ES ESMU

Kurš no jums Man var uzrādīt kādu grēku? Bet, ja Es runāju patiesību, kāpēc jūs neticat Man? Kas no Dieva ir, dzird Dieva vārdus. Tāpēc jūs nedzirdat, ka neesat no Dieva.” Jūdi Viņam atbildēja: “Vai mēs pareizi nesakām, ka Tu esi samarietis un ka Tevī ir velns?” Jēzus atbildēja: “Manī nav velna, bet Es dodu godu Savam Tēvam, jūs turpretim laupāt Man godu. Bet Es nemeklēju Savu godu; ir Viens, kas meklē un spriež tiesu. Patiesi, patiesi Es jums saku: ja kas Manus vārdus turēs, tas nāves neredzēs nemūžam!” Tad jūdi Viņam sacīja: “Nu mēs zinām, ka Tevī ir velns. Ābrahāms ir miris un pravieši, un Tu saki: kas Manus vārdus turēs, nebaudīs nāves nemūžam! Vai Tu esi lielāks nekā mūsu tēvs Ābrahāms, kas ir miris, tāpat kā pravieši ir miruši? Par ko Tu Sevi dari?” Jēzus atbildēja: “Ja Es pats Sevi ceļu godā, Mans gods nav nekas. Bet Tas, kas Mani ceļ godā, ir Mans Tēvs, ko jūs saucat par savu Dievu. Jūs viņu nepazīstat, bet Es Viņu pazīstu. Ja Es sacītu, ka nepazīstu Viņu, Es būtu melis līdzīgs jums. Bet Es Viņu pazīstu un turu Viņa vārdus. Jūsu tēvs Ābrahāms kļuva līksms, noprazdams, ka redzēs Manu dienu, un viņš to redzēja un priecājās par to.” Tad jūdi Viņam sacīja: “Tev vēl nav piecdesmit gadu, un Tu būtu Ābrahāmu redzējis?” Jēzus atbildēja viņiem: “Patiesi, patiesi Es jums saku: pirms Ābrahāms tapa, esmu Es.” Tad viņi pacēla akmeņus, lai mestu tos uz Viņu. Bet Jēzus paslēpās un izgāja no Tempļa ārā. (Jņ.8:46-59)


Kāds ir Tavs vārds? Kā Tevi sauc? – jautā Mozus Dievam. „ES ESMU, kas ES ESMU” – skan atbilde no degošā ērkšķu krūma tuksnesī (2. Moz. 3:14). ES ESMU ir mans vārds. ES vienīgais pastāvu pats no sevis un nav iespējams, ka Manis nebūtu. Šā vienīgā patiesā Dieva ES ESMU jeb ebrejiski JAHVE vadībā Israēla tauta pamet verdzības zemi Ēģiptē un dodas uz apsolīto zemi Kanaānu, ko arī laimīgi sasniedz. Tomēr pēc vairākiem gadsimtiem savas bezdievības dēļ izredzētā tauta pazaudē apsolīto zemi un tiek aizvesta trimdā uz Bābeli. Trimdas laikam tuvojoties beigām, Dievs atkal izredz kādu vīru, šoreiz pravieti Jesaju, kam jākļūst par Viņa muti un jāsaka Isaraēla bērniem tā: „Jūs esat Mani liecinieki,” tā saka Tas Kungs, „un jūs esat Mani kalpi, ko Es esmu izredzējis, lai jūs to atzīstat un Man ticat, kas Es tas Esmu. Priekš Manis neviena cita Dieva nav bijis un pēc Manis neviena cita arī nebūs, vienīgi ES esmu Tas Kungs, bez Manis nav cita Glābēja.” Tā Dievs, kurš vienkārši ir, kura vārds ir - ES ESMU - atkal uzrunā tautu kā tās vienīgais un patiesais Glābējs. Šie divi momenti Israēla vēsturē ļauj mums ieraudzīt vareno Israēla Dievu ES ESMU nevis kā kādas atsevišķas tautas, bet visas cilvēces vienīgo patieso Dievu. Šīs dienas evaņģēlija teksts mūs pārceļ mums tuvākā laikā, īpašā vēstures brīdī ļaujot ieraudzīt ES ESMU daudz tuvāk, nekā to redzēja Mozus un Jesaja.

Ritēja Saiešanas telts svētki, ko tautā sauca arī par Būdiņu svētkiem. Šajās nedēļu ilgajās svētku dienās jūdu tauta dzīvoja teltīs un pieminēja glābšanu no verdzības un ieiešanu Apsolītajā zemē. Šajās dienās svētku dalībnieki vēroja, kā priesteri ar zelta kausu smēla ūdeni no Salamana dīķiem un nesa to uz Templi. Procesijas laikā skanēja taures un atkal un atkal tika atkārtoti pravieša Jesajas vārdi: „Un jūs smelsit ar prieku ūdeni no pestīšanas avotiem.” (Jes. 12:3) Klausoties šajos vārdos, svētku dalībnieki māja ar palmu zariem un priecīgi slavēja Dievu. Pēdējā, astotajā svētku dienā šī ceremonija nenotika, norādot, ka Glābējs - Mesija jeb Kristus vēl nav atnācis. Šajā dziļi simboliskajā dienā pēkšņi visu priekšā parādās Jēzus, saukdams: „Ja kam slāpst, tas lai nāk pie manis un dzer!” (Jņ. 7: 37) Tas izraisīja satraukumu, diskusijas un šķelšanos tautas starpā. Viņš ir pravieša sludinātais pestīšanas avots, Viņš ir Kristus – sacīja vieni. Savukārt citi kopā ar jūdu augstāko vadību tos centās apklusināt ar lāstiem, saukdami – vai no Galilejas var nākt, kas labs!

Tālāk evaņģēlists mums rāda nākošo ainu: Tuvojoties vakaram, šajā svētku laikā katru dienu Templī tika iedegti milzīgi gaismekļi, kuru gaismā tauta priecājās un dejoja. Pēdējā svētku dienā, galvenais gaismeklis palika neiedegts, tā norādot, ka Israēls vēl nav sasniedzis pilnīgu glābšanu, kuru dāvās Mesija. Šajā brīdī atkal parādās Jēzus, sacīdams: „Es ESMU pasaules gaisma; kas seko Man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma.” (Jņ. 8:12) Tā Jēzus skaidri un nepārprotami apliecina, ka šo lietu piepildījums ir pienācis – jūdu tautas vidū tagad ir pestīšanas avots un dzīvības gaisma un tas ir Jēzus no Nācaretes Galilejā. Līdz šim jūdu vidū nedzirdētā veidā savu apliecinājumu Viņš pavada ar vārdiem ES ESMU, tā attiecinot uz sevi Glābēja Dieva vārdu, kuru tas bija atklājis tautai ar Mozus un Jesajas starpniecību.

Jūdu reliģiskās vadības reakcija seko bez kavēšanās: „Tu pats liecini par Sevi; Tava liecība nav patiesa.” (Jņ. 8: 13) Jēzus atbilde rada vēl lielāku satraukumu, jo Viņš atsaucas uz sava Tēva liecību. Apmulsuši jūdi mēģina Viņu izsmiet, vaicādami – kur ir tavs tēvs? „Ne Mani jūs pazīstat, ne Manu Tēvu.” – seko Jēzus atbilde (Jņ. 8: 19). Apmulsumam pieaugot, seko jūdu jautājums – „Kas Tu tāds esi?” Saruna ir kļuvusi dramatiska un tuvojas kulminācijai. Jēzus turpina iesākto un apliecina, ka Viņš un Tēvs ir vienoti un tas pilnīgi atklāsies Viņa nāvē. Jūdi atkal ķeras pie izsmiekla, zobodamies par Jēzu kā potenciālu pašnāvnieku. Savukārt par sevi jūdu reliģiskie līderi apgalvo, ka viņiem gan ir cits tēvs, proti, dižais patriarhs Ābrahāms. Tomēr Jēzus ātri vien pierāda, ka ne visi miesīgie Ābrahāma pēcteči tādi ir arī garīgi, un ja viņi tādi nav, tad tiem jābūt bezdievīgiem meļiem. Diskusija sakarst līdz baltkvēlei, kad Jēzus pilnīgi tieši apgalvo – jūsu tēvs ir velns. Farizeji nespēj izdomāt neko labāku kā atbildēt ar to pašu un nosauc Viņu par velna apsēstu samarieti. Uz šīs ārkārtīgi saspringtās situācijas fona, kā zibens no samilzuša negaisa mākoņa, svinīga zvēresta veidā atskan Jēzus vārdi: „Patiesi, patiesi Es jums saku: pirms Ābrahāms tapa, esmu ES.” (Jņ. 8: 58). Tā atbildot uz jūdu jautājumu – kas Tu esi? – Jēzus atbild – ES ESMU tas pats, kas runāja uz Mozu no degošā ērkšķu krūma, ES ESMU tas pats ES ESMU, kas runāja uz jums caur pravieti Jesaju, ES ESMU jūsu DIEVS.

Jēzus ir pateicis arī, kur tas atklāsies pilnīgi un galīgi, proti, pie krusta. Tur atklāsies arī tuksnesī degošā ērkšķu krūma nozīme, proti, šis krūms norāda uz tām mīlestības liesmām, ar kurām ciezdams par cilvēces grēkiem, pie krusta degs pats ES ESMU. Tur, šajās ciešanās, sāpēs un nāvē arī tu vari redzēt savu Dievu. Tuvojas laiks, kad to redzēs visi – „Viņu redzēs katra acs un tie, kas Viņu dūruši.” (Atkl. 1:7)

To kā jūdi saprata, Jēzus sacīto, noprotam no viņu vēlākā paskaidrojuma Poncijam Pilātam, kurš vēlējās Jēzu atlaist: „Mums ir savs likums, un pēc šī likuma Viņam jāmirst, jo Viņš sevi darījis par Dieva Dēlu.” (Jņ. 19:7) Tagad, naidā un bezgalīgā niknumā, aizmirsdami, ka pēc Romas likuma tie paši nedrīkst nevienu nogalināt, viņi paceļ akmeņus, lai ar tiem nomētātu Jēzu. Bet Viņš „paslēpās un izgāja no Tempļa ārā” (Jņ. 8:59).

Šis ir satriecošs, dziļas garīgas nozīmes pilns brīdis - Dievs pamet Jeruzālemes Templi. Reiz Viņš to jau bija darījis, reiz Dieva godība jau pameta Templi. Pirms asīrieši nopostīja Salamana celto Templi un aizveda jūdu tautu Bābeles trimdā, pravietis Ecechiēls redzēja Dieva klātieni atstājam Templi tautas elkdievības dēļ. „Tad ķerubi pacēlās spārnos, un riteņi gāja viņiem līdzi. Un Israēla Dieva godība bija virs tiem. Tad Tā Kunga godība pacēlās no pilsētas vidus un nolaidās uz tā kalna, kas atrodas no pilsētas pret rītiem.” (Ecēc. 11:22-23) Salamana Templis tika celts tikai ar īpašu Dieva atļauju. Arī pēc tā nopostīšanas Tempļa atjaunošana varēja notikt tikai ar tiešu Dieva iejaukšanos, liecinot, ka Viņš pats vienmēr ir patiesais Tempļa cēlējs. Zīmīgā veidā par Kristus miesā nākšanu evaņģēlists Jānis runā kā par Saiešanas telts uzsliešanu cilvēku vidū (Jņ. 1:14). Dievs patiešām nemājo cilvēka rokām celtos namos pēc cilvēku prāta, un šoreiz Viņš pats ir cēlis sev Templi – cilvēka Jēzus miesu. To Jēzus apliecina jūdu tautai Saiešanas telts svētkos. Neticībai nav līdz daļas pie šā Tempļa, tādēļ, kad neticība Dieva klātieni – Viņa Templi noraida, Jēzus aiziet no tiem, kas Viņam netic. Tie paliek ar Dievu, kas ir tālu no viņiem, kaut kad un kaut kur, bet ne šeit un tagad – Dievu, kas ir vienīgi viņu tiesnesis un soģis.

Turpretī ticīgajiem tas ir Dievs, kas ir tiem tuvu jo tuvu. Tas ir Dievs, kas runā uz tiem savā Vārdā, tas ir Dievs, kurš nāk kopā ar maizi un vīnu Altāra Sakramentā, tas ir Dievs, kurš mīt viņu sirdīs. Tas ir patiesais Saiešanas telts svētku piepildījums – Jēzus Kristus – ES ESMU - Dievs, kurš mājo pie savas tautas tuvu jo tuvu, kļūdams tiem par dzīvības avotu un dzīvības gaismu. Bez Viņa tiem būtu jāmirst savos grēkos, bet Viņā tiem ir grēku piedošana un līdz ar to arī dzīvība. Tieši tādēļ Viņš tapa par cilvēku, lai pārpilnam dāvātu dzīvību arī mums, nāves ēnas ielejā mītošajiem. Ja atmetam visu lieko, tad beigu beigās ir skaidrs, ka vairāk par visu cilvēkam trūkst tieši dzīvības. Tas ir tas, kas mums visvairāk vajadzīgs un bez kā mēs nekad nebūsim patiesi laimīgi. Jēzus ir vienīgais, kurš spēj mums to dot, jo Viņā dzīvība mīt pārpilnam, Viņš pats ir dzīvības avots, un Viņš ir nācis, lai arī mūsu prieks beidzot būtu pilnīgs, lai to neaizēnotu nenovēršamās nāves skumjas. Tas ir nevis virspusējais un salkanais jūsmotāju prieks, bet patiesais, pilnīgais prieks, ko saņemam ar dzīvības ūdeni Svētajā Kristībā, ko ēdam ar dzīvības maizi, kas nākusi no debesīm, ko dzeram no biķera, kas pilns ar zālēm pret nāvi. Āmen.