Divi Dieva lūdzēji

Autors Ilārs Plūme 2011. gada 4. septembris


Bet tādiem, kas paši bija pārliecināti, ka viņi ir taisni un ar nicināšanu skatījās uz visiem citiem, Viņš stāstīja šādu līdzību: “Divi cilvēki aizgāja uz Templi Dievu lūgt. Viens bija farizejs, bet otrs - muitnieks. Farizejs nostājās un lūdza pie sevis: es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki - laupītāji, ļaundari, laulības pārkāpēji vai arī kā šis muitnieks.Es gavēju divreiz nedēļā un maksāju desmito tiesu no visiem saviem ienākumiem. Turpretim muitnieks, iztālēm stāvēdams, neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, bet sita pa savām krūtīm un sacīja: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs! Es jums saku: viņš nogāja savās mājās taisnots, labāks par otru. Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts.” (Lk.18:9-14)


Pasludinot, ka templis ir kļuvis par laupītāju bedri un izdzenot no tā pārdevējus un naudas mijējus, Jēzus nosodīja garīgo pagrimumu, kas bija pārņēmis Dieva tautu. Tādējādi Jēzus pasludināja, ka Dieva valstība ir atnākusi un dievkalpojums, kā cilvēka esamības būtiskākā daļa, tagad iespējams jaunā un pilnīgā veidā.1 Vecajam templim zaudējot savu nozīmi, par jauno, pilnīgo templi kļuva pats Jēzus Kristus. Viņā Dieva lūgšana notiks garā un patiesībā, bet katrs patiess dievlūdzējs pats kļūs par templi, kurā mājo Svētais Gars. Tagad, ar piemēru par diviem Dieva lūdzējiem, mums tiek parādīts, kas ir pagrimušais, izkropļotais garīgums un kas jauns un patiess. Garīga dzīve Jēzū Kristū mūsu baznīcas katehismā tiek aprakstīta saistībā ar Kristību: „Vecajam Ādamam ar visiem grēkiem un ļaunajām kārībām ik dienas ir jātop noslīcinātam un jāmirst sirdssatriektībā un grēku nožēlā, bet jaunajam cilvēkam, kas taisnībā un šķīstībā Dieva priekšā dzīvo mūžīgi, ik dienas jāceļas augšā.”2 Tādējādi visai kristieša dzīvei ir jākļūst par nepārtrauktu atgriešanos no grēkiem un ticību grēku piedošanai Jēzū Kristū. Tas ir īsts un patiess, pazemīgs garīgums, kas šīsdienas evaņģēlijā (Lk.18:9–14) tiek nostādīts pretī garīgai paštaisnībai un augstprātībai.3 Šo līdzību par diviem Dieva lūdzējiem Jēzus adresēja „tādiem, kas paši bija pārliecināti, ka viņi ir taisni un ar nicināšanu skatījās uz visiem citiem.” (Lk.18:9)

Šie cilvēki taisnību meklēja sevī un savos darbos, nevis Jēzū Kristū. Patiesībā Kristus viņiem nemaz nebija vajadzīgs, jo viņi bija pārliecināti, ka paši spēj pastāvēt Dieva tiesas priekšā.

Tātad "Divi cilvēki aizgāja uz Templi Dievu lūgt. Viens bija farizejs, bet otrs - muitnieks.”(Lk.18:10). Farizejs bija pārliecināts, ka Dieva priekšā viņš ir taisns, bet muitnieks sevi uzskatīja par grēcinieku, necienīgu atrasties Dieva namā un lūgt ko no Dieva. Farizejs savu lūgšanu balstīja savos reliģiskajos darbos. Viņš atgādināja Dievam, ka gavējot divreiz nedēļā un maksājot desmito tiesu no visiem saviem ienākumiem. Turpretim muitnieks, iztālēm stāvēdams, neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, sita sev pa krūtīm un sacīja: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs! Pēc Jēzus sprieduma - muitnieks nogāja savās mājās taisnots, labāks par farizeju, „jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts." (Lk.9:14) Tātad šīsdienas evaņģēlijs brīdina no pašpaaugstināšanās un mudina būt pazemīgiem, lai mēs būtu gatavi lūgšanai. Dievs uzklausa tikai tādu cilvēku, kam sagrauzts gars, kas uzskata sevi par necienīgu grēcinieku un cer vienīgi uz Dieva žēlastību. Tāda lūgšana, kas izriet no augstprātīgas pārliecības par saviem nopelniem Dieva priekšā, Dievu neaizsniedz. Tāds cilvēks runā pats ar sevi. Pret šādām lūgšanām Dievs ir akls un kurls. Tātad, lai pareizi lūgtu Dievu, nederēs nekādas austrumu meditāciju tehnikas un iedziļināšanās sevī, jo tā būs farizejiska attieksme, kuru Jēzus nosoda. Šo līdzību Jēzus stāsta templī, visticamākais pēc vakara dievkalpojuma, kad tika pienests salīdzināšanas upuris, kas norādīja uz tā Jēra upuri, kas vienreiz un uz visiem laikiem tiks upurēts par visu cilvēku grēkiem.4 Farizeju tas neinteresēja, jo viņš bija aizņemts pats ar sevi. Šo farizejisma raugu mēs jūtam katrs sevī, kad dievkalpojumā domas novēršas no Dieva un Viņa vārda un sāk klejot pa mūsu pašu dzīvi un darbiem. Farizejisms nekur nav pazudis no cilvēku dzīves. Tādēļ apskatīsim to nedaudz tuvāk.

Jēzus atainotais farizejs ir pacēlies farizejisma augstumos. Tas ir cilvēks, kurš ar saviem spēkiem ir sasniedzis augstāko cilvēkam iespējamo paštaisnību, tikumību un ārēju dievbijību. Tomēr Jēzus viņu nosoda, tā parādīdams, ka nevienam cilvēkam nav iespējams sasniegt kopību ar Dievu un nākt Viņa priekšā pašam ar saviem spēkiem, balstoties tajā, kas viņš pats ir un ko dara. Patiesi, ar cilvēka aci farizeja dievbijībā nav iespējams saskatīt nekādus trūkumus. Tur nav nekādu lielu vainu, nepilnību vai netikumu. Bez šaubām un svārstīšanās viņš nāk Dieva priekšā un lepojas, ka nav zaglis, laulības pārkāpējs, nedz vainojams kādā citā grēkā. Reliģijas lietas viņš uztver ļoti nopietni. Viņš pielūdz patieso Dievu, kas runājis caur Mozu, tēviem un praviešiem. Lai pielūgtu šo patieso Dievu, viņš dodas garā ceļā uz templi. To viņš dara arī darbdienās un, protams, neizlaiž nevienu sabata dievkalpojumu. Nav nekādu šaubu, ka viņš regulāri un cītīgi apmeklē dievkalpojumus. Lai būtu pārliecināts par Dieva labvēlību, viņš dara vairāk nekā Mozus bauslība prasa. Ja bauslība prasa gavēt reizi gadā Lielajā salīdzināšanās dienā, tad farizejs gavē divreiz nedēļā – pirmdien un ceturtdien – dienās, kurās Mozus uzkāpa Sinaja kalnā, lai saņemtu no Dieva rokām bauslību. Ja bauslība prasa, lai tiktu maksāta desmitā tiesa no ganāmpulka, lauka ražas un dārza, tad farizejs dod desmito tiesu no visa, kas tam pieder. Kā tad vēl šim cilvēkam trūkst? Ko vēl varētu no viņa prasīt vai ko varētu viņam pārmest?

Viņam pietrūkst tikai vienas vienīgas lietas, bet tā nozīmē visu, proti, viņam nav Pestītāja. Viņš nedz pazīst, nedz arī viņam vajag Pestītāju. Viņam pietiek ar to, ko dara viņš pats. Ar savām lūpām viņš apliecina Dievu un godina Viņu, bet patiesībā viņš ir Dievs pats sev. Viņš arī domā un runā pats par sevi. Viņš stāv templī un lūdz pats pie sevis. Tas, kurš pateicas Dievam ir viņš pats, un tas, kurš nav līdzīgs citiem cilvēkiem, atkal ir viņš pats – farizejs. Viņš it kā pateicas Dievam par to, ka Dievs savā žēlastībā viņam devis šādu svētību, kas ļāvusi viņam sasniegt to, kas viņš ir tagad. Un tagad viņš stāv Dieva priekšā, tā sakot, ar cepuri galvā, lepni smaidīdams, lepodamies ar to, par ko viņš kļuvis, kas viņš pats ir. Savā lūgšanā viņš drīzāk cildina sevi, nekā pateicas Dievam. Viņa attieksme pret Dievu pilnībā saskan ar viņa samaitāto, perverso domāšanu. Piecas reizes farizejs savā lūgšanā min pats sevi! Pazemība un sevis noliegšana viņam ir pilnīgi sveša. Viņš ir mācījies salīdzināt sevi ar citiem cilvēkiem un, to darot, vienmēr nonācis pie viena un tā paša atzinuma – es neesmu tāds kā citi. Viņa trenētā acs, raudzīdamās uz citiem, vienmēr ir redzējusi grēciniekus, bet raudzīdamies uz sevi, viņš ir bijis pilnīgi akls, jo redzējis tikai taisnu, svētu cilvēku. Pat savā lūgšanā viņš apsūdz citus un tādējādi līdzinās savam tēvam velnam, kas nemitīgi apsūdz ticīgos Dieva priekšā un uzskata, ka pats ir tiesīgs spriest tiesu par sevi un citiem.5 Godinādams un slavēdams pats sevi, viņš ir kļuvis par meli, kas laupa Dievam godu. Tādējādi ārēji dievbijīgais farizejs, kas templī un Dieva priekšā jūtas kā savās mājās, ir kļuvis par pašu baismīgāko meli un bezdievi. Viņš cildina sevi, ka nav laulības pārkāpējs, bet, ņemot vērā Vecās Derības metaforu, kurā laulības pārkāpšana simbolizē novēršanos no vienīgā patiesā Dieva, un elkdievību, viņš ir laulības pārkāpējs vispārākajā nozīmē.6

Pavisam citādu ainu mēs redzam, uzlūkojot muitnieku. Apzinādamies savu necienīgumu, šis vīrs neuzdrīkstas doties dziļāk templī, lai piebiedrotos pārējiem dievlūdzējiem, bet stāv tālu, nomaļus no visiem, pie pašām durvīm. Viņa sirds ir satriekta, un viņš neuzdrīkstas pacelt savas acis uz Dievu, pret ko viņš ir grēkojis. Tā vietā viņš vērš savas acis uz zemi un raugās sevī, nevis meklēdams Dievu sevī, bet vērsdamies pret sevi – pret vainīgo Dieva priekšā. Satriekts savā sirdī, viņš sit sev pie krūtīm. Tā viņš parāda savas bēdas, sāpes un skumjas par grēku. Sitot sev pa krūtīm, viņš rāda, lūk, vainīgais, lūk, grēcinieks, manī, mānās krūtīs slēpjas grēks un ļaunums. Viņa lūgšana ir viena vienīga grēksūdze un cerība ne uz sevi, bet tikai un vienīgi uz Dieva žēlsirdību. Viņš tagad vēršas pie Dieva, pret kuru ir grēkojis un cer atrast patvērumu Viņa žēlsirdībā, bet ne savos darbos. Viņa īsā lūgšana ir grēku nožēlas pilna, bet tā ir grēknožēla, kas cer uz Dieva žēlsirdību. „Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs” - savās sirds sāpēs klusu sauc muitnieks (Lk.18:13). Vispirms Dievs, Viņa svētais vārds un tad grēcinieks, kas savā nožēlojamā samaitātībā ir pārkāpis Dieva svēto gribu. Farizejam pirmais bija viņš pats, tikai pēc tam sekoja Dievs, bet muitniekam pirmais ir Dievs un tikai tad, kā necienīga radība, viņš bilst savu vārdu. Viņa vārds ir - grēcinieks. Šādi viņš stādās Dieva priekša un vēršas pie Viņa. Muitnieks nesaka, grēcinieks vispār, viens no daudziem grēciniekiem, it kā vispārīgi atzīstot, ka mēs jau visi cilvēki esam grēcinieki. Muitnieks saka – grēcinieks. Grieķu valodas oriģinālā šis vārds ir ar noteikto artikulu. Tātad šis grēcinieks esmu es - muitnieks. Raudzīdamies uz savu grēku, viņš ir aizmirsis visus citus grēciniekus un redz tikai vienu vienīgu grēcinieku – pats sevi. Viņš runā to pašu, ko vēlāk teiks apustulis Pāvils – Jēzus ir nācis pasaulē, lai glābtu grēciniekus, no kuriem es esmu pats lielākais. Tā tas notiek vienmēr, kad ticīgs cilvēks raugās savā sirdī. Savā dabā viņš redz tikai un vienīgi grēku. Pat viņa augstākās spējas un talanti nav nekas cits kā grēks, par ko viņš lūdz piedošanu.

Un tad muitnieks parāda apbrīnojamu drosmi. Viņš nav muļķis un neliek starp Dievu un sevi savus darbus. Tā vietā viņš piesauc Dieva žēlsirdību. Dieva žēlastība ir viņa vienīgā cerība, kas varētu pārvarēt milzīgo plaisu starp svēto Dievu un grēcīgo cilvēku. Šī žēlastība ir atspīdējusi Kristū. Tikai tas, kurš Dieva priekšā stājas kā grēcinieks, piesaucot Dieva žēlsirdību Kristū, var cerēt uz Viņa piedošanu un labvēlību.

„Šis cilvēks”, saka Jēzus, „nogāja savās mājās taisnots, labāks nekā tas otrs.” (Lk.18:14) Labāks - nozīmē glābts, bet sliktāks – nozīmē pazudināts. Dieva žēlastībai nav pakāpju. Taisnošana nav kaut kas tāds, kas varētu tikt saņemts lielākā vai mazākā daudzumā. Dieva taisnība vai nu tiek piešķirta pilnībā kā muitniekam, vai arī netiek piešķirta nemaz, kā farizejam. Cilvēkam Dieva priekšā ir tikai divas iespējas – vai nu piedoti ir visi viņa grēki, vai piedots nav neviens grēks.

Farizejs nāca un stājās Dieva priekšā pats ar savu taisnību. Dievam tas nebija pieņemami un tādēļ farizejs atgriezās mājās ar visiem saviem grēkiem. Muitnieks stāvēja tālu pie dievnama durvīm ar klusu grēksūdzi un satriektu sirdi, cerēdams tikai uz Dieva žēlsirdību. Viņš tika pieņemts svētā un visvarenā Dieva priekšā, un Dieva sods viņam tika atlaists. Ticība salīdzināšanas upurim, kas tiks pienests Kristū, šķīstīja viņa sirdi, un viņš atgriezās mājās no tempļa, līdzi nesdams piedošanas svētību. Tas, kurš pats paaugstinājās tika atmests, bet tas, kurš pats pazemojās, tapa paaugstināts.

Viens bija melis, kas kā visi cilvēki dižojās pats ar sevi un cerēja pats uz sevi. Dievs palika pret viņu akls un kurls. Otrs runāja patiesību, jo viņš sūdzēja savus grēkus un cerēja uz Dieva laipnību. Dievs viņu labprāt uzklausīja un svētīja. Šodien mēs visi ieradāmies uz dievkalpojumu kā grēcinieki. Tādēļ arī mūsu dievkalpojums sākas ar grēksūdzi. Tad Absolūcijā mēs visi dzirdējām Dieva piedošanas vārdus, kas tiks apstiprināti ar Kristus asinīm Svētajā Vakarēdienā. Un dievkalpojuma beigās mēs tiksim atlaisti ar Trīsvienīgā Dieva svētības vārdiem, paaugstināti Viņa žēlsirdīgajā laipnībā. Āmen.



1 - N. Perrin, Jesus The Temple. London, 2010.

2 - VG, 348. Lpp.

3 - R. Lenski, 738. Lpp.

4 - A. Džasts, II, 716. Lpp.

5 - A. Džasts, 716. Lpp.

6 - Turpat, 717. Lpp.