Atkl.21:6
-
Es iztvīkušam došu no dzīvības ūdens avota bez maksas.
Uzveikt dabas spēkus
Autors
Ilārs Plūme
2010. gada 14. marts
Pēc tam Jēzus pārcēlās pāri Galilejas, tas ir, Tiberijas, jūrai. Bet Viņam sekoja liels ļaužu pulks, tāpēc ka tie redzēja tās zīmes, ko Viņš darīja slimajiem. Tad Jēzus uzkāpa kalnā un tur apsēdās ar Saviem mācekļiem. Bet Pashā, jūdu svētki bija tuvu. Kad Jēzus, acis pacēlis, redzēja, ka daudz ļaužu nāk pie Viņa, Viņš sacīja uz Filipu: “Kur pirksim maizi, lai viņiem būtu ko ēst?” Bet to Viņš sacīja, viņu pārbaudīdams, jo pats gan zināja, ko gribēja darīt. Filips Viņam atbildēja: “Par divi simti sudraba gabaliem maizes nepietiek, lai katram tiktu kāds mazums.” Tad viens no Viņa mācekļiem, Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, Viņam saka: “Šeit ir kāds zēns, tam ir piecas miežu maizes un divi zivis; bet kas tas ir tik daudz ļaudīm?” Jēzus sacīja: “Lieciet, lai ļaudis apsēstas!” Bet tur bija daudz zāles tanī vietā. Tad tie apsēdās - vīru vien kādi pieci tūkstoši. Tad Jēzus ņēma maizes un, teicis pateicības vārdus, izdalīja tās tiem, kas bija apsēdušies; tāpat arī no zivīm, cik tiem gribējās. Bet, kad viņi bija paēduši, Viņš sacīja Saviem mācekļiem: “Salasait atlikušās druskas, lai nekas neiet bojā!” Tad tie salasīja tās un piepildīja divpadsmit grozus ar druskām, kas no piecām miežu maizēm bija atlikušas tiem, kas bija ēduši. Kad nu ļaudis redzēja, kādu zīmi Viņš bija darījis, tie sacīja: “Šis tiešām ir tas pravietis, kam jānāk pasaulē.” Bet, Jēzus manīdams, ka viņi taisās nākt, lai Viņu ar varu ņemtu un celtu par ķēniņu, viens pats atkal uzkāpa kalnā. (Jņ.6:1-15)
Trīs iepriekšējās svētdienās baznīcas tēvu izvēlētie evaņģēlija teksti mums stāstīja par Jēzus uzvaru pār velnu un ļaunajiem gariem. Viņš ne tikai uzveica velnu tuksnesī, bet palīdzēja arī daudziem cilvēkiem atbrīvoties no dēmoniskas apsēstības. Šodien evaņģēlists Jānis mums stāsta, ka Jēzus ir dziedinājis arī daudzas slimības, un tādēļ cilvēki lieliem pulkiem nākuši pie Viņa. Kādā no šādām reizēm, redzēdams, ka ļaudīm nav ko ēst, Jēzus paēdināja vairākus tūkstošus tikai ar piecām maizēm un divām zivīm. Par šo Viņa brīnumdarbu mēs runāsim šodien. Tajā atklājas gan Jēzus rūpes par trūkumcietējiem, gan Viņa dievišķums, gan Viņa kategoriskā nevēlēšanās pakļauties pūļa prasībām.
Mēs dzīvojam kritušā, grēka samaitātā pasaulē, kur cilvēkus ikdienas apdraud dažādas briesmas. Viena no nepatīkamākajām lietām, ar ko jāsastopas šajā pasaulē, ir iztikas trūkums. Tas liek cilvēkiem raizēties, zūdīties un izbailēs jautāt – ko ēdīsim, dzersim un vilksim mugurā? Šīs raizes un zūdīšanos Jēzus raksturo kā pagāniskas. Tās piemīt cilvēkiem, kuri diezgan labi pazīst šo pasauli, taču maz ko zina par tās radītāju – Dievu. Naivā apmātībā šādi ļaudis uzskata, ka daba ir radusies pati no sevis un pati sevi arī uztur. Padarīdami dabu par savu elku, cilvēki zaudē drošības sajūtu un paļāvību uz Dievu, kas ir raksturīga ticīgiem cilvēkiem. Ja daba ir tikai nejaušības rezultātā veidojušies bezpersoniski spēki, tad kā gan es varu cerēt uz šādu spēku labvēlību? Pieņemot šādu pasaules uzskatu cilvēkam atliek vai nu mēģināt dabas spēkus pielabināt, kā to darīja pagāni senāk, vai arī censties pakļaut un izmantot dabu ar varu, kā to mēģina darīt mūsdienu cilvēki. Tomēr ne vieni, ne otri nekad nejūtas īsti droši, jo dabas spēki ir un paliek tiem naidīgi un neuzveicami. Vēl joprojām viena no lielajām zinātnes problēmām ir jautājums par cilvēces paēdināšanu, jo aptuveni puse pasaules iedzīvotāju ir spiesti iztikt ar pāris dolāriem dienā.
Kopš seniem laikiem apsviedīgi ļaudis ir ievērojuši, ka jautājums par iztiku ir viens no nopietnākajiem cilvēka jautājumiem uz šīs zemes. Tādēļ cenšoties iemantot pārējo cilvēku uzticību un labvēlību, tie ir solījuši radīt pārticības valsti – kaut ko līdzīgu paradīzei zemes virsū. Tā tas, piemēram, notika krievu revolūcijas laikā, kad cilvēkiem tika apsolīta jauna pasaule ar jaunu kārtību, kur nevienam nekad netrūks ne ēdamā, ne dzeramā. Tomēr elks izrādījās nepielabināms un daba neuzveicama -mežiem un laukiem bagātajā Krievijā daudzus gadu desmitus cilvēki smagi cieta no sala un pārtikas trūkuma. Visā savā 70 gadu ilgajā vēsturē šī bezdievju valsts ne tikai neiemantoja pārticību, bet tā arī nespēja nodrošināt savus iedzīvotājus ar pirmās nepieciešamības precēm. Pat šīs valsts pastāvēšanas ekonomiski labākos gadus raksturoja dažādu preču deficīts jeb trūkums. Ar saviem propagandas solījumiem jaunās pasaules cēlēji vienkārši vēlējās iemantot lētticīgu cilvēku atbalstu. Līdzīgi rīkojās arī Hitlers Vācijā, un līdzīgi rīkojas arī daudzi mūsdienu politiķi, kas sola daudz, bet dod maz.
Pavisam citādi rīkojās Jēzus. Ieraudzījis ļaužu pulkus, kas meklēja pie Viņa palīdzību, Viņš no sirds iežēlojās par tiem. Paņēmis no kāda zēna divas zivis un piecas maizes, Viņš ar tām paēdina vairākus tūkstošus cilvēku un vēl daudz pārtikas paliek pāri. To pašu mēģināja darīt komunisti un joprojām dara dažādi sociālisti, atņemot tiem, kam ir un izdalot tiem, kam nav. Velns arvien ir Dieva mērkaķis. Viņš grib darīt tā, kā Dievs dara, bet tikai viņam nekas no tā nesanāk. Tā arī komunisti un sociālisti grib rīkoties tā, kā darīja Jēzus, bet kaut kas būtisks tiem pietrūkst. Tie gan atņem cilvēkiem mantu un dažreiz pat cenšas to izdalīt citiem, bet beigu beigās izrādās, ka paēdis nav neviens. Turpretī Jēzus ar pavisam niecīgu pārtikas daudzumu paēdina daudzus tūkstošus un vēl daudz ēdamā paliek pāri. Kādēļ tā notiek? Atbilde ir pavisam vienkārša: komunisti mēģināja stāties Dieva vietā, taču Dieva darbus veikt nespēja un palika tukšā; tāpat rīkojas arī daudzi mūsdienu politiķi; turpretī Jēzus, būdams patiess Dievs, rīkojas kā īsts kalps. Parasti Viņš paēdināja cilvēkus ar dabas starpniecību, bet šādā brīdī, kad parastā lietu kārtība nespēj ļaudīm nodrošināt pārtiku, Viņš savus sekotājus paēdina neparastā veidā. Mēs to saucam par brīnumu. Taču tāds pats brīnums ir tas, ka, iemetot zemē graudu, mēs varam saņemt divdesmit graudus vietā. To visu paveic tas pats Dievs. Ar savu brīnumdarbu Jēzus parāda, ka Viņš ir Dievs, ka Viņam rūp Viņa ļaužu liktenis un, ka tie var nebīstoties Viņam sekot, jo Viņš tos nekad nepametīs, bet arvien uzturēs.
Pavisam citādi tas ir ar daudzajiem varas tīkotājiem. Tie gandrīz visi sola to, ko, pirmkārt, neviens nespēj pildīt. Kā gan tie var nodrošināt labklājību, ja tā ir atkarīga vienīgi no Dieva! Ja Dievs dos, tad viss būs! Ja Dievs nedos, nekas nebūs! Tomēr cilvēki ir lētticīgi. Jēzum, kas var dot, tie neuzticas, bet viltvāržiem, kas paši no sevis nevar dot neko, tie labprāt tic un tiek pievilti. Notiek tā, kā Dievs ir sacījis, – nolādēts ir tas, kas paļaujas uz cilvēkiem. Atmetot Dieva vārdu un aizstājot to ar cilvēcisku viltību, nopelnīt var tikai pātagu.
Šīsdienas evaņģēlijā mēs lasām par vēl kādu raksturīgu lietu. Kad Jēzus ir paēdinājis ļaudis, tie savā neprātā ar varu vēlas celt Viņu par laicīgu ķēniņu. Viņš ļaudīm šķiet tāds, kādu ķēniņu viņi grib, proti, Viņš tos dziedina un pabaro. Tomēr Jēzus nevēlas kļūt par šīs zemes ķēniņu. Viņš jau ir patiesais Debesu un zemes valdnieks pats pēc savas dabas, un Viņš nav nācis pasaulē, lai valdītu kā laicīgs ķēniņš, bet lai iznīcinātu velna varu un darītu cilvēkus brīvus no grēka, elles un nāves. Tādēļ tiklīdz Jēzus noprot, ka cilvēki Viņu grib ar varu celt par ķēniņu, tā Viņš dodas prom. Cilvēcīga vara un gods Viņam nav vajadzīgi.
Pavisam citādi, protams, rīkojas varas tīkotāji - politiķi. Tie visiem sola visu ar vienu nolūku – iegūt varu. Jau iepriekš tie labi zina, ka neko no solītā nespēs pildīt, bet tā kā cilvēki grib, lai viņus krāpj, tad politiķi to arī dara, kaut pildīt savus solījumus nevar un negrib.
Pavisam pretēji rīkojas Jēzus. Viņš arvien spēj pildīt to, ko sola un nekādu atmaksu par to Viņš negaida. Tā nu šodien Viņš tev atkal apsola rūpēties par tevi, dot tev ēdienu un dzērienu, apģērbu un citas lietas – laulāto draugu, bērnus, mājas, laukus un visu, kas tev dzīvē nepieciešams un tev vēl paliks pāri, lai varētu palīdzēt citiem. Turklāt Viņš ir Ķēniņš, kas grib un var tev dot daudz ko vairāk! Viņš var un grib piedot tavus grēkus un dāvāt tev arī mūžīgo dzīvošanu. Par ķīlu tam, lai tu ticētu Viņam un paļautos uz Viņu, Viņš tev Altāra Sakramentā atkal dos vislielāko dārgumu – pats savu miesu un asinis. Tās darīs tevi šķīstu un dos daudz, daudz vairāk nekā spēj dot jebkura bagātība. Tās dos tev mieru ar tavu Radītāju. Un ja Dievs ir tavs draugs, tad ko gan tu vairāk vari vēlēties? Tad tev atliek vienīgi priecāties. Tieši tā arī latīņu baznīcas tēvi ir nosaukuši šo baznīcas gada svētdienu – Laetare jeb latviešu valodā – priecājies! Āmen.