X Svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Kad viņš pienāca tuvāk pilsētai, uzlūkojis to, viņš sāka raudāt, sacīdams: “Ak, kaut tu šodien būtu sapratusi, kas nes tev mieru. Bet tas vēl ir apslēpts tavām acīm. Nāks dienas pār tevi, kad tavi ienaidnieki cels ap tevi nocietinājumus, tevi ielenks un spiedīsies uz tevi no visām pusēm. Tie notrieks tevi zemē un tavus bērnus, kas ir tevī, un neatstās akmeni uz akmens, tādēļ ka tu neapzinājies laiku, kad Dievs tevi apmeklēja.” Iegājis templī, viņš sāka dzīt ārā tos, kas templī tirgojās,  tiem sacīdams: “Ir rakstīts: mans nams būs lūgšanas nams, bet jūs to esat padarījuši par laupītāju midzeni.”  Viņš mācīja templī ik dienas. Bet virspriesteri un rakstu mācītāji, tāpat arī ievērojamākie no tautas meklēja, kā viņu nonāvēt, bet nesaprata, kā to izdarīt, jo visa tauta viņam bija pieķērusies un viņā klausījās. (Lk. 19: 41-48)

Šīsdienas evaņģēlijā Kristus žēlojas par to, ka jūdu tauta nezina, kas tai vajadzīgs priekš miera un pravieto briesmīgos notikumus, kas norisinājās 40 gadus pēc viņa nāves un augšāmcelšanās. Jeruzāleme toreiz tika pilnīgi izpostīta un tās iedzīvotāji apkauti. Luters savulaik bažījās, ka Dieva vārda nicināšana novedīs Vāciju pie līdzīga posta, un viņa bažas piepildījās, kad dažus gadu desmitus pēc Lutera nāves izcēlās Trīsdesmit gadu karš, kura laikā bojā gāja aptuveni puse Vācijas iedzīvotāju, zeme tika pārvērsta tuksnesī un izdzīvojušie kļuva pavisam mežonīgi. Dziļākie iemesli kādas zemes mieram un labklājībai tātad slēpjas tās attieksmē pret Dieva vārdu. Par vārda spēku mēs runāsim vēlāk, bet šodien turpināsim pagājušajā svētdienā iesākto un aplūkosim tās pārmaiņas, kuras moderno laiku domāšana ienesa Rietumu sabiedrībā. Mēs pārliecināsimies, ka ne tikai darbiem, bet arī idejām ir sekas, daudz lielākas, nekā parasti domājam.

Ikviens kulturālai sabiedrībai piederīgais par dzīvi spriež trīs atšķirīgos līmeņos: pirmkārt, tās ir konkrētas domas par praktiskām lietām, otrkārt, vispārīgi uzskati vai pārliecība un treškārt, tas ir pārpasaulīgs dzīves redzējums. Pirmie divi vairāk attiecas uz cilvēka ikdienu, bet kopumā tie pamatojas trešajā - pārpasaulīgajā lietu redzējumā, ar kuru viss pārējais tiek saskaņots un pārbaudīts. Bez šāda pārpasaulīga lietu redzējuma sabiedrība nespēj ilgstoši dzīvot mierā un saskaņā, jo cilvēku idejas bieži ir pretrunīgas un bez augstākas mērauklas tās gandrīz vienmēr noved pie konflikta situācijām.

Kulturālā sabiedrībā ārkārtīgi svarīga ir tieši cilvēka attieksme pret pasauli. Tā vienkārši ir atziņa, ka pasaule un dzīvība ir jāsargā un jālolo. Kristieši to īpaši mācās no Dieva desmit baušļiem, bet ikvienam cilvēkam par to liecina arī viņa sirdsapziņa un saprāts. To māca arī mūsu valsts Satversme, tikai jautājums ir – cik ir to, kas Satversmi lasa un ņem nopietni, cik aktuāla tā patiesībā ir? Tātad galvenā atziņa, ko vēlamies paturēt prātā, ir doma, ka kultūras cilvēkam nepietiek tikai ar jūtām vai apkārtējās pasaules novērojumiem, bet visa pamatā ir pārpasaulīgais lietu redzējums. Tas motivē cilvēku un sakaņā ar to saprāts un griba spiež uz noteiktu rīcību. Citiem vārdiem, cilvēks apzināti un mērķtiecīgi cenšas kļūt par to, kam viņam jābūt. Un to, kam cilvēkam jābūt, diktē tieši viņa pārpasaulīgais lietu redzējums. Bez tā cilvēks nav cilvēks – būtne, kas tiecas uz augstākiem mērķiem un ideāliem. Tos nenosaka ne dzīves novērojumi un pieredze, nedz saprāts, bet tie gādā par to, lai ceļš uz to, kādiem mums jābūt, būtu labi informēts un sabalansēts, vai īsi sakot - godīgs un taisnīgs. Tie, kuriem trūkst prāta disciplīnas, reti kad ievēro mēru. Viņi iet no vienas galējības uz otru, atrodoties nemitīgā kara stāvoklī cits ar citu. Tādēļ paši bīstamākie ir sentimentāli un izteikti emocionāli ļaudis, jo viņu rīcība ir neapvaldīta, to nosaka tikai instinkti, emocijas, mirkļa iegribas un garastāvoklis. Šādi cilvēki pārsvarā ir atrodami mežoņu vai kulturāli grimstošās sabiedrībās, kāda diemžēl ir arī mūsdienu pasaule. Sabiedrībā, kur valda tikai emocijas, gadsimtiem krātās idejas saduras grandiozā konfliktā viena ar otru, jo trūkst pārpasaulīgā lietu redzējuma, kas disciplinētu prātu. Šādā stāvoklī cilvēks viegli pakļaujas pretrunīgām idejām, un viņa rīcību galvenokārt nosaka mirkļa izdevīgums. Te jāatceras, ka loģika, prāta spriestspējas balstās pārpasaulīgajā lietu redzējumā, nevis otrādi. Tiklīdz šāda redzējuma nav, cilvēks zaudē padomu kā pareizi rīkoties, un viņa rīcība kļūst neparedzama un pretrunīga. Pārpasaulīgais lietu redzējums ir reliģija vai arī kāda nopietni izstrādāta un pārdomāta filozofiska uzskatu sistēma. Tās ir lietas, kas veido, formē cilvēka domāšanu, vieno un saliedē atšķirīgus cilvēkus vienā harmoniskā sabiedrībā jeb kopienā. Ja to nav, tad kultūra sadrumstalojas, un šis process turpinās līdz pilnīgam sabiedrības pagrimumam un sabrukumam.

Piemēram, Viduslaikos cilvēki to labi saprata un pielika milzīgas pūles, lai uzturētu kopēju, vienotu pasaules redzējumu. Mūsdienās viņu diskutētie jautājumi šķiet smieklīgi, piemēram, populārā pārfrazējumā – cik eņģeļu var nolaisties uz adatas gala? Bet tas tā ir tikai mūsdienu cilvēka nezināšanas dēļ. Patiesībā tie bija jautājumi, atbildes uz kuriem bija ar ļoti nozīmīgām sekām, un pirms tajos netika panākta vienprātība, sadarbība praktiskās lietās nebija iespējama. Tas deva iespēju panākt saprātīgu cilvēka attieksmi pret pasauli, neļaujot tam kļūt sentimentālam vai brutālam. Te mēs redzam pārpasaulīgā lietu redzējuma disciplinējošo un paškontroli nodrošinošo iespaidu. Cilvēki apzināti veidoja jēdzienus un idejas, lai paglābtos no iegrimšanas dabas pasaules nepastāvīgajās norisēs un detaļās. Tas mācīja pakļauties nevis tam, ko es jūtu, bet tiekties pēc tā, ko man vajag just. Bez idejām, kuras veido formas, balstoties tikai rupjajā lietu esamībā, nav iespējama kultūra – harmoniska, vienota un saskanīga dzīve. Agrāk cilvēki to saprata un tādēļ dzeja, māksla un visa cilvēka intelektuālā dzīve bija svētuma caurstrāvota un veidota. Savu ceļu pretī pilnīgām formām tā sāka templī, dievnamā. Te atklājas diženā patiesība, kas nav vairs tverama mūsdienu barbaram, proti, ka templis apgaismo pasauli, nevis otrādi. Mūsdienu mežonis grib pasauli ienest templī. Viņš ir tā apmāts ar savu augstprātīgo, pasaulīgo iedomību, ka viņam nav pat nojausmas, cik neprātīgs šāds mēģinājums ir. Tādēļ arī svētās Jēzus dusmas izdzenot tirgotājus no dievnama, par ko lasījām šīs dienas evaņģēlijā. Šajā sakarībā ir vērts piezīmēt, ka agrāko laiku sabiedrība stingri vairījās piešķirt tirgoņiem ietekmi sabiedrībā un tās pārvaldē. Kāpēc? Tāpēc, ka panākumi tirdzniecībā arvien saistījās ar izpratni par nepastāvīgajām cenām un to svārstībām. Tā kā nepastāvīgajam, mainīgajam un nenoteiktajam nebija vietas templī, tas nevarēja kalpot arī kā sabiedriskās dzīves modelis.

Sabiedrībā, kurā valda pārpasaulīgi ideāli, valda arī disciplīna, atturība un formu veidošana, kas ir īpaši svarīga. Formas ir nepieciešamas kā pastarpināts līdzeklis cilvēka domāšanai. Formas un tajās ietērptās idejas ir instinktīva nojauta, ka lietas pašas par sevi nav satveramas un saprotamas. Tādēļ, jo augstāka kultūra, jo bagātākas un daudzveidīgākas kultūras dzīves formas, ko sastopam gan mākslā, gan dievnamā, gan visā cilvēka dzīvē kopumā, jo tās veidoja un vainagoja cilvēku attiecības. Mūsdienu cilvēks pret formām attiecas kritiski, saucot to par formālismu jeb samākslotību, jo viņš tās vairs nesaprot. Modernajam barbaram formas šķiet traucēklis. Viņš vēlas lietu pliku un kailu, tādu kāda tā ir. Plīvurs – forma jeb simbols – kas slēpj lietu, tādēļ ir jānorauj. Sava gara trulumā barbars nesaprot, ka sagraujot formas, tiek sagrauts vienīgais ceļš uz pareizu lietu izpratni, kas tapis ar ideju starpniecību. Izteikti redzams tas bija Padomju laikā, kad barbari grāva un postīja visu. Visu tiem vajadzēja pliku un kailu, bet formas, kas apslēpa lietas, tie sauca par kapitālisma paliekām. Barbars vienmēr posta to, ko viņš nesaprot. Ko panāca sociālistiskais reālisms? Izpratnes trūkumu par dzīves realitāti, un to, ka cilvēku savstarpējās attiecības kļuva seklas un rupjas savā bezkaunīgajā tiešumā. Visa cilvēka dzīve pagrima un kļuva tik bezcerīgi pliekana un pelēka, ka neatlika nekas cits, kā piedzerties un to arī darīja, neizskaidrojamu un nedefinētu skumju pavadībā. Tās bija skumjas pēc zaudētās civilizācijas, pēc zaudētās kultūras, pēc visa, kas cilvēcīgs, bet to vairs nebija iespējams pat saprast un vārdos aprakstīt. Atlika tikai dzert un kaukt bezgalīgās skumjās, ka zaudēts kaut kas svarīgs. Bet kas? – to pateikt vairs nevarēja. Vai mūsdienu sabiedrībā mēs neredzam to pašu? Redzam! Barbarisms pieprasa visu kailu. Cilvēka ķermenim, viņa intīmākajai dzīves daļai, viņa privātajai dzīvei, visam ir jātiek noliktam publiskai aplūkošanai. Jo kailāks kas ir, jo labāk. Un tas it kā tiek darīts realitātes vārdā. Bet vai šādi tiekam tuvāk realitātei? Kad ideju plīvurs tiek norauts, redzam tikai nāvi, postu un iznīcību. Bet realitātei, patiesībai neesam tikuši ne par sprīdi tuvāk. Kad simbolu un ideju plīvurs ir norauts, zūd spēja par lietām runāt niansēti, kas raksturo civilizētu kultūras sabiedrību, un ļauj katru lietu vai parādību aplūkot no dažādām pusēm. Līdz ar to pati realitāte tiek zaudēta, un labākajā gadījumā ieraugām kaut ko tik ikdienišķu, pliekanu un piezemētu, ka vēlamies kaut nekad neko tādu nebūtu redzējuši. Tie, kas spēj domāt, saprot, ka realitāte, kas sajūsmina un paceļ mūsu dzīves citos augstumos ir idejas, netiešais, apklātais, nevis kādas atsevišķas daļas vai īpašības atkailināšana. Tādēļ kultūras laikos un aprindās arvien pastāvēja lietas, par kurām atklāti nerunāja, kas nekad netika izliktas publikas aplūkošanai. Tas padarīja cilvēku attiecības maigākas, pazemīgākas un vieglākas, saliedēja un vienoja, pacēla cilvēku citā līmenī, bet nevis vienādoja, degradēja un pazemoja, kā to tik bieži redzam mūsdienu barbarisma apstākļos, kas visu cēlo un augsto pasludina par vecmodīgu un nevajadzīgu. Agrāk cilvēki saprata, ka vēlēšanās atkailinot tikt tuvāk fizisko maņu objektam degradē un pazemo. Tiek zaudēta tik svarīgā atziņa, ka pasaule vislabāk ir saprotama tad, kad tā tiek aplūkota no distances, no attāluma, un ka jebkura sapratne, pat pati elementārākā prasa lielāku vai mazāku abstrakciju. Bez tā cilvēks vai nu saplūst ar apkārtējo realitāti bezpersoniskā masā, vai arī kapitulē bezgalīgajos pieredzes eksperimentos. Modernā cilvēka morālais pagrimums un saprāta vājums ir skaidri redzams tajā netīrības, neķītrību un pliekanību straumē, kurā tas vārtās kā cūka, lepodamies ar savu viltību, bet neapzinādamies, ka ir zaudējis gandrīz visu, kas raksturo kultūru un patiesu cilvēcību. Modernais barbars lepojas ar savu varmācību, bezkaunību, takta un pietātes trūkumu, gaumes un stila trūkumu, dzīvniecisko stulbumu, kas tagad ar interneta palīdzību tiek visiem piedāvāts aplūkošanai. Jā, un tas tiek saukts par īsto un reālo. Tāda, lūk, tā pasaule un dzīve esot.

Bet, vai tieši šis raupjais, rupjais, zemais, pliekanais, salkanais un virspusējais nebija tas, kura pārvēršanu, izsmalcināšanu, aizklāšanu un pacelšanu augstākā līmenī civilizēts cilvēks saprata kā savu lielo dzīves uzdevumu? Mūsdienu tehnoloģiju ēnas puse skaidri atklājas vispirms tieši šeit, jo tās sniedz ļoti plašas iespējas truluma un neķītrības izplatīšanai. Un tieši līdz ar tā saucamo tehnikas progresu neķītrību parāde varēja uzsākt savu uzvaras gājienu pasaulē. Šādos apstākļos vairāk par visu cieš pats cilvēks. Zūd normālas attiecības cilvēku starpā, zūd sapratne un cieņas pilnas attiecības starp dažādām paaudzēm un nekur tas nav tik izteikti redzams kā mūsdienu lielpilsētā.

Tā ir vispārzināma patiesība, ka neraugoties uz apkārtējo burzmu un kņadu, lielajās pilsētās cilvēki ir vientuļi. Un ko šāds vientuļš cilvēks dara? Modernā cilvēka perversajai mentalitātei apvienojoties ar bezgalīgu naivumu, viņš sāk nodoties pētījumiem – kā iegūt draugus un ietekmēt citus cilvēkus. Un ar visu savu apstulboto sirdi modernais cilvēks tic, ka tas ir iespējams. Šim mērķim pat algo darbiniekus un maksā par to lielu naudu. Diemžēl šādi uzskati ielaužas arī baznīcās, kļūstot par evaņģelizācijas modeļiem. Garīgā sabiedrībā, kur valda pārpasaulīgas vērtības jau pati doma par draugu iegūšanas kampaņu izsauktu izbrīnu un neizpratni. Garīgā sabiedrībā cilvēki saprata, ka draugus mēs iegūstam ar savu personību, ar personas pievilcību. Draudzība ir radniecīgu dvēseļu sastapšanās, kuras bagātina viena otru. Jebkura apzināta vēlēšanās iegūt draudzību garīgas kultūras laikos tiktu saprasta kā personību nerespektējoša viltība, nosodāms mēģinājums manipulēt ar citu cilvēku. Kaut kas tāds, kas notiek tagad, var notikt tikai garīgi pilnīgi atrofētā sabiedrībā. Tā nu saspiesti kopā vienā megapolē cilvēki kļūst par baru, par masu, par pūli, kurš cieš no savstarpējas cieņas, līdzjūtības un draudzības trūkuma, jo tiem trūkst dievišķā, vienojošā un cēlā, bez kura cilvēks kļūst sliktāks par lopu. Īpaši redzams tas kļūst piemeklējumu brīžos, kad šāda degradēta sabiedrība nespēj vienoties pat kopējam izdzīvošanas mērķim.

Šajā sakarībā ir jāpiezīmē, ka mūsu valsts Satversme paredz ierobežot citviet garantētās personas tiesības: „lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Uz šajā pantā minēto nosacījumu pamata var ierobežot arī reliģiskās pārliecības paušanu.” Nav grūti pamanīt, ka te nebūs viegli izvairīties no pretrunām. Lai aizsargātu vienas tiesības, tiks ierobežotas kādas citas tiesības. Kā lai nosaka kuras grupas vai indivīda tiesības jāaizsargā un kuras jāierobežo? Bez pārpasaulīgā lietu redzējuma tas nebūs iespējams. Rodas arī jautājums - vai demokrātiska valsts iekārta ir pašmērķis jeb tikai līdzeklis citu mērķu sasniegšanai? Ko tad, ja atklājam kādu labāku valsts iekārtu? Vietā te būtu arī jautājums, kā tiek ierobežota, piemēram, informācijas izplatīšana, kas posta sabiedrības tikumību? Kas mūsdienās vispār ir tikumība? Kas to nosaka? Un kas ir reliģiska pārliecība? Kas ir reliģija, tas Satversmē nav definēts. Vai zem šā vārda nevar pakļaut gandrīz jebko? Un otrādi, vai piemēram, tāda šķietami zinātniska teorija kā evolūcijas teorija nav reliģija un tā nav jāierobežo? Ja mēs šo teoriju nopietni attiecinām arī uz cilvēka sabiedrisko dzīvi un morāli, vai tad necietīs citas cilvēku tiesības, drošība, labklājība un tikumība? Protams, cietīs un cieš. Bet kādēļ tad šādi izņēmumi? Kādēļ būtu jāierobežo reliģija, bet nevis evolūcijas teorija vai ateisms? Turklāt, vai reliģiska pārliecība kā pārpasaulīgs lietu redzējums nav tieši tas, kas nosaka visu pārējo? Reliģiskā pārliecība taču ir cieši saistīta ar sirdsapziņas brīvību, kas bez šaubām ir augstāka par, piemēram, ”labklājību”. Reliģiskas pārliecības dēļ taču daudzi cilvēki ir atteikušies no labklājības, un mēs viņus cienam un godājam pat kā varoņus. Tad kā gan labklājības vārdā var ierobežot reliģiskas pārliecības paušanu? Viss par ko runājam šodien, tas, ko liecina inteliģentas, saprātā balstītas pārdomas ir tas, ka bez reliģiskas pārliecības nekādas ilgstošas labklājības vienkārši nav un arī nebūs. Beigu beigās, vai pamatojoties šajā Satversmes punktā nevarētu bez sirdsapziņas pārmetumiem, ja ne nu tieši piesist Jēzu krustā, tad vismaz pavēlēt viņam apklust gan? Tās ir dažas lietas, kas liek jautāt – cik nopietni mūsu valsts Satversme ir domāta? Kurš to īsti ņem pa pilnu? Cik ir to, kuri vispār ir Satversmi izlasījuši? Un ja to ir maz, vai tas nenozīmē, ka cilvēki to uzskata par kaut ko nevajadzīgu, mūsdienu dzīves realitātei neatbilstošu un neaktuālu, par ko nevajag domāt un uz ko nevajag tiekties? Tie ir smagi jautājumi. Un atbilde ir, ka lai gan valsts Satversme nav Bībele, tajā ir nepilnības, tomēr tā pauž vērtības, aicina cilvēku pacelties augstāk, iezīmē latviešu kultūras cilvēka identitāti. Un tieši tādēļ, ka tajā ir ļoti daudz patiesa un laba, Satversme tiek nesaprasta, atstāta novārtā un nicināta tāpat kā nicināta tiek ticība Dievam. Barbars arvien nicina visu, ko tas nesprot un modernais barbars nav izņēmums.

Saprāts apstiprina Bībeles patiesību, ka vienīgais īstais palīgs, kas spētu pasargāt cilvēci no sentimentalitātes un brutalitātes ir pārpasaulīgais dzīves un lietu redzējums - tas, ko cilvēki apzināti un mērķtiecīgi ir atzinuši par savas dzīves ausgtāko ideālu. Saprāts pats šeit viens palīdzēt nevar, jo ir labi zināms, ka ļaunumu nevar ierobežot ar prātu vien. Tieši otrādi, jo ļaundaris gudrāks, jo lielāku ļaunumu tas spēj nodarīt. Bez pārpasaulīgā dzīves redzējuma, bez šā varenā organizatoriskā un formējošā spēka, cilvēka nodomi vienkārši pārvēršas bezjēdzīgos afektos, slimīgā sentimentalitātē un brutalitātē, kas cilvēku vai nu iztukšo, vai sadedzina naida ugunīs. Vēsture ir liecinieks modernisma sentimentalitātei un brutalitātei, drausmīgajam nežēlīgumam un varmācībai gan pagājušā gadsimta revolūcijās, gan karos. Zaudējušas pārpasaulīgo dzīves enkuru, masas metās slepkavot, nešķirojot vairs ne karavīrus un civilos, nedz sievietes un vīriešus, nedz bērnus un vecus cilvēkus. Izšķiršana starp neaizsargātajiem, vājajiem un karavīriem ir lieta, kura augsta tikuma līmenī tika pacelta bruņniecības laikā, bet zaudēja jelkādu nozīmi tad, kad viss tika mērīts tikai ar garuma un svara mēru. Cilvēks tagad bija kļuvis par bezpersonisku masu. Un te atkal mašīnai, tehnikai bija sava īpaša loma. Varam sacīt, ka mašīnu rūkoņa spēlēja pavadījumu varmācības korim, un visas tās bagātības, ko iepriekš mašīnas bija cilvēkiem sagādājušas, vienā mirklī tika kara mašīnu iznīcinātas, nedzirdēti fanātiskas brutalitātes un postīšanas aktā. Tie, kas balstīja savas dzīves neierobežotā sentimentalitātē, tagad cīnījās par izdzīvošanu ar neierobežotu brutalitāti. Vienīgais glābiņš no tā ir cilvēku savaldošas un ierobežojošas idejas, bet idejām, lai tās tikai nepasliktinātu situāciju ir jābūt saskaņotām ar augstāku vīziju. Mūsdienu cilvēces uzdevums ir līdzīgs Viduslaiku mēģinājumam atrast pareizās attiecības starp ticību un prātu, bet tagad tas ir laikmets, kas vairs nezina ne to, kas ir ticība, ne kāda ir tās nozīme un arī prāts ir degradēts. Tas nozīmē, ka cilvēce vairāk nekā jelkad agrāk vairs īsti nezina, kas tai priekš miera vajadzīgs. Tādēļ mums jābeidz šīs dienas pārdomas uz diezgan skumīgas nots, paļaujoties tikai uz žēlsirdīgo Dieva gādību tāpat, kā to darīja senās baznīcas kristieši, kurus Dievs brīnumaini pasargāja tajās dienās, kad romiešu cietsirdība sastapās ar jūdu fanātismu. Jeruzāleme un tās templis tika nopostīti, iedzīvotāji nokauti, bet pirms tas notika, kristieši, pravietojuma vadīti, atrada patvērumu tuvējos Jūdejas pakalnos.

Mēs varam pamatoti jautāt – vai kaut kas tam līdzīgs nenotiek arī tagad mūsu zemē? Bez kāda īpaša pravietojuma un bez ticības, instinktīvi juzdami deguma smaku, Latviju pamet arvien vairāk cilvēku. Pagājušajā nedēļa kāds populārs ziņu portāla autors raksta: „Tātad skaudrā patiesība ir tā, ka Latviju ir pametusi vismaz trešdaļa no nākamajām paaudzēm.” Kas sagaida šīs paaudzes? Kāds Latvijā pazīstams IT speciālists, kas bijis saistīts ar nodarbinātības jautājumiem savā uzņēmumā arī ārpus Latvijas raksta: „Saka, ka Denverā bezdarbs esot ļoti zems un ASV šobrīd piedzīvo ekonomikas uzplaukumu. Skatoties uz maniem darba kandidātiem, es nekādi to neredzu. Cilvēki ir noguruši no daudziem pagaidu darbiem bez sociālajām garantijām. Ja arī darbs ir pieejams, tad, lai cik arī smagi tu strādātu, šobrīd vairs nevar nopelnīt tik daudz, lai, piemēram, varētu atļauties savu māju un vidusšķiras cienīgu dzīvi. Un tuvākā nākotnē vēl daudzi darbi izzudīs, jo tos paņems roboti. Man ir sajūta, ka mēs esam kaut kādu ļoti pamatīgu, neatgriezenisku pārmaiņu vidū, un grūti pat iedomāties, kā izskatīsies pasaule pēc nieka pieciem gadiem.” Patiesi, kāda tā izskatās jau tagad? Kurā Eiropas lielpilsētā cilvēks tagad var justies droši, izejot no mājas būdams pārliecināts, ka viņš tur arī atgriezīsies, nevis kļūs par teroristu upuri?

Kopumā šī ir dilemma, kas izskan jau Psalmu grāmatā: Ko darīt taisnajam, kad visi pamati grūst? Un atbilde ir atrodama daiļrunīgajā psalma virsrakstā „Nebēgt, bet pastāvēt” un psalma teksts pasaka – kāpēc, jo „Tas Kungs ir savā svētajā namā.” Āmen.