II svētdienā pirms Kristus augšāmcelšanās svētkiem

Kurš no jums Man var uzrādīt kādu grēku? Bet, ja Es runāju patiesību, kāpēc jūs neticat Man? Kas no Dieva ir, dzird Dieva vārdus. Tāpēc jūs nedzirdat, ka neesat no Dieva.” Jūdi Viņam atbildēja: “Vai mēs pareizi nesakām, ka Tu esi samarietis un ka Tevī ir velns?” Jēzus atbildēja: “Manī nav velna, bet Es dodu godu Savam Tēvam, jūs turpretim laupāt Man godu. Bet Es nemeklēju Savu godu; ir Viens, kas meklē un spriež tiesu. Patiesi, patiesi Es jums saku: ja kas Manus vārdus turēs, tas nāves neredzēs nemūžam!” Tad jūdi Viņam sacīja: “Nu mēs zinām, ka Tevī ir velns. Ābrahāms ir miris un pravieši, un Tu saki: kas Manus vārdus turēs, nebaudīs nāves nemūžam! Vai Tu esi lielāks nekā mūsu tēvs Ābrahāms, kas ir miris, tāpat kā pravieši ir miruši? Par ko Tu Sevi dari?” Jēzus atbildēja: “Ja Es pats Sevi ceļu godā, Mans gods nav nekas. Bet Tas, kas Mani ceļ godā, ir Mans Tēvs, ko jūs saucat par savu Dievu. Jūs viņu nepazīstat, bet Es Viņu pazīstu. Ja Es sacītu, ka nepazīstu Viņu, Es būtu melis līdzīgs jums. Bet Es Viņu pazīstu un turu Viņa vārdus. Jūsu tēvs Ābrahāms kļuva līksms, noprazdams, ka redzēs Manu dienu, un viņš to redzēja un priecājās par to.” Tad jūdi Viņam sacīja: “Tev vēl nav piecdesmit gadu, un Tu būtu Ābrahāmu redzējis?” Jēzus atbildēja viņiem: “Patiesi, patiesi Es jums saku: pirms Ābrahāms tapa, esmu Es.” Tad viņi pacēla akmeņus, lai mestu tos uz Viņu. Bet Jēzus paslēpās un izgāja no Tempļa ārā. (Jņ. 8: 46-59)

Cilvēka traģēdija šajā pasaulē ir grēks. Grēks ir ne tikai mums pakārt, bet mēs katrs jau no dzimšanas esam grēcinieki. Dogmatiski mēs to saucam par iedzimto grēku un raksturojam, kā ar prātu neaptveramu cilvēka dabas samaitātību. Grēks patiešām ir mistērija, tam nav substances, bet tas ir labā izkropļojums, samaitātība, turklāt tik lielā mērā, ka tas patiesi nav ar prātu aptverams. Vislabāk grēks redzams tad, kad kritušais cilvēks sastopas ar Dievu. Par vienu šādu sastapšanos mums stāsta šīs dienas evaņģēlijs.

Lai labāk saprastu notikumu gaitu, mums kaut nedaudz jāpakavējas pie apstākļiem, kādos notika Jēzus saruna ar jūdu reliģiskajiem vadītājiem. Saruna notika jūdu templī Saiešanas telts svētkos. Šie svētki ilga nedēļu un svētku laikā jūdu tauta dzīvoja teltīs un pieminēja glābšanu no verdzības Ēģiptē un ieiešanu Apsolītajā zemē. Šajās dienās svētku dalībnieki vēroja, kā priesteri ar zelta kausu smēla ūdeni no Salamana dīķiem un nesa to uz Templi. Procesijas laikā skanēja taures un atkal un atkal tika atkārtoti pravieša Jesajas vārdi: „Un jūs smelsit ar prieku ūdeni no pestīšanas avotiem.” (Jes. 12:3) Klausoties šajos vārdos, svētku dalībnieki māja ar palmu zariem un priecīgi slavēja Dievu. Pēdējā, astotajā svētku dienā šī ceremonija nenotika. Tādējādi tika norādīts, ka Glābējs - Mesija jeb Kristus vēl nav atnācis. Šajā dziļi simboliskajā dienā pēkšņi visu priekšā parādās Jēzus, saukdams: „Ja kam slāpst, tas lai nāk pie manis un dzer!” (Jņ. 7: 37) Tas izraisīja satraukumu, strīdus un šķelšanos tautas starpā. Viņš ir pravieša sludinātais pestīšanas avots, Viņš ir Kristus – sacīja vieni. Savukārt citi kopā ar jūdu augstāko vadību tos centās apklusināt ar lāstiem, saukdami – vai no Galilejas var nākt, kas labs!

Tuvojoties vakaram, šajā svētku laikā katru dienu Templī tika iedegti milzīgi gaismekļi, kuru gaismā tauta priecājās un dejoja. Pēdējā svētku dienā, galvenais gaismeklis palika neiedegts, tā norādot, ka Israēls vēl nav sasniedzis pilnīgu glābšanu, kuru dāvās Kristus. Šajā brīdī atkal parādās Jēzus, sacīdams: „Es ESMU pasaules gaisma; kas seko Man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma.” (Jņ. 8:12) Tā Jēzus apliecina, ka šo lietu piepildījums ir pienācis – jūdu tautas vidū tagad ir pestīšanas avots un dzīvības gaisma un tas ir pats Jēzus no Nācaretes Galilejā. Tieši uz šā fona tad arī saprotama naidīgā jūdu rakstu mācītāju attieksme.

Sarunas laikā jūdi vairakkārt vaicā Jēzum – kas tu tāds esi, un kur ir tavs tēvs? Atbildot uz šiem jūdu jautājumiem, Jēzus pēc būtības saka – ES ESMU tas pats, kas runāja uz Mozu no degošā ērkšķu krūma, ES ESMU tas pats ES ESMU, kas runāja uz Ābrahāmu un ļāvu redzēt savu nākšanu. Īsi sakot - ES ESMU jūsu DIEVS JHWH. Atbildes vietā jūdi tver akmeņus, lai ar tiem mestu Jēzum. Un te mēs redzam iedzimtā grēka dabu un raksturu – tas ir briesmīgs naids pret Dievu.

Ievērojiet, ka jūdi, kas vēlas nogalināt Jēzu, nav kaut kādi pagāni, bet tie ir Dieva tautas garīgie vadītāji, tautas, kura gadu tūkstošiem mācīta sagaidīt šo brīdi, mācīta pazīt savu Dievu un kad beidzot tie sastopas ar viņu aci pret aci Jēzus personā, tie meklē akmeņus, lai viņu nogalinātu. Un mēs neviens neesam labāki! Visticamāk mēs darītu to pašu! Patiesība par mums cilvēkiem ir briesmīga!

Grēka daba ir tāda, ka cilvēks pats vēlas būt Dievs, tas ir, viņš domā tāpat kā velns. Cilvēka ideāls, tas, ko pēc savas dabas viņš uzskata par Dievu, diemžēl ir neviens cits kā velns. Savukārt Dievu pēc savas kritušās dabas mēs ienīstam un uzskatām par velnu. Mums ir savi plāni un savas domas par dzīvi. Arī jūdu reliģiskajiem vadītājiem tādi bija, un viņi vēlējās darboties saskaņā ar tiem. Protams, arī Dievam ir sava vieta šajos plānos, bet margināla, kaut kur mūsu dzīves perifērijā. Mēs dzīvosim, kārtosim savas lietas, un Dievam ir mums jāpalīdz, to darīt. Tik daudz mēs varam viņam atļaut. Mēs gribam dzīvot 100 gadus, būt bagāti, veseli un visu cienīti, nu un ja Dievs var mums palīdzēt šos plānus īstenot, tad mēs viņam to atļaujam. Mēs esam kungi, bet Dievs - mūsu kalps. Tā domā mūsu daba.

Bet ko mēs redzam Jēzū? Tas ir Dievs, kurš pieņēmis cilvēka dabu un tajā rāda mums, ka visa centrā jābūt Dievam. Visam ir jānotiek pēc Dieva prāta, nevis mūsu plāniem un izkārtojumiem. Jēzū Dievs ir mums klātesošs, viņš ir tepat, mūsu vidū, nevis kaut kur tālu debesīs mājojošs spēks, kuru, kad vajag jāpielabina, bet citādi var arī ignorēt vai vainot visā pasaules nelaimēs, pie kurām vainojami esam mēs paši. Viņš ir prasīgs Dievs un viņš neprasa daļu no mums, bet prasa mūs visus. Mīlestībai nekad nepietiek ar daļu, tai vienmēr vajag visu. Un tā Dievs saka – es mīlu tevi vairāk par visu, bet tev tāpat jāmīl arī mani. Bet mēs? - Mēs mīlam tikai paši sevi un sakām: „Es, mana dzīve, mana laime, mana labklājība, mana veselība tas ir svarīgi. Es esmu visa centrā! Citām lietām man nav laika! Vai nu piemērojies maniem plāniem vai arī dabūsi ar akmeni!”

Nu labi, mēs esam apdalīti ļautiņi, ko no mums daudz var prasīt, bet jūdi? Tiem taču vajadzēja kaut ko zināt un saprast par Dievu!

Jūdi nepārprotami saprata, ko Jēzus tiem saka, taču tā vietā, lai priecīgi uzgavilētu Dieva laipnībai, kas viņus tā uzlūkojusi, arī viņi ņem rokās akmeņus. Tas nozīmē, ka viņi uzskata, ka Jēzus zaimo Dievu. Nu un te, ja vēlaties, mēs redzam, kas īsti ir grēks – tā ir sacelšanās pret Dievu paša Dieva vārdā, izmantojot visu, ko Dievs devis, cīņai pret pašu Dievu.

Un lūk, te arī Dieva sods - Jēzus paslēpās un izgāja no Tempļa ārā. Pats lielākais Dieva sods ir tas, ka viņš novēršas no kāda un atstāj to pašu savā ziņā. Dievs aiziet no Sava Tempļa, ja Viņa vārdi tur tiek nicināti. Līdzīgi tas notiek arī mūsu dienās. Tur, kur cilvēki savos miesas tempļos apšauba Jēzus vārdus un netur tos godā, Jēzus vairs nepaliek. Un, protams, vieta nepaliek tukša, bet tur sāk valdīt velns. Tā tas notiek ar cilvēka miesas templi un tā tas notiek arī ar baznīcu. Te nu mums jāmācās pasaulei nesaprotama gudrība – bīties no saviem vārdiem, darbiem, domām un iegribām, bet ar ārkārtīgi lielu cieņu izturēties pret Jēzus vārdiem. Ir vajadzīga patiesa gudrība, bet tā ir bērnišķa gudrība, pieejama pat un vispirms bērniem, un tā skan tā – tavi plāni, vārdi, domas un darbi tev pašam parasti šķiet labi, bet tie ir arī drošākais ceļš uz elli. Turpretī Jēzus vārdi tev diez ko nepatīk, bet tie ir patiesība un tava dzīvība. Mīlēt Jēzus vārdus nozīmē – mīlēt savu dzīvību. Protams, mūsu prāts saka – tas, kurš tā domā ir fanātiķis. Tā nu mums ir divas iespējas, vai nu sist krustā savu prātu vai kļūt par Jēzus krustā sitējiem un elles pagalēm.

Ieklausīsimies Vēstulē Ebrejiem, kur mums tiek sacīts: „Jūs esat tuvojušies Ciānas kalnam un dzīvā Dieva pilsētai, debesu Jeruzālemei un eņģeļu neskaitāmiem pulkiem, svētku sapulcei, un debesīs pierakstīto pirmdzimto draudzei un Dievam, visu tiesnesim, un pilnību sasniegušo taisno gariem un jaunās derības starpniekam Jēzum un izlietajām asinīm, kas spēcīgāki runā nekā Ābela asinis. Pielūkojiet, ka jūs nenoraidāt To, kas runā. Jo, ja tie nav izbēguši, kuri atmeta To, kas zemes virsū Dieva mācību mācījis, jo mazāk mēs, ja novēršamies no Tā, kas ir no debesīm.Viņa balss toreiz satricināja zemi, bet tagad Viņš pasludinājis, sacīdams: vēl vienreiz Es kustināšu ne tikai zemi, bet arī debesis. -Bet vārdi "vēl reizi" skaidri norāda, ka visu, kas satricināmās, viņš tad paņems prom kā piederīgu radībai, lai paliktu nesatricināmais. Tāpēc, saņemot nesatricināmu valstību, būsim pateicīgi. Tā mēs Dievam patīkami kalposim ar godbijību, jo mūsu Dievs ir kā uguns, kas aprij.” Un šajā attieksmē parādās kaut kas neparasts – brīnums pasaulei – prieks! Tieši prieks ir vārds, kurš vislabāk raksturo kristietību. Pasaule pazīst kārtību, morāli, pat dzelžainu disciplīnu, bet to arvien motivē naids – šķiru, nāciju, partiju naids, naids pret visu, bet pasaule neapzīst prieku. Tas tādēļ, ka prieks vienmēr ir saistīts ar brīvību un mīlestību. Piemēram, vācu nacistu vidū pastāvēja dzelžaina disciplīna un kārtība, disciplīna un morāle bija svarīgi temati arī Padomju Savienībā. Gan vienā, gan otrā sociālistu sistēmā mēs redzējām veltīšanos augstiem ideāliem, pašuzupurēšanos, smagu darbu, disciplīnu, bet to visu pavadīja naidīgs, drūms, fanātisks svinīgums, tas, kā tur nebija, ir brīvība, mīlestība un to auglis - prieks. Ja Padomju Savienībā kāds atklāti priecājās, tas tūdaļ nokļuva aizdomīgo skaitā. Par ko viņš priecājas? Viņš ir ienaidnieks, kas priecājas par mūsu neveiksmēm! Citādi nevar būt, jo klusībā jau visi apzinājās, ka patiesībā par ko priecāties nav.

Arī mūsdienu pasaulē daudz tiek runāts par brīvību un mīlestību, bet tā ir pseido brīvība un mīlestība, tādēļ arī tā nedod patiesu prieku. Par spīti tam, ka Eiropas Savienības himna veidota pēc Bēthovena „Odas Priekam”, prieka tomēr nav. Tā vietā valda skaudība, kas ir nekas cits kā slēpts naids, naids pret Dievu un viņa radību – velnišķīguma pazīme. Un diemžēl mums nebūs ilgi jāgaida, līdz šis naids atkal atklāti izlauzīsies uz āru karos un asiņainos slaktiņos, kā jau tas daudzviet notiek pasaulē, un tā visa mērķis ir uzbrukums Jēzum – vienīgajam, kurš nes šajā pasaulē patiesu mieru, mīlestību un prieku. Par to velns, elle un pasaule viņu ienīst, bet mums saviem kristiešiem viņš saka – nebīsties, mazais pulciņ, es pasauli esmu uzvarējis. Un kā Jēzus uzvarēja pasauli? Ar jaunu tehnoloģiju – spēcīgāku par atombumbu? Jā, un to sauc par sevi aizliedzošu pašuzupurēšanos, mīlestību, kas mūsu dēļ dodas nāvē, lai nestu mums dzīvības un prieka pārpilnību. Āmen.