III svētdienā pirms Kristus augšāmcelšanās svētkiem

Bet, tā kā jūs esat sekmēm bagāti visās lietās: ticībā, vārdā, atziņā, visādos centienos un savā mīlestībā uz mums, tad esiet bagāti arī šinī labdarības lietā. To es nesaku pavēlēdams, bet ar centību, kas redzama pie citiem, gribēdams pārbaudīt jūsu mīlestību, vai tā ir īsta. Jo jūs zināt mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastību, ka Viņš, bagāts būdams, ir tapis nabags jūsu dēļ, lai Viņa nabadzība kļūtu jums par bagātību. Un šinī lietā mans padoms ir tāds: tas jums ir par labu, ka jūs pērn lietu iesākuši ne vien ar darbu, bet arī ar labo gribu, tagad pabeidziet iesākto darbu, lai labajai gribai seko arī izpildīšana pēc iespējas. Jo, kur ir laba griba, tā ir apsveicama ar to, cik tā spēj, vairāk nevar sagaidīt, jo nevar prasīt, lai citu atvieglošana jūs novestu grūtībās; bet lai notiktu izlīdzināšana: jūsu pārpalikums tagad lai nāk par labu viņu trūkumam, un arī viņu pārpalikums lai nāktu jums par labu, lai tā notiktu izlīdzināšana, kā ir rakstīts: kam bija daudz, netapa bagāts; kam bija maz, netapa nabags. (2. Kor. 8: 7-15)

Šīs dienas vēstules lasījumā no Pāvila 2. Vēstules korintiešiem mums tiek sniegts viens no diženajiem Jaunās Derības evaņģēlija kopsavilkumiem: „Jūs pazīstat mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastības dāvanu. Viņš bagāts būdams, jūsu dēļ kļuva nabags, lai jūs viņa nabadzībā kļūtu bagāti.” (2. Kor. 8: 9) Šie Pāvila vārdi tieši sasaucas ar paša Jēzus citviet sniegto evaņģēlija kopsavilkumu: „Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jņ. 3: 16) Jēzus šeit saka to pašu ko Pāvils tikai citiem vārdiem. Bet šodien mēs vairāk pievērsīsim uzmanību tam īpašajam veidam, kā kristīgo vēsti apkopo Pāvils: „Jūs pazīstat mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastības dāvanu. Viņš bagāts būdams, jūsu dēļ kļuva nabags, lai jūs viņa nabadzībā kļūtu bagāti.” (2. Kor. 8: 9)

Pirmais vārds, kuru te ievērojam ir vārds „žēlastība”. Šis vārds ir bieži sastopams Bībeles lasījumos, baznīcas dzīvē, liturģijā un lūgšanās. Daudziem šis vārds šķiet labi pazīstams, bet tā nozīme ierastajā mūsdienu latviešu valodas lietojumā visai maz, ja vispār, saistās ar to, ko ar šo vārdu saprot Jaunā Derība vai kristīgā teoloģija. Tomēr būtu grūti atrast kādu citu latviešu vārdu, ko likt vārda „žēlastība” vietā.

Jaunās Derības oriģinālā lietotais grieķu vārds, kuru tulkojam kā žēlastība, ir charis. Šis ir viens no tiem vārdiem, kam ierastajā grieķu lietojumā bija maza nozīme, tas nebija populārs, bet drīzāk bija reti lietots vārds. Te mēs redzam to pašu, ko pie vairākiem citiem nozīmīgiem Bībeles vārdiem – agrīnie kristieši izvēlējās reti lietotus grieķu vārdus, lai pateiktu kaut ko savu, īpaši kristīgu. Līdzīgi tas notika, piemēram, ar grieķu vārdu agape, kas Jaunajā Derībā nozīmē mīlestība, bet parastajā grieķu lietojumā tas bija reti lietots, pabāls vārds, bez skaidri izteiktas nozīmes. Bet tā kā kristieši par mīlestību vēlējās pasacīt kaut ko jaunu un atšķirīgu, tad viņi izvēlējās tieši šo reti lietoto grieķu vārdu, kam pagānu lietojumā nebija stingri noteiktas nozīmes un piepildīja to ar savu saturu – mīlestību, kuru tie bija atklājuši Jēzus Kristus personā un negaidītajā Dieva mīlestībā pret mums, kuru atklāj evaņģēlijs. Vārds charis – žēlastība ir līdzīgs vārds. Kristiešu vidū tas kļuva par centrālo vārdu, lai paustu to, kas tiem bija sakāms par brīnišķīgo un jauno, kas atklājās Kristū. Šo vārdu īpaši bija iecienījis Pāvils un tas bieži parādās viņa vēstulēs kā norāde uz evaņģēliju. Charis – žēlastība pamatā nozīmē „došanu”, ne tik daudz pašu dāvanu, kas tiek dota, cik „došanu” pašas darbības nozīmē. Pāvils to lieto, lai aprakstītu Dieva darbību – augstsirdīgi bagātīgo Dieva sevis došanu mums, kas ir Jēzus stāsts. Grieķu teksta tulkojums mūsu latviešu jaunajā Bībelē, kuru mēs jau dzirdējām, saka: „Jūs pazīstat mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastības dāvanu. Viņš bagāts būdams, jūsu dēļ kļuva nabags, lai jūs viņa nabadzībā kļūtu bagāti.” Un tas izklausās pareizi, vai ne? Mūsu Kungs Kristus kļuva nabags, atdeva visu savu bagātību, lai darītu mūs bagātus. Tas ir devīgums, vai ne? Tā tas ir, bet tulkojums īsti neparāda to, ko Pāvils vēlas sacīt, jo žēlastība nav Dieva īpašība vai attieksme pret mums. Žēlastība ir tas, ko Dievs dara, tā ir viņa devīgā, bagātīga došana. Labāks tulkojums šeit būtu: „Jūs pazīstat mūsu Kunga Jēzus Kristus dāsno rīcību, ka lai gan viņš bija bagāts, tomēr jūsu dēļ viņš kļuva nabags…” Tas skan pareizāk, jo žēlastība ir došana citiem. Žēlastība nav tika Dieva attieksme pret mums, nedz arī žēlastības dāvanu izdalīšana. Žēlastība ir neiedomājams, ar prātu nepatverams Dieva dāsnums, viņam pašam dāvājot mums sevi Jēzū Kristū. Dot mums sevi un kļūt nabagam, Dievam nozīmēja Jēzus dzīvi, kas bija pilnīga veltīšanās citiem, savas dzīvības atdošana, lai mēs varētu dzīvot. Žēlastība ir Dieva mīlestība, sevi pašu upurējoša rīcība, pašuzupurēšanās mūsu labā. Viens no veidiem kā labāk saprast Dieva žēlastību, kas labi atklāj to, ka žēlastība nav tikai Dieva attieksme, veids kā viņš uz mums raugās, bet tas, ko Dievs patiesi dara, ir atziņa, ka Dieva žēlastība ir iedarbīga, varena un pārveidojoša. Dievs nekļuva cilvēks, viņš nedzīvoja un nemira Jēzū vienīgi tādēļ, lai parādītu, ka mēs viņam patīkam. Viņš darīja to, lai panāktu pārmaiņu. Patiesībā pēc pasaules radīšanas Dievs nekad nav darījis neko citu, kas radītu lielākas pārmaiņas viņa radītajā pasaulē, kā tās, kas notika viņam Jēzū pieņemot cilvēka miesu un ciešot tajā pie krusta. Dieva žēlastība, viņa sevis došana ir lielākais spēks, kāds vien iespējams, lai pārmainītu cilvēka dzīvi.

Vēl viena lieta, ko ievērojam šajā īsajā Pāvila sniegtajā evaņģēlija kopsavilkumā ir tā, ka viņš tāpat kā Raksti bieži mēdz darīt, lielās dogmatiskās patiesības sasaista ar kristiešu ikdienas dzīvi. Un tā Pāvils šeit lieto finanšu, vai, ja vēlaties, ekonomikas jēdzienu, lai attēlotu to, ko mums nozīmē un kādu labumu mēs gūstam no Dieva sevis došanas mums Kristū. „Jūs pazīstat mūsu Kunga Jēzus Kristus dāsno rīcību, ka lai gan viņš bija bagāts, tomēr jūsu dēļ viņš kļuva nabags, tā lai ar viņa nabadzību jūs varētu kļūt bagāti.” Jēzus neatdeva visu savu naudu, lai nabagos padarītu bagātus burtiskā nozīmē. Viņam nebija daudz ko dot. Lai gan tas, ka Jēzus burtiskā šā vārda nozīmē pats bija viens no nabagajiem, nav mazsvarīgi, tomēr Pāvila galvenā doma ir metaforiska. Dievs Dēls atdeva visas savas priekšrocības, kas viņam bija kā Dievam. Jēzus iztērēja sevi, lietojot metaforu no finanšu pasaules, ko šeit lieto Pāvils – Jēzus pilnīgi iztērēja sevi citu labā. Visu savu dzīvi Jēzus izlietoja, izmaksāja (tas ir vēl viens finanšu jēdziens), viņš atdeva to, lai mēs varētu baudīt tās bagātības, kuras viņš mums nopirka par savas dzīvības cenu, samaksājot par to ar visu, kas viņš bija. Kādēļ Pāvils šeit evaņģēliju ietērpj finanšu vai ekonomikas jēdzienos?

Viens svarīgs iemesls tam ir tas, ka plašākā kontekstā Pāvilam šeit ir darīšana ar ļoti piezemētiem finanšu jautājumiem, baznīcas dzīves jautājumiem. Veselas divas nodaļas no savas vēstules Korintas draudzei viņš velta runādams par pasākumu, kuru viņš uzskatīja par īpaši svarīgu savai apustuliskajai misijai – ziedojumu vākšanu Jeruzālemes draudzei. Pāvils mudināja visas savas draudzes ziedot naudu palīdzības dāvanai, nabadzībā nokļuvušajiem Jeruzālemes kristiešiem. Tas bija ļoti praktisks jautājums, bet Pāvilam tas nozīmēja arī savā veidā parādīt, kas tad īsti bija jaunā kristiešu ticība. Tā sasaistīs kopā pagānu kristiešus no viņa draudzēm ar jūdu kristiešiem Jeruzalemes draudzē, un ļoti taustāmā veidā tā atspoguļos dāsno Dieva sevis došanu, kas bija evaņģēlija galvenais saturs.

Tādējādi Pāvila vārdu un centienu centrā ir saistība starp Dieva dāsno došanu Kristū un ļoti praktisko došanas veidu citiem, uz ko Pāvils iedrošina savus lasītājus. Veids, kā Pāvils šeit lieto vārdu žēlastība, ir ievērojams ne tikai ar to, ka šo vārdu viņš lieto mums ierastajā veidā, kā Dieva došanu Kristus sevis atdošanā, bet Pāvils to lieto arī tādā nozīmē kā kristiešu došana, materiālu lietu, naudas atdošana citiem. Savākto naudu viņš konkrēti sauc par „šo žēlastību” – „šo dāsno pasākumu” (7. p.) un viņš mudina savus lasītājus šajā došanā kļūt „pārbagātiem”, izcelties ar to – citiem vārdiem – dāsni atdot pašiem sevi.

Mums nevajadzētu domāt, ka Pāvils šeit runā par ko citu kā Dieva žēlastība. Žēlastība Pāvilam vienmēr ir Dieva žēlastība. Vienīgi Dieva žēlastība – tas ir viss Pāvila vēstījums, viss, kas viņam sakāms. Nav nekā cita, kā tikai Dieva žēlastība, Dieva sevis došana Jēzū Kristū. Tādējādi Pāvila vēstules lasītāju došana, mūsu došana nav nekas cits, nekas mazāks par Dieva žēlastību Jēzū Kristū, kura darbojas caur mums – Dieva dāsnums, kas īstenojas caur mūsu dāsnumu. Kad Pāvils mums šajā kontekstā atgādina par Jēzus dāsnumu, kurš kļuva nabags, lai darītu mūs bagātus, viņš saka daudz ko vairāk par to, ka Jēzus ir piemērs, kam mums vajadzētu sekot. Viņš nedara to, ko bieži dara labdarības fondu līdzekļu vācēji, kas vēlas iegūt ziedojumu no kāda bagāta vai slavena cilvēka – redzi, lūk, tas miljardieris ziedoja milzīgu summu mūsu lietas labā. Kā ir ar tevi? Vai tu arī esi gatavs dot? Tas ir veids, kā likt cilvēkiem justies spiestiem dot. Bet kad Pāvils sniedz evaņģēlija kopsavilkumu, viņš savelk kopā īsos vārdos evaņģēliju, nevis jaunu bauslību, nevis jauna veida pienākumus, ko mums jācenšas īstenot savā dzīvē. Evaņģēlijs nav kaut kas, ko mēs varētu vai ko mums vajadzētu mēģināt atdarināt, bet kaut kas tāds, kas maina mūs. Tas ir Dievs žēlastības pārveidojošais spēks, ko Pāvils redz kā mūsu sirdīs un mūsu dzīvēs pāriplūstošu Dieva dāsnumu caur Jēzu, tā kā tas no mums izriet dabiski un nepiespiesti, tāpat kā tas dabiski nāk no Dieva sirds, kas ir visas došanas dāsnais avots. Šādā nozīmē mūsu došana ir Dieva žēlastība jeb Dieva žēlastība šādi kļūst mūsu. Dieva žēlastība ir tāda veida došana, kas tās saņēmējus padara par devējiem. Protams, tas nenozīmē tikai naudas un mantu došanu. Dieva žēlastība maina visu cilvēka dzīves raksturu, tā kā visa dzīve kļūst Dieva žēlastības piedzīvojums - dzīve izejot no Dieva dāsnās došanas mums, kas pārvērš visu mūsu dzīvi par Dieva žēlastības izpausmi, izdzīvojot savā dzīvē to sevis iztērēšanu, ko Jēzus darīja priekš mums. Tāds ir Pāvila skatījums uz žēlastības pārveidotu kristieša dzīvi. Tikai šeit viņš to piezemē tādā veidā, ka tā kļūst taustāma, saistīta ar naudu. Un lai gan Pāvils pavisam noteikti, par to nav šaubu, nodarbojas ar līdzekļu vākšanu, viņam nav pilnīgi nekā kopēja ar reālistiski pragmatisko vidusmēra līdzekļu vācēja taktiku. Tas, ko Pāvils saka, ir: „Es nevēlos jūsu naudu. Dievs nevēlas jūsu naudu, ja jūs to dodat jelkādā veidā juzdamies spiesti to darīt vai darāt to negribīgi. Dievs atzīst to tikai, kad jūs to darāt labprātīgi un dedzīgi.”

Ir ļoti interesanti, ka kāds cits vārds, kas atkārtojas viscaur šajā Pāvila vēstules tekstā blakus vārdam „žēlastība” ir vārds, kuru mēs varētu tulkot kā „dedzīgi” (7, 11, 12. p.) Citiem vārdiem viņš vēlas, lai devēji dotu tādā veidā, kā to darīja Jēzus. Citādi tā nebūtu žēlastība – un žēlastība ir viss, kas Pāvilu šeit interesē. Vēl vien vārds, kuru Pāvils bieži lieto saistībā ar vārdu „žēlastība” ir vārds, kas nozīmē pārbagāti, pāriplūstoši, pār mēru. Dievs ne tikai dod, bet viņš dod bagātīgi, ekstravaganti. Dievs nedod tādā rūpīgi izkalkulētā veidā, lai būtu tieši tik daudz, cik vajadzīgs un ne vairāk. Beigu beigās viņš atdod mums sevi visu. Dievs dod visu, ko viņš var dot, jo tas ir Dieva dabā – dot sevi tiem, kurus viņš mīl. Šī doma atkal un atkal parādās Pāvila vārdos par Dieva žēlastību. Tas ir tas, ko Pāvils atrada Kristū, evaņģēlija sirdī: Dieva neparasto, ekstravaganto dāsnumu. Pāvils ir šā Dieva dāsnuma sagūstīts. Tā kā tas, ko mēs varam dot citiem, nāk no tās Dieva pārpilnības, ko viņš dod mums. Šis pants, ja vēlaties, ir evaņģēlijs aprakstīts kā Dieva ekonomika, pilnīgi citāda ekonomika nekā šis pasaules ekonomika, kas darbojās Pāvila laikos vai darbojas mūsdienās. Tā ir pārpilnības un ekstravaganta dāsnuma ekonomika. Tā ir ekonomikas sistēma, kurai ir tikai viens avots – dāsnā Dieva sevis došana, bet tas vienlaicīgi ir pārbagāts, neizsmeļams resurss. Tā princips ir nepiespiests dāsnums: viss mums brīvi nāk no Dieva, viss, ko Dievs vēlas mums dot, tiek dots bez ierobežojumiem un nosacījumiem ar vienu vienīgu mērķi - dodiet to tālāk citiem. Brīvi, bez maksas jūs esat to saņēmuši, brīvi dodiet – tā ir Dieva ekonomija, kā to Pāvils apraksta šeit un citviet. Dieva ekonomija ir nemitīga svētības pārbagātība un tās raksturs ir atšķirīgs no tā, kā šādas lietas tiek saprastas un notiek šajā pasaulē. Dieva ekonomiku raksturo tas, ka dāsna došana nes pārpilnību gan tiem, kuri dod, gan tiem, kuri saņem. Tas nav brīvā tirgus ekonomikas princips, proti, ja pelnīsim iespējami daudz, tad no tā labumu gūs arī nabagie. Dieva ekonomika nenozīmē būt savtīgam un bez raizēm palīdzēt citiem tad, kad tas pašam neko daudz nemaksā. Tieši pretēji, Dieva ekonomika maksā daudz. Tā ir tāda Dieva ekonomika, kas pats sevi padarīja par nabagu, lai mēs nabagie varētu kļūt bagāti. Tas ir dāsnums, kas dārgi maksā. Tā nav izkalkulēta labdarība, ar iespējamām nodokļu atlaidēm un publisku cildināšanu, kas beigu beigās pašam devējam neko daudz nemaksā. Tie, kas dod tā, kā to darīja Jēzus – nesavtīgi, nepiespiesti, nedomājot par atmaksu, patiesībā ir tie, kuri ir atalgoti jau ar pašu došanu. Neviens cilvēks nedzīvo vairāk piepildītu dzīvi, dieva pārpilnības pilnu dzīvi kā tie svētie, kas visu sevi atdevuši Dievam un citiem cilvēkiem. Un kā apgalvo pats Pāvils - pāriplūstošā Dieva žēlastība plūst atpakaļ pie paša Dieva kā pateicības pārpilnība, kas nāk no to sirdīm, kas pazīst Dieva žēlastību. Pati pārsteidzošākā lieta visā šajā stāstā ir tā, kā tas ietekmē mūsu nākotni, ko Dievs ir mums sagatavojis pēc nāves! - Vai tad ar šo dzīvi nav diezgan? – dažreiz cilvēki mēdz jautāt mūsdienās. Lielākā daļa cilvēku visā vēstures gājumā tā nesacīja, bet mūsu labklājības pilnajā sabiedrībā, kur lielākā daļa no mums nodzīvo samērā garas dzīves un pie samērā labas veselības un labklājības, cilvēkiem rodas doma – vai tad ar to, ar šo dzīvi nav diezgan? Vai ja domājam mazāk savtīgi – vai jau pati dzīve kalpojot Dievam un tuvākajam pati par sevi nav pietiekošs ieguvums? Vai ar šo dzīvi nav diezgan? Bet Dieva ekstravagantais dāsnums nav saistīts ar to, kas varētu būt diezgan. Cilvēkiem, par kuru brīnumaino paēdināšanu dzirdējām šīs dienas evaņģēlija stāstā, šķita ka ar paēdināšanu būtu diezgan. Ar to pietika, lai viņi būtu gatavi celt Jēzu par ķēniņu. Bet Jēzus savā pāriplūstošajā žēlsirdībā vēlējās dot daudz vairāk par šīs zemes maizi. Viņš vēlējās sniegt neparasto Dieva dāsnumu un parādīt to pilnā mērā, dāvājot cilvēkiem mūžīgo dzīvošanu. Un Pāvils 2. Vēstulē korintiešiem runā par mūsu likteni Kristū kā grandiozu mūžīgās godības daudzumu, kas tiks dots pāri par jebkuru mēru (4: 17). Dievs neko nedara uz pusīti, un mums nav pat nekādu iespēju saskaitīt to Dieva žēlastības pārbagātību, kas mūs sagaida visā mūžībā. „Jūs pazīstat mūsu Kunga Jēzus Kristus dāsno rīcību, ka lai gan viņš bija bagāts, tomēr jūsu dēļ viņš kļuva nabags, tā lai ar viņa nabadzību jūs varētu kļūt bagāti.” Tagad mēs jau sākam to baudīt, bet tikai mūžībā mēs tā pa īstam uzzināsim, ko Dievs sagatavojis tiem, kas viņu mīl. Tas būs kaut kas tik dāsns, neparasts un brīnumains, ka tagad to nespējam ne īsti saprast, nedz aprakstīt šīs pasaules vārdiem. Āmen.