Bagātība un nabadzība

Bija kāds bagāts vīrs; tas ģērbās purpurā un smalkā audeklā un dzīvoja ik dienas kārumā un līksmībā. Bet viņa durvju priekšā gulēja kāds nabags, vārdā Lācars, tas bija apklāts ar vātīm, un priecājās, ja varēja ēst druskas, kas krīt no bagātnieka galda. Un suņi nāca un laizīja viņa vātis.. Bet gadījās, ka nabagais nomira, un eņģeļi viņu aiznesa Ābrahāma klēpī. Arī bagātnieks nomira un tika apglabāts.. Un no elles, kur viņš cieta mokas, viņš pacēla savas acis un ieraudzīja Ābrahāmu no tālienes un Lācaru viņa klēpī. Tad viņš sauca stiprā balsī: Ābrahāma tēv, apžēlojies par mani un sūti Lācaru, lai tas iemērc pirksta galu ūdenī un dzesē manu mēli, jo es ciešu mokas šai liesmā! Bet Ābrahāms teica: piemini, dēls, ka tu savu labumu esi dabūjis, dzīvs būdams, turpretim Lācars - ļaunu. Tagad viņš tiek iepriecināts, bet tev jācieš mokas. Un turklāt starp mums un jums atrodas liels bezdibenis, ka tie, kas no šejienes vēlētos noiet pie jums, to nespētu, tāpat arī no jums pie mums. Bet tas teica: tad es tevi lūdzu, tēvs, sūti to uz mana tēva namu! Jo man ir pieci brāļi; lai viņš tos brīdina, ka arī tie nenonāk šinī moku vietā. Bet Ābrahāms atbildēja: tiem ir Mozus un pravieši, lai tie tos klausa. Bet tas sacīja: nē, Ābrahāma tēv, bet, ja kāds no mirušiem pie viņiem ietu, tad tie atgrieztos. Bet Ābrahāms viņam sacīja: ja tie neklausa Mozu un praviešus, tie neticēs arī tad, ja kāds no miroņiem celtos augšām. (Lk.16:19-31)



Veids, kādā baznīcas tēvi ir organizējuši Svēto Rakstu tekstus sprediķošanai, ir ļoti pamācošs. Tūdaļ pēc mācības par Svēto Garu un tā darbu, baznīcas tēvi mudina pievērsties stāstam par bagāto vīru un nabaga Lācaru, brīdinot no mantkārības un alkatības (Lk. 16: 19-31). Tātad baznīcas tēvi mantas un naudas kāri ir uzskatījuši par lielāko šķērsli Svētā Gara darbam.

Evaņģēlija stāsts par bagāto vīru un Lācaru atklāj lietu patieso būtību, parādot, ka cilvēka ārējais stāvoklis šajā pasaulē bieži vien ir maldinošs. Tas, kas bagāts šeit var izrādīties nabags mūžībā un otrādi, tas, kas nabags šeit, var izrādīties bagāts tur. Turklāt bagātajam būs grūti ieiet Dieva valstībā, bet nabadzība var būt arī Dieva svētība, tomēr ne bagātība ir kas, nedz nabadzība pati par sevi. Visiem mums reiz būs jāmirst - gan bagātajiem, gan nabagajiem. Neviens nevarēs paņemt sev mantu līdzi kapā. Izšķirīgais tad būs tas, kam šajā dzīvē piederējusi cilvēka sirds. Tie, kas būs paļāvušies uz Dievu, ieies mūžīgā priekā, bet tie, kas būs likuši savu cerību uz mantu, ieies nebeidzamās ciešanās ellē. Jēzus stāstā šo patiesību ilustrē Lācara vārds, kas latviski nozīmē - „tas, kam palīdz Dievs.” Savukārt bagātais vīrs vispār netiek saukts vārdā, jo viņa vārds nav rakstīts dzīvības grāmatā, bet Lācars – „tas, kam palīdz Dievs”, dzīvo mūžīgi! Cilvēku priekšā bagātā vīra vārds bija liels un nozīmīgs, bet Lācara vārds nenozīmēja pilnīgi neko. Savukārt Dieva priekšā Lācara vārds ir liels un nozīmīgs, jo ir rakstīts dzīvības grāmatā, bet bagātā vīra vārds vien tukša skaņa. Īsi sakot, ārējā labklājība nebūt neliecina par garīgu bagātību, un dvēseli ir iespējams viegli pārdot, bet nav iespējams to atpirkt par naudu. Turpinot pārdomas par šo tematu, pievērsīsimies kādai dižā krievu rakstnieka Aleksandra Solžeņicina runai, kas teikta Hārvardas Universitātē 1978. gadā.¹ Kritizējot Rietumu pasaulē valdošo materiālismu, rakstnieks vispirms norāda uz drosmes mazināšanos valdošajās aprindās, intelektuālajā elitē un visā Rietumu sabiedrībā kopumā. Valdošās birokrātu aprindas mēdz izgāzt savas dusmas pār mazām un vājām valstiņām, bet ir gļēvas lielvaru, agresoru un teroristu priekšā. Lai aizstāvētu sevi, savu ģimeni un valsti, cilvēkam vajadzētu būt gatavam mirt par savu dzīvi un pārliecību. Materiālisma un labklājības filozofijas gaisotnē izauklētā mūsdienu Rietumu paaudze uz šādu rīcību spējīga vairs nav. Tādēļ nākošais lielais karš, kam nebūt nav jābūt atomkaram, var izrādīties liktenīgs Rietumu pasaulei, kas ar savu gļēvulīgo materiālismu un maldīgo humānismu, un postošo sociālismu būs pati sev izrakusi kapu. Pēdējos gadu desmitos ikvienam Rietumu cilvēkam ir dāvāta brīvība un materiāli labumi tādā mērā, ka ikviens varētu justies laimīgs. Tomēr iekšējas laimes sajūtas vietā ir pieaugusi iekšēja psiholoģiska spriedze un depresija, jo cilvēki alkatīgi tiecas pēc arvien lielākas labklājības un bagātības. Šāda veida materiālisms pārņem cilvēka prātu un domas, radot nopietnus traucēkļus cilvēka garīgajai izaugsmei. Lielākajai cilvēku daļai Rietumu pasaulē ir nodrošināta tāda līmeņa materiālā labklājība, par kādu viņu tēvi un vectēvi pat neuzdrošinājās sapņot. Pretēji agrākiem laikiem tagadējās jaunatnes ideāli ir vienīgi materiāla labklājība, nauda un izklaides praktiski bez kādiem ierobežojumiem. Tomēr pat no bioloģijas ir zināms, ka galēja drošība un pārticība nenāk par labu dzīvam organismam. Tā nu mūsdienu Rietumu pasaules neremdināmā tieksme pēc labklājības arvien vairāk atklāj savu patieso seju – pagrimuma un pašiznīcināšanās tēlu. Vienīgā un pareizā izeja Rietumu cilvēkiem būtu ierobežot savas tieksmes pēc mantas un naudas un atkal pievērsties patiesām garīgām vērtībām.

Solžeņicina vārdi par materiālisma un labklājības ideoloģijas postošo raksturu, kas sagrauj cilvēku un sabiedrību no iekšienes, burtiski piepildījās nesenās krīzes laikā, kura nebūt vēl nav beigusies. Nav noslēpums, ka nesenā finanšu sistēmas krīze, kas izpostīja daudzu jo daudzu cilvēku dzīves, radās banku alkatības dēļ. Zaudējušas agrākos ienākumus no komisijas maksām par akciju tirgošanu, bankas radīja jaunus finanšu instrumentus, kas uz laiku tām nodrošināja milzīgu peļņu, bet beigu beigās noveda pašas bankas un to klientus līdz bankrotam. Šajā graujošo notikumu gaitā nepareizi būtu vainot tikai bankas, jo liela daļa vainas ir jāuzņemas arī banku klientiem un uzraudzības sistēmai, un visai sabiedrībai kopumā, kas alkatības dzīti ne tikai pieļāva šādu rīcību, bet tiešā veidā to stimulēja.²

Runājot par Krievijas nākotni A. Solžeņicins sacīja, ka viņš noteikti nevēloties, lai viņa tauta nekritiski pieņemtu Rietumu pasaules dzīves un uzskatu standartus. Ir grūti spriest, cik lielā mērā paši krievi ņēma vērā sava izcilā tautieša brīdinājumu, bet pavisam noteikti varam sacīt, ka mūsu latviešu tauta to ignorēja. Rietumu pasaules labklājības „evaņģēlijs” šeit tika uzņemts galēji nekritiski. Liela daļa vainas te jāuzņemas tieši valdībai un prezidentei, kas aplaudēja alkatībai un solīja „treknos gadus” un lielas pensijas, ja vien bez ierunām pieņemsim Rietumu diktētos noteikumus, iekļausimies Eiropas Savienībā, pieņemsim Rietumu dzīves standartus. Psiholoģiski nenobriedusi jaunajiem kapitālisma apstākļiem, tauta šos saukļus uztvēra ja ne gluži ar gavilēm, tad ar klusu cerību, ka tie tomēr piepildīsies gan. Tā mēs tikām maldināti un maldinājām paši sevi, jo labklājības vilinājums bija pārāk liels.

Bet ko šajā laikā darīja baznīca? Vai tā brīdināja tautu un rādīja tai piemēru. Godīgi un atklāti sakot, mēs bijām tādi paši kā visi citi un atstājām novārtā savu diženo misiju – kalpot par zemes sāli. Laikā, kad baznīca bija teoloģiski un garīgās dzīves ziņā spēcīga, tā spēja brīdināt cilvēkus no alkatības un mudināja uz mērenību un askētisku dzīves skatījumu. Pasaulīgai domāšanai arvien vairāk un vairāk ielaužoties baznīcā, tā šo spēju zaudēja. Tādi evaņģēlija teksti, kā stāsts par nabaga Lācaru un bagāto vīru tikai nodoti aizmirstībai, lai gan kopš baznīcas pastāvēšanas sākuma tie tika uzskatīti par ļoti svarīgiem un cauri gadsimtu gājumam kalpoja kā nemitīgs brīdinājums – sargieties no alkatības!

Lai cīnītos pret destruktīvo materiālisma postu, baznīcai un katram no mums atkal no jauna jāmācās augstu vērtēt garīgas vērtības un ideālus un savā laicīgajā dzīvē paļauties uz Dieva gādību. Īsā veidā šī mācība apkopota Lutera sniegtajā Apustuļu ticības apliecības skaidrojumā, kur tiek uzsvērts, ka Dievs mūs ne tikai ir radījis, bet arī ik dienas uztur un dod visu nepieciešamo. Tādējādi mēs tiekam mācīti saskatīt dzīvē gan tos veidus, ar kuru starpniecību Dievs mūs apgādā, gan apzināties, ka visu dāvanu devējs ir pats Dievs. To zinot un ņemot vērā, mēs tapsim gudri un zināsim, ka nav jācenšas izmantot katru izdevību, lai pakamptu iespējami daudz, bet mācīsimies apmierināties ar to, ko Dievs dod, būt pateicīgi, laimīgi un priecīgi, nevis kurnētāji un rūgtuma pilni skauģi. To, kā kristietim jāizturas pret mantu, mēs mācāmies no Desmit Dieva baušļiem, tādiem Bībeles stāstiem kā stāsts par bagāto vīru un Lācaru un arī no savas sirdsapziņas

Kādēļ tad cilvēki īsti tiecas pēc lielas naudas? Varbūt lai uzceltu baznīcu, skolu vai slimnīcu, vai palīdzētu citiem? Atbilde diemžēl nav mums glaimojoša – mēs vispirms paši gribam dzīvot arvien labāk, vieglāk un ērtāk. Tomēr dzīve ir īsa, bet mūžība gara. Ja nu mēs garo mūžību ziedojam īslaicīgiem šīs zemes priekiem un baudām – vai tad neesam muļķi? Mēs taču attiecībā uz šo dzīvi vēlamies izvairīties no ciešanām un baudīt prieku. Vai tad nav bezgala muļķīgi, ja aizmirstam mūžīgo dzīvi, kas mūs gaida? Vai ir vērts īslaicīga prieka dēļ riskēt ar mūžīgo dzīvību? Vai nav prātīgāk dzīves vilcienā kādu brīdi pastāvēt kājās, nekā par katru cenu censties iekārtoties guļamvagonā, lai pēc tam visu mūžību stāvētu kājās? Vai nav labāk piecelties un atdot savu vietu kādam citam, lai arī tas pasēž un atpūšas, ne tikai es vien? Citiem vārdiem sakot, mums no sava Debesu Tēva jāmācās būt žēlsirdīgiem. Esot žēlsirdīgi un palīdzot viens otram, mēs vieglāk varēsim sasniegt jauno pasauli. Kā gan mēs varam iet pie Tā Kunga galda un saņemt Viņa dārgās dāvanas, ja paši neko nevienam dāvināt negribam? Dot taču ir labāk nekā ņemt. Dāvinātājs ir lielāks par dāvanu ņēmēju. Tādēļ esiet nevis alkatīgi un mantkārīgi, bet žēlsirdīgi, laipni un draudzīgi, tāpat kā Dievs pret jums ir laipns, žēlsirdīgs un draudzīgs, tāda ir evaņģēlija mācība.

Kad šādas lietas tiek sacītas, tūdaļ kļūst dzirdamas satrauktas balsis – mums nav naudas, mēs nevaram! Te mums ikvienam vispirms vajadzētu padomāt par to, cik daudz naudas tiek tērēts greznumlietām, uzdzīvei, alkoholam, tukšām izklaidēm utt. Ļoti patiesi šajā sakarībā ir arī gudrā ķēniņa Salamana vārdi: „No kā bezdievīgais baidās, tas tam notiks.” (Sal.pam.10:24) Luters par to saka: „Ja bīstamies bada, tad bads mūs piemeklēs, un nelīdzēs nekāda zūdīšanās. Un, ja mēs, pat nebūdami trūkumā, esam tikpat norūpējušies kā bezdievīgie pagāni, un neko nedarām Dieva Vārda labā ar to, ko Viņš mums piešķīris šim uzdevumam, Viņš ļaus nākt pār mums tādiem laikiem, kad rūpju būs diezgan, taču ar tām nevarēsim sev palīdzēt.” Te Luters piebilst pārsteidzoši aktuālus vārdus: „Un, kad notiek tas, kas sākas tagad, kad nāk šī pārmērīgā dārdzība, tad mums notiek pēc taisnības, kā paši esam gribējuši.” Gribējuši vai negribējuši, bet pie daudzām posta lietām paši vien esam vainīgi. Tādēļ patiesi gudrs ir tas, kurš jau savlaicīgi jautā - kā tad īsti būtu pareizi jādzīvo un jāizturas pret tādām lietām kā manta un nauda? Te labu padomu atkal dod gudrais Salamans, jo viņš ir gan Svētā Gara iedvesmots rakstnieks, gan arī pieredzējis laicīgajā valdīšanā, labs cilvēku un dzīves pazinējs (Ps.127). Viņš zina, „cik veltīgi nopūlas neticība, rūpēdamās par savu vēderu, jo viss taču padots Dieva svētībai un aizsardzībai. Kur Viņš nesvētī, tur nepalīdz nekāds darbs. Kur Viņš nesargā, tur nepalīdz nekādas rūpes.” Pilnīgi pretēji domā pasaule un cilvēka prāts, kas uzskata, ka visas lietas jāvada ar savu padomu, visu panākot ar paša pūlēm un viltību. Tā vietā Salamans liek mums vērsties augšup, uz Dievu, un māca īstā ticībā izlūgties un gaidīt visu no Dieva. Tādējādi nama uzturēšanai arvien jānotiek ticībā, arvien atzīstot – „tas nav mūsu darbs, bet gan Dieva svētība un palīdzība.” Taču tas nenozīmē, ka cilvēkam nevajadzētu strādāt. „Darbs ir vajadzīgs, tikai pārticība un nama pilnība nav mūsu darba nopelns, bet Dieva labsirdības un svētības dāvana. Kur šī svētība tiek piedēvēta cilvēka darbiem, tur drīz vien ienāk kārības un rūpes, un cilvēks domā, ka, daudz strādādams, varēs daudz iegūt. Bet notiek pretējais – dažs strādā ārkārtīgi daudz, tomēr viņam gandrīz nav maizes, cits strādā rāmi, bet viņam veicas... Tādēļ strādā tā, ka neesi velti strādājis, jo velti strādā tas, kas zūdās un paļaujas uz savu darbu, domādams sevi uzturēt. Darbs ir tavs, bet nama uzturēšana un pārticība ir vienīgi Dieva ziņā.” Galvenā lieta, kas jāatceras šajā sakarībā, ir šī - ja tev labi veicas, tad pateicība pienākas Dievam, bet ja klājas sliktāk, tad nekādā gadījumā nav jākrīt izmisumā. Ja tu domāsi, ka viss atkarīgs tikai no tevis paša centieniem, tu tikai saniknosi Dievu un beigsi neticībā. „Bet ja tu gribi klusi un pareizi valdīt savu namu, tad paklausi, ņem sev to darbu, kas jādara tev, lai tu ēstu maizi ar sviedriem vaigā. Un nerūpējies par to, kā iztiksi, kā darbs uzcels un uzturēs tavu namu. Liec to visu Dieva rokās, ļauj Viņam rūpēties un uzcelt, uztici to Viņam, tad Viņš arī skaidri un bagātīgi noliks tavā priekšā visu, kas tev ar tavu darbu jāatrod un jāsaņem, jo kur Viņš nav nolicis, tur tu velti strādāsi un neko neatradīsi.” Dievs ir ielicis dabā dažādas dāvanas mums cilvēkiem. Mūsu uzdevums - ar savu darbu tās meklēt un saņemt. „Viss mūsu darbs nav nekas cits, kā vien atrast un saņemt Dieva žēlastību.” Tas pats, kas attiecas uz atsevišķu namu, attiecas arī uz pilsētu un valsti kopumā. Mums jārīkojas un jāstrādā tā, it kā viss būtu atkarīgas no mums pašiem, bet tomēr jāzina, ka visu saņemam tikai un vienīgi no Dieva žēlastības un svētības. „Ko palīdz mūsu daudzās rūpes un nodomi”, ja viss notiek tā, kā Dievs grib, un ne citādi?” Tādēļ vislabākais, ko varam darīt ir strādāt, nezūdīties par nākotni, bet ļaut par to gādāt Dievam. Ja gribam būt gudri un prātīgi un visu turēt savās rokās, tad mums ir jārēķinās ar „īpašām” Dieva rūpēm par mums, proti, gudrajiem „jātop piemuļķotiem viņu prātīgumā, viņu nodomiem jātop izjauktiem.” Cilvēks gan var domāt un plānot, bet visu tomēr paveic un dara Dievs. Tomēr tas nenozīmē, ka varēsim dzīvot mierā, jo „kur ir Dieva klātiene, tur jābūt arī sātana uzbrukumiem. Neticība un pasaules kārības nespēj paciest, ka kāds dievbijīgi dzīvo vai māca, tādēļ šādi nama tēvi un pilsētas nepaliek bez ienaidniekiem, kas viņus aprunā un izsmej. Bet tiem visiem pretī stāv mierinājums, ka galu galā tomēr varēsim ar godu pastāvēt.” Mēs gan redzam, ka velns samaitā valdības, ka cilvēki kļūst mantkārīgi un ļauni; ka godīgi darbi zaudē savu prestižu un neviens par tiem labprāt negrib maksāt; ka vispār strādāt godīgi un nopelnīt pienācīgi ir grūti, taču tādēļ nav jākrīt izmisumā. Dievbijīgiem cilvēkiem nav jāpilda savas sirdis ar rūgtumu, dusmām un zūdīšanos, bet viņi var droši pacelt savas acis uz Dievu, slavēt Viņu un pateikties Viņam. Viņi varam stāstīt savam Debesu Tēvam visu savās lūgšanās. Viņš var un grib palīdzēt un noteikti to arī darīs. Un pat ja mums dzīvē klātos kā nabaga Lācaram, tad tomēr mūs sagaida nevis bagātā vīra liktenis, bet mūžīgs prieks pie svētku galda debesīs kopā ar Ābrahāmu un visiem svētajiem. Āmen.

---

¹ - http://www.columbia.edu/cu/augustine/arch/solzhenitsyn/harvard1978.html

² - Michael Lewis. The Big Short: Inside the Doomsday Machine. New York, 2010.