Atbrīvot no velna varas

Bet visādi muitnieki un grēcinieki pulcējās ap Viņu, lai klausītos Viņu. Un farizeji un rakstu mācītāji kurnēja un sacīja: “Šis pieņem grēciniekus un ēd kopā ar tiem.” Tad Viņš tiem stāstīja šādu līdzību: “Kurš no jūsu vidus, kam ir simts avis un kas vienu no tām pazaudējis, neatstāj visas deviņdesmit deviņas tuksnesī, lai ietu pakaļ pazudušajai, līdz kamēr tas to atradīs? Un, to atradis, tas prieka pilns to ceļ uz saviem pleciem un, mājās nācis, sasauc savus draugus un kaimiņus un tiem saka: priecājieties ar mani, jo es savu pazudušo avi esmu atradis. Es jums saku, tāpat būs lielāks prieks debesīs par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga. Vai arī - kura sieva, ja tai ir desmit graši un tā vienu no tiem ir pazaudējusi, neaizdedzina sveci un neizmēž māju, rūpīgi meklēdama, līdz kamēr tā to atrod? Un, atradusi to, tā sasauc savas draudzenes un kaimiņienes un saka: priecājieties ar mani, jo es savu grasi esmu atradusi, ko biju pazaudējusi. Gluži tāpat, es jums saku, ir prieks Dieva eņģeļiem par vienu grēcinieku, kas atgriežas.” (Lk.15:1-10)


Par savu sūtību šajā pasaulē, Jēzus saka, ka Viņš ir nācis iznīcināt velna darbus, tas ir, atbrīvot cilvēkus no velna varas. Kas tad velna vara ir? Velna vara ir meli. Vispirms velns ieved cilvēku grēkā, ar saviem meliem pievildams viņu un iestāstīdams, ka cilvēks ir labs, bet Dievs slikts. Pēc tam, kad cilvēks velnam noticējis, velns tiešā ceļā dodas pie Dieva un saka – lūk, grēcinieks, Tev tas jāsūta uz elli, jo viņš tāpat kā es uzskata sevi par labu, bet Tevi, Dievs, par sliktu. Viņa vieta ir kopā ar mani ellē! Ko šajā gadījumā dara Dievs? Viņš rīkojas galēji neparasti, proti, Viņš nevis iznīcina savu nepaklausīgo radību, bet Viņa Dēls kļūst par cilvēku un ierodas šajā pasaulē, lai sludinātu patiesību, samaksātu par cilvēku grēkiem un atvestu viņus atpakaļ pie Dieva. Un tā mēs evaņģēlijos lasām, ka Kristus kā vienkāršs cilvēks staigā apkārt pa visu zemi, sludina patiesību, strīdas ar saviem pretiniekiem, dziedina slimos un izdzen ļaunos garus. Kā redzat, viņš neceļ baznīcas, nedibina korus, dāmu komitejas un jauniešu pulciņus. Viņš netērpjas arī savādās drēbēs, neliek sev galvā lielu cepuri, nedibina klosterus un neorganizē svētceļojumus. Turpretī Viņš saka, ka Dieva valstība nenāk ārīgi redzamā veidā, un ka Viņš nācis ārstēt nevis veselos, bet slimos. Kāds pāvests varbūt arī ir spējis to saprast, bet neviens nekad nav varējis ko tādu pieņemt. To nesaprot un nepieņem arī daudzas citas baznīcas un kristieši, kas slimo ar šīs pasaules slimību, proti, tie mēģina celt paradīzi zemes virsū. Tā kā to nav iespējams izdarīt lielā mērogā, tad tie cenšas radīt savu mazu, mīļu paradīzīti, kur kultivēt savas reliģiskās tradīcijas. Tā nu mūsdienās mēs vērojam to pašu, kas bija redzams Jēzus laikā, proti, farizejus un rakstu mācītājus, kas veido savu paradīzi šeit uz zemes un Jēzu, kurš sludina Evaņģēliju un ap kuru pulcējas muitnieki uz grēcinieki. Tāpat kā toreiz, arī mūsu dienās farizeji kurn pret Kristu –viņš nevar būt dievbijīgs cilvēks, jo viņš „pieņem grēciniekus un ēd kopā ar tiem.”

Sastopoties ar šo augstprātīgo muļķību, Kristus tiem stāsta līdzības par pazudušo avi un grasi: Katrs, kam pazudusi avs, ies to meklēt, un katrs, kam pazudis naudas gabals, meklēs to, kamēr atradīs. Atrašanas brīdis būs prieka un līksmības pilns. Tieši tāpat rīkojas arī Kristus, kas nācis šajā pasaulē, lai meklētu savas pazudušās avis un grašus. Kad Viņš kādu no tiem atrod, debesīs valda neaprakstāms prieks. „Es jums saku, tāpat būs lielāks prieks debesīs par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisnajiem, kam atgriešanās nav vajadzīga.” Tātad Kristus ir nācis meklēt un glābt grēciniekus. Lai to paveiktu, Viņš pats, svēts būdams, ir kļuvis par grēcinieku citu vietā un dāvājis tiem savu taisnību. Savai baznīcai Viņš devis līdzīgu uzdevumu, jo dodams tai Svēto Garu un varu piedot grēkus, Viņš saka – „kā Tēvs mani sūtījis, tā es jūs sūtu.” Tā nu baznīcas uzdevums ir vienkāršs un skaidrs – ar bauslību aicināt atgriezties no grēkiem; tiem, kas nožēlo grēkus, sludināt grēku piedošanas Evaņģēliju; kristīt un mācīt Dieva tautu. Ja baznīca nopietni ķeras pie grēcinieku glābšanas uzdevuma, tad citām lietām tai vienkārši neatliek laika. Tātad mūsu uzdevums ir meklēt pazudušo avi, bet izdibināt, kas ir pārējās deviņdesmit deviņas avis, mums pašreiz nav laika. Šo nodarbi atvēlēsim svētceļniekiem un citiem, kam daudz brīva laika.

Tā nu tava sirds var līksmot, jo Tu esi pazudusī avs, kuru Kristus ir atradis un uz saviem pleciem nes mājās. Tu esi pazudušais grasis, kas jau esi sievas rokā un par kuru priecājas visi Dieva eņģeļi. Un tagad tev ir jādara tas, ko darījis ir Kristus, proti, jāmeklē pazudušās avis un graši un jāatdod tiem sava taisnība un savs gods. Pasaule un reliģiski ļaudis to saprast nespēj. Viņi vienmēr ir augstprātīgi un egoistiski liekuļi, kas lūgšanas vietā aprunā un glābšanas vietā pazudina. Turpretī ticīgs cilvēks, ieraugot ēzeli, nesmejas par viņu, bet zina, ka pašam viņam ir tā pati miesa un asinis. Ieraugot grēcinieku, viņš nerauc degunu, bet dodas uz savu kambari, lai lūgtu par viņu, pēc tam meklē viņu un runā ar viņu. Tāpat kā Kristus nes tevi, tev jānolaižas no saviem augstumiem un jāiebrien grēcinieka dubļos – tikpat dziļi, cik tajos iestidzis viņš un jāmēģina viņu dabūt no šiem dubļiem ārā. „Tādēļ”, saka Luters, „saskaņā ar Dieva spriedumu – uz zemes nav lielāka grēka kā tas, ko dievbijīgi vīri, sievas un jaunavas dara, nicinot tos, kuri dara grēkus. Šie dievbijīgie ļaudis grib paturēt savas dāvanas tikai sev; tie kļūst uzpūtīgi un nicina savu tuvāko.” Dievs piemeklē šādus cilvēkus un liek tiem krist smagos grēkos, lai tie beidzot saprastu, ka pēc savas dabas nav nekas vairāk, kā parasti ēzeļi, kas nes savu vecā cilvēka nastu.

Tā nu šīs dienas evaņģēlija stāsts mums ir pielicis pilnas rokas ar darbu – tā kā tagad mēs zinām, ka šajā pasaulē dzīvojam, lai glābtu grēciniekus no velna varas, tad mums jālūdz Dievs par katru no tiem, kas vēl mīt grēka varā un jācenšas viņu vest pie atgriešanās. Savukārt savas pestīšanas labad mums nav jādara vairs nekas, jo Kristus visu ir izdarījis mūsu vietā. Šodien atkal Viņš mums ir uzklājis savu Galdu un pie tā pats paēdinās savas atrastās avis ar savu miesu un asinīm, kas izlietas grēku piedošanai. Tā mēs atkal tiksim paēdināti un padzirdīti ar zālēm pret grēku un nāvi. Slava gods un pateicība mūsu mīļajam Kungs, kurš izglābis mūs no šīs pasaules sodības