Divi mācītāji: Viens no Dieva, otrs no pasaules

Tur bija kāds cilvēks no farizejiem, vārdā Nikodēms, jūdu valdības vīrs. Tas nāca pie Jēzus naktī un sacīja Viņam: “Rabi, mēs zinām, ka Tu esi Mācītājs, no Dieva nācis. Jo neviens nevar tādas zīmes darīt, kā Tu dari, ja Dievs nav ar to.” Jēzus atbildēja: “Patiesi, patiesi Es tev saku: ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.” Nikodēms saka Viņam: “Kā cilvēks var piedzimt, vecs būdams? Vai tad viņš var atgriezties mātes miesās un atkal piedzimt?” Jēzus atbildēja: “Patiesi, patiesi Es tev saku: ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā! Kas no miesas dzimis, ir miesa, un, kas no Gara dzimis, ir gars. Nebrīnies, ka Es tev esmu sacījis: tev jāpiedzimst no augšienes. Vējš pūš kur gribēdams, un tu dzirdi viņu pūšam, bet nezini, no kurienes viņš nāk un kurp viņš iet. Tāpat ir ar ikvienu, kas piedzimst no Gara.” Nikodēms atbildēja un Viņam sacīja: “Kā tas var notikt?” Jēzus atbildēja un viņam sacīja: “Tu esi Israēla mācītājs un to nezini? Patiesi, patiesi Es tev saku: mēs runājam, ko zinām un liecinām, ko esam redzējuši, bet jūs mūsu liecību nepieņemat. Ja jūs neticat, kad Es jums stāstu par zemes lietām, kā jūs ticēsit, kad Es jums stāstīšu par debess lietām? Jo neviens nav uzkāpis debesīs kā vienīgi Tas, kas no debesīm nācis, Cilvēka Dēls. Un kā Mozus paaugstinājis čūsku tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam, lai ikviens, kas tic, Viņā iegūtu mūžīgo dzīvību. (Jņ.3:1-15)

Agrīnajā baznīcā Trīsvienības diena svinēta netika. Šajā baznīcas gada svētdienā pēc Vasarsvētku dienas tika sprediķots par Svētā Gara atjaunojošo darbību pie cilvēkiem, balstoties Jāņa evaņģēlija 3. nodaļas pirmajos 15 pantos. Trīsvienības svētku dienu, sākumā neoficiāli, sāka atzīmēt Viduslaikos. Oficiāli šo svētku dienu apstiprināja pāvests Jānis XXII 14. gadsimtā. Luteriskā baznīca bez šaubīšanās Reformācijas laikā turpināja svinēt Trīsvienības dienu.¹ Grūtības šajā sakarībā rada evaņģēlija teksts, jo tas tiešā veidā nerunā par Dieva trīsvienību, bet par Svēto Garu, Kristību un cilvēka garīgo atdzimšanu. Luters savos sprediķos parasti iesāk ar īsu Trīsvienības mācības izklāstu, bet tad pievēršas evaņģēlija tekstam.² Mēs parasti mācību par Svēto Trīsvienību apskatām Bībeles stundās vai sludinot par šīs dienas vēstules tekstu. Tagad pievērsīsimies evaņģēlija tekstam, turpinot pēc senās baznīcas tradīcijas šajā dienā mācīties no apustuļa Jāņa evaņģēlija 3. nodaļas pirmajiem 15 pantiem.

Vasarsvētku svētdienas evaņģēlijs mums mācīja, cik ļoti nepieciešams cilvēkam ir Svētais Gars, jo bez Dieva Gara garīgās lietās ikviens cilvēks ir akls, kurls un neprātīgs. No šīs dienas evaņģēlija mums jāmācas, kā un ko īsti Svētais Gars dara. Tas atklājas divu jūdu mācītāju sarunā. Viens no viņiem vārdā Nikodēms ir nācis no šīs pasaules, konkrēti no Jeruzalemes pilsētas, bet otrs mācītājs Jēzus ir nācis no Debesu Jeruzālemes, no Dieva. Nikodēms bija redzējis Jēzus darītās zīmes un brīnumus un tādēļ bija pārliecināts, ka Jēzus ir no Dieva nācis. Jēzus redzēja Nikodēma sirdi un zināja, ka viņš ir no šīs pasaules, no tagadējās Jeruzalemes. Bijušais farizejs apustulis Pāvils par šīm atšķirībām vēlāk rakstīs: „Bet Hagare ir Sinaja kalns Arābijā un atbilst tagadējai Jeruzalemei, jo tā ar saviem bērniem ir kalpu stāvoklī. Bet augšējā Jeruzaleme ir svabada, tā ir mūsu māte; jo ir rakstīts: priecājies, neauglīgā, kas nedzemdē, gavilē un sauc skaļi, kas necieti bērnu sāpes, jo daudz bērnu ir vientulei, vairāk nekā tai, kam ir vīrs.” (Gal.4:25-27) Šie Pāvila vārdi liecina, ka viņš itin viegli būtu sapratis Jēzus sacīto par garīgo dzimšanu. Arī Nikodēms reiz būs bijušais farizejs. Viņš stāvēs zem Jēzus krusta un vairs nebrīnīsies par Viņa vārdiem - Tev jāpiedzimst no jauna – jo viņš pats būs no jauna dzimis. Tad Jēzus būs beidzis Nikodēma reliģisko izglītošanu, bet līdz tam brīdim vēl tāls ceļš ejams. Tagad nopietnu pārdomu pilns Nikodēms raušas augšup pa kāda Jeruzalemes nama kāpnēm, lai pirmo reizi pats runātu ar neparasto skolotāju no Nācaretes, kura brīnumainie darbi liecina, ka Viņš ir no Dieva nācis. Un tā cēlu nodomu vadīts, bet bīdamies no ļaužu valodām, kādā vēlā pavasara vakarā, Nikodēms paslepšus ierodas pie Jēzus un godbijīgi Viņu sveicina: „Rabi, mēs zinām, ka Tu esi Mācītājs, no Dieva nācis. Jo neviens nevar tādas zīmes darīt, kā Tu dari, ja Dievs nav ar to.” (Jņ. 3:2) Bez tā, ka Nikodēms ir ļoti pieklājīgs un draudzīgs pret Jēzu Viņa sveiciens atklāj vēl kaut ko būtisku, kas nepaliek nepamanīts Jēzus dzirdīgajām ausīm. Nikodēma vārdi par zīmēm un brīnumiem atklāj, ka viņš ir Jēzum labvēlīgs vērotājs, kura uzmanību piesaistījuši Jēzus varenie brīnumdarbi. Tomēr, lai cik lielas arī būtu šāda zīmju un brīnumu vērotāja simpātijas, tās nav pielīdzināmas ticībai. Ticība ir kaut kas daudz lielāks un augstāks par jebkuru draudzīgumu un simpātijām. Savukārt vienīgās pareizās attiecības starp Jēzu un jebkuru cilvēku ir tikai ticības attiecības. Kas tic Jēzum, tam Jēzus dāvina pats sevi. Tas, kurš Viņam netic, nesaņem neko. Jeruzalemē netrūka cilvēku, kuru ticību varēja raksturot kā ticību Jēzus zīmēm un brīnumiem. Tomēr Dieva Dēls pazina cilvēkus sirdis, Viņš zināja, ka ticība zīmēm un brīnumiem būtībā nozīmē ļoti maz. Tāda ticība varēja būt pat velnam, jo arī velns redzēja Jēzus zīmes un brīnumus, un zināja, ka Jēzus ir cilvēks, no Dieva nācis. Lai redzētu ko vairāk, bija nepieciešama īsta, patiesa ticība. Tādēļ uz it kā tik pieklājīgo un godbijīgo Nikodēma sveicienu, Jēzus atbild noraidoši: „Patiesi, patiesi Es tev saku: ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.” (Jņ. 3:3) Izrādās, ka ar ticību zīmēm un brīnumiem ir krietni par maz. Izrādās, ka pat Jēzum simpatizējošs vērotājs nevar cerēt uz Dieva valstību. Izrādās, ka Nikodēma stāvoklis ir pat dramatiski bezcerīgs. Šis vīrs bija pilnīgi pārliecināts, ka ar vienu kāju jau atrodas Debesu valstībā. Viņš tikai gribēja uzzināt, kā varētu vēl ko labāk un vairāk darīt, kalpojot Dievam. Jēzus vārdi šokē un satriec veco jūdu valdības vīru. Mācītājs, no kura viņš vēlējies saņemt kādu garīgu padomu, tagad svinīga zvēresta veidā apgalvo, ka pašreizējā garīgajā stāvoklī esot, Nikodēms nevar pat cerēt uz nokļūšanu Dieva valstībā. Šie Jēzus vārdi ļoti samulsina un izbiedē Nikodēmu. Nikodēms un līdzīgi viņam arī daudzi mūsdienu cilvēki spēj saprast, ka cilvēks var pacelties augšup, pāri sev gan prāta, gan morāles jomā. Daudzi cilvēki saprot, ko nozīmē sevis attīstīšana, sevis pilnveidošana, sevis ierobežošana, sevis pakļaušana kādai diženai idejai vai augstākam likumam, attīrīšanās no egoisma, askētisks vai pat morāls nesavtīgums. Tomēr Dieva valstība ir kaut kas daudz lielāks un diženāks, kaut kas tāds, kas nav sasniedzams ar sevis uzlabošanu, kas pat nav saprotams ar prātu, iekams to neredz un nepiedzīvo. Lai to ieraudzītu, Jēzus saka, nepieciešams piedzimt no augšas.

Dzirdot šos Jēzus vārdus vecais farizejs galīgi samulst un apjukumā jautā: „Kā cilvēks var piedzimt, vecs būdams? Vai tad viņš var atgriezties savas mātes miesās un atkal piedzimt?” (Jņ. 3:4) Viss, ko Nikodēms zināja par dzimšanu bija fiziska rakstura. Viss, ko viņš zināja par attiecībām, arī bija miesīga rakstura. Tās bija darījumu attiecības – es tev un tu par to man. Pavisam citādas ir ticības attiecības. Ticība nevar jautāt – kā tas var būt? Šāds jautājums ir piemērots tikai cilvēku dzīves sfērā, miesas sfērā. Gara sfērā, kur valda ticība, jautājums – kā tas var būt? - ir pilnīgi nevietā. Šeit jājautā – kas tas ir, kurš to saka. Ja sacītājs ir Dievs, tad viss ir iespējams. Būdams bez patiesas ticības, Nikodēms spētu saprast, ka kāds cilvēks varētu kļūt citāds un tādējādi viņš arī būtu kļuvis cits cilvēks, kā mēs sakām, bet, ka cilvēks vispirms varētu kļūt cits cilvēks, lai vēlāk varētu kļūt citāds, to viņš saprast nespēja. Vēl vairāk, doma, ka pat jūdam ir jāpiedzimst no jauna, lai viņš varētu redzēt Dieva valstību, viņam šķita absurda. Viņa dzīves pieredze un jūdu izglītība te izrādījās bezpalīdzīga. Vienīgā doma, kas nāca viņam prātā, bija saistīta ar dabisko lietu kārtību šajā pasaulē. Cilvēks taču var piedzimt tikai vienreiz! Kā gan kāds, vecs būdams, varētu piedzimt vēlreiz! Jēzus vārdi Nikodēmam likās tik nesaprotami un mulsinoši, ka viņš izbijās. Apustulis Pāvils par to citviet saka: „Miesīgais cilvēks nesatver to, kas nāk no Dieva Gara; jo tas viņam ir ģeķība, viņš to nevar saprast, jo tas ir garīgi apspriežams.” (1. Kor. 2:14)

Diemžēl Nikodēma un visu grēcinieku nelaime ir tā, ka pēc savas samaitātās dabas mēs esam neprātīgi un gribam kontrolēt visu, kas attiecas uz mūsu dzīvi. Tādēļ mēs nevis ticībā paļaujamies uz Dieva labestību, bet gribam Viņu kontrolēt, Dieva laipnību panākot ar saviem darbiem. Turklāt gribam turēt Dievu pieklājīgā attālumā no sevis, lai Viņš pārāk neiejauktos mūsu dzīvēs, bet mūsu darbu dēļ, būtu spiests dot mums to, ko mēs vēlamies saņemt. Tomēr nav tāda Dieva, kas ļautu kontrolēt sevi! Nevis cilvēks, bet Dievs ir visuvaldītājs. Dievs var tikai valdīt pār cilvēku, bet mēs varam ticībā pielūgt Viņu. Mums ir Dievs, kas ne tikai grib dot mums atsevišķas lietas, bet Viņš vēlas dāvināt pats sevi. Viņš mīl mūs un dod mums visu labāko, bet Viņš arī nepieņems no mums neko citu, kā vien pilnīgu, bezierunu pakļaušanos Viņam. Viņš negrib saņemt no mums atsevišķus mūsu darbus un tirgoties ar mums. Mīlestība nepazīst tirgošanos. Tā dod visu sevi un arī pretī sagaida pilnīgi visu. To saprotot, mums cilvēkiem rodas bailes, ka pazaudēsim sevi, savu pašnoteikšanos un brīvību. Tādēļ cilvēki ļoti tālredzīgi mēdz brīdināt – neaizraujies pārāk daudz ar baznīcas lietām, nekļūsti par fanātiķi, padomā vairāk pats par sevi utt. Tomēr Dieva priekšā nav iespējama neatkarība un pašnoteikšanās. Patiesību sakot, garīgās lietās cilvēkam nav nekādas brīvības. Mēs varam vai nu piederēt Dievam vai velnam, bet ne paši sev. Pretēja doma ir ilūzija, dziļš garīgs pašapmāns. Turklāt piederēt Dievam nenozīmē kaut ko zaudēt no savas cilvēcības, bet tieši iegūt. Tas nozīmē būt nevis izkropļotam, bet tādam, kādu Radītājs tevi radījis un iecerējis. Piederība Dievam, pilnīga atkarība no Viņa ir tas, kas dara mūs par īstiem cilvēkiem, patiesi brīviem un laimīgiem. To varētu palīdzēt saprast līdzība no mūsu cilvēkus dzīves.

Sieviete ir radīta kā vīrieša palīgs un īpaši garīgos jautājumos autoritātes ziņā ir pakļauta viņam. Patiesi laimīga tā būs tikai tad, ja atradīsies šādās attiecībās, tas ir, varēs gan pakļauties savam vīram, gan paļauties uz viņu. Tādēļ visi mūsdienu centieni pēc sievietes brīvības, neatkarības un pašnoteikšanās nav padarījuši sievietes laimīgākas. Tieši otrādi, tās kļuvušas nelaimīgākas un vientuļākas. Un tad vēl mēs redzam šo dīvaino spēli, kur sieviete saka vīrietim – es pakļaušos tev un tev piederēšu, bet tu pirms tam izpildi dažas manas vēlēšanās. Citiem vārdiem sakot, sievietes sāk tirgoties, cenšoties iemainīt kaut ko pret to, kas tām nemaz nepieder. Tieši tas pats notiek ar cilvēku vispār, viņa centienos atbrīvoties no Dieva. Velns ir licis cilvēcei noticēt, ka bez Dieva tā būs brīvāka un laimīgāka. Kad cilvēks beidzot ir pārliecinājies, ka tas tā nav un, ka bez Dieva viņš patiesībā ir kļuvis nelaimīgs, tad velns iedveš cilvēkam domu sākt ar Dievu tirgoties. Un tā cilvēks rada reliģiju. Tā rodas Nikodēmi, kas apsola dot Dievam daļu no savas brīvības, pretī prasot garantijas un kādus labumus. Tā nav ticība un tādēļ Kristus šādu tirgošanos noraida. Viņš zina, ka cilvēks ir tikai ubags, kam nav nekā, ko dot Dievam. Cilvēkam arī nav nekādu tiesību izvirzīt jebkādas prasības. Cilvēkam ir dots vienīgi pilnīgi uzticēties un paļauties uz Dievu, un ar pateicību saņemt visu, ko Dievs tam dod.

Joprojām juzdams Nikodēmam līdz un vēlēdamies viņam palīdzēt, Jēzus tikpat svinīgi un nopietni kā iepriekš saka: „Patiesi, patiesi Es tev saku: ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā!” (Jņ. 3:5) Īsi sakot, Jēzus mudina Nikodēmu iet pie Jāņa Kristītāja un likties kristīties. To farizeji darīt negribēja, jo Jānis uzsvēra, ka viņš kristījot grēciniekus. Jāņa Kristība bija grēku piedošanas Kristība, bet farizejiem šķita, ka viņiem tā nav vajadzīga. Viņi sevi par grēciniekiem neuzskatīja.

Jēzus, būdams labs un patiess mācītājs, nepamet veco farizeju neziņā, bet turpina tam skaidrot, kādēļ viņam tomēr šāda Kristība būtu nepieciešama: „Kas no miesas dzimis, ir miesa, un, kas no Gara dzimis ir gars.” (Jņ. 3:6). Miesa un asinis, Nikodēm, nevar iemantot Dieva valstību. Ar miesīgu dzimšanu, miesas darbiem un miesīgu gudrību nepietiek! Miesa arvien paliek miesa un, ja tu pēc miesas dzīvo, tad tev jāmirst. Ja gribi izglābties, tev Kristības ūdenī jāpiedzimst no jauna garīgi. Tādēļ „nebrīnies, ka Es tev esmu sacījis: tev jāpiedzimst no augšienes.” (Jņ. 3:7)



Acīmredzot Nikodēms tagad izskatījās tik apjucis, ka Jēzus kā mazam bērnam, turpina viņam skaidrot, kā notiek garīga dzimšana. Te Viņš izmanto vārdu spēli, jo ebreju valodā garu un vēju apzīmē ar vienu un to pašu vārdu, ruah. Protams, Nikodēm, tu ar savām miesīgajām acīm nevari redzēt kā cilvēks Kristībā garīgi piedzimst. Taču, tam nevajag tevi izbrīnīt, jo tu taču neredzi arī no kurienes un uz kurieni pūš vējš, bet tomēr tas pūš, un pūš tur, kur tas pats grib, tev atļauju neprasīdams. Tieši tā tas notiek arī ar ikvienu, kas piedzimis no Gara. Kristībā neredzami klātesošais Gars paveic savu darbu un dara cilvēku brīvu un nesaistītu ne ar kādiem likumiem, ne ar kādiem darbiem. Tas ir jauns cilvēks, kas ūdenī piedzimst no Gara, un šim jaunajam cilvēkam vairs nevajag nekādus likumus, jo pats pēc savas dabas viņš dara tikai un vienīgi to, kas ir labs. To dzirdot, Nikodēms turpina brīnīties: „Kā tas var notikt?” (Jņ. 3:9)



Tagad Jēzus vārdos ieskanas skarbākas notis: „Tu esi Israēla mācītājs un to nezini!” (Jņ. 3: 10) Nikodēm, tev taču vajadzēja mācīt citiem par garīgu dzimšanu un dzīvi, bet tu neko par to nezini. Un ne tikai tu viens, arī citi Israēla mācītāji paši ir šāda garīga akluma un tumsas varā. Tie nespēj palīdzēt ne sev, ne citiem. Turpretī Jānis Kristītājs un Es, mēs zinām, ko runājam un liecinām par to, ko esam redzējuši, bet jūs mūsu liecību nepieņemat. Ja nu jūs neticat, kad es jums stāstu par šīs zemes lietām, par vēju, par sēklas sēšanu un visu citu, kam ir līdzība ar šīs pasaules lietām, kuras jūs varat saprast ar prātu, tad kā gan jūs ticēsiet tādām lietām, kas ir garīgas, proti, Debesu lietas? Tām taču nav nekādas līdzības uz šīs zemes. Kā lai Es jums izskaidroju, ko nozīmē taisnošana ticībā bez darbiem ja tai nav nekādas līdzības šajā pasaulē? Šajā pasaulē jūs saņemat to, ko esat nopelnījuši, garīgajā pasaulē jums tiek par brīvu dots tas, ko jūs nopelnīt nevarat. Bet šī patiesība jums jāmācās no Rakstiem. Ne dabas pasaulē, ne cilvēku pieredzē tai nav nekādas līdzības. Un tālāk Kristus šo lielo pestīšanas noslēpumu, kas neviena cilvēka prātā un sirdī nav nācis, par ko nezina neviens šīs pasaules gudrais un filozofs, sāk skaidrot no Svētajiem Vecās Derības Rakstiem. Viņš stāsta par notikumu, kad Israēla tauta, nogurusi no pārbaudījumiem Sina tuksnesī, kurnēja un dumpojās pret Dievu. Tā vairs neticēja Viņa klātienei un vadībai. Kā sods tai tika uzsūtītas indīgas čūskas. Katram cilvēkam, ko čūska sadzēla, bija jāmirst. Tad Dievs lika Mozum izgatavot vara čūsku, pacelt un turēt to tautas priekšā. Ikviens, kas ticībā uzlūkoja šo čūsku tika izglābts. Šādi, indīgās čūskas - velna sakosti esam mēs, cilvēki. Mums vai nu jāmirst briesmīgā nāvē šīs pasaules tuksnesī vai arī ir jāpiedzimst garīgi – ticībā Dieva apsolījumam. Šis apsolījums nav ar prātu aptverams un saprotams, bet tas ir tikai viens vienīgs. Citas izvēles mums nav!

Lai to paskaidrotu, Kristus vispirms runā par savu nākšanu no Debesīm, kam nav nekā līdzīga bijis un arī nebūs. Vienīgi Cilvēka Dēls ir nokāpis no Debesīm. Tas ir, Viņš, Dieva Dēls ir pieņēmis cilvēka miesu un kļuvis par cilvēku. Viņš ir nācis šajā pasaulē, lai kļūtu par nāvei pakļautu cilvēku un tiktu paaugstināts pie krusta, kā čūska tuksnesī. Ikviens, kas raudzīsies uz Viņu, iegūs mūžīgo dzīvošanu, bet kas neticēs Viņam, tas mirs no velnišķās čūskas koduma. Tādējādi ticēt Viņam nozīmē piedzimt garīgi un dzīvot mūžīgi, bet neticēt - iet mūžīgā nāvē un pazušanā.

Tāpat kā Mozus pacēla vara čūsku tuksnesī un turēja to tautas acu priekšā, tāpat kā Kristus tika pienaglots pie krusta un karājās tur visas tautas acu priekšā, tā arī jūsu priekšā pēc brīža tiks pacelts Jaunās Derības kauss ar Kristus asinīm. Tāpat kā uzlūkojot vara čūsku vai pie krusta mirstošo Kristu, cilvēka prāts jūtas bezpalīdzīgs. Tas neredz neko citu, kā tikai radītas lietas vai mirstošu cilvēku. Taču jūdi, kas uzlūkoja vara čūsku ticībā Dieva vārdiem, ka čūska nesīs dzīvību, tika izglābti. Un ikviens, kas uzlūko krustā sisto Kristu tiek izglābts, ticēdams, ka Viņš pie krusta samaksā par visiem cilvēku grēkiem. Tāpat tiek izglābts arī ikviens, kas dzer no Jaunās Derības biķera, ticēdams, ka dzer Dieva Dēla asinis, kas izlietas par viņa grēkiem.

Kad nu jūs redzat šo biķeri paceltu, tad nāciet pie tā ar bailēm un drebēšanu, dziļā pazemībā, zinādami, ka nākat pie vissvētākā upura, kas upurēts par jūsu grēkiem. Raugieties ar ticības acīm uz Kristus miesu un asinīm un ēdiet un dzeriet šīs vienīgās zāles pret nāvi, velnu un elli. Šīs pasaules tuksnesī, kur visapkārt valda nāve, jums nav citu zāļu, kas spētu jums palīdzēt. Nāciet pie dzīvības Kunga un aizmirstiet pasauli un visas savas rūpes. Lieciet pie malas visu savu cilvēcisko gudrību un nemierīgo prātu, paceliet savas sirdis uz To Kungu, kas ir atnācis pie jums, ēdiet no Viņa galda, redziet, ka Viņš ir labs un dzīvojiet mūžīgi. Āmen.

---

¹ - R. Lenski, 577. – 579. Lpp.

² - Luters, 2008, 1173. Lpp. Un turpmāk.