Ceturtā Adventes svētdiena



Un šī ir Jāņa liecība, kad jūdi no Jeruzālemes sūtīja pie viņa priesterus un levītus, lai viņam jautātu: “Kas tu esi?” Viņš stingri apliecināja: “Es neesmu Kristus.”  Tad tie viņam jautāja: “Kas tad? Vai tu esi Elija?” Bet viņš sacīja: “Es tas neesmu.” – “Vai tu esi pravietis?” Viņš atbildēja: “Nē.” Tad tie viņam jautāja: “Kas tu esi? – lai varam atbildēt tiem, kas mūs sūtījuši. Ko tu pats saki par sevi?”  Viņš teica: “Es esmu saucēja balss tuksnesī: dariet līdzenu ceļu Kungam, kā pravietis Jesaja sacījis.” Bija atsūtīti arī farizeji, un tie jautāja viņam: “Kādēļ tad tu kristī, ja tu neesi ne Kristus, ne Elija, ne pravietis?” Jānis viņiem atbildēja: “Es kristīju ūdenī, bet jūsu vidū stāv kāds, ko jūs nepazīstat, viņš, kas ir pirms manis, nāk pēc manis. Viņam es neesmu cienīgs atraisīt sandaļu siksnas.” Tas notika Bētanijā, viņpus Jardānas, kur Jānis kristīja. (Jņ.1:19-28)

Šodien, beidzamajā Adventa svētdienā jeb svētdienā pirms Kristus dzimšanas svētkiem mēs kopā ar visu kristīgo baznīcu uzklausījām Jāņa Kristītāja nemirstīgo liecību. Tā tika sniegta oficiālai jūdu Augstās tiesas delegācijai. Līdz mums tā ir nonākusi caur notikuma aculiecinieku evaņģēlistu Jāni, Svētā Gara vadībā un uzraudzībā. Jāņa liecība vēsta par Jēzus dievišķumu; diženais pravietis Jānis Kristītājs apliecināja, ka pat viņš nav cienīgs tik daudz, kā novilkt Jēzus kurpes. Kristītājs apliecināja, ka jūdu tautas vidū stāv patiess cilvēks un patiess Dievs – Jēzus, kurš bijis jau pirms Jāņa un ieradies, lai uzsāktu cilvēces glābšanu. Pats Jānis bija tikai saucēja balss tuksnesī, kas aicināja Dieva tautu uz atgriešanos no grēka un Kristībām grēku piedošanai, lai sagatavotu ceļu Lielajam Nācējam. Kristītājs vienlaicīgi noraidīja visus nepatiesos pieņēmumus gan pats par sevi, gan par Kristu. Tā kā Kristītāja liecība ir nemirstīga liecība, kas sniegta ne tikai jūdu Augstajai tiesai, bet visai, visu laiku cilvēcei, tad šodien tā tika nolasīta arī mums. Kristītāja liecība joprojām ir tikpat patiesa un aktuāla, cik patiesa un aktuāla tā bija todien, kad tā tika sniegta. Tās saturs ir noteikts, skaidrs un nav pakļauts laika pārmaiņām. Jāņa liecība ir domāta mūsu ticības stiprināšanai, ka Jēzus ir patiess cilvēks un patiess Dievs - cilvēces Glābējs, kurš vienīgais spēj to paveikt. Ticība rodas no klausīšanās un to rada mūžīgā patiesība, kas ietverta Kristītāja liecībā, kura noraida visas maldīgās iedomas, ka Jēzus varētu būt kas cits, nekā patiess Dievs un patiess cilvēks, nācis lai glābtu mūs no Dieva dusmām, grēka, velna, elles un nāves. Liecības dievišķais raksturs un patiesums vienlaicīgi ir arī brīdinājums no neticības, un tādējādi ar Kristītāja liecību baznīca tiek sagatavota cienīgi sagaidīt un svinēt Dieva Dēla miesā nākšanas svētkus – Kristus dzimšanas svētkus. Kristītāja liecība māca, ka Kristus patiesi ir atnācis, ka Ziemassvētkos mēs svinēsim nevis kādas reliģiskas idejas vai brīnišķīga, gudra cilvēka, bet paša Dieva Dēla dzimšanu no Jaunavas Marijas. Tādējādi mums tiek pasacīts arī tas, kas ir Marija – viņa ir Dievmāte. Bet nevis tādēļ, ka viņa ir Dievmāte, viņa dzemdē Dieva Dēlu, bet par Dievmāti viņa kļūst tādēļ, ka ir dzemdējusi Dieva Dēlu. Daudzi nesaprot, ka iepretī savam Dēlam Marija nav lielāka par Jāni Kristītāju, tas ir, arī viņa nav cienīga sava Dēla kurpju siksnas atraisīt. Jēzus nekļūst par Dieva Dēlu savas mātes dēļ, bet viņa māte kļūst par Dievmāti pateicoties savam Dēlam, kurš mūsu un mūsu pestīšanas labad - cilvēks tapis.

Cilvēka grēcīgā daba diemžēl Jēzu nepazīst. Tā nepazina viņu tad, kad viņš stāvēja jūdu tautas vidū, tā nepazīst viņu tagad, kad viņš tiek sludināts no kanceles un nāk pie mums Grēku atlaišanā un Vakarēdienā. Tāpat kā toreiz arī mūsdienās Jāņa vēsts par atnākušo Kristu skan šīs pasaules tuksnesī, proti, tā nav savienojama ne ar ko, kas nāk no šīs pasaules. To nevar papildināt cilvēka gudrība, tā nav savienojama ar zinātni, psiholoģiju, filozofiju vai kādām pasaules reliģiju idejām. Tā padara pašu cilvēku par tuksnesi, par garā nabagu un māca tam klausīties saucēja balsī, kas vēsta par atnākušo Glābēju. Kur šī vēsts tiek dzirdēta un uzklausīta, tā nes augļus un padara tuksnesi par auglīgu oāzi. Tur šajā oāzē, ko sauc par kristiešiem jeb kristīgo baznīcu, ir dzīvības ūdens papilnam, tur viss plaukst, zied, zeļ un cauru gadu nes bagātīgus augļus.

Visi četri evaņģēliji sāk savu vēstījumu ar Jāņa Kristītāja darbību, kā Jēzus priekšgājēju. Tomēr atšķirībā no pārējiem evaņģēlijiem Jāņa evaņģēlijā ieraugām īpašu uzsvaru – pravietisku liecību par Jēzu, kas attiecas ne tikai uz jūdu tautu, bet uz visu pasauli, arī uz mums šodien. Pazeminot pats sevi un aicinot uz šķīstīšanos, Kristītājs vērš mūsu uzmanību uz to, kurš patiesi var šķīstīt un atjaunot. Reliģiskā vide, kurai Kristītājs stādīja priekšā Jēzu bija apjukusi, paštaisna un pati noteica savus mērķus un uzdevumus, darbojoties pēc saviem ieskatiem. Dieva žēlastība, kas bija dota jūdiem, bija tikusi atšķaidīta un samazināta tik lielā mērā, ka jūdi bija kļuvuši par pašpasludinātiem un paštaisniem soģiem visos reliģiskos jautājumos. Jāņa Kristītāja pravietiskā vēsts paceļas pāri viņu reliģiskajām tradīcijām un cilvēku autoritātē balstītiem jēdzieniem un organizatoriskām struktūrām, kuras tie vēlas uzspiest Kristītāja vēstij. Iemesls tam ir skaidrs un noteikts: Kristītāja vēsts bija nevis viņa paša, bet Dieva vēsts – Dieva Vārds. Šoreiz tas bija ļoti noteikts un skaidrs visa iepriekšējā piepildījums – pēdējā un augstākā Dieva žēlastības vēsts pasaulei.

Baznīca, kas ir celta uz Kristus pamata un apzinās savu liecību par grēku un pasaules tumsību, arvien ir apzināti kritiska pati pret sevi. Baznīca ir celta uz Kristus taisnības pamata un tādēļ tā ir brīva no paštaisnības. Tā dzīvo no grēku piedošanas, nevis no sava svētuma. Tas nozīmē, ka baznīca jeb kristieši pēc savas dabas neatšķiras no tā laika jūdu reliģiskajiem vadītājiem un arī no pasaules. Pēc savas dabas mēs esam tādi paši kā visi pārējie. Atšķirīgi mēs esam tikai Kristū, viņa žēlastībā, ko esam saņēmuši, viņa taisnībā, kas piešķirta mums bez mūsu pašu nopelniem. Tas nozīmē, ka baznīca, tur kur tā ir, arvien ir Dieva darbs. Visa Jāņa Kristītāja darbība no sākuma līdz beigām liecina par to – Jānis ir tikai balss, caur kuru šīs pasaules tuksnesī Dievs atklāj sevi, dara zināmu sevi un caur Jāni aicina uz žēlastības pilnu kopību ar viņu. Mēs nepazītu Dievu tāpat kā visi pārējie, ja tas, kurš bija sūtījis Kristītāju, nebūtu viņam teicis, kā pazīt Kristu. (1:33). Kristietība nav cilvēku radīta reliģija, bet tas ir Dievs, kurš darbojas, kaut arī neviens viņam to neprasa un neko tādu negaida. Pats no savas darbības viņš neiegūst pilnīgi neko, kā tikai to, kas viņam jau pieder. Tas ir Kristus evaņģēlijs, un baznīca ir aicināta, tai ir dots uzdevums nest to pasaulē, stāstīt pasaulei par Dievu, kuru pasaulei nav iespējams citādi pazīt. Pats lielākais baznīcas ienaidnieks ir vēlēšanās nolikt pašai sevi un savu pieredzi visa centrā, aizmirstot, ka tikai un vienīgi Dievs spēlē galveno lomu uz šīs pasaules skatuves. Un viņš ir arī galvenā baznīcas vēsts. Baznīca savu dzīvi caur Jēzu Kristu dzīvo Dievā un dzīvo priekš Dieva, kalpojot kā Dieva vēstnesis šajā pasaulē, sludinot viņa žēlastību - piedošanas vēsti, glābiņu pašreiz un gaidāmo tiesu, viņa otro atnākšanu pasaules beigās. Baznīca pazīst, zina un sludina Jēzu Kristu, kurš ir sākums un gals, pirmais un pēdējais. Visas lietas tika Kristus radītas un tiek viņa noteiktas. Baznīcas vēsts līdzīgi Jāņa Kristītāja vēstij ir pazemīga Dieva atzīšana. Līdzīgi pravietim Jesajam Jānis Kristītājs spēj vienīgi saukt, nepatikā un pat riebumā novēršoties pats no sevis, no savas nešķīstības (Jes. 6:5). Kristītājs apzinās, ka viņš ir zems un viņam jākļūst vēl zemākam, vēl mazākam tā Lielā priekšā, kurš nāk. Kristītājs noraida domu, ka viņš pats varētu būt patiesais liecinieks vai tas būtu viņš, kurš piedāvā Kristību. Pats Dievs ir tas, kurš rada savu liecību un sniedz patiesu Kristību (1:33). Iemesls, kādēļ Jāņa evaņģēlijā Jānis Kristītājs nekad netiek saukts par “Kristītāju” ir tas, ka “Kristība” nepiederēja viņam, viņš bija tikai pirmais kristīgais liecinieks, kas liecināja par patieso, lielo un diženo - vienīgo Kristītāju. Un tāda ir arī baznīcas liecība. Pretēji jebkurai cilvēku radītai reliģijai baznīcas liecība ir sevi pašu noliedzoša. Baznīca ir redzējusi Dievu un tagad var tikai smagi nopūsties – ak, vai man, grēciniekam! Jāņa liecība, patiesa baznīcas liecība ir mazāk nekā kalpa liecība; Jāņa liecība ir tā liecība, kuras nesējs apzinās un apliecina, ka viņš ir tikai absolūts un pilnīgs tā vergs, kura ceļu viņš sagatavo un kura vēsti nes (1:27). Attiecībā uz sevi baznīca un ikviens kristietis var tikai uzsvērti un noteikti atkārto pravieša Jāņa – nē! Savukārt attiecībā uz Dieva atklāsmi tikpat noteikti un ar tādu pašu uzsvaru ir jātiek pasludinātām – jā! Atklāsmes saturs ir, ka Jēzus ir Dieva Dēls, uz kura dus Svētais Gars, Jērs, kurš nes pasaules grēku, Dēls uz kuru Tēvam ir labs prāts. Kopš sākuma līdz beigām Dievs, kuru apliecina pravietis Jānis un baznīca ir Trīsvienīgs Dievs. Jāņa evaņģēlijs, kā pēdējais un galīgais kristīgās ticības nesējs jau no paša sākuma ir Trīsvienīga Dieva apliecinājums. Jau sākot no paša pirmā panta redzam Trīsvienību darbībā, atklājot mums Dieva dzīvi, kurā līdzi dalīties esam aicināti. Savā dzīvē baznīca arvien dzīvo Trīsvienīgā Dieva dzīvi. Kad baznīca lūdz, tā caur Dēlu lūdz Tēvu Svētā Gara spēkā; kad tā kalpo, tā caur Dēlu kalpo Svētā Gara spēkā par godu Tēvam. Līdzīgi kā Jānis un visi evaņģēliji fokusējas uz Kristu, tā Kristus pilnībā ir vērsts uz Dievu. Tādējādi būt kristietim nozīmē nevis sevī centrētu moralizēšanu, bet dzīvošanu kopā ar Trīsvienīgo Dievu. Kristus baznīca tāda ir no sākuma līdz beigām.

Kad uz šīs pasaules skatuves parādās Jēzus, Jānis Kristītājs viņu tūdaļ stāda priekšā ar Pestītāja titulu – Dievs Jērs (1: 29). Šā jēdziena saknes stiepjas dziļi Vecajā Derībā, vismaz līdz jēram, kuru Dievs deva Ābrahāmam, lai tas tiktu upurēts Īzaka vietā un tālāk ir Pashas jērs un viņa asinis, kas glābj jūdu pirmdzimtos Ēģiptē, tad dienišķie upuri Templī, tad pravieša Jesajas sludinātais Cietējs Kalps, Jērs, kas nes visu grēkus un beigu beigās triumfējošais, uzvarējušais Jērs Atklāsmes grāmatā. Visi šie teksti pārliecina, ka šis Jērs glābj no grēka. Un Jānis tieši tā arī viņu stāda priekšā un pasludina – Jēzus ir tas Jērs, kurš nes prom pasaules grēku. Tas ir pavisam vienreizējs, unikāls Jērs. Iemesls tam ir skaidrs, viņš ir arī vienīgais Dēls, vienīgais Dieva Dēls. Kopējā aina viņa darbībā vienā unisonā ar Tēvu un Garu atklāj viņu kā diženu Priesteri, kurš upurē pats sevi savu ļaužu vietā un labā. Upurēdams savu Dēlu, Dievs darīja to, ko viņš neprasīja no Ābrahāma; viņš upurēja Jēru, ko nespētu upurēt neviens gans. Šis upuris ir baznīcas vēsts – krustā sists Kristus, kas pasaulei ir piedauzība, skandāls, bet Dieva bērniem – žēlastība un patiesība. Baznīca ir baznīca tikai krustā sistā Dieva dēļ, tikai pateicoties viņam, un savu godu tā atrod tajā, ko pasaule uzskata par kaunu un muļķību. Par spīti pasaules izsmieklam un neticīgo zaimiem baznīca dzīvo Dieva žēlastībā caur Jēzu Kristu un pielūdz vienīgo, kurš ir pielūgsmes vērts – nokauto Jēru (Atkl. gr. 5). Tas īsumā ir Jāņa Kristītāja liecības saturs, kas sagatavo mūs cienīgai Jēzus dzimšanas svētku svinēšanai. Āmen.