Cilvēku atkarība

Bet Viņš sacīja tiem: “Kāds cilvēks taisīja lielu mielastu un bija ielūdzis daudz viesu. Un viņš sūtīja savu kalpu ap mielasta stundu, lai sacītu lūgtajiem viesiem: nāciet, jo tas ir sataisīts. Bet tie visi pēc kārtas sāka aizbildināties. Pirmais viņam sacīja: es esmu tīrumu pircis, un man jāiet to apskatīt. Lūdzu, aizbildini mani. Otrs sacīja: es esmu piecus jūgus vēršu pircis un eju tos aplūkot. Lūdzu, aizbildini mani. Trešais teica: es sievu esmu apņēmis, tāpēc nevaru noiet. Kalps pārnācis to atsacīja savam kungam. Tad nama tēvs tapa dusmīgs un pavēlēja kalpam: izej steigšus uz pilsētas ielām un gatvēm un ved šurp nabagus, kroplus, aklus un tizlus. Un kalps sacīja: kungs, ir darīts, kā tu pavēlējis, bet vēl ir vietas. Tad kungs sacīja kalpam: ej uz lielceļiem un sētmalēm un spied visus nākt iekšā, lai mans nams būtu pilns. Jo es jums saku, neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs manu mielastu.” (Lk.14:16-24)


„Kāds cilvēks taisīja lielu mielastu un bija ielūdzis daudz viesu.” Cilvēks, par kuru Jēzus stāsta savā līdzībā, ir pats Dievs, kas gatavo mielastu savai radībai. Cilvēki nav pašpietiekamas būtnes. Lai varētu dzīvot, mums ir nepieciešams ēdiens, ūdens, gaiss un noteikti ārējie apstākļi, noteikta temperatūra, atmosfēras spiediens un daudzas citas lietas, bez kurām mēs nevaram iztikt. Citiem vārdiem sakot, kādam visu laiku ir jārūpējas, lai uzturētu mūsu dzīvībai nepieciešamos apstākļus. Ir cilvēki, kas domā, ka tas viss notiek nejauši, to dara māte daba, vai kāds cits noslēpumains spēks. Tomēr ikviens, kurš kaut nedaudz būs iedziļinājies cilvēka esamības noslēpumos, būs spiests atzīt, ka pārāk liels ir šo sakritību skaits, kas nepieciešams, lai cilvēks dzīvotu. Tā piemēram, nepietiek tikai ar to, lai mums būtu ūdens, bet vēl ir vajadzīgs, lai šim ūdenim būtu visai apbrīnojamas īpašības, un tikai viss šo īpašību kopums spēj nodrošināt mūsu dzīvībai nepieciešamos apstākļus. Ja kaut kā no tā visa trūktu, mēs nevarētu uz šīs zemes dzīvot. Tas ir vien no daudzajiem iemesliem, kādēļ Bībele saka, ka tikai neprātīgs cilvēks var domāt, ka Dieva nav, un viss rodas un turpina pastāvēt pats no sevis. Ikviens, kurš nav galēji aizspriedumains un spēj šo jautājumu sakarīgi pārdomāt, būs spiests atzīt – Dievs ir! Protams, vislabāk to saprot ticīgie cilvēki, kas skaidri zina, kas ir Tas, kurš katru dienu rīko cilvēkiem mielastu, dodams dienišķo maizi, proti, visu, kas mums šai dzīvei un dzīvībai nepieciešams. Tādēļ ticīgi cilvēki katru dienu arī lūdz savam Debesu Tēvam: „Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien.”

Cilvēka atkarība no Dieva labvēlības attiecas ne tikai uz fizisko pasauli, bet vēl jo vairāk garīgo. Pēc grēkā krišanas mums cilvēkiem pilnīgi trūkst taisnīguma un svētuma. Mēs esam grēcinieki un tādēļ pilnīgi atkarīgi no Dieva žēlastības jeb grēku piedošanas. Ja mēs nevaram paši sev nodrošināt dzīvībai un dzīvošanai nepieciešamos apstākļus dabiskajā pasaulē, tad vēl jo vairāk tā tas ir garīgajā ziņā. Tikai žēlsirdīgā Dieva rūpes par mums spēj atdot mums zaudēto mūžīgo dzīvību. Būdams žēlsirdīgs Dievs, mūsu Debesu Tēvs turpina rūpēties par mums, un Viņš ir sagatavojis lielu, žēlastības pilnu mielastu, kurā Viņš nolēmis mums dot ēst tādu ēdienu un dzert tādu dzērienu, kas nepieciešams, lai mēs nemirtu, bet iegūtu mūžīgo dzīvošanu. Šis mielasts ir Evaņģēlijs jeb labā vēsts, ka Kristus dēļ Dievs piedod mums grēkus un dāvina Debesis. Šā mielasta pagatavošana Dievam prasīja daudz, daudz vairāk nekā tā, kas nepieciešams mūsu miesas uzturēšanai. Te Dievam nācās pašam savu Dēlu pakļaut briesmīgā mokām un ciešanām. Viņš izcieta briesmīgās Dieva dusmas mūsu vietā, dusmas, kas būtu jācieš mums mūžīgi. Būdams patiešām žēlsirdīgs Tēvs, uz šo grēku piedošanas mielastu Dievs ir ielūdzis visus cilvēkus, neviens netiek atstumts, visi ir aicināti. Nāc, ēd un dzer un dzīvo mūžīgi – saka Dievs.

Lai visi zinātu, ka mielasts patiešām ir sataisīts un cilvēkiem atliek tikai sēsties pie galda, ēst, dzert un līksmoties, Dievs ir izsūtījis savu kalpu, tas ir, Viņa baznīcu sludināt Evaņģēlija vēsti pa visu pasauli, un tā vēsta, ka arī tu esi aicināts, arī tevi Dievs gaida pie sevis. Ko nu te vajadzētu darīt cilvēkiem? Liekas, ka pats par sevi saprotams, ka viņiem pa galvu pa kaklu vajadzētu drāzties uz šo mielastu, lai būtu jau labu laiku iepriekš, ka tikai nenokavētu! Tomēr, pārsteidzoši, bet viss notiek citādi – cilvēki uz šo Dieva mielastu nebūt nesteidzas. Nē, tie drīzāk rīkojas pilnīgi pretēji, tie vienkārši negrib nākt un visi pēc kārtas sāk aizbildināties. Viens ir nopircis tīrumu, otrs vēršus, bet trešais apņēmis sievu un, protams, tiem nevienam nav laika, lai ierastos uz mielastu.
Protams, pirkt vēršus, tīrumu un apņemt sievu nav nekas slikts. Turklāt, ne vēršu, ne tīruma pirkšana, nedz sievas apņemšana nevienam netraucē nākt uz baznīcu, lai piedalītos Debesu Tēva rīkotajā dzīvības mielastā. Slikti ir tas, ka cilvēki nevēlas nākt uz šo mielastu un turklāt izdomā sev dažādus muļķīgus aizbildinājumus, lai nebūtu to jādara.

Labi, iedomāsimies situāciju: jūs esat ļoti bagāts cilvēks un palīdzat apkārtējiem ļaudīm, izdalot tiem pārtiku. Tad kādu dienu jūs uzzināt, ka vienam no jūsu paziņām ir liels parāds bankā, viņš to nevar nomaksāt un viņam draud atņemt māju. Jūs iežēlojaties par šo cilvēku, sarunājat ar bankas vadību un ierodaties bankā, lai segtu viņa parādus. Vēl ir vajadzīgs tikai, lai ierastos pats šis cilvēks. Viņam no bankas ir izsūtīts aicinājums, bet.. viņš nenāk. Jūs gaidāt, bet šā cilvēka kā nav tā nav, un tā viņš arī neatnāk. Nākošajā nedēļā jūs satiekat viņu un vaicājat – kādēļ tu neatnāci, es gribēju nomaksāt visu tavu parādu? Bet šis cilvēks atbild, es jau gribēju iet, bet redzi tas norunātais laiks bija tas, kurā Jūs parasti izdalāt pārtiku. Tā nu es nevarēju atnākt, jo gribēju saņemt savu pārtikas daļu. Sakiet man, ko jūs domātu par šādu cilvēku? Jūs teiktu vai nu tu esi traks vai bezkauņa un savu dāvanu atdotu citiem.

Tā nu tas ir. Dieva Dēls ir izcietis milzīgas ciešanas visu cilvēku labā. Viņš aicina tos, lai dotu tiem zāles pret nāvi, velnu un elli, bet cilvēki saka: man jāsēj un jāpļauj, man ir jauna sieva, man jāizklaidējas, man bērniem ir dažādi pasākumi un man jādara vēl daudzas citas lietas. Kā jūs domājat, ko Dievs domā par šiem cilvēkiem? Kristus stāsta, ka Viņš kļūst dusmīgs un tagad atsakās šos aicinātos ļaudis uzņemt savā valstībā. „Neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs manu mielastu.” - tā saka Dievs. Tā vietā Viņš sūta kalpu pie tādiem ļaudīm, kas klejo pa lielceļiem un vārtās pa sētmalēm, aicina viņus un dara par Debesu valstībai cienīgiem ļaudīm. Tieši tā, kā mēs dzirdējām pagājušajā svētdienā, ka bagātais vīrs nokļuva ellē, bet Debesu valstības mielastā - nabaga Lācars.

Mīļie draugi, mums jāatceras, ka katru svētdienu mēs tiekam aicināti uz Tā Kunga mielastu, un ja Viņš mūs aicina šajā laikā, tad pārējām lietām mums jāatrod cits laiks, ja vien negribam kļūt par galīgiem muļķiem un izbaudīt Dieva dusmas. Tas, kurš mūs aicina uz savu valstību nav kāds parasts cilvēks vai pat ķēniņš, bet gan visvarenais Dievs! Kādai gan ir jābūt tavai sirdij, ja tu šo žēlastības pilno aicinājumu vari neievērot un darīt ko citu! Vai var būt lielāka muļķība un briesmīgāks apvainojums Dievam! Dievs upurē savu Dēlu tevis labā, un tu saki - zini man nav laika, man ir daudz citu rūpju un raižu utt. Kristus atbild, ka šādā gadījumā tu neiemantosi Dieva žēlastību, bet Viņa dusmas paliks uz tevi. Arī savu dzīvi un darbu tu pakļausi sevi lāstam, un labības vietā tev izaugs dadži.

Dārgumu dārgumus, svētumu svētumus Dievs tev grib šodien dot. Sava Dēla miesu un asinis, grēku piedošanu un mūžīgu dzīvošanu, un svētīgs tu esi, ja esi Viņa namā, lai visas šīs brīnišķīgās dāvanas saņemtu. Āmen.