Miera Ķēniņa atnākšana

Un, kad tie tuvojās Jeruzālemei un nāca pie Betfagas, pie Eļļas kalna, tad Jēzus sūtīja divus no Saviem mācekļiem un tiem sacīja: “Eita uz ciemu, kas jūsu priekšā, un tūdaļ jūs atradīsit ēzeļa māti piesietu un pie tās kumeļu. Atraisiet tos un vediet pie Manis. Un, ja kas jums ko sacīs, tad atsakait: Tam Kungam to vajag, tūdaļ Viņš jums tos atlaidīs.” Bet viss tas notika, lai piepildītos pravieša sludinātais vārds: sakait Ciānas meitai: redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis lēnprātīgs, jādams uz ēzeļa un nastunesējas ēzeļa mātes kumeļa.- Un mācekļi nogāja un darīja tā, kā Jēzus tiem bija pavēlējis, atveda ēzeļa māti un kumeļu, uzlika tiem savas drēbes un sēdināja Viņu tur virsū. Bet daudz ļaužu izklāja savas drēbes uz ceļa, citi cirta zarus no kokiem un kaisīja tos uz ceļa, bet ļaudis, kas gāja Viņam priekšā un nopakaļ, kliedza un sauca: “Ozianna Dāvida dēlam, slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā! Ozianna visaugstākās debesīs!” (Mt.21:1-9)

Ir atkal pienācis jauns baznīcas gads, un mēs kā katru gadu atkal īpaši pievēršamies mūsu Glābējai personai un viņa varenajiem darbiem. Šajā pirmajā baznīcas gada svētdienā mums īpaši tiek mācīts, ka Dievs mūs ir mīlējis pirmais un savā žēlsirdībā un lēnprātībā nācis mūs uzmeklēt. No tā izriet divas lietas, proti, paši mēs Dievu nemeklējām, nedz mēs to gribējām, nedz varējām. Otrā lieta ir tā, ka viņš nenāk pie mums kā baismīgs soģis, bet kā lēnprātīgs un pazemīgs ķēniņš, kurš vēlas mūs nevis pazudināt, bet gan glābt. Šī Viņa nākšana pie mums turpinās joprojām. Lai mēs to zinātu Kristus ir arī noteicis veidu, kādā viņš nāks pie mums, proti, ar savu vārdu un sakramentiem. Citur Viņš nebūs mums pieejams un sastopams. Savukārt velns gribēs mūs novērst no Dieva vārda un pievērst cilvēkus pašiem sev un cilvēku izdomātām reliģiskām izdarībām. Tātad no šīs dienas evaņģēlija mācamies, ka Jēzus ir Ķēniņš, taču nevis agresīvs iekarotājs, bet miermīlīgs un lēnprātīgs Miera Ķēniņš. Viņš uzvar nevis ar brutālu spēku un varu, bet ar pazemīgu mīlestību.

Pārdomāsim šodien kopīgi kādēļ Viņš rīkojas tieši tā?

Protams, netrūkst cilvēku, kas Jēzu uzskata par sava veida nevarīgu ideālistu, kam gan bijušas labas domas un ieceres, kā uzlabot cilvēku dzīvi, bet pietrūcis spēka tās īstenot. Tomēr, ja reālistiski paraugāmies uz to, kā Jēzus runā un, ko Viņš dara, tad redzam, ka Viņš nebūt nav nevarīgs sapņotājs, bet gan Viņa vārdiem, gan darbiem piemīt neparasts spēks. Ja Jēzus gribētu, Viņš apgrieztu kājām gaisā ne tikai Jūdeju, bet visu Romas impēriju. Vairāki no Jēzus mācekļiem tieši to no viņa arī sagaidīja. Taču Jēzus rīkojās pilnīgi citādi. Kāpēc?

Ir vairākas vietas evaņģēlijos, kas mums palīdz saprast Viņa izturēšanos un nolūkus. Tā sarunā ar jūdu valdības vīru, farizeju Nikodēmu Jēzus uzsver savu misiju, sacīdams: „Dievs savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta.” (Jņ.3:17) Savas šīs zemes dzīves beigās, nodots Romas varas vīru rokās, Jēzus Poncijam Pilātam apliecina, ka Viņš patiesi ir ķēniņš, bet piebilst : „Mana valstība nav no šīs pasaules. Ja mana valstība būtu no šīs pasaules, mani sulaiņi cīnītos par to, lai Es nekristu jūdu rokās. Bet nu mana valstība nav no šejienes.” (Jņ.18:37) Kad mācekļi vēlas, lai Jēzus sodītu ar uguni no debesīm kādu ciemu, kura iedzīvotāji Viņu noraida, Jēzus tos norāj: „Vai jūs nezināt, kādam garam jūs piederat? Jo Cilvēka Dēls nav nācis cilvēku dvēseles nomaitāt, bet pestīt.” (Lk.9:55-56)

Jēzus izturēšanās un daudzi izteikumi liecina, ka viņš negrasās mainīt cilvēkus no ārienes un iedibināt kādu jaunu, ārēju, politisku valdīšanu. Tā vietā Jēzus apliecina, ka viņš ir nācis, lai glābtu pazudušos, ņemtu uz sevi visus pasaules grēkus, dotu cilvēkiem mūžīgu dzīvību, vestu tos visā patiesībā, glābtu no velna un elles un pārradītu cilvēkus no iekšienes, dodams tiem jaunu sirdi un prātu.

Šīs lietas bija grūti saprast ne tikai cilvēkiem, kuri Jēzum bija sveši, bet pat Viņa mācekļiem un Jānim Kristītājam. Tāpēc Jēzus atkal un atkal to uzsver un atkārto. Viņš pat vairījās lietot tos titulus, kas Viņam pienācās, jo jūdi tos saprata nepareizi, kā laicīgus un politiskus titulus. Viņa nodoms nebija mainīt šo pasauli ar jaunu likumu palīdzību, bet glābt un mainīt Viņam ticīgos un vest tos uz jaunu pasauli, kuru Dievs jau ir sagatavojis, tiem, kas tic Viņa Dēlam. Un uz šādu attieksmi un izpratni Viņš arvien aicināja savu baznīcu. Mūsdienu rietumu pasaule akli tic likuma spēkam, tomēr:

„Likuma burts ir pārāk auksts un formāls, lai tas spētu labvēlīgi ietekmēt sabiedrību. Visur tur, kur dzīves audums tiek austs no juridisku attiecību pavediena, valda morālas viduvējības atmosfēra, kas paralizē cilvēka cildenākos impulsus. Balstoties vienīgi juridiskā struktūrā, vienkārši nebūs iespējams pastāvēt nākošā gadsimta izaicinājumu priekšā”, pagājušā gadsimta beigās sacīja Aleksandrs Solžiņicins.

Cilvēkiem arvien ir bijis grūti saprast, kādēļ Dieva Dēlam ir jācieš un jāmirst; kādēļ ticēt Dievam nenozīmē kļūt arī bagātam, populāram un veselam, bet bieži vien tieši pretējo; Kristus vārdi - pagriez otru vaigu tam, kas tev sit pa vienu; tam, kas tev prasa svārkus, atdod arī mēteli; mīli savus ienaidniekus; lūdz Dievu par tiem, kas tevi vajā; un tamlīdzīgi izteikumi arvien ir likušies skandalozi un nesaprotami cilvēka prātam. Viņa mudinājumi uz lēnprātību, mieru, žēlsirdību, labprātīgu atteikšanos no savām tiesībām, upuri citu labā, reti kad ir atraduši dzirdīgas ausis pat Viņa tuvāko mācekļu vidū. Maza bērna, bezpalīdzīgo, bēdīgo, noskumušo un nabadzīgo un citu cietēju cildināšana, arvien ir mēģināta saprasta nevis tieši, bet kā kāda reliģiska metafora vai līdzība. Kad Kristus runā pats par savām ciešanām un nāvi, mācekļi domā, ka vai nu Viņš ar to vēlējies sacīt ko citu vai arī zaudējis prātu.

Tā arvien ir bijusi cilvēku grēcīgā vājība, ka par spēcīgu viņi uzskatījuši to, kas valda pār citiem, nevis kalpo un palīdz tam, kas vājāks un nespēcīgāks. To ļoti izteikti mēs redzam arī pasaules politikā, kur nesavtīgums un godīgums joprojām ir ārkārtīgi reta parādība. Jēzus iejāšana Jeruzalemē liecina, ka Viņš ir pilnīgi citāds Ķēniņš, nekā šīs pasaules varenie. Viņš gan ir Dāvida Dēls, bet dižais jūdu ķēniņš Dāvids, Viņu sauc par savu Kungu. Pats viņš salīdzina sevi ar visu laiku ietekmīgāko un bagātāko jūdu ķēniņu Salamanu un saka, ka viņš ir lielāks par Salamanu. Šis izteikums neattiecas tikai uz Jēzus dievišķumu, nedz arī tā ir cilvēcīga lielīšanās, jo no Kristus vārdiem izriet, ka lielāks ir nevis tas, kurš valda, bet gan tas, kurš kalpo. „Jūs zināt, ka valdnieki ir kungi pār tautām un lieli kungi tās apspiež. Bet pie jums tā nebūs būt; bet, kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu sulainis. Un, ja kas jūsu starpā grib būt pirmais, tas, lai ir jūsu kalps; tā kā Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet ka Viņš kalpotu un atdotu Savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem.” (Mt.20:25-28) Lūk, tāds ir mūsu Ķēniņš un tādas valstības pilsoņi mēs esam!

Pasaule to nesaprot un nespēj novērtēt. Ķēniņš, kas mirst pie krusta, tai ir izsmiekla un zaimu vērts. Pazemība, lēnprātība un miermīlība arvien tai saistās, nevis ar spēku, bet vājumu. Dievs, kuru grib pielūgt pasaule, ir nikns Dievs, kas soda un tiesā, nevis žēlo un glābj. Tādēļ evaņģēlija stāsti un notikumi, cilvēkiem ir tik grūti saprotami. Viņi nekad nerīkotos tā, kā rīkojās Jēzus. Viņš tiem nav saprotams, tāpat, kā viņš bieži nebija saprotams pat viņa mācekļiem. Ņemsim par piemēru kaut vai to, kas notika pēc Jēzus augšāmcelšanās. Viņš nelikās zinis par saviem ienaidniekiem; neieradās Pilāta vai augsto priesteru pilīs, lai tos biedinātu un vajātu. Nē, šos neticīgos cilvēkus Viņš negrasījās pagodināt ar savu klātieni. Viņi nebija Viņam ticējuši un tas jau bija viņu sods. Smagāk tos sodīt vairs nebija iespējams. Toties Jēzus nekavējās nākt pie saviem vienkāršajiem Galilejas zvejniekiem, lai tos stiprinātu, mierinātu un iedrošinātu.

Līdzīgi tas ir arī mūsu dienās. Daudziem šķiet nesaprotami, kādēļ Jēzus izvēlējas tik vienkāršus un necilus līdzekļus, lai nāktu pie saviem ticīgajiem, kā vienkāršus vārdus, ūdeni, maizi un vīnu. Viņiem šķiet, ka būtu daudz iedarbīgāk, ja Kristus nāktu kā pērkons un zibens ar briesmīgu troksni un dārdoņu. Tā mums cilvēkiem parasti šķiet. Mēs neredzam ne savu, nedz baznīcas dzīvi apslēptu zem krusta, bet gribam to redzēt kā godības un varenības izpausmi. Cik gan ļoti baznīca šajā ziņā ir grēkojusi, mēģinot sekot nevis sava Kunga pazemībai, bet pasaules godībai. Daudziem arī šķistu pareizāk, ja Jēzus būtu ieauļojis Jeruzalemē dižena ērzeļa mugurā, kā kungs un valdnieks, nevis iejājis uz maza ēzeļa, kā pazemīgs kalps. Taču mūsu Kungs ir žēlsirdīgs un no sirds pazemīgs. Viņš negrib cilvēkus biedēt un baidīt. Viņš mīl mūsu un vēlas, lai mēs uzticamies Viņam un mīlam Viņu. Tādēļ Viņš, būdams Kungu Kungs un Ķēniņu Ķēniņš, izturas tik ļoti, ļoti pazemīgi un lēnprātīgi, kļūdams visu kalpu kalps. Piedzīvojot šo Viņa lēnprātības pilno mīlestību, mācīsimies arī mēs būt Viņam līdzīgi.

Daudzas baznīcas, kas ir pazaudējušas Evaņģēliju, to vairs neprot un nesaprot. Bet mums, kas esam Viņa bērni, dzimuši ne no miesas un asinīm, bet no Gara, ir jāmostas jaunai dzīvei. Tas nozīmē, ka mums jāatsakās no bezdievīgas dzīves un pasaulīgām iekārēm, kā mudina apustulis Pāvils, un jātērpjas gaismas bruņās. Tas ir, viņš aicina mūs uz cīņu. Taču nevis uz cīņu par šīs pasaules labumiem un goda vietu zem saules, bet uz cīņu pret tumsu, lai mēs būtu modri un dzīvotu labu, pareizu, krietnu dzīvi. „Nevis dzīrēs un skurbumā, izvirtībā un izlaidībā, ķildās un naidā”, bet gan tērpieties Kristū „un nelutiniet miesu, lai nekristu kārībās”.

Tas ir, nevis vispār nerūpējieties par miesu un tās vajadzībām, bet nerūpējieties grēcīgi, neizdabājiet miesas kārībām. Jo šāda izdabāšana vedīs jūs no gaismas atpakaļ tumsā. Tā būs kā pliķis Tam Kungam, kā pārmetums Viņam, ka Viņš nepareizi darījis pats un nepareizi dara, arī jums neļaudams baudīt pasaules godu un draudzību. Bet, ja jūs tā domājat, ja jūs pēc tā tiecaties, tad jūs nevarat kļūt ticīgi. Jūs nevarat reizē kalpot gaismai un tumsai, būt Dieva un šīs pasaules bērni. Jūs nevarat reizē jāt uz kara zirga un ēzeļa kumeļa. Raugieties uz to Kungu: jūsu dēļ, jūsu pestīšanas dēļ Viņš atsakās no tādas godības, kas nevienam cilvēkam pat sapņos nerādās; jūsu dēļ Viņš kļūst par kalpu; dzīvo pazemīgāk par jebkuru pazemīgo un atdod savu dzīvību, atpērkot bezdievjus no elles un mūžīgas nāves. Mūsu dēļ Viņš atkal lēnprātīgs un pazemīgs nāks pie mums maizē un vīnā, lai dāvātu piedošanu, dzīvību un svētību. Tieši tāpat kā Viņš reiz pazemīgi un lēnprātīgi iejāja Jeruzalemē, nevis lai apspiestu tās iedzīvotājus, bet mirtu par viņu grēkiem un izglābtu tos no velna un elles varas.

Ir iesācies jauns baznīcas gads, kurā mēs atkal no jauna, svētdienu pēc svētdienas, pārdomāsim visu, kas mūsu Kungs ir, un ko Viņš mūsu labā darījis. Šī vēsts turpinās mūs svētīt un uzturēt īstenā ticībā uz mūžīgo dzīvošanu. Savukārt mēs nebūsim slinki un nolaidīgi, bet čakli klausīsimies un mācīsimies, cik Tas Kungs ir labs, un cik daudz Viņš mums laba darījis. Āmen.