Mīlestības piemērs Jēzū Kristū

Un, pie mācekļiem sevišķi griezdamies, Viņš sacīja: “Svētīgas tās acis, kas to redz, ko jūs redzat. Jo Es jums saku: daudz praviešu un ķēniņu ir gribējuši redzēt, ko jūs redzat, un nav redzējuši un dzirdēt, ko jūs dzirdat, un nav dzirdējuši.” Un redzi, kāds rakstu mācītājs piecēlās un, Viņu kārdinādams, sacīja: “Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgo dzīvību?” Bet Viņš uz to sacīja: “Kā stāv bauslībā rakstīts, kā tu tur lasi?” Un tas atbildēja un sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu.” Viņš tam sacīja: “Tu pareizi esi atbildējis; dari to un tu dzīvosi.” Bet viņš, gribēdams attaisnoties, sacīja Jēzum: “Kurš tad ir mans tuvākais?” Tad Jēzus atbildēja un sacīja: “Kāds cilvēks gāja no Jeruzālemes uz Jēriku un krita laupītāju rokās. Tie tam noplēsa drēbes, sasita un, atstādami viņu pusmirušu guļam, aizgāja. Bet nejauši kāds priesteris gāja pa to pašu ceļu un, to ieraudzījis, viņš aizgāja garām. Tāpat arī kāds levīts nāca gar to vietu, to ieraudzīja, bet aizgāja garām. Bet kāds samarietis, savu ceļu iedams, tuvojās viņam un, viņu redzot, sirds tam iežēlojās. Un piegājis viņš pārsēja viņa vātis, ieliedams tajās eļļu un vīnu; pēc tam viņš to cēla uz savu lopu un to aizveda mājvietā un to apkopa. Bet otrā dienā, izņēmis divus denārijus, iedeva tos saimniekam, sacīdams: kop viņu, un, ja tu vēl ko izdosi, atpakaļ nākdams, es tev to atdošu. Kurš no šiem trim cilvēkiem tev šķiet tas tuvākais bijis tam, kas bija kritis laupītāju rokās?” Tas atbildēja: “Tas, kas viņam žēlsirdību parādīja.” Tad Jēzus uz to sacīja: “Nu tad ej un dari tu arī tāpat.” (Lk.10:23-37)


Tūdaļ pēc tam, kad Ādams un Ieva tika padzīti no Ēdenes dārza, Ādams atzina Ievu un viņa tapa grūta. Šī steiga nav skaidrojama ar iekāri, bet tās iemesli bija pavisam citi. Viņi bija padzīti no Paradīzes, bet Dievs bija apsolījis, ka no viņu dzimuma nāks dēls, kas iznīcinās velna varu un ļaus tiem atgriezties zaudētajā Dieva tuvumā. Tādēļ arī viņi nekavējoties darīja to, kas bija nepieciešamas, lai tie varētu atgriezties Paradīzē, proti, viņiem vajadzēja tikt pie dēla. Un tā Ieva kļuva grūta un sev un Ādamam par lielu prieku arī dzemdēja dēlu. Ieva bija sajūsmā, jo viņa bija pārliecināta, ka nu ir izdevies izlabot savu traģisko kļūdu un ar lielu prieku patiecās Dievam, ka Viņš bija ļāvis tam notikt tik ātri, dodams apsolīto Glābēju. Drīz viņš pieaugs, iznīcinās velna varu un viņus visus nogādās atpakaļ pie Dieva Paradīzē. Tādēļ viņi zēnu tūdaļ nosauca par Kainu, kas nozīmē - iegūt savā īpašumā. Īsi sakot, Ieva bija pārliecināta, ka nu viņa tikusi pie Dieva apsolītā Glābēja. Tomēr Kains kļuva nevis par Glābēju, bet slepkavu, ceļš atpakaļ pie Dieva nebija tik īss, kā Ieva to bija cerējusi. Pagāja gadu simti un vienam no Ādama un Ievas pēctečiem Lameham piedzima dēls, kuru viņš nosauca par Nou, tas ir, mieru. Lameha vectēvs Ēnohs nesen bija dzīvs uzņemts debesīs atpakaļ pie Dieva un Lamehs to saprata kā īpašu zīmi, ka ceļš atpakaļ pie Dieva tūdaļ tiks atvērts visiem. Tādēļ, atcerēdamies Dieva apsolījumu, par kuru viņam bija ticis sprediķots un mācīts, Lamehs savu dēlu nosauc par Nou, tas ir, mieru. Viņš cer, ka Noa būs apsolītais Glābējs, kas visiem cilvēkiem dāvās mieru ar Dievu. Šī bija jauka un līksma cerība, bet arī tai nebija lemts piepildīties. Dieva apsolītais laiks vēl nebija pienācis. Jau pēc grēku plūdiem sirmais Jēkabs atvadīdamies no saviem 12 dēliem, kam bija jākļūst par Israēla ciltīm un dodams tiem Dieva svētību izsaucas: „Kungs, es ceru uz Tavu pestīšanu!” Ar šiem vārdiem patriarhs svētī un iedrošina savus dēlus, lai tie par spīti dažādām grūtībām, ar kurām tiem nāksies sastapties Apsolītajā zemē, gaidītu un cerētu uz apsolīto Glābēju. Par Jēkaba ilgu un cerību piepildīšanos mēs lasām Lūkas evaņģēlija 2:30, kad pravietis Simeāns pasludina: „Manas acis ir redzējušas Tavu pestīšanu”, tas ir, to, uz ko Jēkabs cerēja. Tā arī šīs dienas evaņģēlijā mēs lasām Jēzus vārdus, kas adresēti Viņa mācekļiem: „Svētīgas tās acis, kas to redz, ko jūs redzat.” (Lk.10:23) Mācekļu acis redz Dieva apsolīto Glābēju, kuru tik garus gadus gaidījuši visi svētie vīri un sievas kopš Ievas un Ādama laika. Tagad tas ir piepildīts! Vēsts, kuru arī mēs dzirdējām pagājušajā svētdienā, lasot, ka Jēzus Kapernaumas sinagogā publiski pasludināja praviešu ilgu un cerību piepildījumu – Kristus atnākšanu.

Kad nu Jēzus ir publiski apliecinājis Kristus atnākšanu, kāds ievērojams un gudrs rakstu mācītājs tūdaļ cenšas Viņa sacīto apstrīdēt. Pēc viņa domām svētīgi ir nevis Jēzus mācekļi, kas redz un tic, bet gan viņš pats un viņam līdzīgie, kas dara daudzus un dažādus reliģiskus darbus. Rakstu mācītājs domā, ka ceļš atpakaļ pie Dieva ved nevis caur ticību apsolītajam Glābējam, bet gan nopelnāms ar cilvēka pūlēm un darbiem, tādēļ viņš jautā: „Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgo dzīvību?” Jēzus izcils mācītājs būdams, liek pašam rakstu mācītājam meklēt atbildi uz šo jautājumu. Pavisam drīz atklājas, ka rakstu mācītājs nav īsti spējis īsti pildīt tos darbus, ko bauslība prasa, lai cilvēks iemantotu mūžīgo dzīvošanu, proti, viņš nav mīlējis savu tuvāko, kā sevi pašu, tādēļ viņš sāk aizbildināties, jautājot – kurš ir mans tuvākais?

Rakstu mācītāja izturēšanās un viņa vārdi ir dažādu jautājumu, maldīgu viedokļu un augstprātības pilni, taču tajos nav patiesas mīlestības, jo viņš īstenībā cenšas no tās izvairīties. Jā, te gan ir reliģiska runāšana par mīlestību, bet nav pašas mīlestības. Rakstu mācītājs aizmirst, ka par mīlestību nevajag runāt, bet vajag mīlēt. Nekad nav trūcis tādu, kas skaisti runā par mīlestību. Vispretīgākā ir tieši reliģiska pļāpāšana par mīlestību, kas cenšas iestāstīt, ka mīlestība ved uz debesīm. Šādiem cilvēkiem mīlestība arvien paliek sveša, tā ir tikai ideoloģija, ar kuras palīdzību viņi cenšas iegūt sev labumu. Tādēļ arvien atcerieties, ka mīlestība ir Dieva spēks, kas parādās nevis vārdos, bet darbos. Mīlestība ir lēnprātīga un laipna tā nekad nelielās, tā nav uzpūtīga, tā nemeklē savu labumu, neskaistas un nepiemin ļaunu. Tā nekad nepriecājas par netaisnību, bet tikai un vienīgi par patiesību. Mīlestība arvien ir konkrēta un tieša, tā izpaužas pašaizliedzīgā sevi upurējošā darbā, nevis tukšos vārdos un prātošanā, aiz kuras slēpjas auksta vienaldzība. Atbildot uz rakstu mācītāja jautājumu, Jēzus stāsta līdzību par žēlsirdīgo samarieti, kurā sastopami vairāki tēli.

Vispirms tie ir laupītāji: Viņos mēs redzam mīlestības pretmetu – noziedzību, nežēlīgumu, zagšanu, laupīšanu. Jēzus stāstītais notikums notiek uz ceļa, kas ved no Jeruzālemes uz Jēriku. Tas ir ceļš, kas vijas pa klinšainu, tuksnesīgu vietu un uz šā ceļa Jēzus laikā un vēl ilgi pēc Viņa bieži notika bandītiski uzbrukumi ceļotājiem. Šīs pašas lietas mēs redzam notiekam mūsdienu pasaulē neskaitāmos veidos. Mūsu avīzes un ziņu izlaidumi ir pilni ar stāstiem par piekautajiem, aplaupītajiem, izvarotajiem un citādi pazemotajiem. Visos laikos ir bijuši cilvēki, kas nostājušies nevis uz mīlestības, bet naida un cietsirdības ceļa, un pasaule ir pilna ar viņu upuriem. Sirds sažņaudzas sāpēs, kad mēs dzirdam par nežēlīgām slepkavībām, izlaupītiem ciemiem un pilsētām, pat veselām valstīm, daudzviet pasaulē. Brutāls spēks, nežēlīgs naids un varmācība ir vērojami visapkārt mūsdienu pasaulē. Mums kristiešiem šī pasaule un tās metodes nav piemērs, kam sekot. Mēs esam aicināti nekļūt līdzīgi cietsirdīgajai pasaulei, bet gan līdzināties savam žēlsirdīgajam Kungam.

Tālāk mēs dzirdējām par Levītu un priesteri. Jēzus stāstā šie reliģiskie darboņi vienaldzīgi pagāja garām zemē guļošajam, sasistajam tautietim. Bažīgi raudzīdamies apkārt, vai laupītāji nav vēl kaut kur tuvumā, viņi steigšus pārgāja ceļa otrā pusē. Tā kā viņi labi zināja bauslības prasību palīdzēt cietušajam cilvēkam, varbūt viņi lūkojās apkārt – vai kāds neredz viņu cietsirdību un vienaldzību. Varam būt pavisam droši, ka Dievs to redzēja. Vienaldzība, kas nāk no to cilvēku puses, kuri labi pazīst Dieva gribu, arvien ir divkārt pretīga gan Dieva, gan cilvēku acīs. Nekad nepaliec vienaldzīgs, ja vari kādam palīdzēt! Nekad nemēģini rasta kādus attaisnojumus šādai bezjūtīgai un cietsirdīgai vienaldzībai, kā to darīja rakstu mācītājs, cenšoties attaisnot savu mīlestības trūkumu. Patiesībā jau pats viņa jautājums bija pilnīgi nepareizs, jo viņam vajadzēja jautāt, nevis – kurš ir mans tuvākais? – Bet kuram es esmu tuvākais?

Jautājums - kuram es esmu tuvākais? – ir pareizs jautājums. Tie, kas uzdod šo pareizo jautājumu, zina, ka pestīšanu ieguvuši nevis ar saviem darbiem, bet saņēmuši kā dāvanu no Dieva, Jēzus dēļ. Tie ir cilvēki, kuru acis un ausis ir svētītas, līdzīgi kā mācekļiem šīs dienas evaņģēlijā. Tie ir cilvēki, kam ir ticība, kas redz un dzird evaņģēlija apsolījumu piepildīšanos Jēzū. Šī ticība maina cilvēka sirdi. Mīlestība, kuru mēs saņemam no Dieva, iededzina mūsu sirdīs mīlestību pret savu tuvāko. Tā aizdzen laupītāja nežēlīgumu, bezjūtīga priestera un levīta egoismu, rakstu mācītāja virspusējo izvairīgumu. To vietā stājas patiesa mīlestība Kristus dēļ, kurš mira, mīlēdams mūs. Tā priecājas par katru iespēju kļūt par tuvāko ikvienam, kam vajadzīga mūsu palīdzība. Par šādu mīlestību Jēzus stāsta mums savā stāstā par samarieti, kas sniedz palīdzību laupītāju piekautajam cilvēkam. Tā ir mīlestība, kas aizdzen katru partejiskumu un ienaidu. Samarieša piemērs, tāpat kā tas piemērs, kuru mēs redzam paša Jēzus dzīvē, ir pilnīgs. Tas nozīmē, ka arī mūsu žēlsirdībai ir jābūt pilnīgai. Nav iedomājams, ka Kristus varētu sniegt kādu nepilnīgas mīlestības modeli. Kristus pilnība iedvesmo kristiešus uz mīlestības darbiem. Tā kā viņi tomēr nespēj mīlēt tik pilnīgi, kā mīlējis viņu Kungs, tie katru dienu dzīvo no piedošanas, pieaug žēlastībā, un viņu mīlestība top pilnīgāka dienu no dienas. Apskatīsim tagad patiesas un pilnīgas mīlestības piemēru.

Šādas mīlestības piemēru mēs redzam Jēzū Kristū. Uz rakstu mācītāja jautājumu – saki man, kurš ir mans tuvākais, lai varu viņu mīlēt? – Jēzus atbilde nozīmē sekojošo – Tu nevarēsi to izdarīt, jo pats esi sasists līdz nāvei; tev pašam ir vajadzīgs kāds, kas tevi mīlētu, žēlotu dziedinātu, samaksātu par tavu uzturu, dotu tev naktsmājas un atjaunotu tavus spēkus; tu nicini mani, bet es esmu tas, kas piepilda bauslību, iemieso to savā dzīvē un dāvā cilvēkiem Dieva žēlastību; tu esi mans tuvākais un es sniegšu tev žēlastību, dziedināšanu un dzīvību; tā tu kļūsi par zaru pie dzīvības pilna koka un nesīsi daudz augļu, smeldams dzīvību un spēku no manis. Šādi Jēzus rūpējas par katru no mums. Viņš uzmeklē mūs, kas līdz nāvei sasisti, guļam šīs pasaules lielceļu malās, dažādu laupītāju piekauti. Ar savām žēlsirdīgajām rokām viņš pārsien mūsu brūces un tīra tās ar vislabākajām zālēm. Viņš aizved mūs uz savu baznīcu, lai mēs tiktu šeit dziedināti, atveseļotos un varētu sākt jaunu dzīvi.

Nāciet pie mana galda! – viņš mīļi aicina katru svētdienu. Te jūsu acis kļūs svētītas. Tās redzēs ne tikai maizi un vīnu, bet vispirms manu miesu, kas par jums nāvē nodota, un manas asinis, kas izlietas par jūsu grēkiem. Tās apkops, stiprinās un dziedinās jūs un darīs par pilnīgi jauniem, dzīviem cilvēkiem. Ticība man, pildīs jūsu sirdis ar līdzjūtību un žēlsirdību, kuru jūs agrāk nepazināt. Tā darīs jūs līdzīgus man un Debesu Tēvam, un jūs patiešām varēsiet saukties par Viņa bērniem, par žēlsirdīgā un mīlošā Dieva bērniem, kas dzimuši no Viņa mīlestības, mīlestības, kas mums pār pārim atklājusies Viņa Dēlā Jēzū Kristū. Vienīgā mīlestība, kas ved uz Debesīm, atpakaļ pie Dieva. Āmen.