II Adventes svētdiena



Un viņš tiem stāstīja līdzību: “Uzlūkojiet vīģes koku un citus kokus. Kad tiem pumpuri sāk plaukt, jūs paši, to redzot, zināt, ka vasara ir jau tuvu. Tāpat arī jūs, kad ieraudzīsiet to notiekam, ziniet, ka Dieva valstība ir klāt. Patiesi es jums saku: šī paaudze nezudīs, tiekams tas viss notiks. Debess un zeme zudīs, bet mani vārdi nezudīs." (Lk.21:29-33)

Kā katru gadu, Adventa otrajā svētdienā mums jārunā par Kristus otro atnākšanu, lai tiesātu šo pasauli. Jēzus runa par pasaules tiesāšanu ir otrā viņa garākā runa pēc Kalna sprediķa, tādēļ šodien mēs apskatīsim tikai nelielu daļu no tās. Jēzus runas saturs ir pravietojums par viņa otro atnākšanu un pēdējo laiku zīmēm. Temats ir tik svarīgs, ka par to runāts 23 no 27 Jaunās Derības grāmatām. Tātad tas ir viens no svarīgākajiem Bībeles tematiem. Par Kristus otro atnākšanu mums tiek atgādināts katru svētdienu Vakarēdiena liturģijā ar vārdiem: “cikkārt jūs no šīs maizes ēdat un šā biķera dzerat, jūs pasludināt Tā Kunga nāvi, iekams viņš nāks.” (1Kor11:26) Katru dienu savās lūgšanās mēs lūdzam: “Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs tā arī uz zemes.” Savukārt Jāņa atklāsmes grāmatas sākuma uzsvērts, ka īpaši svētīts ir tas, kurš “lasa un klausās šos pravietojuma vārdus un kas ievēro visu, kas tur rakstīts, jo noliktais laiks ir tuvu.” (1: 3) No tā secinām, ka lasīt un pārdomāt Dieva pravietojumus ir īpaši svētīgi. Kas ir pravietojums?

Apustulis Pēteris atbild, ka Bībeles pravietojumi nav cilvēku gribas rezultāts, bet Svētā Gara vadīti ļaudis ir nesuši Dieva vēsti (1.Pēt. 1:20-21). Pravietojums ir Dieva vēsts par to, kas notiks nākotnē. Tikai Dievs spēj paredzēt nākotni un savu uzticamību un raksturu viņš cieši saista ar Bībeles pravietojumu patiesumu: “Es esmu Kungs – tas ir mans vārds, savu godu nevienam es nedošu, nedz savu slavu elkiem! Iepriekšējās lietas ir piepildījušās, un tagad es vēstīšu jaunas, pirms tās notiek, – es tās darīšu jums zināmas!” (Jes. 42:8-9) Bībeles pravietojumu piepildīšanās ir viens no pārliecinošākajiem pierādījumiem tam, ka Bībele ir patiesa. Tajā tika pasludināti dažādi notikumi simtiem un pat tūkstošiem gadu iepriekš un viss sludinātais piepildījās. Pasaulē nav nevienas citas grāmatas, kura varētu līdzināties Bībelei, jo Bībele ir paša Dieva vārds, patiess un uzticams. Kas attiecas uz pravietojumiem, tad Bībeles pētnieki saka, ka aptuveni 30% no visa, kas rakstīts Bībelē ir pravietojumi un aptuveni 80% no tiem ir jau piepildījušies.

Kā Dievs zina visu, kas notiks? Mēs, protams, nevaram to saprast pilnībā, bet kopumā saprast to nav grūti. Redziet, Dievs ir ārpus laika, viņam nav pagātnes vai nākotnes, viņš visu redz kā notiekošu vienlaicīgi. Piemēram, laiks un notikumi tajā plūst līdzīgi, kā plūst upe. Ja sēžam upes malā, redzam tikai daļu no tās. Bet ja mēs iesēstos helikopterā un paceltos augstu virs upes, mēs varētu redzēt gan atsevišķas vietas, kas atrodas desmitiem kilometru viena no otras, gan visu upes plūdumu vienlaicīgi. Ļoti aptuveni, bet tas ir tas, kā Dievs raugās uz pagātni un nākotni. Viņam tas nesagādā nekādas grūtības, jo viņš no mūžības visu redz vienlaicīgi. Pravietojumi ir tas, ko Dievs no sava redzējuma mūžībā vēlas pavēstīt mums par tiem notikumiem, kas mums ir nākotne.

Kā mēs varam zināt, ka tie patiešām piepildīsies? Iedomājieties, ka neilgu laiku pirms jūsu dzimšanas, kāds bija nolicis pie jūsu durvīm šūpuli, kurā atradās grāmata. Un tajā bija aprakstīts gan tas, kā jūs piedzimsiet, gan daudzas citas lietas, kas ar jums notiks vēlāk. Tur nebija aprakstīts katrs sīkums, bet nu praktiski visas galvenās lietas – jūsu piedzimšana, bērnība, skola kurā mācīsieties, studiju un darba gadi, ģimene un bērni un pat jūsu vecumdienas. Vecāki sākotnēji to uztvēra kā joku, bet ziņkāres mudināti tomēr grāmatu paturēja. Un tad… palēnām viss sāka notikt tieši tā, kā tur rakstīts: apstākļi, kādos jūs piedzimāt, jūsu skolas laiks utt. Tad vecāki iedeva grāmatu jums un pastāstīja, kā pie tās tikuši. Sākotnēji jūs pasmaidījāt, jo uzskatījāt, ka tas tā nevar būt. Jūs domājāt, ka vecāki vienkārši paši pierakstījuši to, kas ar jums noticis, nevis tas bijis iepriekš rakstīts grāmatā jau pirms jūsu dzimšanas. Tomēr vecāki apgalvoja, ka tas patiešām tā bijis, kā tie saka un mudināja jūs pārbaudīt vismaz pāris lietas, kas sacītas par jūsu nākotni, lai redzētu, vai tās piepildīsies vai, nē. Jums par lielu pārsteigumu turpmākajos 10 gados ar jums notika viss tieši tā, kā tas bija rakstīts grāmatā. Jūs pat mēģinājāt apzināti izvairīties no aprakstītajiem notikumiem, bet tomēr viss notika tieši tā, kā grāmatā rakstīts. Ko jūs tagad domātu? Vai jūs domātu, ka kādam izdevies to visu nejauši paredzēt un aprakstīt? Teorētiski to var pieļaut, bet tāda iespēja ir viens pret triljonu triljoniem. Ar katru paredzējuma piepildīšanos šī attiecība dramatiski palielinātos un jūsu pārliecība, ka grāmata ir patiesa augtu. Tieši tāpat ir ar Bībeli. Tajā mēs tiekam mudināti lasīt un pārbaudīt, vai tās paredzējumi ir patiesi. Un katru reizi, kad pārliecināmies par kāda pravietojuma piepildīšanos, mūsu uzticība Bībelei aug. Arvien vairāk un vairāk pārliecināmies, ka Bībele ir kritušajai pasaulei adresēta Dieva mīlestības vēstule, kurā viņš raksta, ka beigu beigās viņa izredzētā Līgava tiks sēdināta goda vietā pie kāzu galda jaunā, brīnišķīgā pasaulē. Protams, tas ir ticības jautājums, bet tā ir ticība uzticības izpratnē, uzticība Dievam, kurš savu uzticamību jau ir neskaitāmas reizes pierādījis. Neticība ir stūrgalvīga neprātība, kas izvēlas ticēt nejaušībai par spīti tam, ka iespēja ir 1 pret neskaitāmiem triljoniem. Piemēram, Bībelē ir vairāk nekā 100 tieši un noteikti pravietojumi par Kristus dzimšanu, dzīvi, darbību, nāvi un augšāmcelšanos. Ja kaut tikai 4 no šiem pravietojumiem būtu piepildījušies kāda cilvēka dzīvē, tad varbūtība, ka tas tā varētu notikt nejauši būtu 1 pret 10 triljoniem, un ar katru nākošo pravietojuma piepildīšanos šī attiecība dramatiski pieaugtu, lai gan jau 1:10 triljoniem nozīmē, ka šāda nejaušība ir praktiski neiespējama, jeb citiem vārdiem - veselais saprāts saka, ka tā nevar būt nejaušība. Mācekļiem uz Emausas ceļa Jēzus izskaidro Rakstus, parādot, ka viss, kas noticis viņa dzīvē nav nejaušību virkne, bet Vecā Derība sākot no Mozus un praviešiem ir runājusi par viņu, un viss iepriekš sacītais piepildījies burtiski (24:27).

Bībeles pravietojumi un apsolījumi ir ārkārtīgi svarīgi kristieša dzīvē, jo tā ir liecība par Jēzu, un jums par to bieži nākas dzirdēt sprediķos. Dažiem varbūt šķiet, ka būtu daudz noderīgāk runāt par tādiem jautājumiem kā -darbs, bērnu audzināšana, ģimenes dzīve, dvēseles komforts, brīvība no bažām un citiem ar šīs pasaules dzīvi saistītiem jautājumiem. Piekrītu, arī tie ir svarīgi un mēs par tiem runājam, bet pravietiska Bībeles izpratne ir daudz svarīgāka, un ja tā ir, tad visi iepriekš minētie jautājumi kļūst skaidri paši par sevi. Ja mēs saprotam tādas lietas kā Kristus otro atnākšanu un tai sekojošo mūžīgu dzīvi kopā ar Dievu jaunā pasaulē, tad mūsu dzīves kļūst garīgi dziļākas, nopietnākas, un alkas pēc patiesības un svētuma lielākas. Mēs arī nopietnāk izprotam nepieciešamību liecināt citiem par Jēzu Kristu. To var darīt neuzbāzīgi un pavisam vienkāršos veidos. Piemēram, pagājušajā svētdienā es nejauši dzirdēju telefona sarunu, kurā kāds aicināja savu kolēģi doties uz kalnu slēpot. Atbilde bija ar maigu ironijas devu – labprāt, bet tu jau zini, kurā kalnā man jābūt svētdienās – baznīcas kalnā, tā kā diemžēl nevarēšu. Arī tā ir liecība, laba liecība, kas liek padomāt par dzīves prioritātēm. Tā bija viena no retajām reizēm, kad varēju dzirdēt, kādēļ kāds nevarēs darīt ko citu, tādēļ ka viņam jābūt baznīcā, nevis kādēļ viņš nebūs baznīcā, jo jādara kas cits. Visbeidzot, pētot Dieva pravietojumu un apsolījumu piepildīšanos, ticība tiek stiprināta, un mēs mācamies raudzīties uz dzīvi ar ticības acīm. Manā dzīvē paši svarīgākie vārdi, kas visu noliek savās vietās ir – tev tavi grēki ir piedoti, tu vari droši gaidīt miesas augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvošanu jaunā pasaulē. Tie ir prieka un līksmes pilni vārdi, patiesa dzīvības un prieka himna šajā drūmajā, bēdu un likstu pilnajā pasaulē, un es tos nemainītu ne pret kādiem pasaules dārgumiem. Tie ir vārdi, kas dara mani priecīgu un gudru, rāda ceļu pasaules tumsā un dod sirds mieru. Tie ir vārdi, kas nāk no Svētās Trīsvienības mutes un palīdz cīnīties ikdienas cīņu ar nešķīsto trīsvienību – velnu, pasauli un paša miesas prātu, kas nemitīgi cenšas aizvilināt no dzīvības, ticības un paklausības ceļa un ievilkt grēka purvā un nāves tumšajos bezdibeņos.

Mūsu visu dzīve ir nemitīga cīņa, kurā mīļais Debesu Tēvs cīnās ar slepkavu velnu par savu bērnu dzīvību. Mums ir svarīgi nepazaudēt šo perspektīvu, nenomaldīties un neapjukt pasaules saceltajos trokšņos un putekļos, un paturēt savu acu priekšā šīs cīņas iznākumu, par kuru Jēzus runā šīs dienas evaņģēlijā. Savukārt velns dara visu iespējamo, lai mums šo Dieva svētību nolaupītu, apmulsinātu, ievilktu savos melos, pavedinātu un nogalinātu. Noliktais laiks ir tuvu, saka apustulis. Mums ir svarīga, glābjoša vēsts priekš mums pašiem un vēsts, ar ko dalīties ar citiem. Mūsu rokās ir atslēga dzīves problēmu risinājumam, bet laiks ir īss, tādēļ svarīgi ir tas, kā mēs dzīvojam un ko runājam, lai neizniekotu dārgo laiku, bet meklētu iespējas nest pasaulē vēsti par Dieva žēlastību – glābiņu no velna, elles un nāves un mūžīgo dzīvošanu jaunajā pasaulē. Dievs ir sūtījis savu Dēlu, lai viņš samaksātu par mūsu grēkiem pie Golgatas krusta un sūtījis mums skaidru un noteiktu mīlestības vēstuli, kas apstiprināta ar simtiem piepildītu apsolījumu un devis laiku, lai mēs ar šo vēsti dalītos ar citiem. Šodien mēs apskatīsim vienu jautājumu, kuru Kristus min savā stāstā par pasaules galu un ja Dievs vēlēs turpināsim apskatīt vēl dažas citas lietas nākošajā svētdienā. Tā kā pravietojumi nav vienkārša lieta, tad darīsim to ar dziļu pazemību un vienkāršību, vēl jo vairāk tādēļ, ka ne vienmēr Raksti sniedz katru detaļu visos sīkumos un ne vienmēr norāda precīzu laiku, kad pravietojumi piepildīsies. Es domāju, ka viņš to ir darījis tādēļ, lai velns nevarētu pilnībā atklāt viņa nodomus, bet ticīgie Svētā Gara vadībā, nopietni pētot Rakstus tomēr tiktu pamācīti un uzzinātu visu, kas tiem nepieciešams.

Savā runā par pasaules galu Jēzus saviem mācekļiem stāstīja par Jeruzālemes un tās Tempļa izpostīšanu. No Jēzus vārdiem izriet, ka tas būs Dieva sods. Tas mācekļiem dabiski raisīja jautājumu – bet kas notiks ar visu jūdu tautu? Patiesi es jums saku: šī paaudze nezudīs, tiekams tas viss notiks. Debess un zeme zudīs, bet mani vārdi nezudīs. – bija Kristus atbilde. Vārds paaudze ir ar norādāmo vietniekvārdu “šī”, kas nozīmē, ka runa te nevar būt par visu laiku cilvēci, bet par kādu noteiktu cilvēku grupu, kas dzīvoja Jēzus laikā. Vārda “paaudze” vietā agrākajā latviešu tulkojumā bija “cilts”, kas nav nepareizi, jo šeit lietotais grieķu vārds (γενεὰ) var nozīmēt ne tikai paaudzi, bet arī kādu grupu, kurai ir kāda kopīga iezīme. Tā var būt gan laba, gan slikta. Kopš Kristus augšāmcelšanās visi cilvēki pieder pēdējo laiku paaudzei. Tādējādi cilts ir gan ticīgie, kas paliks uzticīgi līdz galam, gan neticīgie, kas tādi paliks līdz galam. Bet sakot “šī cilts” Jēzus norāda tikai uz vienu un konkrētu cilti, kas dzīvoja viņa laikā, un tā ir jūdu tautas neticīgā daļa. Lai gan daži atgriezīsies, tomēr līdz pat pēdējai pasaules dienai jūdu reliģiskā vadība arvien noraidīs Kristu. Lai gan visi apstākļi būs pret viņiem un šķitīs, ka tiem vairs nav iespējams pastāvēt, viņi tomēr dzīvos, kā dzīvs apliecinājums Jēzus vārdu patiesumam.

Gandrīz neviena no pasaules tautām nav proporcionāli cietusi tik milzīgus zaudējumus un piedzīvojusi tādas ciešanas kā jūdu tauta. Turklāt tā pazaudēja savu dzimteni un tika izkaisīta pa visu pasauli. 1878 gadus pēc Jeruzālemes izpostīšanas skaitliski liela jūdu tautas daļa tomēr atgriezās savā zemē, un tagad Izraēla ir viena no militāri stiprākajām un bagātākajām pasaules valstīm. Tas bija liels brīnums. 19. gs. beigās cionisti sāka aicināt jūdus atpakaļ uz savu dzimteni. Otomana turki, kas tolaik kontrolēja Izraēlu nostājās zaudētāju pusē I Pasaules karā. Pēc kara franči un briti pārņēma Palestīnas pārraudzību savā ziņā. 1917. gada 2. novembrī briti paziņoja, ka atbalsta jūdu atgriešanos Palestīnā jeb pareizāk sakot - Israēla zemē. Sekoja II Pasaules karš un Hitlera genocīds pret jūdu tautu, kas prasīja 6 miljonu jūdu dzīvības. Ņemot vērā briesmīgās ciešanas, ko bija piedzīvojusi jūdu tauta, 1947. gada 29. novembrī ANO nobalsoja par atļauju jūdiem atjaunot savu valsti. 1948. gada 18. maijā tika dibināta mūsdienu Izraēla. ASV to atzina tajā pašā dienā un Lielbritānija nākošajā dienā atteicās no savas pārvaldes. Gandrīz nekavējoties jaunajai valstij uzbruka apkārtējie kaimiņi - Ēģipte, Irāka, Transjordāna, Sīrija, Lebanona, Saudu Arābija un Jemena. Kopš tā laika Izraēla ir piedzīvojusi vismaz 11 karus un smagus militārus konfliktus. Sešu dienu karā 1967. gadā notika vēl viens brīnums, sešās dienās Israēls sakāva ienaidniekus, kas uzbruka no visām pusēm un septītajā dienā varēja svinēt uzvaru, atgūstot Jeruzālemi un Tempļa kalnu. 1900. gadā Izraēla zemē bija palikuši tikai apmēram 40 tūkstoši iedzīvotāju, valsts atjaunošanas laikā ap 600 tūkstošiem un pašreiz tie ir vairāk nekā seši miljoni, kas gan lielākoties ir pateicoties re-emigrācijai. Lielākā daļa kristiešu mūsdienu Izraēlā ir arābu tautības un ieceļotāji no citām zemēm, kopā sastādot 2% no pieaugušo Izraēlas iedzīvotāju skaita. Pārējie 98% ir apstiprinājums Jēzus vārdu patiesumam – cilts, kas nezudīs. Ir vēl kāda interesanta lieta, kas sakāma šajā sakarībā.

Ecehiēla grāmatā tiek runāts par Gogu no Magogas. No atklāsmes grāmatas var secināt, ka abi šie vārdi varētu nozīmēt vienu un to pašu. Sākotnējā vārda Gogs nozīme gan nav īsti zināma. Šajā vārdā sauca vienu no Jāzepa mazdēliem. Iespējams, ka ar šo vārdu tika apzīmēts kāds kareivīgs ķēniņš vai tauta. Gogs varētu būt arī ļauns gars, kas ietekmē valsts vadītājus. Savukārt Magogs ir Noasa mazdēls, kura pēcteči migrēja uz ziemeļiem no Melnās jūras un Jozefs Flāvijs viņus identificēja ar skitiem. Daži uzskata, ka Magogs ir krievi. Ecehiēls runā par divām pilsētām Mešeku un Tubalu un daži uzskata, ka tās ir Krievijas pilsētas Maskava un Toboļska. Ronalds Reigans, piemēram, uzskatīja, ka Gogs ir padomju Krievija, un pat daļa krievu piekrita šai domai, jo tiem simpatizēja doma, ka Krievijas vārds ir minēts Bībelē. Daži kristieši joprojām uzskata Krieviju par Gogu, uzsverot tās saistību ar Izraēlai naidīgām valstīm, īpaši Irānu. Lai gan Izraēla pašreiz ir ieguvusi zināmu mieru un noslēgusi pat līgumus ar apkārtējiem kaimiņiem, izņēmums ir Irāna, kas atbalsta teroristus, piemēram, Hezbola un Hamas. 2015. gada 1. novembrī Irānas vēstnieks Krievijā pasludināja, ka iesākusies jauna nodaļa attiecībās starp Krieviju un Irānu. Tas attiecas uz tirdzniecību un militāru sadarbību, kā arī atbalstu atomenerģijas attīstībā. Pašreiz Sīrijas pilsoņu karš gan ir gandrīz beidzies, bet kara rezultātā Irāna un Krievija ir izvietojusi Sīrijā savas karaspēka bāzes. Krievija tagad patrulē Sīrijas dienvidos netālu no Izraēlas robežas. Irāna un Krievija pašreiz sāk arī nostiprināt savas attiecības ar Turciju, kas agrāk bija Rietumiem draudzīga valsts, uzturot īpaši labas attiecības ar Eiropas Savienību. Tagad tas sāk mainīties. 2017. gada novembrī Vladimirs Putins rīkoja samitu ar Turciju un Irānu plānojot savu nākotnes lomu Vidējos austrumos un īpaši Sīrijā. Krievija, Turcija un Irāna turpina nostiprināt savas attiecības arī ar jūdiem naidīgajiem arābiem.

Pirms 2003. gada ASV uzbrukuma Irākai ASV prezidents Bušs sacīja Francijas prezidentam Širakam, ka “Gogs un Magogs darbojas Vidējos austrumos” un tādēļ ir nepieciešams iejaukties, jo Dievs grib šādi iznīcināt savas tautas ienaidniekus pirms jauna laikmeta sākšanās. Širaks bija tā apmulsis, ka vēlāk devās uz universitātes teoloģijas fakultāti, lai tur saņemtu skaidrojumu par prezidenta Buša sacīto. Sekojot Augustīnam, lielākā daļa kristiešu komentatoru uzskata, ka Gogs un Magogs simbolizē visas zemes tautas, kas sacelsies pret baznīcu pēdējā ienaida uzliesmojumā laiku beigās. Es pieļauju, ka šis ienaids ir vērsts arī pret jūdiem, kā Jēzus norādīto zīmi, kas apstiprina viņa vārdu patiesumu. Katrā ziņā politiskā situācija pasaulē ir ļoti nemierīga – ASV piedzīvo agrāk nepieredzētu iekšēju politisku sašķeltību, Eiropa līdzinās milzim ar māla kājām no Daniēla grāmatas, un kopumā pasaules politiskā situācija atgādina vienu no Jēzus minētajām pēdējo laiku zīmēm – tautas celsies viena pret otru. Tas notiek jau tagad nemitīgā cīņā par enerģijas resursiem, savstarpējos valūtu karos un militāros konfliktos. Bažām ir nopietns pamats, bet Dieva atklāsmē apustulis Jānis tomēr redz uguni krītam no debesīm, kas aprij Goga un Magoga pulkus, Dievam glābjot savu baznīcu. Tā kā varam būt droši un paļauties uz Dieva gādību, lai gan laiki ir grūti un mums jābūt modriem, nopietniem lūgšanās un Dieva vārda studijās, jo tā ir vienīgā paliekošā manta ar mūžīgu vērtību. Āmen.