IX Svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Bet Viņš runāja arī uz mācekļiem: “Bija bagāts cilvēks, tam bija mājas pārvaldnieks. Par to viņam pienesa ziņas, ka tas izšķērdējot viņa mantu. Tad viņš to aicināja pie sevis un tam sacīja: ko es dzirdu par tevi? Dod norēķinu par savu namturību, jo tu nevari ilgāk būt par pārvaldnieku. Tad nama pārvaldnieks nodomāja sevī: “Ko es tagad darīšu, jo mans kungs man atņem nama valdīšanu? Rakt es nespēju un diedelēt kaunos. Es zinu, ko darīšu, lai tie mani uzņem savās mājās, kad es būšu atstādināts no pārvaldnieka amata!” Un, ataicinājis pa vienam visus sava kunga parādniekus, viņš sacīja pirmajam: cik tu manam kungam esi parādā? Tas sacīja: simts mucu eļļas.- Bet viņš teica: še, ņem savu zīmi, sēdies un raksti tūliņ piecdesmit! Pēc tam viņš kādam citam jautāja: bet tu, cik tu esi parādā? – Tas sacīja: simts mēru kviešu.- Viņš teica: še, ņem savu zīmi un raksti astoņdesmit! Un kungs uzteica netaisno nama pārvaldnieku, ka tas gudri bija darījis, jo šīs pasaules bērni savās lietās ir gudrāki par gaismas bērniem. Un Es jums saku: darait sev draugus ar netaisnā mamona līdzekļiem, lai, kad viņa vairs nav, tie jūs uzņem mūžīgajos mājokļos. (Lk. 16: 1-9)

„Neviens kalps nevar kalpot diviem kungiem; vai nu vienu tas ienīdīs un otru mīlēs, vai arī vienam izdabās un otru nicinās. Jūs nevarat kalpot Dievam un mamonam.”

Materiālisms joprojām ir valdošā Rietumu pasaules filozofija. Tā ietekmē par galveno vērtību tiek atzīta materiālo labumu uzkrāšana un iespējami komfortabla dzīve. Ja baznīcā tas netiek filozofiski atzīts, tad tomēr materiālisma iespaids arī uz kristiešu dzīvi ir ļoti liels. Un daudzi klusībā pat cer, ka tieši ticība Dievam palīdzēs celt viņu dzīves labklājību. Tas nozīmē, ka materiālisma iespaids ir tik liels, ka apzināti vai neapzināti tiek cerēts, ka pat Dievs būs spiests kalpot mamonam. Un, protams, to sagaida arī no valdības, kurai tāpat kā Dievam nevajadzētu darīt neko citu, kā nodrošināt materiālu labklājību. Tomēr, ja ieskatāmies mūsu Satversmes preambulā, tad redzam, ka materiālās vērtības nebūt netiek atzītas par latvieša galvenajām vērtībām: „Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības. Uzticība Latvijai, latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda, brīvība, vienlīdzība, solidaritāte, taisnīgums, godīgums, darba tikums un ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats. Ikviens rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem, nākamajām paaudzēm, vidi un dabu." Tā tas ir Satversmē, bet dzīve ir dzīve un te lielākoties redzam, ka no visa Satversmē minētā nopietni tiek ņemti, gan izraujot tos no konteksta, tikai četri vārdi: „ikviens rūpējas par sevi.” Tomēr visā šajā skrējienā pēc naudas un baudas, šajās nebeidzamajās rūpēs par sevi cilvēki īsti laimīgi nejūtas un tādēļ laiku pa laikam atkal un atkal dzirdam saucienus pēc jaunas atmodas. Bet kas ir atmoda? Kā liecina pats vārds, tā ir doma, kas ņemta no apustuļa Pāvila vēstules un tas ir aicinājums atmosties no materiālistiskas dzīves miega, aicinājums atgriezties no grēka. Poētiskā veidā tas izskan, piemēram, rokoperā „Lāčplēsis”:

Celies, sastingusī Alka!
Mosties, cerība, no miega!
Pūtiet, padevības pelni!
Tīries, atmiņa, no sārņiem!
Raisies, apziņa no varas!
Aunies, doma, baltas kājas!
Atver, mīla, savas acis!
Celieties, svešumā stingušie ļaudis!
Atgriešanās, atgriešanās!

Lai atgrieztos no grēka, lai atmostos nepietiek tikai ar vispārīgu, miglainu domu, bet grēku ir jāatzīst, skaidri jādefinē un jānosauc vārdā. Sāksim šo procesu kopīgi ar konstatāciju, ka visas mūsdienu Rietumu pasaules dzīves pamatā ir ekonomiskas izaugsmes ideja, kas, protams, ir cieši saistīta ar progresa ideju. Par spīti visam, tā ir izrādījusies ļoti noturīga. Tas ir uzskats, ka materiālo labumu vairošanai arvien ir jāpalielinās un katram cilvēkam atsevišķi un visiem kopā ir jādzīvo arvien labāk - rītdienai jābūt labākai un vieglākai par šodienu, un, lai gan ar nelielām atkāpēm, dzīve tāda arī noteikti būs. Bet nebūs taču! Tā tāda nemaz nevar būt! Lai ekonomiskā izaugsme turpinātos, ir vajadzīgi jauni zinātniski atklājumi, ir vajadzīga jauna industriālā revolūcija, kas daudzkārt pārsniegtu līdzšinējās; ir vajadzīga enerģija, daudz vairāk enerģijas, nekā pašreiz pasaulē tiek iegūts un izmantots. Tas vienkārši nav iespējams! Un pat ja būtu – iedomājieties, kas notiktu, ja visi 7.5 miljardi pašreizējo pasaules iedzīvotāju sāktu tērēt enerģiju un ražot preces tādos apmēros, kā to tagad dara attīstītās valstis. Tā būtu tūlītēja ekoloģiska katastrofa. Tomēr par spīti tam cilvēki cer uz apsolīto utopiju.

Jau senie filozofi zināja, ka nepārbaudīta, neeksaminēta dzīve nav dzīvošanas vērta. Bet kurš ir nopietni pārbaudījis ekonomiskās izaugsmes un progresa ideju uzticamību? Kurš vispār nopietni pārbauda jebko intelektuāli un morāli nozīmīgu? Tagad katrs cilvēks ir pats sev mācītājs un pats sev ētikas profesors, un, lepni to paziņojis, viņš noliek pie malas visus garīgos un ētiskos jautājumus, nododamies vienīgi savam lielajam dzīves aicinājumam – rūpēm par sevi. Tā rezultātā pasaulē valda pilnīga morāla anarhija. Šā vārda pilnā nozīmē modernais cilvēks ir kļuvis morāls idiots. Un pat ja viņš vēlētos, viņš maz ko spētu mainīt, jo uzskata, ka viss pasaulē notiek tikai bioloģiskas nepieciešamības dēļ un zinātnei pieder pēdējais vārds arī morāles jomā. Palīgs te nebūs arī vēsture, jo par vēsturi mūsdienu cilvēks spriež tikpat nekritiski kā par visu pārējo, proti, - vēsture nav nekas cits, kā pierādījums evolūcijas teorijai – viss virzās no vienkāršā uz sarežģītāko un labāks ir tas, kas ir jaunāks. Bet vai tā patiešām ir? Ko tad, ja tas tā nemaz nav? Ko tad, ja mēs vienkārši dzīvojam masu psihozes apstākļos, dzīvojam neizvērtētas un slimīgi murgainu ideju pilnas dzīves? Ko tad, ja patiesas zinātnes iespējas ir daudz ierobežotākas, nekā mēdz domāt? Ko tad, ja sociālās zinātnes lielākoties balstās naivos pieņēmumos par cilvēku, sabiedrību un dzīvi kopumā? Nē, tas tā nevar būt! Nevar būt, ka visi cilvēki maldās! Bet vai mūsdienās kāds to nopietni pārbauda inteliģentā veidā? Diemžēl lielākā daļa cilvēku, kristiešus ieskaitot, to nedara. Viņu dzīves nav kritiski izvērtētas un tādējādi pēc gudro sprieduma – nav pat dzīvošanas vērtas.

Sāksim ar to, kā mūsdienu cilvēks domā un spriež par dabas pasauli. Agrāk tika uzskatīts, ka dabas pasaule ir nepilnīga, bet tā atspoguļo pilnīgu, pārpasaulīgu realitāti. Patiesība ir noteikta un fiksēta, tā ir pārpasaulīga un mūžīga, un cilvēks ir aicināts to izzināt un īstenot savā šīs zemes dzīvē. Tā nebija tikai kristiešu izpratne, bet tā domāja visi, kas savus spriedumus balstīja dziļās pārdomās par dabas pasauli un esamību kopumā. Viņi saprata, ka aiz šīs mainīgās un nepilnīgās pasaules slēpjas kāda daudz augstāka, daudz pilnīgāka esamība; ka šī nepilnīgā un mainīgā pasaule cilvēkam nav līdz galam izzināma un izprotama, bet cilvēks vispirms ir aicināts domāt, meklēt un izprast mūžīgās, nemainīgās vērtības, kuras tad arī ļauj iespējami izprast šo pasauli. Viņi saprata, ka cilvēka intelektuālajiem meklējumiem jāsākas ar augstāko, pilnīgāko pasauli, ar Dievu, kurš atrodas visas esamības centrā un pamatā. Vēl dziļāk un nopietnāk lietu patieso stāvokli atspoguļoja kristiešu mācība par iedzimto grēku, kas norādīja uz cilvēka un dabas pasaules kritušo stāvokli, mudināja uz grēknožēlu un atgriešanos pie Dieva. Tikai tad, kad cilvēks ir atmodies no miega, izrauts no grēka tumsas, viņš var sākt pareizi spriest un domāt par dzīvi un esamību. Lūk, to nozīmē aicinājums uz atmodu, vismaz tā sākotnējā nozīmē.

Jaunais lietu skatījums, kura saknes iestiepjas vismaz viduslaikos un iespējams sniedzas vēl tālāk senatnē, bija radikāli citāds. Tas bija uzskats, ka vispārīgi jēdzieni un idejas realitātē nepastāv. Pastāv tikai atsevišķais un konkrētais. Piemēram, vispārīgs jēdziens „koks” realitātē nepastāv, bet reāli ir tikai atsevišķi, konkrēti koki. Ja agrāk par atsevišķo un konkrēto sprieda pamatojoties uz vispārīgo, kas tika uzskatīts par reālo, patstāvīgo un nemainīgo, tad tagad tikai konkrētas lietas un parādības tika atzītas par reālām. Tā bija doma, ka nevis idejas nosaka mūsu izpratni par pasauli, bet pati dabas pasaule savās ārējās izpausmēs atklāj savu būtību, un sekojoši tā ir pilnīgi izzināma un to iespējams paveikt ar zinātniskās metodes palīdzību, tas ir, pētot detaļas, pētot atsevišķo, krājot informāciju. Tālāk tika secināts, ka dabas pasaule ir totāla, cilvēks ir vienkārši daļa no tās, ļaunums ir zināšanu trūkums vai sociālo apstākļu radīta problēma. Pats cilvēks pēc savas dabas ir labs. Dabas pasaule tādējādi ir sevi uzturoša mašīna, bet cilvēks - saprātīgs dzīvnieks, kurš cenšas pacelties pār dabas pasauli. Lai to paveiktu, viņa galvenais uzdevums ir pareizi saprast un skaidrot viņa paša maņu uztvertos datus. Pasaulei nav nekāda augstāka mērķa vai jēgas, tādēļ nav jānopūlas ar tā meklēšanu, bet galvenais uzdevums ir izzināt, kā dabas pasaule darbojas, lai varētu pār to valdīt. Tie īsumā ir filozofiskie pamati, uz kuriem balstās tas, ko parasti saprot ar mūsdienu zinātnisko pasaules uzskatu. Sekojoši reliģijai cilvēka dzīvē vairs nav praktiskas nozīmes, un par dzīves galveno filozofiju kļūst kāds no materiālisma paveidiem. Atlika vēl tikai pašu cilvēku izskaidrot kā apkārtējās dabas produktu, ko ar lielu apņēmību paveica darvinisms, un zinātniskā materiālisma bilde bija aptuveni gatava. Tā kā cilvēku veido apkārtējā vide, tad viņam, protams, nav izvēles iespēju, bet visu cilvēka dzīvi nosaka tikai viņa ekonomiskās intereses – vairāk ēdiena, vairāk brīva laika, vairāk baudas un vairāk naudas. No cilvēka, kurš radīts pēc Dieva tēla un līdzības, un iesaistīts kosmiskā drāmā, kur uz spēles ir likta viņa dvēsele un mūžīgā dzīvošana, cilvēks tagad bija pārtapis par labklājību meklējošu un patērējošu dzīvnieku. Bet vai tas tiešām tā ir? Vai tas patiesi ir zinātniski pamatojams? Vai zinātnei pieder pēdējais vārds cilvēka dzīves jēgas un morāles jautājumos? Vai varbūt, atsakoties no visa pārpasaulīgā, cilvēki vienkārši laimīgi smaidīdami idiota smaidu dodas pretī neprāta uzvarai pār saprātu?

Redziet, loģikā ir zināma tāda lieta, ka pieņemot vienu absurdu ideju jeb pretrunu viss pārējais kļūst viegli saskaņojams. Lai atklātu kļūdu, klasiskā loģika, piemēru redzam Sokrātā, centās tikmēr uzdot jautājumus, kamēr tika konstatēts absurdais jeb pretrunīgais pieņēmums, kas tad automātiski atcēla visu pārējo. Loģika tādējādi kļuva par nopietnu šķērsli jaunajam pasaules uzskatam. Tā kā problēma nebija risināma, tika vienkārši paziņots, ka pastāv lietas, kuras vienlaicīgi ir patiesas un nepatiesas. Tā bija neprāta uzvara pār saprātu. Tagad viss bija iespējams. Īsi sakot, absolūtas patiesības nav, garīgu autoritāšu nav un nevar būt, cilvēka dzīve ir vienkārši prakse bez teorijas. Sekas tam ir tādas, ka mūsdienu cilvēks atrodas intelektuālā bezdibenī un viņam vairs nav nekā, ar ko pat mēģināt sevi no tā izvilkt. Slāpēs pēc patiesības, atliek tikai mierināt sevi ar domu, ka dzīvei ir eksperimentāls raksturs, ideālu nav un morāle ir relatīva jeb nosacīta. Pilnīgi iegremdējies matērijā, pasludinādams sevi par tās daļu, cilvēks pēkšņi atklāj, ka viņam vairs nav nekā, ar ko risināt matērijas problēmas – viņš grimst šo problēmu purvā, bet atspēriena punkta nav. Tiecoties pēc neatkarības, nostādot sevi visuma centrā un pasludinot pats sevi par augstāko autoritāti, cilvēks pēkšņi atklāj, ka šis pats pasaules redzējums tikpat lielā mērā, cik teorētiski paaugstina viņu, praktiski viņam autoritāti atņem. Tā ir problēma, kuru jau labi apzinājās pats Darvins, domīgi vaicājot: bet kurš gan uzticēsies mērkaķa prātam? Citiem vārdiem sakot, kā gan var uzticēties prātam, kurš tapis nejaušu un bezjēdzīgu matērijas kustību rezultātā ar vienīgo mērķi - vairoties? Īsi sakot, savā iedomībā un augstprātībā modernais cilvēks nogrūda sevi intelektuālā bezdibenī, no kura nav izejas. Atsakoties no intelektuālas patiesības un apgalvojot, ka patiesi ir tikai maņu iegūtie dati, cilvēks ir pazaudējis pašu patiesības jēdzienu un kļuvis bezpalīdzīgs melu priekšā. Tam ir bijusi milzīga ietekme uz visu cilvēka dzīvi un vispirms jau uz izglītību, kas tagad uzņēmās veidot nevis Homo sapiens, bet Homo faber. Tātad, nevis saprātīgo, domājošo cilvēku, bet cilvēku, kas lieto darbarīkus. Tas nozīmēja audzināt nevis domājošus, bet izpildošus cilvēkus. Mums nevajag domātājus, bet darītājus, izpildītājus! Rezultāts ir tāds, ka domājošu cilvēku gandrīz vairs nav. Ir tikai tādi, kas veic kalkulācijas un plāno mahinācijas, un tad ir otrie, kas tās izpilda.

Ko tad nozīmē domāt? Redziet, domāt nozīmē vispirms apcerēt esamības pamatprincipus un to gaismā izvērtēt katru konkrēto jautājumu, nevis par pamatu likt atsevišķo, krāt datus, kalkulēt vai uz vienas loģiskas kļūdas būvēt nākamo. Bet tāda nu ir mūsu dzīve – pretrunu, neskaidrības un bezjēdzības pilna – tu teiksi - tā nu tas ir un tur neko nevar darīt. Patiesi? Bet padomājiet, ja vien es neaicinu uz kaut ko mūsdienu cilvēkam jau pilnīgi svešu, - kādas šai nedomāšanai jau ir un būs sekas? Beigu rezultātā mēs nonāksim pie pilnīgi amorālas dzīves, pie absolūta morāles trūkuma, paši pat nespēdami to apzināties, un tas pilnīgi atņems pat cerību kaut ko mainīt uz labo pusi. Paliks tikai histērisks optimisms, ko sludinās garastāvokļa instruktori, kas neraugoties uz briesmīgo pagrimu, sludinās savu - viss būs labi, rīt būs labāk – sprediķi. Neraugoties uz pagātnes inerci, kas cenšas paturēt cilvēku veselā saprāta robežās, jau tagad tas notiek tieši tā. Lielākajai cilvēku daļai vienkārši vairs nav pat nojausmas, ko nozīmē tādi mūsu Valsts Satversmē minētie vārdi kā brīvība, vienlīdzība, solidaritāte, taisnīgums, godīgums, darba tikums un ģimene, nerunājot par kristīgajā vērtībām - Dievu, grēku un žēlastību, baznīcu un citām augstākām lietām.

Domājošam cilvēkam ir skaidrs, ka nospiedoši lielākā daļa no tā, ko par cilvēku, viņa dzīvi un dabas pasauli saka mūsdienu cilvēks, zinātni jeb pareizāk būtu saukt to par pseidozinātni, ieskaitot, ir acīmredzami nepareiza no veselā saprāta viedokļa, un to ir iespējams parādīt pat nepiesaucot ne Dievu, nedz Bībeli. Bet pasaules tumsas iespaids ir tik liels, ka tad, ja pat kādam kristietim tas tiek sacīts, tūdaļ varam sagaidīt izbrīna pilnu neticību, uzacu raukšanu un izvairīšanos par to pat runāt, it kā viņš būtu saskāries ar spitālīgo vai ārprātīgo. Te jāsaprot kāda būtiska lieta: kad šos jautājumus uzdodam mūsdienu cilvēkam, mēs patiesībā aicinām viņu uz vainas atzīšanu un grēksūdzi un tai sekojošu dzīves labošanu, kas saistās ar nepatīkamas atbildības un grūtu pienākumu uzņemšanos. Cilvēki to intuitīvi jūt un tādēļ šāda reakcija. Tā kā mūsdienu cilvēks gandrīz pilnībā ir zaudējis pazemību un pietāti, tad nevaram cerēt uz ko daudz vairāk par nepatiku un pat atklātu naidu, jo tiek apdraudēts viņa vienīgais ideāls – pārpilnībā pavadīta mietpilsoņa dzīve. Un es nedomāju, ka tas notiek tikai pasaulē, bet arī baznīcā. Jo būsim godīgi – cik lielā mērā mūsdienu baznīca atšķiras no pasaules? Ja mēs aicinām pasauli izvērtēt savu dzīvi saprāta gaismā, tad vienlaicīgi mums jāuzdod jautājums sev – kad, cik bieži un vai vispār esam nopietni savu dzīvi pārdomājuši un izvērtējuši Dieva desmit baušļu gaismā? Sakot, – nopietni izvērtējuši, - es arī domāju: nopietni, pamatīgi un godīgi. Vai nav tā, ka esam kļuvuši tik līdzīgi pasaulei, ka arī mums vairs nav tā minimuma pazemības, kas nepieciešama paškritikai? Vai nekritiski pieņemot pasaules domāšanu un dzīves izpratni, mēs patiesībā neveicam to pašu intelektuālo pašnāvību, ko pasaule?

Patiesi, pasaule grimst intelektuālā un morālā bezdibenī, un vēsture liecina, ka morāls un intelektuāls pagrimums arvien ir bijis beigu sākums. Un te neko nepalīdzēs moderno tehnoloģisko sasniegumu uzskaitīšana. Pirms tas tiek darīts, vispirms ir jāpierāda, ka tie patiešām ir kaut kas vairāk, nekā tikai spoža pelējuma kārta, kas klāj puvekļus. Un jāpierāda tas ir pamatīgi, nevis veidojot savus pierādījumus uz atsevišķām detaļām un loģiska absurda pamatiem. Kad izvērtējam pierādījumus, ir jāatceras senā patiesība, ka maņu līmenī zināšanu vienkārši nav. Dati nav zināšanas. Tādēļ, kad izvērtējam dzīves jēgas un morāles jautājumus, jāzina, ka zinātnei pēc definīcijas šeit nav ko sacīt, jo tā spēj runāt tikai par to, kas „ir” nevis par to, ko „vajag”. Tādēļ tas, kas interesē cilvēku, pirmkārt un galvenokārt, nav atklājams un skaidrojams ar mūsdienu zinātnes metodēm. Dzīves jēga slēpjas nevis „ir”, nevis atsevišķu detaļu izpētē, nevis tikai zināšanās par atsevišķām kritušās pasaules norisēm, bet gan vispirms „vajag”, tas ir, – universālās zināšanās par centrālajiem un vispārējiem jautājumiem, par pamatprincipiem – Dievu, to kas ir labs un slikts, patiess un nepatiess, taisnīgs un netaisnīgs, godīgs un negodīgs, sekojoši - kas ir mūsu dzīve, kas ir izglītība, kas ir darbs un citas līdzīgas lietas. Un visi šie jautājumi ir dziļi intelektuāli jautājumi, tiem ir morāls raksturs un tie prasa sagatavotību un rūpīgu iedziļināšanos.

Savukārt velns, kurš bez šaubām ir visa šā bezjēdzīgā haosa, kumēdiņu teātra, ko sauc par mūsdienu pasauli, režisors, vienmēr rūpēsies par to, lai cilvēks domāšanas vietā nodarbotos ar bezgalīgu atsevišķu faktu vākšanu. Lai atteicies no visa centra un pamata Dieva, cilvēks veiktu intelektuālu un loģisku pašnāvību un pievērstos savai maņu pasaulei un pagaršotu no visiem iespējamiem aizliegtajiem augļiem pēc kārtas. Mūsdienās mēs tā esam apbērti ar to, ko vīzdegunīgi saucam par faktiem, ka esam pazaudējuši pat teorētisku spēju zināt. Mūs gan dzen doma, ka zināšanas dod varu, bet patiesībā tās ir tuvu nulles līmenim, īstenībā jau kopš Paradīzes dārza tās nekad nav tikušas ne sprīdi uz priekšu. Tas, ko saucam par progresu, ir vienkārši pašapmāns, naiva ilūzija. Ja zināšanas ir empīrisko faktu uzkrāšana un šie fakti ir bezgalīgi, tad zināšanas pēc definīcijas nekad nevar attālināties no nulles. Tādēļ nav pārsteigums, ka zināšanu vietā mūsdienu cilvēks ir ticis pie nemitīgām bailēm, pie nedrošības, neirozes un psihopātiskas vēlmes iegūt arvien vairāk un vairāk, dzīvot materiāli arvien labāk un labāk. Vienkāršu, jēgpilnu un patiesībā noenkurotu dzīvi cilvēks ir apmainījis pret sarežģītu, baiļpilnu un šaubu pilnu dzīvi, kuru pats nespēj ne saprast, nedz panest. Piemēram, kas mūsdienās ir darbs? Lielais dzīves aicinājums un uzdevums, kas tiek veikts ar dziļu nopietnību un atbildību Aicinātāja priekšā, vai arī kaut kas, uz ko katram ir tiesības un ko katrs var piedāvāt darba tirgū un tirgot kā preci? Šādi sabojāts, mūsdienu cilvēks piedzīvo dzērēja likteni: jo vairāk viņš dzer, jo mazāk spēj strādāt un jo mazāk strādā, jo mazāk viņš tiek pie dzeramā. Mantas un īpašumi, kas ir mūsdienu cilvēka rīcībā, nespēj sniegt pienācīgu atdevi tām pūlēm, kas tiek ieguldītas to iegūšanā un uzturēšanā. Tādēļ arī vienmēr - vēlēšanās un dzīšanās pēc – „vairāk”, nesaprotot, ka šis „vairāk” patiesībā ir vilšanās apliecinājums. Mēs gribam iegūt vairāk, nekā mums ir pašreiz, jo iepriekšējais „vairāk” nav devis cerēto – „diezgan”, bet iegūstot vairāk, mēs vienlaicīgi vairāk arī zaudējam. Tāds ir dzīves likums. Gribam dzert vairāk, bet lai dzertu vairāk, ir vairāk jāstrādā, bet jo vairāk dzeram, jo mazāk spējam strādāt. Tāda nu ir mūsdienu pasaules dilemma, dzērāja dilemma.

Tā nu neirozes un psihozes mocīts, cilvēks skrien pa dzīvi, kā mednieka vajāts zvērs. Viņam ir ticis iestāstīts, ka pateicoties zinātnei un materiālisma ideoloģijai tagad viņš dzīvo labāk, nekā cilvēks jebkad ir dzīvojis. Varbūt, bet cilvēks nekad arī nav dzīvojis tādās bailēs un nedrošībā, kādā dzīvo mūsdienu cilvēks. Vai tas ir pārsteigums, ka tieši tajās zemēs, kur valda lielākā labklājība, tiek patērēts visvairāk antidepresantu un visbiežāk slimo ar vēzi? Es domāju ka, nē. Vairāk vai mazāk visi tīri intuitīvi saprot, ka lielākoties vienkārši tiekam krāpti līdzīgi maziem bērniem; ka visas teorijas un neskaitāmie dzīves organizatoriskie izkārtojumi pastāv vienkārši tādēļ, lai kaut kā šajā pasaulē uzturētu vismaz kaut kādu kārtību. Vienlaicīgi saprotam, ka šādos apstākļos krīzes, nemieri, terorisms un kari ir neizbēgamas parādības, bet atzīt to ir grūti, jo esam pārāk lepni, bet līdz ar lepnumu nāk stulbums. Tā nu elšot un pūšot kā vergi, stiepjam savu dzīves nastu, gaidot līdz nāve mūs no tās atbrīvos, vienlaicīgi atbrīvojot arī no bailēm, dzīves bezjēdzības un slēpta izmisuma.

Ja spētu domāt, tad cilvēks saprastu, ka tas, kā Rietumos jau vairākus gadsimtus tiek mācīts saprast dzīvi un dzīvot, un kā Rietumu cilvēks arī diemžēl cenšas dzīvot, ir ne tikai nepareizi, bet arī ļoti amorāli. Tādā labklājībā, kā dzīvo mūsdienu Rietumu pasaule, ir iespējams dzīvot tikai nelielai cilvēces daļai, bet lielum lielajam vairumam neatliek nekas cits, kā būt šīs mazās daļas vergiem. Dalīšanās vergturos un vergos gan notiek arī pašās attīstītajās zemēs, un arī pati mazā priviliģēto daļa nav nekas cits kā vergi, - intelektuāli, morāli un garīgi paverdzināti ļaudis, paverdzināti ar verdzību, ko vienā vārdā sauc par materiālismu. Pacelts viltus garīguma līmenī, kļūstot par cilvēka dzīves vienīgo jēgu un saturu, par valdošo reliģijas surogātu, materiālisms turpina savu uzvaras gājienu Rietumu pasaulē, bet par spīti savai nabadzībai un visām citām problēmām tā saucamās attīstības zemes instinktīvi to noraida, nojaušot, ka materiālisms ir pretdabiska, postoša un destruktīva ideja - intelektuāla, morāla un garīga pašnāvība; ka cilvēks ir tomēr kaut kas vairāk, nekā tikai datus vācošs un kalkulējošs dzīvnieks, un ka cilvēka dzīve ir īpaša, unikāla viņam vien uzticēta misija ar daudz augstāku mērķi, nekā tikai ēšana un vairošanās, lai tad pēc īsa brīža dotos atpakaļ nebūtībā. Un nav grūti pamanīt, ka Rietumu pasaulei ar visām savām tehnoloģijām, ar visu savu augstprātību un dižošanos tomēr nāksies palikt zaudētājos, jo valdošais reliģiskais surogāts – materiālisms nespēj nodrošināt izdzīvošanu sastopoties ar vitālākiem pasaules uzskatiem. Turpmākajās svētdienās mēģināsim analizēt iesāktos jautājumus un ar Dievpalīgu domāt, domāt par to, kā atgūt veselo saprātu, kas ļautu mūsdienu cilvēkam atkal no jauna ieraudzīt patieso lietu kārtību, ļautu nonākt pie apzinātiem, nepieciešamiem un pareiziem spriedumiem par dzīvi. Āmen.