls, viņš sacīja: “Labāk būt Hēroda cūkai nekā viņa dēlam”. Imperators zināja, ka jūds neēstu cūkgaļu un tāpēc cūkas atstātu mierā.

Kad austrumu gudrie ieradās Jeruzālemē un uzdeva jautājumu par jaundzimušo jūdu ķēniņu, Hērods stipri uztraucās. Hēroda prātā tas būs saistījies ar tā laika notikumiem, kad viņš sākotnēji kļuva par ķēniņu. Lai gan romieši bija viņu iecēluši par Jūdejas ķēniņu 40. gadā pirms Kristus, Jūdeju tolaik kontrolēja partieši, un viņi par Jūdejas ķēniņu nozīmēja Antigonu, kuram pēc savas izcelšanās bija daudz lielākas tiesības uz ķēniņa troni, jo Hērods nebija īsts jūds, bet idumietis. Hērods kopā ar romiešiem trīs gadus ilgā karā uzvarēja partiešus, bet tā kā Hērods baidījās, ka beigu beigās romieši tomēr varētu dot priekšroku Antigonam, viņš uzpirka kādu vīru vārdā Antonijs, lai tas nogalinātu Antigonu. Tas paskaidro, kādēļ Hērodu tā uztrauca austrumu gudro ierašanās. Iespējams, ka tie nebija babilonieši, bet partieši vai arī Hērods maz šķiroja šīs lietas, bet viņa galvā tas radīja domas par jaunu, pret viņu vērstu sazvērestību. Tādēļ daudz neprātodams, viņš rīkojās tāpat kā bija darījis agrāk: izzinājis no Jeruzālemes priesteriem un piekodinājis austrumu gudrajiem viņu informēt par Kristus atrašanās vietu, viņš tūdaļ slepeni organizēja visu Betlēmes apkaimē dzimušo bērnu nokaušanu. Šādu bērnu nevarēja būt pārāk daudz, apmēram 20, kas paskaidro kādēļ citi vēstures dati par to nerunā. Tā laika vēsturniekus šādas lietas neinteresēja, un grieķu un romiešu vidū bērnu pamešana un nogalināšana bija ierasta lieta, tā kalpoja par sava veida dzimstības kontroli. Pagānu pasaule vienmēr visos laikos ir vienādi nežēlīga. Arī mūsu dienās daudzās valstīs, ieskaitot Latviju, likums atļauj vēl nedzimušu bērnu nogalināšanu, kas liecina par barbariskā pagānisma un ar to saistītās nežēlības atdzimšanu.

Rakstu mācītāju atbilde, ka Kristum ir jāpiedzimst Betlemē, liecina par Vecās Derības apsolījumu piepildīšanos. Tāpat arī jūdu Augstajai tiesai – Sinedrijam bija sniegta skaidra atbilde, ka Dieva apsolījumi ir piepildījušies un Kristus ir piedzimis. Tomēr arī viņi izbijās līdz ar Hērodu, jo nebija droši, vai tas neapdraudēs viņu valdīšanu. Ierodoties pie Jēzus bērna ar dārgajām dāvanām austrumu gudrie rīkojās Dieva providences vadīti, dāvanas lieti noderēs Jāzepam un Marijai ar Jēzus bērnu bēgot no Hēroda varmācīgajiem nodomiem uz Ēģipti. Vienlaicīgi austrumu gudrie ir priekšvēstnesis pagānu nākšanai pie Kristus. Viņi bija veikuši tālu un bīstamu ceļu, lai pagodinātu un pielūgtu Jēzus bērnu. Kristietības sākuma gados, kad jūdi atkrita no ticības, daudzi pagāni no tālienes nāca pie Jēzus, lai pielūgtu viņu savos dievkalpojumos. Mūsu dienās notiek kaut kas līdzīgs, kad Rietumu pasaule grimst neticībā tālas pagānu tautas ar prieku uzklausa evaņģēliju un pielūdz Jēzū, kā patiesu Dievu, cilvēces glābēju. Lai Dievs mums dod savu žēlastību, ka nekļūstam naidīgi kā Hērods, vai vienaldzīgi kā jūdi, bet bērnišķīgā un paļāvīgā ticībā paliekam pie Jēzus, pielūdzam un godājam viņu kā savu Pestītāju no svētdienas uz svētdienu steidzoties uzklausīt prieka ziņu par Dieva sūtīto Glābēju – Debesu Ķēniņu Jēzu Kristu. Āmen.